piektdiena, 2017. gada 29. septembris

Pārdomas par pašreizējām enerģijām


Šogad enerģijas ir mainījušās un būtiski. Es sen neesmu rakstījusi savu ''enerģiju
apskatu''vairāku iemeslu dēļ. 

Gan tādēļ, ka es ļāvu sev pierast pie šīm enerģijām, peldēties tajās un izgaršot, gan tādēļ, ka šīs enerģijas, vibrācijas, kas manī ir ienākušas, maina mani pašu. Ir vajadzīgs laiks, lai šīs pārmaiņas pieņemtu, saprastu, kas īsti notiek un kā tās ārēji vēlās izpausties. 
Bija brīdis, laika periods no augusta sākuma, kad prāts prasīja salikt rudens nodarbību, vebināru un tikšanos grafiku, ko arī izdarīju. Bet, jau pienākot septembra vidum, sajutu, ka tas vairs nav atbilstoši manējai pašreizējai realitātei, kurā atrodos un dzīvoju.
Es pieņēmu lēmumu, atstāt tikai pa vienai no katras prakses, ko pašlaik vadu šajā gadā. 
Novadot pēdējo vebināru, manī arī ienāca sajūta: arī te ir jābūt savādāk. Un ierakstīju savā blogā sekojošu tekstu:
Telpa un enerģijas tajā mainās. Laiks, ko veltījām zināšanu apguvei, tehnikām un regulārām praksēm ir jāmaina uz DZĪVOŠANU tajā, ko esam apguvuši un katrs pats sev atzinis par labu esam. Praktizēšana, katru mirkli, vai vienkārši dzīvošana un būšana tajā, kas tu esi pa īstam. Esmu to iesākusi pati un vairs nevaru iedomāties atgriezties atpakaļ vai dzīvot kā savādāk, kā vien saskaņā ar Sevi...

Šodien es pastāstīšu savus novērojumus, kas raksturos to, kas notiek enerģētiskajā plānā. Ar mani un cilvēkiem man apkārt. 
Jau laikus atvainojos par haotiskumu :)

Sākšu ar to, ka lielākoties ir kādi ārēji apstākļi, notikumi, tikšanās vai sarunas, kas mani pamudina uzrakstīt, izteikties un uzrakstīt blogā. 
Mani mulsina publicitāte, tādēļ es iespēju robežas izvairos no intervijām. Protams, ka es apzinos, ka zem tā slēpjās manas bailes un nepārliecinātība, tāpēc sev esmu uzlikusi pārbaudījumu un interviju limitu- divas intervijas gadā, kas nav TV (tās es atsaku automātā- tam drosmes man vēl nav :D)
Mani uzrunāja kāda žurnāla redaktore, ko nekad nebiju lasījusi vai turējusi rokā. Un es spontāni piekritu. Lielākoties man nepatīk tas rezultāts, kas sanāk galā- ne teksta fragmenti, kas tiek izvēlēti, jo šķiet, ka no konteksta izņem, manuprāt, svarīgāko, ne bildes :).
Arī žurnālisti strādā uz savu publiku un jautājumi nav par to, par ko man šķiet svarīgi runāt... Ar vienu izņēmumu, pārējās intervijas manī radīja diskomfortu.
Bet tad nāca šī intervija divas nedēļas atpakaļ. Vakar bija fotogrāfēšanās. Gan intervētāja, gan stiliste, gan fotogrāfs - jauni un aizrautīgi cilvēki, ar kuriem kopā varēju izbaudīt procesu!
Bet rakstu par to, ka ar šo intervētāju radās tāda interesanta enerģētiskā telpa, kāda nekad nebija radusies šādos apstākļos. Telpa, kurā atverās Kanāls un sāk plūst informācija.
Parasti man tas notiek semināros un vebināros. Kanālu atver klausītāju jautājumi.
Kamēr nav jautājumu, tikmēr es dalos tikai ar informāciju un savu pieredzi. Uzķerot šo fenomenu, arī es sajutu Augšu sadarbību, to sinerģiju, kas rodās starp visiem telpā esošajiem.
Vairāki man zināmi lektori jau sen darbojas pēc šāda principa. Ja sāk savu nodarbību ar jautājumiem un atbildēm. Tagad es zinu, kāpēc :)

Jautājumu bija ļoti daudz šajā intervijā. Un ļoti dažādi. Bieži tie aizgāja tālu prom no tēmas par sievieti. Padalīšos ar dažām tēmām, kas tika skartas, un atbildēm, kuras sasaucās ar pašreizējām enerģijām.

Mēs runājām par to apjukumu, ko rada lielais attīstības nodarbību, kursu un lekciju piedavājums. Žurnāliste stāstīja, ka daudzus cilvēkus jau kaitina pat vārdi - meditācija, apzinātība, sievišķība, utt. Kā atrast savējo? Savējo veidu, savējo skolotāju, sev atbilstošo informāciju?

Un šajā brīdī es sajutu, cik tālu es esmu aizpeldējusi savā realitātē! Atceros, ka es jau pāris gadus atpakaļ šeit pat blogā rakstīju: ''Skolotāju laiks ir beidzies. Zināšanu uzkrāšanas, pa nodarbībām skraidīšanas laiks ir beidzies. Ir jāsāk darīt, praktizēt un spert reālus soļus savā dzīvē- ieviest pārmaiņas savā realitātē. '' Ar pārmaiņām galvā vien ir par maz.

Līdz ar to, ieklausoties savās sajūtās, un sekojot tam enerģiju vilnim, kas nāk, es esmu visas teorētiskās nodarbības un seminārus vienkārši izbeigusi. Izglītojošās nometnes ar pieaicinātiem lektoriem, skolu...Viss, kur tiek piedāvātas zināšanas un informācija, lai arī ar manas pieredzes un enerģijas devu, tika izbeigtas jau pagājušo gad.
Pieļauju, ka ir cilvēki, kam vēl šis posms ir jāiziet un viņiem ir arī ļoti plašs piedāvājums, cik mani vērojumi rāda. Bet tās enerģiju vilnis, kas nes mani, tas nes citā virzienā...
Noraksturošu to no savas pieredzes un sajūtām.

Mans garīgo meklējumu ceļš desmit gadu garumā ir tradicionāli gājis izzināšanas, milzīga daudzuma izlasītās literatūras, apmeklēto kursu, apgūto tehniku un iegūto sertifikātu :D, skolotāju meklējumu ceļu. Ir tāda laba grāmata ''Dejas uz grābekļiem'' Nu, lūk, pirmie meklējumu gadi bija šīs manas Dejas uz grābekļiem :)
Tad pār mani nāca apjausma vai atklāsme, ka tā jau ir kā tie Viedie runā: visas atbildes ir manī pašā, manā Sirdī. Tas nāca reizē ar šo blogu 2012.gadā, kad pieņēmu priekš sevis lēmumu- es iešu savu Sirds Ceļu. 

Jau 2011.gadā es aptvēru, ka manī ir daudz vīrišķo enerģiju. Sāku izzināt šo tēmu, apgūt tehnikas un prakses, līdz atradu praktisku paņēmienu simbiozi sev... Pievilkās daudz sieviešu ar līdzīgiem stāstiem, kas rezultējās autorprogrammā, kas bija par pamatu ''Latvietes Karmai''.
Līdz pagājušā gada maijam es visu laiku vēroju sevi, savas enerģijas un praktizēju. Tas bija pastāvīgs monitorings... Es daru tās lietas, ko daru, līdzīgā veidā, kā ierasts. Es jau pat plānoju to, ka es atkal būšu ārā no sava komforta un harmonijas stāvokļa un man atkal vajadzēs manu prakšu/meditāciju komplektiņu, ar kura palīdzību sakārtoties.

Un tā daudzi (pietam, advancētākie, garīgākie un gudrākie no mums) turpina dzīvot. Nomoka sevi ikdienas darbos, tad sakārto. Nomoka, sakārto. Atrod sev saprotamāko un atbilstošāko instrumentu un cenšas atrast laiku, lai to pielietotu.
Un tiešām uzskata, ka tā ir arī pareizi- viena realitāte pa dienu, cita trešdienu vakaros :D Esmu garīgs, man joga divreiz nedēļa un meditācija sestdienās... :) Ui, cik gadus es pati tieši tā arī dzīvoju! Tas ir posms, kas jāizdzīvo, droši vien...


Un, tad- tajā pašā 2016.g. maijā, pie savas fantastiskās pirtnieces Daces pirtiņā, pār mani nāca atklāsme, kā zibens no skaidrām debesīm. Es ieskatījos acīs savam Ego un sapratu, ka kamēr es sevi asociēšu pilnā mērā ar to, nevarēšu tik uz priekšu. 

Tikko saskaitīju, ka 9 mēnešus, es ļoti nopietni pievērsos Ego tēmai un strādāju ar sevi- tas bija mokošu transformāciju un ļoti dziļas izpratnes laiks, kas pavēra pavisam cita veida redzēšanu, sajušanu un pasaules uztveri... Tas ļāva noņemt tik daudz priekšstatu rāmīšu gan no sevis, gan sabiedrības un šīs duālās pasaules kopumā. 
Šī gada februārī šo savu atziņu un prakšu esenci ''izmēģināju'' uz brīvprātīgajiem t.s. Ego praksēs... Nestāstīšu par to, ko tas paver, atver un rada, vien pateikšu to, ka bez šī Ego mēteļa novilkšanas neredzu ceļu uz priekšu.

 Uz to vietu, kur vairs nevajag grāmatas, skolotājus, kursus, regulāras nodarbības 2x nedēļā, nometnes, utt...
Un zini, kādēļ? Tādēļ, ka nav vajadzības darīt to, jo tu jau reāli dzīvo tajā. Visa tava diena ir meditācija, plūsma, ļaušanās, dziļa elpošana un apzinātība...
Un tas ir tas galvenais, kas ar mani ir noticis, ļaujoties enerģētiskajam vilnim, kas mani ir nesis.
Kopš pavasara es nevis kārtējo reizi balansēju savu sievišķo enerģiju, bet esmu šajās enerģijās pastāvīgi. Tā vairs nav praktizēšana, tā ir būšana. Tas ir dzīvesveids vai esības stāvoklis...

Es neesmu viena šajā enerģētiskajā vilnī. Daudzi to sajūt un vēlas sekot, bet prāta radītā inerce neļauj izkāpt no rāmjiem (šoreiz pat vairāk iekšējos rāmjus domāju) un atļaut sev būt...
Mani izbrīna tas lielais semināru, kursu, skolu, nometņu piedāvājums šajā laikā, jo es neredzu tur nekādu valdošo enerģiju atbalstu. Manās sajūtās tas vilnis ir beidzies. Šīs aktivitātes var notikt tikai uz to rīkojošā cilvēka personiskās enerģijas, un tam vajadzētu būt ļoti grūti.
Bet varbūt, ka pastāv paralēlās realitātes un kādā no tām vēl pastāv tāds vilnis, kā manējajā bija 2012.gadā... Tas būtu diskusijas vērts jautājums.  Varbūt Tev ir ko teikt par šo?

Regulāra praktizēšana vēl daudziem cilvēkiem būs vajadzīga kādu laiku, pirms viņi pavisam iekāps savā jaunajā realitātē, kur praktizēšana kļūs par esības stāvokli. Un, manuprāt, tam ir jāgatavojas, jo enerģijas to pieprasa...
***

Vakar stiliste bija jauna meitene-23.gadi. Sena Dvēsele, kas to nav apzinājusies vēl šajā dzīvē. Viņs stāstīja par to, kas notiek apkārtnē, ar viņas draugiem, cilvēkiem, sabiedrību... Lika man vēl vairāk izjust, kādas pārmaiņas notiek visos līmeņos...

Jau gandrīz gadu ir sācies tas laiks, kad ļoti aktīvi sāk realizēties cilvēku jaunie scenāriji. Sāk notikt notikumi. It kā vairākus gadus lika iekšēji transformēties, strādāt ar sevi, briest, bet tagad ir pienācis laiks reāliem notikumiem. 
Kūniņas periods ir beidzies un ir pienācis laiks izplest spārnus un mācīties lidot!

Man ir divas draudzenes, kurām vienlaicīgi ir sācies tāaaads notikumu karuselis pēc daudzu gadu mokošas stagnācijas visās jomās! Viņas nezina, kur šī straume viņas nesīs- tā bangojoša un strauja viņas ierauj elpu aizraujošos piedzīvojumos!
Tā ir enerģija, kas izrauj visus baiļu aizprostus. Tā ir Dvēsele, kura gadiem ir spiedusi, mēģinot pārraut šos Ego/prāta uzceltos dambjus un ir bijis vajadzīgs kāds PIRMAIS SOLĪTIS no paša cilvēka puses, varbūt pat pavisam mazs, bet šim cilvēkam tas ir prasījis daudz, un aizprosts ir vaļā!!! Un viss notiekās! 

Viņas mani sauca par drosmīgu, bet es tagad klusi apbrīnoju par drosmi viņas!
Ak, kā es priecājos par viņām un visiem, kam sāk notikt Dzīve!!!
***

Kāpēc tik daudzas foršas  sievietes ir vientuļas? Man jautāja žurnāliste...

Šis periods bija ļoti vajadzīgs katrai, kam bija jāpiedzīvo. Bet tagad tas ir beidzies, es noteicu. Noteicu, bet iekšēji prāts man saka : vai tiešām? Es ieklausījos savā iekšējā balsī un sajutu- jā, tas ir beidzies. Enerģētiskajā plānā tas ir beidzies, tikai cilvēkiem ir tam jāpieskaņojas vēl.
Bet tik daudz, cik ir skaistu iemīlēšanās stāstu pēdējā laikā, es sen esmu gaidījusi!

Es rakstu savu ceturto grāmatu un esmu procesā, tāpēc varbūt blogs ir nedaudz novārtā atstāts. Šoreiz es to daru kopā ar vienu savu Dvēseles Māsu :) Paralēli nāk ļoti daudz atziņu, pārdomu un informācijas, ko rakstu dienasgrāmatā. Varbūt tā būs grāmatas nobeigumā, varbūt es to publicēšu šeit. Tagad vien ielikšu fragmentiņu, kas attiecas uz to, kas notiek:

''... Interesants fakts manā ceļā, ko sapratu, ir tas, ka līdz šīm attiecībām, kurās es tagad atrodos, man apkārt bija tikai sievietes- draudzenes, kolēģes un nodarbību apmeklētājas. Tagad viens pēc otra mūsu abu lokā parādās pāri, kas iziet līdzīgas pārī būšanas pieredzes.
Pirms pāris nedēļām, kad atgriezāmies, no mūsu Latgales loka, kur iepazināmies ar Lauri un Arnitu, kas izvēlējušies dzīvot vientuļā vietā, no malkas klučiem celtā mājiņā, bez elektrības un ūdensvada, es ļoti aizdomājos, ka varētu jau četrus pārus, ko esmu pēdējā laikā satikusi, nointervēt par šo iešanu kopā.
Visās šajās, nesen izveidotajās attiecībās ir pilnīgi cits redzējums, cits mērķis un citi uzdevumi. Tradicionālā ģimene, bērni, utt. vispār vairs nav prioritāte. Gandrīz visiem tas ir daļēji vai pavisam pabeigts projekts. Partnerattiecību jēga un mērķis ir kardināli mainījies. Es to tik spēcīgi jūtu savās esošajās attiecībās un kaut vēl nezinu, kur mēs aiziesim un, kā tas izvērtīsies, vienu jau zinu- man tiek dota jauna pieredze, lai es to varētu dot tālāk…''

Radniecīgo dvēseļu pievilkšanās ir sākusies un uzņem apgriezienus. Tā ir labā ziņa :)

Jā, sievietei nav jābūt vienai- tā pārliecība, ar kuru to ierakstīju 2,5 gadus atpakaļ "Latvietes karmā'', ir aktuāla vēl joprojām. Tikai mums ir jāiemācās būt kopā tā, kā to pieprasa pavisam cita veida enerģijas, cita realitāte...

Ā, starp citu bija vēl viens jautājums tajā intervijā, nedaudz izrauts no šī stāstījuma konteksta, bet atbilde bija ļoti skaidri man noformulēta un spontāni nāca.
Jautājums bija par enerģētisko aizsardzību: pret svešām enerģijām, pret programmām (skaudību, dusmām) utml. Pieļauju, ka intervētāja gaidīja, ka ieteikšu kādas tehnikas vai paņēmienus.

Vīrietis, kā Gara enerģiju nesējs jau sākotnēji ir pasargāts daudz labāk no ārējās negatīvās enerģijas ietekmes. Tāpēc vīriešus tas patiešām daudz retāk skar un mazāk ietekmē. Tā iemesla dēļ daudzi no viņiem netic, ka šāda ietekme vispār pastāv, uzskatot tos par māņiem. Jo, vairākums no viņiem to arī nemaz neizjūt.
Vīrietis attiecības atbild ne tikai par fizisko drošību un pleca sajūtu, bet arī rada kopēju enerģētisko lauku, kas pasargā sievieti, kurai no dabas šī aizsardzība var būt mazāka.
Tas notiek automātiski un dabiski, ja ar enerģiju apmaiņu pārī ir viss kārtībā, lomas ir vairāk vai mazāk dzimuma atbilstošas, attiecības savā starpā harmoniskas.
Tā kā šis jautājums automātiski noņemās no dienas kārtības tad, kad ir harmoniskas attiecības lielākajā daļā gadījumu.  Šādas attiecības jau pašas par sevi ir augstās vibrācijās, kas jau pats par sevi ir aspekts, kas ierobežo ārēju ietekmi līdz minimumam. Protams, ka mēdz būt gana daudz dažādu izņēmumu. Tāda atbilde atnāca...
***

Kas attiecās uz enerģijām, tad tas, kas notiek pasaulē, kas notiek ar klimatiskajiem un laikapstākļiem, kas notiek ekonomikā, politikā un cilvēku apziņās, tas viss parāda to, ka pasaule tiek burtiski piespiesta attīrīties no vecā. Bet tiem, kas jau to ir izdarījuši (no sākuma iekšēji, tad savā ārējā realitātē), tie jau rada tīru, harmonisku telpu, kurā vienkārši būt saskaņā ar sevi. Kad šis mazākums sasniegs kritisko masu, tad mēs šīs pārmaiņas ieraudzīsim arī visā pasaulē.

Kopsavilkums šodienas stāstījumam ir tas, ka daudziem no mums ir jāatlaiž savi priekštati par to, ko zinām, protam, kā pareizi jādzīvo utt. Un JĀSĀK DZĪVOT KATRU BRĪDI PAŠAM SASKAŅĀ  AR TO, KO UN KĀ JŪTAM...
Tieši tik vienkārši, kā Sarmīte saka... :)

Un visbeidzot, varbūt kādam rodas jautājums: kā mijiedarboties ar veco valdošu realitāti, ar kuru jāsadzīvo, ar kuru jārēķinās? Jā, tas ir izaicinājums un viena no pieredzēm, kas mums kā Dvēselēm, kas izvēlējušās nākt šeit šajā Pārejas laikā, ir jāapgūst. 
Jā, man pašai šeit ir vēl gana ķeršanās, ir problēmas ar to, ka neatceros, aizmirstu, man neturās galvās viss, kas saistīts ar grāmatvedību, tehniskām lietām, atskaitēm. Es palaižu garām vēstules, maksājumu termiņus... Man negribās pilsētu, senos kontaktus. Man vairs nav svarīgas tās socālās saites, kas bija senāk un otrs gals to nesaprot. 
Man ir jāmācās sakārtot dzīves praktiskā puse, lai arvien vairāk ieļautos, atbilstu manai jaunajai realitātei. Arī tā puse, ko mēs dēvējam par finansiālo pusi. Zinu, ka daudziem ir grūti saprast tieši šo aspektu, kaut es redzu, ka galvenais šķērslis ir domāšanas stereotipos, kas neļauj redzēt iespējas ārpus kastītes.
Tāpat arī man ir bijis jāiemācās izlēgt savs pasaules glābēja gēns :D, ja tas notiek uz mana energētiskā disbalansa rēķina. Es varu dalīties tikai ar to, kas manī ir. Un vispirms ir jārada sevī tas, ar ko es vēlos un varu dalīties...
Jā, ir dažādas praktiskas un arī enerģētiskas dabas grūtības, bet tas tiešām ir štrunts, pret tiem ieguvumiem, ko var izbaudīt! Lai top, mīļie!!!

Lai maģisks rudens!
2017.gada, 29.septembrī-
Inta

svētdiena, 2017. gada 10. septembris

Došana, dalīšanās un kalpošana

''Mīlestība nevar palikt par sevi- tādai nav jēgas. 
Mīlestībai ir jāliek strādāt, un šis darbs ir kalpošana. 
Lai kādi mēs būtu radīti, spējīgi vai nespējīgi, bagāti vai trūcīgi,
 nav jāsver, cik daudz mēs darām, bet- cik mīlestības mēs ieliekam darītajā- 
lūk, dzīves gara dalīšanās mīlestībā ar citiem.''
Māte Terēze ''Mīlestība grib kalpot''


Vakar biju iegājusi grāmatnīcā un tur redzētais lika gan aizdomāties, par to, kas tiek izdots un kā 
ietērpts, gan arī sapriecāties par vērtīgiem izdevumiem, kas ir pārizdoti un atgriezušies plauktos pēc ilgākas pauzes... 
Dažas topā esošās grāmatas lika aizdomāties par to, kas cilvēkiem ir svarīgāks- forma vai saturs? Iespējams šajā laikmetā mainās uztveres mehānisms? Izdevuma vizuālais noformējums kļuvis nozīmīgāks par saturu? daudz bildes un maz teksta, ātri uztvert, ātri pārstrādāt...un?
Kaut, protams, tā ir māksla- dizaineru/mākslinieku un iespiedēju/tipogrāfijas kopdarbs. Grozīju rokās un apbrīnoju Akvelīnas Līvmanes grāmatu un Latvian Fairy Tales- īsti mākslas darbi!

Bet šodien uzrakstīt mani pamudināja kāda pārizdota grāmatiņa, ko jau sen ieteicu visiem, kas sāk nopietnāk aizdomāties par garīgumu. Tā tika izdota 2008.gadā, tad kādu laiku nebija nopērkama grāmatnīcās, bet vakar to ieraudzīju tur atkal. Un par ļoti pievilcīgu cenu- 2,35 Eur!

Tā ir Karolīnas Maizas ''Garīgā spēka neredzamā vara'', kas reiz man sniedza ļoti daudz atbilžu uz maniem jautājumiem, par to, kādu kalpošanas ceļu man izvēlēties.

Jo pienāk brīdis, kad Tu ne tikai ar prātu saproti un apzinies, ka došanai un saņemšanai ir viens kanāls, ka došana un dalīšanās ir atslēga pārpilnības plūsmai tavā dzīvē, bet, kad vēlme dot un dalīties ir Dvēseles dabiskā vajadzība. Jo spēcīgāks kontakts mums izviedojas ar mūsu Dvēseli, jo vairāk šī vēlme spiež un mēs sākam meklēt savu viedu, kā to realizēt...

Iesākumā arī es mēģināju ar prātu saprast, kas būtu mans kalpošanas veids. Biju jau ziedojusi dažādiem projektiem, piedalījusies labdarības akcijās.
Tad kopā ar darba kolēģiem izdomājām, ka organizēsim šādu akciju paši. Vienojāmies ar sociālo pārvaldi, kas mūs informēja  par 20 maznodrošinātajām daudzbērnu ģimenēm, ko mēs ''sadalījām''kolēģu starpā- tā sakot, katrs uzņēmāmies šefību par vairākām ģimenēm. Iepirkām lielos daudzumos produktus- miltus, makaronus maisos no dzirnavnieka, kartupeļus tonnās no zemniekiem, utt, fasējām pēc darba  un vedām šīm ģimenēm...

Tur būtu vesels stāsts, kā mums gāja, ko mēs tur redzējām un pieredzējām. Tas bija vairāk kā 10 gadi atpakaļ un toreiz vēl šī grāmata iznākusi nebija. Man bija ļoti grūti redzēt mazus, kašķa noēstus, neēdušus, netīrus bērniņus, kas skrien klāt un paģiraino māti, kas pēc brīža izklunkuro no kaut kurienes... Man sirds plīsa pušu un gribēju visu to bērnu varzu ņemt pie sevis, glābt, pabarot un nomazgāt... Es nevarēju naktīs gulēt, domājot, kā palīdzēt... Apbrīnoju sociālos darbiniekus, kas to redz ikdienā un spēj darīt šo darbu. Es nespēju. Toreiz to akciju noslēdzām, un es priekš sevis sapratu, ka tas nav mans veids, kā kalpot. 
Ap to pašu laiku, es organizēju labdarības koncertu, ar mērķi atjaunot Jelgavas Sv.Jāņa baznīcas ērģeles un tas jau izdevās daudz harmoniskāk, jo tomēr organizēšana vienmēr ir bijusi mana stiprā puse...

Bet tad nāca šī grāmata, kas stāstīja par kalpošanu kā tādu. Par dažādiem kalpošanas veidiem un līmeņiem un to, cik svarīgi ir atrast savu. K.Maiza kalpošanas veidus ir sasaistījusi ar čakrām, kas ir ļoti ērts veids, kā piesaistīt tēmu konkrētiem līmeņiem. Pirmās čakras kalpošana- dalīšanās ar matēriālām lietām, pajumte, ēdiens- zemes dāvanas, otrā čakra- finansiālais, radošais un emocionālais atbalsts, utt.
Izlasot šo grāmatu es sapratu uzreiz, ka man visharmoniskākie ir piektās un nedaudz ceturtās čakras kalpošanas veidi. Tas bija liels atvieglojums, ko nesa šī izpratne, ka arī šajā jomā mēs esam ļoti dažādi un katrai Dvēselei ir savi uzdevumi arī kalpošanas jomā...

Daudzi latvieši jūtīgi uztver pašu terminu ''kalpošana'', kas ir atvasināts no vārda kalps, tomēr cita vārda nav, kas raksturotu pašu jēdzienu- došana, dalīšanās neko negaidot un neprasot pretī...
Tikko kā es biju atradusi savu veidu un dziļi izpratusi arī desmitās tiesas garīgo pamatu, es sāku to likt lietā visās lietās, kam ķēros klāt. Pietam sekojot līdzi gan tam, lai desmitās tiesa tiktu atdota regulāri un, tam kā pati jūtos, kā mainās mana enerģija došanas procesa rezultātā, kā mainās mana dzīve, cik daudz vārtu atvērās... Vienu laiku pat biju iegājusi azartā, 10 tiesu pamēģinot aizvietot ar 20-to un pāris mēnešus pat bija situācija, kad 70% cilvēku nāca pie manis un nodarbībām par brīvu- tikai 30% maksāja.

Tā es eksperimentēju ar enerģijām, pārpilnības plūsmu un manis pašas sajūtām...
Esmu jau rakstījusi par enerģijas apmaiņas pamatprincipiem, jo šajā jomā ļoti ātri var ''iebraukt auzās'' līdz pat nopietnai enerģētiskaji krīzei. Kas man arī ir ne vienu reizi vien gadījies. Bet nu eksperimenti dod pieredzi :) Ir interesanti vērot korelāciju starp to, ko Tu atdod un to, kā Visums uz to reaģē!

Vēl viena svarīga lieta, ko es esmu sapratusi- ļoti svarīgi ir tas, ar kādu enerģiju es atdodu, kā es jūtos tajā brīdī, vai tiešām es neko negaidu pretī? Pat ne vismazākajā sirds kaktiņā? Nu, ka vismaz kāds man uzsitīs pa plecu? Vai es varu ar līksmu sirdi darīt tos mazos darbiņus arī paslepus, nevienam nesakot un neplātoties? Un, jā- vismaz par pusi no šiem darbiem neviens, izņemot mani un otru iesaistīto pusi nezina. Tikai Visums.

"Sargieties darīt labos darbus cilvēku priekšā, ka tie jūs ievērotu, jo tad jums nebūs nekādas algas no jūsu debesu Tēva. Kad tu dari žēlsirdības darbus, neliec savā priekšā tauri pūst, kā to dara liekuļi sinagogās un uz ielām, lai cilvēki tos godinātu. Patiesi es jums saku:tie jau saņēmuši savu algu. Bet, kad tu dari žēlsirdības darbus, lai tava kreisā roka nezina, ko labā dara, ka tavs žēlsirdības darbs paliek apslēpts; bet tavs Tēvs, kas redz apslēpto, tevi atalgos." - Mt 6:1-4

Kalpošana, došana un dalīšanās ir ne tikai atslēga pārpilnības plūsmai (jo, ja tas būs mērķis, tad tas automātiski padarīs kalpošanas aktu par nosacījumu un tā enerģija neko daudz atpakaļ neiedos), bet galvenokārt, rokās sadošanās kopējam darījumam ar savu paša Dvēseli. Jo spēcīgāks kontakts ar Dvēseli, jo vairāk enerģijas, iedvesmas, spēka, lai darītu visu pārējo, dēļ kā esi šeit atnācis...

Austrumu mācības visas kā viena runā par labo un slikto karmu, par karmas punktiem, ko var sakrāt pastāvīgi sekojot līdzi saviem labajiem darbiem. Tur šim jautājumam ikdienas dzīvē pieiet samērā praktiski, bez augstas filozofēšanas. To atstājot svētajiem rakstiem un Guru.
Manā ģimenē arī ik palaikam tiek spēlēta karmas punktu spēle :) Palaižot mašīnu pa priekšu sastrēgumā, palīdzot kādam, vai vienkārši sakot labus vārdus un dalot smaidus :)

Un te dažas universālas patiesības no grāmatas:
  • Jūs jau esat tur, kur jums jābūt, un ikvienā mirklī ir iespēja kalpot citam un saņemt atbalstu;
  • Nejaušības vai sakritības vienmēr slēpj sevī dziļāku jēgu;
  • Jebkura līdzdalības forma, ko piedāvājat, ir dziedināšana;
  • Viss, ko jūs dariet citu labā, tāpat kā atbalsts, ko saņemat savā dzīvē, dziedinoši atsaucas uz cilvēku kopību;
  • Jūs vienmēr saņemsiet palīdzību jau sekundi pēc lūgšanas. Lai pazītu šo palīdzību, jums kopš šīs lūgšanas itin viss savā dzīvē jāskata kā daļa no atbildes uz lūgšanu;
  • Visam, ko jūs apzināti darāt, pamatā ir garīgā spēka neredzamā ietekme.

Pamatpatiesības, daudz vērtīgas informācijas, piemēru un stāstu izlasīsi šajā grāmatiņā, ko ļoti iesaku!

"Gūt var ņemot, gūt var dodot, dodot gūtais neatņemams." J.Rainis

Inta
2017.gada 10.septembris

P.s. Grāmatnīcās ir paradījušās arī D.M.Rīza ''Četras vienošanās''un ''Mīlas Meistars''. Grāmatas, kam vienkārši jābūt mājās. Tādu, kuras nes tik daudz dziedinošas un mīlestības pilnas enerģijas tiešām ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas... :)
Ieraudzīju arī G. Čepmena ''5 mīlestības valodas''un ''5 mīlestības valodas vīriešiem''. Otru nemaz neesmu lasījusi :)
Tā kā izmet loku caur grāmatnīcu, jo grāmatu lasīšanas laiks tuvojas...

piektdiena, 2017. gada 18. augusts

Intervija ar Lauri un Arnitu par Ceļu uz Brīvību

Esmu ievērojusi, ka pēdējā laikā sarunas semināros un draugu, domubiedru lokā arvien vairāk un

biežāk aizved pie vienas aktuālās tēmas. Brīvība. Brīvība iekšējā un ārējā. Atsvabināšanās no saviem
iekšējiem rāmīšiem un ārējās nosacītības, veselīga un minimāla saikne ar Sistēmu, kāda tā ir pašlaik...

Jūtu, kādu prieku un gandarījumu man sagādā šī dalīšanās savā pieredzē, atziņās, kļūdās un ieguvumos... Ir noiets pamatīgs ceļš, bet vēl ļoti daudz ir priekšā...

Tieši personīgā pieredze ir tā, kas visvairāk palīdz, iedrošina un iedvesmo. Un, lai gan tā pieder kādam citam un nav piemērāma otram pilnībā- tas nav arī vajadzīgs. Pietiek paskatīties acīs šādiem drosminiekiem, ieraudzīt Dvēseles klātbūtnes spēku, sajust gan degsmi, gan rimtumu un mieru vienlaicīgi, lai apjaustu- IR VĒRTS!
Katra grūtība, katra pārvarētā baile un šauba, ir vērta, lai paceltos Dvēseles lidojuma augstāk. Uz to vietu, kur horizonts atkāpjas, paverot jaunus apvāršņus un ieraugot nākamo līmeni...

Ciemošanās pie Laura un Arnitas dziļos Latgales laukos nebija īpaši plānota. Pat vairāk to varēja nosaukt par nejaušību, jo stāstot Sarmītei par plāniem ar draugiem izmest loku pa Latgali, viņa man atgādināja, ka ŠAMBUNGU Lauris un Arnita dzīvojas pavisam netālu no vietas, kur plānojām uz pāris dienām apmesties arī mēs...
Tieši Sarmīte man iedvesmoti stāstīja par šo pāri, kas apmetušies ezera krastā, uzbūvējuši māju no tā, kas atrodas dabā, bez ūdensvada un elektrības dzīvo šajā pļavā, taisa bungas un izbauda savu Esību.
Praktiski pieredz to, par ko daudzi tikai runā un spriedelē...

Ir vērts noskatīties Matīsa filmēto video- izbaudot to lēnām, jo tajā ir tik daudz atziņu, tik daudz
pērļu, tik daudz vieduma, ko reti var saņemt apmeklējot vislielākos Guru un maksājot par to bargu naudiņu...
Beigās es nenoturējos un uzaicināju viņus paciemoties pie mums uz Vidzemes Retrītu Cetru novembrī, lai arī Tev būtu iespēja sajust šo pieredzes skaisto un pāri plūstošo enerģiju, šo īpašo Brīvības stāvokli, ko var fiziski sajust, šo vīrišķās un sievišķās (Laura un Arnitas) blakusbūšanas sinerģiju ...
Es nepārstāstīšu Viņu stāstu, jo daudz no tā ir video, daudz arī intervijās un viņu mājaslapā, bet padalīšos vien savās sajūtās, pirms Tu skaties video.

Jā, viņi patiešām ir izvēlējušies, šķietami visnomaļāko un grūtāk sasniedzamo vietu, kādu vien varējuši atrast! :) No grants ceļa, vairākus km no tuvākās apdzīvotās vietas nogriežoties pa knapi redzamām pēdām tieši pļavu un auzu laukam pa vidu, vismaz pāris km jābrauc pēdu virzienā, kamēr tās ieved starp priedītēm skaistā, dabīgu, nepļautu pļavu iesautā uzkalnītē ar skatu uz ezeriņu...
Un tur jau viņi nāk- Arnita- smaidīga, silta, sirsnīga un ļooooti sievišķīga, kuras spēks parādās reizē ar viņas balsi, kad viņa dzied, runā un smejās... Teikšu atklāti- es ļoti vēlētos atsevišķu sarunu ar viņu: par sievišķīgām sajūtām, par to, kā ir būt blakus viedam, spēcīgam un brīvam vīrietim, kā ir sekot Viņam un būt blakus... Visur un vienmēr.
Mājās braucot, mēs abas ar Lindu, viena otrai uzdevām šo jautājumu: Vai mēs būtu gatavas? Vai varētu?...
Pēc mirkļa nāk Lauris, atrāvies no kārtējo bungu taisīšanas, un sniedz mums roku, pirms tam
pajautājot, vai mēs esam gatavi to saņemt... :D Bungas pārvelk ar izmērcētām un pūt sākušām ādām. Un teikšu godīgi, tā ir viena no trakākajām smirdoņām, ko mans deguns ir pieredzējis! :)

Mēs nebijām plānojuši un gatavojušies intervijai, bet kamera bija mašīnā un jautājumi no manis, mums nāca paši. Arī plūsma no Laura nāca tik harmoniski, ka daudzi jautājumi kļuva lieki...
Mani fascinēja viss, ko es dzirdēju, saredzēju un sajutu...
Īpaši bungošana un dziedāšana. Viņi dziedāja Valda Atāla, kurš ir man ļoti tuva Dvēsele, draugs, Šūpuļdziesmu Vilkabērnam, kas padarīja šo pieredzi vēl personīgāku priekš manis.
Tā kā esmu bijusi dalībniece dažādos ar bungošanu saistītos pasākumos, rituālos un arī man pašai ir bungas, tomēr šī tikšanās, man atvēra jaunu dimensiju. Es pirms tam zināju, bet nebiju tik spēcīgi sajutusi enerģiju tandēmu- cilvēks, bungas, skaņu vibrācija, zeme...
Var vienkārši ritmiski sist pa bungām, bet var to darīt tā, ka katra skaņa sarezonē ar tevi, ar telpu, ar Debesīm, ar Zemi, ļaujot apziņai atdalīties, nokļūstot starptelpā tik tuvu pašam Sev... Un pietika ar pārsteidzoši īsu brīdi, lai tas notiktu....
Šodien šo vakardienas pieredzi atceroties, mani pārņem divas sajūtas- pateicība par iespēju to sajust un prieks par Viņiem!
Skaties video un sajūti to arī Tu!
https://www.youtube.com/watch?v=5qY88G8bk7Q







ŠEIT IR FORMA, kurā vari pierakstīties, ja vēlies satikties ar Lauri un Arnitu, sajust viņu radīto telpu, pieredzēt bungu maģisko spēku un, varbūt iepazīties un pieradināt Savas Bungas!

ŠEIT INFO PAR VIETU- VIDZEMES RETRĪTU CENTRU!

svētdiena, 2017. gada 30. jūlijs

Lai notiek Tavs prāts!

Viens no, manuprāt, spēcīgākajiem instrumentiem garīgajā ceļā un palīgs grūtos brīžos, ir vienkārša, bet ļoti spēcīga lūgšana: ''Lai notiek Tavs prāts!'' (Vai Dievs, lai notiek Tava griba!) Šī īsā, mums visiem
pieejamā lūgšana ir viena no pašām iedarbīgākajām, kuras mūsu enerģētikā ienes momentālas pārmaiņas- paļaušanos, uzticēšanos Radītajām, ticību un sava Ego/Prāta nolikšanu maliņā.

Brīdī, kad Tev šķiet, ka Tu vairs netiec galā, tā spēj darīt brīnumus. Protams, ja Tu tici šiem vārdiem. Kādēļ šī lūgšana ir tik spēcīga? Jo izrunājot šos vārdus, Tu vienlaicīgi paud vairākus apgalvojumus:

  • Tu atzīsti, ka uzticies Radītājam un atzīstot to, kā vienīgo spēku, savā veidā diskvalificē visas enerģijas, kas traucē un oponē šim spēkam;

  • Tu atzīsti, ka Tavi personīgie mēģinājumi un centieni ir noveduši Tevi strupceļā vai nav palīdzējuši, un šobrīd Tu esi gatavs pilnībā uzticēties Dievam, faktiski nododot savu gribu Viņa rokās.

Varētu rasties jautājums- kā tad ar visiem zināmo Brīvās gribas likumu. Tas pastāv. Pietam gan Ego, gan augstākā Es līmenī. Svarīgi, kurā Es līmenī apgalvojums ''Lai notiek Tavs prāts/griba''tiek pausts. Lielākoties, tas tomēr notiek tad, kad mūsu Ego jau ir aplauzies un mēs atceramies par augstāku spēku eksistenci :) Principā, šis apgalvojums, šī lūgšana noliek uz lāpstiņām mūsu Ego, noliecot galvu dievišķā priekšā. Tieši šajā brīdī dievišķums spēj ienākt Tevī un piepildīt Tevi. Aklais kučieris ir atdevis grožus Radītāja rokās... Tas ir kā pārslēgt režīmus kādā tehniskā iekārtā- no manuālā uz automātisko, vai no standarta uz Turbo... :) Viens režīms ir ierobežots, otrs- bezgalīgs.

Vēl ļoti būtisks šīs lūgšanas aspekts ir tas, ka tā aptur bezgalīgo domāšanas procesu Tavā galvā. Tas ārprāts, kas notiek mūsu galvās, atņem milzīgu daudzumu enerģijas, vienlaikus sējot šaubas, bailes un pazeminot mūsu vibrācijas, bremzējot mūs mūsu ceļā.

Lūgšana ir pilnīga uzticēšanās. Bez uzticēšanās nemēdz būt pilnvērtīgu attiecību. Pat ar Dievu.

Pastāvīgi atgādinot, atgriežoties pie lūgšanas: ''Lai notiek Tava griba!'', mēs atslēdzam prātu un atgriežamies savā apzinātības stāvoklī- šeit un tagad, saglabājot savu enerģiju, klātbūtni mirklī. Atgriežoties paļāvības un harmonijas stāvoklī, kas tikai caur uzticēšanos un paļaušanos vien ir iespējams.
Man pašai šī lūgšana ir pastāvīgs pavadonis, ceru noderēs Tev arī!

Dievs, lai notiek Tavs prāts!

Inta Blūma

(ierosme no Kaa vēstījuma)



-->

svētdiena, 2017. gada 16. jūlijs

Sava ceļa gājējiem...

Ir laiks, kad kalnus gāzt, kad iedvesmot un iedvesmoties, sagriežot dzīves notikumus virpulī. Ir laiks,

kad apstāties un izbaudīt, piedzīvot vienkāršas lietas. Ļaut sev izdzīvot rāmu ikdienu, sevi ieliekot vienkāršās darbībās: rāmi sēdēt uz terases un ar skatienu noglāstīt pakalnus, ar iedvesmu gatavot ēdienu saviem mīļajiem, ielikt ziedus vāzē un aizdegt sveces, palasīt un palūgties...
Sen neesmu rakstījusi. Šeit, jo bez rakstīšanas kaut kas spiež, bet iekšējām, ļoti personīgajām sajūtām jānobriest, lai tās uzdrošinātos parādīties...

Interesanti, ka iepriekšējos gados, kad katrs gads manā dzīvē, attiecībās, dzīvesvietā, profesionālajā lauciņā ienesa krasas un būtiskas pārmaiņas, kaut kur dziļi manī iekšā, bija sajūta, ka manā dzīvē nekas nenotiek. Jebkuram, kas mani pazīst šāda mana sajūta šķistu absolūti neloģiska, jo kam, kam bet man notikumi dzīvē mainās ātrāk nekā pat tuvākās draudzenes spēj izsekot!
Bet pašreizējā brīdī, kad jau trešo mēnesi atrodos rāmā, sev piešķirtā, atļautā rāmā plūdumā, šķiet mana pasaule ir mainījusies par 360 grādiem! 

Tehniski viss ir tāpat- tie paši semināri, tie paši darbiņi... Tikai vēl viens pierādījums tam, ka viss ir mūsos iekšā. Ka varam pielikt milzīgas pūles, lai izmainītu ārpasauli, kamēr pāmaiņas neskars mūsu iekšējo serdi, mēs tās nejutīsim... Un, lai tiktu klāt iekšējai serdei bieži vien nepietiek ar ārējām pārmaiņām, vajag kaut kam notikt tik lielam un dziļam, lai sāktos kustība...
***

Rīt atvēršu jaunu lappusi, jo daudzus gadus rīkotās Mistērijas pārdzimst jaunā- Domubiedru Saieta formātā, kur jau pats formāts ir savādāks. Nevis es- Tev, bet mēs visi- katram un visiem.
Satiksimies visi tie, kas ir gatavi darīt kopā. Arī man pašai, individuālistei pēc dabas, tas ir īsts izaicinājums! :) Bet nav cita ceļa, kā meklēt un atrast vienam otru- līdzīgi domājošos, darošos un radošos, jo tieši šajā vienotībā ir spēks, ko vienatnē neiegūt...

***

Bet šodien, no rīta piefiksējot kāda, kas sevi sauc par skolotāju, teikto attiecībā uz garīgumu, lūgšanām,  iekšēji sarāvos... Jo tagad ir tik ļoti modē oponēt, skaļi noliegt kādu citu cilvēku centienus, pieeju, ceļu, izvēles...īpaši, ja kāda tehniska vai garīgā prakse kļūst populārāka, tā uzreiz parādīsies kāds, kam par to būs skaļš un kritizējošs viedoklis...
Kāpēc pie mums populāri ir skaļu, nosodošu, kritizējošu un oponējošu viedokļu paudēji? Vai tādēļ, ka viņi sēj nepieņemšanas, strīda sēklu, ko kā kaulu pasviež tādiem pašiem šķirot, vērtēt, izvēlēties, pieslieties kāriem cilvēkiem? Vai varbūt šādi ''autoritatīvi''viedokļi liek cilvēkam aizdomāties, kam viņi piekrīt šajā jautājumā, kurā pusē atrodas? Bet vai obligāti visiem ir jāizvēlās, kāds no pastāvošajiem viedokļiem? 
Vai lūgšanā ir spēks, vai tomēr nav? Kura viedokļa paudēja pusē es esmu?
Vai man ir jābūt kāda pusē? Vai man tomēr derētu atrast to vienu vienīgo- savējo veidu? Savu ceļu un savu redzējumu, ko nevēlēšos deklarēt kā vienīgo pareizo, jo tas ir tikai manējais. Un katram tas ir viņa personīgais, vienīgais un unikālais...
Man šķiet, ka cilvēki ir noguruši no skaļiem saukļiem un apjukuši no ''vienīgajiem pareizajiem''viedokļiem. Apjukuši no piedāvājuma, kas pastāvīgi liek izvēlēties, domāt, izvērtēt... Pie kā doties, kas palīdzēs, kas iedos pareizāko pavedienu, kas ātrāk aizvedīs pa taisnāko taciņu. Kā tādā lielviekalā, kur starp desmitiem līdzīgu preču jāizvēlās kāda viena, bet pa pieradumam, tiek ņemtā tā, kas uz akciju (spilgtāk pasniegta, lētāka, populārāka)... Mēs gadsimtiem esam dzīvojuši darījumu apstākļos, izvērtējot  iespējamo ieguvumu klišejiskā veidā...Un mums ir jāmācās meklēt savi veidi. Ieklausoties intuīcijā, izmēģinot dažādus veidus un klausoties savās sajūtās, kas rezonē, kas nē. Jāmācās neļaut svešiem viedokļiem un skaļiem saukļiem aizvest mūs prom no tā, kas tieši man ir svarīgs un noderīgs, tad ceļš būs daudz harmoniskāks un daudz mazāk būs vilšanos.

Es vēroju cilvēkus, kas meklē Dievu sevī. Kam apgaismība nav mērķis. Kam garīgie meklējumi vai izaugsme nav dzīves jēga. Viņi ir tik skaisti savās izvēlēs, savā pieejā, savās lūgšanās un meditācijās, savā redzējumā un savas pieredzes vienreizīgumā...
Un, cik skaistas ir tās takas, ko viņi izvēlās mīt! Cik skaista ir viņu pieredze un, cik vērtīgas kļūdas un atziņas!!!
Vērojot, kā gaismiņas cilvēkos iegailās gaišāk, es redzu vien Dieva gudrību katrā praksē, kas cilvēcei ir piedāvāta un, ar kuras palīdzību viņi izvēlās panākt tuvāk dievišķumam sevī...
Jo cilvēki ir tik dažādi! Viņi jūt, redz, izprot un uztver katrs savādāk... Un ar katru jārunā savā valodā. Un Dievs zina visas šīs valodas un runā ar cilvēku tieši viņam saprotamajā. Vai tie būtu garīgie teksti, reliģijas, psiholoģija, halodinamika, biodeja, mandalu zīmēšana, astroloģija, mantru dziedāšana, šamanisms, meditācijas... kāda no šīm valodām būs saprotama tieši tev.
Un neviens no šiem ceļiem nav panaceja vai īstā recepte, lai sasniegtu kaut kādu līdz galam nedefinētu Laimes stāvokli, Apgaismību, vai kļūtu par garīgu personu, ko visi apbrīno un kurā ieklausās.... Nē, tikai, lai šodien es būtu labāks, mīlošāks un pieņemošāks nekā vakar. Lai pienāktu par solīti tuvāk tam iekšējam kodolam, kas manī ir ielikts sākotnēji, bet ko esmu aizmirsis, vai, kas ir ticis no vecāku, sabiedrības un skolotāju puses aizvērts... Mūsos jau sākotnēji viss ir. Prakses vien palīdz to atrast, izgaismot un atcerēties...

Un tad manī sāka skanēt šī lūgšana:

Dievs, ļauj man sajust sevi katru brīdi, lai es neapmaldītos svešos viedokļos un pareiza garīguma receptēs. Runā ar mani tajā valodā, ko es saprotu un es mācīšos Tavu - Mīlestības valodu. 
Dievs, ļauj man ieraudzīt skaisto katra cilvēka izvēlēs un klusā apbrīnā un cieņā pieņemt tās. Neļauj man aizmirst, cik krāsaina ir Tevis radītā pasaule un, cik dažādas pieredzes ir paredzētas Dvēselēm, kas ir šeit atnākušas!
Atbrīvo mani no vēlmes vērtēt un tiesāt, ko prāts tik bieži izvēlas darīt. Aizvieto šo vēlmi ar pieņemšanu un mīlestību, ik katrā cilvēkā un situācijā dod man spēju ieraudzīt Tavu gribu.
Dievs, ļauj man sajust Tavu aizvēju, Tavu vadību un Tavu Mīlestību, katrā manā solī un katru manas dzīves brīdi. Āmen

Un vēl dažas rindiņas no Dona Migela Rīza:

''Tev jau šūpulī ir ieliktas tiesības būt laimīgam, mīlēt un būt mīlētam. Tu esi dzīvs. Priecājies par savu dzīvi un baudi to. Nepretojies dzīves plūdumam, jo dzīve ir pats Dievs, kas plūst caur tevi. Tava esība ir pierādījums dzīves un enerģijas esībai.

Mums nekas nav jāzina un nekas nav jāpierāda. Mums ir tikai un vienīgi jābūt, jāriskē un jārīkojas  dzīvē. Saki nē, kad tev tā gribas teikt. Saki jā, kad tev gribas teikt jā. Tev ir tiesības būt tev pašam. Un tu vari būt tu pats tikai tad, ja centies rīkoties pēc labākās sirdsapziņas. Pretējā gadījumā tu noliedz savas tiesības būt tev pašam. Tev nav vajadzīgas dziļas zināšanas vai filozofiski jēdzieni. Tev nav svarīgi, vai citi tevi pieņem, vai nē. Tu esi dievišķs, jo tu vienkārši esi, mīli sevi un citus sakot: "Paklau, es tevi mīlu," tu ļauj izpausties Dievam.''



Lai Mīlestības, Pieņemšanas un Skaistas Pieredzes pilns laiks!
Sirsnībā-

Inta
2017.gada 16.jūlijs

-->

sestdiena, 2017. gada 13. maijs

Kalnu gūstā

Šis būs stāsts, ko neesmu saņēmusies uzrakstīt jau vairākus gadus. Iemesls ir vienkāršs- šķiet, ka
nekādi vārdi, nekādi verbālie izteiksmes līdzekļi man pieejamie, nespēj atspoguļot to, ko priekš manis nozīmē šī Tēma. Kalni. Kaukāzs. Spēka Vietas. Civilizācijas saknes. Saikne ar Garu. Dvēseles veseluma atgūšana. 
Padalīšos savās sajūtās un savā Mīlestībā uz divām valstīm- Gruziju un Armēniju, kuras mani atkal un atkal sauc pie sevis, uz kurām jau sesto gadu braucu vismaz katru pavasari un rudeni un, uz kurām kopā ar mani ir devušies jau vairāk kā 150 cilvēki pa šiem gadiem. Daudzi brauc jau 2. un 3. reizi, jo ir nokļuvuši Kaukāza kalnu gūstā- tik skaistā, mieru un harmoniju nesošā, attīrošā un paceļošā...

ARMĒNIJA

Viss sākās manā bērnībā ar skaistu mīlas stāstu. Mana tante, tēva māsa aizdevās uz Armēnijas
republiku mākslinieku pieredzes apmaiņas programmā. Tur satika kādu dedzīgu armēņu vīrieti un pēc pāris nedēļu pazīšanās, viņš atstāja savu zemi, lai sekotu mīļotajai. Tā mūsu radu lokā uzradās runīgs, humora pārpilns, ārkārtīgi izglītots un erudīts tumsnējs vīrietis, kas ar tādu aizrautību un mīlestību stāstīja par savu seno Zemi. Zemi, kuru Dievs bija izvēlējies, kā vietu, kur Noass piestāja ar savu šķirstu, lai tieši no šīs vietas sāktos jauna civilizācija... Jau tad, kādus 8 gadus veca meitene būdama, es zināju, ka reiz pienāks tā diena, kad es ieraudzīšo šo teiksmām apvīto zemi pati savām acīm...
2012.gadā es biju gatava šo savu bērnības sapni piepildīt, un laikam pat tepat blogā ierakstīju: ''es dodos uz Armēniju, varbūt kāds vēlās ar mani?'' Un ātri vien pieteicās 14 cilvēki, kuri tapa par manu pirmo grupu. Par manu pirmo pieredzi ceļojuma organizēšanā un plānošanā. Gāja jautri :)
ŠEIT RAKSTS 2012.gada raksts par Armēnijas braucienu, ko iekopēšu arī beigās tiem, kas nav draugiem.lv (tie, kas ir draugos, varēs apskatīt arī galeriju, kas ir pie raksta)
ŠEIT ir vēl viens mans raksts par 2013 gada braucienu- sajūtas un nedaudz pieskaršanās konkrētām vietām, kuras tieši mani ir uzrunājušas visvairāk.

Tagad, kad pagājuši ir seši gadi, esmu tur bijusi vairāk kā 10 reizes, esmu daļēji jau saaugusi ar šo vietu, skaistajiem kalniem, brīnišķīgajiem cilvēkiem un to īpašo sajūtu, ko noķeru tieši tur esot...

Ko priekš manis nozīmē Armēnija?

Protams, ka lielākajai daļai, tā ir zeme, kuras vēsture sniedzas 10 un vairāk tūkstošus gadus atpakaļ, tā ir tauta, kur lielākajai daļai vecmāmiņu un vectētiņu ir augstākās izglītības, kur gandrīz katrs ir mākslinieks, amatnieks un spēlē kādu instrumentu, ļoti viesmīlīgi, dāsni un inteliģenti. Maza tauta, kas reiz ir bijusi varenākā un lielākā visā reģionā... Tagad tikai spīts un patriotisms ļauj tai ar visiem spēkiem turēties pie saviem kalniem. Un vērtībām. Valsts, kurā pirmajā kristietība kļuva par oficiālo valsts reliģiju, kad citur tā pastāvēja tikai kā atsevišķs virziens vai sekta. Armēņu apustuliskā baznīca vēl joprojām ir autentiska un neatkarīga no pārējiem kristietības virzieniem (konfesijām).

Man Armēnija ir vieta, kurā atrodu kādu daļu no sevis. Katru reizi. Es ticu, ka mūs velk uz tām vietām, kur kādreiz esam atstājuši daļiņu no sevis (tos mēdz saukt par Dvēseles fragmentiem). Nonākot šādās vietās, mēs it kā atgūstam sevi, savu veselumu, spēku un enerģiju.

Armēnijā, Zvartnocas templī, es piedzīvoju savu pirmo Meditācijas pieredzi. Es jau pāris gadus pirms
tam meditēju pati un vadīju meditācijas, tomēr tikai 2012.gada pavasarī, Zvartnocā, vadot meditāciju grupai +28 grādu karstumā, manī ienāca ļoti spēcīgas, vēsas enerģijas un caur mani sāka plūst pavisam cita enerģija, pavisam cita informācija, nekā biju gatavojusies runāt... Pirmo reizi tā līdz kaulam izjutu, ko nozīmē, kad Gars ienāk manī ar milzīgu spēku... Pēc meditācijas vēl kādu laiku gulēju zālītē, kamēr sasilu un drebuļi mitējās... Tieši Armēnija manī pavēra spēju ielaist sevī Gara enerģijas un strādāt caur sevi. Vai nostrādāja kā katalizators...

Pēc gada vai pusotra es pirmo reizi nonācu Karahunčā (7,5 tūkst.gadu p.m.ē), senā vietā, ko pašlaik sajūtu kā spēcīgāko Spēka vietu Armēnijā, kurā katrā akmeņu aplī, kādu ir desmitiem, cilvēki spēj sajust katrā atšķirīgu enerģiju. Karahunča, kas ir divreiz senāka par Stounhedžu paver enerģiju sajušanas spēju visiem, kas ar mani ir bijuši.
Armēnijas Spēka vietas, iespējams prasītu atsevišķu aprakstu, bet, ja Tevi tas ir ieinteresējis, tad es
vien pieminēšu tās, kas ir īpaši tuvas man, rezonē ar mani, atver un transformē, piepilda un savieno ar Garu: Zvartnoca, Karauhunča, Noravanka. Vēl iesaku Tatevu, Garni, Gegardu un Sevanavanku. Par visām šīm vietām ir ļoti daudz informācijas internetā. Bet svarīgāk par teorētisko informāciju ir sajūtas un vietu enerģētiskā rezonanse ar katru konkrētu cilvēku.

Armēnijā, Ahpatas ciemā ir manas otrās mājas, mans Kaukāza retrītu Centrs :), mana personīgā meditāciju, dziedāšanas telpa, klosteris, baznīca un mācītājs. Protams, ka tehniski, tas tā nav, bet domāju, ka katrs, kas tur ar mani ir bijis klusēšanas un meditāciju retrītos, tas jau pēc viena brauciena jūtas tāpat. To sajūtu rada viesnīciņas saimnieki, kas liek justies tik ļoti gaidītiem un kā mājās, tas ir mācītājs, kas tikko nokristīja jau otro latviešu grupas dalībnieci armēņu baznīcā un pievienojas mums pie pusdienu galda, daloties savā dzīves gudrībā un redzējumā, to sajūtu rada kalni un gravas, kuri šo gadu laikā ir iepazīti teju visos gadalaikos, visās krāsās un noskaņās.

Pateicoties tieši Armēnijai, man dziedāšana kļuva par meditāciju. Atceros, pirmās sajūtas par Armēniju, man ir tieši ar šo ir saistītas. Ahpata, kurā tagad visu laiku atgriežos ar retrītiem, bija pirmā vieta, kur spēru kāju uz Armēnijas zemes, pārbraucot robežu no Gruzijas puses 2012.gadā. Jau bija satumsis, klosteris slēgts. Bet ātri tika sameklēta tantiņa- atslēgu turētāja, un mēs pilnīgā tumsā izstaigājām šo 12-14.gs celto klosteri, līdz nonācām kādā plašā telpā, kur katra mazākā skaņa atskanēja daudzās atbalsīs... 
Vēlāk jau uzzināju, ka tie ir īpaši, tieši armēņu baznīcām raksturīgi arhitektūras paņēmieni, kas rada šo brīnumaino akustiku. Akustiku, kurā nebija iespējams nedziedāt. Dziesma pati atnāk un lūdzās tikt atskaņota... Tā mēs sākām un dziedājām katrā vietā, kur nonācām. Bieži vien mums pievienojās citu valstu balsis un dziesmas. Paši armēņi ar savām fantastiskajām balsīm un sakrālajām dziesmām dalījās ar mums. Tautasdziesmas un lūgšanas pašas atnāca un palika pie mums, veidojot ar gadiem īpašu repertuāru, ko tagad jau dodu katrai jaunai grupai līdzi... 
Tieši pateicoties Armēnijai, es sajutu, ka lūgšanai to izdziedot, palielinās spēks un iedarbība vairākkārt. Ka tā ienāk un iziet cauri ķermenim, paceļot to, ievibrējot, pietuvinot Debesīm īpašā veidā... 
Kopš tā laika, dziedāšana (īpaši tautasdziesmu, lūgšanu un mantru) ir klātesoša teju visās manās nodarbībās... Jo esmu tā pa īstam sajutusi to spēku. Un sākums tam bija Armēnijā.

Klusēšana jau kopš 2009.gada ir mana spēcīgākā prakse, kas apvienojumā ar kalniem nepārspīlējot dara brīnumus, izdiedina un ļauj sadzirdēt savu Dvēseli.

Pastaigas kalnos vienatnē un vairāk neko nevajag...

Daudzus, ļoti daudzus no mums apzināti un neapzināti velk uz kalniem, jo mūsu Latvijas zemienes un kalnu enerģijas ir ļoti atšķirīgas. Latvijai ir izteikta sievišķā enerģija- un šīs enerģijas īpašības spēcīgi izpaužas mūsu spēka vietās. Tās ir dziedinošanas un transformējošas. Kalnos, savukārt, ir daudz izteiktāka vīrišķā enerģija, vieglāk nodibināt saikni ar Garu, saņemt informāciju.



Tieši, lai savienotos ar Garu un pēc informācijas, kalnos ir gājuši un iet visi meklētāji...


GRUZIJA


Gruzija, lai arī Armēnijas māsa, manās sajūtās ir pavisam savādāka. Armēņi un gruzīni izjūt sava veida konkurenci savā starpā- Armēnija apskauž Gruziju, par tās atvērtību visam jaunajam, progresu, apgriezieniem, izaugsmi un attīstību, jo valsts vara Armēniju patur stagnācijā, kas robežojas ar zināmu valstisku un sociālu pagrimumu. Kas gan neskar cilvēkus un vērtības tādā globālākā mērogā. Tieši otrādi, šķiet, ka grūtības šos cilvēkus pietuvina īstajām vērtībām, par kurām modernā un attīstītā sabiedrība daudzās citās valstīs ir piemirsta. Gruzija savukārt apskauž Armēniju par viņu prasmēm, intelektualitāti, izglītības līmeni, darbaspējām. Vidējais armēnis ir ar augstāko izglītību, kādu instrumentu spēlējošs, kādu amatu protošs, bet ārējie apstākļi neļauj viņam to izpaust. Vidējais gruzīns ir līksms, bezbēdīgs, paslinks, ar augstām gudrībām neaizraujas, svin dzīvi un algo armēņus (u.c.), lai tie visu padara! :D

Kamēr es nebiju nonākusi Svanetijā (Gruzijas augstkalnu
reģions), es domāju, ka Armēnija ir daudz skaistāka dabas un kalnu varenības ziņā. Tagad vairs tā nedomāju. Pietam Gruzija ir ļoti dažāda. Pagājušā ceļojuma laikā mēs bijām gan Batumi, pie Melnās jūras, kur ir subtropu klimats un aug palmas, pacēlāmies kalnos uz Svanetiju, kur ir augstākā apdzīvotā vieta Eiropā un valda Alpu klimats, tad pārlidojām uz Tbilisi, kur ir kontinentālais klimats, bet esmu bijusi arī stepju zonā Gruzijā... Tieši tādi paši ir cilvēki, paražas un ieradumi...

Man šķiet, ka Gruzija ir tik pievilcīga mūsējiem, jo tā palīdz atcerēties to faktu, ka dzīve ir jāsvin. Tads iespaids rodas un tādu gruzīni rāda iebraucējiem. Tomēr ir arī otra puse, otra daļa, ko var ieraudzīt padzīvojot kādā ģimenē kalnos, tā patālāk no Tbilisi. Pēc pāris dienām pie viņiem, tu ar citām acīm ieraudzīsi pats savu dzīvi un daudz vairāk novērtēsi to, kas tev ir dots...

Gruzijā ir ļoti spēcīga pareizticība, kas zināmā mērā ir aizēnojusi šīs zemes senās saknes. Ne tikai ļaužu zināšanās, bet arī tīri enerģētiski. Esmu toleranta pret visām reliģijām, bet sajūtu arī to enerģijas dažādas vietās. Gruzijā kristietības egregors ir uzlicis tādu kā kupolu pār senajām svētvietām. Pat nonākot tur un apzināti meditējot, mēģinot tās sajust, ļoti reti, ka atnāk, atjaunojas saikne ar šo vietu. 




Gruzija man ir mācījusi milzīgu pateicību. To es redzu turienes cilvēkos un pašā zemē. Gruzīni izjūt pateicību Dievam par savu zemi, kas tik dāsni dāvā saviem cilvēkiem visu, kas tiem ir nepieciešams. Katrs tosts ir pateicība Debesīm un Dievam. Katru vakaru tiek klāts galds un visa kuplā saime sanāk kopā. Un pateicās. Pateicās par to, ka Dievs ļāvis nodzīvot šo dienu. Ka visi ir veseli un jumts ir virs galvas. Ka ir galds, pie kura var sanākt, ka ir ko likt uz šī galda. Ka ir ciemiņi, ko pasaukt un, ar ko dalīties savā pateicībā. Tieši caur pateicību, mēs mācāmies novērtēt visu, kas mums ir dots un sajust to dzīves garšu. Un svinēt dzīvi. Jo, ja jau man ir dots tik daudz, vai man ir iemesls būt apvainotam par kaut ko? Nē, tieši otrādi- ir iemesls to nosvinēt un vairot prieku sevī un apkārtējos. 
Lūk, pēc šīs gudrības ir jābrauc uz Gruziju un jāmācās no gruzīniem, jo Latvijā, gan saules trūkums, gan kopējā zemes enerģija, liek cilvēkiem meklēt prieku materiālās lietās, bet tā kā tajās to atrast nav iespējams pēc definīcijas, tad bieži civēki kļūst depresīvi. Gruzija šo depresiju ārstē, tādēļ tik daudzi latvieši ir iemīlējušies Gruzijā!

Man abu zemju pārstāvji regulāri vaicā: ''Kura zeme Tev patīk labāk?'' Es diplomātiski salīdzinu abas ar savām meitām. Viena ir blondīne, otra brunete, abas ir pavisam dažādākas izskatā un raksturā, tomēr es mīlu abas vienādi, neskatoties uz atšķirībām...
****

Pāris dienas atpakaļ atgriezos no vietas, kurai pieder daļa no manas sirds- Kaukāza kalniem. Šoreiz šķita, ka esmu uzņēmusies par daudz, jo vedu divas grupas pēc kārtas. Vienu uz Gruziju, pēc kuras biju sailgojusies, jo pēdējās divas reizes meditēju Armēnijā, otru uz Armēnijas ''retrītu centru'' Ahpatā. Tomēr, lai arī sākotnēji bija dažādas organizatoriskās grūtības, uz vietas aizbraucot, Dieviņš sakārtoja visu tā, ka bija savādāk, kā citas reizes, bet ļoti labi. Gan tādēļ, ka manējie visi bija Kaukāzā, gan tādēļ, ka puse no grupas brauca atkārtoti un jutās kā mājas, gan arī vēl dažu faktoru dēļ... :)
Šad tad jau aizdomājos, -cik ilgi es tā braukšu? Varbūt jāiepauzē? Bet, paiet daži mēneši un sajūtu, ka atkal ilgojos pēc saviem kalniem...

Rudenī plānoju apvienot gan Spēka vietas Armēnijā, gan klusēšanas- meditācijas dienas (apm 4+4 dienas) Ahpatā (Armēnijā). Interesentu saraksts ir ŠEIT. Vairāk par to informācijas būs BLOGĀ.

Nākamreiz man pievienosies Andris, kam ir īpašs redzējums tieši vīriešiem, saistībā ar meditāciju, kalniem un pastaigām (kāpšanu) tajos. VĪRIEŠIEM LŪDZU ŠEIT! :)
Ne tikai es, bet arī manējie ved cilvēkus sajust šīs divas zemes. Krista ar Kristapu ar nedaudz aktīvāku piesitienu jau trešo reizi plāno doties uz Gruziju.

Nobeigumā vien varu novēlēt katram atrast SAVUS KALNUS. Gan tiešā nozīmē, gan tās virsotnes, kas sasniedzamas katram savā iekšienē :). Kalni, ne tikai palīdz enerģētiski pietuvināties Debesīm sevī, bet arī fiziskajā līmenī dod iespēju ieraudzīt vēl papildus dimensiju, mums ierasto vietā, kad spējam redzēt ne tikai uz priekšu un uz augšu, bet arī uz leju, kā putns redz pasauli! Tas liek aizrauties elpai un iegūt sajūtu, ka visa zemeslode ir Tev pie kājām, ka Tu visu vari... Vajag tikai izplest spārnus kā kalnu ērglim, sadzirdēt sevi, savas Dvēseles čukstus un sākt savu lidojumu!

ESAM!
P.S. Ja Tu, kas lasi, esi bijusi/is ar mani manos Kaukāza braucienos, būšu pateicīga, ja te vai FB padalīsies sajūtās...


2012.gada rakstiņš par Armēniju:


Brīnumainā Armēnija





Šis ir neliels stāsts par apbrīnojamu zemi, stipriem cilvēkiem, neaprakstāmi skaistu un daudzveidīgu dabu, ļoti senu kultūru, tradīcijām, vēsturi...Stāsts par spēku, ticību un cerību.

Idejas rašanās

Ir man rados pāris armēņi- izglītoti, interesanti un radoši. Caur šiem cilvēkiem jau sen, sen tiku sajutusi šo seno zemi, ar tās kristīgajām tradīcijām, īpašo humoru, garšīgo virtuvi...Vēlme redzēt savām acīm virmoja manī jau ilgu laiku. Līdz pēdējā Mistēriju nometnē ( kur pulcējās garīgi/radošie J), ceļojuma ideja tika izteikta balsī, kuru sadzirdēja un atsaucās tie, kam bija lemts piedzīvot skaisto kopā būšanu, ceļojumu un piedzīvojumu šajā tik īpašajā Kaukāza zemē- Armēnijā.

Armēnijas vēsture ir daudzējādi līdzīga mums- visos laikos tā ir iekarota no visiem tuvējiem un tālējiem kaimiņiem. Tomēr mums liktenis ir bijis labvēlīgāks... Armēnija kā kristīga valsts atrodas gandrīz izolētībā- vienīgie sakari, izeja uz pasauli, ir caur Gruziju. Ar pārējiem kaimiņiem ceļš pie robežas beidzas- nav pārejas, nav attiecību vai tās ir saspīlētas. Pie tam tās ir musulmaņu valstis- Turcija, Azerbaidžāna un Irāna.

Armēņi ir piedzīvojuši tik daudz karu, milzīgu genocīdu pret tautu 1915-20.gadā, zemestrīces, vajāšanas...Pašreizējā valdība vienkārši izsūc savu tautu un izlaupa valsti. Viens armēnis esot radījis ažiotāžu Eiropā, ierodoties nopirkt ‘’Mozart’’ šokolādes fabriku ar 80 milj. Eur skaidrā naudā! Pēcāk noskaidrojies, ka tas ir Armēnijas muitas priekšnieks!

Tas viss ir radījis rekordu, ar ko Armēnija nevar lepoties- tai ir lielākā diaspora pasaulē. Armēnijā dzīvo 3 milj. iedzīvotāju, citur- 7.miljoni! Armēņi pamet savu valsti...Bet to priekšā, kas ir palikuši, cīnās un cer, ir jānoliec galva.

Protams, mēs zinājām par Armēnijas vēsturiskajām, dabas un kultūras vērtībām. To, ka Armēnija ir pirmā kristīgā valsts pasaulē (301.g, m.ē.- pieņēma kristietību par oficiālu valsts reliģiju), Sevans ir otrais lielākais saldūdens ezers, otrais, kas atrodas visaugstāk virs jūras līmeņa, bijušajā PSRS teritorijā vienīgais labi saglabātais pagānu (daudzdievības) tempis (Garni), garākais pasaulē funikuliera ceļš (~6km) virs Tatevas aizas. Tai ir vairāki Junesko pasaules līmeņa vērtību objekti...utt.

Garīgumu meklējot...
Mūs interesēja viss augstākminētais, un vēl arī tieši garīgais mantojums, šīs enerģētiski spēcīgās vietas, kur meditēt, sajust savu vienotību ar visu Esošo. Un, ja tāds ir mērķis- tad Armēnija ir tam radīta.
Garīgums nav jāmeklē tikai Indijā. To var atrast jebkur. Tomēr Armēnijā to meklēt nevajag. Armēnija, vārda tiešā nozīmē, sastāv no svētvietām, klosteriem, tempļiem, baznīcām... Kur katra vieta, pārspēj viena otru, katru reizi, liekot aizrauties elpai saviļņojumā...
Vai ziniet kā skan ‘’Pie Dieviņa gari galdi’’ un „Tumša nakte, zaļa zāle’’ armēņu baznīcu akmens velvēs? Neatkārtojami un ļoti saviļņojoši...sirds atveras, skudriņas skrien pa ķermeni...to nevar aprakstīt vai pateikt vārdos. Tās ir tās neatkārtojamās sajūtas, kas padarīja šo ceļojumu tik īpašu, kas atvēra sirdis un pacēla mūs visus jau citā līmenī... Piedziedājām lielāko daļu baznīcu un klosteru, kuros bijām... Skaņas vibrē, atbalsojas, paceļas...skan vēl brītiņu, kad vairs nedziedam, tad it kā pārlīst pār mums, izbeidzas..bet mistiskā veidā ir vēl sajūtamas telpā...

Daba

Šķiet, Radītājs ir spēlējies, fantazējis un aizrāvies, radot šo zemi...mani priekšstati par Armēnijas dabu izrādījās absolūti neprecīzi- katrs reģions ir īpašs, neatkārtojams un atšķirīgs.

Kalni apauguši ar priedēm, eglēm, lapu kokiem...tagad aprīļa beigās, varējām redzēt, kā pavasaris iekaro virsotnes, pamazām- lejā jau vasara, +25, viss zied un zaļo...bet raugoties uz augšu, pamazām krāsas mainās uz brūno, līdz nobeidzās ar sniegotām virsotnēm.

Ir krāsainas klintis, sniegotas virsotnes, kanjoni, aizas! Un straujas, šalcošas, līkločus metošas kalnu upes un upītes- tās ir visur!!! Tik dažādas ainavas nebiju redzējusi nekur- brīžiem salīdzināju ar Kanārijām, brīžiem Horvātiju, Karpatiem, pat Āfriku..  Līdz sapratu, ka salīdzinājumi šeit ir lieki- šī ir īpaša, unikāla, apbrīnojami skaista valsts, kur noteikti vēlēšos atgriezties.


Braucot ar busiņu, laikam jau apnikām savam foršajam šoferītim Nairi un gidam Vazgenam. Kur pamet acis- tur glezna priekšā! Apturam, lecam laukā, dodamies pie kraujas malas, pārkaram kājas pār aizas malu, ļaujamies saules un vēja glāstiem, ik pa laikam pasniedzot roku, izraujot un notiesājot visur augošos savvaļas sparģeļus, kas ir tik maigi un kraukšķīgi! J Skaties, un šķiet- visa pasaule Tev ir pie kājām!


Lai arī esam tādu garīgo meklētāju bariņš, nekas cilvēciskais mums nav svešs! Bija naksnīgā Erevāna, ar gaismas strūklakām Hačaturjana dievišķās mūzikas pavadījumā, bija džeza klubs, vīna degustācija darītavā, konjaks ‘’Ararats’’, ļoti daudz smieklu, pārsteigumu no mūsu superīgajiem gidiem un beigās skumjas no tā, ka šīs 7 dienas iet uz beigām...


Nevaru nepieminēt sirsnību un siltumu, īpašo labvēlību, atvērtību un izslavēto viesmīlību no cilvēkiem, kurus bija izdevība sastapt. Lai arī kaulēšanās ir obligāta tirgošanās sastāvdaļa, un, ja neproti, tad jau tā ir tava problēma, krāpniekus vai negodīgus cilvēkus mēs nesastapām, gluži otrādi. Tikām katru dienu apdāvināti ar kaut ko.

Praktiskās lietas

Plānoju braucienu pati, kopā ar savu radinieku Vazgenu. Latvijas firmu piedāvājumi uz Armēniju ir padārgi (~700Ls), pietam braucot ar firmu, nevar tik dziļi izjust valsti no visām pusēm, kā to var vietējā cilvēka pavadībā, kurš ir izglītots, aizraujošs, ar tādu humora izjūtu, ka smiekli mūs pavadīja visas dienas!

Lidojām uz Gruzijas galvaspilsētu Tbilisi, jo AirBaltikam nav tiešo reisu uz Erevānu. Mums tur bija dievīgs gids- Gio, kurš parādīja pilsētu, pastāstīja par valsti, aizveda uz krogu pēdējā vakarā pirms lidmašīnas, kur dejoja ugunīgie gruzīnu džigiti, galdā bija 13 ēdieni (ar vīnu 8Ls/pers), pats spēlēja, dejoja un mācīja arī mums. J Papildus vēl dabūjām ‘’āķi lūpā’’ par Gruziju- tagad plānojam septembra beigās braukt uz turieni.

Viesnīcās palikām divas naktis, vienu Tbilisi –pēc lidojuma, vienu Tatevā- Armēnijas tālākajā vietā, kur braucām uz 2 dienām. Pārējās naktis dzīvojām īrētā mājā visi kopā. Protams, varbūt ar divām vannas istabām uz 14 cilvēkiem(pārsvarā sievietēm) ir par maz, bet vienotības, ģimeniskuma sajūta, ‘’šašliku vakars’’ uz terases Vazgena un Nairi izpildījumā, nacionālās tradīcijās, ir sīku neērtību vērts.

Viss brauciens bez ēšanas un paša izdevumiem sanāca zem 500Ls. Ēšanu neplānojām- ja vēlējāmies, gatavojām mājās, ja vēlējāmies gājām uz kafejnīcu (~3Ls), vai vislabāk- pikniks brīvā dabā!
Ieejas maksās ir ļoti reti kur- muzejā Erevānā, Garni templī, džeza klubā- visas kopā ~8Ls. Vīza, uz robežas pērkama- 4Ls.

Tagad, atbraucot saprotu, ka esmu kļuvusi Armēnijas fane un, ka tas sirds darbs, ko ieguldījām abi ar Vazgenu mūsu ceļojuma plānošanā, nedrīkst palikt tikai mums. Nolēmām, ka organizēsim vēl arī citas grupas. Jau septembra beigās, kad augļu pārbagātība, dabas pilnbrieds īpaši pārsteidz un lutina. Vēl jo vairāk- vēlos, lai Armēniju izjustu un novērtētu ar vien vairāk cilvēku, lai arī šī pasakainā zeme, pa jaunu spētu novērtēt tās bagātības, kuras tai pieder!

Brauciet uz Armēniju!

Katra diena bija ļoti piesātināta, ļoti īpaša, neatkārtojama...
Otrajā dienā, kad mums bija terases svētki, pēc skaistas, pārpilnas dienas, kad šķiet, ka vairāk jau nu neko labāku nevar vēlēties, mūsu šoferītis Nairi teica šādu tostu: ‘’Lai šī būtu jūsu sliktākā diena!’’

Un tas piepildījās.
2012.gada pavasaris