pirmdiena, 2017. gada 20. februāris

Vai kronis nespiež? Par Ego...

Tie, kas seko līdzi maniem ierakstiem, zina, ka šī man pašai ir centrālā tēma pašlaik. Gan tādēļ, ka

sajūtu savu Ego, kā milzīgu šķērsli Sirdij/Dvēselei, ceļā uz priekšu, transformācijas ceļā un vibrāciju
celšanai, gan arī tādēļ, ka tieši Ego ir iemesls, kādēļ tik daudz garīgie meklētāji netiek arā no apļa, pa
kuru iet- meditē, jogo, transformējās, strādā ar sevi, lasa, iet uz semināriem, utt... realitāte paliek tā pati.
Negribu teikt, ka procesi nenotiek un nav rezultātu. Tie ir. Es visvairāk tos redzu tieši emocionālā plāna dziedināšanas jomā, jo tas ir ''mans lauciņš'', tomēr es nevaru neredzēt to iestrēgšanu, kas notiek tik daudzos cilvēkos šajā laikā...
Ļoti daudz esmu vērojusi, domājusi, sarunājusies, lai mēģinātu atrast sakni, cēloni šai iestrēgšanai, tomēr problēma sevi ir pārādījusi kā daudz komplicētāku, nekā biju sākotnēji iedomājusies.
Esmu sākusi rakstīt, bet atzīšos, ka man nav ne jausmas, kur informatīvā plūsma mani aizvedīs, jo pagaidām nesaprotu, ar ko no tā visa, ko vēlos pateikt, sākt. Tomēr jūtu, ka ir jāraksta. Ka nav laika pārgremot to visu n-reizes, slīpēt un sistematizēt... Kaut brīžiem šķiet, ka pietrūkst vārdu, vai pietrūkst spēju izteikt to, ko sajūtu, pateikt tādā veidā, lai sadzirdētu tieši to, kas man sakāms. Šādas tēmas cilājot, tieši Ego ir tas, kas reaģē visasāk, jo taču viņa pozīcijas tiek apdraudētas :)

Sākšu ar to, ka pirmais, ko ļoti skaidri nodefinēju kā galveno šķērsli, ir apziņas rāmji. Nespēja redzēt plašāk, dzīvošana pēc klišejām, pieņēmumiem, sabiedrības uzstādījumiem. Absolūtā vairākuma ejošo (un rakstu es tiem, kas ir izvēlējušies mosties un iet savu Sirds Ceļu) šķērslis ir nespēja pārcelt savu domāšanu/apzināšanos uz 4D, uz sirds/Dvēseles līmeni. Viņi var būt ļoti zinoši, daudz lasījuši un labi informēti par to, kā vajadzētu, kas jādara, kas jāpraktizē, bet tas viss ir palicis tikai prāta konstrukciju un viedokļa izskatā. Reālā pārslēgšanās un ''programmu maiņa apziņās'' nav notikusi. Mēs turpinām dzīvot to pašu dzīvīti...
Pēc grāmatu iznākšanas trakums ir norimis un es esmu atsākusi individuālās konsultācijas. Ilgi tam  iekšēji pretojos, jo negribējās. Tad sāku domāt, kādēļ man tik ļoti negribās. Izrādījās, ka īstenībā es to vēlos, tikai nevēlos konsultēt par tām lietām, problēmām, par ko agrāk. Un par ko lielākā daļa jautā arī patlaban. Darbs, attiecības, nauda. Sapratu, ka es vēlos palīdzēt un atbalstīt tos, kas vēlas sajust sevi, sadzirdēt savu sirdsbalsi, saprast pareizo ceļa virzienu. Tos, kas ir uz tā paša ceļa, uz kura atrodos pati. Ka mani neinteresē sadzīviskās problēmas un attiecību peripētijas. Jā, es saprotu šos cilvēkus, pati esmu bijusi tajā fāzē, bet šobrīd tas vairs man nav interesanti pašai. Un, diemžēl, bieži es tam neredzu jēgu. Jo izmaiņas nenotiek. Bet tad, ja pie manis atnāk, kaut arī neko īpaši nezinošs un tikai ceļa pašā sākumā esošs, toties aizrautīgs un atvērts, gatavs mainīties un darīt cilvēks, mani tas ļoti iepriecina un mūsu kopdarbs ir svētīgs. Tajā ir gandarījums.
Piemēra pēc varu pieminēt kādu sievieti, kas vēlējās pieteikties uz konsultāciju. Es viņai vairākas reizes pārjautāju, vai ir gatava runāt Dvēseles ceļa, nevis cilvēciskajās kategorijās, uz ko viņa atbildēja, ka ir gatava. Kad es piedāvāju laikus konsultācijai, tad neviens nederēja. Viņa atbildēja, ka tiek tikai pirmdienās. Es piedāvāju vairākas pirmdienas, tad viņa arī nevarēja. Ar skumjām secināju, ka, ja cilvēks ir tik nebrīvs, ja nespēj savām Dvēseles vajadzībām izkārtot divas stundas pusotra mēneša ietvaros, vai no mana teiktā viņai būs kāds labums, jēga?  Un šī nebrīve tak nav fizisks ieslodzījums! Tā ir galvā, prātā. Tā ir prāta programma, ka darbu kavēt nedrīkst. Tikai nāve vai smaga slimība ir par iemeslu nodot savu darba devēju un Sistēmu... :(

Tātad apziņas rāmji... bet, kas tos rada? Audzināšana, vecāki, sabiedrība? Kas tos rāmjus uztur, neļaujot no tiem atbrīvoties pat tad, kad pats sāc saprast, ka tie rāmji traucē? Ko atbild cilvēki? Bailes. Atbild, ka ir bailes? No kurienes tās rodās? Kas ir tas, kas mūsos baidās?
Kas ir tas, kas strīdās, oponē, apvainojās, mudina palikt pie status quo?

Ego. Ego, ko lielākā daļa no mums nemaz nepazīst, neatpazīst un neatzīst :)

Mjā...Un tad es iedomājos, ka visus šos gadus un it īpaši pēdējo cītīgi strādājusi ar savējo Ego (bet vēl ļoti daudz darāmā), bet iecietīgi un pieņemoši raudzījusies uz citu Ego. Redzot, dažreiz spoguļošanas rezultātā  iekšēji reaģējot, tomēr izlikos to neredzam citos, vicinot pieņemšanas karogu :). Izlikos neredzam, jo garīgai personai taču ir jāstāv tam pāri! :D Ha! Tomēr pēdējā gada laikā sveši Ego man burtiski dzēla acīs, es tos redzēju, sajutu, bet dažreiz arī mans Ego spēcīgi reaģēja uz citiem ego, liekot visu laiku rakāties sevī, meklējot spoguļus- apgrieztos un tiešos... :)
Biju jau vairākas reizes rakstījusi par Ego savaldīšanas praksēm, par meditācijām, lūgšanām un citiem veidiem. Kā arī dalījusies ar savu pieredzi, taču biju saņēmusi ļoti dažādu reakciju, arī  negatīvu un noliedzošu. Tomēr, kādā no iepriekšējiem rakstiem, es pieminēju, ka varbūt derētu uztaisīt eksperimentālo grupu Ego praksēm, un bija cilvēki, kas saprata, ka tieši tas viņiem ir vajadzīgs. Bija tādi, kas tikai sajuta. Lai nu kā, bet pieteicās 28 cilvēki, kas man šķita daudz, jo biju domājusi, ka būs kādi 8-10...
Atradu datumus savā kalendārā un izrādījās, ka man ir tikai 2,5 nedēļas, lai sagatavotos šīm praksēm. Es to darīju katru dienu. Lasīju dažādas pieredzes, praktizēju attiecīgās lūgšanas, mantras, meditācijas. Sākas pašas procesi, ka izcēla tādu mana Ego aspektu, ko pat nebiju sevī pamanījusi. Jo  it kā rūpīgi sekoju līdzi. Pat esmu pieteikusi Inesītei un Sarmītei, ja ierauga, ka sāku ar degunu mākoņus stumt, lai uzreiz saka! Īstenībā pamanījusi es biju, bet nebiju fiksējusi to kā Ego, jo Ego slēpjas visneiedomājākamajos veidos.
Es gatavojos, bet vēl tajā pašā dienā nebiju par sevi droša- šaubījos un baidījos. Tomēr zinu, ka tādos gadījumos, vienīgais ceļš ir paļaušanās uz Augstākiem Spēkiem. Un tad arī notika!

1. Atpazīšana un Atzīšana

Zināju, ka vienu no manām problēmām arī attiecību sfērā ir necieņa pret vīriešiem. Mana māte necienīja manu tēvu, neko labu es bērnībā par viņu nedzirdēju. Izaugu, necienot savu tēvu, jo arī, protams, nesaskatīju viņa darbos neko tādu, par ko varētu cienīt. Augu apziņā un sapratu, ka man ļoti jāstrādā ar šo jomu. Dzimtas meditācijas, tēva pieņemšana, savas Dvēseles izvēles pieņemšana darīja savu un sirdī ielija labas sajūtas attiecībā pret tēvu. Diemžēl, tas notika pēc viņa nāves. Tomēr ieliktā necieņas programma ar to likvidēta nebija. Es atzinu, šajā ar sevi strādāšanas procesā, ka es vīriešus uzskatu par vājākiem un dumjākiem par sevi. 

Tas arī bija pirmais solis dziedināšanās ceļā. Atzīšana, ka tevī kaut kas tāds pastāv. Pamanīšana, atpazīšana, atzīšana. Man ļoti palīdz Ego dienasgrāmatas rakstīšana, ko tagad jau nedēļu pēc šīm praksēm rakstu. Piefiksēju katru momentu, kurā Ego izlien un nāk ļoti interesanti secinājumi...pat atklāsmes. Apzinātība sava ''kroņa'' ieraudzīšanā :)

Prakšu sākuma aplī, kad padalījos ar šo savu Ego aspektu, tad daudzi nobrīnijās, jo viņiem šķita, ka manu Ego vispār neredz. Tajā, kas attiecas uz nodarbībām, semināriem- tur mana Ego ir maz, jo tā nu ir joma, kuru visvairāk pieskatu šajā aspektā. Un man patiešām ir dziļa pārliecība, ka es esmu vienkārši tāda kā vecākā māsa:). Ka nekādā ziņā neatrodamies dažādās vietās vai frontēs. Esam vienā pusē. Tomēr ir citi mani personīgie aspekti, kur man vēl krietni jāstrādā...

2. Savas Tumsas puses pieņemšana, nožēla, pazemība

Mēs varam pieņemt tikai to, ko sevī ieraugam. Vai varam izvēlēties neredzēt. Katram savs un savā laikā. Visvairāk emociju, kaislību (un Ego sašutuma) bija visā, kas saistīts ar pazemību un savas lepnības salaušanu, ar nožēlošanu...
Praksēm es piedāvāju gan budistu lūgšanas un prakses, gan, mums saprotamākās, kristiešu... Kas te bija par ņemšanos! Kad, ja sākumā pateicu, ka būs jāatzīst (jāizsūdz) un jānožēlo tas, ko sastrādājis (domājis, darījis) tavs Ego (tikai tie ir grēki), atbira 8 cilvēki, kas bija sākotnēji pieteikušies! Varētu padomāt, ka garīgajai tradīcijai ir nozīme. Lūgšana ir lūgšana. Galvenais ir, lai tā nāk no sirds dziļumiem.

''Grēksūdze'', jeb savas rīcības atzīšana mums notika pāros.  Es atzīstu, ka pār manu būtību valdīja Ego un es to nožēloju..
Šī nožēlošana bija pati varenākā pieredze visā divu dienu procesā...

Iedomājies, ka mūsos ir trīs Es (īstenībā tādas subpersonības var būt daudz vairāk),-  Dvēseles Es un divi Personības Es. Viens nosacīti labais (personības nosacīti pozitīvās šķautnes), otrs sliktais Ego, jeb Ego un Super Ego (Viltus Ego). 

Absolūtā vairākuma cilvēku dzīves vada šis Viltus Ego, kas veidojies no agras bērnības, ierobežojumu un emocionālo pārdzīvojumu rezultātā. Tas diriģē parādi.

Visu šo prakšu mērķis ir sakārtot pašiem savu iekšiņu. Salikt savus Es pareizā hierarhiskā kārtībā, kur galvenā loma tiek atvēlēta dievišķajai mūsu izpausmei- Dvēseles Es, mīlestībai, visu pieņemšanai (arī dažādu reliģisku izpausmju, tautību utt.)
Lepnums atšķiras no lepnības tāpat kā patriotisms no nacisma. Patriots mīl un ciena savu valsti, bet arī mīl un ciena citas tautas un valstis, un arīdzan to robežas. Viņš neiebruks citās valstīs, bet, ja nepieciešams, sargās savas robežas. Turpretim nacists, slavinot savu tautu un nāciju, vēlas pierādīt savu pārākumu pār citiem, un pēc tam iznīcināt visus, kuri nav vienisprātis. /T.Kiseļeva/ P.s. Noteikti izlasi šo rakstu!

Un, ja līdz Ego praksēm, jeb savas lepnības salaušanas praksēm, es vēl savā pratā ik palaikam, mēģināju izlocīties, atrast kaut ko piemērotāku šim laikam, tad tagad varu pateikt īsi:

Nav spēcīgāka instrumenta cīņai ar savu lepnību, kā NOŽĒLA UN PAZEMĪBA! UN LŪGŠANA.

Tas ir vienīgais veids, kā Viltus Ego nolikt to tam paredzētā vietā.  Tev nav jāpazemojas kāda priekšā vai jājūtas vainīgam!Tā ir ļoti primitīva izpratne par šo jautājumu. Tev ir jālūdz piedošana savai Dvēselei. Tev savai Dvēselei ir jāatzīst, ka Tu biji lepns un iedomīgs, iedomājoties, ka Ego ir galvenais un nosaka visu! Lai notiek Tavs prāts! Lai notiek, Tavs, Dievs, prāts! Lai notiek, Tavs, Dvēseles prāts!

Katru reizi, kad Tu esi gājis sava Ego (Prāta, baiļu) ceļu, Tu esi gājis pret savu Dvēseli! Katru brīdi Tu esi darījis tai pāri, nedzirdot, nesaklausot, neļaujoties, neuzticoties... Tev ir nopietns iemesls nokrist ceļos un dziļā pazemībā lūgt piedošanu. Nožēlot un apņemties tālāk iet apzinātāku ceļu...

Budistiem nožēla bija galvenā prakse, kā atbrīvoties no karmas, ciešanām un pārdzīvojumiem. Katru dienu praktizēt pazemību, lai Ego vienmēr atrastos tu, kur tam vieta....





Visas mūsu ciešanas, viss negatīvais mūsu dzīvē aizķeras aiz lepnības, kas mūsos...

3. Piedošana un dziedināšana

Tikai tad, kad ir izieti iepriekšēji posmi, mēs nonākam pie piedošanas. Tikai pēc grēku nožēlošanas mācītājs uzliek rokas un ''atlaiž''grēkus. Es runāju par augstāko šīs prakses izpratni. Īstenībā tam ir jānotiek iekšienē. Paša Dvēselei ir jābūt tai, kas pieņem šo nožēlu un Ego pabīdīšanos sāņus. Tikai tad var sekot piedošana sev un citiem. 
Es gadiem strādāju ar šo trešo etapu- piedošanu un dziedināšanu... bet, kur bija iepriekšējie? 

Interesanti, ka no 20 cilvēku grupas, varēja redzēt, ka pāris nebija gatavi šai praksei, vēl daži bija atbraukuši sajūtas vadīti, pirmajā dienā pat nesaprata, kur ir viņu Ego. Līdz ieraudzīja to visā savā krāsņumā! Tas var būt ļoti nepatīkami un pat šokējoši!

Kā jau teicu, man tas dāvāja milzīgu atbrīvošanos! Milzīgu brīvības sajūtu...
Es gatavojos praksēm un zināju, ka man pirmajai būs jābūt patiesai, jāatzīst sava lepnība un jāmetās ceļos nožēlā... 
Zini, kāda ir lielākā vērtība, ko ieguvu, visu to neskaitāmo bagātību klāstā, kas nāca bonusā? Tā ir mana brīvība būs pašai. Vēl lielākā mērā. Es spēju atzīt un parādīt sava Ego izpausmes, - tas ļauj atvērties būt patiesam un pašam, noņemt maskas... Un nebaidīties no pasaules.

Bez maskām ir tik viegli elpot!

Mums nav jābūt perfektiem (jo, kas gan tos standartus ir izdomājis un ar kādām tiesībām!). Mums ir jābūt pašiem. Pašiem Dvēseles izpaušanas nozīmē.

Jā, kā jau teicu, šodien man ir sajūta, ka beidzot esmu dabūjusi ''zelta atslēdziņu''savam ceļam! Atslēdziņu, kura nav balstīta teorijās, bet kura slēdz tās durvis, kas man vēl bija slēgtas manā Sirds ceļā...
Pievienoju pāris atsauksmes un ceru, ka būs no mūsu grupas vēl, lai iedvesmotu pēc iespējas vairākus cilvēkus saņemties un ieskatīties savā tumsas pusē... :) Un ar Mīlestību to sakārtot!


''Manas pašapmierinātības, pašpārliecinātības, pārākuma bruņas ir atvērušās un kārtu pa kārtai tās sāku vilkt nost. Sapratu, ka mans nodzīvotais laiks manā izpratnē ir bijis pašsaprotams, ka pasaule grozās ap mani, ka viss , kas notiek ir manis radīts, ka vienīgā zinu, kā ir pareizi, ka nav vajadzības pielikt liekas pūles, lai spētu izkustināt akmeņus, kas sakrituši manā ceļā. Vienkāršāk ir tos apraudāt un žēloties to priekšā, maldinot sevi, ka reiz, kas mainīsies.
Vakar es sapratu, ka tā turpinot, es izaicinu dzīvi, ka tā turpinot, es varēju zaudēt tos dimantus, kas bija nepamanīti, noputējuši, gulējuši zem šiem akmeņiem. Es bieži sev biju uzdevusi jautājumu, kur ņemt spēku, lai es varētu izmainīt dzīves plūdumu, ievirzīt to gultnē, kurā visi jūtamies labi.
Man nenāca atbilde. Bet vakar es to saņēmu. Es vakar sajutu, ka lūgšana ir ļoti spēcīgs instruments, kas var palīdzēt rast spēku. Lūgšanā var izteikt visus nodomus, visas vēlmes, kuras vēlies stiprināt. Ir sajūta, ka tiec uzklausīts un vadīts.
Šķiet, ka tu man iedevi pareizo atslēdziņu.''M
''Vēlos vēlreiz no sirds pateikties par brīnumaino pieredzi brīvdienās.
Ir tiiiik labi. Sajūta tāda, ka iepriekš būtu nesusi sev līdz lielu smagumu (to lielo kroni ar daudziem spodrināmiem dārgakmenīšiem), bet tagad brīvības sajūta. Iepriekš bieži jutu, ka kkas manī ir tāds, kas man nepatīk, šķita, ka tās ir kkādas apslēptas negatīvas emocijas.. bet nekādi nevarēju tām piekļūt. Izrādās tur slēpās TĀDS ego..
Vēl svētdien mājupceļā piefiksēju, ka kkāda mana daļiņa ego bija tā kā apvainojusies, ka es šo tā esmu atklājusi.
Pirmdien bija sajūta, ka beidzot apzinos tāds dziļās saknes, saprotu arī, ka tur apakšā ir ievainots iekšējais bērns un tad nu viņš visādos veidos mēģina aizstāvēties. Ar iejūtību un mīlestību pret to visu. :)
Esot cilvēkos, veikalā bija tik jauka pieņemoša sajūta, tāda skaista gandrīz taustāma apziņa, ka apkārt esošie cilvēki ir Dvēselītes, tādas jaukas, mīļas Dvēselītes, iepriekš kkā tik dziļi to neizjutu, vairāk ar prātu zināju.
Parasti ļoti dusmojos uz tiem šoferīšiem, kas, nerādot pagriezienu, pārkārtojas manā joslā priekšā man. Bet pirmdien noreaģēju pavisam pretēji - ar pieņemšanu, smaidu un pateicību, ka redzu izmaiņas. :)
Esmu apņēmusies turpināt iekļaut lūgšanas savā ikdienā, tik svētīgi. Tik ļoti vairo paļaušanos uz Dievu. Kas to būtu domājis, iepriekš mana garīgā lepnība tik nicīgi uz to visu skatījās, domāju, ka kkādas muļķības. Tagad tāda brīvības sajūta, ka nevelkas līdzi visas tās noliedzošās domas pret reliģiju.
Visā visumā, ir tāda sajūta, ka būtu sākusies jauna nodaļa manā dzīvē. Jau kādu laiku šķiet, ka daudz kas no vecā mani atstāj, gan garīgi, gan fiziski, un prāts ir bailīgs, sakot, ka nekas man nepaliks, kas tad es būšu, ka man nekā no tā vecā vairs nebūs. Bet sirdī es jūtu un zinu, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek, ka tā vietā pie manis nāk kkas jauns un ar prātu neaptverams. Klausīšos sajūtās un redzēs, kur šis aizraujošais ceļš vedīs. :)) A.''

''Pirms vēl ko rakstu, vēlos Tev atkārtoti sūtīt savas pateicības gaismu! Pat neizsakāmu, neizmērāmu pateicību par visu ko ļāvi caur sevi laist Ego praksēs. Piedzīvotais viennozīmīgi pārspēja mana mīļā prāta robežas...

Ilgi nespēju saprast, kas īsti ar mani šajās divās dienās notika...vēljoprojām nesaprotu...un esmu palaidusi šo vēlmi - ar prātu sakārtot un iztulkot piedzīvoto... Runājot par brīdi, kad mans "Jumts" tika atrauts.... grūti...., bet saprotu, ka Ego mani līdz pēdējam brīdim centās atrunāt no iešanas priekšā, no absolūti tīras piedošanas, pazemības...un...pēctam pārdabiskas svētlaimes sajūtas. Tajā brīdī Ego solījās šo procesiju veikt "tā pa smuko"- mājās, vientulībā un bla..bla..bla. Jau pēcprakšu otrajaa dienā sapratu, ka mājās to šajā dzīvē nebūtu izdarījusi....

Pēc šīm divām dienām, - tā vien šķiet, ka esmu uzkāpusi uz citāda seguma ceļu...tas nav vairs grubuļains, tas vairs netraumē mani, tas ir daudz plūstošāks un rāmāks....nedaudz biedējoši, jo šķiet, ka līdz šim darītās prakses kliedz pēc pavisam citām pieejām......kaut kas virzās pavisam savādāk.......


Šodienas sajūta- Liels, indīgs, sulojošs latvānis no manis ar pamatīgu spēku tika izrauts........neziņa....radusies brīva, patīkama vieta kam jaunam....tagad mans darbs.....radīt ko pasakainu tā vietā. Ticēt, ka šis pāraugušais augs nav atstājis manī pārlieku daudz savu sēklu, ticēt savai dvēselītei arī tad, kad atkal aci pret aci būs jāsastopas ar savu Ego......... Ar mīļumu, gaismu un iekšēju degsmi pateicībā Dieviņam, Tev un visiem, kas sāk mosties....-A''

Pievienoju arī manu Ego dienasgrāmatu - tas nedēļas laikā sastrādātais! :D
Ja kāds ir drosmīgs pievienoties, tad liksim šādus ierakstus zem heštaga #manaegodienasgramata FB Sirds Ceļa Skolas lapā! Ļoti terapeitiski! Vai būs kāds, kas uzdrošināsies? :) Mēs parējie labvēlīgi priecāsimies par Tavu ''kroni''!

Epizode Nr 1.

Esmu ievērojusi, ka mans Ego īpaši reaģē un visā krāšņumā piepūšās gadījumos, kad Es vēlos dot no sirds, bet saņemu pretī dažādas Ego izpausmes:
... Lasu pieteikumus vasaras domubiedru pasākumiem, kuras vēlos organizēt bezmaksas, piedāvājot vietu, telpas un radošu konceptu tam visam. Lasu pieteikumus. Vienīgais nosacījums, ka visi ir atvērti dalīšanās procesam- dot un saņemt, nevis tikai saņemt.  Absolūtais vairākums apraksta fantastiskas lietas, zināšanas un prakses, ar kurām gatavs dalīties. Bet daži raksta aptuveni tā: ''braucu relaksēties'', ''esmu sevi izsmēlusi, gribu atpūsties'', utml. Mans Ego izslejas nosodījumā: ''Atpūsties un relaksēties uz citu enerģētiskā rēķina, vari uz sava balkona, mums te ir apmaiņa!'':)

Epizode Nr2.
Esmu sarakstījusi lielāko daļu meditāciju bērnu meditāciju grāmatai. Ienāca prātā ideja, ka vēlētos tās piedāvāt vecākiem, kam vēl ir mazi bērni uz izmēģināšanu. Iedomājos vienu jauku privātskolu, kuras vecāki šķita piemēroti un atbalstoši šādam projektam. Ierosinot to skolas vadītājai, saņēmu atpakaļ atbildi, ka ideja ir laba un atbalstāma, bet man esot jāierodās personīgi un jāprezentē tā vecākiem! Mans Ego uzsprāga gaisā! Es esmu gatava dot un dalīties, bet grib vēl papildus manu vakaru un personīgu vizīti!?! :D

Epizode Nr3.

Atkal mans Ego, kas ir uzpūties no lielā pieprasījuma. Raksta no kāda portāla un piedāvā datumu, kad man būtu jāierodās un jānolasa lekcija 50 cilvēkiem kaut kādā viņu rīkotā pasākumā. Viņi cer, ka es to darīšu par brīvu, - viņi, savukārt, izvietošot reklāmu par mani savā portālā... Manam Ego pietrūka vārdu- pie pieraksta gadu uz priekšu, viņi vēlās personīgu uzstāšanos korporatīvā... Pieprasījuma kronis sāk spiest uz sirdi... :D

Epizode Nr.4


Liepāja. Izbraucu no benzīntanka, bet ceļam priekšā nostājusies mašīna, kas stāv rindā uz riepu pumpēšanu. Teorētiski ir vieta, lai es izlīkumotu un apbrauktu, bet demonstratīvi stāvu, līdz Krista blakus atgādina: ''kronītis, mammu, kronītis... :)''un es pasmaidu un mierīgi apbraucu to mašīnu... Cik bērnišķīgi! :D


Nu, tā- šodien beigšu, bet vēl šo tēmu turpināšu, jo vēlos padalīties ar tiem brīnumiem, kas notiek, kad Tu sāc izmēzt ceļu savai Dvēselei :)  Vēl ir daudz darāmā un tas būs jādara katru dienu vēl ilgi, tomēr ir labi, ka zini, kās ir jādara. Un kā. Lai Top!

Inta ( bez maskām)
2017.gada, februāris


sestdiena, 2017. gada 18. februāris

Lepnība



Turpinās mans personīgais stāsts par manām attiecībām ar savu Ego. Rakstu #savaegodienasgramatu
:D... Ar Katiņu un Kristu iesmejam par to, kā ''Kronis spiež uz sirdi''...jautri, ļauj pasmieties pašam par sevi. Pie reizes terapeitiski, jo notiek fiksēšana, atpazīšana un pieņemšana. Tas vajadzīgais brīdis pirms palaišanas un dziedināšanas... 

Lielais mans raksts par Ego un lepnību vēl nav tapis, šovakar publicēšu Agneses tulkoto rakstu par lenību, kuru lasot likās- es to esmu rakstījusi pati. Tik ļoti sasaucās ar Tatjanu...

Kad Ego prakšu noslēgumā runājām par mājas darbiem, askēzēm un kalpošanu, ko katram būtu visgrūtāk izdarīt, es grupai piedāvāju, ka kāds varētu šo rakstu iztulkot. Uz sitiena neviens neatsaucās, jo pirms tam es biju to lasījusi priekšā- raksts bija skaistā, bet sarežģītā krievu valodā...

Liels bija mans pārsteigums un prieks, ka saņēmu šo tulkojumu tieši no Agneses- vienīgās, kura krievu valodu grupā pārzināja, maigi sakot nepārāk... Tieši no viņas šis tulkojums ir visvairāk vērts, jo tajā ir milzīgs ieguldītās enerģijas apjoms, vēlme dalīties un dot...
Esmu Tev no sirds pateicīga, Agnesīt!



Lepnība un lepnums


Nezināju, par ko rakstīt, taču, atlika pievērsties kārtējam vebināram, kā tēma pati atklājās. Kā vebināra tēmu biju pieteikusi – pieņemšana. Un re, kā vienmēr, atliek par kaut ko paziņot, ka jāliek kārtējais eksāmens (vai “jāsavelk astes”). Tomēr nerakstīšu par pieņemšanu, bet gan par lepnību, kas ļoti bieži liek šķēršļus attiecībās un pieņemšanā. 

Vairākas nedēļas atrados dīvainā stāvoklī, kuram ilgi nevarēju rast skaidrojumu. Ārēji – viss kā parasti, viss labi, bet uzpeldēja sajūtas, kas bija jau piemirstas – aizkaitinājums un dusmas. Un bieži bez iemesla. Pieņemot visu, kā ir, neforsējot, nodomāju, ka gan jau pats no sevis pāries. Vienkārši ieklausoties sevī. Bet iekšējais dialogs kļuva asāks, uzreiz! Turklāt par reliģiju un dažādām prāta ievirzēm pasaulē. It īpaši, kad apskatīju šādas tēmas internetā! Ļoti norezonēja daži video un raksti internetā par to, kā pareizticīgie mācītāji izsakās par indiešu garīgajām tradīcijām, par jogu. Vai nu aiz nezināšanas, vai nu speciāli runāja tā, lai tīšām biedētu cilvēkus. Un tas ļoti aizķēra. Rezonēja dažādas apspiešanas un zaimi pret citām garīgajām tradīcijām. Vienā momentā tas kļuva tik uzmācīgi, ka es sāku apzināties pārmērīgu identificēšanos ar vēdiskajām tradīcijām, jogu, advaitu utt. Un atkal atrados prāta ilūziju spēlēs. Nu neko, vairs nebūs iemesla tiesāt fanātiķus un dedzīgus piekritējus dažādām doktrīnām. Un vispār, jau sen sevī jutu zināmu konfliktu ar sistēmu. Tas izpaudās laiku pa laikam kā iekšējs dialogs ar izglītības un medicīnas sistēmām. 

Izrādās, ka esot psihologam, zinot garīgos rakstus vai praktizējot kaut ko, vai esot ar kādu garīgo pieredzi vai skatījumu, vai sajūtot kaut ko, ļoti liels ir vilinājums, atrodoties nedaudz augstāk kalnā, kur labāk redzams skats un redzams viss no attāluma, ir norādīt ceļu citiem. Tā vietā, lai turpinātu savu ceļu un virzītu savu uzmanību uz tālākām virsotnēm un jauniem skatiem. Nu, ko slēpt grēku, tieši tā arī gribas kliegt: “Ei, jūs! Ko esat tur iestrēdzis! Nāciet šurp, šeit taču labāka taka! Bet tur ir pakāpieni. Ko sēžat tur! Re, kā vajag!”

Bet viss tapa skaidrs, paldies Dievam! Sarakstoties ar vienu brīnišķīgu sievieti, es izteicu dažus jokus un pieļāvu kļūdu, kura ļoti nepārprotami izteica lepnību. Un es nebūtu pamanījusi, protams, ja man nebūtu zem deguna pabāzts! J Par to – īpašs paldies! 

Turklāt uzreiz jau saziņa ne visai labi attīstījās, bija kaut kādi tur pārpratumi, tā, it kā viņa nesarunātos ar mani, bet gan ar savu priekšstatu par mani, un es nesarunājos ar viņu, bet gan ar savu priekšstatu par viņu. Un līdzās spriedzes sajūta bez redzama iemesla. Neskatoties uz to visu, nolēmu turpināt sarunu, lai noskaidrotu savu sajūtu iemeslus. Noskaidroju! J Vēl joprojām daudz atklājas. Situācija ar nosaukumu “garīgā lepnība”. Sasitās divi kroņi. 

Sapratu, cik viegli un vienkārši, bet galvenais, pavisam nemanāmi, var attapties garīgajā lepnībā. Un cik grūti to ir pamanīt un nolaisties uz zemes. Kā kino filmās parādītās pagātnes ainas, iezīmējot, kur es tās pieredzēju. Pat nezinu, kā vienā vārdā aprakstīt to, ko jūtu, dažādu emociju sajaukums: atvieglojums, apmulsums, kauns, prieks, vieglums, pateicība, nožēla, vienkāršums un pats galvenais – miers un atslābināšanās. Pārsteidzoši, bet iekšējais dialogs ar pareizticību un citām koncepcijām un sistēmām pazudis! 

Šodien kristījām meitu - biju pareizticīgo baznīcā. Sen nebiju bijusi tur. Un mācītājs, kurš kristīja, bija brīnišķīgs, gaišs cilvēks. Runāja par to pašu, kas rakstīts jebkuru citu konfesiju svētajos rakstos. Biju patīkami pārsteigta, ka, paskaidrojot dažādas pareizticīgo tradīcijas, viņš runāja terminos, kādus izmanto psiholoģijā un advaitā. Piemēram, nožēlu viņš definēja kā apziņas un domu transformāciju, kā iekšēju pārveidošanos. Ka sātans piespiedu kārtā nevar paņemt savā varā, mēs paši to atļaujam, ielaižot savā prātā dažādas sliktas domas. Sliktas domas arī ir tas pats velns. Un tādēļ – attīriet savu prātu. Es, protams, atstāstu ne vārds vārdā, bet aptuveni tādos terminos viņš runāja. 

Kopumā - es kārtējo reizi sapratu, kas ir lepnība un kā tā rodas. Un to, ka nav vērts klausīties un lasīt to, kas izplatīts internetā un masu medijos. Un to, ka reliģija un ticība – tās ir divas dažādas lietas. To visu nosaka cilvēki dažādās pasaules vietās, bet ne vispārīgā propaganda. Mācītāji ir dažādi, skolotāji arī visi ir ļoti atšķirīgi, tāpat arī ārsti. Katrs izvēlas skolotāju pēc saviem kritērijiem. Un pati labākā saruna – aci pret aci, no sirds uz sirdi. 

Zem visiem šiem dažādajiem garīgajiem ceļiem, sistēmām, psiholoģijas vienmēr izrādās, ir tā vienīgā – Mīlestība. Un pats interesantākais, ka, tikai nolaižoties no prāta uz sirdi, sapratu, ka es vienkārši atkal identificēju sevi ar koncepcijām un vērtībām, un tāpēc saskarsme nenāca no sirds, bet gan priekšstatu līmenī - prāta līmenī. Satikās idejas. Pēc visa šī aptveršanas pārņēma neatkārtojama sajūta kā atgriežoties mājās. Smiekli un asaras vienlaicīgi. Milzīgs atvieglojums un miers!

Nu un tā kā pieredzētais ir noderīgs ne tikai man, bet arī daudziem citiem, pastāstīšu, kas ir garīgā lepnība, kā tā izpaužas, kā to pārvarēt, ja esi apzinājies to sevī. Ar to es biju aizņemta pēdējās dienas. 

Ko es domāju ar lepnību. Tā ir pārākuma sajūta pār jebko. Nav svarīgi pār ko, bet ja tu jūti, ka ir kaut kas, kur esi guvis panākumus, kur esi labāks par citiem, vai rodas domas, ka kāds kaut ko nesaprot, nav izaudzis vai notrulinājies, vai tavs viedoklis ir pats pareizākais skatījums pasaulē, vai arī tev gribas kādam kaut ko pierādīt vai izstāstīt, kā pareizi domāt vai darīt... vai... (ievietojiet savu), ir vērts paskatīties uz sevi uzmanīgi spogulī un noņemt no galvas savu kroni. 

Lepnība – tā ir sava nozīmīguma sajūta, kad tu apvainojies, dusmojies, izsaki pretenzijas, apvaino, ienīsti, esi greizsirdīgs, apskaud kādu. Lepnība bieži maskējas pašās negaidītākajās formās. Piemēram, kad cilvēks sāk pats sevi noniecināt, pazemot, glaimot kādam vai ļoti cenšas būt labs. Vai pastāvīgi sevi ar kādu salīdzina, ar kādu sacenšas, neapzināti pieprasa sev uzmanību vai īpašu attieksmi, īpašus nosacījumus. Tās visas ir lepnības izpausmes. 

Lepnībai ir dažādi cēloņi un iemesli. Jūs varat būt lepni pat par savu lepnību un sava ego vērtību. Katrā kopienā ir savi “krutuma” un “pareizības” kritēriji. Bet ja vispārinām, tad visbiežāk lepnības pamatā var atrasties: skaistums, bagātība, statuss, panākumi, profesionālie sasniegumi, karjera, spējas, prāts, zināšanas, atmiņa, izglītība, ģimene, slava, spēks, vara, dažādi tikumi (godīgums, pieņemšana, mīlestība, brīvība u.c.), vērtības, garīgie sasniegumi utt. 

Pēdējie kā reiz attiecas uz garīgās lepnības jēdzienu. Kad cilvēks kādu no tikumiem vai vērtībām, vai savu garīgo pieredzi izceļ kā stingri noteiktu, kā vienīgo pareizo. Faktiski, viņš “pielūdz to”, un pats sāpīgākais ir tad, ja kāds no tuvajiem cilvēkiem pārkāpj šīs vērtības vai pēkšņi viņš atklāj, ka pats ne vienmēr tam atbilst. Piemēram, ja tev godīgums ir pati svarīgākā vērtība, tad jebkurš melis radīs tevī emociju vētru, jo tu taču zini, kas ir patiesība, un ka tai taču jātiek atklātai! Ja vērtība ir pieņemšana, tad nepieņemšana izsauc milzīgu iekšēju protestu, vēl jo vairāk, tu taču zini, kā pieņemt. Ja vērtība ir mīlestība, tad viss, kas atšķiras no tava priekšstata par mīlestību, radīs sāpes. Utt. Faktiski visas reliģiozās nesaskaņas, konflikti vai konfrontācijas starp garīgajām vērtībām un rietumu kultūras vērtībām – tā visa pamatā ir garīgā lepnība. 

Garīgā lepnība – kad cilvēks uzskata savas vērtības un pārliecību par pašām pareizākajām un neiecietīgi izturas pret citu vērtībām. Kad cilvēks savas zināšanas (jebkādas: skolas, profesionālās, psiholoģijas, garīgās, savu pieredzi) uzskata par pašām pareizākajām zināšanām. Kad cilvēkam morāles vērtības ir kļuvušas svarīgākas par Dievišķo/Mīlestību. Kad nedaudz vai daudz celts pāri ikdienišķajam un pārdzīvotas kādas garīgās pieredzes (bet nesasniedzot pilnīgu garīgo realizāciju), viņš neapzināti vai apzināti sāk sevi uzskatīt par ļoti garīgi attīstītu vai pat par guru. Vai uzņemas vērtēt citus speciālistus, skolotājus, meistarus u.c.

Tā kā lielākoties uzturos starp psihologiem un garīgajos meklējumos esošajiem, tad varu pastāstīt, kā garīgā lepnība var izpausties šādā vidē. Un tas nav tādēļ, lai kādam rādītu uz pirkstiem, bet tādēļ, lai lasītājs uzmanīgi paskatītos uz sevi un, iespējams, kaut ko noderīgu saprastu. Vēlreiz uzsveru, ka tas ir no maniem novērojumiem par sevi un citiem. Tāpēc jūs noteikti varat papildināt sarakstu. 

1. Vēlme kādu “izārstēt” un bieži bez palīdzības lūgšanas. Līdz ar to “klients” nemaz neapzinās, ka viņš atrodas pieņemšanā pie psihologa;

2. Vēlme sludināt patiesību, īpaši tad, kad tev nav jautājuši;

3. Vēlme savākt lielu grupu uz apmācībām, vilšanās, ja grupa ir neliela;

4. Impulss norādīt sarunu biedram uz viņa “trūkumiem”, vēlme noteikti sniegt komentārus, uzspiest jebkādu praksi, dot padomus;

5. Sarkasms, mājieni vai tieša ņirgāšanās par kādu;

6. Sāpīga uztvere pret jokiem par sevi un savām izpausmēm;

7. Tenkas aiz muguras, tiesāšana, novērtējuma izteikšana;

8. Izteikt savu viedokli, lai ko tas maksātu, paturēt pēdējo vārdu;

9. “Spoguļošanas” izmantošana kāda pateiktajam, atbildot, ka tas ir par viņu, nevis par tevi (ideja, ka pasaule ir tavs atspulgs, ka tu citos redzi tikai sevi);

10. Fanātiska ticība kādai koncepcijai (skola, skolotājs, tradīcija, reliģija, tiesības, ideja utt.) un agresija, ja kāds pārkāpj tavu koncepciju;

11. Fanātiska pieķeršanās kādām ētikas un morāles vērtībām: brīvību, godīgumu, taisnīgumu, iecietību u.c.;

12. Savdabīguma sajūta, līdzības trūkums, sajūta, ka ļoti atšķiries no citiem, ka tevi neviens nesaprot;

13. Pārākuma sajūta pār tiem, kam svarīgas materiālās vērtības;

14. Vēlme citiem kaut ko pierādīt, tukši strīdi, iekšējie dialogi kā izskaidrojumi un pierādījumi;

15. Aizbildināšanās un bailes par to, ko citi padomās;

16. Nevēlēšanās un reizēm nespēja redzēt atbildes no pasaules;

17. Vēlme būt zvaigznei, skolotājam, guru;

18. Iesaistīties globālās, vispasaules lietās. Evolūcijas dzinējs u.tml.;

19. Sevis salīdzināšana un konkurēšana ar citiem (zināšanās, pieredzē, realizēšanās pakāpē, jūtīgumā, spējās, pieprasījumā, veiksmīgumā, jaunradē, pēc uzmanības u.c.), meklēt trūkumus konkurentos u.c.

20. Apziņa, ka esi visu sapratis, sapratis, kā viss ir patiesībā;

Utt. 

Ko es varu teikt... Kad saproti, kādu pjedestālu esi sev uzcēlis, pārņem visai jocīga sajūta. J Kad es pirmoreiz apzinājos savu, to uzņemt bija sāpīgi, nepatīkami un apkaunojoši. Vēlme vai nu izgaist, vai attaisnoties, izskaidrot, racionalizēt visu utt. Bet zini, kad tu to atkārtosi vairākas reizes, sāksi sajust atšķirību un jau citādi uztversi krišanu no pjedestāla! Sajutīsi, ka bez pjedestāla un kroņa ir daudz brīvāk un plašāk iekšienē – spārni uz muguras, vieglums sirdī un ķermenī. Lielisks atvieglojums! Un vispār, tā dzīvot ir patīkamāk un vieglāk ir komunicēt. Viss kļūst daudz vienkāršāks! Tevi vairs neuztrauc citu vērtējumi, viņu spriedumi un koncepcijas. Un, protams, savi personīgie vērtējumi un spriedumi pārstāj būt svarīgi, tie var palikt, vairs tevi neskarot un neuzprasoties uz izteikšanu. Vērtības zaudē savu svarīgumu. Var teikt, ka tas viss uzreiz zaudē savu vērtību un kļūst bezjēdzīgs. Taču tā vietā paliek kaut kas lielāks un mūžīgāks, un tā dēļ ir vērts nokāpt no pjedestāla vai pat nokrist no tā. Un tā dēļ ir vērts mirt no kauna vai mocīties sirdsapziņas pārmetumos. To tiešām izjutu stipri pēc apzināšanās. 

Ar laiku sāksi izjust diskomfortu, kad izrādīsies ar kroni uz pjedestāla. Tāda bauda, kad to saproti un noņem šo slogu no sevis. Milzīgs atvieglojums un brīvība!

Pat tas, ka es par sevi rakstu tik atklāti – tā arī var būt lepnības izpausme. Nu, lai jau, es tomēr saprotu, ka no tā nekur nenoslēpsies. Un daudzējādā ziņā tas ir jautājums par subjektīvu uztveri. Tāpēc, ka mēs cits citā redzam sevi. Un šajā pasaulē mēs pastāvīgi sasitamies ar kroņiem, idejām, koncepcijām, ilūzijām. Tas ir neizbēgami. Bet tieši tas palīdz atrast jaunus paņēmienus mierīgai saziņai vienam ar otru. Saskarsmei ne ego līmenī, bet gan sirds līmenī – ar Mīlestību.

Bet viss tomēr nav tik skumji. Jāpatur prātā, ka paši par sevi sasniegumi (jebkādi) nav ne labi, ne slikti, arī vērtības pašas par sevi ir vienkārši vērtības. Un ja tu esi kaut ko sasniedzis – lieliski! Gods un slava tev! Ja tu apzinies garīgās patiesības un esi saņēmis garīgu pieredzi – bravo! Ja audz un attīsties – urrā! Lieliski! Ja tev kaut kas ir izdevies – brīnišķīgi! Attīsti savus talantus – super! Lolo un izplati tikumību un morāli pasaulē – aleluja! Tas viss ir labi. Un tu vari lepoties ar sevi un savām spējām, sasniegumiem, īpašībām. Tajā nav nekā slikta, ja vien lepnuma pamatā neizpaužas lepnība. Lepnība traucē efektīvi sazināties, veidot attiecības un vienkārši būt laimīgam. Starp lepnumu un lepnību ir milzīga atšķirība.

Lepnība – tā ir mūsu ego izpausme. Tā ir mūsu identificēšanās ar kaut ko svarīgu un nozīmīgu mums. Mums tas ir svarīgi un nozīmīgi tādā mērā, ka tas aizēno mūsu spēju izjust Mīlestību/Dievišķo sevī. Kad mēs jūtam aizvainojumu, piemēram, tas nozīmē, ka tas, kurš “mūs aizvainojis” – aizskāris kādu mums svarīgu vērtību vai mūsu ideju. Ja mēs izjūtam pazemojumu, tas nozīmē, ka kāds aizskāris vai iznīcinājis mūsu identifikāciju ar kaut ko svarīgu. Iespējams, nenovērtējuši kādu mūsu īpašību vai sasniegumu. Ja esam pilni pretenzijām, tas nozīmē, ka mums ir ļoti “augstas morāles vērtības”, kas aizēno Mīlestību. Utt. 

Patiesībā ego piemīt tāda funkcija – sajust sevis nozīmīgumu ar visām no tā izrietošajām emocijām un īpašībām. Un veltīgi ir cīnīties ar ego, jo ar ego cīnīsies tikai viņš pats – ego. Ego nevar uzvarēt pats sevi. Tam nepieciešami citi paņēmieni. Un jebkuras attiecības – tas ir viens no veidiem. Citi cilvēki lieliski to mūsos parāda. 

Vēlos vēl teikt, ka iekš ego nav nekā slikta, tas vienkārši ir Gara instruments. Bet bieži vien mēs aizmirstam, ka tas ir tikai instruments un sākam ego uzskatīt par pašu galveno. Un veidojam vērtību sistēmu ap savu ego, kas apliecina mūsu “krutumu”. 

Savukārt, lepnums – tā ir cieņa pret sevi un saviem talantiem, spējām, īpašībām, vērtībām un pasaules uzskatu. Lepnumā nav augstprātības un augstprātīgas laipnības. Tāpat tur nav arī viltus pieticība (viltus pieticība bieži apslēpj sevī lepnību). Bet gan pavisam vienkārša pašcieņa, uzticība un Mīlestība. Ja jums ir kaut kas, ar ko lepoties, tad nav vēlmes kādam speciāli demonstrēt šo īpašību vai spēju. Bet arī slēpt to neslēpsi. Ne ir nepieciešams pierādīt savas īpašības, ne apšaubīt savas spējas. Un arī nenoniecināsi tās kaut kā labā. Viss ir ļoti vienkārši, un dabiski izpaužas īstajā laikā. 

Lepnums atšķiras no lepnības tāpat kā patriotisms no nacisma. Patriots mīl un ciena savu valsti, bet arī mīl un ciena citas tautas un valstis, un arīdzan to robežas. Viņš neiebruks citās valstīs, bet, ja nepieciešams, sargās savas robežas. Turpretim nacists, slavinot savu tautu un nāciju, vēlas pierādīt savu pārākumu pār citiem, un pēc tam iznīcināt visus, kuri nav vienisprātis. 

Lepnums – pastāv cieņa ne tikai pret savām vērtībām, bet arī pret citu vērtībām, cieņa pret viņu apziņas līmeni, viņu izvēli un ceļu. Bet lepnība – savu vērtību cildināšana attiecībā pret citām, pretnostatīšana, un būtībā – gatavība iznīcināt visus, kuri nepiekrīt vai tos, kas neatbilst priekšstatiem. Ļoti smalka robeža. Un, ak, cik grūti to pamanīt. Nepavisam nav viegli atgriezties no lepnības uz lepnumu. Tas nav viegli, bet ir iespējams. Dažreiz tam ir vajadzīgs laiks – kādam vairāk, kādam mazāk. Dažkārt tas notiek vienā acumirklī, kā balona pārplīšana. 

Es jau minēju piemērus iekšējām pazīmēm, kurām vērts pievērst uzmanību. Lai gan es ļoti labi saprotu, ka to nav vienkārši izdarīt, pastāvot lepnībai. Vai nu tu to ignorē, vai nicīgi pavīpsnā. Bet ja viss nav tik uzpūsts, ir iespēja atbrīvoties ar viegla šoka palīdzību. 

Ego – tas ir mūsu prāts, kurš ir ļoti viltīgs, pārsteidzoši atjautīgs un izmanto jebkuru ideju, lai sevi stiprinātu. Neticami, kādus trikus un samākslotas kustības viņš spēj veikt. Mēs pat nepamanām, kā iekrītam ego slazdos. Galu galā, cik reižu mums neliekas, ka kaut kas ar kādu nav tā, ka kāds cilvēks ir ļoti svarīgs, ka viņš pats sapinies melos utt. Bet redz, pēc savas pēdējās pieredzes varu teikt, ka ir vērts pakavēties pie kāda no saviem viedokļiem, lai nemanāmi atrastu identifikāciju un nervozas prāta – ego spēlītes. 


Tāpēc nav jēgas cīnīties ar viņu. Bezjēdzīgi. Garīgajās tradīcijās iesaka vienkārši nepievērst ego uzmanību. Apzināties to un vienkārši neiet tā pavadā, bet izglītot to. Ar mīlestību, bet stingri un pat skarbi. Lai ieaudzinātu sevī izpratni, lai saprastu, kas ir prāta un ego spēles. Un mācīties koncentrēšanos un meditāciju. Papildus tam garīgajās tradīcijās palīdzēt var tavs skolotājs vai garīgais padomdevējs. 




Rodas jautājums. Kā iespējams nepievērst uzmanību ego, ja viss, kā mēs sevi stādamies priekšā, no tā vien sastāv? Jā, tiešām, viss, ko mēs par sevi zinām un viss, ko mēs varam nosaukt par savu: visas vēlmes, es-koncepcijas, vērtības – tās visas ir ego spēles. Bet tas nav skaidrs tikai tik ilgi, kamēr mēs identificējamies ar ego. Un ticam tam, ka mēs esam mūsu ķermenis, emocijas, vēlmes, vērtības utt. Garīgajās tradīcijās ir daudz prakšu, kuras palīdz atšķirt smalko apziņas līmeni un no malas ieraudzīt ego mehānismu. 

Āķis ir tajā, ka mēs paši piešķiram pārāk lielu nozīmi idejām un koncepcijām par sevi un pasauli, savām domām un jūtām, vēlmēm un vērtībām. Pārspīlējam to nozīmi, atkārtojot: “Man tas ir svarīgi.” Un tieši tas arī rada lepnību, neskatoties uz to, ka šīs idejas var būt arī cildenas. Bet ja paskaties uz pasauli Mīlestības acīm: no savas sirds, no stāvokļa, kas atrodas ārpus prāta, ego, visām idejām, no stāvokļa, kas apvieno visus pretmetus – tu mirsi no smiekliem! No smiekliem par sevi! Tu pārsmiesies un izraksies no sava svarīguma un tā, kam tu devi tik lielu nozīmi! Tās būs dziedinošas asaras un smiekli.

To ir ļoti vienkārši panākt, ja tu novērsīsi uzmanību no savas pieredzes un domām un koncentrēsieties uz Mīlestību, uz savu sirds centru. Bet ja to izdarīt ir grūti – un es saprotu, ka tas var būt ļoti grūti, ja nav pierasts, - taču ir vesela rinda prakšu, kuras var palīdzēt pārvarēt lepnību. Un labāk tās veikt kompleksi. 

Vari sākt ar psiholoģijas praksēm, tās palīdzēs daudz izprast. Piemēram, uzraksti vēstuli cilvēkam, kurš tevi ir sāpinājis, vai arī kādai cilvēku kopai vai sistēmai. Raksti tādā veidā, kā gribas – bez filtriem un cenzūras. Un tad izlasi vēstuli pats sev pie spoguļa, mainot visus vietniekvārdus uz “es”, bet vārdu – uz savu.

Vai arī vari nostāties otra pozīcijā (nokļūt oponenta vietā) vai arī ieņemt trešo pozīciju (vērotājs) un pavērot sevi no šāda skatpunkta. Psiholoģijā ir daudz citu prakšu, kuras ļauj apzināties savu lomu. Derēs jebkura. 

Teikšu uzreiz, ka atvieglojumu no šādām praksēm tu vari arī nesaņemt, jo bieži sevis izpratne mēdz būt ne visai patīkama. Mūsu ego tas var būt ļoti sāpīgi, radot iespējamu šoka reakciju. Tāpat vari sākt ieslīgt paškritikā, pašanalīzē, just kaunu vai vainas apziņu. Un šīs emocijas var traucēt tavu turpmāko saziņu ar šo cilvēku vai sistēmu. Un vispār, diezgan pabojāt dzīvi. Tāpēc ir ļoti noderīgi spēt piedot un pieņemt sevi tāpat kā citus.

Tāpēc ir lietderīgi pēc apzināšanās izprast patiešām visu, ko sajūti. Jo, iespējams, tieši šīs sajūtas ir kā slikta ēna – to tev vajadzētu izprast un pieņemt. Nepieciešams palūgt piedošanu cilvēkiem (sistēmām, kopienām), pret kuriem esi izrādījis lepnību. Turklāt, vari personīgi vai netieši uzrakstīt salabšanas vēstuli. Raksti vēstuli, kurā nožēlo izdarīto, palūdz piedošanu un pateicies. Vēstuli nav obligāti nepieciešams atdot, pietiekami no sirds pārlasīt. (Var arī pēc tam sadedzināt.) Līdzīgi uzraksti vēstuli sev, kurā apraksti savu pieredzi, nožēlojot, piedodot sev, pieņem sevi un atzīsties sev mīlestībā. Vēstuli nolasi sev skaļi priekšā pie spoguļa. 

Bet ar to bieži ir par maz, tāpēc vēlams nožēlot grēkus Dieva priekšā. Vari saviem vārdiem vai arī skaitīt lūgšanas. Galvenais, no tīras sirds. Kas ir grēku nožēla? Kā jau minēju – apziņas un domu transformācija. Tas nozīmē, ka tu uzņemies atbildību par savām kļūdām un izveido nodomu vairs tā nekļūdīties un nerīkoties. Papildus tam pieņemiet patvērumu pie Dieva. Tas ir, noskaņojies uz Dievišķo (Dievišķo Mīlestību, Jēzu, Absolūtu, Brāhmanu, Krišnu, Šivu, Allāhu, Budu...), savienojies ar Dievišķo un burtiski velties Dievam. Tas nozīmē, ka tagad tu saglabā šo saikni savā ikdienas dzīvē, lai smalki sadzirdētu un rīkotos saskaņā ar Dievišķo. 

Galvenais, visās šajās praksēs – visu darīt no sirds. Būtībā – nolaisties sirds līmenī, Mīlestībā. Jo, ja tu sakņojies Mīlestībā, tad vari pieņemt jebko. 

Vienkāršāk sakot, notiek kas līdzīgs sekojošajam. Ar visu prakšu palīdzību tu novērs uzmanību no savām super svarīgajām idejām un priekšstatiem, identificē tās, atlaid, pieņemot šo pieredzi ar mīlestību un pateicību pret sevi, citiem un Dievu, un, pieņemot patvērumu, ko identificē ar Mīlestību, Dievišķo sevī. Ar to, kas atrodas aiz robežām jebkādām idejām un vērtībām, un atrodas Mūžībā, pašā Absolūtajā realitātē. 

To var aprakstīt dažādi. Var teikt, ka atdodies Dievam. Var arī teikt, ka atrodies Dievišķās Mīlestības plūsmā. Vai arī – ka atrodies aiz sava ego robežām, nosakot tam pieticīgu vietu savas apziņas sistēmā. Var teikt, ka tu atgriezies savā sirds centrā, pametot prāta spēlītes. Jebkurā gadījumā, rezultātā nokļūsti ļoti mierīgā un mīlošā stāvoklī. Attiecībā pret sevi – prāta un ego spēlēm, un pret citiem cilvēkiem. Tas ir pieņemšanas stāvoklis. Pieņemt visu tādu, kāds tas ir. Pieņemt pat savu kaunu, nepieņemšanu un lepnību. 

Papildus šīm praksēm man ļoti palīdz advaitas skolotāju satsangas (Šri Ramana Maharshi, Papaji, Nisargadatta Maharaj, Mudgee, Artur Sita u.c.). Var klausīties dažādas. Es klausos šīs, jo viņi nedod papildus teorijas un koncepcijas, bet tieši pretēji, palīdz iziet no koncepciju un doktrīnu robežām. Palīdz redzēt un pat pieskarties tam, kas atrodas aiz domu straumes un emocijām. Lai vai kā, man tas ļoti palīdz pamosties no prāta ilūzijām un atgriezties sirdī. Vēl vari apgūt atma-vichara metodi, kura palīdz iziet no prāta robežām. Vari izmantot dažādas metodes. Tādas, piemēram, kā Sufi Whirling, dinamisko meditāciju, Dieva vārdu atkārtošanu (džapa), mantru klausīšanos, lūgšanas, arī, skaitot vairākas reizes. Vari uzlabot efektivitāti kombinācijā ar stingru gavēni, svaigēšanu vai badošanos. Bet tikai ar Mīlestību, sirdī esošu. Jo prakses tikai prāta līmenī dod minimālu efektu. Un pat rada pretēju efektu lepnības formā. 

Kāpēc es vienmēr runāju par Mīlestību. Mīlestība – tā nav prāta koncepcija. Mums, protams, var būt savs priekšstats par Mīlestību, bet, tieši pieturoties šiem saviem priekšstatiem, mēs iekrītam lepnības lamatās, jo mūsu priekšstati par Mīlestību ir tikai priekšstati. Mīlestība – tā ir dzīvs pārdzīvojums. Dieva pieredzēšana katrā no mums. Būtisks pamats visam esošajam. Un ja mēs paļaujamies uz Mīlestību, vadam savu uzmanību uz Dievu, lolojam, identificējamies ar Viņu, tad jebkuras mūsu domas, idejas un koncepcijas vienkārši būs Mīlestības instrumenti, nevis pašmērķis. Tā arī ir apziņas transformācija. Tīra ekoloģija attiecībās – paļaušanās uz Mīlestību. 

Pazūdot šim Mīlestības atbalstam, notiek pretēja transformācija no patriotisma uz nacismu, no lepnuma – lepnībā. Lepnība var pastāvēt tikai polārā pasaulē, dualitātes pasaulē, kad mēs sevi identificējam ar kādu daļu no visa – ar baltu un pūkainu vai melnu un rupju. Turpretim Mīlestība palīdz iziet no dualitātes. Un vispār, no jebkuriem ierobežojumiem. Vai tad Dievišķo var kaut kā ierobežot?

Tāpēc garīgajās tradīcijās arī saka: “Pametiet visu, ko piedāvā jūsu prāts. Vienkārši vērojiet. Nepieķerieties nevienai domai vai sajūtai. Neidentificējieties ar tām. Vienkārši vērojiet, kā viss nāk un iet.” Un tā nav metafora. Tas ir tiešs ieteikums rīcībai, praksēm. 

Pat savā ikdienas dzīvē nav vērts veltīt tik lielu nozīmi savām domām un koncepcijām. Tās ir noderīgas tikai praktiskos nolūkos: izdarīt savus darbus, izlemt, ko ēst, ģērbt, kur un ar ko braukt utt. Bet uzmanību pamatā vēlams noturēt sirdī, Mīlestībā. Kā iemīlējusies sieviete, kura darot mājasdarbus, visu laiku domā par mīļoto un sirdī ir ar viņu kopā. Tātad – vēlams noturēt uzmanību Mīlestības sajūtā, veltot visu, kas notiek, Dievam. Tas ir tas, ko iesaka garīgās tradīcijas, lai novērstu lepnību.

Nu, un no manas pēdējās pieredzes varu teikt, ka nav vērts skatīties uz citiem. Labāk skatīties tur, kur ej pats, esot pilnībā koncentrētam uz savu ceļu. Ejot uz Dievu, koncentrējies tikai uz Viņu. 



Ar Mīlestību, Tatjana Kiseļeva


No krievu valodas tulkojusi Agnese Švarce



otrdiena, 2017. gada 14. februāris

Instrukcija rītdienai

Ko rakstu pati sev :) Sen neesmu enerģētisko apskatu rakstījusi. Gan tādēļ, ka grūti sāk palikt
vārdiem un terminiem izteikt visas savas iekšējās sajūtas, gan tādēļ, ka ir daži avoti, kas kā es sev saku '' ņem informāciju no tās pašas vietas, kur es''. Es izlasu un šķiet, ka forši- kāds jau uzrakstīja!

Tā kā šis būs sajūtu un pārdomu rakstiņš. Ļoti dažādu. Par tēmām, kas ''gaisā'':)

Pazemības un Ego tēma

Viss sākās pasen, bet tā izteikti pagājušajā gadā. Kad citu cilvēku Ego izpausmes, ko agrāk lielākoties smaidot pieņēmu, tagad sāka durties acīs, izsaucot nepatīkamas sajūtas, vēlmi nekomunicēt, distancēties un norobežoties. Šī tendence arvien pastiprinājās, liekot meklēt Ego pārpalikumus (ko savā lepnībā biju iedomājusies, kā tikai pārpalikumus) sevī. 
Biju sākusi stumt mākoņus ar degunu attiecībā uz ideju, ka varu mierīgi ''uzmest'' Sistēmu (Egregorus un ne tikai). Ka esmu daļēji no tās izgājusi un nu, gatava teikt: Ardievu! Mans mēģinājums beidzās ar seju dubļu peļķē un ļoti daudz vērtīgām atziņām! Manas attiecības ar Sistēmu ir iegājušas jaunā fāzē. Šī situācija iniciēja, atvēra man milzīgu lauciņu personīgajai transformācijai un darbam ar Sevi, galveno atklāsmi piedzīvojot Pirts rituālā pie Dacītes.

Un sākās mans Lielais Darbs ar savu Ego, kas raksturoja manu 2016.gadu... Vēroju sevi, citus, izmēģināju dažādus instrumentus: lūgšanas, meditācijas, pazemības un pieņemšanas prakses. Un tikko, pēc pirmās eksperimentālās grupas, kur mēs 22 cilvēku sastāvā šo programmu izmēģinājām, ir sajūta, ka man ir iedota ''zelta atslēdziņa''. Bija milzīgs atbalsts no Augšas enerģiju ziņā un Vadība, kas visu procesu pārņēma, - tas man lika vien kārtējo reizi pazemīgā pateicībā to pieņemt. Par visu šo - atsevišķā rakstā...

2016.gada nogales/2017.gada sākuma enerģijas

Vēroju sevi un cilvēkus, kas brauc pie manis uz Vidzemes Retrītu centru. Kopš septembra esmu tur, un vairs nevēlos vadīt jebkādas nodarbības un īpaši prakses, pilsētā. Jo atšķirība starp procesiem lauku vidē un pilsētā kļūst tik acīmredzama, ka nav jēgas pretoties. Arī mani pašu Liktenis aizved prom no Rīgas pavisam. Tagad abas manas uzturēšanās vietas ir ar spēcīgu Dabas stihiju klātbūtni un enerģētiku, kas rada pavisam citu fonu- pārvieto tādā, kā citā frekvencē, kur jūtos ļoti labi.

Protams, transformācijas procesus neviens nav atcēlis. Pēc Ziemassvētkiem piedzīvoju vienu no lielākajiem un garākajiem savā 11 gadus ilgstošajā apzinātajā Ceļā. Esmu jau stāstījusi, ka transformācijas procesi katram izpaužas savādāk. Manējie parasti izskatās, kā 2-3 dienas spēcīgas galvassāpes, ko pavadu komai līdzīgā stāvoklī, pamožoties ik pēc 3-4 stundām uz 15-20 minūtēm, lai iekristu atpakaļ, jo šķiet, ka nenormālās galvassāpes tevi vienkārši ''izslēdz''. Es pati tās saucu par ''trim tumsas dienām'':) Kad izeju, tad jūtu, ka esmu cita. Manī ir izņemtas vecās un ieliktas jaunas programmas, informācija. Informācija jūtās, kā ''sazipota mapīte'', kas vairāku nedēļu laikā pēc saņemšanas lielākā vai mazākā mērā  ''izpakojas''. Tas izskatās kā jauna redzēšana, izpratne, atziņas, enerģijas, virzieni.

Vēl 2017.gada sākums man nes sajūtu, empātijas padziļināšanos, ar ko vēl jāmācās tikt galā. Atceros, 2009-2011 gadu, kad vērās mana sirds čakra, to procesu pavadīja ļoti izteikta līdzjūtība, bija grūtības skatīties, lasīt jebko ar vardarbību un negācijām saistītu. Ar laiku iemācījos palikt savā labajā, ļaut līdzjūtībai plūst, pieņemot un izprotot katras situācijas dievišķo aspektu un katras Dvēseles izvēles.
Šīs dienas pieķēru sevi, ka izvairos no publiskām vietām, pat izvairos doties uz Rīgu, jo jūtīguma slieksnis atkal palielinājies, jo nu jau ne tikai nolasu emocionālo, bet arī mentālo plānu...
Pāris dienas atpakaļ redzot kā māte kliedz uz savu bērniņu, man apziņa pēkšņi nokļuva tajā puisēnā un burtiski man bija jāizdzīvo viņa sāpes, bailes un apjukumu...izjūtot to visu uz savas ādas...
Tāpat ieejot veikalā, kur pārdevējs apkalpojot mētājās ar stulbiem jociņiem, es sajutu viņa perversās domas, kas lika pretīgumā sarauties...
Maņas saasinās un tā ir jauna mācībstunda...

Meditācijā redzu 2017.gadu: 

Divi sieti, starp kuriem griežas enerģijas tādā kā virpulī. Visi cilvēki, kas ir izvēlējušies pamosties (apzināti vai tikai AEs līmenī) pāriet 2012.gada slieksni, kas simbolizē pirmo sietu un pašlaik atrodas starp šiem abiem sietiem. Otrs siets, jau daudz smalkāks- ir 2017.gads. Redzu, ka daļu, pavisam mazu daļiņu no šīm Dvēselēm velk uz smalkā sieta pusi, bet samērā daudzus velk atpakaļ.. Vēl daļa griežās un nav izvēlējusies virzienu. Cik no mums izies caur 2017. gada sietu? Citu avotu prognozes nav sevišķi daudzsološas. Runa iet par 5-7%....

Pārdomas par pašas darbību

11.gadi pašas transformācijas, atbrīvojoties no vecajām enerģijām, uzskatiem, mainot domāšanu, izejot no Sistēmas (daļēji), paplašinot apziņu un, galvenais, dziedinot milzīgo pagātnes emocionālo traumu pieredzi. 
Meditāciju kā terapiju, darbu ar enkuriem, ar emocionālo rētu dziedināšanu uzskatīju ne tikai par savu pētījumu lauciņu, ar pamatīgu savas un citu pieredzes pievienoto vērtību. Un uz šīm vērtībām balstījas tas, ar ko dalījos. Jo meiteņu dienu un prakšu dienu rezultāti runāja paši par sevi. Es īpaši nelīdu citos lauciņos, kaut pati personīgi ļoti strādāju ar apziņu, tās paplašināšanu, vibrāciju celšanu, un dažādām ar to saistītām praksēm. Izmēģināju. Šo to paturēju, kā man noderīgu instrumentu, šo to nē. Ir pienācis laiks izmaiņām. Konkrētām.

Novērojumi

2016.gada nogalē tas jau palika uzkrītoši, kas lika man pastiprināti aizdomāties un uzdot sev jautājumus. Jā, un domāt, kas jādara savādāk, jo sapratu, ka arī mana metode prasās pēc pilnveidošanas.
Kā tas izskatījās? Palika ļoti uzkrītošs tas fakts, ka ļoti daudzi manu nodarbību dalībnieki jau sākuma aplī pasaka, ka ir atbraukuši pēc ''uzlādēšanās, enerģijas devas, lādiņa'', kas palielam ir normāli, jo mēs apmaināmies ar enerģijām pastāvīgi. Un šādi pasākumi tādēļ arī ir domāti, jo grupas darbā veidojas enerģētiskais lauks, kas baro katru, atbrīvojoties no zemākām vibrācijām, veidojumiem, enkuriem, katra dalībniekā laukā atbrīvojas vieta jaunām un tīrām enerģijām utt., kas protams, sniedz to lidojuma un piepildījuma sajūtu, ar ko lielākā daļa aizbrauc mājās... Jautājums ir, kas ar šo enerģijas apjomu tālāk tiek darīts. Vai tas tiek investēts konkrētos soļos, pārmaiņu realizācijā, vai iztērēts uzturot veco destruktīvo sistēmu, kurā atrodas cilvēks? Bet, kad kārtējais enerģijas apjoms ir iztērēts, tiek meklēta vieta un veids, kā dabūt nākamo devu?

Man ir skumjš personīgās pieredzes pārdomu stāsts šajā sakarā par kādu manu tuvinieku, kas kādus 15 gadus atpakaļ, ekonomisko pārmaiņu laikā palika bez darba un iztikas vēl normālā darbspēju vecumā. Vēloties atbalstīt, mēs ar brāli sākām veikt ikmēneša pārskaitījumus, jūtoties pat labi, ka varam atbalstīt un palīdzēt... Iesākumā tuviniekam bija neregulāri darba meklējumi, bet lauku saimniecība, transporta grūtības....īsumā darba meklējumi apstājās. Mūsu pārskaitījumi turpinājās vairāk kā 10 gadus... Es (mans Ego) pat jutās labi, līdz augot manai apzinātībai, pēkšņi pār mani nāca doma, bet, ja nu mēs, veicot šos ikmēneša pārskaitījumus, nodrošinot iztikšanu, esam apturējuši cilvēka izaugsmi? Jo, ja nebūtu šīs palīdzības, tad pilnīgi viss varēja pavērsties savādāk. Jo tagad jau ir sagaidīta pensija un vairs nav nekāda stimula kaut ko mainīt... 15 gadi ar vienādām dienām...
Jāatzīst, tad, kad es to sāku apzināties, es nespēju atņemt šo iztikas ieskaitījumu. Man nepietika dūšas.

Šī pati sajūta man atnāca redzot, ievērojot, cik daudzi cilvēki netiek ārā no kārtējā apļa, apziņas, prāta rāmjiem, uzskatiem, baiļu ierobežojumiem, nespējot pieņemt lēmumus, lai izrautos no tā status quo, kurā atrodas. Un vēl ar trauksmi ievēroju, ka daudzus, kas bija jau samērā daudz izdarījuši, šī enerģiju straume rauj atpakaļ (krievu valodā ''otkat''), kas izskatās, kā vilšanās savā ceļā, nespēja izrauties no savu uzskatu un baiļu važām, vilšanās mācībās, skolotājos, praksēs un garīgajā ceļā, kā tādā. Jo nav ieraudzījuši pozītīvas pārmaiņas pietiekami ātri, nav spēruši kardinālus soļus, jo domājuši, ka pietiks ar dažām meditācijām, ir noguruši no pastāvīgajām transfomācijām un virkne citu iemeslu.
Protams, ka uzdevu sev jautājumu, cik lielā mērā es, piedāvājot ''kārtējo enerģētisko devu'', esmu atbildīga par šo cilvēku apstāšanos... Kā to izvērtēt, kā saprast, kā formulēt nodarbības, lai atsauktos tikai tie, kas iet, dara, cenšas, strādā? Un arī tādu ir daudz, kas liek man priecāties par viņiem katru dienu...


Kā lielāko šķērsli ieraudzīju Ego, kas neļauj pat uztvert, integrēt sevī zināšanas un informāciju, kas ļautu paplašināt apziņu un palīdzētu iziet no sabiedrības, audzināšanas, paša uzliktajiem uzskatu un priekštatu rāmjiem. Apziņa netiek līdzi laikam. Ļoti daudziem informācija par pasaules īsteno uzbūvi, lietu būtību utt., kas ir tik pieejama pašlaik, bet tā ''kā pīlei ūdens notek'', un neķer, neizmaina apziņu. Un tur redzu lielāku ''iestrēdzienu''pašlaik, kas neļauj virzīties uz priekšu...

Instrukcija 2017 (man pašai un tiem, kam tas rezonē)

1. Strādā ar savu Ego, atrodi, kur tas slēpjās (un tas slēpjas). Apzinies, ka Tevī ir vairāki Es- ego, viltus ego (Viltus patība- J.Rubenis) un Dvēseliskais Ego. Kurš rullē pašlaik? Kādai vajadzētu būt prioritārajai secībai.  Cīnies ar savu Lepnību, dziedini savu iekšējo bērnu, kas sargājoties to ir radījis, meklē savas prakses un mācies skatīties uz pasauli ar Dvēseles acīm. Ar pazemību un pieņemšanu. Un visam pāri ar Mīlestību.
2. Meklē jaunas pieejas un prakses. Vecās reti kura der. Seko līdzi savām sajūtām un katru dienu atbildi sev uz jautājumu: Vai mana šodiena ir labāka par vakardienu? Vai mans šodienas Es ir labāka versija? Ko es izstaroju pasaulē?
3.Paplašini savu apziņu. Meklē informāciju un domā plašāk. Tev nav jātic nekam un nevienam. Tev nav jāpieslienās kustībām un mācībām. Vienkārši pieņem zināšanai jeb ko. Mūsu aprobežotais 3D prātiņš nav spējīgs uztvert ne visu pastāvošo caur citu prātiņiem izlaisto informāciju, ne pasaules daudzdimensionalitāti. Nav vērts tērēt enerģiju un laiku savas versijas izstrādei. Tā būs tikai tālāk, vai vēl tālāk no realitātes, kas mums nav aptverama. Pieņem šo savu nespēju un atrodi savu atslēdziņu iekšējai harmonijai.
4. Lai izvēlētos savu pavadoni, galvenais kritērijs ir, vai viņš pats transformējas, strādā ar sevi un, vai ir spējīgs šo transformācijas pieredzi nodot citiem. Tikai tam ir vērtība šajā laikā. Nevis pieslēgšanās pie kārtējā virziena, mācības egregora (astroloģijas, taro, vēdu, utt.) Tikai palīdzēt otram saslēgties ar sevi pašu. Caur paša pieredzi. Tu esi draugs, kas dalās ar pieredzi. Termins skolotājs, paredz, ka otrā pusē ir kāds mazāk zinošs vai varošs. Dvēseles līmenī šādas iedalījums nepastāv. Bet šajā tas aktivizē Ego un duālo apziņu (zemāks- augstāks, gudrāks- dumjāks, utt.), ''pasaules glābēja gēnu'' un ideju par savu īpašo misiju. Nolaidies no mākoņiem un aprunājies ar savu labāko draugu Ego. Vari pat sarīkot tam skandālu. :)
5. Neiesaisties 3D drāmā. Nebaro ar savu enerģiju negācijas, sliktās ziņas, seriālus, politiķus un citas peripētijas. Izvairies no šādas enerģijas nesējiem, izlēdz tos no sava loka- virtuālā uz fiziskā. 

6. Dodies uz laukiem, pie jūras, uz kalniem. Tulīt un regulāri.
7.Aiztaisi tās durvis, kur tu zaudē enerģiju. / A.Geste/
8. Padomā un izvērtē, kam tu palīdzi, ar ko dalies savā enerģijā? Kam ziedo? Kādiem mērķiem? Vai tie ir konstruktīvi mērķi? Vai pasaule paliks labāka? Vai tie ir projekti, kas nesīs labumu cilvēkiem? Vai varbūt tava palīdzība kādam ļauj izdzīvot un palikt tur, kur viņš ir?

9. Smalkajā plānā ir radusies problēmiņa. Un tā ir mūsu. Laiks un enerģijas mūs stumj uz 4D, uz citu realitāti. Bet, kā zināms, mēs paši esam savas realitātes radītāji. Tas, ko domājam, sapņojam un jūtam šodien, rada mūsu rītdienu... Diemžēl, lielākā daļa no tiem, kas sevi uzskata par garīgā ceļa gājējiem, turpina vizualizēt un sapņot 3d kategorijās (partnerattiecības, bērni, sava mājiņa, pārticība +sirdslieta), kas savā piezemētībā un egoismā neatbilst 4D, neļaujot to formēt... ŠEIT meditācija par šo tēmu.

10. Pārvari savu vienatnes čaulu, kurā esi sevi ieslēgusi, jūtot citu cilvēku enerģijas tik spēcīgi, dozējot mijiedarbību. Katrs ir savādāks. Meklē līdzīgos. Domubiedrs ir nevis kas, ar ko tev līdzīgi uzskati, bet, gan tas ar ko tev ir līdzīgi mērķi. Ir laiks begt runāt par vienotību, un sākt darīt.
P.s. Daru. Vidzemes Retrītu Centrā vasarā būs kopienas tipa kopā būšanas nedēļas, kur katrs dalīsies ar to, kas tam ir. Aicināts ikviens, kas ir gatavs dalīties. Esmu sajūsmā no Jūsu pieteikumiem un no tās ainiņas, ko redzu savu acu priekšā.  Šeit informācija.

11. Šis gads nesīs vairāk pārmaiņu fiziskajā plānā. Gatavojies. Bija iedoti 4 gadi darbam ar sevi,  savu ''iekšiņu'', tagad situācijas piespiedīs rīkoties, ja labprātīgi to neesi izdarījis, vai nedari. Vairāk domā par sevi, savu ceļu un savu Dvēseli. Izdari izvēles tai par labu katru savu dzīves brīdi. Mainies, mainies un mainies...tas ir šī Ceļa pamatā...

Nu, ko...paldies, ka izlasīji līdz galam! :) Amerikāņu kalniņi vēl priekšā, bet kas teica, ka to nevar izbaudīt? :)
Ar siltiem sveicieniem-
Inta
2017.gada, februāris