ceturtdiena, 2018. gada 29. marts

Skola nekad nav gatava. Sčetiņina skolas modelis- citāda pieeja mācību procesam

Raksts par alternatīvu pieeju izglītībai tiem vecākiem un bērniem, kuri meklē piemērotākus un
individuālākus izglītošanās veidus saviem bērniem.
Vai Latvijā būs Sčetiņina skolas modelis? Tas atkarīgs no mums- vecākiem, no mūsu prāta atvērtības, no elastības un redzējuma plašuma. 
Lauma Priekule, kas ir atvedusi uz Latviju šo skolas konceptu un ar milzīgu enerģiju dalās, meklē domubiedrus un iespējas šo modeli ieviest arī šeit, piedāvā unikālu iespēju tikties vecākiem un pašiem bērniem divu dienu forumā, lai iedvesmotu bērnus un viņu vecākus atplest spārnus un  ļaut lidot saviem bērniem! Tāpat būs iespēja bērniem izmēģināt šo skolas pieeju 5 dienu izmēģinājuma modelī, turpat Vidzemes Retrītu Centra telpās.
Laumas info lapa feisbukā: Skola Cilvēkam

Paldies, Sanitai Dāboliņai par izsmeļošo rakstu!



Skola nekad nav gatava


UZZIŅA
Mihaila Ščetiņina skola
• Pirms 30 gadiem M. Ščetiņins kopā ar saviem audzēkņiem izveidoja skolu – Liceju–internātu kompleksai bērnu un jauniešu personības veidošanai, jo negribēja strādāt kā visi, nevēlējās balstīt formālo skolas modeli. (M. Ščetiņins jau iepriekš meklēja citādu pieeju mācību procesam, jo nespēja pieņemt nesekmīgos kā neatņemamu sistēmas daļu, uzskatot, ka nesekmīgi ir nevis bērni, bet pedagoģija, kas nav pietiekami kvalitatīva.) Tā ir valsts skola, tiek uzturēta no Krievijas budžeta, tajā mācās 80–105 bērni un jaunieši. Skola atrodas Krasnodaras apgabalā, Tekosā. Par skolu ir uzņemtas vairākas filmas, tā ir pieminēta Vladimira Megrē grāmatās par Anastasiju („Skanošais ciedrs”). Skolas absolventi vienā no Krievijas ekociematiem, vadot ciemata skolu, strādā ar M. Ščetiņina metodēm, taču otras šādas skolas nav.
• L. Priekule: „M. Ščetiņins ir Krievijas akadēmiķis, kurš ir radījis fundamentāli citu pieeju mācību procesam, skolas veidošanā un mācību procesā sadarbojoties ar bērniem. Sākotnējais darbs balstīts uz vairākiem pētījumiem, un jaunā pieeja pakāpeniski pārbaudīta pedagoģiskajā praksē. Pašreizējā skola veidojas ciešā sadarbībā ar katru bērnu, kas tajā mācās. Bērni mācās jaukta vecuma grupās, neveidojot ierastās klases (zina, kurā klasē mācās, bet šis dalījums ir nosacīts). Tā kā katrs apgūst dažādas mācību tēmas savā tempā, tas pats skolēns var būt apguvis krievu valodu 8. klases līmenī, bet fizikā un ķīmijā darboties 11. klases līmenī. Pedagogi pārsvarā ir kvalificēti pasniegt vairākus mācību priekšmetus, ieguvuši vairākus bakalaura un nereti arī maģistra grādus dažādās specialitātēs, ieskaitot pedagoģiju. Gandrīz visi pedagogi ir šīs skolas absolventi, tādējādi izprot skolā izmantoto metodoloģiju. Lielu daļu mācību darba virza paši bērni, kas māca viens otru. Katrs cilvēks šajā skolā kļūst reizē par skolēnu un skolotāju. Klašu un kopīgo ēku iekārtojums vairāk atgādina lielas, kopīgas mājas nekā ierasti auksto, vēso, bezpersonisko skolu vidi. Skolas darbu organizē tēls, bet tēlus rada pats M. Ščetiņins ar skolēniem. Šajā skolā mācās domāt ar sirdi, izlemt ar prātu, celt un veidot ar savām rokām visu dzīvi.”


Lauma Priekule, tiekoties ar interesentiem pirms Vidzemes Retrītu centra un biedrības „Sirds ceļš” 10. un 11. martā plānotā foruma par alternatīvām mācību iespējām bērniem, atzīst, ka par Ščetiņina skolu interese ir visā pasaulē. Daudz kur Rietumu kultūrā skolās situācija ir līdzīga: sākotnēji bērni grib mācīties, no 1. līdz 4. klasei ir novērojama intereses lejupslīde, līdz pēc 4. klases skolēni vairs negrib skolu un nemīl mācīties. Arī atceroties savu izglītības ceļu, Lauma stāsta, kā vidusskolā septiņus mēnešus vienkārši atsēdēja un tad divos mēnešos nokārtoja visus vajadzīgos pārbaudījumus, lai saņemtu atzīmes, bet augstskola sagādāja vilšanos, jo tur nerunāja par būtisko. Par savu pieredzi Ščetiņina skolā L. Priekule labprāt stāsta visur, kurp vien viņu aicina, – Latvijas skolās, Zviedrijā utt. Dzinulis tam ir vēlēšanās parādīt citiem, ka var būt arī citādāk. Vajadzību mainīt pašreizējo situāciju apstiprina arī tikšanās dalībnieces: Marina, kura meklē skolu savam dēlam un baidās kļūdīties; Liene, kuru skolas laikā izmisīgi pavadīja doma, ka par kaut ko ir jākļūst, tāpēc tika mainītas skolas, lai atrastu savu; Inta, kura, Amerikā 20 gadu laikā ieguvusi vērtīgu pieredzi un atgriezusies Latvijā, ir izsapņojusi savu skolu; Santa, kura atzīst, ka ir sistēmas cilvēks un grib šo sistēmu padarīt labāku, un Inta, kura uzskata, ka visas alternatīvas ir labākas par pašreizējo sistēmu, bet paies vēl 20–30 gadu, iekams notiks visaptverošas izmaiņas.
Pirmo reizi uz Ščetiņina skolu Lauma aizbrauca 20 gadu vecumā – paskatīties, vai sapņiem var ticēt. Tur viņa mācījās kopā ar 14–16 gadus veciem pusaudžiem. Nākamās trīs reizes viņa apmeklēja skolu jau kā skolotāja – lai apgūtu mācību metodoloģiju un tādu skolu varētu izveidot Latvijā, strādājusi tur par praktikanti, arī mācot latviešu valodu.

Vai izredzētie?
Lai iestātos skolā, skolēns kārto iestājpārbaudījumus. Skolā vasaras vidū piesakās 200–500 bērnu uz 15–25 vietām. Par skolu nākamie skolēni uzzina no paziņām, kas tur mācījušies, no grāmatām sērijā „Skanošais ciedrs”, citus atved vecāki, taču pieteikšanās skolā ir paša bērna vai pusaudža apzināta izvēle: pašam ir jābrauc uz skolu, jāpiesakās, jāpiedalās iestājeksāmenā. Skolā uzņem audzēkņus no visas pasaules, ir bijuši audzēkņi no Ķīnas, ASV, Kanādas, Austrālijas, Vācijas u. c. valstīm. Īpaši daudz audzēkņu ir no Krievijas, Ukrainas, Kazahstānas. Šobrīd skolā ir nosacījums – bērniem vajadzētu zināt krievu valodu vismaz sarunvalodas līmenī, lai uzsāktu skolas gaitas.
Pirmajā iestājeksāmena dienā pretendenti parāda krievu valodas un matemātikas zināšanas. Šobrīd matemātikas darbs tiek pārbaudīts rakstiskā formā, bet agrāk skolēni, kas gribēja iestāties skolā, gāja uz pieņemšanu pie skolas direktora un matemātikas uzdevumus rēķināja galvā, nosaucot atbildes mutiski. Otrajā dienā – horeogrāfija un sports. Kustību priekšmetiem Ščetiņina skolā ir svarīga loma. Uzņemšanas procesā tiek vērtētas zināšanas, kustību prasmes, iesaistīšanās kopīgajā darbā, sadarbība ar citiem skolēniem, iekļaušanās grupā, darbs ar informāciju un viņa īpašības – cik viņš ir patiess, atklāts, drošs, patstāvīgs, apķērīgs. Pēc pirmajām divām uzņemšanas dienām sākas intensīvs mācību process, kurā katram jaunajam skolēnam ir piesaistīts palīgs – viens no vecākajiem skolēniem. Pirmo divu nedēļu laikā tiek vērots, kā skolēns iejūtas skolas mācību procesā. Dažkārt bērniem ir grūti iejusties skolas ritmā, daži bērni skumst pēc mājām un ģimenes, tad viņi drīkst doties mājās jebkurā brīdī šo divu nedēļu laikā un dažkārt arī vēlāk.
Lauma skolā iestājpārbaudījumu laikā satikusi puisi, kurš viens pats braucis iestāties četrus gadus pēc kārtas. Viņa atbilde uz jautājumu „Kāpēc tu gribi iestāties šajā skolā?” bija šāda: „Abi mani vecāki ir alkoholiķi, un, ja es netikšu mācīties šeit, man nav nākotnes. Tur, kur es esmu šobrīd, mājās, es nebūšu nekas.” Viņam tobrīd bija 16 gadu, un tas ir pēdējais gads, kad viņš varēja iestāties skolā. Viņu uzņēma.
Daudzi argumentē, ka šajā skolā mācās tikai atlasīti bērni, taču vienlaikus daudzi skolēni, kas ierodas skolā, ir demotivēti un nemācās parastajās valsts skolās. Bet, ierodoties Ščetiņina skolā, viņi atrod sevī motivāciju, gribasspēku un aktīvi iesaistās mācību darbā. Tas rada iespaidu, ka pati skola ar savu īpašo noskaņojumu un piedāvātajām iespējām bērniem rada bērnos motivāciju un padara viņus mazliet īpašākus.

Skolēni, kas dzīvo dzīvu dzīvi
Ščetiņina skolā uzņem 12–16 gadus vecus bērnus, īpašos gadījumos – arī 10 un 11 gadus vecus. Šobrīd skolu veido trīs puišu un trīs meiteņu mājas. Grupu veido 6–8 dažāda vecuma puiši vai meitenes – grupa dzīvo vienā istabiņā, kopā mācās un kopā dodas darbos. Katrai grupai ir vadītājs – kāds vecāks skolēns vai skolotājs. Vidusskolu skolēni pabeidz 14–17 gadu vecumā (tas ir atkarīgs arī no iestāšanās vecuma). Daļa skolēnu pēc vidusskolas beigšanas paliek skolā. Mācoties augstskolā neklātienē, viņi turpina darboties skolā un piedalās mācību procesā kā skolotāji. Mācības skolā notiek visu gadu sešas dienas nedēļā – skolas dzīves process ir nepārtraukts. Vecāki var bērnus regulāri apciemot, un reizi vai vairākas reizes gadā bērni dodas uz mājām mācību pārtraukumos (tie ir līdz vienu mēnesi gari), brīvi izvēloties piemērotāko laiku.
Skolēni Ščetiņina skolā apgūst valstī noteikto 11. klašu vidusskolas programmu (pamatskola un vidusskola), daudzi mācību priekšmeti tiek apgūti padziļināti (īpaši ķīmija, bioloģija, dabaszinātnes). Samērā bieži skolēni vienā mācību gadā apgūst divu mācību gadu vielu. Mācības tik raiti virzās uz priekšu, jo skolēni tiek aktīvi iesaistīti mācību darbā, viņi skaidro mācību vielu viens otram, daudz strādā pāros un grupās. Pirmais līmenis ir zināt pašam, nākamais – mācēt izskaidrot šīs zināšanas otram, vēl nākamais līmenis – mācēt iemācīt šīs zināšanas skolēnu grupai. Strādājot pāros un grupās, skolēni pastāvīgi attīsta savas sadarbības un līderības prasmes.
Bet mācības skolā nav visa dzīve. Tieši tikpat daudz laika, cik tiek veltīts akadēmisko mācību priekšmetu apguvei, tiek paredzēts kustību un mākslas priekšmetu apguvei. Dejas stundu sarakstā visiem ir katru dienu, arī mūzikas vai mākslas priekšmets. Skolēni apgūst dažādu amatu prasmes, kas ne vienmēr ir daļa no mācību stundām: skolēni paši pieaugušo vadībā ceļ jaunas skolas ēkas, liek jumtu, veido kanalizāciju un jaunajās ēkās apglezno grīdas un sienas, grebj koka dekorus, glezno mākslas darbus, kas pēc tam grezno skolas sienas, iekārto teritoriju, veido celiņus un rok dobes, izplāno un stāda apstādījumus, rudenī grābj lapas. Skolēni savas dežūras dienā gatavo pārējiem ēst un sakārto virtuvi, šūšanas stundās šuj skolas parādes un deju kolektīvu tērpus, turklāt paši uzkopj savas dzīvojamās telpas un uztur kārtību mācību klasēs. Daži skolēni kopj bites. Puiši apsargā skolas teritoriju, un no rītiem rūdās – peldas avotiņā. Arī skolas administrācijā ir pārstāvēti gan skolotāji, gan vecākie skolēni, tādēļ uz tālruņa zvaniem mēdz atbildēt bērni. Sestdienas bieži vien ir dienas, kas tiek veltītas skolas teritorijas sakārtošanai. Pašlaik Ščetiņina skolā gatavojas būvēt pirti pašu priekam un praktiskai izmantošanai.
Šādā skolas dzīves ritmā katrs var atrast savu vietu: kāds ir izcils mācībās, kāds cits brīnišķīgi zīmē, kāds labi dejo un var palīdzēt citiem paskaidrot deju soļus, bet vēl kāds ir uzticams atbildīgais būvdarbos.
Pēc pamatskolas eksāmeniem ir pieejami arī izvēles priekšmeti, piemēram, sadarbībā ar arodskolu skolēni divu gadu laikā var apgūt pavāra profesiju paralēli mācībām skolā.

Savstarpējo attiecību ētika
Audzēkņi Ščetiņina skolā piedzīvo augstus savstarpējo attiecību standartus un pierod pie tiem. Viņi pieņem arī atbildīgo attieksmi pret visu apkārtējo. Pamatā šī atbildīgā attieksme balstās uz skolēnam doto izvēli: kur ir brīvība, tur ir arī atbildība par pieņemtajiem lēmumiem. Bērni paši izvēlas mācīties šajā skolā – un tas nāk reizē ar atbildību iesaistīties mācību procesā. Bērni paši ir izvēlējušies, ka viņi grib, lai skola izskatās skaisti, paši izdomājuši apgleznotās sienas un paši tās veidojuši, – rezultātā sienas netiek apspārdītas un gleznojumi netiek sabojāti. Skolēni paši gribēja, lai viņu klasēs nav parasto mācību solu trīs rindās un skolas solam atbilstīgo krēslu, – un viņi sēž pie galdiem pieaugušo krēslos. Un galdi netiek aprakstīti, uz tiem nevar atrast skolēnu iegrebtas mīlestības vēstules, un krēsli nelūst. Skola iztiek bez ikgadējiem klašu pārkrāsošanas, solu nomaiņas, krēslu labošanas darbiem, tā vietā ieguldot finanses jaunu ēku celtniecībā, teritorijas sakārtošanā.
Skolā ir vairākas interaktīvās tāfeles, bet daudz biežāk tiek lietotas parastās tāfeles. Tālruņi un datori stundās netiek izmantoti. Lauma gan piebilst, ka neesot redzējusi nevienu skolēnu, kurš neprastu ar tiem rīkoties.
Tieši tāpat četru vizīšu laikā viņa nav pieredzējusi skolēnu grūstīšanos, kaušanos vai savstarpējus apvainojumus, izsmiešanu, atstumšanu – tas ir tālu no skolā pieņemtajām uzvedības normām, un skolēni tās ir pieņēmuši. Protams, arī šajā skolā ne visi skolēni ir labākie draugi un katrs bērns ir ar savām individuālajām rakstura īpašībām – skolēns var būt slinks, nevīžīgs vai augstprātīgs –, bet viņam ir grūtāk būt tādam, jo visa vide to neatbalsta. Romantiskas attiecības starp skolēniem praktiski neveidojas, galu galā par randiņiem uzreiz uzzina visa skola. Ir vecāko skolēnu (absolventu) piemēri, un arī viņus pieskata skolas visu redzošā acs, tāpēc attiecības tiek veidotas īpaši atbildīgi un tās visbiežāk ir ilgstošas.

Skolotāji veidojas skolā
Viens no Ščetiņina skolas pamatprincipiem ir līdzsvars starp intelektuālo, radošo un fizisko skolēna attīstību, tādēļ, salīdzinot ar parastajām skolām, skolēniem ir daudz vairāk deju, mākslas un mūzikas stundu. Par to liecina arī stundu plānojums (sk. piemērus attēlos).
Stundu garums ir atkarīgs no tobrīd aktuālās skolēnu mācīšanas stratēģijas. Tas var būt 1,5 stundas, 45 minūtes vai cits. Mācību priekšmeti, kam ir vajadzīga liela intelektuāla noslodze, ir sakārtoti blokos, un tos caurvij mākslas un kustību priekšmeti, tādā veidā atslogojot bērnu un ļaujot atpūsties no intelektuālās slodzes. Pēc fiziskās vai radošās darbības bērns atkal ir gatavs intelektuālai darbībai. Šāda mācību priekšmetu mija ļauj darboties ar visaugstāko efektivitāti visas dienas garumā. Pārnedēļām ir piecas mākslas un piecas – mūzikas stundas. Dejas notiek katru dienu, dažreiz pat divreiz dienā. Dejo arī visi skolotāji, viņiem deju stundas notiek pēcpusdienā. Kāpēc tik liela nozīme ir dejai? Deja – tā ir mūzika un fizkultūra, koordinācija un ritma izjūta, tā ir stāja, spēja ātri domāt un sadarbība ar deju partneri un visu kolektīvu, iekļaujoties kopīgajā ritmā.
Intelektuālie mācību priekšmeti, kas vairāk ir saistīti ar informācijas izpratni un zināšanu apguvi (bioloģija, ķīmija, fizika, matemātika, krievu valoda u. c.) parasti sākas ar kodolīgu izvilkumu par šā mācību priekšmeta būtību. Arī vēlāk, kursa gaitā, koncentrēšanās ir uz svarīgo, vienmēr parādot kopsakarības un nepievēršot daudz uzmanības vairākkārtējai sīku detaļu skaidrošanai. Rezultātā skolēni ātri uztver kopsakarības un atceras zināšanas priekšmeta kontekstā. Kā piemēru Lauma stāsta, kā, sēžot Ščetiņina skolas solā, sapratusi sakarību starp skaitļu kāpināšanu, kvadrātsakni un logaritmiem. Tas bija „aha!” moments, īpaši negaidīts pēc fizikas un augstākās matemātikas studijām. Šādus „aha!” momentus skolā var piedzīvot diezgan bieži, piemēram, kad desmitgadniekam skaidro organisko ķīmiju, un viņš saprot (!).
Jau ar trešo dienu skolā skolēni uzsāk intensīvu mācību procesu, kurā ir iesaistīti vecākie skolēni, kas darbojas kā individuāli palīgi katram jaunajam skolēnam. Šādā veidā skolēni jau ar pirmajām dienām mācās savstarpējo „skolēns māca skolēnam” modeli. Mācību process notiek kopā: skolēni risina uzdevumus individuāli, neskaidro noskaidro savā pārī, sarežģītākos uzdevumos meklē palīdzību savā grupā. Ja grupa nespēj atrisināt kādu uzdevumu, tā jautā palīdzību citām grupām vai skolotājam, līdz risinājuma gaita ir skaidra. Viss process noris stundā: nav „pirms” un „pēc” mācīšanās, nav mājasdarbu. Pat gatavošanās pārbaudes darbam notiek skolā, tam tiek veltītas vairākas stundas no mācību laika. Kad mācību priekšmeta apguve ir pabeigta, ir noslēguma pārbaudes darbs bez atzīmes. Tā kā atzīmju nav, nav jēgas arī špikot, un pat pārbaudes darbs kļūst par daļu no mācīšanās procesa.
Mācību process ir veidots tā, ka rada skolēnam motivāciju darboties un mācīties – viņam ir iespēja apgūt mācību priekšmetus paātrināti, pabeigt līdz pat divām klasēm vienā mācību gadā, ātrāk pabeigt pamatskolu un vidusskolu. Arī mācību priekšmeti ir daudz vieglāk uztverami un ātrāk apgūstami, jo nav sadrumstalotības, tie nav lieki izstiepti vairāku gadu garumā, tieši pretēji – tie ir pasniegti blokos dienas, piecu dienu, līdz deviņu dienu garumā. Turklāt ir vieta skolēnu pašiniciatīvai, piemēram, katrs var ierosināt veidot grupu kāda priekšmeta apguvei vai pat ierosināt mainīt skolas darba struktūru. Reizē veidojas dziļa piederības izjūta skolai: skolēni paši uztur skolu, organizē darbus, risina aktuālos jautājumus. Skolā pusaudži un jaunieši iepazīst pasaules lielās organizācijas, piemēram, ANO, NATO, Eiropas Savienību, starptautiskās tirdzniecības organizācijas: izzina to juridisko pamatojumu, darbības principus utt. Vēsturē un sociālajās zinībās daudz tiek uzdoti jautājumi un meklētas atbildes, svarīga ir diskusija par vērtībām, rīcības pamatojumu, motivāciju, piemēram, kādā vēstures stundā diskusijas formā tika salīdzinātas mūsdienas ar laiku, kad nebija ledusskapju: tika runāts par to, ko tolaik ēda, ko audzēja, kur un cik ilgi glabāja pārtiku un vai ledusskapis kādā veidā var liecināt par attīstītāku sabiedrību vai nevar. Stundās skolēnus rosina domāt, rosina ievērot augstus ētiskos standartus. Daudz tiek domāts par kopīgo labumu, sadzīvošanu kolektīvā.
Skolas darbu vada direktors, kurš seko līdzi kopējam procesam, regulāri sarunājas ar bērniem, un bieži tieši viņš saka galavārdu daudzos jautājumos. Direktors ar mācību pārziņiem vada skolas darbu lielajā mērogā, piemēram, skolas vadība vienojas par jaunuzcelto ēku stilu un galveno vienojošo noskaņu, var vienoties par krāsu toņiem kādai telpai, galveno rakstu vai attēlu, bet, īstenojot lielās ieceres, skolēni izpaužas individuāli. Skolotāja loma nemazinās, par spīti tam, ka katrs skolēns te ir arī kā skolotājs. Vecākie skolotāji ir tie, kas vada mācību procesu, izstrādā mācību līdzekļus, skaidro jauno mācību vielu, organizē un plāno mācību darbu. Skolēni skolotājus ļoti ciena tieši tādēļ, ka viņi vada un diriģē kopīgo mācīšanās procesu.
Skolas absolventi nereti paliek skolā kā pasniedzēji, praktiski visi skolēni pēc vidusskolas beigšanas apgūst vismaz vienu specialitāti, parasti – vairākas. Bieži vien viens bakalaura grāds tiek iegūts zinātnē, otrs – radošā vai mākslu jomā. Daudzi skolēni izvēlas profesijas, kas dotu ieguldījumu sabiedrībā, bieži tā ir zinātne, medicīna. Daļa skolēnu kļūst par māksliniekiem, rakstniekiem u. tml. profesiju pārstāvjiem. Maskavā šobrīd ir vairāki lieli uzņēmumi, kas izķer skolas absolventus, jo šie jaunieši strauji un uzņēmīgi sakārto vidi ap sevi, parasti strauji izvirzoties vadības pozīcijās. Ap šiem cilvēkiem mainās uzņēmuma ētiskā vide, vērtības un iekšējo attiecību modelis, papildus sniedzot kompānijai iekšējo un ārējo sakārtotību. Tādā veidā ir nostiprinājušies un auguši vairāki uzņēmumi.

Pieredze ir. Kas tālāk?
Skolas direktors M. Ščetiņins uzskata – lai izveidotu šādu skolu, ir divas iespējas: pieaugušo iniciatīva vai pašu bērnu iniciatīva. Viņa jautājums ir: kāpēc gan pieaugušie mēģina izveidot skolu? Skolu vajadzētu veidot pašiem bērniem.
Lauma atbalsta skolā redzēto mācību procesu, īpaši darba kultūru un samērā intensīvo darba ritmu, kā arī sabalansētību starp intelektuālo, radošo prasmju un kustību attīstīšanu. Viņa uzskata, ka bērnus nevajadzētu atraut no ģimenēm. Viņas mērķis ir iedzīvināt Latvijā skolu, kurā skolēns var ietekmēt savu mācību vielas apguves ātrumu, kurā ir iespēja pabeigt skolas kursu ātrāk (vai vēlāk) – atbilstīgi tam, cik ātri viņš pats virzās uz priekšu. Ir jāvairo arī radošo priekšmetu, mākslas apguve, kas nodrošina radošumu un spēju radīt inovācijas, vairāk jāapgūst kustības un sports, lai skolēniem veidotos stāja un viņi būtu fiziski veselīgāki. Dodot iespēju pusaudzim apgūt mācību vielu paātrināti, pēc vidusskolas kursa apguves skolēns varētu pievērsties savai interešu jomai – rakstīt grāmatu, veidot mājaslapu, dibināt uzņēmumu, radīt jaunus produktus vēl vidusskolas ietvaros, saņemot profesionālu atbalstu, lai 18 gadu vecumā izietu no skolas, iepazinis savus talantus un spējas, iespējams, jau attīstījis savu potenciālu un kļuvis finansiāli patstāvīgs. Šī pēdējā ideja pašlaik ir vien domas lidojums, bet jebkurā gadījumā – mācību metodoloģijas efektivitāte to pieļauj.
Šobrīd notiek sarunas ar vairākām Latvijas skolām par iespējamu eksperimentālas klases vai (mazajās lauku skolās) eksperimentālas skolas programmas izveidi. Interesi ir izrādījušas vairākas skolas, pašlaik tiek izstrādāta mācību programma atbilstīgi Latvijas likumdošanai. Vienlaikus joprojām tiek apzinātas skolas, kuras būtu ieinteresētas veidot eksperimentālu programmu. Daudz kur virzītājspēks ir arī aktīvi vecāki, kas meklē alternatīvas izglītības iespējas saviem bērniem. Mērķis nav ieviest šo mācību metodoloģiju visās vai pat daudzās skolās – svarīgi ir radīt dažādus izvēles variantus bērniem un viņu vecākiem, jo neviena mācību pieeja nav derīga pilnīgi visiem bērniem. Ir svarīga daudzveidība izglītības vidē, lai būtu, no kā izvēlēties. Ir bērni, kuriem šāda mācību pieeja ir ļoti piemērota, un ir bērni, kuriem tā nederēs. Bet ir svarīgi, lai citāda mācību pieredze būtu pieejama. Un pēc šādas skolas šobrīd pieprasījums ir gan no bērnu, gan vecāku puses.

Sanita Dāboliņa

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru