trešdiena, 2018. gada 1. augusts

Nedaudz par Sistēmu un to, kas notiek pasaules politiskā arēnā


Ļoti bieži tie, kas man uzraksta vissaturīgākās un skaistākās vēstules, tās sāk ar tekstu: laikam jau
jums daudzi raksta, bet nu tomēr... ''

Jā, man daudzi raksta ar jautājumiem, lūgumiem pēc palīdzības, ar saviem dzīvesstāstiem...Kas arī mēdz būt ļoti interesanti, bet šādu vēstuļu, kas ir atgriezeniskā saite uz kādu manu rakstu vai grāmatu, vai notikumu, ir maz.

Un esmu ļoti priecīga, kad šādas vēstules saņemu, jo tad otrs dalās ar kādu gabaliņu no sevis, reaģējot uz to, ar ko dalījos es... Uz šādām vēstulēm es vēlos iespēju robežās atbildēt, jo tas bagātina mūs abus un varbūt vēl daudzus...

Paldies visiem, kas pajautāja pēc ''slepenā bloga''rakstiem un atsūtīja man savas sajūtas.. Šeit atbildēšu kādas sievietes rakstītai vēstulei, kuras pārdomas, manuprāt ir ļoti vērtīgas, un šis raksts būs arī kā turpinājums maniem rakstiem par līdzdalību sabiedriskajos procesos


Liels paldies par iespēju lasīt Jūsu vēstījumus un pārdomas. Droši vien, es neesmu vienīgā, kas jums raksta saistībā ar jūsu piedāvāto iespēju izteikt savu viedokli, taču šoreiz saņēmos un uzrakstīju, jo jūsu aizskartās tēmas izteikti rezonē ar manām šīs vasaras pārdomām. Paradoksāli ir tas, ka nekad dzīvē Jūs neesmu satikusi, neesmu piedalījusies nevienā pasākumā, pat nevienu Jūsu sarakstīto grāmatu neesmu lasījusi ( kaut gan zinu, ka būs brīdis, kad izlasīšu Dvēseles Mājas), tomēr visu laiku esmu sekojusi Jūsu darbībai, izteiktajiem viedokļiem, konferencēm, kas saistījās ar Baltu sakrālo mantojumu. Tomēr, ja mēs pieņemam, ka viss ir Enerģija, tad, būtībā, arī virtuālās tikšanās ir tikšanās.

Man vienmēr ir bijusi ļoti svarīga atgriezeniskā saite, domāju, kā ik vienam cilvēkam, kas ar kaut ko dalās. Un nemaz nav tik daudz to cilvēku, kas vēlas mijiedarboties, jo tad ir jāatdod gabaliņš no sevis pretī... 

Mani uzrunāja jūsu pārdomas par Sistēmu, par to, kā mēs tajā dzīvojam, pieņemot visus tās uzspiestos Spēles noteikumus, jo citādi nosacītais parastais cilvēks vispār savādāk šajā pasaulē nespēj izdzīvot, ja vien neiemācās apiet šos spēles noteikumus ( tieši kā to var mēģināt – labprāt palasītu turpinājumu šai tēmai par Sistēmu). Šovasar, kad vārās pirmsvēlēšanu elles ķēķis un ļaudis plēšas savā starpā kā nemetas, radot augsni tam, ka nākamās vēlēšanas būs robeža tam, ka nākamo gadu notikumi izvērtīsies tā, ka Sistēma tikai pieņemsies spēkā, bet cilvēki būs neizpratnē pie sasitas siles, jo , viņuprāt, taču ir bijuši politiski aktīvi un pildījuši pilsoņa pienākumu, izdarot pareizās izvēles ( tomēr, neapzinoties, ka veicinājuši tikai Sistēmas spēka pieaugumu). Šogad vispār tādas dīvainas sajūtas, - jā bija Dziesmu svētki –skaisti, bet kaut kā ne tā, jā, vēlēšanas – bet sajūta - neiešu, neiesaistīšos, šī nav mana realitāte, notiks lietas, ar kurām nevēlos būt saistīta, kaut gan apkārt to vien dzirdu – tieši tādu kā es dēļ, kas nebalsos par pārējiem, lai Saskaņa netiek pie varas, viņi tiks. Gribas teikt – mīļie cilvēki, viņi tiks neatkarīgi no tā, ko jūs svītrosiet vai plusosiet un pēc tam visi kopīgi pildīs savu uzdevumu, par kuru jums pat jausmas nav, - jo, vairums, jau pat nepadomā- kāpēc pasaulē globālā mērogā notiek absurdas lietas, kurām nav loģiska izskaidrojuma. Par aizkadra leļļu meistariem īpaši neviens pat necenšas domāt. 

Es gadiem esmu mēģinājusi ''izkost'' Sistēmu, gan kaļot plānos, kā no tās atkratīties, gan kā apmānīt :) Esmu mēģinājusi ar rituālu palīdzību atkratīties no reliģiskajiem egregoriem un smagi dabūjusi pa biksēm. Tas laikam būtu pat atsevišķš stāsts... 

Sistēma nav tikai mūsu sabiedrības pārvalde, oligarhi, bankas, ES, pasaules valdības, arī astrālajā plānā tā pastāv, un mēs vēlamies vai nē, tas ietekmē. Un jābūt ļoti apzinātam, lai spētu vērot sevi, savas domas un reakcijas, atsijājot to, kas īstenībā nemaz nav mans, nav saskaņā ar manu patieso Es... Aiz astrāla stāv Arhitektori, vai civilizāciju pārstāvji, kas īstenībā Spēlē šo Spēli sauktu par Zemes civilizāciju. 

Tādēļ man gatavas receptes nav, vismaz pašlaik es esmu sapratusi, ka, ja es kādu savas dzīves daļu esmu kaut kā izmantojusi Sistēmu, lietojusi, tad es jau pēc fakta tai esmu parādā un man neļaus tā vienkārši ''nokāpt''.  Piemēram, ja es kaut vienreiz esmu bijusi baznīcā un likusi svecīti kaut ko lūdzot un tas man ir iedots caur reliģisko egregoru, tad es jau esmu parādnieku sarakstā. 

Mana lepnība un pārliecība, ka man ir brīvā griba un es tagad darīšu, ko un kā gribēšu, samērā ātri tika sagrauta caur situācijām, kas ļoti spēcīgi iesita pa finansēm un enerģētiku...Un lika pazemībā atzīt to, ka Sistēma ir spēcīgāka par mani. Lika man meklēt ceļus un veidus, kā tai atdot savu tiesu, pašai cenšoties iet uz arvien lielāku brīvību un neatkarību... Tas, ka pagaidām izdodās, nenozīmē, ka varu zaudēt modrību. 

Jums ir taisnība. Ir naivi iedomāties, ka Pasaules Lielie nav jau visu sadalījuši- Tuvos austrumus, Ukrainu, Baltijas Valstis... Tāpat, kā, savulaik, Molotovs ar Rībetropu sēdēja pie viena galda un vilka līnijas kartē, tāpat jau tas notiek arī šodien... 

Protams, Nato mācības tikko Latvijā, un tagad Gruzijā, ir riktīga sarkanās lupatas vicināšana pie Austrumu Lāča deguna...Pie tam no visām pusēm. Krievija nav savilkusi savus spēkus ap kādu valsti... Bet ideoloģiskais hibrīdkaršs notiek pilnā sparā, smadzenes tiek skalotas uz vella paraušanu un Latvijas rējieni austrumu virzienā, domājot, ka tai aiz muguras stāv kāds, kam ļoti svarīgas ir tās intereses, man izskatās kā čihuahua spalgie vaukšķi rotveilera virzienā... 

Vai pie esošās sistēmas ir iespējama Latvijas suverinitāte? Diemžēl, neizskatās. Pašlaik Latvijas iedzīvotāji dzīvo ilūzijā par savu valsti. Zeme un meži, kas ir galvenais resurss ir izpārdoti ārzemniekiem, uzņēmumi arī. Mums ir tikai neatkarīgas valsts politiskais statuss. Lemtspēja par savas zemes un tautas likteni ir ļoti nosacīta. Tikai tik, lai tauta turētu muti... Pa lielam- teātris. Pārējais ir ES direktīvas un intereses... 

Ja es paskatos uz pašreizējo labvēlīgāko Latvijai enerģētisko potenciālu, tad tas ir kāds nopietns incidents, notikums kaut kur citur...pašlaik nevaru pateikt īsti, kur tas ir, bet nešķiet, ka tie ir Tuvie austrumi... Drīzāk Eiropa un ES...Notikums, kas pilnībā kancelē esošo NATO ekspansiju Krievijas robežu virzienā, mainot viņu stratēģiju (ko mums nav lemts saprast)... Situācija, kad jukas ir tik lielas, ka ES vairs ne līdz sīkajām dalībvalstīm... Tad gan, ja atrastos iekšējais resurss no jauno cilvēku puses (ar jauno domāšanu), tad Latvija varētu fiksi uztaisīt savu breksitu/ lateksitu...Un sāktu ar visiem no visām pusēm draudzēties un tirgoties... Bet nekādā izaugsme (kas nāktu par labu tautai) nav iespējama ar vecajiem vēžiem... 

No bēdīgajiem potenciāliem arvien lielāku spēku iegūst tas, kuru es laikam pat nevēlos pētīt, bet domājošie saprot, ka Austrumu Lāča pacietība var vienā dienā izbeigties. Ir interesanti, kā NATO lēkā ar sarkano lupatu pa teju visām postsocvalstīm, mēģinot izprovicēt Krieviju būt sliktajiem un sākt kara darbību: https://www.facebook.com/zvezdaweekly/posts/286935248525900 

Interesanti, ka līdz šim tas nav izdevies, ..ir kāds iemesls, iejaukšānās no kādiem citiem spēkiem... Bet, tā ir tikai sākotnējā info, kas nolasās uzdodot šo jautājumu. Dziļāk līst patiešām negribas.. 

Galu galā, mēs - tie, kas ejam šo ceļu, spējam apskatīties uz situācijām no dažādiem apzināšanās stāvokļiem. Jo mēs esam daudzdimensionāli. Daļa no mums ir cilvēks- parastais, daļa- tāds, kurš mostās, daļa - skatās uz pasauli ar Dvēseles acīm, bet ir daļiņa, kas ir saplūdusi ar Dievu, vienota ar visu esošo. 

Jo apzinātāki esam, jo lielākas izvēles iespējas, no kura stāvokļa skatīties uz situāciju, cik šķautnes tam visa redzēt... Un no redzētā, izdarīt izvēli, kā rīkoties... 


Man jau šķiet, ka lāča pakalpojumu izdara pārāk lielas ilūzijas, sapņi, cerības, kurām faktiski nav reāla pamatojuma – vismaz manā gadījumā tas tā ir bijis. Mana cīņa ar Sistēmu ir bijusi neveiksmīga visās tās izpratnes, un, jā iespējams, ka tā ir mana Dvēseles izvēle , bet.....mani ,tomēr, nomoka jautājums – cik liela tomēr ir tā Dvēseles brīvā griba, cik , tomēr, nespēja sevi aizstāvēt, jo Sistēma ir spēcīgāka. Kaut vai naivais mēģinājums iet pret Sistēmu caur tiesu varu( kas pati ir Sistēmas auglis) – taisnīgums un likumīgums ir divas dažādas lietas. Man jau šķiet, ka manai paaudzei mazliet naivumu deva mūsu vecāku un vecvecāku paaudze, kuru sapņos eksistēja taisnīgā, latviskā Ulmaņlaiku Latvija, un tad, kad Sistēma savā spēlē mums piedāvāja iespēju – atjaunotā neatkarība – daudzi uz šī āķa ( arī es) uzķērās, domājot, ka tagad pats par sevi viss sāks sakārtoties harmoniski un taisnīgi, bet, patiesībā, tas bija tās pašās spēles turpinājums, tikai ar citiem varoņiem un daudz skarbākām un sāpīgākām dzīves mācībām. Tad nāca nākamais ilūziju vilnis caur garīgumu – reliģiskā sistēmas mani vienmēr ir atgrūdušas, taču esmu gājusi caur dziednieku skolām, baltu zīmju skolām, dažādiem sieviešu iniciācijas stāstiem un tamlīdzīgi, rezultātā sausais atlikums, kas der tieši man – garīgums - tā ir spēja dzīvot šeit un tagad, materializējot lietas( nopelnīt, lai tavi bērni spētu dzīvot sakārtotā vidē, spēt baudīt visu to skaisto, ko šī pasaule mums sniedz), kaislīgi neiesaistoties visos konfliktos un ķīviņos, bet, ja vien tāda iespēja pastāv, distancējoties iespēju robežās. Tas, ka ar to materializāciju gan iet grūti, jo pašas kļūdas, kas noved pie pieredzes, un zaudēti Spēles līmeņi Sistēmai, kaut kā šo manu garīguma izpratni nevēlas atbalstīt J. Tāpēc , labprāt, palasītu arī tēmas, kas saistās ar šo naudas un materializācijas enerģiju tādā aspektā, kā apiet Sistēmu un dzīvot iespēju robežās harmonisku dzīvi pat tad, ja tas jāsāk vecumā pēc 50 plus. 
*

Daudzi lasa Anastasijas grāmatas, sapņo vai mēģina veidot kopienas, vai dodas uz laukiem, lai veidotu savu, alternatīvo realitāti. Jā, šī viennozīmīg ir man tuva tēma, kam veltīju samēra daudz vietas savā otrajā grāmatā Ardievu, Karma!

Katra spējas tādu radīt ir atkarības no enerģijas daudzuma un kvalitātes. Ja cilvēks cīnās ar saviem iekšējiem dēmoniem, bērnības traumām, domāšanas rāmīšiem, ego, tad viņš nav spējīgs radīt nosacīti pozitīvu realitāti, jo, kāds Radītājs, tāds rezultāts. 

Es pati, lai arī varu būt ļoti apmierināta ar sevis radīto mazo pasaulīti, neesmu atbrīvojusies no sava Ego tik lielā mērā, lai varētu apvienoties ar citiem, sapludinot līdzīgi domājošo realitātes un tādejādi, radot to spēku, kas būtu pamatā Zelta laikmetam. To redzu arī citos. Katram ir sava vienīgā taisnība un pārliecība par to, ka viņa taisnība ir vienīgā patiesība pēdējā instancē. 

Lai arī saprotu, ka ceļs ir vienotības, sirds ceļš, kurā tiek pieņemta katra individualitāte un akceptētas tās izpausmes, vienlaikus saslēdzoties kopējiem mērķiem, tomēr redzu, cik mēs esam no tā vēl tālu. Cik no mums ir gatavi upurēt savas intereses, otra, citu labā? 

Tāda teorētiski ir atšķirība starp sektviedīgu organizāciju, kur viens līderis nosaka, definē skaistus un cēlus mērķus un visi iesaistās, kalpo šī mērķa vārdā, un Jaunā laikmeta Vienotības principu, kurā katrs indivīds, kas piedalās kādā konkrētā projektā, vienlaikus sasniedz savus individuālos pašrealizācijas mērķus. Viņš nekalpo, neizšķīst, nekļūst par skrūvīti kāda cita plānos, pazaudējot savu Radītāja potenciālu, bet pieliek savu īpašo, indivuālo spēku un spējas kopējam mērķim... 

Ļoti interesē arī jūsu viedoklis, kas skar zatlerisko jautājumu – kas es esmu? Ja vien kāds iedotu špikeri kaut ar dažiem fragmentiem, no kuriem varētu sākties meklējumi – kur ir manas mājas, mana civilizācija, mani uzdevumi...

Pēc savas pieredzes varu pateikt, ka ar šo jautājumu es savu garīgo ceļu sāku, bet atbildes ieguvu pēc teju 12 gadiem... Tagad zinu savu galaktiku, izcelsmes civilizāciju un nodzīvoto dzīvju skaitu šeit uz Zemes. Taču, kā man teica mani Skolotāji, tad pati par sevi šī informācija neko nedod, kā tikai apmierina ziņkārību un kādam viņa garīgo Ego- ''redz, tāpēc es te jūtos tāds citādāks, savādāks, nepieņemts, ka esmu no citas planētas''. Jā, daudziem, tajā skaitā arī man, šī absolūtās citādības sajūta, kad es par cilvēkiem bieži vien domāju trešajā personā, ir arī dēļ tā, ka esmu no ļoti lielas tālienes. Tomēr ir arī virkne citu faktoru, kādēļ mēs tā jūtamies. Viens no mūsu uzdevumiem ir atvērties šai pasaulei un pieņemt to. Jo mēs labi zinājām, kur nākam - gan par apstākļiem, gan par Sistēmu... Mēs nenācām mukt no tās vai meditēt alā, mēs nācām pieredzēt to, mijiedarboties ar to un pārveidot to... 


Pirmajā brīdī, izlasot stāstu, ja jūs ejat prom no soctīkliem un ierastā bloga , pārņēma nedaudz tā kā vilšanās – kā tā – kur tagad pasmelties iedvesmas stāstus, bet tad, padomājot, sapratu, varbūt, ka tā arī vajag – savējie sapratīs, kam vajadzēs, atradīs. Gribam to vai nē, bet dzīvojam mēs interneta laikos un kurš ir teicis, ka virtuālas tikšanās domubiedru vidū ir sliktākas kā klātienē, jo ne vienmēr tas fiziski ir iespējams. 

:) Jebkuras tehnoloģijas ir šīs pasaules evolūcijas sastāvdaļa un nekad neesmu uzskatījusi, ka jābrauc ar zirgu, ja var lidot ar lidmašīnu :) Viss ir labs ar mēru un, kamēr es lietoju interneta vidi, nevis tā lieto mani, tikmēr viss ir kārtībā. Bet, cik no mums var lepoties, ka viņi pilnīgi to kontrolē? Viss, kas mums rādās acu priekšā, mēģina saistīt mūsu uzmanību, laiku un enerģiju, lai to dabūtu sev...
Ja vēlies atbrīvoties no kaitīgā ieraduma ēst daudz bulciņu, nu nevajag līst vairākas reizes dienā konditorejā... :D Tas ir iemesls, kādēļ mainu mijiedarbības veidu ar savu lasītāju/domubiedru loku. Un arī tas, ka pasaulē jau ir plaši izmantoti šādi, alternatīvi virtuālo kopienu varianti... Nekur nav rakstīts, ka sociālo tīklu modelis ir mūžīgs... :) No septembra es Jūs gaidīšu pie sevis jaunā vietnē..un tur mēs arī tiksimies, kad jūs paši izvēlēsieties... 

Inta


-->

piektdiena, 2018. gada 27. jūlijs

Pārdomas par līdzdalību sabiedriskajos procesos

PAR IEŠANU POLITIKĀ, LĪDZDALĪBU SABIEDRISKAJOS PROCESOS
Aizdomājos jau kuro reizi, pēc kāda principa darbojas tie sociālie tīkli, pēc kāda algoritma? 
Kāpēc man telefona joslā rādās sunīši, kaķīši un kulinārās receptes, ja es tās nekad nelaikoju un nešārēju..?
Bet datorā ar sīkdatnēm ir skaidrs: pietiek man kaut ko pajautāt Gūglei, kā reklāmas man to sāk uzstājīgi piedāvāt.. :) Bet, tomēr es vairs neredzu daudz man vērtīgas info un cilvēkus,- manu joslu pārvalda kādi citi spēki, kas Peoniju ēru nomanīja, ar Dziesmu Svētkiem, un tagad laiks ir pienācis politiskajai arēnai...
Šorīt ieraudzīju uz joslas kādas partijas reklāmas rullīti ar meiteni, ļoti skaistu un gaišu... Nolasījās viņas enerģijas un es ieslēdzu video uzpāris minūtēm... Uzreiz sajutu viņas Dvēseles skaisto enerģiju.  Tas lika aizdomāties par šodienas tēmu, ko pavisam mazā ierakstā pieminēju savā FB joslā...
Pēc piedzīvotā Armēnijā, kurā notiekošais šogad politikā mani ļoti pārsteidza. Jo šķita, ka Armēnija ir daudz lielākā ''pa****'', nekā mēs šajā ziņā. Tauta bija iedzīta stūrī. Tik ļoti iedzīta, ka vairs nebija nekādu iespēju to noslaukt vēl vairāk, ignorēt vēl vairāk. Viens pats cilvēks no tautas, izgāja no sava ciema ar saukli ''Sper soli!''. Valdošā kliķe smējās un neticēja, ka kāds klausīs viņu... Bet tauta cēlās un gāja... Galvaspilsētā tie jau bija vairāki simti tūkstošu... Pašlaik bijušais žurnālists- Nikola Pašiņjans, ko kliķe iebāza cietumā uz 5 gadiem, cilvēks ar lauvas sirdi, ir Armēnijas premjers... Un ir sākusies lielā attīrīšanās... Tikko izlasīju ziņās, ka ir aizturēts galvaspilsētas mērs, kam savā valdīšanas laikā ''sastrādājis'' sev fantastiskus īpašumus...
KĀPĒC ES NEIESAISTOS POLITISKAJOS PROCESOS ŠAJĀ LAIKĀ?
Tad, kad kāds skaļi sauc, ka viņš arī ir valsts. Tad tajā gan ir, gan nav taisnība. Priekš viņa ir, priekš manis nav...
Mēs katrs ar savām domām, savu rīcību un iekšējo stāvokli radam savu realitāti. Visu Latvijas iedzīvotāju kopradītā, jeb vidējā realitāte ir redzama TVnetā, uz politikas skatuves un aizskatuves. Tā ir pat redzama uz kultūrā, uz teātru skatuvēm, kur dominē plikumi, rupjības un graujošas emocijas. Lielai daļai varoņu būtu vajadzīga nopietna psihiatru palīdzība, ja viņi būtu reāli... Ja tādas izrādes tiek apmeklētas, tātad ir pieprasījums. Man jau sen nav ko redzēt teātrī, vai ir ļoti, ļoti reti.. Īstu patiesu vērtību un gaišuma mūsu teātros ir maz... Nesaku, ka nemaz, jo visu vienkārši neesmu redzējusi. Aleluja, ka ir mūzika!!! Un tās kvalitatīvais piedāvājums Latvijā ir brīnišķīgs!
Pamazām cilvēku skaits, kas strādājot ar sevi, vairojot sevī labo, pieaug. Un nu jau tas tuvojas 25-30%. Tomēr ar to ir par maz, lai mainītu to realitāti, ko ir radījis vairākums.
NEIESAISTOS POLITIKĀ, JO ESOŠĀ REALITĀTE NAV MANA REALITĀTE!!!
Ja es iesaistīšos, kaut vai domās, emocijās, runās, diskusijās,- es savu enerģiju virzīšu tās, sev neatbilstošās realitātes virzienā, to pastiprinot.
Tā vietā es vēroju no malas, bet savu enerģiju virzu gan darbam ar sevi (lai negatīvais neaizietu tālāk par mani- ne pašas, ne svešais), gan savai apkārtnei, sakartojot to, ko sakārtot ir manos spēkos. Kaut vai paceļot tukšu pudeli mežā un palīdzot kamenei izkļūt no ūdens spaiņa...
NEIESAISTOS ARĪ TĀDĒĻ, KA SAVU PASAULI REDZU SAVĀDĀKU. 
Lai arī savulaik, samērā sen, bakalaura grādu ieguvu tieši reģionālajā attīstībā un pārvaldē, maģistratūrā studējot sabiedrības un organizāciju pārvaldi, ar domu, ka reiz iešu politikā un izmainīšu pastāvošu iekārtu. Jo toreiz zem 30gadu vecuma man likās, ka es zinu kā... :) Toreiz man ne prātā nenāca, ka mani gaida nedaudz cits veids, vai pat kardināli cits veids, kā padarīt kaut nedaudz labāku šo pasauli... :)
KĀ TAS NĀKĀS, KA ESOŠĀ REALITĀTE ATSPOGUĻO VAIRĀKUMA IEKŠĒJO STĀVOKLI, BET NEAPMIERINĀTI IR TEJU VISI!??
Kāda tad ir tā mūsu valdība? Korumpēta? Savtīga? Birokrātiska? Vai teju visās sfērās valda bardaks un katrs domā tikai par savu krēslu, ādu?
Tieši tā, vai ne? 
Tas pats notiek tajos cilvēkos, kas ir šo realitāti kopradījuši? Bardaks visās sfērās, kredītu jūgs, egoisms, dubulta morāle, materiālisms... Viss tas pats, kas valdībā. 
Pie manis nāk simtiem cilvēku. Ļoti dažādu. Priecīgu, laimīgu un apmierinātu ir ļoti maz. Mēs varam radīt uz āru tikai to, kas ir mūsos pašos... Stress, vāveres ritenis, depresijas, veģetatīvās distonijas, dusmas un neapmierinātība - tas ir lielākajā daļā cilvēku...
Man pašai nešķiet, ka es stāvu malā no procesiem, kas notiek pasaulē... Es katru mirkli esmu atbildīga par to, ko izstaroju uz āru un pielieku pa pilienam, lai tā realitāte, kas pašlaik ir mazākuma realitāte un nespēj vēl manifestēties kopējā realitātē, palielinātos ar katru dienu.
ES PATIEŠĀM APBRĪNOJU PAR DROSMI TO MEITENI (Māra, šķiet sauca), KO REDZĒJU ŠODIEN PAZIŅOJAM PAR SAVU IEŠANU POLITIKĀ... Un vēl daudzus citus, kas ceļās, jo ļoti daudzi no viņiem ir pavisam citu vibrāciju Dvēseles. Viņi ceļās un iet čūsku midzenī laikā, kad vēl nav tautas vairākumam modusies apziņa tik daudz, lai iedotu viņiem spēku...
Tomēr enerģijas ir kardināli atšķirīgas no iepriekšējām vēlēšanām. Pat no nesen notikušajām pašvaldības vēlēšanām... 
Māra runāja par sadarbību starp latviešiem un krieviem, par kopēju darbošanos, nevis šķelšanos... Tās ir tās jaunās vēsmas... Vēsture rāda, ka tad, kad pienāk laiks, priekšplānā iznāk kāds līderis, cilvēks, dvēsele, kuram tiek iedots milzu spēks, citi notic, ceļās un iet līdzi...
Kā teica mūsu armēņu šoferis: jā, ir bijuši mītiņi, ir bijušas demostrācijas, ir bijuši dažādi līderi, bet tikai šim es noticēju.
Un arī rakstu es tāpēc, ka man nav vienalga, kas notiek ar tām gaišajām, ļoti, ļoti drosmīgajām dvēselēm, kas pašlaik iziet uz politiskās skatuves...

TURPINĀJUMS 
...
Mēs dzīvojam Matricā. Mūsu dvēseles ir šeit apmācībā.  
 UNIVERSĀLĀ VALŪTA IR ENERĢIJA...
( turpinājums tiek izsūtīts privātā vēstulē no FB vai sirdscels@sirdscels.lv) tiem, kas saprot, par ko ir runa un ir gatavi to dzirdēt...

Inta
P.s. Šis blogs ar septembri tiks slēgts, tāpat kā lielākā daļa sociālo tīklu aktivitāšu. Tie, kas rezonē ar manu enerģiju, saņems ziņas jauna formātā, jauna tipa vietnē :) Informācija būs jūsu epastos.
Ja neesi epastu listē, bet vēlies saņem ziņas, tad ŠEIT ir reģistrācijas forma.

trešdiena, 2018. gada 25. jūlijs

Savā vietā būt

Vai Tu daudz zini cilvēkus, par kuriem vari apgalvot, ka viņi ir savā vietā? Šis būs mans stāsts par
kādu īpašu pazīšanos. Ar profesoru Ivaru Strautnieku.

Es sajūsminos par cilvēkiem, kas dara ar aizrautību, interesi, iedvesmu, padarot savu profesiju par mākslu. Pieļauju, ka arī Tu vari nosaukt šādus cilvēkus, - tādiem vajadzētu būt mums visiem, taču šie šķiet savā ziņā Izredzēti. 
Bet, varbūt vienkārši drosmīgi? Drosmīgi sekot savai sirdij un savu kaisli, savu talantu, savu enerģiju vairot, starot, atdot katram savā, ļoti īpašā veidā.

Man ir paveicies šajā ziņā, jo esmu svētīta ar daudzām iespējām satikt šādus cilvēkus, varbūt tikai ieraudzīt un apbrīnot, varbūt kaut ko kopā paveikt, vai vienkārši saskarties ar Dvēseles stīgām, kuras norezonē kādā draudzībai līdzīgā frekvencē...
Un nav svarīga joma, -es apbrīnoju savu auto elektriķi Raivo, kas sēž auto forumos, jo viņu interesē ''izkost'' to mikroshēmu līdz galam, pie kura rindas ir mēnešiem uz priekšu un, kuram nauda ir sekundāra. Jo pat nav laika to tērēt- ir taču jādara tas, ko mīli... Kad nokļuvu pie viņa pēc daudzu servisu neveiksmīgas izbraukāšanas un visādu uz dullo detaļu nomainīšanas, vairāku simtu samaksāšanas, viņš atrada vainu uzreiz. Paprasīja 20Ls un, kad jautāju, kas bija par vainu, atbildēja: ''5 min. ar lodāmuru''...  Viņš ir cilvēks savā vietā... Par šādiem es vēlētos rakstīt un rakstīt... Viņi mani sajūsmina un viņus palielam reti redzēsi kādos žurnālos. Kaut tieši viņi ir tie, kas iedvesmo!

Šoreiz es vēlos padalīties ar savu stāstu par Ivaru, ko bezgalīgi cienu, apbrīnoju un varēt klausīties nedēļām...gan stāstos, gan mūzikā...
Profesors Ivars Strautnieks (šeit ir viņa oficiālais CV)

Kādus 6 gadus atpakaļ mani paaicināja uz vienu prezentāciju Jelgavā. Bija tāda saviesīga pasēdēšana, sarunas un mūzikālā daļa. Kad apsēdāmies pie galda, sarunas raisījās dažādos virzienos un kaut kā nonāca līdz kristāliem un minerāliem. Tā kā tā ir mana aizraušanās un kaislība, tad es aizrautīgi sāku dalīties, bet pretī sēdošais mūziķis, kas bija uzstājies un spēlējis saksofonu, ar dažiem teikumiem, lika man apklust un izbrīnā manis acis sāka plesties arvien platākas.... Laikam uz brīdi zaudēju runas spējas, jo sapratu, ka šis cilvēks par akmeņiem zina visu! Sastāvu, izcelsmes valstis, ģeogrāfiju... 
Neatceros, cik ilgi mums bija ļauts runāties tajā vakarā, bet es biju stāstījuma noburta...
Varu apgalvot, ka Ivars ir pats interesantākais un aizraujošākais stāstnieks, ko man nācies dzīvē satikt! Jo tam pamatā ir ne tikai zināšanas un spējas izteikt savas domas tēlani un saistoši, tam pamatā ir patiesā mīlestība un aizrautība par visu, ko dari! 
Protams, ka toreiz man bija pirmais jautājums: ''No kurienes Jūs to zināt?'' 
Un izrādījās, ka nelielā auguma vīrs ar saksofonu ir Latvijas Universitātes Ģeoloģijas un Ģeogrāfijas fakultātes profesors!!! Tas patiešām man šķita pārsteidzoši! :)

Tā kā tajā laikā es organizēju konferenču ciklu ''Baltu sakrālais mantojums'', tad man nebija šaubu, ka vēlos Ivaru uzaicināt ar viņa tēmām. Un viņā spēja pastāstīt sarežģītas lietas viegli, saistoši, ar humoru un smaidu ir tā, kas nodrošinājusi jau vairākus gadus viņam mīlētākā pasniedzēja titulu (no studentiem) universitātē.

Pa šiem gadiem, ik pa laikiem sazinamies, šad tad kādā koncertā saskrienamies un tā ideja par sarunu un mūzikas vakaru Vidzemes Retrītu Centrā lido gaisā jau kopš esmu šeit. 
Visu šo laiku es gaidīju, kad Ivaram būs laiks no sava darbu un pienākumu cēliena un nu šis brīdis ir pienācis!Ļoti vēlos, lai arī Tev būtu iespēju satikt šo daudzpusīgo, aizrautīgo Cilvēku. Cilvēku savā vietā.
25. un 26.augustā Ivars būs pie mums, lai stāstītu aizraujošus stāstus par šo pasauli, aizvestu mūs saksafona skaņās, bet nākamajā rīta palīdzētu atdoties Latvijas dabas noslēpumainajai burvībai!


Viņš pats par sevi ir ļoti īss:

''Ivars Strautnieks – dabas pētnieks (ģeogrāfs un ģeologs). Akadēmiskais un pētnieciskais
darbs ietver vienu no vaļaspriekiem – ceļošanu. Ceļošana nav tikai pašam priekš sevis,
gandarījumu sagādā dalīšanās pieredzē par redzēto un izpratne par dabā notiekošo. Par
ceļojumiem ir bijušas daudzas publiskas lekcijas dažādai auditorijai. Otrs vaļasprieks ir
muzicēšana, būt ar saksafonu mūzikas pasaulē. Būt dabā un mūzikā, tā, iespējams, ir
harmonijas, līdzsvara un stabilitātes atslēga.''

Pieteikšanās ŠEIT! (Par ziedojumu)

25.07.2018
INTA

pirmdiena, 2018. gada 11. jūnijs

Skaņas un Noskaņas Vidzemes Retrītu Centrā


Mūzikas dimensijas. Satikšanās ar Jāni Lūsēnu

Kur beidzās vārdi, tur sākās mūzika- tā esot teicis L.v.Bēthovens un viņam, neapšaubāmi ir bijusi taisnība. Mūzika var daudz precīzāk attēlot jebkuras sajūtas, jūtas, notikumus, nekā ierobežotais vārdu un izteiksmes līdzekļu klāsts...
Dzeju lasa, saprot un tā patīk noteiktai cilvēku grupai, tāpat ar citiem mākslu veidiem. Kamēr es nezinu nevienu, ko mūzika atstātu vienaldzīgu! 
Ir grūti pat aptvert visus mūzikas žanrus, izpausmes un iespējas.
***

Es esot dziedāt sākusi agrāk nekā runāt. Otrajā klasē, kad skolotāja vaicāja, par ko katrs vēlās kļūt, es atbildēju, ka par operdziedātāju. Visa klase sāka par mani smieties un mana operdziedātājas karjera beidzās pat nesākusies :). Tā kā dzīvoju laukos un nebija, kas mani izvadā uz mūzikas skolu, muzikālā izglītība man izpalika, bet milzīga mīlestība uz mūziku un vēlme dziedāt vienmēr ir bijusi liela daļa no manas dzīves, ko esmu realizējusi gan dibinot ansambli, kori, lai pašai būtu kur dziedāt, organizējot gan labdarības koncertus, gan mūzikas un sadziedāšanās vakarus utt.
Nekāda profesionālā dziedātāja no manis nav sanākusi, bet tomēr mana balss ir kļuvusi par instrumentu meditācijās. Es jūtos pavisam savādāk, kad dziedu un vēl savādāk, kad vadu meditācijas. Tā sajūta, kad kļūsti par instrumentu kādu Augstāku Spēku rokās, kad ļauj plūst caur sevi vārdiem, kuri vairs nav tikai vārdi, tie vien palīdz virzīt enerģiju, -ir pieredze dēļ kuras ir vērts dzīvot.

Katram cilvēkam rezonē kāds konkrēts žanrs un arī katrā dzīves posmā mēs klausamies savādāku mūziku. Katram noskaņojumam, katrai sajūtai, katrai situācijai varam atrast savu dziesmu. Tāpat gandrīz katram ir kāds mīļākais latviešu komponists.
Kad es sapulcinu domubiedrus uz ansambli, kori vai vienkāršu sadziedāšanos, protams, arī pievelkās līdzīgi cilvēki, ar līdzīgu muzikālo izjūtu. 
Tie, kas ir nākuši uz šīm sadziedāšanām neļaus samelot, ka mans pienesums repertuāram vienmēr ir bijušas Jāņa Lūsēna komponētās dziesmas. 
Protams, ne jau viss repertuārs, jo tas ir ļoti plašs un dažāds, lielu daļu es nemaz neesmu dzirdējusi, bet ir kāda daļa viņa mūzikas, kura man ir ļoti, ļoti tuva...
Tas vienmēr tā ir bijis un nekad nav mainījies. Tā ir kāda rezonance, kura notiek citā līmenī- tā nav jāsaprot un loģiski jāizskaidro. Es ticu, ka katram no mums ir saikne ar Dievišķo, kas var kā iedvesma ienākt un izpausties katram raksturīgā veidā, talantā... 

Bet dzīvē mēs abi satikāmies gadu atpakaļ, kad ar koncertprogrammu ''AIZ'' un citiem projektiem Jānis, pamazām tuvojās tam formātam un veidam, kāds ir vistuvāk tam, kā viņš pats šodien jūtas un ko vēlas darīt.
Varu tikai teikt, ka cilvēki nekad nesatiekās tāpat vien. Vismaz manā pieredzē ir daudz šādu stāstu, kuros kāda šķietami mirklīga satikšanās, turpinājumā ir radījusi kaut ko, ar ko dalīties, nest citiem...

Es laikam nemaz nemēģināšu aprakstīt, kāda ir šī mūzika (neliels ieskats pievienotajos video zemāk), jo vārdu pilnīgi noteikti ir par maz. Varu vien teikt, ka tā ir sava veida mistērija, kurā Jānis vairs nav skatuves mākslinieks, kas atbraucis nodemonstrēt savu talantu un spējas, bet gan pats kļūst par vienu no intrumentiem, citu starpā, uz brīdi atverot durvis, kas atrodas starp Debesīm un Zemi. Durvis pa kurām var ienākt tas, kas katram ir vajadzīgs un ko katrs spēj paņemt.

Esmu patiešām ļoti priecīga un laimīga, ka Vidzemes Retrītu Centrā mēs varēsim piedzīvot šādas satikšanās ar sevi mūzikā! Un cerēsim, ka tādas reizes būs regulāras, jo tik ļoti nepieciešamas katram no mums!

Aicinu Tevi uzdāvināt vakaru savai Dvēselei piektdien, 13.jūlijā, plkst. 20:00!

PIETEIKŠANĀS ŠEIT!


Jānis:


Es savā radošajā dzīvē esmu darījis dažādas lietas..Sešpadsmit, septiņpadsmit gados man patika iet ļoti agri uz mūzikas skolu, kad tajā vēl nebija cilvēku, un ar lielā koncertflīģela skaņām pamazām piepildīt klusumu... Jau tad es sajutu skaņu vibrāciju, kombināciju un dinamikas milzīgās iespējas. Tas likās kā maģisks process sev, - sevis izzināšana, brīvība, spontanitāte, ļaušanās nezināmam spēkam, kas vada pirkstus pa klavieru taustiņiem. 
Pa šiem 40 gadiem ir piedzīvots gandrīz viss, par ko komponists un koncertējošs mūziķis var sapņot. Tomēr tās īpašās izjūtas mūzikā, kas tika piedzīvotas agrā jaunībā, ir joprojām dzīvas, un alkas pie tām atkal atgriezties - neremdināmas. 
Svarīgākais ir skaņas, to kombināciju, tembru saspēles vienotība, klātesamība, kad esi klātesošs katrai smalkākai vibrācijai.
Gadu gaitā esmu ticis pie brīnišķīgiem instrumentiem. Kā centrs, - unikālās vienstīgu klavieres Una Corda, kuras ir pavisam maz pasaulē, un kuras radījis klavierizgudrotājs Dāvids Kļaviņš(Vācija/Ungārija). Tad vēl, - vibrafons, harmonijs, dažādu zvanu un vēja gongu paveidi. Ar to palīdzību var radīt īpašu skaņu un tembru pasauli, kas palīdz atvērt mums uztveramas asociācijas, kuras kļūst par sava veida valodu, komunikācijas veidu...

Vislabāk to piedzīvot ir nelielā auditorijā, atslābušā stāvoklī, nevērojot un neuztverot to kā priekšnesumu, bet vienkārši ļaujoties tanī mirklī topošajām Skaņām un noskaņām.


Vakara Programma

Iebraukšana no plkst. 18:00 Tēja un sarunas

19:00 Intas Blūmas vadīta meditācija (30-40 min)
20:00 Jānis Lūsēns Skaņas un Noskaņas mūzikā

Ir iespēja palikt Vidzemes Retrītu Centrā, izbaudīt rāmu rītu un brīnišķīgo apkaimi līdz svētdienas  plkst. 12:00 (par papildus ziedojumu)

PIETEIKŠANĀS ŠEIT!

Ieskaties un ieklausies:



Mans mīļākais darbs no koncertprogrammas AIZ:



Pēteris Kļava par šo Jāņa Lūsēna mūziku:



Tiekamies ''Skaņās un Noskaņās'' Vidzemes Retrītu Centrā!

trešdiena, 2018. gada 6. jūnijs

Bēgšana garīgumā

Savā blociņā rakstu tēmas, kuras kādu laiku jau prasās laukā tapt izrakstītas... Ir apjomīgas un mazāk
apjomīgas, ir tādas, kas zaudējušas aktualitāti manās acīs, ir tādas, kā lampiņa deg un atgādina par sevi ikdienā iezogoties domās un bikstot mani ar atgādinājumiem par sevi :)...

Šodien aktualizētā tēma ir no tām, kas ir jau sen manā sarakstā pie tam zem dažādiem nosaukumiem, jo ir skatāma no dažādiem aspektiem. Tagad, kad domāju ar ko sākt, atceros, ka atnāca šī tēma tad, kad mani personīgi vēl tik ļoti nebija skārusi. Un re, atkal tas pats! Tikko kāda tēma sāk manī ''cilāties'', tā pieredze savā personīgajā dzīvē neliek ilgi uz sevi gaidīt! 

Sakūla šīs visas domas virpulī sarunas ar draudzenēm, kas pēdējā mēneša laikā grozās ap vienu tēmu. Mūžīgu kā pati pasaule :) Par ko tad runā draudzenes, kad satiekās? Par visu ko, bet, protams, ka arī par attiecībām un vīriešiem.

Tātad šodienas apakšvirsraksts- Vīrieši, pašrealizācija, nauda, garīgums...

Uzreiz gan piebildīšu, ka šī tēma attiecas uz abiem dzimumiem, bet kaut kā ļoti daudz piemēru sanāca tieši ar vīriešiem. 
Ja esi mana bloga lasītāja, tad būsi ievērojusi, ka vīriešu garīgās mošanās tēma manā blogā ir aizskarta vairākkārt, gan pašas pārdomās, gan intervijās ar pašiem vīriešiem (Vents Sīlis, Edijs Spāre). 
Vīriešu dvēseles arī mostās. Varbūt vīriešu psiholoģija grūtāk ļaujas šim procesam, vairāk analizē, noliedz, vērtē un šaubās, taču šodien reti vairs kāds noliegs, ka vīriešu garīgo meklējumu ēra ir sākusies.
Atceros vēl pavisam nesen gan es pati, gan sievietes man apkārt runāja par to, cik ļoti pietrūkst vīriešu ar iekšēju garīgo vektoru. Ka mājas nav ar ko parunāties, bet sliktākajā gadījumā ir tikai noliegums un nav atbalsta no otra pašas ceļam. Tad šodien ir interesanti vērot, kā notiek šūpošanās gan pašā, gan citās sievietēs, saprotot, ka ne viss ir tā, kā tas izskatās.

Lai būtu interesantāk, tad īsi ieskicēšu, ko tad mēs draudzeņu pulciņā šajās dienās apspriedām :). Te ir gan personīgi piedzīvotie, gan dzirdētie vai no malas novērotie stāsti...

Pirmais, sauksim viņu par X. Izsķīrās ar pirmo sievu, pārcēlās uz citu Latvijas pusi, sāka nodarboties un vēlāk pasniegt kādu garīgo praksi. Iepazinās ar jaunu meiteni, kas drīz piedzemdēja viņam divus bērnus. Pēc dažiem gadiem viņa ar bērniem aizmuka atpakaļ uz pilsētu, jo meža būdā bez naudas tikai ar mīlestību vairs nespēja iztikt... Viņš turpina iet savu izvēlēto ceļu piedāvājot savas atziņas, pieredzi, izpratni par dzīvi citiem. 
Starp citu atziņas ir patiešām vērtīgas... 

Otrais, sauksim viņu par Y, pēc izšķiršanās ar 3. sievu izlēma iet klosterī, bet dzīve nedaudz atlika šo pasākumu. Izmeklējies dažādās garīgās praksēs, skolās, attiecībās, atrada savu ceļu un cēlu mērķi reliģiskā kopienā.

Trešais- Z. Kā stāsta, tad otrā sieva, kas aizraujās ar vēdisko pasaules priekštatu par attiecībām, saņemot pūrā no pirmās vāju vīrieti, esot tik noteikusi: ''sieviete ir tā, kas vīrieti vai nu ceļ, vai izkastrē''. Rezultāts ir tāds, ka tagad, pēc vairākiem gadiem šis vīrietis ir aizgājis no laicīgā darba, laikam ir vai nu masieris, vai pirtnieks...kamēr rēķinu maksāšana ir nokļuvusi sievas pienākumu pusē.

Ceturtais, tik koklē un atdod visu naudu labdarībai, pat nepaprasot, vai bērniem pulciņi nomaksāti...
Piektais, aizgājis no trešās sievas taisa savu retrītu centru...
Sestais, skrien pa pasauli, mācās tantru un jogu, pasniedz to te, bet vairs nevienai neko nesola...
Septītais aktīvi darbojās mācot, kamēr sieva maksā rēķinus...
Astotais ceļ kopienu, pīpē zāli ar domubiedriem un...šad tad atceras, ka ir sieva un bērns
Devītais sēž datorā un mēģina neveiksmīgi no tā uztaisīt naudas drukāšanas mašīnu. To, ka viņam ir attiecības, atceras reizi vai divas nedēļā.

Domāju pietiks, šie piemēri tikai pārdomām...

Visi šie vīrieši ir dažādās garīguma stadijās, divus no viņiem es personīgi nepazīstu, viens ir netipisks.
 Netipisks tādēļ, ka, lai arī viņam nav pēc mūsu- sieviešu uzskatiem, izveidotas normālas attiecības, viņā ir daudz vīrišķās enerģijas, kas gandrīz vienmēr nozīmē arī nauda, pārticība...

Pārējos vieno tas, ka ir viena vai vairākas šķirtas laulības, lielākai daļa nekas nepieder, daudzi audzē garus matus, aizraujas ar kādu no garīgajām praksēm, veido savu filozofisko platormu, meklē/aicina sekotājus, rīko pasākumus, un....absolūtajam vairākumam ir problēmas ar finansēm un sieviešu atbildībā atstāti pēcnācēji un pirmais vārds, ar kuru ir vēlme viņus raksturot- nevīrišķība.

Tā laikam bija centrālā mūsu sarunu tēma, apspriežot šo mums zināmo vīriešu pulciņu.
Vai var būt gan garīgs, gan vīrišķīgs vīrietis?

Es noteikti neturpināšu vērtēt un nosodīt šo vīriešu izvēlēto ceļu - katrai Dvēselei savs ceļš un veids kā šo ceļu iziet. Vēlos domāt, ka viņi mēģina radīt kaut ko savādāku, pieļauju, pašuprāt, skaistāku, vērtīgāku, labāku...Bet...

Tikko sarunā ar draudzeni, kad šo tēmu cilājām, atcerējāmies, cik reizes mums pašām ir bijusi vēlēšanās aiziet, pazust, bet bērni ir bijušie tie, kas nekad nav ļāvuši atrauties no šīs pasaules reālijām., neskatoties, ka Dvēsele neatlaidīgi lika, pat piespieda iet šo garīgo ceļu.
Ir bērni, un viņu dēļ tu nevari aiziet mežā, tu nevari atļauties nepelnīt un nemaksāt rēķinus. 
Sieviete, kurai ir bērni, nevarēs atļauties atrauties no realitātes, viņai nākas abus šos dzīves aspektus iemācīties savienot...

Un arī ne dēļ salīdzināšanas es tagad rakstu.


Rakstu tādēļ, ka es patiešām dziļi sirdī ticu, ka mana Dvēseles zināja, uz kurieni viņa nāk. Kāda ir šī realitāte, ar kuru nāksies mijiedarboties, sadzīvot, mēģināt padarīt harmoniskāku.

Esmu pārliecināta, ka tikai tad, kad šī realitāte ir apgūta pilnībā, kad to esi iemācījies pielāgot atbilstoši sev, tikai tad vari doties tālāk...

Citēšu savu autoritāti Selu Reičelu (no grāmatas''Dvēseles integrācija'')

Dzen filozofijā ir šāds teiciens: ''Pirms mācīt cilvēkam apgaismību, pabaro to!''. Ja viss, par ko cilvēks var domāt ir vēders un ikdienas problēmas, tad viņam nav iespējams sasniegt tādu uzmanības, atslābuma un disciplīnas stāvokli, kuri ir nepieciešami, lai sasniegtu augstāku apzināšanās līmeni.

Tādēļ jums ir jāiedziļinās šīs pasaules niansēs un jāparūpējās par savām pamatvajadzībām, pirms jūs dodaties savā garīguma ceļā.
Ja jūs jūtiet finansiālu spiedienu vai jums grūti uzturēt ģimeni, pirmais, ko ir jāizdara, ir jāapsēžās un jāizvērtē savu vēlmju un iespēju attiecība...
... Tikko kā jūs būsiet spējuši saorganizēt savu dzīvi tā, lai jums paliek laiks pārdomām, tikai tad jūs variet nopietnāk pievērties savam garīgajam ceļam... Tālāk, ja jūs variet sākt kaut vai 15 minūtes dienā atvēlēt meditācijai, tas jau ir labs sākums.''



Esmu pārliecināta, ka vispirms ir jāsakārto bāze, jāparūpējās par savējiem un tikai tad, kad šajā jomā ir viss kārtībā, var doties tālāk.

Vīrietim ir jāparūpējās par savas ģimenes drošību (lai sieva un bērni justos paspārnē) un nav svarīgi, kā viņs to panāk, ar cik daudz līdzekļiem, ar lielu māju vai īrētu dzīvoklīti.

Ja sieviete jutīsies drošībā, viņa spēs parūpēties par bērnu, mājām un vīrieti.

Neatkarīgi no tā, vai Tu esi ģimenes cilvēks vai nē, ir šī realitāte, un -jā, tā var nepatikt, tā var nešķist pareiza, jā- var būt vēlēšanās radīt sev atbilstošāku, bet tieši šo realitāti Dvēsele ir reiz uzskatījusi par atbilstošāko sev ieplānotajām mācībstundām.

Lielākā daļa mācībstundu ir saistītas ar attiecībām ar citiem cilvēkiem- vecākiem, partneriem, kolēģiem un, kamēr šīs jomas nav sakārtotas fiziskajā (sakārtotu sadzīvi, atbilstošu nodarbošanos) un emocionālajā līmenī (ieskaitot piedošanu, pieņemšanu utt), no tām nevar aizbēgt.

Nevar aizbēgt no savām mācībstundām. Tās agri vai vēlu tevi panāks.


Nevar aizbēgt no liela un nozīmīga pieredzes posma, aizbēgt uz izlaiduma klasi, ja kādas 3-4 neesi izgājis...
Var mēģināt ielēkt kāda cita radītā realitātē- alkoholā, kopienā, sektā, organizācijā, foreksos un datorspēlēs... Var galvā izdomāt un realitātē uzcelt mežā salmu māju. Var skaļi runāt par pūstošo materiālo pasauli, lielāko dienas daļu pavadīt meditācijā un cēli pārtikt no nezālēm pļavā, bet agri vai vēlu nāksies atgriezties tur, kur palika nepadarītie darbiņi.

Ja pats nesapratīsi un nepieķersies klāt vecajām lietām, tad bliezīs pa veselību. Un, lai cik meditētu, lai cik apzināts būtu, lai cik skasti prastu runāt, laimes sajūtu noķert aiz astes būs ļoti grūti...


Jā, Dvēsele velk, mudina, aicina... Jā, ir jāiet tās virzienā. Vispirms sakārto visu, lai aiz Tevis nepaliek salauztas sirdis, pamesti bērni, kādam uzkrautas parādsaistības. Pat, ja ir jāšķirās no partnera, uzņemies atbildību par visām savām reiz izdarītajām izvēlēm un solījumiem. Pabeidz ne tikai fiziskajā un materiālajā, bet arī emocionālajā. Piedod, saņem piedošanu un izlīgsti:  ar saviem vecākiem, saviem bijušajiem partneriem, pāridarītājiem...

Soli pa solim kārto savu dzīvi, kur mazāk ir vajadzīgas lietas, statuss un birkas, bet vairāk ir prieka, iedvesmas un gandarījuma no tā, ko tu dari. Kad tiek izdarītas šīs izvēles, vienmēr sakārtojas tā, ka laika priekš sevis, savas dvēseles atliek arvien vairāk un atveras gan ideju, gan pārpilnības plūsma dzīvē...

Bieži vien finansiālās problēmas ir vienkārši enkurs un rādītājs tam, ka neesi vēl gatavs mesties garīgajā ceļā. Paspēsi visu, kad pienāks laiks. Arī tad, ja veltīsi apzinātu pusstundu sev, atgriežoties no darba mājas, arī tas jau būs ļoti daudz.

Lielākā daļa no rakstītā attiecas uz abiem dzimumiem. Gandrīz visi mēs esam domājuši un vēlējušies aizmukt no šīs realitātes, radīt kādu citu. Iebāzt galvu smiltīs un norobežoties no visa, kas nepatīk šajā pasaulē.

Jauna realitāte īstenībā iestājas pati, tajā brīdī, kad es pats esmu kļuvis cits cilvēks- pieņēmis šo pasauli tādu, kāda tā ir. Pieņēmis cilvēkus tādi kā viņi ir. Un pieņēmis pats sevi...


Un nobeigumā vārdi, kas saliek punktus uz '' i'', iesaku noskatīties šo video vismaz divreiz :)



Turpinājums par tēmu sekos.

2018.gada 6.jūnijā
Inta Blūma

Dvēseles Mājas. Intas Blūmas saruna ar Lindu Vītoliņu

-->
Grāmata Dvēseles Mājas iet savu īpašo ceļu, nonākot pie cilvēkiem, kuri tai ir gatavi. Pie tiem,
kam nepieciešama dziedināšana, lēciens ārā no savu priekštatu rāmjiem, uzdrošināšanās pote un mīlestības deva.. :)
Jūsu atsauksmes, mīļie lasītāji ir tās, kas mums, autorēm, iedod to pateicības piepildīto sajūtu: Tur, Augšā viss ir iepriekš izlemts, viss ir bijis ieplānots un, cik brīnišķīgi ir Viņa ceļi!
Kad publicēšu šo rakstu, no grāmatas izdošanas dienas būs pagājis pusgads. Un nebūs pat pagājis gads no tā brīža, kad abas ar Lindiņu saskatījāmies un vienā mirklī izlēmām: rakstam!
Rakstīšanas process bija mistērija un, ja man liktu to atcerēties niansēs es to nespētu. Labi, ka tajā laikā rakstīju un arī grāmatai pievienoju šo savu dienasgrāmatu, jo tagad, atceroties šos tik nesenos notikumus, ir sapņa sajūta. Sajūta, it kā es to laiku atrados citā realitātē, citā enerģētiskajā telpā, kurā katrs notikums, katra sajūta, katra tikšanās par un ap topošo grāmatu.

Arī man ir līdzīga sajūta par to, ka grāmata ir kā zibens izgājusi mums cauri, tapusi sazemēta, sadalījusies tūkstošiem dzirkstelēs un nonākusi tur, kur bija tēmēta no Augšas.
Kādu brīdi atpakaļ, man ienāca prātā, kā mēs ikdienā ļoti bieži kontaktējoties, vairs vispār nerunājam par mūsu kopējo lolojumu, un, ka derētu gan pašām priekš sevis, gan priekš mūsu loka, uzrakstīt tādu kā kopsavilkumu un vienkopus salikt vismaz daļu no tām brīnišķīgajām atsauksmēm, ar kurām esiet dalījušies.
Daži jautājumi Lindai:


Kādi momenti Tev visvairāk palikuši prātā par to, kā dzima ideja rakstīt grāmatu? Kāda bija tava motivācija?

Visspilgtāk atceros to reizi savā retrītā, ko pieminēju grāmatā, kā sēžu krēslā ar sarakstītu, sazīmētu lapeli rokās, kur ir sarakstīts viss, kam jābūt grāmatā. Man nebija ne jausmas, ka grāmata tiešām būs. Šķiet, ka toreiz viss uzrakstījās pats, lai tas tā viegli palaistos gaisā, aizmirstos, un tiktu īstenots no punkta, kur Jūrmalā pie Intiņas saskatījāmies..jā būs..daram J

Mana motivācija rakstīt toreiz bija dēļ tik ļoti intensīvās ikdienas saziņas (konsultācijās). Lai man nebūtu jātiek galā ar visu vienai konsultācijās un atsevišķi ar katru cilvēku, grāmata tika nodota tiem, kam tiešām ļoti vajag, un tur patiešām ir atbildes, lai uz saziņu vairākiem cilvēkiem vairs nevajadzētu nākt.

Kas pašā procesā bija visinteresantākais un pārsteidzošākais?

Viss grāmatas rakstīšanas process bija neizsakāmi aizraujošs. Plūsma, kad esmu savienojumā, ir neaprakstāma, un ir pilnīgi skaidrs, ka iztulkojas tā informācija, kas tieši šobrīd kādam ir ļoti aktuāla. Par cik šī vispār bija pirmā grāmata, kuras rakstīšanā piedalos, man tas bija līdz dziļumiem interesanti:  kā top tās uzbūve un, kā seko teikums pēc teikuma. Kā viss saliekas. Turklāt, kas ir vēl interesantāk, šī grāmata nav vien par saziņu ar tuvajiem, tā ir arī par saziņu ar sevi.

Tagad, kad pagājuši jau 6 mēneši, kopš grāmata ir iznākusi, kādas ir sajūtas?

Es teikšu godīgi, ja cilvēki nerakstītu atsauksmes un skaistās vēstules, es par grāmatiņu jau būtu aizmirsusi J Mans vislielākais prieks ir par to, ka grāmatiņa nonāk pie tiem, kam to ļoti vajag. Cilvēki raksta kā dalās ar grāmatu, viens pēc otra ģimenē lasa un nodod tālāk draugu ģimenēm izlasīt. Ir cilvēki, kas dalās ar darba kolēģiem un jau nevar sagaidīt, kad varēs dabūt grāmatiņu atpakaļ. J Ir cilvēki, kas lasa vairākas reizes un atzīst, ka tā ir viņu dienasgrāmata, kur ikdienā iemest acis. Ir cilvēki, kam īpašie teksti ir pasvītroti un izcelti, izdrukāti un pielīmēti pie ledusskapja. J Visādi un tik dažādi skaisti. J Un vēl, esmu pārsteigta par sinhronitātēm, kā grāmatiņa ir nonākusi pie cilvēkiem. Ļoti daudzu lasītāju vidū ir tādi, kas vispār nelasa grāmatas, bet šī ir burtiski ielekusi viņu rokās, vai nu grāmatnīcās, vai paskastītē J

Vai izmainījās cilvēku sastāvs, jautājumi, ar kuriem pie Tevis griežas individuālajās konsultācijās?
Nē, un ļoti lūdzu, kaut tā būtu.. procentuāli tik pat cik nāca sazināties ar tuviniekiem, arī turpina nākt, cik nāca uz informācijas lasīšanu, nāk joprojām, rindas garums uz priekšu kā bija gads, tāpat arī ir joprojām. J Viss ļoti skaistā balansā. J

Man pēc pirmās grāmatas sāka parādīties jaunas tēmas, jo cilvēki, kas izlasīja pirmo, sāka uzdot papildus jautājumus, atvērās tā kā jaunas durvis, tika vests tālāk. Kuri jautājumi cilvēkiem ir aktuāli pašlaik?

Atbildes uz jautājumiem jau vienmēr bijušas atkarīgas no paša jautātāja apziņas līmeņa, un tas nav 1.2.3.4., vai 5., tas vienkārši ir atkarīgs no tā, kādai atbildei cilvēks ir gatavs. Ļoti koncentrēti nododu visu vienā reizē, manās interesēs nav, lai cilvēks staigātu pie manis atkārtoti,- ja reiz atnāci saņem visu.
Vienam atbildes būs skarbas, bet ļoti tiešas, iespējams sāpīgas, tomēr, ja cilvēks nav gatavs saņemt šo spērienu, viņš nekad pie manis neatnāks. Otram atbilde uz jautājumu-sāp kāja, ko darīt, būs cēloņa atrašana un ieteikumi rīcībai. Un, iespējams, viņš turpinās meklēt.
Bet trešajam atbilde uz jautājumu-sāp sirds būs dziļākajā līmenī savas programmas nomaiņa, un aizejot viņš nekad nebūs tāds kā agrāk.
Man pašai patīk vislabāk cilvēkos, kad viņi atnāk- viņiem krīt maskas..visas! Viņš paliek kails savā patiesībā, un viņa satikšanās pašam ar sevi ir pamatīgs pārsteigums.

Kā Tu pati izjūti šo laiku un to, kas notiek cilvēku prātos un sirdīs?

Es redzēju un joprojām redzu cilvēkos bailes no palikšanas ar sevi vienatnē, pirmām kārtām un tikai pēc tam visu pārējo, ko vien vari iedomāties... Un tad es domāju, -visi taču guļ, un tad, kad esi aizmidzis, vai tev ir bail no vienatnes? Bet tu patiešām taču tajā brīdī esi viens. Kā cilvēkam nav bail aizmigt? Aizmiegot taču pazūd kontrole pār līdzcilvēkiem, kredītiem, darbu, atbildību utt. Es domāju par to, ka cilvēkam ir bail nekontrolēt kaut ko, viņš ir nemitīgā sasprindzinājumā, jo ir jākontrolē rīta zvans, sava, citu rīcība utjpr, viņš ir tik tālu prom no sevis.
Tomēr pāri visam es redzu skaistumu un Visuma humora izjūtu. Visur- cilvēku attiecībās, cilvēku emocijās, darbībās, sejās, dabā. Visa eksistence ir viens liels prieks, dzirksteļojošs un sprāgstošs. Un īsts.

Varbūt vēlies vēl kaut ko piebilst?
Mani dziļi aizkustināja kāds vēstījums no dēla, kas ir Mājās, māmiņai, kas bija ieradusies uz saziņu ar viņu. Tas iedeva apstiprinājumu- kārtējo, ka šī dzīvības enerģija, Svētība, kas ir kaut kas neizmērojami liels un mīlošs tavā sirdī atpazīst ik vienu dvēseli, ik vienu pieredzi, un tās ir savienotas vienā veselā.
Kad vien Tev manis trūkst, noņem nost no sava ķermeņa problēmu mēteli, noņem šaubu plecus, un skumju pieri, atstāj malā arī nosaukumu par sevi, māt! Kļūsti pavisam klusa un ielūkojies savā sirdī- ikreiz, kad Tu sveicināsi savu sirdi, zini, ka esmu tur...visa mana un Tava mīlestība ir tur, un apsolu, Tu jutīsi un zināsi!
Nav iespējams, ka Tu redzi tikai slikto. Tu taču redzi ziedošo pavasari, ieskaties ziedā, skaistajās krāsās, smaržās un atpazīsti tajā sevi, jo tieši tik skaists Tu esi, tieši tik skaisti ir tas, ka Tu esi. Tu esi dāvana pats sev, neizsakāmi skaista, ziedoša pieredze, kas plaukst un veras kā pumpurs un zied ilgi ilgi, līdz viņam ir dots ziedēt, un kad viņš aizveras, tas atveras citur un zied atkal no jauna, savādāk...


Dažas atsauksmes

Es pateicos Jums abām, mīļās meitenes, par fantastisku grāmatu! Pēc pirmās dienas lasīšanas sapratu, ka manī mīt bailes saistībā ar nāvi, man ir grūti pieņemt visu, kas šajā grāmatā ir rakstīts, bet izlasot līdz galam, man kļuva daudz vieglāk. Sirdī palika salda pēcgarša. Domāju, ka noteikti atgriezīšos pie tās pēc kāda laika, kā tas notiek runājot arī par visām iepriekšējām Intas grāmatām. Vienīgais, varbūt šoreiz nedaudz pietrūka Intiņas rakstītā, bet milzīgs paldies par tik personisko grāmatas beigās ievietoto dienasgrāmatu! Paldies gan Lindai, gan Intai par atklātību, savā ziņa arī par savdabīgu kailumu…Vēlos kārtējo reizi pateikties par grāmatu, kuru lasot, gan raudāju, gan smaidīju, gan dziļi pārdzīvoju izlasīto. Paldies! I.
*

Uzrakstīt jau gribēju sen, kad pirms mēneša izlasīju grāmatu, bet saņemos tikai šodien. Paldies par grāmatu! Pirmo reizi dzīvē izlasot kādu grāmatu, es to vienkārši samīļoju ;) 
Grāmatu nopirku, tikai sadaļas "Dvēsele, kas izvēlējas neatnākt" dēļ... izlasot šo un arī Andas stāstu līdz sirds dziļumiem sapratu par ko runā Anda... visas tās sāpēs, izmisums un pilnīgi visi tie paši jautājumi. Tieši pirms gada pēkšņi apstājās mana dēla sirds un sonogrāfija rādīja klusumu... ... ... Visa mana pasaule sabruka, mani pārņēma izmisums, skumjas, dusmas un netaisnības sajūta, iestājās pilnīga tukšuma sajūta. Dieva nav, nekā nav, tikai tumsa un tukšums... Visu šo gadu esmu sevi iepazinusi no jauna, novērtējusi tagadni, kārtojusi savas attiecības ar pagātni un meklējusi jaunas iespējas nākotnei. Kopā mēs bijām 30 nedēļas, maziņš cilvēkbērns, kurš ar savu īso klātbūtni, man tik daudz ko deva un dod. 
Izlasot grāmatu, protams,ka es izmisīgi meklēju atbildi - KĀPĒC? Cerēju to atrast grāmatā, es neatradu atbildi uz - kāpēc?, bet atradu citas atbildes un atradu mieru. 
Es beidzot palaidu savu bērnu. Es visu šo gadu biju domās ar viņu, man likās,ka viņš Debesīs ir vientuļš, bezspēcīgs un pamests. Grāmatu lasīt pabeidzu ceļā uz Baltkrieviju, tur mēs ar gidi apmeklējām pareizticīgo Baznīcas, katrā ieejot un noskaitot lūgšanu un aizdedzinot svecīti, man beidzot radās sajūta,ka esmu viņu palaidusi,viņš ir devies Mājās. 
Es sajūtu, ka mana Dvēsele ar mani runā, man tikai ir jāizprot, jāizjūt tie mirkļi labāk. 
Es vairs nemoku sevi pārmetumos,ka neesmu laba un cītīga Kristiete, kas regulāri iet uz baznīcu un pieder kādai draudzei, es paņemu un dodu tik cik šajā mirklī spēju un ko spēju, tikai tik cik varu izprast un man vajag. 
Man ir laba sajūta par dzīvi un uzdevumiem uz zemes, jo man jau bija pašai sava teorija par to, bet grāmata man to sajūtu nostiprināja. 
Es visām savām draudzenēm stāstu par grāmatu un dalos ar to, lai arī viņas var izlasīt un tad mums ir sarunas un diskusijas ;) No sirds pateicos par grāmatu un doto iespēju uz savu dzīvi paskatīties no cita skatu punkta! M.
*


Brīvdienās izlasīju grāmatu. Tā ir LIELISKA. Neiztiku bez paraudāšanas, tajā sajutu mīlestību, līdzjūtību, sapratni, cerību...viss ir jauki tikai brīžiem ieskrienu tā kā strupceļā jo parādās tāda neizsakāma tukšuma sajūta kaut kur dziļi iekš sirdī - dvēselē, ka saproti kaut kas pietrūks bet kas, kā to iegūt un saprast. Saproti ka tā kā ir dzīvots līdz šim tā nav dzīve un tā vairs nevēlies bet kur un kā spert to soli nezināmajā jo ir tik daudz baiļu un nepārliecības, bet jāsāk ar maziem solīšiem un tad jau izdosies. Novēlu Jums radošumu turpmāk- I.

*


Beidzot arí manàs rokàs ir nonàkusi tava/júsu gràmatiņa.Vakar pašà vakarà pieķēros,tà kà bija dikti vēlígs, tiku lídz 46lpp.,jo apziņa,ka jàiet taču gulēt,jo rít jàbút možai savai triotnei.Lasíju un asaras pašas bira,no malas varētu šķist,ka kaut kas nav kàrtíbà ar manu emocionàlo pasauli. Vienmēr man ir bijis esamíbas jautàjums sevî..kapēc tieši es esmu te un tagad..kà skats no malas.Esmu pagaidàm izlasíjusi vienu niecígu daļiņu,bet jau tagad varu teikt,ka gràmatà ieliktais un izklàstítais ir vienkàrši kaut kas neatsverams.Kaut kas burvígs cilvèkiem,kas neuztver visu laicígu,kam ir tàpat kà man,domas par kaut ko dziļàku seví un notiekošo sev apkàrt.Paldies Tev un jums!Jau tagad nevaru sagaidít turpinàjumu! I.


*


Nupat, nupat jau ir tā, ka nevaru turēties pretī vēlmei uzrakstīt. Uzrakstīt, lai iepazītos... Nevaru to izskaidrot, jo tā iepriekš neesmu darījusi. 
Pirmā mūsu tikšanās bija Dvēseles Mājas atklāšanas svētkos, kad tikpat neizskaidrojams spēks mani aizveda uz šo pasākumu. Iegāju telpā un man jau sāka birt asaras... Noraudāju gandrīz visu tikšanās laiku. Tas bija pilnīgs kosmoss, kopā dziedāšana vispār norāva jumtu un nestādos priekšā, kā tas izskatījās no malas 

Lai nu kā, arī ar grāmatas lasīšanu negāja citādi... Bet riktīgi taupīju katru lapu, lai asaras pēc iespējas ilgāk, dziļāk un pamatīgāk atvērtu manu sirsniņu. Kopš tā laika, laimes asaras birst ļoti bieži. Tās mijās ar smiekliem un izbrīnu, kas ar mani notiek. A

*

Sveiciens autorēm. Pāris nedēļu no grāmatas izlasīšanas neesmu atgājis no šī saviļņojošā piedzīvojuma. Vienas grāmatas eksemplārs ir pārlasīts vismaz 4 reizes, jo tik cilvēku esam ģimenē. Jāatzīst kā pārdesmit lpp. grāmatā ir pasvītrotas kā īpaši svarīgas. Pateicība jums un laikam draugiem tur augšā par tik prātu mierinošiem un aizraujošiem tekstiem. Ar nepacietību gaidot kādreiz lasīt ko līdzīgu no mūsmāju autoriem, jums- Linda un Inta. E.

*

Labdien. Mana draudzene man uzdāvināja dzimšanas dienā grāmatu "Dvēseles Mājas". Šobrīd to lasu un gribēju pateikt lielu paldies par Jūsu darbu un sūtību. Tie ir impulsi un mazi gaismas grūdieni, lai mēs katrs atrastu ceļu pie mīlestības. Paldies. Lai Jums viss izdodas. S

*

GPaldies, mīļās meitenes, par grāmatiņu! Sajūtas grūti izteikt vārdos - izbaudīju, izdzīvoju,atpazinu sajūtas, sapratu piedzīvoto...!!! Paldies par tikšanos ar Ligitiņu! Pakavējos skaistās atmiņās un kopā piedzīvotajā! Jau gaidu nākamo. G.

*

Šorīt pabeidzu lasīt Jūsu “Dvēseles mājas” un vēlējos pateikties par īstuma, sirsnības un Dvēseles gaišuma sajūtām, kas plūda ,lasot grāmatu! Guvu iekšēju mieru, izskaidrošanu, izpratni un gaišumu. Lai Jums skaists Dvēseles ceļš!! Veiksmi un izdošanos visos labajos darbos! Sirds pateicībā, E

*

Tā grāmata ir satikšanās ar sevi, vairākārt uzduros uz domām un pieredzes, ko pazīst arī mana dvēsele un tas ir kā aiziet uz ilgi gaidītu balli un izdancot sevi laimē un priekā...V.
*

Gribēju Jums un Intai pateikties par grāmatu ''Dvēseles Māja''. Pēc Mīļotā nāves grāmata bija kā manas Dvēseles mierinātājs, dziednieks. Ceru, ka Mīļotā Dvēsele ir mierā un Mājās! Paldies Jums!I.

*

Labdien. Mana draudzene man uzdāvināja dzimšanas dienā grāmatu "Dvēseles Mājas". Šobrīd to lasu un gribēju pateikt lielu paldies par Jūsu darbu un sūtību. Tie ir impulsi un mazi gaismas grūdieni, lai mēs katrs atrastu ceļu pie mīlestības. Paldies. Lai Jums viss izdodas. S

*
Esmu izlasījusi- gandrīz divas dienas ar svētīgām asarām un ik pa laikam teikumu pārlasīšanu, lai izgaršotu un šo sajūtu paturētu ilgāk.
Jau tad, kad nojautu, ka rakstāt kopā- šķiet, ka tā bija vasara, sāku gaidīt šo grāmatiņu, kaut īsti nesapratu kāpēc. 
Cik sevi atceros- vienmēr esmu zinājusi, ka esmu Dvēsele un šī ir tikai viena no manām dzīvēm. Varbūt tāpēc arī diezgan agri sāku redzēt savas iepriekšējās... Aizgājēju tēma man atkal vispār nav šķitusi aktuāla, jo vienmēr bija sajūta, ka tieši palicējiem ir grūtāk un viņi raud par sevi nevis aizgājēju.Izlasot, sapratu, kāpēc tik ļoti gaidīju to.
Grāmatiņa man sniedza:
*Vispirms jau jūsu abu enerģijas mijiedarbības baudījumu- patiešām to baudīju ik mirkli!
*Sapratni un pieņemšanu par cilvēcisko mūsos. No sirds raudāju, lasot pieredzes stāstus. Tie iedeva tādu autentiskuma sajūtu, kas ļāva man to pieņemt un just līdzi...
*Mierinājumu, kas ļauj vairāk pieņemt savas tagadējās mājas- ķermeni, un spēles, ko sauc par zemes dzīvi, dzīvošanu. Mani vienmēr no jauna pārsteidz, cik dziedinoša un atvieglojoša sajūta ir brīžos, kad saproti, ka neesi viens, kaut katrs jūtam tikai sev raksturīgi un neatkārtojami.

Ļoti priecīga esmu, ka rakstāt arī par piedzimšanu. Šī ir mana tēma- ne par velti mana nodarbošanās ir saistīta tieši ar to. :) Jau pirms vairākiem gadiem kādā meditācijā piedzīvoju sajūtu- neaprakstāmu, tīru prieku un tādu kā zinātkāri, apņēmību, kad kā dvēsele nācu iemiesoties, to silto Māju sajūtu, kas bija gaismā, taču ātri vien, vēl esot mammas vēderā, viss palika šaurs un melns. Man bija bail dzimt, es vispār to vairs negribēju. Visus šos gadus pēc šīs meditācijas es meklēju iemeslus- nu, kāpēc tik strauji mainījās manas sajūtas, kas tāds varēja notikt. Visi meklējumi bija velti, atklātais manī nerezonēja un bija skaidrs, ka atbildes nav... Kad pēc Daces pirtiņas kādā vebinārā, Intiņ, Tu īsi izmeti šo frāzi par meditāciju un sajusto, manī uzvirmoja neizsakāms prieks un miers. Esmu pieņēmusi. :)
Pati grāmatiņas rašanās jau ir dziedinošs process, kas parāda, cik fantastiski var materializēties uz zemes mūsu kā Dvēseles izpausme!!! 

Intiņ- Tu mani iedvesmo un parādi, cik ļoti harmoniski ir iespējams būt šeit uz zemes- DAROT to, kas patīk un saskan ar Dvēseles vēlmēm. Arī grāmatā Tava strukturētā pieeja bija jūtama, kas man ļoti patika!

Lindiņ- kad pirms gada noklausījos interviju ar Tevi, tajā dienā manī bija tāds prieks! Es biju atradusi kādu, kurš runā man vissaprotamākajā valodā! Kad Tevī klausos- manī nav jautājumu, nav nesaprotamu terminu ir vienkārši būšana, pilnīga brīvības sajūta...

PALDIES jums- domāju šī grāmatiņa ir tieši ĪSTAJĀ laikā tapusi, lai izmainītu ļoti daudzu cilvēku dzīves redzējumu!😇
P.S. Jau tagad piesakos par nākamās grāmatiņas par attiecībām 1.lasītāju!😀
No sirds-A.
*

Ļoti gaidīju grāmatiņu, jo tā sanāca, ka tieši mēnesi pirms iznāca (dzima) jūsu grāmatiņa, es sadzirdēju savu Dvēselīti (nu jūs saprotat ko TAS nozīmē)!
Tātad Jūsu grāmatiņu biju nejauši izvēlējusies, kā pirmo - ceļā uz Dvēseles izprašanu.
Grāmatiņu saņēmu tieši Ziemassvētku priekšvakarā un izlasīju Ziemassvētku laikā, brīvdienās kopā ar ģimeni un pēdējos teikumus lasīju ceļojumā Prāgā, citējot dažus teikumus savai ģimenei! : ) 

Mīļās - cik ļoti tā aizkustināja mani. Man patika viss. Gan jūsu vieglā saspēle, gan dziļās atziņas , kas sniegtas vienkāši saprotamā formā, gan bezgalības robežas pārkāpšana un Dvēseļu vēstījumi. Tas ir izcili, kā spējāt savienot savu personīgo pieredzi ar šo Smalko Dvēseļu pasauli! Gribu pateikties Jums no Sirds, jo šī grāmatiņa dara brīnumus un Jūs abas esiet Brīnumi. Grāmatiņa, ne tikai prātam ir saprotama, tai ir ļoti gaišas un smalkas vibrācijas, kuras turpina dzīvot manī.....un liek manai Dvēselītei gavilēt! 
Gribu teikt ar vārdien no filmas "Avatars": I See You!
Paldies, paldies, paldies Jums abām! Šī jūsu divu Dvēseļu sinerģija nes simtkārtīgu enerģijju uz zemes ! A.
*

Jaunībā tiku pie mazas lapiņas ar tekstu (Šai pasaulē raugos ar atvērtiem plakstiem; es ilgi mitu starp ēnu rakstiem; vairs neesmu draugos ar pusnakts saliem; es ilgojos nokļūt pie saules paliem. Jā, zinu - tur sadegšu spožajā laismā; bet tomēr es iešu; es gribu būt gaismā)
Ik pa desmit gadiem ši lapiņa uzradās, te, virtuves atvilknē, te, pie rotas lietām, bet roka "necēlās"izmest. Kad sāku piedalīties Intas pasākumos - atcerējos par šim rindām. Man pat bija bail no pēdējās. Tagad izlasot grāmatu, sapratu, kas ir Gaisma.

Grāmatu iesāku lasīt janvārī un mēneša beigās aizgāja mana mamma. Gandrīz sakritība un laime, ka man bija zināšanas no Dvēseles māju grāmatas. Mammai bija 87 gadi un viņa teica, ka esot nogurusi dzīvot. Svētdien vēl priecīgi parunājāmies, nekas neliecināja par aiziešanu. Pēc 4 dienām bija insults. Ātrā palīdzība un slimnīca bija diezgan nervozi( reāli to paveica māsa).
Man bija sajūta, ka jāpalīdz Dvēselei aiziet, jo viņa šai dzīvē visu jau paveikusi un var dodies projām. Izteicu pateicību, par audzināšanu un līdzās būšanu. Centos runāties ar mammu ( varbūt viņas Dvēseli), ka viņa var droši doties, redzēju taku, noklāju sarkanu celiņu, lai viņa var aiziet godam. Man tika teikts, ka jābrauc uz slimnīcu atvadīties, bet es jau to darīju... Pēc nedaudz dienām, sirds neizturēja un mamma aizgāja. Jutos noskumusi, bet labi. Grūti bija neatzīties, ka neizjūtu māmmas aiziešanu kā milzīgas sāpes, bet kā laimīgas skumjas, kas jāizdzīvo.
Biju ļoti jūtīga un radās iespēja piedalīties intuitīvās gleznošanas nodarbībā, kur man izdevās krāsās( balts, zeltaini dzeltens, violets) uzzīmēt un palaist viņas Dvēseli projām. Vismaz man tā likās.
Tagad jau redzu, ka mamma laimīgi smaida uz mākoņa maliņas. Pateicībā un mīlestībā. I.
*
Par cik man ir jāstāv stabili uz zemes un jāpieņem svarīgi lēmumi ikdienā uz grāmatu, kas bija uz tēva plaukta skatījos kādu mēnesi. Pirms vairākiem gadiem atvadījos no sievas, smagas slimības dēļ, viss kā standartā pienākas, bēres un aizmirstam, bet kā lai Tev saka, es viņu jutu tāpat,goda vārds jutu. Dvēseles mājas izlasīju nedēļas laikā, tā kā gremojot nenormāli labu ēdienu. Es Tev nevaru izstāstīt to laimes sajūtu, kāda pārņēma. Es izgāju uz ielas un uz cilvēkiem pilnīgi savādāk skatījos, man likās, ka es esmu kaut kāds virs zemes. Nu, ne jau kā aizgājis pa pieskari, bet tā nenormālā laimes sajūta bija tāda dāvana. Viss ir pilnīgi skaidrs, kur, kas, kapēc, visas atbildes pēkšņi ir zināmas. Kā tas var būt? Es joprojām to nemāku izskaidrot vārdiem. Man vispār liekas, ka to grāmatu, kas LIELS raksta. Cilvēks domās, ka laimes veseris ir kas ļoti smags līdz paņems šo grāmatu rokās. J

*
Tikko pāršķīru pēdējo lapaspusi grāmatai Dvēseles Mājas. Es vēlējos pateikt Paldies Jums abām par dalīšanos šajā vienreizīgajā pieredzē. Es ticu, ka katrs lasītājs iegūst savādāku pieredzi lasot šo grāmatu, arī es :) Arī par mūsu mīļajiem aizgājējiem. Es ļoti ilgi nevarēju saprast, kādēļ liktenis atņēmis divām mazām meitenēm (man un māsai) vecākus, un viņi taču bija tik jauni! Līdz saku lasīt grāmatu jau pieņēmu, ka tāds ir liktenis un tāds mans dzīves ceļš. Bet pēc šīs grāmatas ir daudz daudz lielāks sirdsmiers, protams nebija viegli un nav viegli, bet zinu ka tāds ir manas dvēseles ceļš un man ir jāgūst šāda pieredze. Bet es esmu ļoti pateicīga, ka jau 24 gadu vecumā es eju šo gaismas ceļu un spēju visu pieņemt ar, tā teikt Dvēseles acīm (nav ne jausmas vai tā saka kāds, bet es priekš sevis izmantoju šādu terminu).
Atgriežoties pie pateicības par grāmatu, es ieguvu tik daudz, emocijas, atbildes uz jautājumiem, sapratni, ka neesi viens domājot savādāk kā šajā materiālajā pasaulē pieņemts un tās sajūtas.. Un tās asaras un saviļņojums, kas pilnīgi šķietami ne pa tēmu uzjumdī , neizskaidrojamā momentā lasot grāmatu. PALDIES :) K.

*



Jā, pārlasot dažas no šīm atsauksmēm, asaras saskrēja acīs atkal. Tas no siržu rezonanses. Ir laime tādu piedzīvot un šajā rezonanses stāvoklī nonākt. Tas notiek tieši tad, kad ķermenis sajūt divu vai vairāku dvēseļu prieku par satikšanos, savibrēšanu, kopīgo vilni...

Tagad kārtojot, meklējot pa epastiem un FB vēstulēm šīs atsauksmes, es smaidu, ka absolūtais vairākums no Jums mūsu uzrunā kā Lindiņu un Intiņu- tā, kā mēs pašas viena otru!!! Tas ir tik brīnišķīgi un silti!
Es no sirds pateicos par šo siltumu, atsaucību katram lasītājam, bet galvenokārt, Debesīm par impulsu, plūsmu un uzticēšanos!!!


Sirsnībā-
Inta un Linda
P.s. Grāmatas ir pieejamas Jāņa Rozes grāmatnīcās!