100 vēstules sievietei

Kad mēs satiekam kādu cilvēku,  mēs nekad nezinām, kā liktenim

labpatiks savīt jūsu dzīves ceļus un notikumus. Tu nezini, vai tā ir tikai mirklīga skatienu satikšanās vilcienā, vai šim pirmajam mirklim sekos vēl citi, iespējams, ļoti svarīgi un būtiski, pat liktenīgi...

Šodien domāju par kādu draudzību, ko par draudzību var saukt tikai dažus gadus, bet tinot atpakaļ notikumu ķēdīti, kura ir vedusi mani pie man tik ļoti nozīmīga cilvēka, es jau pārtinu gadu desmitu...

Pirmo reizi Initu ieraudzīju kādā ''Ievas'' nometnes salidojumā. Pašā nometnē es biju tālajā 2003.gadā, kad vēl ''Ievu'' vadīja iepriekšējā redaktore. 

Initiņa patlaban :)

Atceros, ka vēroju Initu- viņa man šķita ļoti atšķirīga gan no iepriekšējās redaktores, gan no iedomātā redaktores tēla vispār. Tāda vienkārša, ļoti jauna, sprogaina un... nedaudz distancēta. Šķiet vienkāršums un distance ir kaut kas pretējs, taču tagad atceroties pirmo iespaidu, atceros arī šo robežu sajūtu...Un tā nepazuda uzreiz. Tā pazuda tajā brīdī, kad sajutu- mums ir draudzība.

Pēc tam sekoja vēl dažas satikšanās, pirmā intervija, pirmā sadarbība... Soli pa solim iepazinām viena otru un veidojās pamats tam, kas ir pašlaik. Un man tas ir kaut kas ļoti vērtīgs.

Vai draudzību var ietērpt vārdos, izsvērt un izvērtēt? Līdz galam nevar un tas arī nav vajadzīgs, manuprāt. Jo tas, kas notiek starp diviem cilvēkiem tikai ārēji ir aprakstāms un analizējams, paralēli notiek ļoti dziļi enerģētiski procesi. Mēs satiekamies, mijiedarbojamies, dodam un gūstam, dalamies, atbalstam un saņemam atbalstu, priecājamies par otra esību...

Ja man vajadzētu nosaukt vislabāko ceļabiedru, tad tā būtu Inita. Ar viņu ir tik viegli paklusēt un tā patiešām ir vērtība. Un ne tikai.

Atceros, Indijā man sākās spēcīgs transformācijas process, kad

Indijā

raudāju un raudāju 2,5 dienas gandrīz bez apstājas. Bez būtiska, vārdos pasakāma vai ar prātu izprotama iemesla, -tas bija kaut kas, ko es nevarēju ne apturēt, ne saprast... Mēs bijām vienā istabiņā un viņa bija vislabākā iespējamā šāda procesa lieciniece (parasti jau mēs izvēlētos bez tādiem iztikt), kādu vien es spētu iedomāties. Pieļauju, ka tas nebija viegli nevienai no mums, bet es to ļoti novertēju. 

Kopš šī Indijas laika, es pavisam skaidri zinu, ka viņa ir man ļoti tuvs cilvēks, lai gan ir brīži, kad sazinamies vien pa retam... Tas neko nemaina, jo abas zinām, ka tepat vien viena otrai esam- vienas ziņas, viena zvana, vienu pusdienu attālumā...

Jā, un runājot par likteņa pagriezieniem, tā nu ir sanācis, ka mēs abas viena otrai esam pielikušas roku pie tā, lai mums iznāktu grāmatas...

Initai asinīs ir rakstīšana un man nekādu šaubu, ka tas, ko viņa ir radījusi ir patiesi vērtīgs. Man savukārt, ir ļoti kristiska attieksme pret sevi kā rakstnieci. Tāpēc tas, ka Inita man reiz uzticēja uzrakstīt kādu rakstiņu ''Ievā''un par nointervēt kādu citu, kas man bija pirmā pieredze, - tas man ļāva noticēt, ka es taču varu. Varu vismaz mēģināt...Un tā es mēģinu vēl joprojām... :)

100 vēstules sievietei man šķiet ļoti vērtīgas, zini dēļ kā?  Dēļ patiesuma un īstuma, ko domājams, Ievas lasītājas desmit gadu garumā ir jau novērtējušas Initas slejās žurnālā ''Ieva''... 

Mūsdienās patiesums ir ekskluzīva un reta vērtība. Patērētājlaikmets pieprasa pompozumu, uzspēlētību, spīguļus, ārēju veiksminieka tēlu, skaistus ierakstus instagrammā... Cilvēki vairs nevēlās redzēt seju bez dekoratīvās kosmētikas, fotogrāfiju bez fotošopa, žurnālu bez dzeltenās krāsas...

Patiesums un īstums kļūst par deficītu visur, pat attiecībās starp tuvākajiem, par virtuālo vidi, medijiem un grāmatām pat nerunājot...

Tāpēc Initas grāmata ''100 vēstules sievietei'' ir īsta pērle. Tajā ir pati Inita- īsta, meklējoša, domājoša, jūtoša, kaislīga, noskumusi, nogurusi, smejoša, dejojoša...visās savās izpausmēs īsta, sevi un pasauli mīloša, pieņemoša un vērojoša. Nevērtējoša un netiesājoša. Viena no mums- sievietēm, kuras dzīvo savu, īstu un patiesu dzīvi. 

Man ir bijusi iespēja izlasīt vairākas no grāmatā iekļautajām vēstulēm un varu teikt, ka nav bijusi

neviena, kura mani nebūtu uzrunājusi personīgi. Tās ne tikai pieskarās kādai būtiskai katras sievietes dzīves tēmai, bet liek uzdot jautājumus sev pašai... Un tu nevari neieklausīties sevī...

***

Tās bija vienas pusdienas, kad Inita man pajautāja, vai es būšu viņas grāmatas izdevēja.

Tā ir liela uzticēšanās no viņas puses un pieredze arī man, jo līdz šim mēnesim, es biju izdevusi tikai sevis pašas rakstītas grāmatas. 

Un, lai arī formāli mans uzņēmums izdod Initas grāmatu un es dalos savā pieredzē, esmu blakus, īstenībā šo grāmatu izdod Inita pati. Es drīzāk tikai palīdzu, lai tas varētu tehniski notikt.

Viņa pati ir klāt visos tehniskajos momentos, seko līdzi, iesaistās un man nav nekādu šaubu, ka nākamo grāmatu viņa varēs viegli, kā spēlējoties izdot pati.. :)

Un, nu grāmata drukājas un teju, teju ieraudzīs dienas gaismu! Esmu tik ļoti to gaidu un priecājos par Initu! Jo šis pēdējais gads ir ierāvis viņu tik brīnumainā pārmaiņu virpulī, ka šķiet pat puse no 100 vēstulēm varētu būt tieši par šo pēdējo gadu (to gan nezinu)! Grāmatas atvēršana Sieviešu dienā arī ir tāda putukrējuma cepurīte uz desertiņa, ko iepriekšējā gadā viņai ir uzdāvinājusi Dzīve!

Šīs ir tikai dažas detaļas, dažas nianses, ar kurām dalos, bet vai toreiz, kad pirmo reizi viņu redzēju, varēju iedomāties, kādi dzīves līkloči, notikumi mums kopā pieredzami? 

Esmu pateicīga, ka ir bijusi iespēja pielikt savu enerģiju pie Initas radošā ''bērniņa'' tapšanas un palīdzēt tam ieraudzīt pasauli, lai caur to iegūtu mēs visas. 

Lai top un 100 vēstules nonāk pie īstajām Sievietēm! 
Inta
P.s. Kad publicēju šo ierakstu, pirmā tirāža jau tiek izvadāta pa veikaliem... Meklē Initas grāmatu J.Roze, Globuss un Zvaigzne grāmatnīcās jau no rītdienas!