piektdiena, 2016. gada 25. novembris

Pārdomas pēc M.Lobkovska lekcijas

Man šķiet, ka Krievijas pazīstamākais psihologs Mihails Lobkovskis latviešu publikai vēl nav plaši pazīstams, tomēr uz viņa lekciju bija sanākuši pāri par 100 cilvēkiem.

Tai skaitā arī es. Jo mani ne tik daudz interesēja tas, ko viņš teiks par konkrēto tēmu, bet gan, kā viņš to darīs.
Manuprāt, zināšanas ir universālas. Patiesība ir viena un līdz galam to saprast un apzināties diez vai ir
iespējams, atrodoties cilvēciskajā pozīcijā. Bet taisnība ir katram sava. Katrs redz pasauli un tās likumus no sava skatu punkta, caur savu uztveres prizmu, kas atkarīga no ārkārtīgi daudz faktoriem: izglītības, kultūras, audzināšanas, sabiedrības rāmīšiem, intelekta, zināšanām, apziņas plašuma, utt. Bet tas jau nemaina patiesību, vai ne?
Diemžēl daudzi cilvēki mēģina savu taisnību pasniegt kā vienīgo patiesību, dēļ tās daudz šķēpu lauzti un daudz asiņu izliets... 
Kopš esmu apzinājusies, ka jebkura informācija ir tikai interpretācija par tēmu, mani ir pārstājusi interesēt kārtējā. Ja nu vienīgi tā papildina manējo, izgaismojot kādu aspektu. 
Zināšanas un informācija ir vērtīgas un vajadzīgas, kamēr ļauj paplašināt apziņu un caur to apzināties to, cik mazu daļu mēs vispār esam spējīgi uztvert no šīs daudzdimensionālās un daudzškautņainās realitātes. Zināšanām ir jāpalīdz pieņemt sevi un pasauli, jāpadara dzīve harmoniskāka un vieglāka. Tas nenāk uzreiz, bet manuprāt, ir vērts piefiksēt, kurā brīdī mēs sapinamies savā prātā, mēģinot sašķirot tik dažādās taisnības...un tā paiet visa dzīve... :)

Esmu sapratusi, ka tajā apziņas līmenī, kurā atrodos pašlaik, vēl papildus svešas taisnības manu dzīvi harmoniskāku nedara, tādēļ gandrīz neeju uz semināriem un lekcijām. Iespējams, kad atkal būšu pakāpusies augstāk, atkal vajadzēs informāciju, bet jau cita veida un līmeņa. Bet Lobkovski lasu sen un man patīk. Ne viss, bet patīk. Viņa paša brīvība un pieredze ir kā apliecinājums tam, ko viņš saka. Jo plikai teorijai manās acīs nav lielas vērtības.
M.Lobkovska taisnība ļoti daudzos aspektos rezonē ar manējo, varbūt šis tas noder arī tev! :)

Viņa ''likumi'' ir slavenāki par pašu.
Viņa individulā 45 minūšu konsultācija maksā 81 000 RUB un pēc jaunā gada maksāšot 90 000 RUB, kas ir 1350 Eur. Viņa rakstu skatījumi internetā ir miljonos, zāles uz lekcijām ir pārpildītas...
Viņš neslēpj, ka ir lielāko daļu dzīves bijis neirotiķis (tādi esot 95% cilvēku), skolā ir bijis nesekmīgs un viņam esot piemitis hiperaktivitātes sindroms. Personība, kas ir radījusi pati savus likumus un pēc tiem dzīvo paša radītu dzīvi.

Te nu mani iespaidi un sajūtas

1. Zāle. 15 minūtes pirms lekcijas sākumā nāk cilvēki. Lielākoties šādos vai līdzīgos pasākumos ir vismaz pāris redzētas sejas. Šoreiz nevienas. Daudz vīriešu- vismaz ceturtdaļa, pie tam atnākuši vai nu ar draugu, vai vieni paši, nevis sievu atvilkti. Vienu brīdi sajutos kā paralēlā pasaulē un domāju, cik noslāņojusies ir mūsu sabiedrība...

2. Nevilšus salīdzinu Mihaila manieri runāt, veidot dialogu ar zāli, dot daudz piemēru un anekdošu, organizēt pašu lekcijas procesu un saprotu, cik tas ir līdzīgi ar mani pašu:) It visā. Protams, ka man vēl ir daudz kur tiekties, bet mani ļoti uzrunāja vienkāršība un spēja pasniegt sevi īstu, pat pasmieties par sevi... 
3. Viņa spējas pasniegt tēmu ļoti vienkāršā un saprotamā veidā, ar tādu bik dzēlīgu humoru un daudziem piemēriem no dzīves. Pieļauju arī viena no  viņa mega popularitātes atslēgām. Diskusijas forma, atbildes uz personiskiem jautājumiem, caur tiem izgaismojot tēmu.

4. Fascinēja spēja ieraudzīt problēmas cēloni, pirms jautātājs vēl bija paspējis pabeigt teikumu...

5. Pie sevis uzdevu jautājumu: ''Sazin, vai viņš Dievam tic?'' :) Ne viena mājiena par enerģijām vai smalkajām, garīgajām, dvēseliskajām lietām, - ļoti praktiska, pat zinātniska pieeja, bet atšķirībā no visiem citiem psihologiem, ko esmu klausījusies, nevienu brīdi neradās sajūta, ka viņš balansē starp teorētisko zināšanu bāzi un savu nezināšanu, vai smalko pasauli. Nekādas pretrunas starp manu pasaules uztveri un viņa teikto. Ļoti organiski. Plašums un dziļums tieši tiem, kas nav modušies. Un visiem pārējiem- it īpaši, kam galvā zināšanas sakāpušas. :)

Un vēl daži citāti, ko atcerējos (bija jāklausās viņā) piezīmēt:

''Neirotiķi izvēlās attiecības, veselie izvēlās sevi'' (tad, ja attiecības kaut nedaudz neapmierina)

''Dzīvnieku pasaulē parasti ir tā, kad kādam dara pāri, viņš vai nu bēg vai cīnās''
(nevis ļauj, lai tam pastāvīgi dara pāri)

''Ja slāpēsi savas emocijas, tad tas ir taisns ceļš pie kardiologa vai onkologa''

''Eksperiments ar suni, ko ielika slēgtā būrī un regulāri sita ar vieglu strāvu. No sākuma viņš mēģināja tikt ārā, rūca, tad smikstēja un sarāvās pie katra sitiena, līdz beigās vispār pārstāja reaģēt uz sitieniem. Kad to ielika citā būrī, kur bija vaļā durvis, viņš pat nemēģināja tik ārā un turpināja paciest strāvas sitienus''
Piemērs par cilvēkiem, kas tā pierod pie savām ciešanām un diskomforta, ka nemēģina no tā iziet, pat, ja nekas tam netraucē...

''Nedrīkst baidīties zaudēt divas lietas- cilvēkus un naudu''

Bija izteicieni no mana ''repertuāra'', kas sasaucas ar R.Kiosaki un citiem, kas runā par nabadzības psiholoģiju, prāta ierobežojumiem, ''rat race''utt.

''60% miljonāru nav augstākās izglītības. Diploms ir vajadzīgs tikai tad, ja Tu plāno strādāt uz kādu citu.''
''Ja tu no rīta pamodies un tev negribās iet uz darbu- neej. Par vienu dienu tevi neviens no darba neatlaidīs. Ja negribās otru dienu, tad arī neej- jāatpūšās. Un arī par divām dienām neatlaidīs. Bet, ja negribās iet uz darbu trešo dienu, tad tas nav Tavs darbs( не твоя эта работа).'' 😀

Vēl viņš interesanti par saviem lielajiem honorāriem atbildēja.
Kad viņam kāds jautājot, vai viņš adekvāti sevi novertē, prasot vairāk kā 1000 eur par konsultāciju, viņš atbildot šādi:
''Es pats sekoju saviem likumiem- daru to, ko gribās. Un man gribās par savu konsultāciju prasīt tieši šādu samaksu. Un no jaunā gada vēl plānoju pacelt cenas. Un tas nekas, ka Maskavā vidēji psihologa konsultācija maksā 75-100eur un valstī ir krīze. Es par klientu trūkumu nesūdzos. Pie tam galīgi sevi neuzskatu par labāko psihologu pasaulē. Bet jautātājiem uzdodu pretjautājumu:
Kur tu tērētu šādu summu, 1300 eur? Tas atbild: nu, ceļojumā aizbrauktu, jaunu televizoru nopirktu. Tātad ceļojumam un televizoram naudas nav žēl, bet sevī, savā veselībā un dzīves kvalitātē investēt negribās? Cilvēki novērtē tikai to, kur vairāk iegulda (tai skaitā arī naudu). Ja es viņam pateiktu tieši to pašu par 50 eur, viņš to aizmirstu jau tajā pat vakarā, bet par 1300 eur, viņš šīs zināšanas liek lietā, un reāli kaut ko arī maina.''

Priekš manis šī pieeja nebija jaunums, un es ikdienā novēroju to, ka tas, kas ir par brīvu vai par simboliskām naudām, bieži netiek novērtēts. Vai arī tiek novērtēts pats labais žests, bet ne tās zināšanas, enerģija- tā bieži arī paliek nelikta lietā. Un tieši šis bija personīgs mesidžs man :).

Ar vakardienu iesākas viņa lekciju cikls Rīgā. Lai arī biju domājusi tikai aiziet sajust, pamācīties kā pasniegt informāciju, varbūt saņemt kādu norādi (ko arī saņēmu), lai stiprinātos savās kaut kādas pārliecībās... :), tomēr beigās sapratu, ka vēlēšos atnākt vēl.
Lai arī ne viss man ir līdz galam pieņemams, īpaši reālā pielietojuma izpratnē, tomēr....kaut kas tajā visā ir... Vai ne?

Lai piepildītas brīvdienas, sirsnīgi-
Inta
2016.gada, 25.novembris




pirmdiena, 2016. gada 14. novembris

Ziedojuma dažādie aspekti

Ir tādas neērtas tēmas, par kurām kuluāros tiek runāts daudz, bet skaļi un publiski tikai daži
uzdrošinās. Jo runa iet par naudu, enerģijas apmaiņu, enerģijas vērtību, ziedojuma jēdziena dažādajām izpratnēm un skaidrojumiem, kas tiek regulēti arī no valsts instanču puses.

Ir dažādas tendences un pēdējā laikā pastiprinās viena konkrēta, kas pamudināja mani uzrakstīt savu personīgo viedokli. Tāpat izpildu dažu savu kolēģu lūgumu un atbildu tiem daudzajiem semināru apmeklētājiem, kas mulst pie termina ziedojums, jo nesaprot, cik tad būtu pareizi/pietiekami atstāt. Pietam, ik palaikam atrodos visās pusēs- gan kā lektors, gan pasākumu organizators, gan apmeklētājs, kas ļauj uz šo lietu paskatīties no dažādiem skatu punktiem.

Es pati personīgi strādāju trīs veidos: par konkrētu samaksu, kas ietver manu darbu+izmaksas, par ziedojumu (brīvas gribas) un par brīvu- neņemot nekādu samaksu.

Piebildīšu, ka vēl latviešu valodā pastāv jēdziens ''par velti'', ko nezin kādēļ cilvēki iedomājās, ka tas ir sinonīms jēdzienam ''par brīvu'', bet tā nav. Par VELTI. Velte tā ir dāvana, kaut kas veltīts apmaiņai pret kaut ko. Principā sava veida barteris :)

1.Tātad, braucot uz semināriem, lekcijām par brīvu, kad pat par degvielu es neņemu samaksu, es DĀVINU šo pasākumu savām lasītājām, semināra dalībniekiem. Tādejādi tā ir mana 10-20 tiesa, kas ir PATEICĪBA par to, kas man dots. Mēs taču negaidam neko pretī, kad kādam kaut ko dāvinām, vai ne?

2. Kad es organizēju pasākumus, kuri ir par konkrēti nenosauktu ziedojuma summu, priekš manis tas nozīmē, ka finansiālo jautājumu es atstāju Dieva rokās. Es uzticos un paļaujos, ka Viņš sakārtos visu tā, lai es varu vismaz telpu un pārējās izmaksas nosegt. Visbiežāk tas tā arī notiek.
Mans enerģētiskais ieguldījums šeit ir mazāks un vispārīgāks, nekā tajos pasākumos, kuri ir par konkrētu maksu, vai arī lielākā daļa šīs enerģijas (ieguldītā laika un iegūto līdzekļu) ir veltīta labdarības mērķiem.

3. Vislielākais enerģijas patēriņš, personīgākā pieeja, spēcīgākās prakses ir pasākumos, kas tiek rīkoti par konkrētāku samaksu. Tiek noteikta minimāla summa. Ne tikai es, bet arī citi mani kolēģi norāda tik diskutablo ''ziedojums no ... eur'', saņemot pārmetumus, ka nav korekti prasīt konkrētu ziedojumu. Šeit ir divi aspekti. Par vienu no tiem es padalīšos zemāk, bet otrs ir tas, ka lielākā daļa šajā jomā strādājošo ir biedrības, kam jādarbojas likuma ietvaros. Tās ir bezpeļņas organizācijas, kas var pieņemt ziedojumus, bet nedrīkst veikt nekādas ar peļņas gūšanu saistītas darbības...
Tad, kad es vadu savus biznesa seminārus, es tos vadu nevis no biedrības, bet no sava SIA. Šī semināra cena tiek aplikta ar PVN, no tās tiek maksāti arī visi pārējie nodokļi, tādēļ priekš dalībnieka tā ir vismaz 2x lielāka. Tā vienkārši sanāk, jo jāpieliek un jānomaksā visi nodokļi.
Arī no biedrības tiek maksāti nodokļi, bet tie ir ar darbinieku algu saistītie nodokļi. Tur neietilpst PVN un peļņas nodoklis. Tieši šī biedrības forma ļauj piedāvāt seminārus un lekcijas par krietni zemāku samaksu, tādēļ necepies par šo formulējumu ''ziedojums no ... eur'', jo  izmaksas jau paliek- telpas, lektori, nodokļi, bet tas ļauj semināru piedāvāt par tiešām zemu samaksu...

Viss tas, ko es rakstīju, attiecas uz to modeli, kādu izmantoju pašlaik. Ir bijuši dažādi eksperimenti, pieejas, ir bijis dažāds arī manas pašas enerģijas apjoms, ko spēju dot. Spēja katram indivīdam dalīties un caurvadīt caur sevi enerģijas, šo enerģiju kvalitātes utt. ir atsevišķa raksta tēma..

Bet tagad turpināšu par šī brīža  daudziem šajā jomā strādājošajiem ''sāpīgo'' tendenci, ko es pati gan uztveru filozofiskā mierā, tomēr vērojumi liecina, ka laikam daudzi ''patērētāji'' līdz galam nesaprot enerģiju apmaiņu likumus un šī neizpratne var radīt grūtības pašiem.

Atceros, kad tikko sāku strādāt ar ziedojumiem, ievēroju, ka ir tādi cilvēki, kas spēj novērtēt ieguldīto enerģiju, ir tādi, kas ''iemet''tik, cik var atļauties- ''tik, cik nav žēl'',  un ir tādi, kas iemet monētas, lai tikai kaut ko iemestu. Bet ir tādi, kas izliekās, ka neredz, ka ir ziedojumu kastīte.

Un pēdējo, diemžēl, kļūst arvien vairāk. Pēdējā laikā ir sanācis runāt par šo tēmu ar vairākiem lektoriem un pasākumu organizatoriem. Enerģijas trūkums, par ko rakstīju iepriekšējā rakstā, ir tik liels cilvēkiem, ka viņi taupa, kur vien var. Un, kur vien iespējams, cenšas dabūt šo enerģiju par brīvu, nesaprotot ar ko tas draud viņiem pašiem.

Kā piemēru noraksturošu vienu no pēdējiem koncertiem, ko rīkoju (par ziedojumu). Mūziķis kā honorāru prasa konkrētu summu. Es prātā piemetu, ka būs 30-40 cilvēki. Ja, katrs vismaz pa ''5ītim''iemetīs, tad mūziķim, kurš godam un no sirds gandrīz 3h nospēlēja, sanāks vēl vairāk. Kad koncerts beidzās, es kastītē atradu nepilnus 70 eur, aizgāju un no sava maka pieliku pārējo.. :( Saskaitot naudas zīmes, radās pamatotas aizdomas, ka liela daļa nav iemetusi neko...

Tieši tāpat mēs redzam tos, kas izliekās kastīti neredzam, vai aizmirstam, ātri pēc pasākuma aizsteidzoties...
Kā jau teicu, es uz to skatos filozofiski, jo saprotu, ka tā ir viņu pašu izvēle. Paņemt pa brīvu cita doto enerģiju... Kādā citā vietā un veidā, tas noteikti tiks atņemts un atprasīts. Un tas būs daudz nepatīkamāk. Enerģētiskā līmenī tā ir zādzība, tas katram ir skaidri jāapzinās. Laikam man tas bija jāpasaka :) Ja tie būtu 1-2 cilvēki katrā reizē, tad droši vien, tas neliktos tik uzkrītoši, tomēr pēdējā laikā, kad tādu jau ir desmiti, to nevar nemanīt...
Es patiešām neiesaku Jums ņemt neko nedodot pretī. Ja katrs apzinātos, ka noziedojot viņš dalās, palielinot pats savu enerģijas plūsmu, bet ''nožmiedzoties''vai nedaloties, šo plūsmu nobloķē, tad būtu daudz vairāk apmierinātu un laimīgu cilvēku. Bet paņemot ''par brīvu'', jeb nozogot vispār sastrādā sev karmu. Pilnīgi noteikti kādā situācijā atņems, nozags pašam. Domāju, vai cilvēki nesaprot vai nezina šīs patiesības?
Par brīvu ir tikai tas, ko kāds uzdāvina... bet arī par to, kāds ir samaksājis (jeb ieguldījis) Jo sākotnēji visam ir sava enerģētiskā vērtība. Un arī dāvanas nevajadzētu uztvert kā pašas par sevi saprotamas. Vismaz pateicība jāsajūt un jānovērtē, ja nevēlies aizgriezt šo savu kanālu arī. Pietam, tas, ko dabū par brīvu, bieži ir bez vērtības šim konkrētajam cilvēkam. Un labuma. Jo vairāk tiek ieguldīts zināšanās un praksēs, jo vairāk tās tiek iekšēji novērētas un pielietotas, jo vairāk tās darbojas.
Pārpilnības plūsmu mēs savā dzīve varam radīt tikai paši, tikai un vienīgi sākot dalīties, arvien vairāk.

Es redzu arī no kolēģu lektoru puses, ka bieži vien viņi ''donorē'', prasot ļoti mazu summu, vai tikai par ziedojumiem strādājot. Pēc brīža paši iztukšojas, jo enerģijas apmaiņa nav līdzvērtīga...
To redzu arī internetā, kad, dalīties griboši, jauki cilvēki veido savas mājaslapas, tulko, raksta vērtīgus rakstus, dalās ar pieredzi, bet pēc laika apsīkst un izbeidzas...  ŽĒL...Nevar enerģija visu laiku iet tikai viena virzienā, agri vai vēlu tā vienkārši izbeigsies. Cilvēks sajutīsies izsmelts, iztukšots un nenovērtēts. Ir jābūt apmaiņai. Līdzvērtīgai apmaiņai. Naudā(kas var būt enerģijas ekvivalents), graudā vai cita veida enerģijā- tas ir cits jautājums.

Man pašai ir dažādas pieredzes ar lektoru honorāriem, kad organizēju pasākumus un aicinu lektorus. Ir reizes, kad man paprasa 150/eur stundā un es to maksāju, kaut tas ir priekš LV milzīgs cipars, taču sajūtu, ka šī cilvēka enerģija ir tā vērta. Ir reizes, kad paprasa 100 un es atsakos, jo neliekas adekvāti konkrētajam cilvēkam. Ir, kad ļoti vērtīgs lektors paprasa 15eur/h, kas man šķiet nepieļaujami maz un es samaksāju 100. Un ir, kad samaksāju prasītos 50, kaut būtu maksājusi vairāk, ja paprasītu.  katram savs :)Visvairāk man patīk samaksāt vairāk nekā cilvēks gaida, tādēļ priecājos, ka šo jautājumu atstāj manā ziņā. :) Bet tā ir mana pieeja.

Tad, cik dot, cik atstāt? Daži man ir teikuši, ka viņi mulst no neziņas, uz aiziet neko neatstājuši. Dažreiz lektors nevar pats pateikt, jo viņam ir neērti... Tā ir mūsu pašu problēma, ka mēs neprotam novertēt savu enerģiju. Vai arī, ja protam, nespējam par to runāt...
Ja man prasa, es parasti atbildu, ka citi atstāj ''no ...līdz'', lai cilvēks pats izlemj. :)
Lai cik banāls liktos teiciens ''cik nav žēl'', tas vislabāk raksturo pareizo enerģijas ekvivalentu konkrētajam cilvēkam. Katram šī summa ir cita. 
Arī lekcijā, seminārā saņemtais konkrētam cilvēkam var būt ļoti individuāli un subjektīvi. Kāds jutīs, ka saņēmis ļoti daudz, bet kādam liksies, ka visu to jau ir zinājis... Ir svarīgi novērtēt gan paša iegūto, gan lektora ieguldījumu, kas nav mērojams tikai informācijas kvalitātes vai apjoma ziņā. Daudz svarīgāks enerģijas daudzuma rādītājs ir personīgā pieredze, piemēri, starojums, harizma un iedvesma, ko lektors iedod/dalās.
Jo diemžēl, ir arī samērā daudz ''lektoru'', kas pēc grāmatas izlasīšanas, sāk paši vadīt seminārus, jo redz tur iespēju dabūt enerģiju (naudu + dalībnieku enerģiju). Pašai ir nācies aiziet no semināra, kur lektors monotoni lasa no lapiņas, pēc brīža jau daībnieki sāk žāvāties, enerģija aizplūst...
Mums katram pašam ir jāsajūt, kur mēs ejam un, ko iegūstam. Vai konkrētais cilvēks vispār ir spējīgs dalīties ar enerģiju. Dot mums un mēs dodam pretī (finansiāli). Tādēļ mēdz būt arī apgrieztas situācijas- kur mūsu naudas ieguldījums ir neadekvāts saņemtajam. Domāju daudziem no mums tā ir gadījies :)

Vispār ziedojumu sistēma kā tāda, man pašai atsevišķiem pasākumiem šķiet ļoti piemērota, jo tas ļauj piedalīties arī tiem, kas nevar atļauties maksāt konkrētus 20 vai 30eur par semināru, un šī raksta mērķis ir tikai katram aizdomāties par enerģētisko aspektu.
Pietam jēdzienu  ''ziedojums'' mēs mēdzam lietot apzīmējot dažādus tā veidus. Kad ziedojam kādam projektam, atbalstam kādu veselības vai dzīvnieku patversmes projektu. Ir mecenāti, kas atbalsta universitātes, utml. Šis ir ziedojums- dāvana.  Tā ir atkal cita izpratne. 

Šeit mēs apspriežam ziedojumu- enerģijas apmaiņu. Vai ziedojumu kā paša dalībnieka izvēlētu samaksu, velti, pateicību.

Vēlreiz uzsveru, ka šī ir mana personīgā pieeja un viedoklis. Tā nav panaceja un es nepretendēju uz vienīgo taisnību :) Tieši otrādi, ceru, ka Jūs padalīsieties ar savām sajūtām, viedokli gan no savas, kā pasākumu apmeklētāju puses, gan no otras- lektoru un organizatoru puses, lai mums visiem kļūtu saprotamāka šī tik diskutablā, bet svarīgā joma!
Lai skaista nedēļa!
Sirsnīgi-
Inta

piektdiena, 2016. gada 28. oktobris

Šodienas epidēmija- enerģijas trūkums...

Šī ir ļoti plaša tēma, kurai tikai pieskāršos šodien, lai rosinātu arī Tevi aizdomāties.
Kā jau rakstīju grāmatās, 2012.gada beigas, 2013.gada sākumu es sajutu kā robežšķirtni pirms tam jau labu laiku dažādos avotos prognozētajai cilvēka enerģijas apgādes sistēmas maiņai.
Īsumā tā izpaužas tādejādi, ka bija laiks, kad cilvēki, neatkarīgi no sava attīstības līmeņa, vibrācijām, kaut kādu enerģijas minimumu no zemes un kosmosa saņēma tā teikt, automātiskā režīmā. Zemei būtiski mainot vibrāciju frekvenci, automātiskā padeve tika piegriezta. 
Pašlaik pie enerģijas var tikt tikai paaugstinot savas vibrācijas, lai pietuvotos Zemes vibrācijām, jo mēs esam elektromagnētiski pēc dabas un sinhronitāte ar lielo magnētu-Zemi ir kardināli svarīga mūsu ķermenim, veselībai un pašsajūtai.
Par to jau esmu daudz stāstījusi un rakstījusi- kā tas darbojas. Lai arī pastāvīgi redzu, ka arvien vairāk cilvēkiem ir šis milzīgais enerģijas trūkums, pēdējie mēneši, situācijas, jautājumi vēstulēs, ikdienas sarunas un situācijas, burtiski liek par to domāt un padalīties šeit.

Visas atbildes slēpjas individuālajā enerģijas daudzumā un kvalitātē. Lai vai kādu jomu tas skartu.
Tava enerģija ir tā, kas pievelk vai atgrūž partneri. Ja Tevī ir konkrētajam cilvēkam vajadzīgā ''ēsma'', tad ir cerības. Lielu līdaku uz maizes bumbiņas grūti noķert. Tur vajag kaut kao lielāku un līdakai pievilcīgāku :)
Šis padoms attiecās uz sievietēm, kas ir lielās zivs meklējumos :), bet nav adekvāti novērtējušas pašas savas resursus. Ārējā spozme un seksīgums, pavārmāksla un saimnieciskums, pat prāts un intelekts-tas viss ir sekundāri...

Visuma likumu izpratne, personīgās enerģijas daudzums un prasme atpazīt dažādus enerģijas stāvokļus un izpausmes ir tā, kas nosaka, būs Tavā dzīvē attiecības, nauda un pārticība, vai visu mūžu cīnīsies ar naudas trūkumu, dzīvosi no algas līdz algai un visu mūžu būsi parādā kādai kredītiestādei.

Tavs enerģijas daudzuma un kvalitāte ir tā, kas liek pievilkties vai attālināties cilvēkiem. Tas attiecas gan uz pārdošanas rezultātiem, ja esi pārdevējs, uz klientu daudzumu, ja esi masieris, utt.
Pietam, mēs pievelkam tādus cilvēkus, kas vai nu rezonē ar mums, vai tādus, kam mēs šķietam ''garšīgi''(ar zemāku enerģijas līmeni)

Enerģijas daudzums

Arī mūsu domas un emocijas ir enerģija. Domājot, pārdzīvojot, dusmojoties mēs tērējam enerģiju. 
Katram cilvēkam ir arī savs enerģētiskais potenciāls- tas ir maksimāli iespējamais enerģiskums, kas var būt šobrīd, ja novērš enerģijas zudumus. Lai cilvēks spētu sasniegt savu maksimumu, viņam ir jāatīrās no visām zemo frekvenču enerģijām, kas ir: enkuri, dusmas, aizvainojumi (emocionālā līmenī), uzmācīgas un negatīvas domas (mentālā līmenī), astrālie parazīti, negatīvas enerģētiskās būtnes (laukā, aurā), vampīri (cilvēki, kurus tu enerģētiski subsidē pēc vai pret savu gribu), slimības, smaga pārtika, neveselīgi ieradumi (fiziskajā līmenī).  Pēc ''trauka'' iztīrīšanas un caurumu aizlāpīšanas, to var sākt uzpildīt ar tīru un kvalitatīvu enerģiju dabiskā veidā. Tas pat notiek automātiski, kā elpošana. Tas ir liels darbs un retais, kurš to ir spējīgs izdarīt. Drīzāk šeit jautājums ir par tiekšanos un iespējamo maksimumu pie šodienas iespējām- būsim reāli :)

Enerģijas vērtība un kvalitāte

Kad mēs dusmojamies, kad plūst naids, skaudība, nosodījums- tā ir negatīva, zemu frekvenču enerģija, kas tiek izsviesta ''ēterā'', ķerot arī apkārtējos, ietekmējot pašu ''raidītāju'', jo viss jau atgriežās.
Kad cilvēkam hroniski trūkst enerģijas, tad viņš pat neapzinātā līmenī meklē to visur. Arī dažādos garīgos pasākumos, lekcijās, semināros. Un šeit ir smalka robeža, lai sajustu līdz kurai Tu cilvēkam pasniedz roku, nedaudz atbalstot ar savu enerģiju, lai viņš spētu spert nākamo soli, un kurā brīdī tu kļūsti par pastāvīgu donoru. Ir grūti par šo tēmu runāt, jo es saprotu, cik izmisuši, noguruši no dzīves, iztukšoti ir cilvēki, kas nāk, meklē, mēģina saprast, kā dzīvot tālāk, kā virzīties uz priekšu. Tomēr šodien tā ir realitāte. Un var redzēt, kuri saņem uzmundrinājumu, atbalstu, enerģētisko lādiņu un dodas uz priekšu, bet kuri paņem kārtējo devu un iet pa apli... Šajās rindās nav ne grama nosodījuma, es zinu un saprotu, cik grūti ir izkļūt no baiļu un šaubu važām...
Šādās un līdzīgās situācijās arī bieži raksta un uzdod vienu un to pašu jautājumu: ko darīt?
Atbilde ir DARĪT! Tas cilvēkam ir dabiski, ka viņš baidās, lauza galvu par dažādiem variantiem, izdomā visādus ieganstus un atrunas, lai neko nedarītu. BET. Viens no uzrakstiem, ko es kā iedvesmas citātus, līmēju savā Vidzemes štābiņā uz sienas, skan šādi:

LAI NONĀKTU TUR, KUR TU NEKAD NEESI BIJIS, JĀIET PA CEĻU, KURU NEESI GĀJIS.

Tik vienkārša patiesība :)

Man patīk atbildēt uz jautājumiem, jo tad mēs skatamies reālas dzīves situācijas. Lūk, vairākas situācijas, sarunas, kas man bijušas pēdējā mēneša laikā un ir pamudinājušas uzrakstīt šo rakstiņu.

1.Vakariņās ar Kati, jaunu, skaistu, profesionāli realizētu 30gadnieci aizrunājāmies par enerģijas kvalitāti, savas enerģijas vērtību un, kur izvēlamies to investēt un, kur nē. Viņa atzinās, ka, lai arī dzīvo viena, bez ģimenes, algo mājkalpotāju, kas izdara visus mājas darbus. Es esmu vienisprātis ar Katiņu šajā jautājumā, tūīt arī paskaidrošu, kādēļ...

2. Saruna ar Marinu. Viņa ir ļoti forša, simpātiska sieviete, māmiņa diviem vēl pusaudža vecumu nesasniegušiem puikām un sieva savam vīram. Ir aizgājusi no darba un klausās savā Sirdī, lai sadzirdētu, uz kuru pusi doties. Jūtās slikti (vainīga un atbildīga) par to, ka ''neesot pietiekami laba sieva''. Vīrs ik palaikam pārmet, ka viņa nav klasiskā mājsaimniece, kurai pastāvīgi vienā rokā pavārnīca, otrā putekļu lupata... Ka viņa neradot mājā to mājīgumu u.tt.-īsāk sakot visu to, ko vīrieties asociē ar pareizas sievas pamatpienākumiem. No vienas puses viņa saprot, ka viņai negribās neko no tā. nepatīk. No otras dēļ tā jūtas vainīga, nepareiza un slikta.

3. Vakar meklēju apkopēju Vidzemes telpām un ievietoju ziņu  savā MMC (Māja meklē Cilvēku) grupā. Diemžēl diskusija netīšām izdzēsās- bija interesanti komentāri. Tai skaitā Valdis man aizrādīja, ka, lai telpās būtu mana enerģija, man tās ir jātīra pašai. Es piekrītu, ka telpu tīrīšana ienes saimnieces enerģiju. Un, ja viņa to nav spējīga ienest vēl arī citos veidos, tad tīrīšana varētu būt pat obligātais, ja vienīgais veids :) Līdz šim es pati tīrīju tās telpas- man tā nav problēma. Ne par to ir stāsts.

4. Šajā pat sakarā atcerējos senu sarunu ar Olgu, kādu ļoti viedu sievieti, kas mācījusies sievišķības prakses pie pasaules gudrajiem. Lai arī ne ar visu viņas filozofiju esmu vienisprātis, tomēr daudz ko no viņas esmu mācījusies. Olgai ir virs 50 (izskatās 15 gadi mazāk), bērni pieauguši, savs bizness un sava skola, savs ceļš. Viņa ir ilgus gadus harmoniskās un piepildošās atteicībās ar vīrieti, ar kuru pastāvīgi kopā nedzīvo. Uz manu jautājumu, kā tas ir, viņa atbildēja savā, ļoti izteiksmīgajā un skaistajā manierē:):

      ''Agrākos laikos, dižciltīgajiem, karaļiem un imperatoriem, katram bija atsevišķi apartamenti, atsevišķas telpas, vai pat atsevišķs pils spārns. Karalis bija tas, kas gāja pie karalienes, pirms tam nosūtot ar kalpu ziņu, ka šajā vakarā plānojot ierasties... :)( :D Mūsu laikos varētu būt otrādi, ne? :) Es smejos!- Mana replika)
Kad cilvēks strādā ar sevi, garīgi aug, attīrās un pilnveidojās, reizē ar to aug viņa vibrācijas un izplešas aura. Arī fiziskajā telpā šim cilvēkam sāk vajadzēt vairāk telpas, vietas. Vairāk nošķirtības, vairāk vienatnes, vairāk laika sev un savām individuālajām lietām.
Pat dzīvojot kopā, ideālā variantā būtu, ja katram būtu savs mājas stāvs, bet abi satiktos, mijiedarbotos, runātos, mīlētos tikai šim pārim piemērotā regularitātē''

Vēlāk šī tēma apstiprinājās arī vairākos autoritatīvos informatīvajos avotos, kas to padarīja krietni skaidrāku.
Piemēram, agrākos laikos, senākās un attīstītākās dvēseles biežāk nāca dižciltīgās ģimenēs, lai būt iespēja izglītoties un garīgi augt. Tās kas atnāca zemākajos slāņos, visbiežāk palika bez izglītības un bez iespējas garīgai izaugsmei. Tikai materiālā plāna pieredze, bez Dvēseles pašrealizācijas...
Mūsdienās, kad izglītība un iespējas augt ir teju visiem sabiedrības slāņiem, arī senās no jaunājām dvēselēm tā uz acu uzmetiena nemaz nav tik viegli atšķirt.... :)
Vēl visam klāt nāk tas, ka šis ir ļoti straujš laikmets, kur mēs paveicam, piedzīvojam krietni vairāk, nekā agrāk 10 dzīvju laikā...Tādēļ pēdējos 100+ gados ir iespējams tas, kas nebija iespējams vidusslaikos. Tagad var piedzimt nabagā ģimenē un kļūt par miljonāru. Dvēsele var piedzīvot visu pieredzes spektru vienas dzīves laikā. Salīdzinot ar klavieru oktāvām, ja agrāk bija iespēja piedzīvot vibrāciju celšanos, garīgo izaugsmi vienas oktāvas ietvaros, tad tagad tas var iziet ārpus klavieru diapazona... :) Pastāv tāda teorētiskā iespēja. Tur kur beidzas pēdējais klavieru taustiņš, augstākā skaņa, alegoriski runājot, ir pāreja uz nākamo 5D, ārpus tā, kas redzams šajā realitātē.
Ko mēs redzam filmās un lasām grāmatās par aristokrātu sievietēm? Viņas piedzima, izglītojās, par viņam rūpējās aukles, mājskolotāji mācīja valodas, dziedāšanu, mākslu, rokdarbus. Dārzā visu darīja dārznieki, bet viņas grieza un kārtoja vāzēs ziedus. :):):)
Ja viņas netērēja savu enerģiju grīdu mazgāšanā, tad caur ziedu kārtošanu, telpu iekārtošanu, muzicēšanu utt, viņas ienesa mājīgumu (lasi enerģiju), daudz lielākā mērā...

Jo atcerēsimies enerģijas vērtību:


Tātad ideja ir 80-95% no enerģijas vērtības. Tā nes sevī Visuma potenciālu. Kad es radu ideju par savu centru, tad Visums to materializē. Kad es izdomāju telpu iekārtojumu, es (Visums caur mani) tajā ieguldu ļoti lielu enerģiju, radu to mājīgo vidi, kur visi vēlas uzturēties un būt. Pārējais ir ļoti maza daļa- resursi(finanses) un fiziskais darbs. Paši ziniet, ka vislielāko atalgojumu saņem tas, kam pieder uzņēmums, bet vismazāk maksā grāvju racējam.... tas ir stāsts par enerģijas vērtību, kurā fiziskajam darbam ir vien neliela vieta. Viņa pat var nebūt. Tāpat, var nebūt resursu. Kurpnieks var remontēt zābaku un drēbnieks šūt tikai ar ideju un savu darbu būdams aprīkots :) Idejai ir jābūt vienmēr.
Fiziskā darba cena pēdējos gados pieaug tieši enerģijas deficīta rezultātā.

Līdz 30 gadu vecumam es pati mazgāju un gludināju ut.t. Ir sievietes, kas no tā ķer kaifu, es neesmu viņu vidū. Kad es sameklēju mājkapotāju (periodiski man tāda ir), es kādu laiku jutos slikti- kā sliņķe, bet tagad jau es ļoti labi saprotu, ka mana enerģija ir kļuvusi daudz vērtīgāka. Ka es pa to dienu varu izdarīt daudz svarīgākas lietas savai Dvēselei un citiem- meditēt, rakstīt, lasīt, veidot jaunus seminārus, palīdzēt citiem, ģenerēt idejas utt. Bet tajā pašā laikā, man nav nekādu problēmu izberzt sabiedriskās tualetes, ja rodas tāda vajadzība :)

To daudzi ir sapratuši, ka labāk uzticēt mauriņu pļaut kādam, kam ir tehnika un, kas to prot darīt ātri, īpaši ja pats tajā laikā vari nopelnīt divreiz vairāk, nekā samaksāt viņam.  Kādēļ izsaukt santehniķi skaitās normāli, bet paaicināt kādu profesionāli, kas iztīra telpas, nē?
Nerunāsim jau par to, cik daudz enerģijas un laika  tiek iztērēts mājas darbiem. Ja vīrietis šo lietu izprastu, viņš aizliegtu savai sievai darīt mājas darbus (izņemot gatavošanu -tur cita lieta), lai ieekonomētā enerģija tiktu viņam pašam. Vakarā :) Un mums tas vakars arī tīri labi patiktu, jo nebūtu nogurušas un galvassāpes arī tik bieži nenāktu virsū, vai ne? :)

Kad Tu darīsi savu Sirdslietu, tu gribēsi darīt tikai to...tev būs žēl katras sekundes, ko tu dari ne savas lietas....tur nāks gandarījums, enerģija un arī nauda(kas arī ir enerģijas paveids).
Ja tu šodien vari atļauties tos 50eur apkopējai, bet to vēl nedari (ja vien pati neķer kaifu no veļas gludināšanas), tad padomā... Jo Dvēsele ir ieinteresēta sakārtot mūsu bāzi (izdzīvošanu, sadzīvi, resursus, drošību), lai mēs pēc iespējas visu savu laiku varētu veltīt Tās uzdevumiem un Tās mērķiem. Tikai mēs parasti to Viņai neļaujam, iekrampējušās prāta baiļu konstrukcijās.
Tādēļ panāc pretī savai Dvēselei un atbrīvo laiku viņai :)
Kā teica M.Lobkovskis- izcils psihologs (starp citu 24.11 būs Rīga):
''DARĪT VAJAG TO KO GRIBĀS. BET TO KO NEGRIBĀS, DARĪT NEVAJAG.
TĀ IR VIENĪGĀ ATSLĒGA LAIMĪGAI UN HARMONISKAI DZĪVEI''

Nu, protams, lai to varētu dabūt gatavu, ir jānoiet garš ceļs, pamazām atbrīvojoties no visa, kas pazemina un bremzē... :)

...
Kādēļ tik daudzas sievietes tomēr vēlās sēdēt mājās?

Kādēļ tās pieķeras aizvēsturiskiem postulātiem par to, ka sievietes vieta ir ''za mužem''. Mamutu nesējs un zupas vārītāja :) (Vajadzēja šo par virsrakstu :)) Tradicionālā lomu sadale, kura bija aktuāla Zivs laikmetā, kas sakrīt arī ar lielāko šīs Zemes puslodes reliģiju veidošanos.
Ar feminisma karogu pēdējos gandrīz 100 gadus esam izskraidījušās, izmēģinājušas,  kā ir ļaut dominēt sevī vīrišķajām enerģijām un sapratušas, ka nu nav forši... Grūti... Un, palasot senos rakstus, paskatoties filmas, kur sievietes rosās pa māju, kārto ziedus, gatavo mīļotajam, sagribam atpakaļ mājsaimnieces lomu, jo šķiet, ka tas tak ir tik forši. Kāds parūpējās par drošību, finansēm un sieviete var atslābt. Atslābināšanās ir tā, kas mums ir ļoti vajadzīga, kas ir mūsu - sieviešu viens no pamatagregātstāvokļiem, bet kurā tik reti atrodamies...
Bet, laiki mainās... Patriarhālais laimets kurā vīrieši gāja karot, pēc mamuta, strādāt rūpnīcā utt., pamazām iet uz galu. Bija kopienu un cilšu laiks, bija dzimtu un ģimeņu laiks. Nāk pāru un individuālisma laiks. Lai atkal aizietu uz Vienotītbu. Visās šajās struktūrās katrs atbalstīja katru. katram bija sava vieta, funkcijas un atbildība...Tagad ir jauns izaicinājums- iemācīties pastāvēt vienam, izkopt savu individualitāti, realizēt savus konkrētos dzīves uzdevumus, vietumis un reizēm mijiedarbojoties ar citiem, kuriem arī ir katram pašam savs ceļš. Un vēl lielākais izaicinājus, kas daudziem no mums ir tālā nākotnē (kas zin, vai pat šajā dzīvē) ir izveidot kolektīvo telpu (kopienu, domubiedru grupas, biedrības), vienoties kopīgiem mērķiem, nepazaudējot savu individualitāti un savus paša mērķus...
Aizfilozofējos, ne par tēmu.... :)
Atbilde uz jautājumu ir: sievietes ir nogurušas. Viņām šķiet, ja mainīs savu pašreizējo dzīves ritmu, kas viennozīmīgi ir vīrišķajās enerģijas un viņas ļoti tērē, uz pretējo - vēdisko pieeju, tad viņā viss sakārtosies... Klusais katras jaunas meitenes sapnis par siltu ģimenes ligzdiņu, mīloša vīra pavēnī, piepildīsies... Bet tikai, kur te varētu būt Dvēseles mērķu un uzdevumu piepildīšana, kas tieši sasaucas ar individuālo ceļu?
Ir jāmaina esošā situācija! Jāpārvar visi šķēršļi un ierobežojumi, kuri galvenokār slēpjas mūsu pašu galvās, un jāmaina! Bet, nu ne jau atpakaļ uz veco- pretējo grāvi! TAK IR LAIKS beidzot pārstāt mētāties no viena grāvja otrā, un iziet uz Ceļa. Savas Sirds, Dvēseles ceļa! Neatkarīgi no dzimuma.
Tikko FB iemetu aci vienā diskusijā, kur komentāros divas sievietes pārstāvēja divas nometnes- viena, kura ļoti vēlas atslābt un rušināties pa māju, otra, kura aizstāv savas tiesības strādāt interesantu darbu. Divas pretējas frontes, ar atbalstītājiem katrā pusē :)
Redziet, Latviju ir izvēlējušās ļoti vertikālas Dvēseles, kā saka P.Kļava, tādēļ tādu sieviešu, kas var atļauties realizēties tikai kā sieva un māte ir ļoti maz. Lielākai daļai ir jārealizējās kā personībai. Radošai un dodošai personībai.
Tādēļ, pat ja nonāks tādos apstākļos, kad var atļauties palikt kādu laiku mājās, Dvēseles kurpe spiedīs. Laimes un harmonijas sajūta nebūs vai būs īslaicīga. Es to nezīlēju. Pēdējo divu gadu laikā pie manīm nāk 100iem jaunu, foršu sieviešu (25-30), kas no sabiedrības uzstādījumu viedokļa ir sasniegušas visu. Viņas raksturo savu dzīvi aptuveni tā: ''man ir lielisks vīrs, fantastiski bērni, laba izglītība un normāls darbs, ar foršiem kolēģiem, vai arī ir iespēja pavadīt laiku ar bērniem mājās...bet kaut kas nav...es nejūtos labi, es gribu kaut ko vēl...nezinu ko...''Ir iekšējā diskomforta sajūta, kaut prāts saka: ''klau, tak Tev viss ir super! tev ir viss, ko tu gribēji un sapņoji!''  Šādu sieviešu kļūst arvien vairāk. Arī tādu (tās līdz 25g), kas nevēlās tradiocionālu ģimeni, bērnus...kas vēlās būt, darīt interesantas lietas, piedzīvot dzīvi visās tās krāsās... Es to redzu ikdienā un arvien vairāk nostiprinos savās sajūtās, ka nebūs tā kā ir bijis...
Ja agrāk pie manis nāca vīrišķajās enerģijās iestrēgušas, nogurušas +/- 40gadnieces, kas atradās vai nu atteicībās ar karmisko partneri, vai arī bija bez attiecībām (meklēja/gaidīja dvēseļu radnieku,strādāja ar sevi), tad tagad bilde kardināli mainās. Es nevaru to neredzēt un nereāģēt uz to. Ja tā būtu viena sieviete... Bet viņu ir ļoti, ļoti daudz... Jaunā Laikmeta sieviešu...

Katru reiz, kad Tev šķiet, ka gribās neko nedarīt, tad tev ir vajadzīga elementāra atpūta.
Jo Dvēsele ir rosīga- tai visu laiku vajag jaunu pieredzi, jaunas krāsas, jaunus projektus, idejas, piedzīvojumus, kustību! Prāts mūs iesprosto nosacītā komforta, iluzoras drošības zonā, kas īstenībā ir diskomforta zona.
Tad, kad mēs pašrealizējamies tajā virzienā, kas mums šūpulī ielikts, kas ir mūsu sirdslieta, tad mēs enerģiju UZŅEMAM! Mēs varam ļoti daudz darīt, skriet, nogurt fiziski, bet ir ļoti daudz enerģijas un spēka.
Atgādinu trīs galvenos Dvēseles realizācijas veidus:

Pieredzi iegūst visas Dvēseles, neatkarīgi vai cilvēks vispār apzinās, ka tāda viņam ir. Jautājums ir par pieredzes kvalitāti, kas bieži vien ir saistīta ar ļoti zemām vibrācijām - ciešanām, naidu utml.

Pašrealizācija šeit domāta, kā radošā pašrealizācija, kur mēs realizējam savus dabas dotos talantus un spējas.  Tādu cilvēku ir mazākumā, bet ir gana daudz, paldies Dievam. Vismaz mūsu kultūrā. Tajās pašās islama valstīs sievietēm ar šo pašrealizāciju ir krietni sarežģītāka situācja.
Došanu citiem šeit ir domāta, kā savas enerģijas (sava peronīgā pieredze+zināšanas) nodošana citiem.
Divās pozīcijās mēs enerģiju dodam, vienā no tām- pašrealizējotis- uzņemam. Secinājumus izdariet paši.
...
Biju iecerējusi vēl daudzas nianses apskatīt šajā rakstā, bet jau piekusu rakstīt! :) Par enerģijas zudumu, kā to atpazīt un novērst es diezgan pamatīgi runāju grāmatā ''Ardievu karma''- vari pārškirstīt- tas ļoti papildinās šodien teikto...


Lai Tev skaista diena! Ārā ir brr... Tādēļ sadedz sveces, vīrākus, uztaisi tēju un, lai deg un silda iekšējā gaismiņa!
Sirsnīgi-
Inta

pirmdiena, 2016. gada 24. oktobris

Viņi neko negrib...?

Tā dzirdu bieži gan par pusaudžiem, kuri lielāko daļu sava brīvā laika pavada dažādās ierīcēs, gan par

jauniešiem, kuriem ''nekas neinteresē un strādāt negrib''...

Septembrī novadīju savu semināru par tēmu ''Darījumu vide nākotnē'', kuras sakarā vairākas reizes raisījās diskusija par to, ka jaunieši gan kā mērķauditorija pārdevējiem, gan kā potenciālie darbinieki ir lielākajam vairumam nesaprotama planēta... Tai skaitā arī pašiem vecākiem.

Manā ģimenē ir divi jaunieši - mana vecākā meita Krista un znots Kristaps, un jaunākā meita Ieva, kurai tūlīt būs 14 gadi. Tādēļ tuvplānā vēroju viņus, runājos, mēģinu sadzirdēt, ko vēlas viņu Dvēseles, kā uzvedās Ego, kā viņi uztver un mijiedarbojas ar šo realitāti un sistēmu.

Kristas un Kristapa vadītajās bērnu nometnēs, man ir bijusi tā laime aprunāties par garīgo pusi (viņi visi ir redzīgi, jūtoši, viedi!!!) un novadīt vairākas meditācijas ar daudziem citiem jaunajiem bērniem, pēc kurām pār mani ir nākušās burtiski atklāsmes par šīm, tik īpašajām Dvēselēm.

Esošā realitāte viņiem neatbilst. Un viņi vai nu to ignorē iespēju robežās, vai veido savu- virtuālo, savās ierīcēs. Bija laiks, kad es biju satraukusies par Ievas ''sēdēšanu Maincraftā'', mēģināju ierobežot, runāt. Tad papūlējos saprast, kas tur tāds, tajā spēlītē ir, kas tik ļoti parauj... Un sapratu, ka tā ir iespēja pašam radīt savu realitāti, bezgalīgi to paplašinot un pilnveidojot... 
Virtuālā realitāte- iespējas, ko jaunajai paaudzei piedāvā tehnoloģijas, ir teju neizsmeļamas. Pēc dziļākās sarunas ar meitu par to ilgo ''sēdēšanu datorā'', man nācās ar skumjām secināt, ka man, kā vecākam, nav daudz alternatīvu, ko piedāvāt pretī šai virtuālajai realitātei. Tur viss ir interesantāk priekš pusaudža, nekā jebkas, ko es savā ierobežotajā fantāzijā spēju izdomāt, vai, ko piedāvāt var šī pasaule ar tās sistēmu. Jā, vēl ir dejas un baseins, kas viņu interesē, ārpus virtualitātes (kas ietver grāmatas (paldies Dievam), filmas, mūziku, spēles, k-popu, ''jūtūberus'', ''vines'', e.t.c), tomēr skaidri redzu šīs realitātes arvien lielāku neatbilstību. Nevēlēšanos iesaistīties tajā, kas notiek apkārt...

Jaunieši ir tie, kas ienes pieaugušo pasaulē jaunas vēsmas, kas bieži vien tiek uztvertas, kā apdraudējums pastāvošajai kārtībai, jo viņi it kā neiederās- nedara tā, kā darījām mēs, viņiem nav tādu mērķu un sapņu. Brīžiem, šķiet, ka viņiem vispār tādu nav...
Viņiem maz interesē ''tradicionālās vērtības'', gadžeti interesē vairāk kā nauda, izglītība, brendi, ģimenes veidošana, karjera utt. 

Un viņi nevēlās strādāt. Ne par kādu naudu. Tur, kur viņiem nav interesanti.

Viņus dēvē par slinkiem, bezperspektīviem, zudušo paaudzi, utt. Bet, vai daudzi uzdod jautājumu, kādēļ viņi ir tādi?
Pirms dodu savu atbildi, padalīšos ar personīgo un nepopulāro viedokli, attiecībā uz savu bērnu audzināšanu un izglītošanu. Uzreiz pasaku, ka esmu tālu no ideālas mammas, tomēr, lai arī man ir trūcis laika, un pacietības, maniem bērniem nav trūcis mīlestības. Un es patiešām cenšos netraucēt viņu Dvēselēm sataustīt un sajust savu ceļu, izlauzties no šīs Sistēmas vai vismaz izveidot savu paralēlo Sistēmiņu :)

Savulaik, es gāju skolā, katru dienu bāžot galvā nekad man dzīvē nevajadzīgās zināšanas, un kad dabūju kārējo 3nieku ģeometrijā vai fizikā, domāju, ka stulba, dumja un nekam nederīga esmu es pati. Es pieņēmu sistēmu un pieaugušo viedokli kā neapstrīdami pareizu, pat nemēģinot ne iekšēji, ne pasarg, Dies ārēji protestēt vai iebilst.
Augstskolā es iestājos nevis tādēļ, ka mani kaut kas no tā interesēja, bet gan tādēļ, lai mazinātu savu
mazvērtības kompleksu. Jo toreiz šķita,- ja Tev ir augstskolas diploms, tikai tad Tu kaut kas esi. Lai pati sev parādītu, ka esmu kaut kā vērta. Jo manī šī sajūta dabiski nebija ielikta. Visa  apkārtējā pasaule spoguļoja manu niecību un nepilnvērtību.
Man ir labas spējas mācīties un ar laiku man tas pat iepatikās, ne velti es gandrīz 9 gadus nomacījos dažādas augstskolās... Bet, ja gribi zināt, neviens manus diplomus tā arī nav nekad paprasījis... :) Lai arī pats izglītības un diplomu fakts ir cēlis manu pašapziņu un ļāvis man kandidēt uz visādiem amatiem pecāk.

Bet 20 gadus vēlāk pasaule jau ir mainījusies. Manai vecākajai meitai Kristai, kurai tagad ir 21, ir pavisam cits funktieris, cita pieeja. Vidusskolā viņa jau skaidri un ļoti loģiski pamatoja, kuri priekšmeti viņai dzīvē būs noderīgi un kuri nē. Viņa labi apzinājās, ka atsēž laiku un dara to  ''mammas dēļ'':) vai ar sejas izteiksmi ''labi, jau labi- lai būtu tā nodeva Sistēmai. Atsēdēšu un tad lidošu savu ceļu!''
Viņas vidusskola sakrita jau ar laiku, kad es stabili biju uz šī savas Dvēseles ceļa, viņa izauga ar pavisam citu redzējumu un izpratni, ticot Dievam, dzirdot savu Dvēseles balsi un ar reālu skatu uz šo pasauli. Viņai nevajag apliecināt pašai savās acīs un citu acīs, ka viņa ir kā vērta ar augstskolas diploma palīdzību. Viņai šī pārliecība ir dabiska. Tā netika apspiesta un iznīdēta bērnībā.
Esmu tā mamma, kas pretēji citiem vecākiem, kas pēdējo kreklu atdos, lai bērns mācītos un pabeigtu augstskolu, saviem bērniem iet mācīties tālāk neiesaku  (lai neteiktu, ka nelaižu:).
Kāpēc? Jo uzskatu, ka skolas un augstskolas gatavo darbiniekus. Sistēmas vergus. Kas pabeigs augstskolu, jau varbūt tās laikā, ielienot studiju kredītā- pārdodot Dvēseli bankai, tad meklēs darbu, kurā vergot diviem - darba devējam un bankai, jo gribās tak dzīvokli, mašīnu utt.- to, kas ir apsolījums iluzorai laimei. 
Vecāki rada priekštatu rāmīti: mācies, studē, atrodi labu darbu, tiec pie dzīvokļa, mašīnas= būsi veiksmīgs un laimīgs. Bet paši tur iekrituši neapjēdz, ka īstenībā tās ir Sistēmas lamatas, kas aizcērtās pie 10-30 gadus ilga kredīta. Kas neļauj vairs sapņot, riskēt, baudīt, priecāties... Tas parvērš tavu ikdienu par bailēm zaudēt darbu, liek turēties pie tā pēdējiem spēkiem un atlikušo mazumiņu krāt, krāt, krāt....lai to notērētu sestdienā lielveikalā un svētdienas šaslikos.... Vai to tu gribi savam bērnam? 

Pamatskola mūsu valstī ir obligāta un, ja mēs savu bērnu nelaidīsim skolā (jāizlokās ar mājapmācību
utml), var sanākt ziepes. Nevienu neinteresē, ka ķermenim (sports) šajā skolā ir 2 stundas nedēļā, bet Dvēselei -3 (vizuālā, mūzika, rokdarbi - viss radošais), kamēr prāta noslogojumam viss pārējais- 90%. No enerģētiskā viedokļa tā ir bērna mocīšana. Jo tikai radošajās nodarbēs mēs uzņemam enerģiju, prātojot, apstrādājot informāciju, domājot- mēs to tērējam!!! Viņš tiek pārvērsts par biorobotu. Pietam, pētījumi rāda, ka max 12% no informācijas, ko uzņem pamatskolā un vidusskolā ir paliekoši. Diez cik no tiem reāli tiek pielietoti- kadi 5%? Nepārproti, izglītība un zināšanas ir vajadzīgas, tikai izglītības sistēma tās nespēj sniegt.

Ievai ar Kristu ir vēl 7 gadi starpība. Arī pa šiem gadiem ir daudz kas mainījies. Ja savulaik es domāju, ka pati esmu stulba, tad Krista jau saprata, ka skola ir stulba, taču samierinājās, turpretī tagadējie bērni vairs nesamierinās! Viņi protestē. Pieceļās un aiziet prom, nedzird, ignorē, nemācās, nepilda, neklausa, akūtākajos gadījumos izrāda savu attieksmi destruktīvā veidā.... Daži, diemžēl salūzt... :(
Visu cieņu tiem vecākiem, kas ir tik drosmīgi, lai uzņemtos mājapmācību, tik uzņēmīgi, lai izvēlētos alternatīvās mācību iestādes, kas likuma ietvaros cenšas līdzsvarot radošo, fizisko un mentālo!!!



Vai Tu esi iedomājies, cik resursu aiziet 5 gadus studējot? Esmu to darījusi, apvienojot mācības ar darbu un maksājusi pati par savām macībām. No 360 Ls senajos labajos laikos līdz 1200Ls gadā par pēdējām studijām. Un tā ir tikai nauda. Kur vēl ir laiks un galvenais, dzīvības jeb vitalitātes enerģija, kas tikai iztērēta šajos gados? Un atņemta ģimenei, hobijiem, sev, dzīvei? Protams, ir cienījamas un specifiskas profesijas, kas prasa ilgus apmācību gadus un, ja šī profesija ir dzīves aicinājums, tad tas ir viennozīmīgi jādara... Es pazīstu tādus biologus, vetārstus, ārstus, mūziķus... Ne par šādiem izņēmumiem ir stāsts, bet par pašu formālo, lieko informācijas apjomu izglītības iestādēs un noslēguma dokumenta vajadzību.
Kam vajag Tavu diplomu? Tu teiksi darba devējam... Zini, man neviens tos reāli nekad nav paprasījis. Tā arī tie palika tikai CV ierakstītu rindiņu izskatā. Bet es biju vairākos vadošos amatos. Darba devējam vajadzēja manu apņēmību, iniciatīvu, radošumu, -lasi, ENERĢIJU! Zināšanās, nepārpotami ir vajadzīgas, bet tās ir sekundāras un apgūstamas darba procesā daudz kvalitatīvāk nekā skolas solā...
Agrākos laikos, starp citu tā bija. Nebija nekādu izglītības iestāžu profesijai. Bija māceklis un meistars. Tās bija dzīvas zināšanas ar milzīgu pievienoto vērtību.

Kristai un Kristapam es mācu, jeb drīzāk rādu ar savu piemēru, ka ir jāseko savam sapnim. SAVAM. Diploms un augstskola nav obligāti vajadzīga, ja Tu  neplāno strādāt uz kādu citu. Ja strādāsi pats uz sevi,- vai tas būtu kaut mazs biznesiņš- garšaugu audzēšana, meistardarbnīca, vai t.s. freelance, kas ir jaunā laikmeta aizmetņi darījumu vidē. Jeb iziešanā no Sistēmas.
Kristaps gan mācās LSPA, kamēr Krista, vēl 12.klasē mācoties, iestājās LU Indijas studiju programmā un apguva jogas pamatus, vēlāk tajā pašā LSPA par treneri. Mācījās tikai to, kas viņai interesēja, pie tiem pašiem pasniedzējiem, kas pasniedz pilna laika studentiem. Bet tikai un vienīgi izvēlēto profesiju. Arī tur pietika lieko priekšmetu, bet tomēr to skaits bija salīdzinoši minimāls.
Protams, viņi- mani jaunieši vēl taustās, meklē, eksperimentē, izmēģina jaunas pieejas un veidus. Lai būtu novatoriski un interesanti pašiem. Arī kļūdās, gūst pieredzes punus un vērtīgas atziņas. Bet viņiem nav verga domāšanas. Nav tās mentālas programmas, kas man tika uzinstalēta jau agrā bērnībā. No kuras tik grūti ir bijis tikt vaļā.

Lūk, kādēļ jaunieši nevēlās strādāt. Jo viņi ir kā jaunākās paaudzes dators, kuram sabiedrība mēģina ieinstalēt aizvēsturisku  programmatūru. Viņi nedarbojas. Viņi neatbilst sistēmas frekvencēm. Viņiem šī sistēma ir pie vienas vietas. Viņi nevēlās strādāt, jo cilvēku, tāpat kā putnu debesīs, Dievs nerādīja darbam. Viņu Dvēseles nevēlās strādāt, nevēlās vergot, nevēlās savu enerģiju atdot kaut kādām nesaprotamām idejām, nevajadzīgu preču ražošanai un tirgošanai. Viņi ar savu enerģiju nevēlas atbalstīt šo pasauli- tādu kā tā ir pašlaik- merkantilu un patērējošu. Bet tikko kā kaut kur iemirdzās kaut kas novatorisks, ekoloģisks, aizraujošs un radošs, tā viņi ir klāt!
Ir tik daudz talantīgu, radošu, idejām pārbagātu, aktīvu un darošu jauniešu! Tie ir tie, kam ir tā pareizā programma- Dvēseles  :) Tie nav dezorientēti, pasīvi un degradēti šajā telpā...

Viņi ir nākuši citiem mērķiem. Mums, tiem, kas vēl pārstāv veco sistēmu, nav viņiem ko piedāvāt. Ja mēs to saprotam, tad mazākais, ko varam darīt ir netraucēt viņiem, labi? Viņi ir tie, kas radīs no jauna to, ko mēs esam pamanījušies sačakarēt...


Mīlestībā-
Inta
24.10.2016

PIEZĪME, KAS RAKSTĪTA NO RĪTA, pēc 3000 skatījumiem un tik dažādiem komentāriem.
Rakstīju šo rakstu galvenokārt, tiem, kas jūt, redz apkārt jauniešus, kuri ir nomaldījušies, nespēj atrast sevi, bēg no realitātes virtualitātē. Mēģinājums parādīt, kā jūtas viņu Dvēseles. 
Tas nebija aicinājums nelaist bērnu skolā vai augstskolā, bet viedoklis, ka diploms nav burvju atslēdziņa laimīgai un veiksmīgai dzīvei, bieži vien notiek otrādi.
Tieši tāpat kā ir dažādi skolotāji un skolas. Ar lielo burtu rakstāmas. Izglītība un zināšanas kardināli nepieciešamas. Bet savādākas, nekā dod pašreizēja Sistēma. Tāpat ir vecāki (tai skaitā es), kam ar bērniem ir lieliskas, siltas attiecības un, kuru bērni jau no pašas bērnības dzird savu iekšējo balsi un iet tās virzienā. Lido, priecājās, izbauda, piedzīvo savu unikālo lidojumu!
Tomēr ir visādi.
Katrs lasītājs rakstīto uztver ļoti personīgi, brīžiem to sajūtot kā neērto patiesību, brīžiem lecot uz ecēšām, jo uzskata savu viedokli par pareizu. Un taisnība taču esot katram sava... :)
Jo palielam mēs visi taču vēlamies vienu, lai mūsu bērni būtu laimīgi. Ar diplomu va bez :D


Iesaku R.Kiosaki grāmatu ''Ja vēlies būt bagāts un laimīgs, neej skolā'' krievu vai angļu valodā.

Raksti par jauno paaudzi papildus tēmai:
https://www.adme.ru/svoboda-psihologiya/pochemu-molodezh-bolshe-ne-pokupaet-mashiny-i-kvartiry-935060/
http://www.vospitaj.com/blog/centenialy-pokolenie-kotoroe-sotrjot-nas-s-lica-zemli/

trešdiena, 2016. gada 28. septembris

Vai klusums pirms vētras..?

Dīvains, dīvains septembris sajūtās, ko varu raksturot tikai kā sajūtu ''klusums pirms vētras''. Pati
nesaprotu vēl līdz galam, kas tā par vētru- mana personiskā iekšējā, politiskā, enerģētiskā, magnētiskā vai ar dabas stihijām saistītā...
Pieļauju, ka šī sajūta ir tikai man, tomēr bieži gadās, ka daudziem ir līdzīgi. Tādēļ atkal uzrakstu, lai mēs padalītos viens ar otru.
Astrologi sola oktobri kā uzelpošanas laiku pēc enerģētiski grūtā septembra. Cerams,  bet kādēļ šī sajūta? Hmm...
Man šķiet, ka pasaule, cilvēki ir sastinguši tādās, kā gaidās, vai bailēs, vai apjukumā... Kā putni pierimst pirms negaisa...
Parasti septembris, neskatoties uz visiem aptumsumiem un psiholoģisko adaptāciju pēc vasaras ritma, ir tāds aktīvs- cilvēki rosās, plāno rudens sezonu, un es parasti to ļoti izjūtu gan sociālajos tīklos, gan e-pastā... It kā jau viss notiek fiziskajā realitātē, bet sajūtās šķiet, ka ir paralīze.
Ik palaikam tie, kas iet šo izaugsmes ceļu, izjūt tā saucamos vibrāciju lēcienus, kad kādu brīdi esi pārcelts jaunā realitātē, kur viss ir savādāk - šķiet, kā izmiris, kamēr vēl kāds atnāk... :) Absolūta vienatne.
Par to jau rakstīju, jā- šāds lēciens (tik straujš) man nav bijis kopš -2013.gada maija (tikko paskatījos to rakstu ŠEIT). Kustība, protams, ir bijusi, bet krietni vienmērīga- ar vienmērīgu, bet nogurdinošu karmisko tīrīšanos...
Sajūta, ka realitāte aiz loga nav Tavējā... Pazīstama sajūta? :)

Tas par to, kā es sajūtu šī brīža enerģijas, bet ir vēl kaut kas, kas saistīts ar mūsu zemi. Jau kopš pavasara dzīvoju ar trauksmi- iekšēju intuīcijas diktētu sajūtu, ka kaut kas nav kārtībā. Divas reizes šogad pārbraucot pāri robežai uz Latviju sajutu nelāgu ''smaku''un nospiedošu, depresīvu skumju. Atceroties pagājušās reizes, protams, šī sajūta ir klātesoša gandrīz vienmēr, bet daudz mazākā mērā. Tas jau nav nekāds noslēpums, ka mēs esam izvēlējušies enerģētiski smagu, tomēr spēcīgu un transformējošu vietu savas Dvēseles ceļam. 
Protams, informatīvā telpa, kas gan maz mani skar, tomēr ienes kaut kādu skaidrību. Tomēr šī informācija tikai pastiprina un apstiprina sajūtu. Sistēma uzvedas, kā satrakojies lapseņu pūznis- jauni nodokļi, nesakarīgas reformas, čipešanas sākšana Amerikā, banku kontrole, skaidras naudas izskaušana,  i-neta atkarība, cilvēku zombiska vienaldzība, avāriju un mirstošu cilvēku filmēšana, brīžiem liek aizdomāties- re, kur viņš ir- Pasaules gals!
Tikko biju vairākas dienas tepat Lietuvā. Agrāk braucu tur vismaz ik pārnedēļas un nekad nebiju izjutusi tik krasu enerģētisko atšķirību. Un ne tikai enerģētisko- pastaigājoties pa Viļņas ielām, katrs stūrītis- ceļu norādes, joslas elektromobiļiem, aktīvā laika pavadīšanas laukumi, Take away kafija pirms tiltiņiem- šķiet, katrs sīkums radīts, domājot par cilvēkiem. Bet pāri visam -optimisms. Lai arī grūti, tomēr var just, ka šī zeme un tās ļaudis raugās nākotnē ar cerību.
Bet mums? Kā ir ar mums? Kāda ir sajūta šeit? 
Jā, es lasīju arī to pāris drosmīgo uzņēmēju rakstus/video, kas ir uzdrošinājušies skaļi un patiesi runāt par esošo situāciju. Vismaz pateikt to skaļi, jo vai ir vēl iespējams ko mainīt, nezinu... 
Jūtu, ka situācija valstī (tās aparātā) un Valsts kasē ir mums absolūti tumša bilde, bet tās kontrolējošo dienestu aktivitātes liek secināt, ka... nu, paši jau saprotiet... Kaut kas nav riktīgi un tas nav tas, pie kā mēs jau esam pieraduši...

Neesmu nekāda pareģotāja, tāpat arī patiešām cenšos necilāt lietas, kas saistītas ar politiku un tiem sabiedriskajiem procesiem, kas cilvēkos izraisa negatīvas emocijas, sajūtas, tomēr šodien atkal ''kāja paslīdēja''.
Vien atliek cerēt, ka šis potenciāls, kas pašlaik ir ''gaisā'', ko sajūtu, nerealizēsies...

Par sajūtām vēl varu pateikt, ka pati apzinos, ka vienīgais, ko varu darīt, - ir būt mierā. Atrast savu līdzsvara punktu šai konkrētajai dienai un dalīties ar to tālāk. Laiks rādīs, kur nonāksim!
Lai visiem iekšējs miers un uzticēšanās Visumam!
Sirsnīgi-
Inta
2016.gada, 28.septembris

piektdiena, 2016. gada 19. augusts

Līdzsvara ceļš

Kā daudzi no mums, arī es esmu līdzsvara un harmonijas meklētāja. Īpaši pēc tām vētrām, kas dzīvē
bijušas, iekšējā vēlme pēc harmonijas ir bijusi kā vaduguns visam, ko daru...
Nedomāju, ka kāds ir atradis iekšējo līdzsvaru tā uzreiz- hop, un ir! Vismaz es esmu gana izšūpojusies un daru to vēl patlaban... Tāpat esmu sapratusi, ka līdzsvara stāvoklis katram ir individuāls, tādēļ katram arī jāatrod savs ceļš un sava recepte...sava harmonija...

Līdzsvara meklējumi ļoti bieži ir saistīti ar garīgajiem meklējumiem, jo tad, kad esam izskrējušies pa dzīvi, dzenoties pēc standarta ''laimes pakas'', kas ir audzināšanas un sabiedrības diktēta un sevī ietver izglītību, ģimeni un labu darbu, to visu sasniedzot, piedzīvojam ilūziju sabrukumu un vilšanos, sākot laimes atslēdziņu meklēt ārpus sadzīviskā un materiālā.

Atceros savu garīgo meklējumu sākotni, kad metos iekšā šajā netveramajā pasaulē, ar lielu entuziasmu uzsākot cīņu ar Tumsu sevī un apkārt... Ar iekšēju lepnumu sevi pieskaitīju Gaismas cilvēkiem, apzināti izvēloties cīņu ar tumsu un gaismas ceļu...

Tomēr, redzēju, ka apkārt ir daudz gaismas darbinieku, kas ir daudz lielāki teicamnieki par mani. Jo, lai gan es cīnījos ar savu iekšējo Tumsu, mana cilvēcīgā būtība vēlējās priecāties un izbaudīt šo dzīvi...Mani mulsināja visas tās mācības, kas liek atteikties no pasaulīgām baudām un ikdienišķiem priekiem...

Nedzert vīnu ar draudzenēm un nepļāpāt?
Neēst hinkaļus Gruzijā un jūras veltes Itālijā?
Neiespiest gāzes pedāli grīdā, kamēr CP neredz?
Atteikties no sava kafijas rituāla un pašas ceptās ābolu plātsmaizes?
Neizbaudīt kādas foršas attiecības?

Zīmējot prātā perspektīvu, kurā man, gardēdei pēc dabas, ēdiens kļūst tikai par dzīvības saglabāšanas instrumentu, un viss pārējais, kas izkrāso manu dzīvi kļūs nepareizs, vibrācijas pazeminošs, no gaišā mērķa attālinošs, nē,  man nepatika tā bilde, ko redzēju. 

Neesmu bijusi pareiza nekad un vairs arī netaisos tāda kļūt :). Kaut gan šad tad, protams, aizdomājos par kafijas tases iespaidu uz manām vibrācijām.. :) un vēl joprojām pieskaitu sevi pie garīgiem cilvēkiem. Jo es apzinos savu dievišķo dabu un sākotni. 
Es taču izvēlējos dualitātes pieredzi, kad nācu uz šo zemi. PIEREDZI.
Vai tad, kad mēs ejam peldēties, mērķis ir ātrāk izlekt ārā no ezera? Vismaz man patīk izbaudīt peldi, ūdeni, sajūtas...Man sākotnēji bija jāpiepūlās, lai iemācītos peldēt, lai noturētu līdzsvaru- lai nenogrimtu un spētu noturēties pa vidu... izbaudot...Bet, kad esmu iemācījusies, tad sāku izbaudīt procesu...

Daudzi garīgie meklētāji izvēlās teicamnieka ceļu, Gaismas ceļu. Viņi ir Gaismas kareivji, kas palīdz savās lūgšanas un meditācijās līdzsvarot kopējo tumsu. Tas ir ļoti svētīgs darbs, īpaši, ja pirms tam ir nobalansēta sava iekšējā tumsa...
Ir Dvēseles, kas atnāk, lai ātri ''izlektu no ezera'', jau kopš jaunības izvēloties askēzi, lūgšanas, meditācijas, tikai ''pareizas un labas'' izvēles, lai ātrāk nonāktu atpakaļ krastā- vietā, no kurienes ielēca dualitātes ezerā...
Ja mēs saprotam, kādēļ, ar kādu mērķi ir radīta šī duālā pasaulē, tad mēs spējam saprast arī to, ka tā ir platforma dažādas pieredzes gūšanai...

Man patīk mūsu Dvēseles salīdzināt ar bitēm, kas izlido no sava stropa, savām mājām (Tur Augšā), lai savāktu pieredzes medu. Jo dažādāks medus- jo garšīgāks. Jo vairāk lido, no zieda uz ziedu, jo vairāk sakrāj. 
Tas, kas izvēlās ātru garīgo izaugsmi un apskaidrību kā mērķi, manuprāt, ir kā bite, kas izlido, lai pieredzētu tikai vienu ziedu...

Kur ir dualitāte, tur vienmēr ir Gaismas un Tumsas cīņa. Kur ir cīņa, līdzsvara nevar būt pēc definīcijas. Vai atrodoties duālajā pasaulē, var sasniegt līdzsvaru atrodoties kādā no karojošajām pusēm? Šis ir būtiskākais jautājums, uz kuru pati priekš sevis esmu meklējusi atbildes.

Lielākā daļa saprot, ko nozīmē izvēlēties kādu no šiem ceļiem. Mēs saprotam, kuri no cilvēkiem iet tumsas ceļu, kuri Gaismas ceļu...

Bet Sirds Ceļš? Sirds ir tā, kas atrodas pa vidu. Tā ir vieta mūsos, kur savienojas Debesis ar Zemi, garīgais ar materiālo, tumsa ar gaismu...

Tātad tieši Sirds Ceļš ir līdzsvara un harmonijas ceļš...

Tieši pieņemot un atzīstot savu tumsu, ko paši šeit nākot esam izvēlējušies, mēs to spējam nobalansēt ar gaismu, kas nāk no mūsu Dvēseles. Tikai šajā stāvoklī mēs spējām kļūt Radītāji...
Cilvēks, kas izvēlās pusdzīvi nosēdēt jogas pozā, atsakoties no pasaulīgajām lietām un baudām, neko nerada, neko neatstāj, un iegūtā pieredze ir visai vienviedīga...

Ienāca prātā Maiks Džeksons, Pablo Pikaso un vēl vesela virkne radošo ģēniju, kuru lielo radošo enerģiju, nācās līdzsvarot ar ciešanu pilnu un destruktīvu (no sabiedrības viedokļa) personīgo dzīvi...

Lai šī Dieva radītā duālā pasaule spētu pastāvēt, tumsas un gaismas spēkiem jācenšas nolīdzsvaroties. Tādēļ vienmēr ir bijusi cīņa. Cīņa, kurā mēs bieži esam zaudējuši- pasaules, tautas un civilizācijas ir gājušas bojā... Lai atkal atsāktos no jauna. Vēl viens mēģinājums. Un vēl viens...

Lielie Skolotāji, tai skaitā Kristus, nāca laikā, kad pasaule atkal tuvojās savam galam, kad tumsas pārsvars bija tik liels, ka bija palicis tikai solis... Tie nav tikai vārdi, ka Viņš paņēma visus cilvēces grēkus uz sevi...
Viņš patiešām, ļaujot sevi piesist krustā (krusts kā vertikāles un horizontāles mijiedarbības simbols), atrodoties tur, smalkajā līmenī nolīdzsvaroja gaismu un tumsu tā brīža pasaulē, iedodot mums vēl iespēju 2000 gadu garumā...
Viņš jau tad zināja, ka atkal nāks Pēdējie laiki, tikai tad katram pašam būs jāatrod šī Kristus gaisma sevī. Viņš , būdams cilvēks, rādīja un mācīja, ka mēs katrs varam atrast šo gaismu sevī, un līdzsvarot sevī esošo tumsu. Tagad tuvojas gala eksāmens, kad tas jāizdara katram atsevišķi un visiem kopā, nevis jāgaida Pestītāja atgriešanās, kas atkal kaut ko izdarīs mūsu vietā...


Robežšķirtne starp Gaismu un Tumsu nemaz nav nosakāma, lai kā cilvēki to mēģinātu...Tumsa ir vien gaismas trūkums.
Dievs radīja šo pasauli ar visu tās dualitāti. Tātad, arī tumsu un šādu pieredzes gūšanas veidu- caur pretstatiem, kontrastiem, caur gaismu un tumsu...Tumsa vervē savus kareivjus, Gaisma savējos...Cīņai ir jābūt, jo tā ir šīs pasaules uzbūves pamatā... 
Kas zin kā beigsies spēle? Kurš uzvārēs, kurš zaudēs, vai beigsies ar neizšķirtu :)
Kādreiz visam pienāk gals. Kad būs lemts, tad arī šis dualitātes eksperiments beigsies... Var filozofēt daudz un dikti par to, kur ejam, kas notiks, kad gaisma uzvarēs, tomēr šodien būtu vērtīgi katram atbildēt uz savu personīgo jautājumu. Jautājumu par katra konkrēta cilvēka izvēlēm šai konkrētai dzīvei. 

Man ir brīva griba un Dieva dota radītspēja pūrā iedota. Ja es vēlos pati radīt šo savu dzīvi, man jāiemācās iet līdzsvara ceļu. Katru dienu atpazīt tumsu sevī un balansēt to ar iekšējo gaismu. Meklēt jaunus un skaistus ziedus, no kuriem savākt pieredzes medu (tādejādi bagātinot visu stropu), dalīties ar savu pieredzi un dot to tālāk... Un šad tad, arī kārtīgi izšūpoties! :)
Apzinos, ka reiz šī pieredze arī beigsies. Tomēr pašlaik izvēlos pašus skaistākos ziedus un brīnišķīgāko peldi ''dualitātes ezerā'':) 


Sirds Ceļu ejot...Inta

ceturtdiena, 2016. gada 11. augusts

DARĪJUMU VIDE NĀKOTNĒ


Ieskats semināra saturā

Darījumu vide pastāv visur- frizētavās, bankās, starptautiskā biznesā. Arī tantiņa, kas tirgo pļavā saplūktās puķītes, iesaistās darījumu attiecībās ar kādu.
Pašlaik lielajā sievišķības atmodas laikā, kad senās zināšanas, kas tika radītas pavisai citai realitātei, tiek mēģinātas uzmērīt mūsdienām, daudzām sievietēm pat ir neērti jautāt par darbu, biznesu, naudu, jo šie termini tiek attiecināti uz vīrišķo enerģiju.
Jā, tā tas arī ir. Tikai jāatcerās, ka mūsos ir abas enerģijas. Un tieši sievietēm zināšanas par šīs enerģijas īpatnībām ir daudz vairāk nepieciešamas, lai nedarītu sev pāri, nekā vīriešiem, kam darījumi, bizness, konkurence, nauda ir dabīga pašrealizācijas veids.
Kopš 2009.gada, kad aizgāju no lielā biznesa, es esmu pretojusies semināru dalībnieku pierunāšanai izveidot atsevišķu semināru par šo tēmu. Tās ir bijušas tikai dažas sarunas Sirds Ceļa skolā.
Varbūt arī labi, jo arī es pati pa šo laiku esmu daudz mācījusies un izmēģinājusi dažādas pieejas, jo, lai arī no miljonu biznesa, kur biju algota amatpersona esmu prom, savus pašas divus nelielus uzņēmus es vadu. Tātad darījumu vide ir mana ikdienas vide ar visu, kas tai piederās: naudas plūsmu, debitoriem, ražošanas organizēšanu, piegādātājiem, klientiem, grāmatvedību, darbiniekiem un nodokļiem.
Kad pārgāju no lielā biznesa un mēģināju savu daudzgadējo pieredzi pielietot šajā, ar garīgo izaugsmi saistītajā sfērā, es vairākas reizes pamatīgi apdedzinājos. Ātri aptvēru, ka katrā vibrāciju līmenī darbojās citi likumi darījumu vidē, attiecībās , un, jā arī naudas un pārpilnības plūsmā.
Pamazām ieviesu tos savā dzīvē un izveidoju savu teoriju, par to, kā darbojas šīs enerģijas pašreizējā laikā.

Kam ir domāts šis seminārs?
Cilvēkiem, kas neatkarīgi no dzimuma, sāk apzināties, ka laiki mainās, vecās metodes vai nu nestrādā, vai arī prasa ārkārtīgi daudz pūļu un enerģijas, bet rezultāts nenes gaidīto gandarījumu un finansiālo stabilitāti; cilvēkiem, kas meklē jaunus ceļus un citu pieeju, lai viss, kas saistās ar darījumu vidi: darbs, profesija, nauda, darba attiecības, pats process sniegtu gandarījumu, prieku un nodrošinātu fizisko eksistenci.
Plašāks tēmas teorētiskais izklāsts ir 'Ardievu, karma!' grāmatas sadaļā par darījumu vidi. Tiem, kas reģistrējušies, tieši šī nodaļa tiks nosūtīta epastā pirms semināra, lai mēs savā tikšanās laikā netērētu lieki laiku, bet jau strādātu ar konkrētām situācijām un jautājumiem.

Galvenie jautājumi

1. Īss ieskats tēmā par Jauno Laikmetu, jau esošajām un nākotnē paredzamajām tendencēm darījumu vidē, ražošanā, tirgū, pieprasījumā  un visu veidu darījumu attiecībās. Konkrētu biznesa piemēru analīze un pārrunas par nākotnes nišas izvēli. ''Ejošākās''biznesa nišas šodien un tuvākajā nākotnē. Mārketinga un menedžmenta pamatu izmaiņas.

2.Cilvēka enerģijas daudzuma korelācija ar pārpilnības plūsmu.
Galvenais priekšnoteikums, lai plauktu it viss, kam mēs ķeramies klāt, ir mūsu personīgais enerģijas daudzums un kvalitāte. Tā ir lielāka investīcija un lielākais magnēts atpakaļejošajai plūsmai.
Praktiski instrumenti, kā atpazīt un likvidēt enerģiju mazinošos faktorus, un galvenie (obligātie) nosacījumi, lai šī enerģija vairotos un vienmēr būtu līmenī.

3. Psiholoģiskie un karmiskie šķēršļi harmoniskai savas sirdslietas atrašanai, biznesa uzsākšanai un naudas plūsmas piesaistīšanai. Nabadzības psiholoģija un instrumenti, kā no tās atbrīvoties. Dzimumu enerģētiskās atšķirības, kas jāievēro, lai darījumu vidē abi justos pārliecinoši, viegli un gūtu no tā maksimālu gandarījumu un atdevi. Parādu un kredītu enerģētika.

4. Praktiskas tehnikas, meditācijas un ieteikumi.

Jo mēs ātrāk izpratīsim un pieņemsim izmaiņas pasaulē, ekonomikā, politikā, enerģijās, jo veiksmīgāk  pielāgosimies un iemācīsimies likt šīs zināšanas lietā, lai paaugstinātu savas dzīves kvalitāti. Ne tikai materiāli, bet arī emocionāli un fiziski!


Semināra ilgums līdz 4. stundām. Ieguldījums 45 Eur/t.sk PVN
Seminārs notiks 14.septembrī, plkst. 18:00, Krāmu ielā 3, Vecrīgā (Barikāžu muzeja telpās)
Pieteikšanās: