Mēs katrs ejam savu ceļu, un katram sava Dzīves skola jāiziet... bet, kad meitenes, sieviete
s stāsta katru savu stāstu, tad pārējās- katra sadzird kaut ko priekš sevis...
s stāsta katru savu stāstu, tad pārējās- katra sadzird kaut ko priekš sevis...
Nav viegli dažās lappaspusēs aprakstīt to, ko savulaik esi uztvērusi kā traģēdiju, vai, kas ir licis pārdzīvot un ciest gadiem, tomēr, tomēr...
Publicēšu blogā to, drosmīgo, brīnišķīgo sieviešu stāstus, kas atrodas ceļā no ērkšķiem uz zvaigznēm... :)
Jo, kad Tu raksti, dalies ar savu stāstu, tu dari vismaz trīs lietas:
1. Dod. Dalies. Dāvini. Aktivizē došanas kanālu, kas ir arī saņemšanas kanāls.
2.Rakstīšana, viens no viediem kā atjaunot sievišķās enerģijas līmeni...
3. Turpini atbrīvoties no saviem ''enkuriem''....
Esmu bezgala pateicīgā tām, kas jau ir iesūtījušas, bet nav gatavas publiskot, gan tām, kas uzdrošinās, gan tām, kas vēl tikai atsūtīs man ''Savu stāstu''.
Inta
Gunas stāsts (vārds mainīts)
‘’Pamošanās’’
Reiz dzīvoja viņš un viņa. Viņiem bija viss, pat tāda ekstra šiem laikiem kā mīlestība. Apkārtējie priecājās un skauda, skauda un priecājās - kā jau tas daždien gadās. Viņš - visādā ziņā ļoti pievilcīgs cilvēks. Tik ļoti pievilcīgs, ka citām arī tādu sev gribējās. Un vienu dienu viņš aizgāja. Viņa nesaprata - kā, kāpēc?
Grāmata "Ēd. Lūdzies. Mīli." sākas ar galvenās varones pārdzīvojumiem un nakts raudāšanām vannas istabā. Precīzāk nevarētu uzrakstīt par mani - kad iestājas nakts un bērni aizmiguši, es devos uz vannas istabu raudāt. Tolaik likās - tā ir mūžība, lai gan kalendārs rādīja vien pāris nedēļas. Iesākumā es vienkārši puņķojos un gaudoju kā vilks uz mēnesi, pēcāk - sāku lūgt. Nezinu, vai jau pirmajā reizē, bet atceros, ka lūdzu mieru. Un miers atnāca. Arī ne pirmajā lūgšana reizē, bet atnāca - tāds ļoti dziļš. Sajūta, ka esi kraujas malā un vienlaikus iekšā un lejā kraujā. Es nobijos. Neko tādu neatpazinu - nedz savā sajūtu bagāžā, nedz redzēto bilžu galerijās. Un kaut kad drīz pēc tam es no rīta pamodos ar sajūtu, ka es izvēlos. Es izvēlos savas sajūtas un tikai es par tām esmu atbildīga. Aizdomājos par tādēļ, ka maniem apkārtējiem ļaudīm nebija saprotams, kā es varu tik pozitīvi izteikties par to kretīnu, kurš mani ir pametis. Man visu laiku ir pārliecība, ka es neesmu kretīns, un visticamāk ar kretīnu nekad nebūtu dzīvojusi. Tātad man viņš nav kretīns. Un viņš arī grib justies laimīgs. Ja ne līdzās man, tad kaut kur citur. Kā es varu liegt cilvēkam, kuru patiesi mīlu, iespēju justies laimīgam, lai kur tas arī nebūtu. Manī nebija dusmu un naida. Nav joprojām bijis. Secināju - cilvēki izvēlas, kā justies. Vieni tādā situācijā jūtas dusmīgi, citi - pazemoti, citi - aizvainoti, es - skumji un nobijusies. Tās bija manas izvēles. Un tāpēc arī raudāju - ka biju pārbijusies kā mazs bērns, kuram nav drošības sajūta.
Ir bijušas daudz grāmatu. Bet kā pirmo savu "modinātājpulksteņa modeli' minēšu "Mūks, kurš pārdeva savu Ferari". Tā manas sajūtas apstiprināja kā kaut ko normālu, jo uz kopējā sabiedrības jeb savu apkārtējo fona es biju mazākais - dīvaina. Nav tak normāli sievietei ar diviem maziem bērniem un vēl trešo vēderā tik ātri atkal justies laimīgai, ja viņu ir pametis mīlošs un gādīgs ģimenes cilvēks - vīrs. Nav tak normāli, ka viņa šim cilvēkam vēl laimi un vēl atbalsta viņa "dzīves kūleņos". Un nesaprata ļaudis, ka laime nav saskaitāmo summa, laime - tas ir process.
Jā, šķiršanaš nav feina padarīšana sākotnējo emociju ziņā. Šķiršanās arī aizejošam vīram nebija viegla - viņam nebija vienalga. Šķiršanās arī no bērniem prasīja jaunu emociju gammu. Uz jautājumu - vai tad nevarēja aiziet vēlāk, kad mazais būtu piedzimis, atbildu - lai šķirtos mīloši cilvēki, neviens laiks nav labs. Un acīmredzot tieši šis no kopējā plānošans redzējuma prasīja vismazākos emocionālos resursus. Daba (dievs) ir racionāla, vai ne? :)
Savukārt tas, ko es ieraudzīju (sajutu caur apzināšanos) pēc tam, bija tik fantastisks, ka vairākkārt esmu teikusi savam bijušajam vīram paldies, ka viņš aizgāja. Un viņa sievietei arī - ka iepazinos ar smalko enerģiju pasauli. Sākumā ar tās ēnas pusēm, bet gana ātri sapratu, ka tur, kur ir tumsa, ir jābūt arī gaismai, jo tumsa ir tikai gaismas trūkums. Paldies viņiem abiem.
Tas bija mans lielais piedošanas un mīlestības pārbaudījums ar pamošanās blakusefektu.
Es to nokārtoju.
Un turpinājums…
Vispirms jau es dalījos, jo šķiet, ka šī ir dalīšanās vērta pieredze. Protams, tas bija ļoti īsi. Bez izskaistinājumiem, tādiem kā - ka otrajā puņķošanās nedēļā pārgāju no salvetēm uz dvieļiem, jo tas bija ekonomiski izdevīgāk un arī miskaste nebija katru dienu jāiznes :) Laiks, kas pagājis - pieci gadi, un augusi izpratne par notikušo.
Es nezinu, kāpēc tieši man to vajadzēja. Iespējams, mums vajadzēja būt kopā, lai atnāktu tieši tie bērni, kuriem caur mums bija jāatnāk (jo viss sākās tieši ar jaunākā pieteikšanos - plāns izpildīts, varat šķirties :) ).
Pēc šī notikuma es atpazinu (jā - tagad varu teikt - atpazinu) dziļo beznosacījuma mīlestību savā dzīvē - tā tur jau bija bijusi, klusi stūrī sēdēdama. Izcēlu to saulītē savā dzīvē un plašinu, plašinu, plašinu tās iedarbības lauku. Un izjutu piedošanas vieglumu. Ar tagadējo izpratni - tas viss manī jau ir bijis, iespiedies dziļi matricē. Ar lūgšanām un meditācijām es piekļuvu šim laukam un tas ienāk šajā manā dzīvē. Man dzīvē (šajā) viss viegli nākas. Ar to laikam būtu jāsāk :). Mācības, pulciņi, attiecības, hobiji, iziešana no nepatikšanām - jāsaka, iepriekš esmu labi pastrādājusi. Pat bērni man viegli dzima - tā sakot, ja tādas ir dzemdības un GRŪTniecība, tad varu kaut desmit bērnus laist pasaulē :) Bet negribu trauku tikai tukšot. Tās kritiskās divas nedēļas un kopumā kādi pāris mēneši krietni patukšoja enerģijas uzkrājumu, lai vieglprātīgi turpinātu to tērēt.
Emocionālās fāzes galvenokārt bija - BAILES. tagad strādājot ar Inesi es atradu tām sakni vēl savā zīdainībā, kad mammu nelaida (nebija) pie manis slimnīcā, bet mamma bija mana drošības sajūta. Iztrūka tāda fundamentāla drošības pamata, lai gan apkārtējie visticamāk īsti nesaprot, par ko šobrīd runā tā pašapzinīgā, par sevi pārliecinātā sieviete :) Es vīram biju "nodevusi" šo savu mazliet uzaudzēto drošibas sajūtu apgādībā.
Tas bija izmisums - ko un kā es tagad viena (protams, arī bailes tam visam ļoti tuvu esošas, pakausī elpojošas). Pēdējais pārgāja ātri - paraudzījos no materiālā plāna - man bija lieliska "māmiņalga", es dzīvoju miteklī, par kuru man nebija jāmaksā (pie vīramātes :) ), tātad - jumts ir, iztika ir, skapis pilns, un pat savs auto ir. Viss - izmisums pārgāja. Bailes pavilkās līdzi kādu laiku.
Tas bija darbs ar sevi un ar apkārtējiem - es aizliedzu sevi žēlot, t.i., pārtraucu cilvēkus pusvārdā (mamma nereti pat apvainojās par to), es aizliedzu runāt, ka man ar bērniem ir grūti - nespēju uz bērniem skatīties kā uz apgrūtinājumu. Pārstāju lietot savā leksikā vārdu "grūti" - tā vietā bija - man pietrūkst zināšanu, tas prasīs mazliet vairāk laika, spēka, iemaņu utt. Paziņu loks paretinājās, jo es neatbilstīju viņus izteikumos, par to slikto vīrieti un sevi - nabadziņu. Ne es par sevi tāda jutos, ne par savu vīru.
Piedošana un pieņemšana, šķiet, nekur nebija ilgi jāgaida. jau pie paziņojuma, ka aizies, man, protams, acis priekā nestaroja, un tomēr - pēc piedāvājuma neaiziet, kuru noraidīja, es brālīgi sadalīju mantu, palūdzu atstāt visu, kas būtu vairāk noderīgs man vai bērniem. Pēc pāris mēnešiem, kad viņa firma krīzes ietekmē tuvojās bankrotam, "aizdevu" palielu naudu, kā smējos - savtīgos nolūkos, jo man negribās, ka bērniem ir bankrotējis tēvs :) Aizdotu, ja arī bērni nebūtu - man ir pieņemts atbalstīt sev tuvos un mīļos. Arī tagad, ja ne naudas ziņā, tad profesionālo zināšanu ziņā izpalīdzu - līgumus vai citus dokumentus paskatos, sataisu - kā viens par otru smejamies - bez jebkādiem aizmugurējiem nodomiem (ja, žēl gan! :D ).
Tas, kas manī palicis asaru vērts ir - bērni un viņu pārdzīvojumi. Meitai tolaik bija tikko palikuši 3 gadi un tētis bija dievs. Puikam - pusotrs gads. Par šo aspektu man vēl acis mēdz kļūt slapjākas. Izskatās, ka tas vairak attiecināms uz sevi - vēlmi, lai viss ir labi, bet bērniem es to nevarēju nodrošināt.... Strādāju ar piedošanu sev, ar sevis "izglītošanu, ka es varu parūpēties tikai par sevi, un ka bērni tāpēc te dzimuši, lai iegūtu savu pieredzi, un tik un tā.. tā 3-gadīgā meitenīte uz palodzes, kas gaida tēti, liek man raudāt (un aizeju paraudāt :) ). Šo murskuli vēl nav sanācis izraut pilnībā (apraustīts gan ir, jo kaifu no šīm emocijām neķeru - tāpēc meklēju veidu kā tās palaist).
Meita sāka ļoti čurāt biksēs, gultā... ļoti... Pamazām mazinājās, tomēr nepārgāja. Aizgāju pie osteopāta - noņēma čurāšanu, sākās - kakāšana... Tā sakot, ja aiztur, tad aiztur :) Apguvu bungāšanu (pašmācībā), periodiem uzlabojas ļoti, un saprotu, ka nav vēl nosaukts tas konkrētais cēlonis. Vecākais puika "izspruka" sveikā - vismaz nekādu redzamu ietekmju nav. Jaunākais no vēderā būšanas laika paņēmis baili - nesen sāka raustīt valodu (tas no Inesītes seansa). Strādāju ar bungāšanu. Palaikam rezultāti ir lieliski, pa brīžam - atkal rausta...
Es ar bērniem galā netieku, viņi paši kaut kā pamanās augt. Ja mājās baltmaizes kukulis, tad viņi varētu lieliski arī bez manis visu dienu iztikt :) Vispār jau es uz to arī liku "akcentu" - nebāzos kopā spēlēties, mudināju "doties dzīvē" savā kompānijā, darboties pašiem. Jāsaka, ka dzīvesvieta tam atbilstoša - man nevajag viņiem staigāt pakaļ ne mājā, ne pagalmā, ne attālākajā mežā. Ja viņi staigā pakaļ man - tā jau ir viņu izvēle, ko arī neliedzu. Man nevajag savas kopijas vai draņķigu reprodukciju, es viņiem novēlu un aicinu ieklausīties sevī - vienmēr un visur. Un Tas arī pateiks priekšā - vai tajā baļķu kaudzē rāpties ir droši, vai tomēr palikt lejā (man pa gabalu izskatījās baisi, un protams savā samaitātajā iztēlē uzbūru visādas ainiņas, tomēr mācījos paļauties, ka viņš sevi dzird), kā labāk ābolu sagriezt ar nazi, un kā baterejas mašīnai nomainīt - nav pārliecības, atnāc un pajautā. Bet laikam jau ar visiem bērniem tā nevar. Manējie iedalīti no prātīgo gala - ka puika 6 gadu vecumā audzina 8-gadīgo māsu, kāpēc nav krāsni iekūrusi, kad atbrauca no skolas, tas taču ir vienkārši - tā, šitā, kubiciņu tur, sērkociņu šitā un mazliet pagaidi :) kaut kā vienmēr licies, ka bērnam jāmāca, kā pareizi kaut ko darīt, nevis aizliegt (sākot ar rāpšanos dīvānā vai pa trepēm, beidzot ar vēlmi rīkoties ar nazi) vai norādīt, ka vēl par mazu.
Vienbrīd Cālī apgrozījos pie "supermammām" - meitenēm, kas vienas audzina bērnus. Pirmais, ko parasti ieteicu - neizgāzt pār otru cilvēku žulti. Man tas liekas necienīgi, jo tu esi atdevies milestībā (tak ne jau visas viņas izvaro). Saglabāt cieņu, vispirmām kārtām jau pret sevi. Pirms otru apsaukā, padomā, kā tas atspoguļojas pret tevi (šo vienā sarunā arī savam vīram izteicu, kad viņš par kretīnu nosauca savas sievietes bijušo draugu - tad jau sanāk, ka tu guli ar sievieti, kas izvēlas kretīnus... un kas tad esi tu? un tad sanāk, ka tu audzini arī mazu kretīnēnu - viņa sievietes un bijušā drauga bērnu...tā sakot - būsim izvēlīgāki savos vārdos). Otrā lieta - pārstāt gaidīt, ka otrs rīkosies pēc tevis izdomātā scenārija. Tas būtu apmēram tā, it kā tu gribētu, lai vīrietis spēlē teātri pēc tevis uzrakstītas lugas, bet tekstu neesi pat iedevusi, un ja arī pačuskti priekšā, tad ne visi apveltīti ar aktiermeistarību.... Trešā lieta - nomierināt, kad uzcepas par kārtējo vīrieša uzbraucienu, kas vismaz no aprakstītā izklausās pēc izmisīga centiena pašam vīrietim tikt galā ar situāciju. Bet katrs to spēj izdarīt pēc savas iekšējās inteliģences. Neba tu par kuci kļuvi, tās viņa dusmas runā. Un tas, kam patiešām ir vērts veltīt laiku - pārdomām, kāpēc tieši šāds cilvēks bijis manā dzīvē. Jā, un vēl - otrs nav īpašums (ar šo "gāja vissmagāk", jo šablons sabiedrībā ir dziļš un vēlme to mainīt - maza).
Bijušā vīra sieviete ir ļoti interesants cilvēks savā zemajā pašvērtējumā kontrolējot visus, savā greizsirdībā uz visu un viesiem, savā vēlmē, lai es rīkotos kā viņa - ar bijušajiem nekādu attiecību... Tas man liek mācīties un augt sevī. Jā, tātad - veselīgs humors uz visu un vienmēr :D par laimi bijušais vīrs arī saprastis dažas lietas un vismaz bērni no tēva jaunajām mājām tiek maksimāli pasargāti (nu, viņš gan sargā pats sevi - ja nu bērni izpļāpājas, ka palīdzējis bijušajai sievai ar mašīnas remonu utml :D, tad
tracis un kašķi mājās garantēts, bet kurš tad vēlas dzīvot trokšņainā vidē... ), kas man svarīgi - no visādiem sīkajiem programmējumiem (kā Inesīte saka - noskaudumiņi utml izpausmes).
Un pilnīgai bildes skaidrībai - bijušo vīru iebaroja. Neko nezinu par iebarošanu tehniku, bet, cik būts pie smalko pasauļu zinātājiem - sieviete tur pārcentusies savās bailēs. Varbūt tāpēc es sevī jūtu tādu kā nepieciešamību caur savu mīlestību mazināt enreģēstisko kaitējumu ietekmi, spēku, ļaujot arī vīrietim pašam justies labāk (nevis pārmest un pārmest un pārmest - ja gribētu, būtu par ko, i tālu jāmeklē nebūtu).
Mums nevienam tas nebija viegli un patīkami, tāpēc es uzskatīju, ka nevajag to visu vēl vairāk sarežģīt. Un nevar izmērīt, kurš pārdzīvoja vairāk, kurš - mazāk, un vai pārdzīvojuma intensitāte ir tiešā veidā saistīta ar mīlestības intensitāti Cilvēkam ir iekšiņa un āriņa, kas esošajā sabiedrības modelī ir ļoti atšķirīgas cilvēka šķautnes. Tas vairāk par to, ka mana 'ātrā piedošana" lika domāt, ka es jau nemaz neesot cilvēku mīlējusi, ja reiz tā var atlaist. Man patīk papļāpāt, patīk padiskutēt, tomēr šajos jautājumus neredzēju diskusijai patikamu augsni. Jūs palieciet pie savām domām, es palikšu pie savējām.
Vēl turpinājums:
Pati piefiksēju, ka esmu samānījusies. Ar lielo puiku man arī bija, ko padarboties. Tās briesmīgās dusmu lēkmes (ak, cik īsa mana atmiņa, ka esmu tās jau aizmirsusi) mani aizvedināja līdz domām, ka bērni tomēr nepiedzimst ar mērķi būt dusmīgi. Manuprāt tas mazis, tikko dzimušais bērniņš nenāk ar vēstījumu - es būšu šajā dzīvē dusmu pūķis. Un tomēr Matīss par tādu kļuva aizvien vairāk. Nokļuvu pie psiholoģes, kas uzstādīja diagnozi - emocionālās piesaistes traucējumi (iemesli var būt vairāki visi kopā, vai tikai viens no tiem: nepietiekams ēdiens - pirmajos mēnešos mums gāja kā gāja ar to pienu, pārāk daudz piekstītāju - es atsāku strādāt, kad viņam bija 10 mēneši, un, protams, šķiršanās). Ārstēšana - smilšu terapija. Sākumā sapiktojos, ka neko jēdzīgu neieteica, ko tad man mājās pasākt, un arī izvadāt uz smilšu terapiju (laiks, pārējo bērnu pieskatīšana, nauda) bija nu ļoti iesprindzināms pasākums. Ieguglēju diagnozi, sāku lasīt, sakatīties video utml... un sapratu, kāpēc, man neko prātīgu nevarēja ieteikt mājās darāmajam, jo - viņa jau nezina tās ikdienas niansītes, kā veidojas katra konkrētā situācija. Ņēmu grožus ciešāk un sāku - 2 mēnešu audzināju sevi pacietībā, lai neļautos bērna provokācijām, kad viņam bija svarīgi, lai mamma ir dusmīga, jo tā viņam asociējās ar mammas normālu stāvokli. Lūk, kur mans pacietības skolotājs! Paldies viņam par to! Un re - es pat esmu to aizmirsusi, kā viņš līda vai no ādas ārā, kā viņš krita izmisumā, kad mamma nepaliek un nepaliek dusmīga. Mans feinais puika palika tikai feins, nu viņš vairs nav uz pusēm dusmīgais.
Otra būtiskā lieta - es palūkojos uz saviem "slapjajiem atmiņu posmiem" - kad sariešas asaras par bērniem un viņu pārdzīvojumiem sākotnējā posmā, un iedomājos - tā asara tak ir no līdzcietības. Tā ir līdzcietība. Reakcija ātrāka, jo notiek sajūtu atpazīšana tiešaistē, jo tā ir mana sajūta. Bet tur nav līdzās žēluma. Tur nav nepiedošanas sev, ka neizdarīju to vai vēl kaut ko. Tas ir līdzpārdzīvojums. Kā skatoties filmu ar sentimentālām ainiņām :D Redz, dvēsele mani pamodināja 4 no rīta, sakot - celies, man tev ir pārsteigums! :D Viss rīta cēliens pagāja pusmeditatīvā stāvoklī un laiks man bija labvēlīgs, tas nekur nesteidzās. Es apvirpināju līdzcietības tēmu no vairākiem aspektiem un joprojām sajutu to atbilstošu savai "situācijai".
Trešā būtiskā lieta, kas būtu attiecināma uz stāstu - tur iztrūka PALDIES maniem tuviniekiem un draugiem! Lai arī reizēm viņi runāja, ko nu sarunāja, tik un tā man bija iekšējā sajūta, ka man ir tas mūris, kur vajadzības gadījumā patverties.
Un jā, vēl viens no daudzajiem smieklīgajiem stāstiņiem par zupas kausu... kad vīrs, izvācoties no mājas bija paņēmis arī zupas kausiņu. Es atgriezos no mammas ar līdzpaņemtu zupu, gribēju to saliet šķīvjos, bet kausiņa nav... Man tas likās tik amizanti - re, kausiņu paņēmis. Nu ja, zupas man nepadodas :D Palaidu stāstiņu tautās un tas aizgāja - ak, Dievs, viņš PAT zupas kausiņu paņēma :D Lūk, joprojām par to pasmejamies. /tolaik nevienam nelikās aktuāli pieminēt, ka atstāta ir visa tehnika, mājas aprīkojums utml, galvenais, ka kausiņu paņēmis :D ).
Pati piefiksēju, ka esmu samānījusies. Ar lielo puiku man arī bija, ko padarboties. Tās briesmīgās dusmu lēkmes (ak, cik īsa mana atmiņa, ka esmu tās jau aizmirsusi) mani aizvedināja līdz domām, ka bērni tomēr nepiedzimst ar mērķi būt dusmīgi. Manuprāt tas mazis, tikko dzimušais bērniņš nenāk ar vēstījumu - es būšu šajā dzīvē dusmu pūķis. Un tomēr Matīss par tādu kļuva aizvien vairāk. Nokļuvu pie psiholoģes, kas uzstādīja diagnozi - emocionālās piesaistes traucējumi (iemesli var būt vairāki visi kopā, vai tikai viens no tiem: nepietiekams ēdiens - pirmajos mēnešos mums gāja kā gāja ar to pienu, pārāk daudz piekstītāju - es atsāku strādāt, kad viņam bija 10 mēneši, un, protams, šķiršanās). Ārstēšana - smilšu terapija. Sākumā sapiktojos, ka neko jēdzīgu neieteica, ko tad man mājās pasākt, un arī izvadāt uz smilšu terapiju (laiks, pārējo bērnu pieskatīšana, nauda) bija nu ļoti iesprindzināms pasākums. Ieguglēju diagnozi, sāku lasīt, sakatīties video utml... un sapratu, kāpēc, man neko prātīgu nevarēja ieteikt mājās darāmajam, jo - viņa jau nezina tās ikdienas niansītes, kā veidojas katra konkrētā situācija. Ņēmu grožus ciešāk un sāku - 2 mēnešu audzināju sevi pacietībā, lai neļautos bērna provokācijām, kad viņam bija svarīgi, lai mamma ir dusmīga, jo tā viņam asociējās ar mammas normālu stāvokli. Lūk, kur mans pacietības skolotājs! Paldies viņam par to! Un re - es pat esmu to aizmirsusi, kā viņš līda vai no ādas ārā, kā viņš krita izmisumā, kad mamma nepaliek un nepaliek dusmīga. Mans feinais puika palika tikai feins, nu viņš vairs nav uz pusēm dusmīgais.
Otra būtiskā lieta - es palūkojos uz saviem "slapjajiem atmiņu posmiem" - kad sariešas asaras par bērniem un viņu pārdzīvojumiem sākotnējā posmā, un iedomājos - tā asara tak ir no līdzcietības. Tā ir līdzcietība. Reakcija ātrāka, jo notiek sajūtu atpazīšana tiešaistē, jo tā ir mana sajūta. Bet tur nav līdzās žēluma. Tur nav nepiedošanas sev, ka neizdarīju to vai vēl kaut ko. Tas ir līdzpārdzīvojums. Kā skatoties filmu ar sentimentālām ainiņām :D Redz, dvēsele mani pamodināja 4 no rīta, sakot - celies, man tev ir pārsteigums! :D Viss rīta cēliens pagāja pusmeditatīvā stāvoklī un laiks man bija labvēlīgs, tas nekur nesteidzās. Es apvirpināju līdzcietības tēmu no vairākiem aspektiem un joprojām sajutu to atbilstošu savai "situācijai".
Trešā būtiskā lieta, kas būtu attiecināma uz stāstu - tur iztrūka PALDIES maniem tuviniekiem un draugiem! Lai arī reizēm viņi runāja, ko nu sarunāja, tik un tā man bija iekšējā sajūta, ka man ir tas mūris, kur vajadzības gadījumā patverties.
Un jā, vēl viens no daudzajiem smieklīgajiem stāstiņiem par zupas kausu... kad vīrs, izvācoties no mājas bija paņēmis arī zupas kausiņu. Es atgriezos no mammas ar līdzpaņemtu zupu, gribēju to saliet šķīvjos, bet kausiņa nav... Man tas likās tik amizanti - re, kausiņu paņēmis. Nu ja, zupas man nepadodas :D Palaidu stāstiņu tautās un tas aizgāja - ak, Dievs, viņš PAT zupas kausiņu paņēma :D Lūk, joprojām par to pasmejamies. /tolaik nevienam nelikās aktuāli pieminēt, ka atstāta ir visa tehnika, mājas aprīkojums utml, galvenais, ka kausiņu paņēmis :D ).
Būšu patiesi priecīga, ja kaut vienam cilvēkam mana pieredze ļaus iziet sausākām kājām no pagalmā salijušās peļķes.
G.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru