trešdiena, 2013. gada 11. decembris

Uz jauno krastu

 Gan Visumā, gan dabā viss ir ciklisks, un ir svētīgi, ja mēs to atceramies un cenšamies iekļauties
šajos ciklos: vai tie būtu gadalaiki, vai Mēness ritmi... Laiks līdz Ziemas Saulgriežiem ir gada pārskata gatavošanas laiks, lai tieši Saulgriežos priecīgi (cerams) varētu nodot bilanci J
Vēlāk, kad atjēgsimies no lielās svētku svinēšanas, piemērotāko diētu meklējumiem, tad jau varēsim pievērsties iekšējajam jaunā radīšanas procesam, kam krievu valodā ir tāds ļoti precīzs vārds: ‘’созерцание’’
No sākuma tas ir tāds kā iekšējs stāvoklis, kad palūdzam savām augšām ‘’sēt sēklas’’, gatavojam augsni, esam tādā rāmā mierā, lai varētu sadzirdēt mostošā asna čukstus, lai nesaminam to ar sava prāta smagajiem zābakiem. Tā vēl ir tikai nojausma, kas lēnām pārvēršas vīzijā, sajūtās, tad veidojās jau konkrēta forma tam jaunajam, kam lemts ienākt mūsu dzīvē, līdz reizē ar pirmajām putnu dziesmām, mēs kļūstam gatavi rādīt šo jauno pasaulei- ziedēt, priecāties un gaidīt augļus J
Tādēļ nav īsti nozīmes žēloties par pirmssvētku depresiju, jo apzināmies, vai nē, katrs personīgi piedzīvo to pašu, ko grāmatveži aprīlī. :) Dabas cikli ir tā iekārtoti, lai šo laiku atvēlētu iekšējiem procesiem.

Gads bija enerģētiski ļoti interesants.

Aprīlī, kādā radu saiešanā pilnīgi skaidri sajutu, ka esmu ārā no tās 2012. gada vētras, kad šūpoja mani augšā- lejā pa frekvenču skalu, un uz Vasaras Saulgriežiem jau bija iestājies miers un tā dīvainā sajūta par ko rakstīju pavasarī- vasarā...tā, ka nekā nav aiz Saulgriežu robežas, pārvērtās citā sajūtā...
Runājot līdzībās, pēc vētras biju izskalota krastā, viss ir tik harmoniski, spīd saulīte, pilnīgs miers un pilnīgi cita pasaule. Kā tikt izskalotai uz kādas nepazīstamas salas. Nevaru teikt, ka tā ir neapdzīvota, tomēr ļoti maz apdzīvota. Esmu sastapusi šeit uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmus iedzīvotājus. Zinu, ka ir vairāk, bet šī 4D sala ir ļoti liela. Un skaista. Īstenībā tā ir vesela pasaule! J
Patlaban ar pilnu jaudu iepazīstos ar apkārtni un mācos lietot tās radīšanas brīnumnūjiņas, kuras te ir plašā klāstā. Nevaru teikt, ka viss iet ‘’pa diedziņu’’, bet tās priekšā esošās tumsas sajūtas vairs nav. Ir plats, gaišs ceļš, pa kuru dodos ar tādu labu un ļoti drošu sajūtu, kaut gan nav ne jausmas, kur tas ved. Bailes šajā pasaulē nemīt, tas nu gan ir skaidrs.
Plaisa starp 3D un 4D palielinās ar katru dienu, un domāju daudzi sajūt atšķirību starp to, kā uztvērām pasauli un cilvēkus pagājušā gada 21.decembrī un, kā tagad.. Es vairs neesmu 3D pat braucot tramvajā. Skatos uz visu ārpusē notiekošo, kā filmā. Smaidu par to, ka mājās sen jau nav TV, bet tagad man TV, kur vien pametu acis. Rāda gan traģēdijas, gan komēdijas... Ceru, ka līdz šausmenēm nenonāksim. J
Un feini, ka uz konsultācijām, semināriem, ‘’meiteņu dienām’’ man dod tos, kas dodas dimensiju robežai pāri. Kaut gan viņu okeāns vēl viļņojās, Dieviņš viņus virza uz šo, manu pusi... Un viņi ir apņēmības pilni nomest ‘’vecos enkurus’’, uzrotīt piedurknes un ‘’airēt’’, cik spēka, nevis mētāties bezpalīdzīgi pārmaiņu viļņos...
Sanāk tāds ārkārtīgi alegorisks šis stāsts, jo grūti aprakstīt vārdiem to, kas notiek. Bet mēģināšu iedot kaut ko praktiskāku par šo dualitātes pamešanas procesu. Kas par to būtu jāzin un jāsaprot?
Tātad, pirmkārt iziešana no dualitātes arī ir iziešana no 3D pasaules, kur valda atdalītība no Dieva, materiālisms, sevis asociācija ar ķermeni, neizpratne, nezināšana, drāma un bailes. Visi ir šajā procesā iesaistīti, vai to apzinās vai nē. Kas dodas līdz ar Zemi uz augstākām frekvencēm, kurš izvēlās palikt un turpināt apgūt 3D mācības.
Ja tu esi sācis interesēties par tām pārmaiņām, kas notiek ar pasauli, cilvēkiem, tad var uzskatīt, ka tu jau esi uz ceļa. Uz ceļa, uz kura nāksies apzināties visas šīs pārejas būtību un pievērsties sevis attīrīšanas, dziedināšanas, pieņemšanas un atmodas procesiem.
Daudzi avoti runā par to, ka pirmās bailes, no kurām ir jāatbrīvojas, ir bailes no nāves. Tās ir tās, kas tur visspēcīgāk trīsdimensiju pasaulē. Izsaki nolūku iet uz priekšu, lasi ‘’Dvēseļu ceļojumu’’, meditē, aicini palīgā eņģeļus!
 Noteikti radoši darbojoties, kas palīdz aktivizēt radošo kanālu, pa kuru tad arī var nākt gan iedvesma, gan atziņas, idejas, risinājumi! Izmanto vairāk krāsas un kristālus savā apkārtnē un apģērbā, kas aktivizē enerģētiku!
Lasi garīgo un interešu literatūru, meklē domubiedrus, nodarbojies ar dažādām praksēm! Ir tik daudz lietu, ko tu vari darīt!
Nebaidies eksperimentēt, mēģināt jaunas lietas, uzsākt kaut ko, ko nekad pat neesi apsvēris!
Seko līdzi tai ‘’Lasvegasai’’, kas tavā prātā. Pārvērt to par skaistu miera un harmonijas ostu, neielaid tur negatīvās domas, kas zemina tavas vibrācijas un piesārņo auru.
Mīliet sevi. Vismaz tikpat, cik savus mājdzīvniekus un istabas augus, iesākumam. Bez nosacījumiem. Pieņemiet sevi. Es zinu, ka tas nav izdarāms vienā dienā. Bet, katru dienu, ar katru solīti mēs nokļūstam tuvāk mērķim. Neviens jau nesolīja, ka vienā vakarā mums iedos kaut kādu ‘’kosmisko narkozi’’, pēc kuras pamodīsimies jau šajā krastā, tīri un balti, un ‘’enkurus’’ un karmu kāds ‘’kosmiskais ķirurgs’’ būs amputējis, kamēr mēs sapņojam krāsainus sapņus! Ā, nē- laikam gan bija daži solītāji, bet tos jau pēc ‘’pasaules gala’’ ātri aizmirsa... J
Lai Mīlestība ir tava bāka šajā pārmaiņu vētrā. Vētrā, kura attīra, aizskalo visus veco un nevajadzīgo, aizskalo rūgtumu, aizskalo bailes, nogurumu un neticību sev. Atceries, ka tu esi ļoti stiprs, ka tevī ir viss Radītāja potenciāls! Arī tad, kad kārtējais vilnis tevi pārklāj, zini, ka tu esi ceļā uz Jauno. Un nekas slikts ar tevi nevar notikt.
Palīdzi saviem eņģeļiem ar savu atļauju, ar savu nolūku un apņemšanos!
Kad beidzot nonāksi krastā, uzrīkosim šeit īstu radīšanas ballīti! J
Ko es Jums, mīļie, no sirds novēlu!
Svētīgus Saulgriežus un līksmu Jauno Gadu! Svētījiet un sviniet!
2013.gada decembrī-
Inta

P.s. Nākamjā rakstiņā par šo tēmu, vairāk pastāstīšu kā te izskatās. 

piektdiena, 2013. gada 1. novembris

Enkuru tēma


Pacentīšos definēt, ko es saucu par ‘’enkuriem’’. ‘’Enkuri’’- tie ir tie emocionālie bloki, senie
aizvainojumi, pāridarījumi, bērnības traumas, un sajūtas, ko šie bloki radījuši: bailes, šaubas, neticība sev, vainas apziņa, lepnība, skaudība, greizsirdība, dusmas, naids utt. 

‘’Enkurs’’ ir tāds kā negatīvās enerģijas, zemu vibrāciju kamols/veidojums mūsos. Un, kamēr kaut viens tāds mūsos atrodas, tas traucēs mums virzīties uz augšu. Uz priekšu. 

Ir jāapzinās, ka katrai mūsu domai, sajūtai, vēlmei un emocijai ir sava vibrāciju frekvence. Ko mēs izstarojam, ko radām ap sevi, ko piesaistām sev.... 

Ejot pa sevis izzināšanas, garīgās izaugsmes taku, mēs pastāvīgi ceļam savas vibrācijas un mūsu kopējo vibrācijas frekvenci veido gan mūsu apziņas, gan ķermeņa, gan emocionāli-mentālā lauka frekvences. 

Ar to es vēlos teikt, ka nepietiek vien ar to, ka rūpējamies par savu ķermeni, domājot par to, ko ēdam, cik kustamies..Nepietiek ar to, ka daudz lasām, izglītojamies, apmeklējam seminārus, paplašinot savu izpratni par pasaules uzbūvi, par sevi pašu un apkārt notiekošajiem Pārejas procesiem... 

Arī aktīvās enerģētiskās prakses- Joga, Cigun, tāpat meditācijas, lūgšanas, afirmācijas un tamlīdzīgi nebūs gana efektīvas, ja neapzināsimies pilnā mērā sevī esošās aizejošā laikmeta zemo vibrāciju paliekas... 

Šīs visas prakses viennozīmīgi ceļ mūsu vibrācijas ļauj tuvoties Avotam, tomēr ļoti daudzi atzīst, ka pārtraucot to darīt, ļoti ātri atkrīt atpakaļ savā 3D drāmā, kā es to mazliet ironiski saucu J. 

Tas ir tādēļ, ka ar virkni smagu, vecu, sarūsējušu enkuru ir ļoti grūti celties uz augšu. Grūts ir gan pats process, gan arī tas, ka, tikko mēs atlabstam, tā enkuri mūs novelk atpakaļ... 

Strādājot gan ‘meiteņu dienās’’, gan individuāli, redzu cik ļoti cilvēki paši no sevis slēpj šos ‘’enkurus’’, iestāstot sev, ka ir aizmirsuši, piedevuši, palaiduši, atbrīvojušies... Kaut gan patiesībā ‘’enkuriņš’’ ir norakts dziļi, dziļi...lai pašam ikdienā nevajadzētu uz to skatīties... 

Tomēr, tomēr...kamēr nedabūsim šos enkurus no sevis laukā, tikmēr no 3D pasaules ārā pavisam mūs nelaidīs, lai cik ilgi sēdēsim jogas pozā un dziedāsim ‘’OM’’ J 

Svarīgi ir ieskatīties sevī, atzīt sev, ka –jā, manī vēl ir šīs vecās lietas!, alegoriski runājot,-paskatīties tām acīs, nosaukt vārdā. Un tas jau ir pirmais solis ceļā uz atbrīvošanos. Vai caur izrunāšanu, vai caur asarām, vai meditācijās- katram šie enkuri izvēlās savu veidu un ceļu, kā iznākt un transformēties. Galvenais ir mūsu nodoms beidzot tikt no tā vaļā, atstāt to aizejošajam laikmetam, atbrīvot vietu jaunai, svaigai un gaišai enerģijai, atbrīvot vietu visam tam jaunajam, kas vēlās ienākt mūsu dzīvēs. Jo, kamēr mūsos ir zemo vibrāciju klātbūtne, jaunās augstās (mīlestība, prieks, paļaušanās) tur nevar ienākt... 

Ejot šo ceļu, paralēli notiek gan ķermeņa attīrīšanās, gan apziņas paplašināšana, gan atbrīvošanās no vecā, gan sevis pieņemšana, iemīlēšana un sirds atvēršana... Tas ir integrāls process. 

Un, tagad nedaudz pieskaršos galvenajiem enkuriem, lai paskatītos nedaudz no cita skatu punkta uz lietām, kuras patiesi mūs bremzē. Tad, kas ir pati zemākā vibrācija, ja pieņemam, ka Dievs, Gaisma un Mīlestība ir augstākā, ko apzīmēsim ar +100? Man bieži atbild, ka -100 būtu naids un dusmas. Naids un dusmas ir vien pavadošā emocija pavisam citām lietām :)

Viszemākā frekvence, pretēja Dievišķumam, Mīlestībai, ir Bailes. Bailes ir absolūta tumsa, atdalītība no sava dievišķā aspekta, aizmirstība par savas Dvēseles klātbūtni... Tieši bailes ir tās, kas visvairāk traucē mūs virzīties uz priekšu (uz augšu). Jo tuvāk pozitīvajām frekvencēm, jo tuvāk sava dievišķuma apziņai, jo mazāk mūsos ir baiļu. Ievietoju attēlu, kurā labi var redzēt, kas tad mūs velk uz leju, kas ir tie ‘’populārākie un smagākie enkuri’’ 



Tieši ar bailēm ir visgrūtāk tikt galā. Esmu samērā daudz par tām rakstījusi, par to, ka tās eksistē, kā apziņas vīruss, tikai mūsu prātos, kamēr atrodamies Ego kontrolē. Ka bailes ir fantoms, tās nav īstas. 

Baiļu pārvarēšana ir mūsu izlaiduma eksāmens, kuru nokārtojot mums iedos nākamās klases vielu. Jau daudz cita, augstāka līmeņa. Iedos arī jaunus skolotājus, domubiedrus, jaunas situācijas pieredzes gūšanai. Dzīves skola ļoti līdzinās parastajai skolai, tikai diemžēl Dzīves skolā netiek noteikti eksāmenu termiņi un datumi. Mums pašiem ir tiesības tos izvēlēties. Un bailes mūs bremzē līdz pēdējam. 

Un, tad es parasti saku, tiem, kas ir neapmierināt ar savu dzīvi, bet joprojām nav noteikuši sava eksāmena datumu, jo nevar saņemties... Es saku: „Mīļie, tātad jums vienkārši, nav vēl pietiekami sū***’’ Ļoti jau gribētos, lai katrs sajustu to brīdi kad vairs nav īsti labi, un jau tad pieņemtu lēmumu, nevis gaidītu, mocītu sevi un apkārtējos līdz komai tuvu esošam stāvoklim. Dvēseles komai. 

Nu, ko – no savas pieredzes gribu teikt, ka ir arī labā ziņa. Ar katru reizi baiļu pārvarēšana izdodas arvien vieglāka un ātrāka, līdz tu jau esi tiktāl paaugstinājis savas vibrācijas, ka bailes vairs tīri fiziski nespēj tevī tikt iekšā... 

Jā, jā...Tieši vainas apziņa, kauns, pārspīlēta pienākuma apziņa ir nākošie aiz bailēm zemāko vibrāciju skalā. Vai vari novilkt robežu starp pienākuma un vainas apziņu? Mans mīļais Andžejs Reiters saka, kur parādās pienākums, tur izzūd Mīlestība. Tur ir ļoti daudz patiesības. Sabiedrība mums ir uzspiedusi domāt, ka pienākums tas ir kaut kas ar plus zīmi esošs, ka tā ir vērtība pati par sevi. Aizdomājies par pienākumu. Kādas sajūtas ir domājot par visiem saviem pienākumiem? Vai tas ir prieka un mīlestības piestrāvotas sajūtas? Kamēr mēs dāvinām savu laiku, spēku, zināšanas, mīlestību citiem bez nosacījumiem, ļaujot caur sevi plūst šai enerģijai, tikmēr to neuztveram kā pienākumu, vai ne? Un, kad kaut kas pārvēršas par pienākumu, tikai tādēļ, ka tas ir jādara, tā ir pieņemts, no manis to gaida, es savādāk nespēju- tā mīlestība, prieks un iedvesma (augstās vibrācijas) pazūd...Mēs attālināmies no dievišķā... 

Noteikti vēl pieminēšu arī vēl vienu smagāko, bet nemanāmāko no enkuriem, proti, nosodīšanu, vērtēšanu, tiesāšanu (kas apgriezti ir arī Lepnība- viens no lielākajiem grēkiem arī reliģijās). Tepat blakus stāv arī tenkošana un aprunāšana. Šo enkuru mēs sevī pamanām ar grūtībām, jo ir taču tik pierasts par visu izteikt savu viedokli un vērtējumu, ir tik pierasts kulstīt mēles, aprunājot citus. Tādejādi sevi mēģinot nostādīt augstāk, sajūtoties zināmā mērā pārākam. Pamatā tam visam ir zema pašapziņa, kad ‘’noliekot’’ citus it kā paaugstinām sevi paši savās acīs. Kad esam atguvuši savu pašvērtību, pašrealizējušies, atvēruši savas sirdis, iemīlējuši paši sevi, pēc šāda veida pašapliecināšanās vienkārši vairs nav nekādas vajadzības. Kļūst pat nepatīkami to dzirdēt no citiem. Te ir arī jau Jaunas pasaules apziņa, ka Garā mēs visi esam viens. Pazeminot otru mēs pazeminām paši sevi... Šis enkurs ir pats izplatītākais tā saucamo garīgo cilvēku vidū, jo pārējos atpazīst un atstrādā apzinātāk. 

Tieši tādēļ jau esam nākuši šeit, lai piedzīvotu, lai izietu caur šo transformācijas procesu, lai attīrītu
sevi no dzīvju dzīvēs uzkrātajiem sārņiem, lai atbrīvotu sevi no karmas (karmu sastrādā zemajās vibrācijas). 
Un, kā es mēdzu teikt- Visas Gara dāvanas: spējas, talanti, sūtība, īstā mīlestība, iespējas,pārpilnība, atrodas burvju lādītē, kura ir uzlikta uz noteikta frekvenču plauktiņa. Aizsniegties varēsi tikai tad, kad spēsi līdz tam pakāpties. 

Atliek tikai novēlēt: ‘’Uzroti piedurknes un ķeries klāt!’’ 

Sirsnībā- Inta 

piektdiena, 2013. gada 25. oktobris

Dieva izredzetā

Foto: Innaja..Paldies viņai!

Gruzija un Armēnija... 


Vēl aizvakar lauzīju galvu par dažām situācijām, ko piedzīvoju savos braucienos, kas atkārtojas manā dzīvē, lai mēģinātu saprast, kāds ir to vēstījums...

Vakar, pēc kādas sarunas ar vienu no tuvākajiem cilvēkiem, kādus vien esmu šajā dzīvē, kā dāvanu saņēmusi, sāka nākt atbildes... 

Šo ceļojumu mērķis nav tikai redzēt, iepazīt, piedzīvot šo zemju īpašo burvību, brīnišķīgo dabu, sirsnīgos cilvēkus. Tāpat galvenais mērķis nav attīrīt savu Dvēseli no uzslāņojumiem, meklēt sevi caur meditācijām, lūgšanām un dziedāšanu. 

Galvenais ir Mīlestība. Iemācīties Mīlēt, dāvāt sevi bez atlikuma... Ne tikai sadzīvot, pieņemt pārējos grupas biedrus, bet gan no sirds iemīlēt tos, kļūstot par vienu veselumu, par dvēseļu ģimeni. Iemācīties atvērt savu sirdi, atļaut citiem tajā ielūkoties, pieskarties... Uzdrīkstēties ļaut Mīlestības plūsmai vaļu, dodoties pie otra...caur vārdiem, smaidiem un pieskārieniem... Vai ir bijuši tik daudz apskāvienu gada laikā, cik bija šajās desmit dienās? 

Arī iziešana no savas komforta zonas, ko piespēlēja Liktenis, palīdzot tik pie paša noplukušākā Tbilisi hosteļa, uzreiz sociāli nolīdzināja mūs visus, liekot ieslēgt pieņemšanu, biedriskumu un, jā- arī humora izjūtu... :) Bet, kad pēdējā dienā tur atgriezos, bija tāda maza ‘’mājās atgriešanās sajūta’’, jo tieši tur mēs sākām veidot ‘’savu ģimeni’’. 

Šīs abas zemes, tāpat, kā arī Krima, kur bijām pavasarī, ir ar Jaņ (vīrišķo enerģiju), kas palīdz mums,
pārsvarā sievietēm, ļoti efektīvi sakārtot visus tos jautājumus, kuri skar partnerattiecību jomu, sievišķību un sevis pieņemšanu. Kalni iemieso Gara spēku, paceļ tuvāk Debesīm un palīdz ieraudzīt un paņemt pašam savu spēku. 

Kad kādā otrajā dienā, pēkšņi ieraudzīju, cik zilas ir palikušas Indras acis, biju tik pārsteigta! Viņa teica, ka tās esot viņas laimīgās acis! Tādas viņai paliek, kad viņa ir laimīga! Vēl nākamā dienā to pašu ievēroju Inesei, tad ieskatījos pārējo acīs- tas bija brīnums: visu acis mirdzēja intensīvā krāsā! 

Vai var aprakstīt Kaukāza zemju skaistumu, kalnu diženumu, upju straujumu, ezeru zilumu, ļaužu viesmīlību, ēdienu dažādību un garšīgumu? Droši vien, ka var mēģināt, tomēr vārdi būs vien vārga atblāzma tām vibrējošajām, pacilājošajām un aizraujošajām sajūtām, kuras mīt manā sirdī... 

Un mūsu dziedāšana! Jau pirmajā dziesmā mūsu balsis savijās, veidojot fantastisku skaņu rakstu, plūstot, savijoties, paceļoties, atbalsojoties alu un Dievnamu velvēs...aizskarot Dvēseļu stīgas, attīrot un dziedinot... Saskaņa, skanējums un vibrācija bija neaprakstāmi vienota un skaista... 

Cik gan daudz man pēdējos gados ir bijuši pēcmeditāciju apķeršanās apļi, tomēr tāda, kāds bija pēc Pilnmēness meditācijas, es nebiju sajutusi nekad! 

Kamēr mēs, sievietes vēl bijām autobusā, mūsu vīrieši Mēness apspīdēti, gāja meklēt to īpašo vietu kalna galā, kur izveidot mūsu Spēka vietu, sakurot uguni... Kā zinādami, no akmeņiem izveidoja apli apkārt, lai enerģijas savītos... Vai gan kāds var iztēloties, kā ir stāvēt naktī, kalnos pie ugunskura, starp savējiem? Kad milzīgs Pilnmēness apspīd apkārtni un var redzēt visu Kaukāza kalnu diženumu tā blāvi dzeltenīgajā gaismā. Tas ir un būs viens no maģiskākajiem manis piedzīvotajiem mirkļiem. Mūsu armēņu gidā tonakt iesējās ticības sēkla, jo vienā no aukstākajiem, vienmēr apmākušākajiem, vējainākajiem reģioniem, bija klusa, silta un pilnīgi skaidra nakts... 

To, kas tonakt notika manī un pārējos, varu ļaut jums tikai nojaust...Ar mums kopā bija Debesis...

Un senā Karaunčas observatorija, kura pastāvēja jau 9500 gadus atpakaļ! Tās dažādās enerģijas sajuta katrs... Man gribējās tur uzkavēties... Un meditācijai nevajadzēja vārdus. Arī bez vārdiem, tā atvēra Debesis un slīpi, gandrīz taustāmi silti Saulītes stari pašķīra mākoņus, lai nožāvētu asaras un apmīļotu katru no mums... Atceros, kā smaidi ienāca katrā sejā... 

Noravankas klostera mācītājs, sadzirdējis mūsu dziedāšanu uznāca augšā... Viņš stāvēja man tieši pretī un es redzēju kā viņš uz mums skatās, kā viņš saprot un ielaiž savā sirdī katru mūsu tautasdziesmas vārdu... Absolūts Dievišķās Mīlestības starojums viņa acīs... Mēs dāvinājām savas dziesmas, savu sirdi Armēnijai, viņš dāvināja savu Dziesmu, kas tik spēcīgi atbalsojās...ļoti, ļoti saviļņojoši un skaisti... Pēc tam, viņš palūdza mūs pagaidīt, lai dāvātu mums savas brīnišķās fotogrāfijas un diskus.. Un, tā atkal bija Mīlestība no pirmā acu skatiena, kas uzvirmoja starp viņu un mums, starp Latviju un Armēniju.. 

Smaidu, jo atceros nākamo dāvanu, ko pasniedza mūsu meitenēm Erevānas džeza kluba bundzinieks, dziedātājs un aktieris, sniedzot tik daudz smieklu, prieka un pozitīvisma! Tas bija tik īpaši! 

Man ir īpašas attiecības ar mūsu gidiem, jo ticu, ka viņi man ir atsūtīti, lai būtu daļa no mūsu grupas. Mūsu saikne ar katru reizi paliek dziļāka, mīlestība un sapratne pārceļas jaunā līmenī. Zinu, ka ne mēs, ne viņi vairs nebūs tādi, kā agrāk. Atkal es varēšu sadalīt savu dzīvi uz laiku pirms un pēc šī ceļojuma. Un, arī šoreiz Inna uzrakstīja pirmā: es vairs nekad nebūšu iepriekšējā... 

Es varu vien kārtējo reizi atzīties mīlestībā Gruzijai, Armēnijai un katram cilvēkam, kas bija daļa no manis šīs desmit brīnišķīgās, saules un rudens krāsu, sirds siltuma un mīlestības pārpildītajās dienās...
Kad katrs mirklis bija Dāvana no Debesīm...

Uz tikšanos pavasarī! 
Inta





ceturtdiena, 2013. gada 3. oktobris

Depresija un veģetatīvā distonija no cita skatu punkta...

Jeb, kad Dvēsele raud...

Pavisam netīšām interneta plašumos uzdūros uz vienu forumu par depresijas tēmu. Tā kā šis ir
internetā brīvi pieejams forums, tad atļaušos citēt dažus ierakstus, kas ir visai raksturojuši (diemžēl) šodienas realitātei.

Man palika ļoti skumji, jo es izlasīju tikai kādas 3 lapas, no kopumā 80 (!!!). Par to riņķa danci, kurā griežas šīs jaukās meitenes (tas bija sieviešu forums) un sievietes, meklējot izeju, maldoties prāta, baiļu un šaubu džungļos, kamēr Dvēseles izmisumā brēc...


Depresijas klubiņš:

X: Sen jau domāju, ka derētu arī šāds klubiņš, tikai neesmu pārliecināta, vai kāds atsauksies. Varbūt kautrēsies un baidīsies, varbūt ir pārāk maz cilvēku, kas mokās ar depresiju un šeit reti kāds iegriežas.

Tomēr mēģināšu. Ja nu kāds vēl vēlas pievienoties, laipni lūgtu bariņā.

Gan jau būs cilvēki, kas mani atpazīs, bet neko padarīt. Gribas jau būt neatpazīstamam, jo savu vājumu joprojām no visiem slēpju.

Tāpēc, ka joprojām lielākā daļa cilvēku depresiju uzskata par rakstura vājību. Bet es pati nezinu, ko par to domāt. Jo par slimību īsti to neuzskatu, par veselību arī nē. Bet mokos ar to šausmīgi un ir ļoti,

ļoti grūti. Brīžiem nepanesami.

Saprotu, ka laikam sezonalitāte dara arī savu, jo tieši tagad rudenī uz lapu krišanas laiku ir saasinājums un es pilnīgi nezinu, kur likties no izmisuma.

Gaidu vēl kādu te, varbūt kāds padalīsies, kā iet, ko dara, kā tiek vai netiek galā.

Y: Galvenais ko gribēju pateikt - es ierakstos šai klubā!

Slimoju ar pilnīgu nespēju savākties un tas jau laikam norāda uz depresiju. Iemeslu pagaidām tā īsti neredzu un nesaprotu, bet nu ir ir...

Ko mēs tagad darīsim? Meklēsim risinājumus vai kopīgi papukstēsim? :)

X: Man dažreiz gribas parunāties tieši par tādām lietām, bet nav ar ko parunāt. Tie, kam depresijas nekad nav bijis, nespēj saprast.

Mēs varam gan tā, gan tā. Gan papukstēt, gan arī meklēt kādus risinājumus.

Vai tu jau esi kaut ko darījusi lietas labā? Es it kā daudz un dikti, bet laikam nekad nevienu metodi līdz galam neesmu novedusi.

Vai tev jau sen tādas problēmas, varbūt kaut kas īslaicīgi, ka nespēj savākties?

Es pēdējos mēnešus biju tik darbīga, ka prieks pašai par sevi, bet piezagās šī tāpat klāt un man ir tādas dusmas, jo sajūta, ka esmu kā paralizēta. Neko vairs negribās, nekam nav spēka, mājā bardaks. Neesmu vēl tādā stadijā, kad viss vienalga, gribas cīnīties, bet nezinu, ko darīt, jo liekas, ka nekas nepalīdzēs. Saņemos, sakārotju māju, bet labāk tāpat nepaliek.

Kā tev ir?

Z: Man nav depresija kaa taada, bet VD ( vegjetatiivaa distonija), ljoti biezhi VD ar depresiju iet roku rokaa. Ar VD slimoju jau kopsh kaadiem 24 gadiem ( tagad 35) pavasaros esmu spiesta dzert antidepresantus, kaadus 3 meeneshus. Nezinu vai maz iederos te, kaa juus domaajat?

Ar VD un depresiju slimoju jau trīs gadus. Varam palīdzēt viena otrai ar iedvesmu un draudzīgu plecu...

Man ar mājās bardaks, uz darbu eju ar mokām...

bet nupat saņēmos un izmazgāju matus...

X1 :Es arī nāku bariņā... man depresīvais stāvoklis ilgst apmēram gadu, ir brīži, kad paliek labāk, ir kad sliktāk. nezinu gan vai tā ir depresija, jo pie ārsta ar šādām problēmām neesmu vērsusies.

Gribēju arī painteresēties - vai esat bijušas pie kāda speciālista un ja jā - tad pie kāda? vai lietojat antidepresantus? Esmu bijusi kādas 4x pie psihologa, runājusi, bet nu īsti nekādas jēgas nebija, no tās nemitīgās runāšanas par problēmām un par to, cik viss ir slikti, palika vēl tikai sliktāk un depresīvāk. Reālus padomus tā arī nesaņēmu, drīzāk tika pateikts, ka viss ir normāli un ja negribas neko darīt un iet, tad arī nevajagot sevi spiest neko darīt. tas nekas, ka šī nedarīšana man velkas jau gadu. pēc šiem apmeklējumiem sapratu, ka tas nav tas, kas man nepieciešams. Ka man vajag domāt pozitīvi un tad arī pašsajūta uzlabojas.

Y1: Sveiki! Arī es laikam iederos depresijas klubiņā. Palasot, kā iet citām - wow, laikam ar mani ir tāpat.

Šeit lielākā daļa apzinās, kur ir problēma, kādi ir cēloņi...

BET! trūkt drosmes/apņemšanās/ticības/motivācijas kaut-ko mainīt, sākt rīkoties.

Kā tikt galā tieši ar šo?

Es ar bērnu patreiz dzīvoju caurstaigājamā istabā ar čupu radiem ( mamma, māsa,māsas vīrs)... Kas nenormāli spiež uz smadzenēm, jo visi viens otru ienīst un gaisotne ir ļoti smaga. Bieži vien laižos prom no mājām, ciemojos pie draudzenēm līdz vēlam vakaram, lai nebūtu tur jāuzturas.

Un nevaru saņemties pieņemt lēmumu: aiziet vai palikt. Par aiziešanu ir daudz argumenti, pret - tikai viens, bet ārkārtīgi būtisks- nauda ( pēc 2 nedēļām kļūšu bezdarbniece).

Tā nu mokos nenormāli, jo tagad ir smagi psiholoģiski, bet savā ziņā ērti - ir jumts virs galvas, lēti- dalot uz visiem, maksājumi ir nelieli... Savos 30 reāli bail no pārmaiņām, no lēmumiem, kas jāpieņem vienai.

Tas ir tikai viens no piemēriem.


kādi ir iemesli tādai nespējai rīkoties?

Man ir tā, ka nav nekādas pat vēlmes neko darīt, īpaši pēc šķiršanās dzīve kļuva bezjēdzīga. kad ir kaut-kas jāizdara, es prasu sev - kāpēc to darīt un iemeslu neatrodu, jo būtībā viss ir vienalga.

Tas nav slinkums, vienkārši apdzisusi vēlme rīkoties.

reāli bail no pārmaiņām bet kas notiks, ja būs pārmaiņas? Kas ar tevi var notikt vēl sliktāks kā ir pašlaik?

X: Man šobrīd ir atkal uznācis kārtējais depresijas uzliesmojums un es pilnīgi nezinu, ko ar sevi iesākt. Mokos nežēlīgi, + cieš arī ģimene. Cenšos neizgāzt savas negācijas uz viņiem, bet nesanāk, no mana drūmā garastāvokļa cieš visi, ar bērniem nespēlējos, esmu neiecietīga, pret vīru dusmīga un vēsa brīžiem. Brīžiem pateicīga, ka viņš man ir, ka apķer mani, samīļo un ļauj pagulēt.

Es nezinu, kā lai savācās, ir tik daudz lietu, ko vajadzētu izdarīt, bet esmu kā pielīmēt, nespēju neko pasākt. Negribas neko. Ja vēl būtu kaut kas tāds noticis, ka man palika slikti, bet nekā tāda nav. Vienkārši palika sliktāk un sliktāk un viss.


Es esmu gājusi pie psihiatriem, pie psihoterapeitiem, dzērusi arī zāles. Bija vienas, kas man sākumā palīdzēja, bet vispār esmu skeptiski noskaņota.

Esmu bijusi 2 reizes Dzintaros krīzes centrā. Tas gan bija ļoti vērtīgi. Ja būtu iespēja, atkal brauktu, lai gan tur šobrīd viss paliek arvien sliktāk un dārgāk, bet sapratu, ka man palīdz kaut vai tikai pabūšana prom no ikdienas, no stresiem, pabūšana vienai pašai, bez bērniem, savu domu sakārtošana. Tad es saprotu, ka visa ikdiena mani dzen stresā un depresijā, nezinu, kāpēc, bet visādi pienākumi, atbildības, visādi naudas trūkumi mani paralizē. Kad man nav jādomā par ikdienu, tad uzreiz noveļas kā akmens no sirds un ir vieglāk.

Tā ikdienā visu laiku mani pavada drausmīga trauksme, visu laiku sirdi spiež, to sajūtu nespēju izturēt, gribas mieru sirdī. To gribas vairāk par visu uz pasaules. Kā to panākt? Nezinu...

Y: Man vienu dienu arī uznāca pārdomas, vai mans nepārejošais iekšējais besis (bet ne depresija, vienkārši taaadas skumjas) vispar ir labojams. Piemēram, pēdējo gandrīz 20 gadu laikā manā kontā ir viens psihiatrs (pie tā mani mamma aizveda baigā stresa apstākļos), 2 sertificēti psihoterapeiti, pāru terapeits, grupas terapija, NLP kursi, kaudzīte ar pašpalīdzības grāmatām, pat visādas pozitīvās domāšanas skolas un virzieni, gandrīz 10 gadus biju nedaudz tā kā atkarīga no trankvlilzatoriem, bez kuriem vispār gulēt nevarēju. Atradinājos tikai tāpēc, ka paliku stāvoklī. Antidepresantus negribu mēģināt, jo nedomāju, ka gads vai divi un AD man kaut ko mainītu būtiski. Varbūt visam atmest ar roku? Nu kas tas ir?

**

KAS TAS IR? 

Nevis no klasiskās psihoterapijas vai psiholoģijas viedokļa, bet no garīgās? 

Neieslīgšu terminoloģijā vai diagnožu uzstādīšanā, kuram no augstākminētajiem ir depresija, depresīvs stāvoklis, trauksme, veģetatīvā distonija, vai kāda cita diagnoze, kuras dažādi speciālisti ir izdomājuši, klasificējuši un mēģina ārstēt. Sekas un simptomus pārsvarā. Bet nav jau arī tā, ka nerunā par cēloņiem. Īpaši psihologi un psihoterapeiti. Tiek analizēta bērnības traumatiskā pieredze, veikti testi.. Ģimenes ārsti, lielākoties kā cēloni min stresu, sadzīviskās problēmas, kas īstenībā arī ir SEKAS.

Jo ārējais atspoguļo iekšējo. Neatkārtošos. To, kā mēs ar savām domām un rīcību radām savu dzīvi, ir bezgaldaudz dažādu autoru aprakstījuši...

Varbūt šoreiz, ļoti īsi paskatīsimies uz tēmu no garīgās psiholoģijas skatu punkta.

Pēdējo gadu laikā esmu veikusi čakru (enerģētisko centru) diagnostiku simtiem cilvēku. Depresijai (depresīviem stāvokļiem) vienmēr ir slēgta trešā (saules pinuma) čakra, veģetatīvajai distonijai- ceturtā. Ļoti bieži augstākminēto simptomu īpašniekiem ir slēgti vai daļēji ciet šie abi centri.

Trešās čakras bloka īpašnieki lielākoties ir tie, kas ‘’dara to, ko vajag, nevis to, ko gribās’’. Prāts vienmēr uzvar. Sirds tiek apklusināta. Tas ir ‘’Dvēseles krātiņš’’. Čakras bloks liecina par to, ka cilvēks neiet pa savu paša Dvēseles izvēlētos ceļu! Šeit mīl bailes: bailes kaut ko mainīt, bailes pieņemt lēmumus, bailes, ka būs sliktāk. 

Bet, kas ir bailes? Bailes tā ir viszemākā vibrācija, kas neļauj cilvēkam virzīties uz priekšu, uz augšu pie prieka, laimes un mīlestības.. Tur, kur ir bailes, tur augstām vibrācijām vietas nav... Bailes- tā ir pilnīga atdalītība no sava dievišķuma, no sava augstākā aspekta, no Dieva. Un šajā kontekstā tam nav nekāda sakara ar reliģijām.

Prieks- tā nav kāda hormona izraisīta reakcija! Prieks nāk pa taisno no Dvēseles, kad tā dara lietas, ko sākotnēji bija iecerējusi šeit apgūt. Depresija (gribas trūkums, bezmiegs, pastāvīgs nogurums, enerģijas trūkums, skumjas, bezcerības sajūta, paralizējošas bailes, ko mainīt utt.)- hronisks prieka trūkums. Apkārtējā realitāte –šī trūkuma atspoguļojums. 

Ceturtās (sirds) čakras bloks. Iemesli var būt vairāki- piemēram, alerģijas arī attiecināmas uz šo bloku(tīmuss, aizrūts dziedzeris atrodas šajā vietā), bieži saistītas ar mīlestības trūkumu. Mēs šeit ļoti īsi par veģetatīvo distoniju, jo tās pazīmes ir saistītas ar ceturto (sirds čakru). Trauksmes stāvoklis, sirds vibrēšana, sirdsklauves, reiboņi, bailes, svīšana, grūti dziļi ieelpot utml. Pārsvarā šī ir sieviešu ‘’slimība’’. Ļoti bieži ir saistīta ar nemīlestību. Sākotnēji, attiecības ar māti, ģimenē, bērnībā, tad partnerattiecības, hroniska sevis nemīlēšana, nepieņemšana, noniecināšana.

Sirds centrs -tas ir beznosacījuma Mīlestības, harmonijas un līdzsvara centrs. Atvērta sirds ir ne tikai katras Dvēsles mērķis un pamatstāvoklis, tas ir priekšnosacījums harmoniskai dzīvei, pašrealizācijai, priekam un spējai mīlēt un piesaistīt savā dzīvē Mīlestību. 

Šoreiz es ļoti, ļoti īsi ieskicēju, lai varētu uz šīm lietām paskatīties no cita skatu punkta. Plānoju šo tēmu izvērst, jo diemžēl šīs ‘’slimības’’ (pēdiņās, īstenībā tas ir, kas pavisam cits) pieņem epidēmijas apmērus...

Tad ko darīt un, ar ko sākt?

1. Paplašināt savu izpratni par to, kas tu esi, kurp ej un kāpēc? Esmu samērā daudz par šo jau rakstījusi.

2. Atbrīvoties no ‘’enkuriem’’, kas neļauj virzīties ārā no dualitātes bedres. Ar ‘’enkuriem’’ apzīmēju gan karmiskās lietas, gan emocionālos blokus, kas bieži vien radušies no jau no bērnības (nepiedošana, aizvainojumi utml.). Par to būs nākamais stāsts. J

3. Izprast divus terminus un to atšķirības: ‘’pašrealizācija’’ un ‘’Sūtība’’. Padomāt, kas ir manas Spējas un mani Talanti. Tie arī ir divi atsevišķi termini, kas iedoti ‘’pūrā’’ jau sākotnēji (drīzumā rakstīšu)

4. Sievietēm, dziedināt savu sievišķo pirmsākumu, izprast sievišķās enerģijas būtību, nelīst vīriešu ‘’lauciņā’’ ar kaujas saukļiem (tas ir kā spļaut pašai savā akā), mainot izpratni un mainoties pašām. (esmu jau rakstījusi par šo). Vīriešiem tas pats, tikai attiecībā uz savu dzimumu.



Protams, ka vēl ir ļoti daudz...Un nekas nav viennozīmīgs. Katram ir savs stāsts, un divu vienādu recepšu nav. Receptīte katram pašam jāatrod. Tur tas viss sāls. 

Varbūt noder paskatīties uz situāciju no nedaudz cita skatupunkta?

Tēmas izvērsums sekos.
Inta










otrdiena, 2013. gada 10. septembris

Mīlestība ir vienīgais iemesls... Agneses stāsts


Mēs sevi padarām nelaimīgus paši. Paši ar savām izvēlēm. Prāta un Ego diktētām. Mēs nevēlamies
un neprotam ieklausīties savas Sirds balsī, kas vienmēr čukst mums priekšā, kurā virzienā doties, kur ir mūsu īstais ceļš, mūsu Dvēseles ieplānotā pieredze.

Mēs baidāmies būt paši, īsti un brīvi savos lēmumos, mēs liedzam mīlestību sev un apkārtējiem, mēs sevi vērtējam caur spoguļiem, caur apkārtējo attieksmi, caur sabiedrībā pieņemtajām, ļoti bieži, liekulīgajām morāles normām. Mēs sevi ietupinām dubultā būrī. Viens ir mūsu pašu uzstādījumi, aizspriedumi, vērtējums un ilūzijas. Otrs,-sabiedrībā pieņemtie uzskati, par to, kas ir pareizi vai nepareizi.

Visi zina, ka reālajā dzīvē viss ir savādāk: jūtas skar gan dažādu rasu, gan lielas vecumu atšķirības, gan viena dzimuma, gan precētus cilvēkus. Kas ir vislielākie vērtētāji, nosodītāji, nikno komentāru rakstītāji, sabiedrības morāles sargi? Vai viņi ir ļāvuši sev būt pašiem, vai ir atļāvušies mīlēt bez nosacījumiem, bez aizspriedumiem, bez bremzēm? Vai viņi zina, kas ir Mīlestība!? Vai vispār ir daudz cilvēku, kas to zina? Daudzi no mums, mīl mājdzīvniekus vairāk kā savus tuviniekus. Mīl lietas un lieto cilvēkus, lai gan vajadzētu būt otrādāk.

Mīlestība ir augstākā vibrācija, augstākais spēks Visumā, ar kuru tika radīta šī pasaule. Mīlestība ir vienīgais likums un vienīgais iemesls, kādēļ ir jēga vispār nākt uz šo zemi, lai nestu šo radošo enerģiju, spēku un gaismu citiem. Lai piedotu šai enerģijai savu individuālo nokrāsu, lai izstarotu to, lai mainītos ar to, lai dāvinātu cits citam...

Un Tu nevari atvērt savu sirdi, izstarot, nest šo gaismu, pieņemt un mīlēt no sirds citus, kamēr Tevī mīt bailes, kauna sajūta vai vainas apziņa.

Ir tik daudz stāstu, kuros cilvēki padara nelaimīgus paši sevi, savu partneri, savu mīļoto, savu ģimeni, necīnoties par savu mīlestību, neatļaujot sekot savas sirds balsij, domādami, ka to kas ir pareizi vai nepareizi nosaka reliģija un sabiedrība. Nē, mīļie, to kas TEV ir pareizi vai nepareizi, nosaka tikai un vienīgi Tava sirds! Tev ir savs plāns, kādēļ Tu esi nācis šurp. Un, neviens sastaptais cilvēks, neviens putns galvā un taurenis vēderā nav tāpat vien. 

Dievs mums dod gan mācībstundas, gan dāvanas. Un tikai mūsu ziņā ir pieņemt šīs dāvanas vai nē. Ļoti bieži mēs tās nepieņemot, iedzīvojamies mācībstundās J

Mīlestība vienmēr ir dāvana. 

Kas notiek tālāk? Bailes pieņemt izšķirošu lēmumu, bailes no nenoteiktības, bailes no apkārtējo vērtējuma un nosodījuma, vainas apziņa, kauns, neizlēmība... Viss nosauktais ir zemu vibrāciju enerģijas, kas neļauj cilvēkam augt savā apziņā, neļauj virzīties uz priekšu garīgajā ceļā, un, galu galā, neļauj sajust augstu vibrāciju enerģijas, kas ir patiesa Mīlestība (sevis un citu), prieks, laime, radošums, iedvesma un gandarījums.

Izvēle vienmēr ir pašu rokās. Vienmēr. Un tie, kas saka, ka viņi ir bijuši spiesti, ka viņiem nav bijusi izvēle, ka viņiem ir bijis jāsamierinās, ka viņiem ir bijis pienākums utml., tie vēl joprojām klausās savu prātu, nevis Sirdi.

Kas notiek no Dvēseles līmeņa raugoties? Tā visiem spēkiem cenšas tik atpakaļ uz tā ceļa, kas vestu pie konkrētās dzīves plānu un mērķu apgūšanas, piespēlējot situācijas, kas liktu cilvēkam attapties, aizdomāties, sākt uzdot jautājumus, kādēļ ar viņu notiek vien vai otri notikumi, kādēļ viņš jūtas nelaimīgs, noguris, slims... Kad nekas nepalīdz, kad prāts un ego svin pēdējo uzvaru, tad Dvēsele pieņem lēmumu aiziet, lai atgrieztos atkal ar tiem pašiem uzdevumiem vēlreiz. Vēlreiz to visu to pašu...


Agneses vēstules



Agnese ir jauna sieviete-viņai nav vēl četrdesmit. Viņa visu savu dzīvi ir vēlējusies tikai būt laba, pieņemt pareizus lēmumus, vienkārši būt laimīga, novērtēta un mīlēta...


...Es Tev pastāstīšu vēl vienu lietu,- tās ir tādas jaukas atmiņas, bet tajā pašā laikā skumjas. Pirms es nebiju vēl apprecējusies, man bija puisis no blakus pagasta, -Andris,- strādīgs, jauks cilvēks, ar kuru nodraudzējāmies 5 gadus. Toreiz es jau biju beigusi skolu un strādāju, savukārt, viņš vēl mācījās, jo bija jaunāks par mani. Vienmēr pēc skolas viņš nāca pie manis, gaidīja, kad beigšu darbu. Tāds ļoti jauks, romantisks un patīkams bija. Nekad nenāca pie manis tukšām rokām, vienmēr ar puķēm un kādu dāvanu. Mums kopā bija labi, un bija tāda ļoti liela mīlestība, līdz kādu dienu, viņš mani tā ļoti romantiski bildināja, pasniedzot saderināšanās gredzenu gaisa balonā. Bet es vēl nebiju gatava precēties, gribēju, lai viņš pats nostājas kārtīgāk uz savām kājām, lai nav atkarīgs no vecākiem, pabeidz skolu... Vēlāk es cietu avārijā un ļoti ilgi nogulēju Stradiņos, pēc tam pa sanatorijām. Divu gadu garumā manas traumas un ilgas prombūtnes dēļ, mēs pamazām attālinājāmies. Viņš ļoti pārdzīvoja, sācis bija arī iedzert, parādījās kāda draudzene. Līdz kādu dienu, viņš ar asarām acīs bija atbraucis pie manis, un lūdza piedošanu par to, ka viņam tagad jāprecoties pienākuma pēc, jo kāda cita meitene gaidot no viņa bērnu. Pats gan šaubījās par to, negribēja precēties, jo nemīlēja viņu, taču vecāku spiediena rezultātā viņš apprecējās, bet laimīgs nebija. Savukārt mūsu jūtas bija tik lielas, ka turpinājām satikties, līdz kādu dienu sapratu, ka gaidu no viņa bērnu. Neko viņam par to neteicu, jo negribēju izjaukt viņam ģimeni, domāju, tad tas otrs bērniņš paliks bez tēva. Sarunāju viņam visādas muļķības, un teicu, lai nekad vairs nebrauc pie manis. Tā nu viņš vēl joprojām nezin, ka viņam ir gandrīz pieaudzis dēls. Interesanti, ka pāris gadus pēc mūsu šķiršanās, viņš uzzināja, ka tā meitene, kuru viņš aprecēja, viņu bija krāpusi un tas nemaz nav viņa bērns. Tad viņi aizgāja katrs uz savu pusi.

Savam tagadējam vīram Jānim, kuru mēdzu satikt darbā, es ļoti patiku, bet man viņš bija tikai kā draugs, -varējām runāt un izkratīt viens otram sirsniņu. Līdz kādu dienu runājoties, viņš man atzinās mīlestībā. Tad nu es viņam izstāstīju, ka gaidu bērnu no cita vīrieša, ka es viņu nemīlu, ka viņš man ir tikai kā draugs, un ne vairāk. Bet ko viņš? Aiz savas lielās mīlestības izstāstīja visiem, ka es gaidot no viņa bērnu! 

Viņš bija labs pret mani, sirsnīgs un lādzīgs, domāju, ko man zaudēt, varbūt ar laiku draudzība pārvētīsies mīlestībā. Tā nu es ņēmu un apprecējos ar viņu. Kad man piedzima puika, viņš deva tam savu uzvārdu, mīlēja to ļoti kā savu bērnu. Kad dēlam bija gadiņš, Andris mani uzmeklēja, bija romantiska tikšanās, viņš stāstīja par savu dzīvi un atkal mani bildināja ar to pašu gredzenu, bet es atkal atteicu viņam, jo es taču biju precējusies. Tajā pašā laikā tik ļoti gribējās man viņam pateikt taisnību par bērnu, par Jāni, bet nespēju to izdarīt. Tā nu mēs ar asarām acīs šķīrāmies uz visiem laikiem, bet sirsniņā, ja godīgi, tad mīlu viņu vēl joprojām. Bet laiku vairs atpakaļ nepagriezt, esmu izjaukusi ne tikai savu dzīvi vien...

Tā nu mani visus šos gadus moka sirdsapziņas pārmetumi, jo apprecējos bez mīlestības, iegrūdu sevi ellē, jo nekad es vīra mājā neesmu jutusies laimīga. Pirmkārt jau viņa māte vienmēr kaut kā ir nostājusies starp mums un valda pār visiem, otrkārt nav nekādu attiecību ar vīru, tomēr es neko viņam pārmest nevaru. Viņš vienmēr ir bijis gādīgs un par bērniem rūpējies, par šiem gadiem nav pat ieminējies, ka Artūrs nav viņa dēls, ir iemācījis viņam visus vīrieša darbus un lietas. Domāju, kaut kad man būs dēlam tomēr jāizstāsta patiesība, bet vai es to varēšu izdarīt, nezinu. Tomēr ar tādu noslēpumu dzīvot sirsniņā arī ir grūti...


Domāju patiesais cēlonis tam, kur esmu patlaban, varētu būt no tādas dzīves, jo dzīvoju bez patiesas mīlestības, apprecējos es bez mīlestības, un domāju, pieļāvu vislielāko kļūdu savā dzīvē, jo, pārvācoties dzīvot mana vīramātes mājā, sākās mana vislielākā elle, kura turpinās vēl joprojām, bet aiziet projām nespēju bērnu dēļ, un nu jau nav arī vairs kur iet. Vīramāte ļoti daudz ļauna ir darījusi, un manu dzīvi pārvērtusi tiešām ir par elli. Man ļoti grūti ir saprast viņu, kāpēc viņa tā rīkojas, kāpēc viņai iekšā sēž tik daudz ļauna? Domāju, kāpēc mana dzīve saveda kopā ar šādu cilvēku, ko gan man no tā visa ir jāmācas? Kas man no tā visa jāsaprot? Kāpēc es ļāvu darīt sev pāri? Un izvēlējos dzīvot tādu dzīvi? Kāpēc es neaizgāju projām no turienes, bet dzīvoju tur vēl joprojām? Mani šie jautājumi nomoka bieži.

Vispār es slikti sāku justies jau tad, kad pārgāju tur dzīvot. It sevišķi labi nejutos vīra mātes klātbūtnē. Viss sākās ar to, ka man sāka zust lēnām spēki, un bija slikta pašsajūta, bieži kaut ko darot, ļoti svīdu un nebija spēka. Es ļoti daudz arī strādāju, mājās lauku darbi bija jāpadara, vēl mājās viss jāpaspēj, bērnus apčubināt, un negulētas naktis diennakts dežūrās darbā. Ar laiku pievienojās nesaprotamas sāpes, sāka lauzt kaulus, un pie katra mazākā pušuma ļoti ilgi asiņoja, slikta pašsajūta bija ļoti ilgu laiku... Bet domāju,- ai, kas tad tur, katram jau var uznākt bezspēks, un kaut kur arī iesāpēties, un gan jau tas viss pāries. Pie ārsta tā arī nekur negāju, domāju pati ar visu to tikšu galā .

Tā pa nopietno, viss aizgāja dažus gadus atpakaļ,- pēkšņi strauji pašsajūta pasliktinājās, ilgi turējās temperatūra un ļoti lauza kaulus, spēka vairs nebija piecelties, un, tad jau vairs nebija variantu, kā rādīties ārstam. No sākuma visa tā diagnoze bija neskaidra, bet pēc tam jau tālākais ceļš aizveda mani pie hematologa, kur man uzstādīja diagnozi hroniska mieloleikoze (asins vēzis).

Pa šo laiku ir izietas vairākas ķīmijterapijas un pārlietas asinis...Pats sākums bija ļoti grūts, un ilgs laiks bija jāpavada slimnīcā, bet pa starpai ir bijuši arī uzlabojumi, vienu brīdi jutos labāk, bet tad atkal nāca daudz kreņķu un pārdzīvojumu ģimenē un ar vecākiem...

...Es arī domāju par garīgo izaugsmi,- kā bez ķīmijām tikt galā ar šo visu... Saprotu it kā daudzas šīs lietas, esmu izlasījusi ļoti daudz grāmatas, gan Siņeļņikova, Vilmas Lūles, Eghartu Tolli un citas. Turpinu meklēt un meklēt pareizo ceļu, lai izveseļotos. Šis darbs ar sevi tomēr ir ļoti grūts, jo dzīvē daudz kas ir sirdī krājies gadiem, un ir lietas, kuras nespēju mainīt savā dzīvē. Visgrūtāk ir aizmirst visu un dzīvot tālāk. Saprotu, vai būšu atkal vesela, tas viss atkarīgs tikai no manis pašas, un, ja es nevaru mainīt situāciju, tad ir jāmaina domāšana, vai arī skatījums uz to. Bet kaut kur tomēr īsti tas nedarbojas manī...

...Šodien ļoti sāp sirsniņa... Es zinu, ka man daudz kas jāpiedod, bet, 
lai piedotu, man pašai laikam jāiepazīst sevi. Viegli jau ir redzēt trūkumus otrā cilvēkā, bet ļoti grūti ir saskatīt tos trūkumus varbūt pašai sevī. Varbūt, iepazīstot sevi, atzīstot savu negatīvo, es vieglāk uztveršu otra negatīvo, un būs vieglāk piedot? Varbūt tad spēšu piedot no sirds?? Varbūt tad manā dzīvē viss būs kārtībā? Kad es piedošu, es varēšu iemīlēt šo dzīvi?? Un varēšu kļūt laimīga, vesela, un man visā veiksies.?? Kāpēc tā notiek?? Kāpēc tik daudz sāpēm un bēdām jāiziet cauri? Gribas tik ļoti visu aizmirst, nedomāt un dzīvot, dzīvot pa īstam....

...Kā lai es izmetu visu no galvas,- tas jau nemaz nav tik viegli. Atmiņas vienalga paliek, un tās skumjākās. Un kā tad ar vīra māti? Man jau ar viņu jādzīvo kopā ir vienā mājā, un lai man Dieviņš piedod, bet es nespēju tādu cilvēku pieņemt tādu kāda viņa ir, jo tās lietas ko viņa dara, un to ļaunumu ,es nespēju viņai to piedot. Es tikai varu lūgt Dieviņam, lai palīdz viņai no tā tikt vaļā. Es neturu ļaunu ne uz vienu, bet saprast to un pieņemt arī nevaru...

Tavu vēstulīti pārlasīšu vēl un vēl, es patiešām gribu to visu, ko raksti saprast. Bet kā tas notiek dzīvē? Tu saki visi tie ir mani Skolotāji? Varbūt tā arī ir, bet es taču nevienam neko sliktu nekad neesmu darījusi? Esmu vienmēr gribējusi kā visiem labāk. Tad kāpēc man tā jācieš? Par ko? Par to, ka nedomāju par sevi?...

...Lasu tavas vēstulītes un es raudu, man asaras pašas birst, un jūtu, ka sirsniņa arī raud...Sāp par tik daudz ko... Zini, ko es tikai tagad saprotu? Es saprotu arī to, kāpēc mani mamma nekad bērnībā nesamīļoja, kāpēc atstāja mani dārziņā pa nakti, bet māsu ņēma uz mājām, kāpēc viņa man toreiz, kad man bija ļoti smagi un grūti man nepalīdzēja, kad to lūdzu no visas sirds..., ai, es daudz ko tagad saprotu kāpēc ...

...Jūtos tā savādi šodien, vakar ļoti ilgi, un vairākas reizītes pārlasīju tavas vēstulītes, un daudz domāju. Neesmu gulējusi visu nakti, ļoti grūti daudz ko ir aizmirst, un tās domas jau visu laiku vienalga pa galvu maļas. Es nevaru izmainīt šīs situācijas, kā tikai pieņemt tās, bet pieņemt to visu arī ir ļoti grūti. Es nezinu, kas būtu tas pirmais, ar ko man tagad būtu jāsāk???? Aizmirst visu un dzīvot kā ir? Es nevaru neko aizmirst, es varu piedot visu, bet aizmirs visu nespēju, lai arī ļoti to vēlos....

...Ar vīru par dzīves vietas maiņu esmu jau runājusi vairākas reizes, bet viņš manī neklausās un nespēj mani saprast. Kad mans lielais dēls vēl bija maziņš, es biju nolēmusi iet projām, jo nespēju vairs to visu izturēt, biju jau toreiz sameklējusi, kur dzīvot, bet dēls raudāja un lūdzās, ka negrib lai ejam projām, grib dzīvot kopā ar tēti un mammu, un es nespēju aiziet, jo līdz sirds dziļumiem man palika žēl dēla, bet tagad saprotu, ka toreiz vajadzēja aiziet. 

Vīrs tai mājā ir ielicis ļoti daudz sava darba, esmu to vietiņu skaisti iekopusi.... Zinu, ka vīrs nekad neies projām no tās mājas, nepametīs to nekad, bet es savukārt, lai cik ļoti gribētu aiziet, nevaru to izdarīt bērnu dēļ. Mēs vispār jau gadiem ar vīru kopā dzīvojam kā brālis ar māsu, sen jau kā neguļam arī kopā.

Es neesmu laimīga tur dzīvojot, man tik ļoti gribētos laiku pagriezt atpakaļ...Man nevajadzēja toreiz tā rīkoties un apprecēties bez mīlestības... Cik zinu tad arī Andris nav laimīgs, un es esmu izjaukusi ne tikai savu dzīvi vien. Bet laiku vairs atpakaļ nepagriezt...

...Man ļoti, ļoti gribas laukā tikt ārā no slimnīcas, gribu būt savos laukos, gribu atkal agros rītos ar plikām kājām izskrieties pa rasu un pasēdēt pie vīra celtās guļbūves pirtiņas pie upītes, un klausīties kā mostas daba. Gribu parušināties pa zemīti, daba man vienmēr dod spēku celties un atkal iet uz priekšu. Man ļoti, ļoti tā visa pietrūkst ...Guļot šeit es jūtu, ka ar katru dieniņu es sabrūku arvien vairāk un vairāk... Kā Tu domā, nu tad kad cilvēks aiziet no šīs dzīves, viņš satiek Tur Augšā savus tuvos un mīļos?? Kā tur īsti ir!? Kā Tu domā??

Stāsts publiskots ar Agneses atļauju, vārdi ir mainīti... 

***

Inta





piektdiena, 2013. gada 12. jūlijs

Par "Ikdienišķo apskaidrību''

Būtībā jau kādu laiku atpakaļ biju metusi mieru Lielo Skolotāju darbu studēšanai. Gan tādēļ, ka
atbildes atrastas, gan tādēļ, ka patiešām uzskatu- Skolotāju laiks ir beidzies! Visādu mācību, visu veidu reliģiju un skolu laiks ir beidzies. Inerces dēļ vēl kādu laiku viss notiksies, meklētāju, garīgā ceļa gājēju skaits tikai palielināsies... Tomēr šie cilvēki, kas modīsies, tagad jau iekšēji zinās- visas atbildes ir manī pašā, manā sirdī. Katrs kļūst par skolotāju sev pašam. Viņi meklēs cits citu, piedalīsies dažādos pasākumos, retrītos, kopā dziedās, dejos, zīmēs, smiesies un smelsies iedvesmu viens no otra. Viņi lūkosies viens uz otru, un redzēs Dievišķo dzirksti otrā. Redzēs un sapratīs, ka nav nekā skaistākā, kā satikt Savējos, ka nekas cits nespēj dot tādu vienotības, laimes un beznosacījuma Mīlestības sajūtu. Un esot šajā stāvoklī, visas atbildes kļūst skaidras, kā diena- visi ikdienas stresi, nebūšanas, sociālie rāmīši un ierobežojumi pārcelsies uz citu realitāti... Ir tikai jāatbrīvo prātu, jānomet aizspriedumi un jānoņem beidzot ‘’klapes no acīm’’, kas liedz saskatīt patieso realitāti. Un kļūt brīvam. Tā arī ir ikdienišķā apskaidrība. Tam nav obligāti jābūt Budas stāvoklim, kā to māca budismā. Tā var būt iekšējā laimes un harmonijas sajūta, esot šeit un tagad. Sajūtot savu vienotību ar Visumu, dabu, cilvēkiem, un ieraugot to ar mīlestības, pateicības un līdzcietības pilnām Radītāja acīm.

Mazliet mistiskā veidā mani uzrunāja Jānis Roze, un es patiešām priecājos, ka man bija iespēja izlasīt šo grāmatu, neskatoties uz visu augstākminēto.

Grāmatas autors- Viņa Svētība Gjalvangs Drukpa viennozīmīgi ir dižens un ārkārtīgi vieds Skolotājs. Grāmatā viņš apkopojis savas atziņas, savu mācību un pārdomas par garīgumu mūsdienu modernajā pasaulē. Viņam ir izdevies seno Budisma mācību padarīt dzīvāku un pieņemamāku plašam meklētāju lokam. Mani visvairāk uzrunāja autora attieksme, sniedzot padomus un atziņas tādā rāmā mīlestībā, bez pārākuma, bez vērtēšanas, nosodīšanas vai biedēšanas ar karmu utt.

Kā viņš pats raksta:

‘’Šīs grāmatas lasīšana ir jūsu iespēja atpūsties no dzīves steigas un paskatīties apkārt, padziļināt izpratni un atrast saskaņu ar sevi un citiem. Iespējams, jūs daudz dziļākā viedā sāksiet atklāt un sajust savu iekšējo aicinājumu- to, ko patiesi vēlaties sasniegt. Šis ir maigs atgādinājums, dzīvot ar līdzcietību- būt līdzcietīgiem pret sevi, lai varat būt līdzcietīgi pret citiem, nomierināt satraukto prātu, arī atbrīvoties no paša un citu vērtējumiem un salīdzinājumiem...Garīgās attīstības ceļš ir vienkāršs: rūpējieties par citiem, jūs patiesībā rūpējieties par sevi. Un, lai rūpētos par citiem, jums jādomā par sevi un savu labklājību.’’

Autors ir šeit un tagad, pilnībā izprotot, kā ir iet pa garīgo ceļu šajā laikmetā, kad laiks skrien milzu tempā, kad šķiet, ir neiespējami izkāpt no šī vāveres riteņa. Viņš runā par to, cik svarīgi ir piebremzēt, saskatīt īstās vērtības un sākt beidzot dzīvot apzinātu dzīvi. Un sākt savu ceļu. Savu īsto ceļu- to ceļu, kādēļ mēs esam vispār šeit nākuši.

Viņa Svētība atgādina mums par pateicības, līdzcietības, mīlestības, devības un pazemības nozīmi mūsu dzīves ceļā, kā arī pieskaras mūslaiku sērgas – ikdienas stresa problēmai.

Lai arī es neesmu Ego pilnīgas noliegšanas, iznīcināšanas piekritēja, tomēr darbs ar Ego arī, manuprāt, ir viens no nozīmīgākajiem, lai mēs varētu paskatīties uz realitāti ar citām acīm. Ego tēma sevī ietver ļoti daudz- mazvērtības sajūtu, augstprātību, citu vērtēšanu un nosodīšanu, apvainošanos un dusmas, destruktīvas emocijas un vēlmes...

‘’Spēcīgs ego dara mūs vājus. Šķiet, ego nepatīk pārmaiņas. Tas uzspiež noteiktu dzīvesveidu un pasaules uztveri- un tieši tādēļ to ir tik viegli ievainot, pat ar niecīgāko dūrienu, mazāko izaicinājumu, kas tiek mests mūsu pašu izveidotajiem priekšstatiem un uzskatu sistēmām. Un, kad mūsu ego ir spēcīgs, tādi paši kļūst mūsu vērtējumi gan par citiem, gan par pašu domām un darbiem. Mūsdienu pasaule ir ļoti vērtējoša, tā nosaka, kā mums būtu jārīkojas un jāizskatās, mēs esam zaudētāji vai uzvarētāji, labi vai slikti. Pieņēmumi, kurus uzspiež ģimene, sabiedrība un mēs paši, nepārtraukti liek mums sevi vērtēt- un tādēļ nereti nākas piedzīvot vilšanos’’

‘’Jums jāattīsta spēja paraudzīties uz sevi un ieraudzīt savu patieso būtību, ināt, ka vienkārši esat tas, kas esat, katru dienu darāt visu pēc labākās sirdsapziņas, apdomājot, ko varat uzlabot šodien un rīt. Neizniekojiet vērtīgo laiku un enerģiju, ļaujoties vainas apziņai vai nožēlai par pagātni, vērtējot, cik veiksmīgi vai labi cilvēki esat darbā un mīlestībā. Jums nekas nekaiš tādiem, kādi esat. Un, līdzko spēsiet to patiesi pieņemt, jūs sāksiet redzēt to pašu arī citos. Neviens nav nevainojams, mēs esam cilvēki- kādēļ turpināt meklēt slikto, kad ir tik daudz labā?’’

Lūk, zem šiem vārdiem arī es esmu gatava parakstīties.

Atrodi laiku un nesteidzoties lasi šo grāmatu. Tā ir domāta tavai Dvēselei. Varbūt tā neiedos gatavas atbildes tieši tavai problēmai, bet tas jau nav arī tās mērķis. Jo katram ir savs ceļš un savs ātrums, katram jāgūst sava individuālā pieredze un jāatrod savas atbildes.

‘’Dzīvojiet ikdienā ar izpratni, jo jums ir savs ceļš, skaists ceļš. Cilvēka dzīvība ir vērtīga, bet tā ir jākopj. Es vēlos iedrošināt jūs kultivēt savu dabisko enerģiju un nepārtraukti pētīt sevi un savas domas. Mēs esam ļoti ietiepīgi, un mūs ir grūti ietekmēt, bet man šķiet, ka ir pienācis laiks labiem darbiem. Varam noņemt savas klapītes no acīm, esam gana stipri, un es zinu, ka mīlestības pasaulē pietiek pilnīgi visiem... Dzīve ir prakse. Kā teicis Buda ‘’Šobrīd viss ir jūsu rokās.’’’’



Inta Blūma




Recenzija par grāmatu ‘’Ikdienišķā apskaidrība’’, autors Viņa Svētība Gjanvangs Drukpa un Keita Adamsa.

Paldies ''Jānim Rozem''!





sestdiena, 2013. gada 6. jūlijs

Tēma, kas virmo gaisā...

Sievisķība, sievietes misija, sievišķā sākotne, dzimumu mijiedarbība- šo tēmu uzvaras gājiens žurnālos, semināros, 
nometnēs un interneta vietnēs, nozīmē tikai vienu- ir sākusies īstās, pirmatnējās sievietes atmoda.

Ne velti Estesas grāmata ‘’Sieviete, kura skrien ar vilkiem’’, ir pirktāko grāmatu topa augšgalā. Tā nemaz nav viegli lasāma un uztverama, bet tā ļauj sajust, un caur gadsimtu sociālajiem uzslāņojumiem, no pašām zemapziņas dzīlēm izvilkt, saskatīt, iepazīt savu iekšējo sievieti. Un aplūkot to ar izbrīnas un sajūsmas pilnām acīm. Un priecāties. Un iepazīties no jauna. Un iedvesmoties...

Es gribētu, lai katra sieviete izdziedina savu iekšējo sievieti, lai izaug garīgi un kļūst tik vieda, lai spētu ieraudzīt Radītāja rokrakstu it visā un ikvienā. Lai caur izpratni, pieņemšanu un beznosacījuma mīlestību atgūst savu patieso spēku. Spēku, kas mijiedarbojoties ar vīrišķo enerģiju, var pilnībā mainīt šo pasauli.

Ir īstais laiks šai tēmai. Un tā nav tikai sievietēm, bet tā ir katram, kurš vēlas piedzīvot Mīlestības brīnumu, kas vēlas savienot abas šīs enerģijas, lai kopā radītu savu Paradīzi. Jo caur sievieti Dievs izpauž Dvēseles īpašības, sievišķo pirmsākumu, bet caur vīrieti- Gara īpašības, vīrišķo pirmsākumu. Un tikai kopā, savienojot abas enerģijas, izprotot šo enerģiju īsteno dabu, izprotot, ka tās ir viena otru papildinošanas nevis pretstatas, nekas vairs nav neiespējams šajā pasaulē.

Esmu jau rakstījusi par iemesliem, kādēļ abi dzimumi ir tik ļoti apvainojušies viens uz otru. Kādēļ sievietes meklē vīrieti, kurš atrisinās visas viņas emocionālās un materiālās problēmas, bet vīriešu jūtas izmantoti, iejūgti nebeidzamā pienākumu un vainas apziņas varā.

Kad jautāju sievietei, kādēļ Tu vēlies attiecības, vīrieti, tad lielākais vairums atbilžu nav mūsu dzimumam glaimojošas. ‘’Es vēlos drošības sajūtu, vēlos kādu, uz ko paļauties (kurš visu manā vietā sakārtos, atrisinās, nomaksās komunālos utt.), vēlos romantiku, ziedus, vēlos, lai mani mīl, dievina, nēsā uz rokām....’’

Cik reti skan atbilde: ‘’Es vēlos mīlēt savu vīrieti, es vēlos būt viņa mūza, viņa iedvesma, es vēlos, lai mēs kopā radītu savu pasauli...’’

Jā, izciliem, daudz sasniegušiem vīriešiem, vienmēr ir bijušas viedas un mīlošas sievietes blakus. Jo savādāk viņi nekad nekļūtu izcili. Tikai kopā ir iespējams viss.




Sievietes spēks, viņas enerģija ir pielīdzināma kodolsprādziena spēkam. Tikai sieviete šo enerģiju neatdod. Viņa atdodas, bet neatdod enerģiju. Viņa skopojas un baidās. Tās ir bailes, kas tiek nodotas no paaudzes paaudzē, no dzīves uz dzivi- tas ir visa sievišķā apspiešanas, vardarbības un pazemojumu sekas, kas glabājas kolektīvajā apziņā. Katrai sievietei ir jāsāk ar sevis, savas dzimtas un visu pasaules sieviešu dziedināšanu. Jāierauga Dieva atspulgs katrā sievietē, savā māsā un katrā vīrietī, kurš ir tavs tēvs, brālis, mīļotais, draugs... Un tad jāpieņem sevi, jāiemīl sevi kā vienreizēju Radītāja atspulgu- vienu vienīgu un brīnišķīgu.


Man ir sanacis samērā daudz runāt ar vīriešiem par šīm tēmām. Dažkārt es redzu visu pasaules noguruma, atbildības un vainas sajūtas nastu uzkrautu uz viņu pleciem. Viņi jūtas izmantoti un noguruši. Un pilnībā iesprostoti. Daudzi klusībā sapņo, kā būtu, ja varētu izrauties no rutīnas, darba, kredītiem, mūžīgā ikdienas pienākumu apļa, kā būtu, ja... Un mēģina īslaicīgi atgriezt dzīvei krāsas, kādā sev izprotamā veidā.


Un visi, arī rūdītie vecpuiši un hroniski ‘’sānsoļnieki’’ vēlas mīlēt tikai vienu vienīgo- savu Īsto Sievieti. Katrs vīrietis zemapziņā zina, ka tikai kopā ar Īsto sievieti viņš būs patiesi spēcīgs. Tik spēcīgs, ka pat ikdienas pienākumi un darbi nesīs prieku. Viņš meklē šo spēku sievietē, sievietēs, bet neatrod. Viņi iekšēji dusmojas un nesaprot, kādēļ pēc īslaicīgās apmierinājuma sajūtas, iestājas iztukšotība un cerētais spēka un iedvesmas pieplūdums nerodas. Viņi mēģina vēl un vēl, jo zina, ka caur šo mijiedarbību, mīlēšanos, seksu, pieskārieniem var gūt šo spēku. Bet viņi nezina, ka sievietes atdodas, bet neatdod... Un viņi nezina, ka tikai un vienīgi Mīlestība ir priekšnoteikums, lai sieviete vēlētos un varētu atdot savu enerģiju. Tikai patiesi mīloša sieviete, kas uzticas un jūtas droša, ka viņu mīl, ir spējīga atdot šo enerģiju.


Vīrieši baidās teikt, ka mīl, baidās apdāvināt un lutināt savu sievieti, jo baidās tikt izmantoti. Bet sievietei, lai viņa varētu uzticēties un patiesi mīlēt, vajag tikt dziedinātai no bailēm tikt pamestai, pazemotai, nodotai... Katrs vīrietis šo izprotot, var dziedināt sievieti. Būs sievietes, kurām vajadzēs ļoti ilgu laiku, lai pierādītu, cik ļoti viņas tiek mīlētas, lutinātas, augstu vērtētas un nozīmīgas- tik ilgu, līdz viņa noticēs. Katrs šim procesam iztērētais laika mirklis būs tā vērts- tā būs milzīga dāvana abiem. Tad viņa atvērsies, tad viņa spēs atdoties visā pilnībā, tad enerģijas apvienosies, savīsies, pacelsies un šīs attiecības pacelsies pavisam citā, jau dievišķā līmenī.


Un katra sieviete var dziedināt savu vīrieti, nešauboties par viņu, atbalstot viņu, iedvesmojot un mīlot. Gan priekos, gan bēdās.


Nenoliedzami, ka ir savienības, kurās apzināti vai neapzināti realizē šo principu. Tomēr, lai cik tas nebūtu skumji, ļoti, ļoti daudzās tā nav. Un prostitūcija ģimenēs ir izplatītāka nekā uz paneļa. Ir kopēji bērni, kredīti, īpašumi, bet sen jau nav, vai nekad nav bijusi Mīlestība. Abi lieto un izmanto viens otru.


Un dzīvojot kopā bez Mīlestības, mīlējoties bez Mīlestības, pirmām kārtām, mēs nododam paši savu Dvēseli. Jo tikai Mīlestība ir tas Radītāja pamatprincips, kādēļ vispār ir vērts nākt uz šo pasauli, pieredzēt un izpaust sevi. Caur Mīlestību.


Un, vēl vēlos pateikt, ka mēs ļoti bieži paši liedzam sev mīlestību, prātā iztēlojot kaut kādu ideālu, un tādējādi neļaujot Dievam sagādāt to pašu labāko savam Dvēseles plānam. Jo mums taču ir brīvā griba, mēs varam izvēlēties, vai ‘’ierāmēt’’ sevi sociuma vērtību skalas vai paši savu ilūziju ‘’rāmīšos’’, vai arī paļauties, ļaut un ļauties...


‘’Precēti vīrieši/sievietes man ir miruši’’. Izplatīta prāta barjera. Dievam nepastāv un neinteresē zīmogi pasē. Paskatieties šķirto laulību statistiku un sapratīsiet, ka vairākums nelaimīgo cilvēku atrodas laulībā. Viņi gūst pieredzi ar saviem karmiskajiem partneriem, ar kuriem bija ieplānojuši radīt kopā bērnus, vai/un apgūt savas mācībstundas! Tāpat kā pirmās klasītes skolotājs nevar mūs mācīt līdz augstskolas beigšanai, arī viens partneris ļoti retos gadījumos var būt uz mūžu. ‘’Ilgi un laimīgi’’ ir jānopelna. Ir jāiemācās mīlēt. Bez nosacījumiem. Bez prasībām, uzstādījumiem un ‘’piecgades plāniem’’ .


Ir jāiemācas dzīvot šeit un tagad, nebarojot savas ilūzijas, neiztēlojoties savu ideālo nākotni visos prāta variantu džungļos. Lai pēc tam nav jābrīnās, ka otra cilvēka ilūzijas, sapņi un vēlmes ir absolūti savādāki...


Man tik ļoti gribās teikt, pat kliegt: izceliet sevi ārā no rāmīšiem! Ja mūsu kultūrā, sabiedrībā valda uzskats, ka īstā laime ir tad, kad atrod kādu, ko aprecēt, ar ko radīt kopā bērnus, ka tā ir īstā un vienīgā iespējamā laime, tad kāpēc šajās savienībās ir tik daudz nelaimīgu cilvēku!? Neviens cits, izņemot pašu nevar padarīt tevi laimīgu.


Īpaši man to gribās teikt tiem, kas iet pa garīgās izaugsmes ceļu. Mīļie, vairums no jums jau ir beiguši savas karmiskas attiecības, apguvuši mācībstundas,- jums vairs nevajag standartizētas, sabiedrībā pieņemtas attiecības. Ir tik daudz dažādu attiecību modeļu, kas var sagadāt Jums gan pieredzi, gan daudz prieka! Neliedziet sev to! Izbaudiet, ļaujiet Dievam ievest Jūsu dzīvē dažādus cilvēkus un neatsakieties, pieņemiet to! Jūs taču saprotiet, ka ‘’Ilgi un laimīgi’’ no Dvēseles plāna viedokļa raugoties var būt ar ierobežotu izaugsmes potenciālu Palaižiet prātu brīvdienās un ļaujiet Sirdij vaļu, lai ļautu sev iemīlēties katrā pretimnācējā (Ja sirds tā izvēlās


Zemāk ir tā informācija, ko vēlos šim rakstiņam pievienot (gan krievu valodā)- katram Vīrietim un katrai Sievietei...

Sirsnībā-
Inta 



Из книги " Женщина, Жрица, Богиня''
"Рядом с каждым Великим мужчиной ищите Великую женщину".
Что же особенного, выделяющегося их из многих миллионов иных женщин человечества, было в этих женщинах?
Женщина становится Великой, когда пробуждает во внутреннем своего существа этот мощнейший Источник вдохновляющей силы, побуждающей мужчину к овладению мастерством жизни. В любом направлении труда, какой бы он для себя не избрал и чем бы он ни занимался. Этот источник не позволяет иссохнуть душе его, живой своей водой восстанавливает силы когда кажется, что они уже на пределе. Живая вода, источаемая чашей жизни женщины, побуждает мужчину к возвышенным образам мышления. Сказано было, через душевное придете к духовному. Мы все жалуемся, что мужчины заматериализованны. Их такими сделали женщины. Задача женщины явить мужчине образ божественный, что бы он соприкоснулся с присутствием Бога здесь, в этом мире.
Женщина, являясь носительницей жизненной силы Вселенной, заряжает мужчину энергией своих чувственных переживаний. Возвышенные переживания, рожденные стремлением женщины утверждать образы небесной красоты и небесного бытия в материальном мире планеты, не только для себя самой, своей семьи и своих близких, но для каждого, создают условия к тому, что бы мужчина пробудился к осознанию своего духовного первоестества и своей миссии и стал Великим Творцом.Сильные низменные переживания женщины, вызванные ее желанием владеть всеми благами, которые ей может предоставить материальный мир, а так же волей и выбором тех человеческих существ, к которым она испытывает глубокую личную привязанность, для мужчины-путь в низ, и более того, именно это желание станет причиной многих уроков, которые проявятся в множестве потерь, таких как потеря возможности создать гармоничный союз двух начал и реализоваться в нем как мужчина-Дух союза и женщина его душа, творчески взаимодополняя друг друга; возможности пребывать в добром здравии и нескончаемой радости; распознавать многогранность Божественного во внутреннем души своей, и всех человеческих существ; возможности достигнуть созвучия и взаимопонимания со своими детьми; возможность обрести ту степень свободы, которая свойственна истинно духовному существу; эволюционно преображать мир ,стать истинной Вдохновительницей своего Мастера, на зов любви которого отзвучала ее душа.
Так, женщина достойная, исполняя свою божественную миссию, привносит в бытие своего союза тот душевный Свет, в лучах которого мужу, возлюбленному ею, становится возможным узреть и найти ту узкую тропу, которая приведет его не только к пониманию их истинной сути, но и сделает его Великим Мастером.
Рядом с достойной женщиной, женой, имеющей своей целью достижение могущества Вдохновительницы мужа своего, разгорается пламя сознания преобразователя жизни, подпитываемое все возрастающим качеством душевного достояния его жены. Так двое, в гармонии и равновесии, в безусловной и жертвенной любви, постигают тайну творения, истинное существо которой и заключается в том, что не может быть мужчина возвышен над женщиной, как и женщине не дано возвыситься над мужчиной, но творчески взаимодополняя друг друга в своем едином устремлении воплотиться проводниками самых прекрасных небесных образов на земле постигнут они смысл бытия.
Не достичь возвышающих душу ангельских переживаний женщинам земли, если нет у них намерения к овладению утонченным и возвышенным мышлением. Именно способность женщины к утонченному и возвышенному мышлению, назовем ее способностью мечтать, дарующее ее душе возможность притягивать свет высотой своих внутренних чувственных переживаний,позволяет ей соприкоснуться с симфонией жизни Небесных Сфер, а соприкоснувшись сонастроиться с ними, что позволяет наполнить чашу жизни ее Благоуханным нектаром Вечности ,несущим в себе образы Божественного бытия. Именно этот нектар, который женщина могуществом свой душевности имеет возможность принести в материальный мир планеты, и есть Вдохновение, испив который мужчина обретает и силы стать на путь сотворения сознания Мастера.
Горе тому мужчине ,который избрал для жизни в любви и сотворения ее женщину, ищущую счастья для себя, семьи своей, детей своих в сфере материи, отождествляющую счастье свое с богатством и властью, социальными привилегиями, возможностью реализовать свои самостные желания и амбиции, потому что обречен на серость будней своих и скудность радости бытия,и пути его будут замкнуты в круг тяжелых уроков, бездарно будут утрачены возможности самопознания и самосотворения, а световая потенция к преображению его в Мастера Творения и Созидания, так и останется непробужденной и непознанной.
Так, всякая достойная жена, возлюбившая в муже своем Свет от Истинного его существа и мечтающая о его преображении в Мастера, отвергнувшая всякую сущность соперничества ,ровно как и всякую идею обрести власть над мужем, побудить его служить своим личностным представлениям о счастье, обретает все условия к тому, что бы воплотиться Светозарной музой, дарующей возлюбленному мужу своему возносящие крылья Творчества.
Женщина, слушая свое солнечное естество, побуждающее ее принять зов о создании союза от того мужчины, который обладает не только внутренней Световой потенцией достигнуть ступени мастера в своей настоящей активности, но и человеческим духом, содержащим в себе качественное зерно Воли, без которого невозможно пойти по пути великих свершений. Воля духовная и своеволие с вседозволенностью разные понятия. Много своевольников ,одержимых духом корысти и насилия, ныне действуют в нашем мире. И единицы тех, кто во внутреннем своем несет Свет Воли к Благоделанию. И это стало следствием выбора женщин, ищущих в мужчинах не божественной Воли, а способности адаптироваться к материальному миру, высокого статуса социального богатства, позволяющего им получить преимущественное положение относительно себе подобных людей, а совсем уж глупые ищут в мужчинах юности и красоты физической. Самость женщины венчанная с вседозволенностью мужчины порождает только деградацию.
Давайте теперь честно посмотрим на все мотивации, которые побуждают женщин принять решение о создании союза с тем или иным человеком.
Влюбленность :я знаю, что у него много недостатков, но я же его изменю своей любовью-это самая большая иллюзия.. Не имеете права менять кого либо, кроме себя самих. Нужно трудиться над собой, не ожидая никаких результатов, что изменится другой. Иногда само ожидание результата не позволяет его достичь. И вот женщина начинает трудиться на поприще самотрансформации, что -то меняя в своем сознании ,в отношении с миром и, как правило, она ждет очень быстрых результатов и перемен. Нет, это огромная иллюзия-ожидание быстрых результатов.
Мужчина-это идея. Женщина это воспринимающее начало, она то сознание, которое примет эту идею в свои поля и таким образом дает ей импульс на осуществление. Идея, исходящая из мужчины ищет идеальный проводник, сознание воспринимающее, готовое прочувствовать ту перспективу, что она в себе содержит. И таким сознанием обладает женщина, мечтающая о том, что бы тот единственный, на зов которого о сотворении союза ответила ее душа, стал Мастером жизни, с которым она обретет возможность восходящего бытия ,и это сознание называется сознанием Вдохновительницы.
Через воспитание мыслей ,через воспитание чувств, через наполнение их Светом женщина начинает возвышенно мечтать. И по тому, какая у нее чаша, большая или не очень она и сможет вместить какую то идею. Мужчина, находясь рядом с такой женщиной может начать процесс мыслетворческой активности и созвучно качеству идей, выстраивать свои жизненные планы. У мужчины начинается процесс перестройки мышления.
Что бы идеи у мужчины были Светоносные, что бы мышление становилось Возвышенным, надо что бы сначало женщина, как начало воспринимающее, начала создавать пространство Света,возвысилась в своих чувственных переживаниях и принесла их в свое пространство. Мужчина сам излучающее начало, ему рядом очень нужна женщина, которая сможет вмещать идеи и благословлять их. И если ее взор устремлен не к тому, как развивать и совершенствовать женственность, постигать свою глубину и внутреннюю красоту, если она не мечтает ,она никогда не даст мужчине вот эту мощь вдохновения.
Ведь мастером становится только тот, кто на земле воплощает небесные прототипы.
Божественное спускает на землю. И только женщина может его вдохновить на это.
Энергия становится неиссякаемой , пока есть стремление к совершенствованию. Это энергия любви между двумя началами ,когда они проживают постоянное устремление утончать и совершенствовать те образы любви, которые создаются в их отношениях. Когда двое присутствуют в своем едином устремлении к развитию и совершенствованию-это процесс, питающий сам себя.
Цель женщины - непрерывно заводить на землю небесный свет! Через что? Через совершенствование своих переживаний, через совершенствование мышления, своих мечтаний, это непрерывный процесс.
Если вы однажды были соеденены в союз - вы обладали равновеликой потенцией. Два сапога пара. Если один начал восходить, значит и другой сможет. Здесь главное проявить терпение и не спрашивать с другого. Самому пробовать. Еще нужно очень хорошо-терпению-позволять другому идти со своей скорость и не требовать и ни в коем случае не учить ничему мужчину! Учись пребывать в этих состояниях, учись пребывать а этом свете, а вселенная настолько мудра, что сама все разрулит. Позвольте небу присутствовать в вашей жизни.
Женщины, не возмущайтесь и не предъявляйте претензии в пространство, от этого вы создаете поля,в которых невыносимо находиться никому из живых. Всякая женщина, живущая эмоциями попадает в сети зависимостей, желаний нисшего я ее несовершенной личности,таким образом лишая свою душу эволюционного преображения.
Именно опыт Безусловности, достигнутый женской душой, наделяет душу Мироносную способностью радоваться и с благодарностью равно принимать как перемены в жизни своей, так и плавное течение ее. Женщина достойная ведает о том, что ее внутреннее естество - Свет и позволяет Свету своей сокровенной сущности безпрепятственно изливаться во внешний мир,поднимая и утончая его вибрации.
То есть вы входите в пространство, здесь все плохо, серо и уныло,вы не страдаете от того,что это так,что вы пришли к такому его состоянию, вы знаете, что у вас есть средство сделать его краше, лучше, утонченее, совершеннее и вы начинаете творчески искать, куда приложить свои усилия, что бы здесь стало лучше, это и есть проявление достоинства женщины - она носительница красоты.
Если вы не страдаете, значит, вы в безусловности. Но нельзя спутать это состояние с равнодушием и безответственностью.
Женщина великая знает о том, что миссия женщины заключается в приумножении красоты во всех событиях, процессах и явлениях, проистекающих в ее пространстве и во всех существах, которых вселенная направляет в ее жизненное поле,что бы окормила их внутренне возвышающими переживаниями своей душевности.
Именно женщина своими переживаниями отвечает за все пространство свое в доме и в семье своей. Мироносица всегда устремлена к тому, что бы жить в состояниях радости и полноты бытия в этом мире, во имя самого мира, его развития и совершенствования.
Каждая женщина рождается в это пространство, в этот мир, в котором все представительницы рассы имеют свою высшую миссию, предназначение, что бы явить духовный свет великой женственности - научиться любить великое мужество, его свет и присутствие его во всех мужчинах, которые ей встречаются в жизни. Прежде всего это , это отец, брат, муж, сын.
Точно так же и каждый мужчина приходит в этот мир, что бы познать все многообразие и многоцветие истинной и искренней, безусловной и жертвенной любви по отношению к великой женственности, её свету, воплощенном в представительницах женского начала.
Любовь - истинная и сокровенная суть Бога. Достоинства Великого Мужества и Великой Женственности является ее проявлениями в этом мире, и хотя мы сегодня извратили и приземлили это понятие, и не осознаем всей его чистоты, суть Любви остается прежней: она - дитя единства и слияния двух Великих Начал.
Только через активный принцип бытия во вселенную приходит нечто новое - так как мужчина - это идея, и рядом с великим мужчиной должна находиться великая женщина, которая способна воплотить все его прогрессивные идеи и планы по чистоте своей души и нравственности сердца.
Высочайшее предназначение каждой женщины, дарованное ей - научиться в любви принимать все исходящие от мужчины импульсы активности, давать им жизни своим внутренним благословением , высокими состояниями. Поэтому так важно для представительниц женского Начала устремиться к обретению в своей жизни эволюционного опыта всевмещения, терпения, смирения и кротости, безусловного прощения, сострадания и милосердия, проявляемых по отношению активности мужчины, быть верной его внутреннему свету!
Милые женщины, устремившиеся по духовному пути! Поймите, что для вашего преображения и просветления, не Учителя вам нужны, а те представители Активного начала, которые сейчас рядом с вами, которых вам направил Бог в семьи, по силе ( всегда) вашего Внутреннего Света и по имеющейся возможности эволюции, обусловленной опытом души, что бы в жизни вы могли наработать с ними тот недостающий высокодуховный опыт любви и Единения, который позволит вам подняться на новую ступеньку бытия.
Именно близкие вам мужчины - отец, брат, сын, возлюбленный - станут тем зеркалом, в котором отразятся все ваши личностные несовершенства и недостатки.
Женщина по своей природе является пассивным, то есть принимающим и претворяющим Началом. Однако, в настоящий момент, забыв о достоинствах Великой Женственности и не осознавая своего истинного космического предназначения, отождествившись со своей личностью, с эгоистическими программами, наблюдая пассивность мужчин, она выходит из под их опеки, берет бразды правления в свои руки и пытается изменить свою судьбу. Но устремившись к мишурному благополучию, к достижению богатства, славы и власти, в конечном итоге она обретает те условия, в которых находится в настоящий момент - может быть сильная и гордая, но не желанная и не любимая. А чаще всего - и не любимая, и не желанная и униженная.
Женщина воплощается, что бы познать всю безусловность любви к тому мужчине, которого выбрала, не власть над ним приобрести, не быть сильнее его или умнее, не пытаться руководить и спорить, но излучать, как излучает солнце, пресветлое вдохновение любви и блаженство - вот миссия и высочайшее предназначение женщины.
Самая главная проблема женщины заключается в том, что это от нее исходит дух соперничества. Он проявлен не только по отношению к мужчинам, но и по отношению к другим женщинам. Именно от женщины исходит агрессия, непримирение, неприятие, беспрерывный спор и доказывание своего мнения и личностной правды перед мужчинами. Женщина хочет быть всегда правой и сильной, постоянно доказывая это мужчине, тем самым проявляя активность. Так что удивляться, если мужчина рядом с вами безынициативный, слабый, без смысла жизни? Настолько рядом с вами мужественные мужчины, насколько вы женственные женщины! Вы абсолютно равны в своих искажениях, так какой далее смысл обвинять друг друга? Займитесь собой, становитесь женственными, позвольте мужчине рядом с вами быть Активным Началом.
Бог направляет вам лишь ту полярную половинку, которая соответствует вашему Внутреннему Свету и накопленному нравственному опыту женственности, вашему устремлению и ответственности ,возложенной на себя и создаст "благоприятные условия", чтобы произошло расставание с земными иллюзиями и наваждениями, мешающими реализовываться вашей истинной сути.
Так вот если нас, женщин, не понимают и не принимают мужчины; если рядом с нами находятся представители Великого Активного Начала, которые не реализованы в своей активности, что доставляет нам массу неудобств ;если мы постоянно ощущаем неудовлетворенность, недовольство поведением и состоянием близкого нам мужчины, это говорит о том, что мы не познали сути истинной, безусловной Любви к нему, не научились принимать его.
Но главная причина в том, что мы не сумели взрастить внутри себя тот магнит истинных, божественных женских качеств, который может привлечь из пространства высокодуховного представителя Великого Мужского Начала. И в настоящий момент каждая женщина, что бы она о себе не думала, заслуживает именно того мужчину, который находится рядом с ней. Только этот мужчина, который рядом, может позволить ей приобрести опыт, открыть в себе достоинства, высочайшей женской сути и научиться их проявлять в жизни.
Если женщина выполняет не свойственную ей роль, если она стремиться стать лидером, если она стремиться быть активным началом, то мужчина, которого она привлечет из пространства, изначально будет проявлять женские качества, будет стремиться уйти от активности, не проживать эту реальность, ибо два одинаково заряженных полюса соединить воедино не возможно. Если женщина активна, мужчина, который рядом с ней, обязательно будет пассивным. Иначе будет постоянное сражение за главенство во взаимоотношениях, борьба двух точек зрения, мировоззрений, претендующих на свою исключительность и правильность, противостояние двух жизненных опытов, приобретенных в процессе личностной активности и представленных совокупностью привычек, черт характера, моделей поведения, которые, являясь живыми сущностями, постоянно требуют энергетической подпитки, создавая условия для разжигания духа соперничества и непримирения.
В этой войне победителей не бывает, и союз двух Начал - мужчины и женщины, проявляющих не свойственные им функции, противоречащие их природе, - рано или поздно распадется, как отталкиваются друг от друга два плюса или два минуса.
Мужчина и женщина соединяются воедино, для того, что бы познать, прежде всего, Безусловную Любовь. Там, где возникают претензии, там, где возникает чувство вины, где отношения основываются на чувстве долга, там исчезает Любовь.
А раз мы становимся причиной того, что любовь покидает наше пространство, нам дается урок Одиночества. Это не наказание. Это возможность осознать и оценить тех, кто рядом с нами. Если нам дают сегодня мужчину, которого мы не готовы принять, если мы желаем чего то большего, то это большее дОлжно заслужить. А заслужить это можно только одним способом - научиться проявлять безусловность: вместить того, кто рядом.
Истинное космическое предназначение женщины - так своей любовью вдохновить мужчину, что бы он обрел крылья, позволяющие ему подняться до самых просветленных высот.
Женщина по своей природе является пассивным, принимающим Началом, проявляющим и претворяющим, материализующим все то, что находится в ее поле. Она ответственна за качественное состояние пространства, в котором пребывает и проявляет свою жизнедеятельность.
Только наполненная безусловностью и жертвенностью женщина сумеет стать для мужчины тем источником Света, в котором он сможет утолить жажду Любви, наполняя внутреннее свое той силой, которая вдохновит его на новые победы.
Женщина проявляет, материализует все то, что мужчина вкладывает в ее поле, все его идеи, своими благостными проживаниями этих идей. Таким образом, создается сама реальность, формируется Бытие.
Если мы живем в мире, где много боли и страдания, это свидетельствует о том, что мужчины вкладывают в поля своих женщин энергии непримирения, агрессии и неприятия. А женщины проявляют реальность, где главными ценностями является власть, богатство, слава, возможность распоряжаться всеми ценностями этого мира.
Если женщина в своей жизни по тем или иным причинам имеет обиды на отца, а мужчина на мать, они никогда не смогут создать счастливую семью. Только простив своего отца или мать, и приняв их полностью, безусловно и с любовью, мы получаем право на счастливую семейную жизнь. Для земного сознания происходят воистину удивительные вещи, но все свершается именно так.
Все мы обречены на одиночество, пока женщина не научиться быть женственной, мужчина - мужественным. Для этого мы воплощаемся - чтобы познать.
И если в женщине есть этот внутренний магнит, как букет из качеств великой женственности, то не имеет значения для истинного мужчины ни ее возраст, ни ее форма, ни ее успехи и удачи в этой жизни, ни ее материальное состояние. И мужчины к ней, как бабочки на этот букет будут слетаться со всего пространства, что бы она выбрала своего единственного. Почему? Женщина излучает внутренний аромат, который насыщает миры и заставляет вибрировать мужчину. Он летит на этот запах женской сути, потому что подспудно душа знает: это то, с чем он может выполнить свое предназначение, свою космическую миссию - научиться любить женщину, принимать ее, стать Великим Мастером. И кто виноват в том, что женщина создала букет такой, что прилетела муха зеленая? Какой букет - тот и прилетит.
Чем сильнее и активнее женщина, тем слабее и безынициативнее мужчина рядом с ней.
Поймите, женщины, что когда вы пытаетесь навязать свое решение, точку зрения, личное мнение мужчине - тем самым лишаете его силы. Вы хотите, что бы мужчина был сильным и решительным, но при этом постоянно говорите, что и как ему делать и спорите(!!!), собственными руками делая из него слабого и несамостоятельного, а значит безответственного.
Мужчина растет исключительно на принятии самостоятельных решений и пожинания плодов этих решений. При чем не имеет значение благоприятные они или нет. В любом случае он учится ответственности и активности на опыте, исходя из него в будущем, но женщина бесконечно спорит, говорит что и как делать, подразумевая, что ведает лучше и не дает мужчине развиваться и расти самостоятельно. Мужчина принимает решения, и даже если он не прав( по вашему мнению), вы должны дать сделать это ему, и тогда он сам, приняв решение, увидит его последствия и будет сам знать как, отталкиваясь от этого опыта, двигаться дальше. Но если вы лишаете его этого опыта - активным он стать не сможет. Женщина не дает мужчине принимать ответственность за собственные решения, не дает пройти опыт; она говорит ему как надо поступать и при этом ,по ее мнению, он еще за это ответственен. Вы говорите ему, как делать, а еще он должен за это ответственность вести! Да что с ним станет!?
Вы должны( !) позволить мужчине принимать все решения. И если вы мудрая и принимающая, добрая и любящая женщина, то мужчина ваш может советоваться с кем угодно, но перед тем, как сделать, он принесет эту идею вам. И вот тогда и только тогда вы можете мягко высказать свое мнение по поводу его решения. Ибо мудрый мужчина знает, что любая его идея будет иметь жизнь только когда её благословит его женщина, полюбившая эту идею!
Возникает вопрос, что если все идеи, которые приносят
мужчины не нравятся женщинами? А где вы были, дорогие женщины, когда создавали союз с этим мужчиной? Но в ваших силах все изменить. Стать такой женщиной и так полюбить и поверить в своего мужчину, что бы вдохновить его на лучшие идеи.
И если вы любите этого мужчину, то любите его не ожидая ничего, ибо если вы ожидаете от него чего либо, любите не его, а образ, который сами себе придумали и при этом живого человека насилуете претензиями, вечным недовольством, неприятием и обидами. И для такой женщины мужчина не захочет стать великим, не захочет раскрыться, возмужать, а наоборот, чувствуя себя плохим и не принятым, будет чахнуть, слабеть и отказываться от любой инициативы, что бы не быть вновь поруганным и негодным в случае , если решение окажется не верным, а женщина еще скажет свое коронное "Я же говорила!", чем добьет его окончательно.
Дорогие женщины, не смейте и рта раскрыть, если из него вылетет претензия или недовольство мужчиной, или же вы вдруг захотите объяснить ему КАК нужно себя вести, ЧТО делать и КАКИМ нужно быть, ЕСЛИ ОН ВАС ОБ ЭТОМ НЕ СПРАШИВАЛ. Если вы все это делаете, не удивляйтесь, почему мужчина рядом с вами слабый и еще и проявляет по отношению к вам насилие в любой форме, агрессию или не учитывает ваши интересы. Мужчины лишь отражают вас. Перестаньте смотреть на то, какой он и занимайтесь только собой, тогда и только тогда, когда вы станете женственными, прощающими, принимающими и безусловными женщинами, мужчина рядом с вами сможет расправить крылья и стать мужественным мужчиной, но никак не наоборот.
Претензией и обидой мир не изменишь.
Перестаньте обижаться. Перестаньте прямо сейчас и навсегда. Претензия - это форма манипуляции. Манипулируя мужчиной вы получаете только агрессию с его стороны.
Ничего не требуйте, запишите это себе где - нибудь, если не можете все запомнить, потому что трудно изменить привычную модель поведения. Поменять кого то, да еще с помощью претензии и обиды - это трагедия. Чего достойна женщина вечно недовольная, с претензиями , вечно спорящая с активным началом и постоянно обижающаяся?
Она достойна безынициативного, слабого, загнанного, не уважающего ее и не интересующегося ей мужчины. Совместное бытие обоих - это полное отражение их сознания.
Нельзя ругать мужчину и говорить ему, что он делает не так.
У женщины, как и у мужчины настолько искажены представления об истинной женственности и мужестве, что ,предъявляя претензии и ругая, вы, в большинстве своем, смотрите сквозь призму своей несовершенной личности, учитывая собственные эгоистические интересы, имеющие мало чего общего с действительностью.
Когда вы предъявляете бесконечные претензии и недовольства мужчине, у вас не остается времени для собственного совершенствования . Получается топкое болото - другого изменить невозможно, вы делаете ему только хуже и сами вы находитесь в таких чудовищных состояниях, что рядом с вами хочется быть только зеленой мухой.
Женщина - это церковь, храм мужа своего .
В ее пространстве он должен отдыхать, вдыхать аромат её возвышенных переживаний, ее нежности, вдохновляться от её состояний.
Женщина, познавая свою глубину, дает мужчине возможность познать высоту. Это закон вселенной.
Все проблемы женщины из -за недоверия к мужчине.
Как у нас обычно: мужчина ещё рот не успел открыть, а у нас уже – НЕТ!
Не верят женщины в своих мужчин. А это самое главное! САМОЕ!
ВЕРА ЖЕНЫ В СВОЕГО МУЖА ЕСТЬ ИСТОК ЕГО СИЛЫ.
Доверьтесь Богу внутри вашего мужчины.
Недоверие у женщины к мужчине идет по наследству, но в нашей власти это изменить. Начните тотально доверять своему мужчине, полностью. Сначала вам будет непросто, но вы научитесь. Поверьте, что от него могут быть только благие идеи. Сначала вы в это поверьте, потом это будет происходить, потому что это и есть источник его силы - ваша Вера. Женщина не доверяет, не верит, что Бог присутствует в мужчине любимом и что он проявится, отсюда и неприятие идей, и женщина не может пойти за любимым.
Когда, любые идеи читаются неверными, непринятыми, непонятыми и отвергнутыми, в которые не верит любимая, то стимула двигаться и брать ответственность нет и не появится до того момента, пока мужчину не вдохновит другая женщина. Мужчина уйдет из семьи, но на что сетовать женщине, коли она ею и не была вовсе?
Поймите, женщины, своими беспрерывными претензиями и личностными « хочу» - слышите вы только себя. И сами себя обкрадываете. Где ваша энергия? то, что вы наделяете энергией- усиливается. Если вы целыми днями жалуетесь и рассказываете друзьям и родственникам о недостатках вашего мужчины – вы умножаете в стократ!
Утверждая лишь это и усиливая в своем мужчине, вы никогда (!!!!) не избавитесь от этого. Он будет таким и еще хуже.
По тому, как вы описываете своего мужчину - ПОНЯТНО ТОЛЬКО КАКАЯ ВЫ ЖЕНЩИНА.
Истинно, все претензии, которые имеет женщина к мужчине – это претензии к её отцу.
Поднимитесь над всеми обидами и личностными правдами и благодарите и прощайте, иначе какой жизни вы желаете своему союзу и своим детям? Вам нужно воспитать благодарность и уважение к отцу. Ваши чувства должны быть такими к мужчине, что бы позволить ему быть свободным.
Если женщина хоть раз откажется погрузиться в вопросы мужчины – это повод для отчуждения мужчины. И он уже не будет обращаться к вам, между вами будет образовываться пропасть.
Позвольте мужчине делать самому, позвольте мужчине быть сильнее, умнее; позвольте ему заботиться- это значит довериться и признать, что он умеет делать что то лучше, чем вы. Женщине должно быть слабее, принимайте любовь, учитесь этому и благодарите за мелочи.
Захотите получить опыт того, как это, когда о вас заботиться мужчина. Позвольте себе позволить ему заботиться о вас.
Не говорите мужчине, что он делает, что то плохо или не так.
Не бойтесь довериться мужчине, результат будет, возможно не сразу, но он восстанет духом и изменится невероятно!
Доверяйте ему всем своим существом, доверяйте всем его идеям и мыслям, верьте, что он справится со всем в жизни, и вместо очередной претензии, которая является, по сути, своей негативной мыслью, усиливающей негатив, подумайте про себя, и направьте на него свой импульс – «А я верю в тебя! Я знаю, что ты справишься». И точка.
Заканчивайте думать о том, что он делает не так. И ваша вера не может быть мерцающей: сегодня есть, завтра её нет и он снова плохой. Нет, ваша Вера - Любовь может быть только абсолютной и непрерывной.
Если вас волнует только собственная жизнь и идеи, а то , чем занимается ваш мужчина вас не особенно интересует , тогда вы можете существовать и одна, в гордом одиночестве, потому что ни один мужчина, не вдохновленной своей женщиной, крылья не обретет, и все равно, нуждаясь по природе своей в единомышленнице и вдохновительнице, будет искать ее на стороне.
Женщина должна стать единомышленницей мужчины. Любить его мечты, любить, истинно любить то, чем живет мужчина . И по сути они должны заниматься одним делом, и в творческом горении двое достигнут высот в этом, в любви, являясь одним целым взаимодополняя друг друга. И если сейчас, прекрасные дамы, вам кажется это невозможным, хочу уверить вас, что это не так. Пусть вас не беспокоит время – вам не надо спешить никуда (!)если у вас появилось такое намерение и вера.
Женщина ни в коем случае не должна замыкаться в мире семьи и быта, она должна стать равновеликой ему, найти творчество в том, чем занимается любимый мужчина, стать его единомышленницей и вдохновительницей в этом деле. Поверьте, он стоит того, чтобы сделать усилие во всем, иначе, зачем вы с ним?
Если один раз женщина скажет "нет" мужчине на что бы то ни было, он перестанет к ней обращаться. Не говорите никогда "нет" мужчине. Сначала ВНИМАТЕЛЬНО выслушайте, никогда не перебивая его, как бы вам не хотелось это сделать. И начинайте свой ответ с «ДА , все, что ты предложил – замечательно, но как ты думаешь, может стоит взглянуть ещё на эту сторону вопроса….»
Примерно так отвечая, вы не даете повода для будущего отчуждения любимого. Такой ответ будет мудрым и мягким. Вы не настраиваете мужчину против вас, показываете, что доверяете, при этом мудро разворачиваете его взор на рассмотрение другой точки зрения. Тогда он будет и впредь всегда обращаться к вам за советом, и приносить свои идеи, чувствуя доброту, доверие и принятие его. Не указывайте на ошибки мужчины!
Любая попытка объяснить мужчине что либо, не вовремя или когда он не просит – это насилие, которое вызовет с его стороны агрессию и неприятие вас, а вы потом удивляетесь, почему он к вам так относиться.
Все видьте, но не торопите.
Если женщина занята только собой и собственным продвижением в жизни и её не интересуют дела мужчины, этот мужчина обречен с ней не реализовать себя и смысл жизни у него будет отсутствовать.
Женщина имеет право на гармоничный союз, став сначала любящей дочерью – любовь и благодарность родителям; затем любящей сестрой - научиться сотрудничать; затем только любящей женой - вдохновительницей и единомышленницей мужа своего , и тогда уже любящей матерью.
Но все пролетают мимо трех первых обязательных пунктов и искренне удивляются, почему дети вырастают какие - то не такие, ведь вроде дали, столько сил вложили. Но дело не в том, что вы сделали для них или нет, важно, чем вы их наполнили изнутри. Тем, что в вас есть тем и наполнили, а потом в собственное «зеркало» смотритесь в ужасе и детей обвиняете...
Прекратите сетовать на судьбу. Вы есть сознание – магнит, и все свойства и состояния ему соответствующие он притянет из внешнего мира!
И только в вашей силе создавать внутри себя другой магнит. Магнит блага. Каждый день в каждый момент вы формируете этот магнит, в общении, в действиях, в мыслях- во всем.
Если вы живете с человеком, к которому у вас целый вагон претензий и недовольства, то вся проблема в том, что вы боитесь сделать выбор: между тем, что бы измениться самой на столько, чтобы человек рядом с вами захотел измениться, либо уйти от него и разорвать отношения. Вам мешает сделать выбор страх. Вы боитесь сделать выбор и оправдываете себя достоинствами, которыми в реальности не обладаете!
И если вы страдаете иллюзией того, что вы меняетесь, а мужчина рядом с вами нет, то хочу уверить вас - это не так. Когда вы истинно меняетесь, то первое, что вы замечаете- это что другой человек изменился, и этому может быть две причины: вы смотрите на него уже другими глазами, ибо некие негативные призмы, через которые вы его видели, исчезли; либо он изменился, потому что ему больше незачем зеркалить вам качества, которые вы изжили из себя.
По тому, какой рядом с вами человек, можно лишь сказать какая вы сама. Перестаньте оправдывать себя несуществующими достоинствами и считать, что весь мир вокруг плохой, а вы – хорошая.
Ваша задача – проявлять бога, а не смотреть проявляет он или нет. Вы отвечаете же только за свой проявленный опыт\свет.
Я спросила у одного мудрого человека, как просветлеть прямо сейчас? Он сказал: «прямо сейчас освободитесь от обиды!».
Перестаньте обижаться! Все ситуации с вами – отражение вашего внутреннего мира, если вы обижаетесь и обвиняете соратников почему-то – это борьба с ветряными мельницами.
Если мужчина и женщина научатся взаимно дополнять друг друга; когда создается такой союз – любая идея, которая закладывается, озвучивается любящими мужчиной и женщиной, материализуется в реальности.
Мужчина вкладывает в поля женщины своей активностью те или иные состояния, идеи, а женщина воплощает, то есть материализует любые эти его идеи.
Именно поэтому женщине нужно научиться принимать , вмещать, быть терпеливой, смиренной(принимать с миром), милосердной по отношению к активности мужчины. Если она не принимает оную, то не получит своего Божественного внутреннего пространства, не приобретет опыт взаимодополнения и будет реализовываться в нарушении законов Бытия и Эволюции.
И если мужчина сказал: « А давай попробуем построить трехэтажный дворец!»- а женщина обрубила ему крылья: «Да все равно ничего не получиться! У тебя уже есть дом, ты там гвоздь вбить не можешь!»-то так оно и будет. Потому что она, женщина, изначально не приняв идею и разрушив энергией сомнения импульс устремления, не сможет провести идею через свои полевые структуры и , соответственно, не сможет реализовать, воплотить оную в реальности.
Однако, если она скажет своему мужчине: « Милый! Я верю – у нас все получиться! Давай помечтаем , сколько в нашем дворце будет комнат, из какого материала будут сделаны полы, как покрашен потолок…»- все воплотиться в жизнь, Господь поможет, на претворение будут даны энергии пространства.
Ситуация изменится, потому что каждая женщина достойна, что бы познать любовь Мужчины, научиться принимать эту любовь, принимать ее активность и претворять оную в жизни.
Мы, женщины, настолько хотим быть лидерами, что это мешает нам быть просто любимыми и счастливыми. Устремление всегда быть первой и во всем правой мешает нам принять мужчину, понять его, вместить и , проявить милосердие и безусловное прощение ко всем следствиям его активности, сформировать такое пространство света, в которым становиться возможным испытать, прожить высочайшие состояния, высочайшие энергии просветления. Ведь у нас все получается в этой жизни, когда мы – Мужчины и Женщины – не противоборствуем и не соперничаем друг с другом, а дополняем друг друга, идем рука об руку. Здесь нет первых и нет последних. Есть равновеликие в свое Любви Начала . Ибо как женщина не может без мужчины родить ребенка, так и мужчине, для того, что бы появилось что то новое, необходима женщина.
А вместе они могут зачать и воплотить любую идею, любое состояние, любое качество. Но для этого надо устремиться навстречу друг другу, вспомнить о своем высочайшем предназначении – мы воплощаемся для того, чтобы научиться любить Бога и воплощать его в своей судьбе.
Из книги " Женщина, Жрица, Богиня