pirmdiena, 2018. gada 21. maijs

Ceļot ar pievienoto vērtību!

Atvērt pasauli citādāk, ceļot jēgpilnāk, sajust Zemes enerģijas citos līmeņos, atrast gabaliņu pašam no sevis, sadzirdēt savu iekšējo balsi, sasmelties spēku un  iedvesmu tai sekot...

Pirms sākas atvaļinājumu sezona, es vēlējos pieskarties ceļošanas tēmai no mazliet cita skatu punkta..

Tūrisma firmā iegādāts ceļojums kopā ar nepazīstamiem cilvēkiem, pēc kāda izstrādātas programmas
un ritma, der tiem, kas vēlas uz nedēļu izslēgt domāšanu, atkal sajusties kā bērnudārzā, kur kāds visu izlemj tavā vietā, gana, lai laikā dabūtu autobusā, ved pa ''obligāto programmu'', izlemj tavā vietā, kur un cik ilgi jābūt un, ko tur jādara... Esmu tā ceļojusi pāris reizes un tas nav man.
Kad ceļoju ar draugiem vai ģimeni, tad vienmēr plānojam paši, īrējam mašīnu un ļaujam, lai zeme un paša sajūtas mūs ved un vada...
Kad kopā ar grupu dodos ceļā, tad šādos braucienos ir daudz virsmērķu- redzamu un neredzamu. 
Jau 7 gadu vairākas reizes gadā dodos ceļā un nav tādas reizes, vai tādas grupas, kurā nenotiktu kās īpašs.
Ne es viena vedu šādas grupas, kurās cilvēki pievelkās uz grupas vadītāja enerģijām un tām enerģijām, kas caur šo cilvēku plūst. Savienojumā ar konkrētās vietas un visas grupas enerģijām, rodas ārkārtīgi spēcīgs enerģētiskais lauks, kurā notiek dziļi procesi, pēc kuriem katrs cilvēks patiesībā (bieži vien sajūtu vadīts) ir patiesībā devies.

Katra zeme, mijiedarbojoties ar mums, iniciē atšķirīgus procesus.

Atceros, kā mums gāja Krimā. Krima ir ļoti īpaša vieta, kas sevī slēpj mega spēcīgu enerģiju, spēka vietas, pazemes piramīdas, ārkārtīgi senu civilizāciju mistiskas būves un artefaktus.
Kopā ar mani strādāja cilvēks, ko pēc tam arī uzaicināju Latviju, kas palīdzēja man radīt transformējošo telpu... Jāsaka, ka es neko tādu negaidīju...
Bija tik daudz mistisku gadījumu, situāciju...arī es pati piedzīvoju gan samaņas zaudēšanu, gan panikas lēkmi, gan laimes lidojumu un dvēseles atvēršanos...
Atceros, ka Ruslans bija kopā ar mums pirmās 4 dienas, bet pārējās mēs bijām iecerējuši pavadīt, apskatot Krimu arī ar tūristu acīm un izbaudot jūru un pludmali. 
Pārbrauciena dienā, kad paaicināju vietējo gidi, kas tik aizrautīgi un interesanti stāstīja par zemi, mēs staigājām pa kanjoniem, vērojām ūdenskritumus... Bet, lielākā daļa grupas bija iekšā procesos un slaucīja acis zem tumšām brillēm... Ap pusdienas laiku gide man pienāca klāt un prasīja: kas notiek, vai viņa dara kaut ko ne tā? :):):) 
Tik spēcīgas emocionālā plāna transformācijas notika pirmo reizi.
Krimas kalni zināmā mērā ir Kaukāza kalnu turpinājums, un, kā jau kalnos, tur šī Gara enerģija bija spēcīgi jūtama. Atņemot Ukrainai Krimu, Krievija enerģētiski smagi to ievainoja (ne tikai stratēģiski, politiski un ekonomiski), jo atņēma tai vīrišķo daļu. Ukrainā pašā dominē sievišķās enerģijas, bet Krima bija tā, kas deva JAŅ. Tā ir atsevišķa un dziļa tēma, kas notiek, ar zemēm, valstīm, enerģētiskajā plānā, mainoties to ''saimniekam'', un ne par to ir mūsu stāsts.

Kaukāza kalni vispār ir ar ļoti raksturīgu enerģiju un to apliecinās ikviens, kas tur ir bijis. Īpaši ja viņš ir bijis arī citos kalnos. Bildēs tie var būt par ļoti līdzīgi, bet sajūtās, kas tajās rodas, pavisam atšķirīgi. 
Mēs zemieņu iedzīvotāji šo enerģiju kāri dzeram kā dzirkstošu šampanieti, kas modina garu un lidojuma sajūtu. Reaģē ne tikai dvēsele, kas pat fiziski nonāk tuvāk debesīm, bet arī ķermenis un visas mūsu maņas, kas ikdienā nav pieradušas redzēt pasauli no putna lidojuma: ne tikai uz augšu un priekšu, bet arī uz leju... 
Viennozīmīgi, lai arī Kaukāzā ir dziedināšanās vietas, šeit tomēr izteikti notiek  iekšējās transformācijas, atbrīvošanās no tā, kas traucē sadzirdēt sevi. Tas ir galvenais un primārais. Sadzirdēt sevi, sajust sevi, saņemt atbildes, savienoties ar Garu.
Šeit es pirmo reizi 2012.gadā Zvartnocas templī saņēmu skaidru informāciju meditācijā, kad atvērās kanāls un tā sāka plūst, pavisam atšķīrīga no tās pateicības meditācijas, ko savā prātā biju sagatavojusies vadīt. Tajā nāca info par Armēnijas zemi, par katra grupas locekļa saistību ar to, par to, kādēļ mēs esam šeit nonākuši un, kāda ir mūsu abu zemju enerģētiskā saistība...
Kopš tā brīža, es zinu, ka vismaz pāris cilvēkiem, īpaši dodoties Spēka vietu braucienos un tajās meditējot, asot, atvērsies viņu spējas: kādam kanāls, kādam enerģija rokās, kādam kāda informācija vai prakse tiks iedota...
Iepriekšējā rakstā es īsi pieskāros tai pieredzei, kas bija ar iepriekšējo grupu, bet bloga ceļojumu sadaļā beigās ir arī citi raksti, ko esmu rakstījusi par piedzīvoto citos ceļojumos...
Ļoti daudziem cilvēkiem vairs neder ceļošana svešu cilvēku barā, viņiem ne tikai ir nepieciešama pievienotā vērtība, bet arī viņu Dvēseles un Gars mudina, meklē iespējas noļūt vietās, kopā ar līdzīgajiem, kur viņi var gan atgūt daļiņu sevis paša ( dvēseles daļas), un kopradīto (Zeme, vadītājs, grupas biedri) enerģiju rezultātā pacelt sevi pašu un savu dzīvi citu vibrāciju līmenī.

Lai arī man ir bijuši brīži, kad pēc kārtējās grupas, no enerģētiskā darba 24/7 daudz dienu garumā, ir šķitis, ka - viss, pietiek!Tomēr tas, ka cilvēku plūsma, kuri pievelkās uz šīm enerģijām, palielinās, liekot man domāt par papildus grupām un to, ka tomēr šie ceļojumi ir kaut kas, ko nevar dabūt nekur citur un nekādā citādā veidā.
Man daudzi jautā, kāpēc es biežāk braucu uz Armēniju nevis uz šodien tik populāro Gruziju. Es mīlu abas šīs zemes. Un, ekonomiskās, tūristiem draudzīgā puses ziņā, Gruzija pa šiem gadiem, viennozīmīgi ir apsteigusi Armēniju. Lai arī ir daudz līdzīgā- viesmīlība, atvērtība, supergaršīgā virtuve, drošā vide, skaistā daba... Ir būtiskas atšķirības enerģētikā...
Armēnija, kas tiek uzskatīta par mūsu civilizācijas šūpuli, ir ne tikai pirmā kristīgā zeme, bet tajā esošās spēka vietas, ir ar enerģijām, kuras nekur citur neesmu jutusi. 
Piemēram, viņu ''stounhedža'', jeb sena observatorija- Karahunča (Zorac Kareer) ir 7500 gadu sena, kamēr Stounhedža- 3500. Pilnīgi mistiska vieta...kur enerģiju nomaiņas katrā akmeņu aplī sajūt ikviens...
Īsumā Armēnijā kristietība ir tik maiga, tik pagāniska, ja tā var teikt, tik ļoti sadarbojas ar senajām praksēm un rituāliem, ka ir ļāvusi šīm senajām vietām un tajās esošajam spēkam palikt dzīvam.
Armēnijā ir daudz skarbāka daba, mazāk piemērotu zemju saimniekošanai, tauta ir daudz cietusi un vēl joprojām viņiem neiet viegli. Tas viss licis viņiem iet dziļumā, garīgumā...
Man grupās ir bijuši vairāki redzoši cilvēki, kas Gruzijā valdošo, ļoti spēcīgo pareizticības egregoru, redz kā tādu kupolu, kas neļauj saklausīt visas tās senās enerģijas, kas reiz ir bijušas tik pat dzīvas un spēcīgas.
Arī uz Gruziju ir vērts braukt, lai sajustu kalnos esošo Spēku, pietuvotos Debesīm, ielaistu šo spēku sevī. No tautas mācītos spēju priecāties un pateikties par mazumiņu, neiespringt un svinēt dzīvi. Uz Gruziju ir jābrauc pēc prieka. Mazliet gan žēl par to, ka pamazām tūristu pūļi un vēlme nopelnīt, samaitā šos tik tīros, devīgos cilvēkus ar plašajām sirdīm... 

Pirms pastāstu par saviem plānotajiem ceļojumiem, tēmu nobeidzot piepildīšu, ka ceļošana nav tikai atpūta, atslēgšanās no ikdienas realitātes, jauni iespaidi, redzes loka paplašināšana, citu kultūru iepazīšana. Ceļošana tā ir satikšanās ar Sevi, citām realitātēm, pavisam citos apstākļos un līmeņos.
Jauni iespaidi, atslēgšanās no ikdienas, vienmēr mūsu piepilda ar jaunu, svaigu enerģiju un bieži vien tieši šāds ceļojums, ļauj ''izvilkt'' līdz nākamajam atvaļinājumam. Tomēr ir ļoti vērtīgi atvērt sev ceļošanas papildus vērtības un iespējas!!!
Bieži vien pietiek tikai ar nodomu, ar kādu dodies ceļā. Ja nodoms ir saskaņoties ar sevi un ļauties, tad noteikti ceļojums iegūs papildus krāsas un vērtību!
Lai skaists šis atvaļinājumu laiks un, lai katra ceļojums ir arī ceļojums pie Sevis!!!
***

Kas attiecas uz manis plānotajiem ceļojumiem, tad tas, ka uz šo rudeni Kaukāza grupa ''Spēka vietas +meditācijas un pastaigas kalnos'', kas bija pilna jau pagājušā gada pavasarī, lika domāt, ko varam darīt!!! Pateicoties tam, ka Andžejs nāks palīgā, es varu ar prieku darīt zināmu, ka esam izlolojuši papildus grupas maršrutu:

25.septembris līdz 3.oktobris
''Kāpiens Aragacā+ Armēnijas spēka vietas'' ar Intu Blūmu un Andžeju Reiteru.
Pastaigas kalnos, meditācijas un  dziedāšana baznīcās (Inta), kāpiens Aragacā, Kundalini joga, sarunas par dzīvi (Andžejs), Erevāna, Ečmiadzina, Aparāna, Hor Virap. Šīs 4 dienas ir līdzīgas kā šī pavasara programmas pirmās 4 dienas (ceļojumu sadaļā ir apraksts)
Otrās 4 dienas ir Spēka vietu apmeklējumi kopā ar otru grupu. Apraksts ir no pagājušā gada rudens grupas blogā.
Tāpat ir atbrīvojušās pāris vietas uz grupu no 29.septembra - 8.oktobrim, kurai ir vienkāŗsi fantastisku cilvēku sastāvs!!!
Tā kā ir vēl visas iespējas pievienoties un pagarināt vasaru jau šoruden, kad kalni uzvelk rudens fantastisko krāsu mēteli un visi iespējamie augļi tā vien prasās tikt apēsti! :) 

Vēl šogad kopā ar Andžeju dosimies uz Indonēziju (Bali, Lomboka) ap 24.oktobri. Programma būs pēc nedēļas un to nosūtīšu tiem, kas ir pieteikušies interesentu sarakstā.
Bali enerģijas ir pavisam savādākās. Tā ir pati Māte Zeme, kas šajā vietā ir tik ļoti iemīlējusies, ka pieņem un samīļo, dziedina katru, kas tur atbrauc... Šī ir vieta, kur būt un dziedināties- pāriet stresi, raizes, pazūd bailes un šaubas, izgaist kaites, tu sajūties vienots un pasaules mīlēts tajā skaistumā, smaržās un garšās. ŠEIT UN TAGAD. Ja vien dodies turp apzināts, ar atvērtu sirdi un prātu...
Šeit būs pavisam savādāks ritms, meditācijas, nekā Kaukāza kalnos...Indonēzija ir vieta, kur sajusties dzīva, īstam, pašam, mīletam un vienotam ar pasauli! Savas sajūtas par šo zemi es nedaudz aprakstīju šajā rakstā.


Nākamgad jau pildās grupas uz:

Indonēziju martā ar mani un Andžeju
Dvēseles retrītu Kaukāza kalnos (apraksts blogā) maija sākumā- te tikai pastaigas kalnos, meditācijas, dziedāšana un klusēšana (tiem, kas izvēlas)
Baikāla ezera Mistērija kopā ar mani un Andžeju Reiteru augusta sākumā.


Vēl, fantastiskos ceļojumos ar pievienoto vērtību ved mani Krista un Kristaps (K&Kstudija, Manstreneris.lv). Šeit ir piedzīvojumi un dažādas īpašas aktivitātes. Gruzija, Armēnija, Kostarika, Vjetnama- tas ir viņu plāniņš nākamajam gadam! :)

Mīļie Savējie, brīnišķīgie mani ceļabiedri! Priecāšos, ja komentāros padalīsies ar savām sajūtām, ko nozīmē ceļot ar pievienoto vērtību! Domāju, tas noderēs daudziem!!!




otrdiena, 2018. gada 15. maijs

Vienotības elpa

Šo jautājumu sevī auklēju jau sen. Kas īsti ir tā Vienotība (nedomāju tagad politisko partiju :D), par
kuru runā Skolotāji un, pie kuras katram no mums reiz jānonāk?
Teorija ir vienkārša- no Vienotības esam reiz atdalījušies, caur individualitāti un atdalītību pasauli pieredzot, lai reiz pilnībā atdalīti, sajustu aicinājumu atgriezties. Pa ceļam atbrīvojoties no Ego/prāta važām, saviem atdalītības sajūtas radītajiem ievainojumiem, zināmā mērā arī no sava Es- tik lolotā un sargātā...
Iekšējā sajūta vēlas atrast Savējos, domubiedrus. Cilvēki sapņo par dzimtas mājvietām, kopienām, sapņo satikt tos, ar kuriem ir viegli kopā būt...
Kamēr praksē ir daudz un dažādu sarežģījumu. Kamēr Ego apziņa dominē, tikmēr starp diviem cilvēkiem mēdz būt trīs viedokļi. Un arī kopīga ideja, izrādās nespēj vienot cilvēkus tik ļoti, lai katrs saņemtu arī savu individuālo piepildījumu. Bieži vien šādās kopienās parādās līderis un ideoloģija, kas rada hierarhiskas attiecības, lielākā vai mazākā merā ar sektas iezīmēm.

Arī es pati visu savu dzīvi iekšēji biju jutusi šo vēlmi- atrast Savējos. Jo jau no bērnības īpaši skaudri izjutu savu atšķirību, gan caur to, ka nejutos pieņemta tāda, kāda esmu, gan arī vērojot apkārtējos un ar klusu cerību meklējot, cerot atrast kādu no ''savas planētas''....

Astoņus gadus atpakaļ, kad pilnā mērā izvēlējos sekot savai sirdij un iet šo ceļu, man pirmo reizi parādīja, ļāva sajust, ka ir pasaulē Savējie.
Dažu mēnešu laikā viņi ienāca manā dzīvē un katru no viņiem es izjutu tuvāk, kā jebkuru radinieku, vai iepriekš satikto cilvēku savā dzīvē! Mēs satuvinājāmies tik ļoti, tā tuvība bija vienkārši tāda pārdabiski eiforiska! Mēs pat Ziemassvētkus izvēlējāmies svinēt kopā un tie bija vieni no skaistākajiem Ziemassvētkiem, ko atceros.
Tomēr, mūsu Ego vēl nebija gatavi šādai dvēseļu tuvībai, kādam parādījās vēlme kontrolēt, paturēt, vadīt...cilvēciskā puse vēl nebija gatava atdot savas pozīcijas Dvēselei, ļaut vienam otram būt tādam, kāds tas ir,  kā dzīvsudrabam, - gan saplūstot, gan atdaloties, kad rodas tāda nepieciešamība...
Lai arī mūsu ''piecotne'' pēc kāda laika sadalījās, pieredzētās sajūtas, saplūsme, tās radītais pacēlums, varēšana, spēks, enerģija palika kā tāda ceļazīme...

Kopš šī laika ir pagājuši gadi. Ja dzīvē tu satiec kādu, ko sajūti kā ''no vienas planētas'', tā ir īpaša svētība. 
Cilvēku, it īpaši manā dzīvē, ar kuriem varu sajust radniecīgu saiti, siltumu, sirsnību, iepriekšējo dzīvju nospiedumus ir daudz, un tā ir liela svētība. Tomēr satikt, pabūt mirkli kopā ar kādu, ko patiešām izjūti kā no Vienām Mājām, gadās ļoti reti. 
Esmu raudājusi no laimes sajūtas, kas rodas no apziņas: es neesmu viena uz šīs pasaules! Ir vēl kāds no tās pašas Zvaigznes. Nav obligāti pat jābūt jebkādām attiecībām, kaut protams, ir skaisti, ja šāda mijiedarbība veidojas, jo tās rezultāts ir brīnišķīgs un tas ir priekš daudziem citiem. Man ir šādas pieredzes. Tikko nāca klāt vēl viena...

Domājot par Vienotību, sevī iekšēji meklējot atbildes, mēģinot to saskaņot ar savu iekšējām sajūtām, savu individualitāti, savu aso citādības sajūtu, man daļu atbildes Visums tikko parādīja.

Es mīlu cilvēkus un jūtu aicinājumu kalpot šai pasaulei. Taču lielāko dzīves daļu, domājot par cilvēkiem, es lietoju vārdu VIŅI. It kā pārējie būtu kāda cita suga. Pietam, bez jebkādas pārākuma sajūtas, jo lielāko daļu dzīves tieši es pati sevi uzskatīju par neatbilstošu un ''neriktīgu'':)

Skolotāji un Raksti runā par vienotību, bet tu neredzi nevienu, ar ko vēlētos vienoties... :) Drīzāk otrādi. Pēc dažiem skumjiem mēģinājumiem, sajutu, ka lielākā daļa cilvēku, mani pašu ieskaitot vēl nav gatavi, nezin, ko nozīmē šis termins un kāda ir šī Vienotības enerģija. 

Šī brīža emocijas un sajūtas vēl nav transformējušas konkrētās atbildēs un atklāsmēs, vien varu pateikt, ka tam, ko piedzīvoju, nav vajadzīgi cilvēki, kam ir vienādi mērķi, ko vieno kopēja ideja, vai kuri ir vienā ''garīgajā līmenī''...

Pirms nedaudz vairāk kā nedēļas, vienā autobusā sakāpa 26 ļoti dažādi cilvēki, lai dotos katrs savā iekšējā ceļā, piedzīvotu kalnus. Katram bija savs mērķis, ar kuru viņš devās ceļā. Katram savs darbs, savas vērtības, savi uzskati un redzējums... Daudzi pat diezgan tālu no garīgo meklējumu ceļa...

Otrā dienā šiem, tajā brīdī vēl svešiniekiem, bija jākāpj kalnā. Katram bija kāds svarīgs iekšējs mērķis, motivācija,
ar kuru viņš kāpa. Un kāpiens bija ļoti smags, pa dziļu sniegu, retinājumā un aukstumā...
Varbūt kādam šī virsotnes sasniegšana kļūtu par pagrieziena punktu dzīvē, kāds noticētu ka spēj, kāds pierādītu, kāds atbrīvotos, kāds piedotu...
BET...
Pēc 4 stundu grūtībām, kad līdz virsotnei bija palikuši vien 100 ar astīti metri, vienai grupas dalībniecei palika slikti un viņa vairs nespēja paiet. Bija jāpieņem lēmums. 
Es varu tikai iedomāties, kas notika ik vienā. 
Kādam bija jādodas lejā pēc palīdzības, kādiem jānes šis viens, pārējiem jāpagriežas, jāatsakās no sava mērķa, no noietā un jādodas atpakaļ, kad līdz finišam šķiet ar roku padot...

Kad katrs līdz kaulam saprot, ka mēdz būt situācijas, kad savi personīgiem mērķi ir jāupurē kāda cita labā... Kaut katram es domāju sasniegt to virsotni bija ļoti svarīgi... Kad tas tiek izdarīts, kad atsakies no kaut kā sev ļoti svarīga, sava tuvākā dēļ, tev iedod vietā, kaut ko daudz svētīgāku...

Skaistākais ir tas, ka caur šo notikumu, visu, kas notika starp mums visas nedēļas laikā, tika sasniegti arī katra individuālie mērķi, bet pāri visam šī fantastiskā vienotības pieredze...

Tagad zinu, ka man ir paradītas atbildes, vēl varbūt ne līdz galam skaidras, bet nojaušamas. Un nekas nav beidzies ar atbraukšanu mājās. Whatsap grupā līst laimes asaras, pateicības vārdi, dzeja, atklāsmes, sirsnība un mīlestība vienam pret otru... Robežas ir izšķīdušas, tik sirdis šūpojās pieredzētajā Vienotības frekvencē...

Kaut kur dziļi, šūnu vai drīzāk dvēseles atmiņā tas ir katrā cilvēkā. 

Tas ieslēdzās vienā dienā, kad es uzrunāju otru un viņš teica jā, atveroties tam pats. Tas nodevās tālāk citiem...
Tā sajūta, kad var teikuma vidū atdot mikrofonu un Tava doma tiek izteikta skaļi līdz galam. Kad tu nonāc zemē, kura tieši tajā laika nogrieznī ir vienojusies ar dziesmu stāvēt par savām vērtībām. KOPĀ. Kad grupā pietiek viens otram paskatīties acīs, un caur šo saslēgumu notiek- dvēseļu satikšanās, dziedināšana, transformācija, pieņemšana, samīļošana...




Paldies Debesīm par šo brīnišķīgo pieredzi, kas ļauj pavisam savādāk raudzīties uz nākamību!
Milzīgā pateicībā visiem tiem, kas bija šīs pieredzes daļa-
Inta

sestdiena, 2018. gada 7. aprīlis

Sektas un citi maldu ceļi ...


-->
Ir tēmas, par kurām mēs ikdienā neaizdomājamies, kamēr tas kaut
kādā veidā neskar pašu vai tavus tuviniekus.

Kad kāds nonāk šādā manipulatīvas organizācijas ietekmē, tad vislielākā neizpratne, šoks un ciešanas ir tieši tuvākajiem, jo pats ir eiforijā, jūtas atradis savu īsto vietu, virzību, dzīves aicinājumu, Dievu.



Meklējot atbildes un mēģinot saprast, kas notiek ar cilvēku gan fiziski psiholoģiskajā, gan enerģētiskajā un dvēseles plānos, es šeit pieminēšu vairākus psihologu un pētnieku darbus, kas pamatīgi ir iedziļinājušies tēma no visādiem skatu punktiem.



Šajā rakstā ar vārdu ''sekta'' apzīmēšu dažādas organizācijas, ne tikai tādas, kas definētas Vikipēdijā. Tās ir organizācijas, kurās iekļaujoties, cilvēks lielākā vai mazākā mērā pazaudē savu individualitāti, spēju redzēt lietas adekvāti, zaudē savus individuālos mērķus un ļoti bieži arī ģimeni, draugus, darbu un materiālos uzkrājumus. Pretī saņem parasti samērā īslaicīgu (aptumsums ilgstot vidēji līdz 2 gadiem) aizrautību, piederības sajūtu, atbalstu no kopienas locekļu puses, uzslavas, un,- galvenais, pārliecību, ka to visu dara cēlu mērķu labad (cilvēku labumam, Dieva vārdā utml.) 


Šajā aspektā sekta ir gan kardinālas un mazāk kardinālas reliģiskas organizācijas, gan kopienas ar izteikti autoritatīvu līderi un idejisko pamatu, gan daži uztura bagātinātāju tirgotāji un piramīdas biznesa uzņēmumi.
Lielākā daļa sektu balstās uz ļoti spēcīgu, harizmātisku, pārliecinošu līderi un nopietnu ideoloģisko platformu, kam pamatā ir cēls, nozīmīgs, cilvēkiem vajadzīgs mērķis un ideja.

Kāpēc cilvēki nokļūst sektās?

Ir novērots, ka daudzas un dažādu novirzienu sektas, dīvainas pussektainas kustības un līdzīgas parādības aug kā sēnes tieši pārmaiņu laikos. Eksperimenta, ko veica amerikāņu pētnieki S.Šehters un D.Singers, rezultātā tika noskaidrots, ka šī parādība ir konkrēta efekta sekas. Tēze, ko viņu izvirzīja, bija sekojoša: kad fiziskā realitāte kļūst mazāk saprotama, kad nav drošības par rītdienu un izpratnes par to, kas notiks, tad sociālās reālijas sāk palikt svarīgākas par paša realitāti.

Pētnieki veica šādu eksperimentu:

Uzaicināja studentus, lai izmēģinātu it kā jaunu vitamīnu piedevu, ko špricēja vēnā. Shēma bija vienkārša. Viens cilvēks (apzīmēsim ar X) ienāk telpā un redz, ka kādam citam (apzīmēsim ar Y) ielaiž vēnā šo vitamīnu. Tad X uz to pašu procedūru iet uz citu telpu, bet vēl pēc tam dodas tālāk uz 3 telpu, lai aizpildītu kādu anketu un sniegtu atbildes par savām sajūtām.

Un, lūk mūsu X ierauga sākotnēju Y, kas īstenībā ir aktieris šajā eksperimentā, kas jau šajā anketā kaut ko raksta...

Y šajā ekperimentā īstenībā bija divas lomas. Vieniem X-iem pie anketas aizpildīšanas viņš demonstrēja, cik priecīgs ir, cik apmierināts ar dzīvi un, cik viņam viss ir labi. Citiem Xiem (otrai kontrolgrupai) tieši pretējo- dusmīgi švīkāja anketu, piesita ar kāju, lamājās... Kas tajā laikā notika ar ''īstajiem''eksperimenta dalībniekiem?

Pirmkārt, viņiem injicēja nevis vitamīnus, bet nelielu ''epinefrīna''(sintētiskā adrenalīna) devu, kas uz organismu iedarbojas sekojoši: paātrinās sirds darbība, rodas svīšana, neliels drebulis, sausums mutē.

Otrkārt, visus ''īstos''dalībniekus vēl sadalīja 3 grupās. Vieniem teica, ka vitamīnu piedeva ir ļoti laba, bet no tās mēdz būt blakusefekti: paātrinās sirds darbība, rodas svīšana, neliels drebulis, sausums mutē. Nu, ja gadījumā uznāk, tad lai viņi nebaidoties. Tātad pabrīdināja par to fizisko realitāti, kas gaidāma. 

Kamēr pārējām divām grupām neko par šo neteica. Pēc injekcijas vienkārši visus aizsūtīja uz to istabu, kurā atradās aktieris, kurš vai nu dusmojās, vai nu priecājās.

Un, kas tad izrādījās?! 

Tie, kuri redzēja 'aktiera'' agresiju, pēc kaut kāda laika arī sāka dusmoties. 
Tie kuri, redzēja laimīgo un priecīgo, paši sāka priecāties un justies laimīgi.
Savukārt, tie, kas tika brīdināti par blakus efektiem, neatkarīgi no tā, kādā ''garastāvoklī'' redzēja ''aktieri', palika mierīgi. Tātad viņi zināja, ka viss, kas arviņiem notiek ir injekcijas, nevis kaut kādu iekšēju savu problēmu, sekas

Tās abas grupas, kas neko nezināja par iespējamajiem blakusefektiem, pārņēma ''aktiera'' uzvedības modeli. Viņi nezināja, kāpēc viņiem parādījās sirdsklauves, sausums mutē utt., bet ieraugot otru cilvēku, kas it kā saņēmis tādu pašu injekciju kā viņi un viņa izpausmi (dusmas vai prieku) pārņēma šo reakciju. Notika tāds fenomens, ka viņi sāka uzvesties tieši tāpat, bet jau īstu sajūtu līmenī.
Lūk, kādus secinājumus izdarīja abi pētnieki: mūsu emocijas rodas no mūsu vērtējuma. Pirmā grupa novērtēja savu stāvokli kā agresīvu un dusmojās, otrā, kā laimīgu un priecājās, bet tā, kura tika brīdināta, paši ieklausījās savā ķermenī, savās sajūtās, un zinot iespējas, palika mierīgi.

Kā tas notiek dzīvē?


Kad valstī vai cilvēka personīgajā dzīvē iestājās krīze, kad viņš nezina kā rīkoties, nesaprot, kas notiek, pietiek pie apvāršņa parādīties kādam harizmatiskam līderim, kas konkrēti un skaidri saka, kur skriet, ko darīt, ko lauzt, dedzināt, pārdot, kam lūgties, ko mīlēt, ko ienīst, kam ticēt, utt., cilvēki sāk šādam līderim iet līdzi. Un šādas ''idejas''vai ''mācības''sekotāji aug ģeometriskā progresijā.

Cilvēki, kuriem nav stingri noformējies iekšējais serdenis, ir tā iekārtoti, ja nesaprot, kas ar viņu notiek, tad viņam vajag uz kādu orientēties, jo nav pašam savu iekšējo orientieru. Un, jo apkārt ir vairāk šādu cilvēku, kas pakļaujas un iet kādam pakaļ, jo grūtāk nepadoties šādai ietekmei.

Ja Jūs sadomāsiet organizēt savu sektu, to izdarīt ir ļoti vienkārši. Uzrunājiet tos cilvēkus, kam ir visvairāk nenoteiktības dzīvē. Kas ir apjukuši, dezorientēti, neredz ceļu, izeju. Un piedāvājiet tieši to, kas viņiem ir visvairāk vajadzīgs- noteiktību, mērķi, atbalstu, domubiedrus -bēdubrāļus, utt.

Noteikti skaisti un pārliecinoši runājiet: ka pasaules gals būs pēc diviem gadiem, un, ja cītīgi lūgsieties, ziedosiet visu pēdējo (laiku, enerģiju, līdzekļus) Dieva darbiem, tad izglābsieties. Protams, ne vienmēr ideoloģiskajam spiedienam jābalstās uz bailēm, vēl efektīvāk strādā cēlais mērķis, ''kalpošana Dievam'', palīdzēšana cilvēkiem, utt. Lūk, un sekta gatava! :)

*** 

Tālāk vēl viena psihologa pētījums. Cilvēka psihei ir hierarhiska struktūra:

Gars                      Beznosacījuma vērtības 


Dvēsele               Motīvi 
                            Intereses 
                            Vēlmes 
                            Vajadzības 

Ķermenis             Instinkti 
                            Refleksi 


Lai arī visu cilvēka psihes līmeņu mijiedarbības koncepts ir ļoti sarežģīts, nosacīti var izdalīt sekojošu likumsakarību: lai pilnvērtīgi darbotos, izpaustos augštākstāvošās vajadzības, ir jāapmierina pamatvajadzības. Līdzīgi kā A.Maslova piramīdā.

Viena no cilvēka bāziskajām pamatvajadzībām ir vajadzība pēc drošības, kura balstās uz pašsaglabāšanās instinktu.

Šai pamatvajadzībai vajag:
  • Fizisko (ķermenisko) komfortu;
  • dvēselisko komfortu;
  • informacionālo stabilitāti;
  • sociālo stabilitāti.

Parastos apstākļos tikai vairāk vai mazāk apmierinot šīs pamatvajadzības visos tās aspektos, cilvēks kļūst gatavs adekvātiem garīgiem meklējumiem.
(Par to taps viens no maniem nākamajiem rakstiem: sakārto bāzi un tad ej garīgumā! :)

Mūsdienu realitātē visas šīs drošības pamatvajadzības komponentes ir ļoti grūti apmierināt: nestabilitāte darbā, attiecībās, sabiedrībā, slimības, informatīvās telpas ietekme, utt.

Tādejādi, lielāka daļa cilvēku neizjūt šo stabilitāti un viņā ieslēdzas orientējošais reflekss, kas liek cilvēkam meklēt tos apstākļus, pie kādiem viņš varēs justies drošībā.

Pavisam dziļā cilvēka psihes līmenī (kolektīvās bezapziņas, arhetipu) pirmais veids, kur cilvēks mēģina atrast drošību, ir reliģijā vai garīgumā.
Lai atrastu atbildes uz saviem jautājumiem, cilvēks sāk meklēt vis kaut kur un vislabprātāk vēlētos saņemt jau gatavus risinājumus.

Konstruktīvās garīgās mācības, reliģijas nedod gatavas receptes, gatavas atbildes, bet palīdz uzvedināt, norādīt tajā virzienā, kur cilvēkam jāpieliek pūles, lai mainītu sevi. 

Bieži vien, cilvēki, kas ir izgājuši daudz un dažādus kursus, izmēģinājuši dažādas reliģijas, mācības, labākajā gadījumā apjūk, sliktākajā- viļās un dusmojās, jo nekur viņam nav iedots gatavs risinājums.

Tā vietā, lai turpinātu strādāt ar sevi, cilvēks turpina meklēt kādu veidu, kā iedot sev šo stabilitātes un drošības sajūtu. 

Tad, skatoties pēc tā, kāda no drošības pamatvajadzības komponentēm ir visvājākā, tajā virzienā notiek visaktīvākie meklējumi no cilvēka puses. Piemēram, ja finansiālā puse ir tā, kas izjūtās, kā visvājākā, tad vislielākā iespēja, ka cilvēks ies spēlēt automātus, pirks loterijas biļetes, iestāsies kādā izplatītāju firmā utml. Pietam, ko tieši izvēlēsies, ir atkarīgs no apzināšanās līmeņa.

Visas šīs organizācijas, lai ko tās solītu: izdziedināt no visām kaitēm, nodrošināt finasiālo neatkarību, kalpot cēlu mērķu vārdā vai atvērt Debesu valstības vārtus, visas ļoti meistarīgi manipulē ar cilvēka vajadzību pēc drošības.

Un, jo novājinātāks cilvēks ir savā patībā, jo vājaka ir viņa saikne ar paša iekšējo serdeni, Dvēseli, jo lielāka iespēja viņam ir nonākt šādu organizāciju nagos, kas atstāj graujošu ietekmi un visiem cilvēka eksistences līmeņiem- no bioloģiskā līdz garīgajam.

Pietam šis cilvēks, kurš nokļūst šo destruktīvo organizāciju ietekmē, šo ietekmi uztver kā rūpes par sevi, atbalstu, kopību (gan ar cilvēkiem, gan kopīgiem mērķiem, idejām). Viņš jūtas drošībā, piederīgs, noderīgs... Viņam ir priekšā nolikts mērķis, tas nekas, ka tas nav viņa mērķis, bet nu vismaz ir mērķis, ir vadoņa iedots darbu/darbību saraksts. Viss ir skaidrs un viss ir skaisti. Un vēl tās eiforiskās sajūtas! Kad pēc ilgas dreifēšanas, depresijas, paššaustīšanas, nevērtības sajūtas pēkšņi visu noliek uz paplātes!!!

Piemēram, vēlāk (sākumā ir tikai skaisti vārdi, cēlas runas, uzslavas), kad parādās kontrole (laika, darbošanās, informatīvā) no Guru/Vadoņa puses, cilvēks to uztver kā tādas rūpes, kas pašam ļauj noņemt no sevis atbildību par savu dzīvi un uzlikt to kādam citam.  Tāpēc ir ļoti grūti cilvēkam ieraudzīt patieso realitāti. /Pēc dr.psih. Jarasova N./

Viens no parametriem, pēc kura varētu izšķirt kādiem īstenībā spēkiem kalpo organizācija, ezotēriskā apvienība, kāds garīgais līderis vai skola, ir tas, vai cilvēkam tiek dota pilnīga brīvība. Vai no viņa netiek prasīts nākt uz konkrētu skaitu nodarbību, vai kādi citi noteikumi, kas uzliek saistības vai pienākumus šajā organizācijā. Piemēram, jāapmeklē sapulces, obligāti jāsludina, jāvervē, jāziedo, jāapmeklē ''dievkalpojumi'', jānāk vēl un vēl uz konsultācijām, utt.

***
Vajadzība pēc drošības, atbalsta, noteiktības cilvēkam, kurš vēl nav atradis pats sevī šo visu, ir ļoti svarīga. Viņš to meklē visur- ģimenē, apkārtējos cilvēkos un, ja nesaņem, tad viņā formējās neapmierinātības sajūta, stress un pat depresija.

Konstruktīvais ceļš ir meklēt, kā to visu sev iedot pašam, jo tieši tādēļ šī situācija ir dota no Augšas. Izdziedinot, pieņemot sevi, iemīlot sevi, atrodot kontaktu ar savu Dvēseli. Viss garīgais ceļš ir ceļš pretī šim mērķim. 

Bet nereti gadās, ka cilvēks nogurst un spēki viņa izsīkst, un viņš kļūst par ēsmu tiem spēkiem, kas stāv aiz dažādām sektām, pseidogarīgām organizācijām, uml.

Viņš ir dezorientēts un neredz ideju, risinājumu, neredz kā sevi piepildīt un tik ļoti vēlās sajust mieru, stabilitāti, piepildījumu un veidus, kā sevi realizēt.

Cilvēks atdod daļu no sevis, savas dvēseles apmaiņā pret visu augstākminēto. Ar šo savu enerģiju, vai tā būtu nauda, vai fiziskais ieguldījums, vai laiks un spēki, viņš uztur šo organizāciju, ļauj tai zelt un plaukt, saņemot par to tikai balzāma pilienu uz savām brūcēm, kas uz mirkli liek aizmirst par visu pārējo patieso savas dzīves realitāti.


Un parasti šī patiesā realitāte ir tā, ko šis cilvēks negrib redzēt. Viņš negrib skatīties uz to, ko pats ir radījis. Viņš negrib risināt, uzņemties atbildību par savu dzīvi, par savām iepriekšējām izvēlēm. Viņā ir liela vēlme aizbēgt, noslēpties, atrast kādu, kas pasaka priekšā, kas jādara, lai pašam nebūtu jāpieņem lēmumi, jāizdara izvēles. Viņš labprāt iesaistās un dara to, ko viņam liek: tagad ej strādā, tagad ej lūdzies, tagad ej izplati skrejlapas, tagad ej piesaisti jaunus adeptus, utt. 

Apkārt ir daudz tādu pašu kā viņš un viņš nejūtas vairs tik viens. Vienmēr taču bariņā ir drošāk. 

Pamazām individualitāte izšķīst un pazaudējās kopējā robotizētajā ikdienā. Sektas vadonis cenšas rūpēties, lai adepti būtu aizņemti darbā, kalpošanā, kopējās vakarēšanās, lai pēc iespējas mazāk laika paliktu ārpasaulei.

Tumsas pasaulei ir milzumdaudz instrumentu, kā sagrābt cilvēku un likt cilvēka enerģijai kalpot, barot šos pasauli. Un atbilstoši katra apziņas līmenim, pretī ir šīs pasaules piedāvājums. Tāpēc iekrīt arī visgudrākiem un garīgākie.

Kad cilvēks ir novājināts, izmisis, dezorientēts, nobijies, stresā, depresijā, tad tieši atkarībā no viņa apzināšanās līmeņa, viņš vai nu bēgs no savas neapmierinošās realitātes tādās atkarībās, kā alkohols, narkotikas, spēļu automāti, vai arī jau augstāka līmeņa lamatās, kā reliģijās, okultiskajās organizācijās, dažādās kopienās.

Kopienas, kurās tiek apmierinātas visas drošības vajadzības komponentes: ir gan jumts virs galvas, gan kopējs zupas katls, gan domubiedri/bēdu brāļi, gan Guru/Vadonis, kas visu pasaka priekšā un par visu uzņemās atbildību, ir visuniversālākās organizācijas, kurās visreālāk ir pazaudēt sevi un degradēt līdz nozombētas marionetes līmenim.

Ļoti maz uz zemeslodes ir tā saucamās apgaismotās kopienas, kur katrs saglabā savu individualitāti un, kurās visi ir tādā apziņas līmenī, lai darbotos vienlīdzīgi un kopējam labumam. Jo mums visiem vēl ir tāls ceļš ejams. Tas ceļš, ko sauc par Ceļu no Ego uz Sirdi. 
Nonāksim mēs tur, kad mūsos vairs nebūs nekādu baiļu, kad iesim roku rokā ar savu Dvēseli, un tad pievilksies tās Dvēseles, kas arī jau ir šajā vienotības līmenī. Kur katrs realizēs savas idejas, bet vienlaicīgi dos pienesumu visiem.


Kā tikt ārā no sektas?

Tas ir iespējams, tikai tad, ja kaut kādu iemeslu dēļ, adepts pats sāk apzināties, ka ir iekļuvis lamatās. Internetā atradu stāstus no tiem, kas ir izkļuvuši un, cik grūti tas ir.

Šie cilvēki tik ļoti tic idejai, produktam, cēlajam mērķim un Guru/vadonim, ka šī oraganzācija kļūst par viņa dzīves pamatu un jēgu. Viss, kas bija svarīgs iepriekš, kļūst sekundārs vai nevajadzīgs. Ja partneris neiet līdzi (vienmēr viņu mēģina ievilkt), tad ģimenes, attiecības izirst gandrīz vienmēr. Adepts, kurš sākotnēji ir sajūsmā par to, kas viņam ir atvēries, mēģina tur ievilkt visus- radus, draugus, paziņas. Tā kā visiem nav tāds psihoemocionālais stāvoklis, tad pārējie, protams, skaidri redz, kas notiek, mēģina kaut ko darīt, glābt, vest pie prāta, bet panāk tikai to, ka nokļūst ''pretinieku nometnē''

Tāpēc tikai pats, ja spēs atrast sevī iekšēju resursu, drosmi un spēku, varēs tikt ārā. Tad, kad sapratīs (un tam var vajadzēt ļoti daudz laika), ka neviens cits, nekāds ārējs faktors, nevar tevi piepildīt, nevar mūžīgi aizlāpīt Tavus baiļu un nepaļaušanās caurumus, tikai tad, kad pieņems lēmumu celties, uzrotīt piedurknes, uzņemties atbildību par savu paša dzīvi un beidzot sākt darīt, tikai tad parādīsies kāda cerība uz pilnvērtīgu dzīvi. Dzīvi, kur cilvēks pats dziedina, pats veido, pats izvēlas, pats realizē. Savu dzīvi, savas idejas, savus mērķus.

Tad, kad es pirmo reizi nonācu šadā vienā organizācijā, ko vārdā nesaukšu, es ar tādu apbrīnu skatījos mutē šīs organizācijas vadonim...kaut arī man daudzi viņa lietotie vārdi, lika nepatīkami sarauties, bet tas, ko viņš teica un runāja, bija tik cēli, tik pareizi, tik iespaidīgi...ka beigās, es ieliku ziedojuma kastītē tādu naudas summu, kādu nekad nekur nebiju atstājusi. Kā apmāta...

Otro reizi es tur nokļuvu, jau daļēji saprotot, kas notiek, bet ne līdz galam. Atkal bija ļoti spēcīga runa. No sākuma es ļāvos šai hipnozei, bet vienā brīdī piefiksēju Vadoņa acīs tādu dēmonisku uguntiņu, un tādu kā nelabumu pakrūtē, kas kāpa uz augšu. Tā kā pazīstu savas ķermeņa reakcijas, tad uzreiz pilnībā pamodos. Un sāku skatīties jau citām acīm- ieraudzīju visas tās NLP metodes, ko ļoti meistarīgi lietoja Vadonis, balss modulācijas maiņas- te maigi un mīlīgi, te rupji un asi. Un, tad vienā mirklī es pagriezos atpakaļ un paraudzījos klātesošo sejās. Tajā brīdī man viss kļuva skaidrs. Es ieraudzīju pakļautu, nozombētu, apmātu, dievinošu ļautiņu skatienus. Uzkrītoši bija, ka neredzēju inteliģentu, intelektuālu cilvēku klātbūtni šajā pasākumā. Pēc smadzeņu skalošanas daļas, vadonis aicināja visus baudīt kopīgu maltīti, bet man jau bija skaidrs, kas notiek caur kopīgām maltītēm šajā gadījumā un bija liela vēlēšanās bēgt, kur acis rāda...

Izanalizējot visas savas sajūtas, meditācijā ieraugot, kā kustās enerģijas, kā tās tiek paņemtas, kur un kā virzītas, man pavērās pavisam cita aina uz pasauli un tajā notiekošajiem procesiem. Pareizāk sakot, atvērās daži aspekti, kurus es vēl nepazinu.

Šīs ir Dvēseļu mācībstundas, gan tam, kurš izvēlās atteikties no sevis un no savas dzīves, gan tiem, kas bija atradušies blakus un pēkšņi zaudē šo cilvēku. 

Jo zaudējums jau nav tikai fizisks. Kā teica viena redzoša sieviete par šo cilvēku, kas divu dienu laikā pilnībā iekļuva šajās lamatās: ''viņa dvēsele atrodas tur, uzsprausta uz mieta''. Viņš skries un tieksies uz to vietu, kur ir daļa no viņa. Un viņā pašā šīs dvēseles klātesamības gandrīz vairs nav vai ir minimāla, tāpēc tuviniekiem viņš šķiet svešs, nomainīts, bez savas individualitātes, starojuma, tukšu skatienu un ar vienīgu vēlmi tikt atpakaļ uz savu ''oāzi''.

Bet pienāks diena, kad Dvēselei izdosies saklaudzināt un atmodināt arī šo pagalam nomaldījušos cilvēku un tad viņš būs izgājis savu zemāko punktu, no kura vairs ir tikai viens ceļš. Augšup. Atpakaļ pie sevis. Pārējie var tikai lūgties, lai tas notiek pēc iespējas harmoniskāk un vēlams vēl šajā dzīvē...

Inta
P.s. Ja Tev ir savs stāsts/pieredze par šo tēmu, būšu pateicīga, ja pāris rindiņas uzrakstīsi!
Papildus raksti:

http://www.delfi.lv/news/national/politics/religisko-krapnieku-apkarotajs-bridina-par-mazo-sektu-briesmu-darbiem.d?id=45614554

https://tavasirds.com/2017/04/22/ka-atpazit-sektu/

https://www.vestnesis.lv/ta/id/31385

http://www.tautasforums.lv/?p=1050


http://kuldoshina.ru/novosti/kak-lyudi-popadayut-v-sektyi/


https://life.ru/t/%D1%81%D0%B5%D0%BC%D1%8C%D1%8F/956753/ia_vyrvalsia_iz_lap_siektantov






otrdiena, 2018. gada 3. aprīlis

Šeit un Tagad Zeme. Indonēzija

Šis būs ļoti subjektīvs stāstījums, iespaidi un atziņas par manu došanu izlūkos uz zemi, ko jau sajutu
ļoti, ļoti sen...
Es nezinu, kas Tur Augšā to regulē, bet man ir vēl viena tāda zeme, kuras aicinājumu jūtu, bet, kaut kā vienmēr sanāk, ka....nokļūstu Itālijā... :D Tagad smejos pie sevis, jo Itālija ir mana prieka zeme, bet nevienu reizi es tā apzināti neesmu plānojusi tur braukt, bet kaut kā bieži ''sagadās'' tur nokļūt. Mīlu arī Itāliju- visās tās izpausmēs- Sicīliju, Sardīniju, Venēciju, Milānu...vēl gaidu liktenīgo tikšanos ar Romu un Toskānu...

Bet šo saucienu vai aicinājumu, kas krievu valodā skan, kā ''зов'' es esmu jutusi tikai no Armēnijas, Indonēzijas un vienas valsts, kurai vēl neesmu atsaukusies, tāpēc vēl neatklāšos...

Iesākumā es biju plānojusi rakstīt par Indonēziju, to divu salu (no 17 000!!!) sajušanas aspektā, ko tikko pieredzēju, bet nedaudz savādākā griezumā, līdz izlasīju Līgas Šīronas ierakstu feisbukā, kad viņa atgriezās no Indijas! Ak, šī ''interesantā'' pieredze, ko viņa pieminēja! Ar tieši tādu arī es atgriezos reiz no Indijas...pirms diviem gadiem. 
Jā, domās es salīdzinu šīs divas zemes, bet, ja būtu jāuzskaita, kas tur ir līdzīgs, izņemot to, ka nosaukumā ir ind**** un galvenā reliģija hinduisms, nemaz tik daudz nesanāktu...

Uzreiz jau atvainojos visiem, kas ir iemīlējušies Indijā, jo par gaumi taču nestrīdās. Mans stāsts ir vairāk par to, ka ir jāklausās savās sajūtās. Un, gods, kam gods, es tak kādus 10 gadus biju turējusies pretī tai masveida garīgo meklētāju braukšanai uz Indiju. Jo nejutu, ka man tur būtu jābūt. Nu, nebija šī aicinājuma, iekšējās sajūtas un arī ziņkārības, ko citi tur meklē, nebija. 
Taču liktenim ir savas kārtis, - ja jau kaut kādas karmiskās astes ir kaut kur palikušas, tad jau agri vai vēlu tur nonāksi.
Manā gadījumā es pavilkos uz ajūrvēdas programmu, kuras iziešana ir tas pozitīvais ieguvums, reizē ar skaisto Keralas okeāna krastu un....bāc, kas gan vēl?
Īsumā, jau pirmajā peldē okeānā mani vilnis uztrieca uz akmeņiem un es norāvu kājai ādu, kas nedzija un pūžņoja tajā klimatā visas 17 dienas, pēdējās dienās es vēl dabūju kaut kādu gripu ar milzīgu temperatūru, it kā ar tiem +40 gaisā nebūtu gana, bet pa vidu- nu pa vidu sākās tāda emocionālā tīrīšanās, ar raudāšanu 3 dienu garumā, nezinot vispār par ko un kāpēc, ka otru tādu neatceros... Ko es īsti kādreiz tai Indijā esmu sastrādājusi vai palikusi parādā- nezinu, bet ceru, ka godam būšu atgriezusi... Interesanti, ka mājupceļā lidostā knapi turējos kājās, melns gar acīm, zeme šūpojas, temperatūra, slikti...bet, pēc 5 stundām izkāpjot Abu Dabi- it kā nekas nebūtu bijis... 
Tas nu gan ir viss par Indiju, ko gan vēl atļaušos piesaukt salīdzinājumos. Morāle tāda, ka jāklausās vairāk to, ko iekšiņa saka... :)

Bali un Lomboka ir divas salas, kuras izvēlējos apmeklēt šī brauciena laikā. 14 dienu laikā nav iespējams apskatīt, pieredzēt visu, kas ir apskatāms un pieredzams pat vienā Bali, kur nu vēl Lombokā, kas ir aptuveni tikpat liela sala, kā Bali.
Pieļauju, ka Bali daudzi ir bijuši, daudzi ir dzirdējuši un, īpaši pēc grāmatas ''Ēd, lūdzies, mīli' 'izlasīšanas (filmas noskatīšanās), ir sajutuši, ka vēlas tur nokļūt. Un, manuprāt, ir tā vērts.

BALI
Es nepārstāstīšu salas vēsturi un iespējas, neziņošu par must see, jo katram jāmeklē savas vietas, bet dalīšos savā redzējumā
un sajūtās. Vari paskatīties manā instagramm profilā, kur es liku stāstiņus ar svaigām emocijām un fotomirkļus.
Protams, ka es meklēju enerģiju, es vēlējos sajust šīs zemes spēku un īpašo vibrāciju. Bali sala mani uzņēma kā karalieni- vismaz es tā sajutos. 
Iebraucām tumsā, un agri no rīta, pirmo reizi to ieraugot gaismā, es jau sajutu viesmīlības, pārpilnības, īstas un vienkāršas dzīves smaržu. Es, apdullusi pēc ilgajām stundām lidmašīnās un lidostās (24h), no laika zonas maiņas (+6h), izgāju saulē, devos uz okeāna krastu. Smiltis, kas piebirušas ar frangipani smaržojošajiem ziediņiem un vēl daudziem citiem, karstas jau astoņos no rīta un dzidrs, dzidrs un rīta miera pārņemts okeāns. Es iebridu tajā, raudzīdamās uz dūmakā ietīto, pa reizei dusmīgo vulkānu, un savienojos ar šīs zemes Garu... Palūdzu Tam pieņemt mani pazemībā un patiesā vēlmē to iepazīt. Un saņēmu ārkārtīgi spēcīgu atbildes plūsmu- es sajutos viesmīlīgi un ar mīlestību uzņemta.
Zemāk ir fotogrāfijas, kuras tika uzņemtas pirmajās stundās. Tādu es ieraudzīju Bali pirmo reizi.










Saule, siltums, dzidrs okeāns, ziedi un smaržas, smaidīgi cilvēki un...man kā gardēdei, protams, te tika pieredzēts garšu festivāls! Sajūsmā esmu par veģetāro un vegāno virtuvi, vegāno un raw restorānu daudzumu, kas ir radījis manī apņemšanos visu to iemācīties gatavot!
Mēs bijām gan galvaspilsētā Denpasārā, gan visvairāk- Ubudā, kas patiešām ir tik kolorīta, viesmīlīga, kreatīva, daudzpusīga, sirsnīga, kā par to stāsta, devāmies uz austrumkrastu, pa ceļam apmeklējot ūdenskritumus, Lovinā sagaidījām saullēktu un redzējāma arī delfīnus, apmeklējām arī dažas tūristu vietas,  pirms pārcelties ar ātrumlaivu uz stundas brauciena attālumā esošo Lomboku.

Kādi ir mani iespaidi un sajūtas?








DABA
Zemes enerģija šeit ir ļoti īpaša. Tā dabas pārbagātība, kas ir redzama visapkārt, atstāj neizdzēšamu iespaidu un atliek tikai noelsties par Mātes Dabas dāsnumu šai vietai. Klimats cauru gadu ir 26-34 grādi, 9 mēnešus gadā līst (nolīst un atkal saule), mitrums man neizjutās ne uz pusi tik traks, kā Indijā, drēbes žuva, jo visu laiku bija arī neliels vējiņš. Man siltums šķita teju ideāls, kā pie mums karstā jūlija dienā pēc pērkona negaisa... Viss ķermenis tīksminājās par šo siltumu un likās, ka katra šūna cenšās sasmelties iztrūkstošo saulīti....
Mēs pajautājām savam pirmajam šoferim-gidam par to, vai ir kādi indīgi kukaiņi, čūskas džungļos. Viņš atteica, ka viņiem nav ne plēsīgu zvēru, ne indīgu rāpuļu vai kukaiņu. Odi parastie tikai un nekaunīgi pērtiķi šur tur.
Iedomājies, pat dabā nav agresijas un indes! Tieši tāpat, kā atvērtajos, sirsnīgajos un mierīgajos cilvēkos, es nodomāju...

Daba šeit ir ne tikai skanošie, dzīvības pilnie, mūžam zaļie un bagātie džungļi visur, kur vien cilvēks nav spēris kāju (arī ja nesper pusgadu, daba paņem sev atpakaļ to vietu), vai piekrastes un pludmales, kas pārsteidz ar milzīgo dažādību- no baltām smiltiņām, līdz pavisam melnām, no mierīgām pludmalēm, līdz bangojošu viļņu apskalotām klintīm.
Bet daba ir arī brīnumskaistā zemūdens pasaule, kur krāsainas zivtiņas ņirb gar acīm, tikko Tu pabāz galvu zem ūdens...





Un, protams augļi un dārzeņi!!! Tas laikam bija jāliek pie ēdienu sadaļas, bet ar augļiem ir īpašs stāsts gan Bali, gan Indonēzijā vispār. Viņiem gandrīz nav plāntāciju (tikai rīsiem, dārzeņiem un citiem kultūraugiem). Augļiem viņi iet pakaļ uz mežu, tāpat kā mēs pēc sēnēm un mellenēm. Un tirgo uz ceļiem, tāpat kā pie mums Kaķeniekos vai pie Engures pagrieziena! :) Jebkuršs var iet mežā un saplūkt visu, ko vēlās. Mēs arī izmēģinājām!!! 









Augļi: https://www.facebook.com/intabluma/posts/10216341322915490




CILVĒKI

Kā jau visur- dažādi. Dažādi slāņi, dažādas reliģijas. Lai gan Bali ir vienīgā Indonēzijas sala, kurā valdošā reliģija ir hinduisms (pārējā Indonēzijā ir islams), tajā līdzīgi kā Indijā draudzīgi sadzīvo visas ticības. 
Šeit hinduisms ir ļoti pagānisks, senām praksēm piepildīts, ļoti lojāls un vienkāršs, nav tā fanātisma, kas mani ļoti atgrūda Indijā. Ar acs kaktiņu vērojot cilvēkus lūdzoties, veicot ikrīta ziedoklīšu iznēšanu un smaržkociņu salikšanu, tas viss bija tik dabīgi un piederīgi, tik rimti un piepildīti ar pateicību un mieru. Pat ceremonijās, kad viņi ''karo'' ar dēmoniem, gājienos, kuros sapucējušies iet lieli un mazi, es neredzēju fanātismu, - drīzāk jautrību. Neredzēju no mantru skaitīšanas 4 stundu garumā aizsmakušas balsis un pārgrieztas sejas ar dīvainu mirdzumu acīs. Nekā tāda. 
Tā kā ietrāpījāmies viņu Jaunajā gadā, tad pieredzējām daudz ceremoniju un ieražu. Te ir apraksts:

Jaunais, 1940 ir sagaidīts, viesnīcas vārti ir atslēgti, šur tur jau ir pieslēgts internets... dzīve Bali pamazām ieiet parastajās sliedēs...
Aizvakar bija Vecgada rituāli un ceremonija, kuras dēļ slēdza satiksmi jau 14:00 visā salā... Līdzīgi kā ķekatās sita gongus, taisīja lielu troksni, dūmus, skaitīja mantras, lai izdzītu un padzītu ļaunos garus. No mājām, ķermeņa un domām... Tos iedzen mēnešiem taisītās “dēmonu pievilināšanas” lellēs( tās taisa katrā ciemā, tās piedalās konkursā, par 3 pirmajām vietām pašvaldība maksā prēmiju, pārējās arī tiek izstādītas- burtiski pa visu Bali uz katra stūra..). 
Ceremonijas beigās tās sadedzina ar visiem ļaunajiem gariem...
Pēc tam uz visu jaunā gada dienu aizslēdz durvis, ar avīzēm aizlīmē logus, neēd, nerunā, meditē un lūdzās... 
Ziņkārīgus tūristus pat varot bargi sodīt un deportēt no valsts, ja tie šai dienā izdomā pabāzt degunu no savas viesnīcas...
Izdevās mums sarunāt labu dislokācijas vietu šai dienai kaut bookings rādīja 100%
noslogojumu... Laiska diena un sarkana, sūrstoša ādas krāsa šodien :)
Šodien saullēktā izgājām no sprosta, lai sagaidītu saulīti uz jūras un padziedātu delfīniem... Salu ietin viegla dūmaka un dūmu smarža- tās atliekas no dēmoniem... 😊
Šodien pēcpusdienas lietus skalo salu un nekas neiet kā plānots- laikam tie gari nepadodos tā uzreiz😂 Pierezervētā viesnīca izrādās pārāk atšķirīga no bildēm, - ejam klejot gar okeāna malu, meklējot citu savu šīs nakts palikšanas vietu... Un tā atrada mūs pati- kičīga, hipijiska vietiņa okeāna pašā krastā... laikam paliksim te ilgāk... Šajā krastā esot skaistākā zemūdens pasaule Bali... tā jāpieredz rīt...
@ Bali, Indonesia

Apzinātība

Vai Tu esi aizdomājies, esot Āzijas valstīs un redzot viņu satiksmes ''organizāciju'', kā viņi vispār vēl ir dzīvi? :). Vērojot un paši piedaloties satiksmē (ar motorolleru un kājām), sapratām, ka viņi ir ļoti apzināti un klātesoši mirklī. Viņi redz visu, kas tajā brīdī krustojumā notiek, intuitīvi zina, kad jāspraucas un kad kāds jāpalaiž. Savādāk tur nevar...
Mēs šeit, Latvijā braucam automātā. Domās esam citur. Smagākajos gadījumos rakstam sms un čekojam feisbuku... Tur tas cauri neietu...
Un, ne tikai satiksmē.  Klātesamība un apzinātība ir tās lietas, ko Tu iemācies  katru brīdi lietot ikdienā. Viņi savu dzīvi nodzīvo, lai kāda tā arī būtu, pa īstam. 
Zini, viņiem pat valodā nav pagātnes un nākotnes formas, tāpēc tā esot vienkārša. Kā viņu pašu dzīve.

Te nu man, kā Kaukāza zemju fanei, kur arī saulītes un cilvēku siltuma netrūkst, tomēr nācas atzīt, ka ziemas neesamība, dabas dāsnums, izdzīvošanas baiļu neesamība, dod pavisam citādu enerģiju cilvēkos. 
Jā, un varu teikt, ka šī pagaidām ir vienīgā zeme, kur es varētu palikt. Ilgāk par mēnesi. Ne velti tik daudzi cilvēki no visas pasaules dodas uz Bali ziemot. Silta, pārbagāta, laipna  un ļoti lēta zeme.

Salīdzinot ar Indiju arī ļoti tīra (Lombokā gan mazāk), smaržīga (nekur nekas nepūst un atkritumus nededzina) un sajūtās ļoti droša zeme.
Jā, protams, tūristu pūļi ir atstājuši pēdas iedzīvotāju domāšanā, šauri ceļi, sastrēgumi un vēl visādas vietējās īpatnības, bet tas jau ir visās vietās...

Masāžas
Izdalu atsevišķi, jo tā ir lieta, kas noteikti ir jāpieredz un ne vienu reizi vien šeit esot.

Mans ieraksts Instagrammā/Facebokā:
Masāžas Bali ir atsevišķs stāsts. 
Kad man jautā par labāko masāžu manā dzīvē, tad es atceros vienu tādu tālajā Tanzānijas salā-Zanzibārā. Tā bija pēdu masāža un taisīja to Bali meitene. Tās viesnīcas spa kompleksā strādāja tikai balietes. 
Tāpēc ar zināmu priecīgu satraukumu gaidīju, kad tikšu uz pirmo masāžu šeit…
Bali masāža vispār ir ļoti efektīga, jo tā sevī ietver gan klasiskos, gan manuālās terapijas, gan limfodrenāžas, gan refleksoloģijas elementus, gan jā, - arī darbu ar enerģijām. Šo visu iemeslu dēļ un arī tā, ka stundas masāža šeit maksā seši eiro, atbraucot uz Bali, tai vajadzētu būt obligātajà programmā…
Apstākļi, kādos tās tiek veiktas, var būt nu ļoti dažādi- tur jābūt gatavam uz visu, tomēr tehnika visas reizes, ko es te paspēju aiziet, paliek nemainīgi laba un enerģētiskais, atbrīvojošais, aizlidinošais efekts tiek panākts vienmēr…
Pastāstīšu nedaudz komisku atgadījumu no šodienas, kad uz masāžu nemaz netaisījos, bet dabūju nemaz neprasot…
Šīs pāris naktis nakšņojam Bungalo tipa mājiņā pie paša okeāna un siltā ūdens te nav. Ejot uz masāžām un nirstot sāļā ūdenī mati man, protams, bija briesmīgi, bet ļoti negribējās tos mazgāt aukstā ūdenī.
Netālu biju ievērojusi kaut kādu mazu skaistumkopšanas salonu un izdomāju aiziet palūgt, lai man izmazgā un izžāvē matus pirms rītdienas pārcelšanās uz citu Indonēzijas salu.
Pabāzu galvu šajā vietā, kur no sienām bija nokrituši apmetuma gabali, sarūsējis krēsls un divas balietes, kas metās virsū ar šodienas īpašajiem piedāvājumiem. Teicu, ka man vajag matus savest kārtībā. Jā, viņiem ir super piedāvājums matiem: hair creaming vai kaut kā tā. Es mēģinu teikt, ka man vajag tikai izmazgāt matus, uz ko, savukārt viņas, ka piedāvājumā ir divreizēja matu mazgāšana-pirms un pēc procedūras, kas sevī ietverot arī galvas, sejas, kakla zonas un roku masāžu.
Nu ko, par 4,20 euro šāds stundīgs pasākums liekas ļoti labs… Dabūju patiešām labu galvas un plecu masāžu, bet...to, pēc kā nācu, gan nedabūju- matus abas reizes mazgāja aukstā ūdenī (brr..) un palaida slapjiem no turienes☺️☺️☺️ Kas šodienas +32 nemaz nebija slikti... @ Bali, Indonesia

Kaulēšanās

Nu, ko!  Tā nu ir lieta, ko, ja neesi apguvis kādā citā valstī, tad šeit nāksies! Piemēram, Kaukāza valstīs kaulēšanās mērķis tomēr ir cits. Kaulēšanās Kaukāzā ir iespēja iepazīties, parunāties, pakoķetēt un cena mainās uz leju atkarībā no tā, cik Tu esi iepaticies kā cilvēks, 20-30% robežās. Tad Bali tā ir kā sacensība, kurš kuru :) 
Taktika ir sekojoša: + vismaz 75-100%. Tātad, jādala ar 4, tad jākaulējās tālāk. Pēc divām trim reizēm, jāizliekas, ka ej prom- tad jau uzzināsi reālo cenu precei. Es mēģināju viņus pierunāt (kad jau zināju īsto vismaz aptuveno cenu) saukt uzreiz last price (pēdējo cenu), bet nu viņiem vnk vajag to kaulēšanās procesu! Bija, kur izdevās- harēma bikses, kuras atvedām padsmit visiem radiem, pirmās nopirkām pa 75 000 rūpijām, bet tad jau bija skaidrs, ka maksā 50 000 (3 eur). Bija, protams, kur iegrābos. Par lielo somu man prasīja 400 000, es laimīga nokaulējusi pa 200 000, bet, kad vajadzēja nopirkt otru, tad veikalā (!) to nopirku pa 53 000 (3,20eur) :):):)
Tas pats ar taksistiem, kas mums lidostā paprasīja 43 eur no sākuma līdz viesnīcai. Tā kā lidostā viņi ir nenormāli traki uzbāzīgi (citur paldies, Dievam tā nav), tad lai tiktu vaļā, aizbraucām pa 10, bet standartcena līdz mūsu viesnīcai esot līdz 5,00... :)

MĀKSLA UN AMATNIECĪBA
Te manai sajūsmai nav gala! Manā redzējumā tās iet roku rokā un nav atdalāmās. Sociālajos tīklos es aprakstīju sīkāk ar bildēm, bet tas skaistums, nianses, ārkārtīgi detalizētais, smalkais darbs, mani vienkārši apbūra. Katrā no šīm lietām ir tik daudz cilvēciskā laika, izdomas un enerģijas, ka tā ir milzīga vērtība!
Es tak braucu garām tām bodītēm: gleznas 1-12eur (mana lielā sakura), kokgriezumi, māla izstrādājumi, mūzikas instrumenti, mēbeles...nu, traks var palikt...
Denpasārā satikāmies ar Beātas draugu- Nestoru, meksikāni, kas jau ilgus gadus strādā Indonēzijā, un es pat apjautājos, cik maksā transportēšana. Viņš teica, ka nemaz jau tik dārgi neesot-3000 dolāru puse no jūras konteinera... :D


ŠITO ATVEDU MĀJĀS :)









Tirgus ieliņa

VIRTUVE
Te, man tā dziļi jāievelk elpa, lai nomierinātos un spētu neizplūstot romānā, paužot savu sajūsmu un apdzieott to bagātību, skaistumu un garšu daudzveidību, ko man izdevās piedzīvot Bali!
Ak, Dievs! Pati daba ar to, ko tā piedāvā, ir padarījusi šīs tautas kulinārās izpausmes gandrīz bez robežām. Robežas, protams, ir...kaut ir Indonēzijā sala (Sumatra vai Sulavesi, neatceros), kurās ēd arī suņus, rāpuļus un kukaiņus,- ne šādas robežas es domāju. Vairāk tieši sagatavošanas veidi - gan dārzeņiem, kuru ir simtu simti, gan jūras veltēm(te ir viss, ko var iedomāties), gan arī gaļai. 
Balieši ēd arī cūkgaļu (pārējās salās, kur musulmaņi, protams, nē). Man nebija laika ēst gaļu, jo bija jāizgaršo viss, kas nav gaļa... :)
Tradicionālas Indijas garšvielas- kariju un massala garšvielu maisījumu, kuru smaržu jūt no katras ēstuves un mājas, te nejutu. Man šķiet, ka garšu izjūta viņiem ir  līdzīga un saderīga ar mums, jo man viss ļoti, ļoti garšoja. Nu, varbūt, izņemot zemesriekstu mērci...:)
 Daži saka, ka ir ass, bet salīdzinot ar Kaukāzu nemaz nav ass. Manai garšas sajūtai ir patīkami asi. Bet tie ir daži ēdieni, ne visi.
Nu, esmu es gardēde, tur neko nevar padarīt, - es izbaudu un uztveru zemi caur visām maņām, kas man ir dotas no dabas. Es izgaršoju un izbaudu, es sajūsminos un katru reizi kādu receptīti atvedu arī mājās un ieviešu savā sortimentā. Man patīk, ļoti patīk gatavot un baudīt garšas...


ŠIE ir viņu čipši. Viņi sačipsē visu, ko vien ir iespējams izdomāt. Ui, man ļoti patika!






Bet nu visam pāri, mīļie mani, ziniet, kas bija?! Augļi un to sulas, smūtiji un kokteiļi... Visās krāsās un kombinācijās. Rītā un vakarā, pusdienlaikā un pie kafijas...
Mango, papaija, arbūzi, melones, zemenes, banāni, apelsīni, mandarīni- viss, ko mēs pazīstam, vai esam redzējuši un virkne tādu, ko es garšoju pirmo reizi- dragonfruit, jackfruit, rambutāni, mangustīni.... Ak, šķiet caur šiem augļiem sauli un krāsas var uzņemt iekšķīgi. Par vitamīniem nemaz nerunājot!


GARĪGUMS

Un tagad no vēderpriekiem uz augstāku dimensiju! :) 
Garīgums šeit ir ļoti dabisks, saaudzis ar paaudžu tradīcijām un samērā māņticīgs, varētu teikt... Visi tic dēmoniem, ļaunajiem gariem, enerģijām. Ja ārsts nepalīdz, tad ir pilnīgi skaidrs ikvienam (pat jauniešiem un bērniem), ka dziednieks palīdzēs. Dziednieku te ir ļoti daudz un arī mēs vienu apmeklējām. Tā ir interesanta pieredze.
Bet arī melnā maģija ir samērā izplatīta prakse- visādi atribūti ir viegli pieejami un speciālisti arī. Viņi gan paši nošķir šos speciālistuts- ir baltie un melnie. :)

Un ir vēl baigais mišungs ar visādiem treningiem, semināriem, kursiem, jogu utt, kas sastiepts no citām valstīm, jo tolerance, līdzīgi kā Indijā, ļauj visam vairāk vai mazāk harmoniski pastāvēt līdzās.
Hindu ceremonija iet pa ielu, fonā skan mošeju dziedājumi, bet pretī pagalmā kāds mikrofonā vada jogas nodarbības...tas ir pavisam ikdienišķs skats.






Tas, ko es aprakstīju lielā mērā ir attiecināms uz abām manis apmeklētajām salām, bet tagad par atšķirīgo Lombokā.

LOMBOKA
It kā valdība viena, sēž Javas salā, galvaspilsētā Džakartā, bet katrai salai ir vietējā pašpārvalde, kurām laikam ir samērā brīvas rokas. 
Lomboka esot kā Bali pirms 30 gadiem. Var redzēt, ka ļoti daudz viesnīciņu nīkuļo, daudz pamestu būvju, daudz vairāk atkritumu nomalēs un nabadzība ir tāda nabadzīgāka, grūtāka, smagāka. Es domāju enerģijās, cilvēku sejās un sajūtās.
Bali nabadzība ir tāda, čillīgāka...silts vienmēr- nenosalsi, drēbes tik lai piesegtu attiecīgās vietas ir vajadzīgas, badā var nomirt tikai, ja slinkums pacelt dibenu un banānu noraut. 
Atšķirībā no dziļās Āfrikas (konkrēti esmu bijusi Kenijā un Tanzānijā), tur tā nabadzība ir tāda nepatīkama, slimīga, izlaidīga...kaut arī var izdzīvot, neko nedarot...Un Āfrikā viņi arī nedara. Tur, lai kādu pierunātu strādāt...ui.. :)
Indonēzieši ir strādīga tauta, ļoti strādīga. Paaudzes izaug, strādājot rīsu laukā, vai sēžot aužamajās stellēs. Tie, kas audzē rīsus, vispār naudu redz tikai divreiz gadā, un to, cik daudz redz, ir atkarīgs no dabas apstākļiem un ražas kvalitātes..
Lombokā izdzīvot ir sūrāk, jo tūrisms vēl ir mazattīstīts. Kukuļošana un rekets ir ikdiena. Katrs var uzlikt savu būdiņu krustojumā un pateikt, ka tas ir maksas krustojums. Un iepūt viņiem! :) Labāk, jau laikus atrast par nelielu naudiņu sev vietēju ''draugu'', kas palīdz izprast vietējās ''pašpārvaldes'' īpatnības.
Pēc pirmā ''reketieru'' (kas nav jau nemaz tik traki) uzlidojuma ostā (viņi tikai tur arī ganās), pa mašīnas logu ieraudzīju piekrasti, man aizrāvās elpa!!! Tik skaistas pludmales, baltas smiltis, palmas, kas spoguļojas okeāna ūdeņos, smargdzils un vietām zaļš ūdens... Pasakaini skaista ir Lomboka!
Tūristu martā, kas skaitās nesezona, bet es labāku nevaru iedomāties, ir tik maz, ka mēs bieži vien bijām vienīgie visā pludmalē, kas stundām ļāvās viļņu aijām...











Lomboka ir gandrīz pilnībā musulmaņu zeme. Ja palielināsi bildi, tad redzēsi, ka no galvenās mošejas skatu torņa uz visām pusēm var vēl redzēt simtiem mošeju. Tā ir Lombokas galvaspilsēta- Matarama, kurā kopumā esot 1500 mošejas...
Mūsu šoferītis daudz mums citēja Korānu un deva padomus visādās dzīves situācijās. Tik ļoti tie bija dzīvi un dziļi, ka sagribējās man to Korānu palasīt. Varbūt kādam ir latviskais tulkojums un var man aizdot? Es jau sen zinu, ka islams, tas, kas tiek ņemts sirds līmenī ir ļoti pamatīgas vērtības nesošs, un arī šeit, Lombokā, tas ir pavisam tolerants, visu un visus pieņemošs. 
Vienīgo nosodījumu, ko no viņiem baliešu virzienā dzirdēju, tas bija par to nodarbošanos ar melno maģiju... :)
Mani Lomboka paņēma ar tūrisma nesabojātiem cilvēkiem, toleranto uzbāzību (kas saprot vārdu nē), patiesumu, amatniecību=mākslu un, jā- tā ir vieta, kur baudīt pludmales. Un augļus.

NOBEIGUMĀ

Kad braucu, jau zināju, ka atgriezīšos. Un, lai gan ceļoju daudz, domubiedru grupas sev līdzi vedu tikai uz Kaukāza valstīm un Krimu (kad vēl tā bija Ukraina), šoreiz zināju, ka šeit man būs jāatgriežas kompānijā ar cilvēkiem, kam ir vajadzīga, kam būs palīdzoša tā enerģija, kas ir šeit. Māte Zeme, apzinātība, klātesamība, dzīves apzināta dzīvošana.
Varbūt Tev šķiet, ka tas nav nekas īpašs, bet man tas bija pirmo reizi, kad es varu pavisam godīgi pateikt,- es 14 dienas nodzīvoju apzināti izbaudot un piedzīvojot ik mirkli. Apzinātība un sajūsma par visu, ko jūtu, redzu, piedzīvoju!
Programma vēl nāk, bet retrīta formāts ir skaidrs! Interesenti rakstās ceļojumu sadaļā jau kādu laiciņu :)

Indonēzija ir vieta, zeme, kur sajusties dzīvam... Tur nevienam nevajag izpatikt, jo visiem ir vienalga, kas tev ir mugurā, kā tu uzvedies, utt. Katrs staigā, kā ienāk prātā un var iztikt ar dažiem drēbju gabaliem. Tur nevajaga kosmētiku un pat valodu ne īpaši vajag. No baliešiem var mācīties, kā ar 50 vārdu krājumu var ne tikai vissarežģītākās lietas izstāstīt, pievienojot žestus un skaņas, bet arī vārīties bez mitas...
Tur visi palīdzēs, smaidīs un ne vienmēr gribēs par to kādu rūpiju... Un, tur ir viegli elpot- ne vienam no tevis pa lielam neko nevajaga... 6 eur dienā istabiņa viesnīciņā ar baseinu un pāris eur ēšanai... Ja kādā homestay vai uz ilgāku laiku, tad vēl mazāk...Protams, ja gribās, tad var arī dārgāk un ļoti dārgi... Es patiešām esmu gatava nākamziem Jūs ciemos uzņemt tur...


IETEIKUMI TIEM, KAS PLĀNO DOTIES:


  • Mēs lidojām ar KLM un ta bija ļoti sakarīga izvēle. Garie lidojumi ir naktī, kas ļauj labāk adaptēties pēc lidošanas. Serviss neatpaliek no arābu aviokompānijām. Nezinu, kā citiem, bet man ir vienmēr trāpījies, ka Ethitad nenormāli saldē un pēc 3-4 stundām visa lidmašīna klepo. KLM ir ļoti ērti un ēdienā mazāk maizes :)
  • Ja brauc uz savu roku un nesezonā (oktobris- maijs), tad var rezervēt tikai vienu naktsmīti uz nākošo nakti. Tas ļauj neiespringt un uzkavēties kādā vietā ilgāk, vai tieši otrādi, elastīgāk kaut ko pamainīt, ja nepatīk. Manuprāt, visideālākā apmešanās ir Ubudā, jo tur ir milzīgs daudzums vienkārši fantastisku naktsmītņu par ļoti mazām naudiņām (par 20eur/nr ir jau ļoti labs ar baseinu, brokastīm utt.) un ģeogrāfiski ļoti izdevīgi. Var dabūt homestay par 6eur bez problēmām, pajautājot jebkuram vietējam uz ielas. Viņi apčubinās, parununāsies, centīsies izpatikt....
  • Mašīnu labāk pašiem  neīrēt. Gan tāpēc, ka ir kreisās puses satiksme, gan policistu īpašās mīlestības dēļ uz citādu ādas krāsu, gan tādēļ, ka lētāka mašīna maksās 25eur+degviela+ stress+ ārpuskārtas izdevumi policistiem, bet visa diena ar šoferi, kas pastāstīs par valsti, ieteiks maršrutu un izvizinās ar iekļautu degvielu utt. maksās aptuveni 35eur/d. Ļoti daudz 7vietīgo auto, kas izmaksas uz cilvēku padara smieklīgas. Iesaku FB grupu Ceļo bez Bēdu, kur cilvēki dalās ar šoferīšu/gidu kontaktiem. Mēs izmantojām iepriekšējā dienā whatsapā uzrakstot un piesakot. Vidēji no 3jiem, 2 bija brīvi.
  • Takši. Ielādējiet Uber un Grab, kas parāda cenu (ir krietni lētāka) un nav jākaulējās. Tāpat ielādējiet Maps.me  karti, kas strādā oflainā, noderēs.
  • Apskatīt apkārtni motorolleris par 3-4 eur/d ir lieliska izvēle. Varbūt pirmajā dienā būs stress par to haosu krustojumos un aizmirstās īstā ielas puse :D, bet otrā dienā jau ir ok...
  • Ja vēl neesiet bijuši miljonāri, tad Indonēzijā jums tāda iespēja būs pilnīgi noteikti. 1.milj.rūpiju ir 60 eur. Ieteicams ņemt līdzi skaidru naudu un samainīt maiņas kantoros, jo bankomātu nemaz tik daudz nav. Norēķini gandrīz visur ir skaidrā naudā rūpijās.
  • Ļoti iesaku braukt ar mugursomām! Man tā bija pirmā reize un tagad būšu mugursomas ceļotāja, jo tas paver milzumdaudz iespēju laivot, braukt ar motorolleri no vietas uz vietu, un patiešām pavisam maz vajag ņemt kaut ko līdzi! Jā, atpakaļceļā gribās viskaut ko nopirkt un tad var nopirkt nododamai bagāžai lielo somu par 7eur un piepakot to par 30eur :D . Ieteikumos biju lasījusi, ka vislabāk pirkties Ubudā, kur tirgus ir ļoti bagātīgs un lētāks nekā citur, bet tas neapstiprinājās. Kutā ( Denpasārā) cenas bija tādas pašas. Tā kā droši var pirkšanos atstāt pēdējam brīdim pirms izlidošanas mājup. Iesaku Krišna suvenīru lielveikalu, kur viss ir krietni lētāks nekā pat tirgū un cenas ir virsū rakstītas :D. Suvenīri ir milzīgā izvēlē. Bet drēbes gan pērciet citur- tās tur draņķīgas.
  • Uz Lomboku pārcēlāmies no Amedas, kas ir vistuvāk (stundas brauciens) par 12 eur. Arī tur par cenām jākaulējas. Var nopirkt pie jebkura stūra šīs biļetes uz nākamo dienu. Tā pati ātrumlaiva (Freeebird) iet garām un piestāj Gili Gili salās, kas tūristiem ļoti patīk... :) Reiss ir katru rītu 11:00 un ap 13:00 no tā gala. Kamēr okeāns nav pārāk saviļnojies, lai tiktu atpakaļ. Tāpēc pēcpusdienas reisu nav. Atpakaļ jau bija samērā lieli viļņi, bet ne tik lieli, lai paliktu slikti.
  • Līdzi ņemamais. Pāris ļoti plānas kleitas meitenēm. Pušiem garāki šorti, lai ciskas pie karstā motorollera sēdekļa nepiecepas. Meitenēm -jogas vai harēmbikses (uz vietas maksā 3eur) motorollerim.  Visu pārējo nopirksiet uz vietas- šampūnu, aizsargkrēmu un viss, neko citu arī nevajaga.. Tur uz vietas pietiek ar jēzenēm(iešļūcenēm), jo pat kāpienos neprasījās ne pēc kā nopietnāka. Līdzīgi kā Indijā, veikalos, telpās un tempļos dodas iekšā noaujot kājas, tāpēc jebkas šņorējams vai sprādzējams ir neērts.  Lidmašīnā biju ar viegliem strechers apaviem, bet uz vietas tiem pielietojuma nebija.
  • Ja vairāk interesē konkrētas vietas, viesnīcas, tad manā profilā feisbukā ir apraksti un video.
  • Un pēdējais- bāziet iekšā tik daudz augļu, cik variet un noteikti ejiet uz masāžām- stundas masāža tikai 6 eur! :) No viesnīcu dvieļiem neko baltu negaidiet, istabiņās rēķinieties, ka nebūsiet vieni, vismaz ķirzakas būs kompānijā... 
  • Noteikti nebaidieties no varungiem- tādām ļoti pieticīga izskata ēstuvītēm visās malās- tur ēdiena garša neatšķiras no restorāniem un kafejnīcām, cena ir aptuveni 2,50 uz abiem, bet garša visautentiskākā. Pie tam viņi krāmē no visa (uz ko norādi ar pirkstu) uz šķīvja pa druskai, - tādējādi vari izgaršot un uzreiz atklāt to, kas visvairāk iet pie sirds.  Bali un Lomboka ir īstā vieta, kur izbaudīt vai iepazīties ar jūras veltēm, jo Eiropā šī iepazīšanās maksā 10x dārgāk. Es ieteiktu arī biežāk izvēlēties Vegan restorānus, arī ja neesi veģetārieties vai vegāns. Tā ēdienu izvēle un garšas ir kaut kas fantastisks!
  • Par izmaksām. Tā, kā plānojam nākamreiz doties lielākā skaitā, tad ņēmām dažādas viesnīcas (20-40eur/dn), bet homestay var palikt lētāk. Tā kā esmu gardēde, tad tur galīgi netaupījām un vidējais rēķins bija 100 000 (6eur uz diviem :D) ēdienreize. Brokastis visur ir iekļautas. Šoferi ņēmām 3x30eur +taksis uz lidostu, motorolleris 4 dienas, laivas, kopumā transportam kādi 120 eur aizgāja. Suvenīros gan kādas 100 naudiņas atstājām. Ieejas biļetes precīzi neatceros, bet līdz 15 eur kopā par visu...
  • Man ļoti patika šī nesezona. Man, kā siltummīlei karsti nebija. Maksimāli jau arī bija 32 grādi. Grūti paliek pie 34+ (man). Lietus bija pirmo nedēļu, bet tas tikai priecēja un atsvaidzināja. Lija tikai vienreiz dienā, parasti vakaros, kādas 2 stundas un viss. Ja sākas, vienkārši ieej kādā varungā izdzert svaigi spiestu sulu un nogaidi līdz pāriet. Sezonā (jūnijs- septembris) esot nenormāls daudzums tūristu, lietus nav, gaiss sausāks, bet cenas uz visu vismaz reiz 2... Visvairāk līstot decembrī. Pārējos mēnešos esot īslaicīgs tas lietus.
Ceru, ka izbaudīji jau šīs skaistās Indonēzijas salas jau neklātienē un novēlu, tās pieredzēt un sajust arī pa īstam!

Inta
2018.gada 4.aprīlī