trešdiena, 2019. gada 22. maijs

Par ekoloģiju...kāds vērtīgs pieredzes stāsts


Šo Anastasijas vēstuli šaņēmu pēc iepriekšējā raksta Par ekoloģiju un līdzsvaru publicēšanas. Lūdzu autorei atļauju to nopublicēt, jo katrs pieredzes ceļš ir ļoti vērtīgs mums visiem...

Pateicībā- Inta



Šodienas tēma par ekoloģiju un līdzsvaru man ļoti tuva, tāpēc nolēmu uzrakstīt savu pieredzi. Varbūt
kādam var noderēt. 

Man, līdzīgi kā vēstules autorei, ekoloģijas jautājumi, meži, daba kļuva par trigerīšiem, kas sākumā izsauca tikai situācijas nepieņemšanu, bet vēlāk izauga līdz veselai sajūtu buķetei, kuras galvenās sastāvdaļas bija bezspēcība, dusmas, asa kritika, sāpes, negatīvas domas to cilvēku virzienā, kas bija, manuprāt, vienas vai otras situācijas vaininieki. Arī es kaut kādā brīdī ar šausmām atskārtu, ka tā viennozīmīgi ir slēptā agresija. Es tak domāju, ka esmu baltā un pūkainā... Nu labi, bet arī tas sevišķi man nepalīdzēja iziet no apburtā loka, kad kā pēc pasūtījuma manā dzīvē uzplaiksnīja situācijas, kas bija saistītas tieši ar dabas iznīcināšanu, tad es sāku pārdzīvot, mēģinot kaut ko darīt, iesaistīties dažādās domubiedru grupās, lasot likumdošanu, iekrītot panikā un izmisumā. Tieši šie stāvokļi, ko piedzīvoju visā krāšņumā, lika man apdomāties, meklēt izeju. Šeit jāprecizē, ka man nekad nav bijusi vainas izjūta, ka es ar savām darbībām šo visu ekoloģisko situāciju pasliktinu. Vienmēr esmu darījusi šajā jomā tik daudz, cik tobrīd varu, vadoties pēc sirds vēlmēm. Bet. Ar to man nebija gana, man pēkšņi sāka likties, ka absolūtais cilvēku vairākums ir vienaldzīgie, cietsirdīgie patērētāji, kam nerūp pilnīgi nekas no apkārtējās vides (kas zina, varbūt šis ir daļēji taisnība, varbūt nē, bet stāsts nav par to), bet es esmu glābēja, man kaut kas ir jādara, lai to mainītu, bet, protams, ņemot vērā situācijas globālos apmērus, neko dižu es izdarīt nevaru, izņemot savas izvēles, un no tās bezspēcības man kļuva tik slikti, tik ļoti sāpēja. Sāka parādīties depresijas pazīmes, un dzīve zīmējās tikai melnajās krāsās. Katru izcirtumu, katru ziņu par ķīmiķotiem laukiem un izmirušām sugām es uztvēru tik personiski, ka sapratu, ka tas vairs tā turpināties nevar, ja tomēr vēlos šeit uz Zemes palikt. Meklēju veidus, lūdzu Augstāko, lai palīdz man rast risinājumu tam samežģījumam, ko pati esmu radījusi un kas man neliek mieru. Lēnām risinājums sāka nākt. Tas jau ilgst kādu 1.5 gadu, un viss joprojām ir procesā, bet nu jau spēju uz daudzām lietām skatīties mierīgāk, turpinot darīt to, ko varu, lai šī Zeme būtu skaistāka un tīrāka. 

Jāsaprot, ka ātrums, kā var mainīt jebkuras situācijas uztveri, ir tieši apgriezti proporcionāls uzskatu, ticību, vērtējuma spēkam, kas ir ielikts kādā jautājumā. Jo lielāku svaru mēs piešķiram kaut kam, jo lielāks ego strukturējums uzrodas, jo grūtāk to būs atlaist, izlīdzināt enerģijas un palikt Patiesībā, kas rodama tikai Patiesās Mīlestības enerģijās. 

Jāsaka paldies manai Gaismai ģimenei, viņi cenšas no visas sirds šķīdināt manu ego. Vairākas reizes esmu negaidīti ievesta tik dziļa meditatīvā stāvoklī, kur redzēju no cita līmeņa, ka viss, kas notiek te uz Zemes, ir ilūzija. Nu gluži kā raksta skaistos citātos, tikai es to līdz galam nekad nevarēju saprast. Sajutu, piedzīvoju, ka ciešanas ir ilūzija, ka sāpes un cīņa ir ilūzija, ka tas viss neeksistē no tā līmeņa, kur mēs esam Viens, kur pastāv tikai Mīlestības okeāns. Bet tie bija apskaidrības mirkļi, ikdienā prāts pārņēma vadību un man nesanāca uzturēt šo stāvokli ilgstoši. Man trāpījās brīnišķīgie cilvēki, kas rādīja ceļu uz pieņemšanu. Bet tas ceļš bija jānoiet man pašai, un tas nebija/nav viegli. 

Situācija daudz uzlabojās, kad paliku stāvoklī. Jo šajā periodā pats Rādītājs ir paredzējis, ka sievietes prāts atkāpjas malā, dodot ceļu sirds sajutumam. Un tad man palika daudz vieglāk. Pirmkārt, es aptvēru, ka sāpes, ko es jutu katru reizi, sastopoties ar, manuprāt, netaisnīgu, nežēlīgu attieksmi pret dabu, ir MANAS sāpes. Situācija tikai palīdz man tās ieraudzīt. Tās ir manas sāpes, kad dzīvo manā sirdī kopš vai nu bērnības, vai iepriekšējām dzīvēm. Tās sāpes radās, kad man bija nodarīts pāri, bet, kas vēl svarīgāks, ka saskaņā ar Visuma likumu – sāpes vienmēr atgriežas, ja kādreiz tava dvēsele ir eksperimentējusi ar citu būtņu brīvību un dzīvību. Respektīvi, es sapratu, un man nāca apstiprinājumi caur sapņiem, ka manas sāpes radās kā atsāpes no manis pašas kādreiz nodarītā citiem. Te atkal stāsts par baltās un pūkainās ilūziju, kas šķīst pa gabaliem. 

Tad, apzinoties, ka tās ir manas sāpes, es sāku lūgt Augstāko paņemt tās, katru reizi, kad kāda situācija man viņas atsegs. Tas noteikti palīdzēja. Varēju vairs dienām ilgi nevārīties par situācijām. 

Nākamais, izteikti sāku just, ka visas kategorijas ar labi/slikti ir mūsu ego spēles. Pat par tām lietām, kas mums liekas bezierunu sliktas, piemēram, kari, cilvēku verdzība u.t.t. Austākajam nav tādas mērauklas. Viņam ir tikai Mīlestība, kurā Viņš ļauj saviem bērniem iet caur jebkurai pieredzei, mīloši viņus atbalstot. Un ja Viņš to ļauj, tad kādas tiesības man uzdoties par pasaules nabu un lemt, kam būt un kam nē? Varenās kontrolētājas prāts atkāpās, es padevos un sāku vairāk ļauties. Jau iepriekš J.Rubeņa grāmatā “Viņa un Viņš” iezīmēju sev apmēram šādu frāzi: “noliegšana un nepieņemšana nav solis attīstībā. Solis attīstībā un personīgā evolūcijā ir to parādību, pieredžu pieņemšana un integrēšana, kas iepriekš izraisīja izteiktu noliegšanu.” Grūtniecības laikā sapratu to dziļāk. Sāku dot iespēju būt pasaulei tādai, kāda tā ir - ar visām, manuprāt, nepilnībām. Palika vieglāk. Man vairs nebija ne par ko jācīnās, ne par ko jāstāv vai jākrīt. Man bija pilnīgi gana ar to, ko es ienesu šajā pasaulē ar savām darbībām, un citiem es ļāvu būt. 

Tāpat es ieraudzīju, ka tas viss, kas notiek, kas mani aizķer, notiek lielākoties tāpēc, ka cilvēki dzīvo izdzīvošanas emocijās, pārsvarā bailēs. Viņi baidās, ka viņiem nepietiks – varas, naudas, mīlestības, citu labumu. Vai man nav baiļu? Ir. Vai kāds man liedz tās izdzīvot? Nē. Tikai es pati sevi, pārkāpjot tām pāri, varu no tām atbrīvot. Tad kāpēc es gribu liegt citiem baidīties? Viņiem ir uz to Augstākā dotās tiesības, un tikai viņi paši, izejot savu attīstības ceļu, varēs ar bailēm tikt galā, un veikt izvēles, kas balstītas Mīlestībā, nevis bailēs. Tad daudz kas mainīsies, un tas jau notiek. Man nav tiesību likt savus laika rāmjus lielajai evolūcijas gleznai, jo es savā cilvēciskajā būtībā tai tikpat, ka nevaru pieslēgties. Pienāks laiks, un arī pārējie būs izbaudījuši pilnībā bailes un nedrošību, tad spēs tos atlaist un atgūt savu spēku, kurā nav iespējams nevienam nodarīt pāri. 

Esot stāvoklī, jūtu, ka kāds par mani izteikti rūpējas un sargā. Tad, kārtējo reizi atgriežoties pie izpostītiem mežiem, alām, ligzdām domās, man atnāca teksts: “Bet ja tu jūti un zini, ka par tevi rūpējas, ka tevi sargā, vai spēj iedomāties, ka nav neviens, kas rūpējas par kokiem, putniem, zvēriem, zemi, pat tad ja notiek kaut kas, tavuprāt, traģisks? Arī putniem un kokiem ir savi Gari, kas palīdz tiem pārejā, pat ja tā ir bijusi vardarbīgā un piespiesta. Viņi ir vienmēr mīlēti un aprūpēti.” Manā sirdī ieplūda miers. Es sajūtu, cik ļoti biju nokoncentrējusies tikai uz sevi, mēģinot visus un visu kontrolēt. Panākt man vēlamo iznākumu. Cik tas ir ego-centriski. Tas notika bez sevis šaustīšanas, vienkārši palika ļoti viegli. 

Es sapratu, ka, ja sirds ir vaļā, tad jebkurā, pat vissmagākajā dzīves situācijā nāks paskaidrojums, nāks mierinājums, nāks palīdzība, tevī būs miers. Ja tas tā nenotiek, tas nozīmē, ka sirds līdz galam nav vaļā, ka ir kaut kādas sāpes, bailes vai citas zemas vibrācijas, kas tur viņu ciet, un traucē tev pieņemt Rādītāja mīlestību pret tevi, palīdzot iet šo Zemes ceļu vienmēr ar mieru un harmoniju sirdī. 

Nākamais punkts, kas mani dziedināja, bija sapratne, kas radās pati no sevis par to, ka koki, putni, visa daba nāk šeit ar vienīgo mērķi - kalpot cilvēkam. Būt par spēles lauku mūsu pieredzēm. Vai tiešām var iedomāties, ka visas šīs skaistas radības, nākot šeit, nezināja, ko ar tiem varētu darīt? Esot tuvu vienam kokam, sajutu domas: “Es zinu, ka Tev sāp, bet tās nav mūsu sāpes. Mēs esam laimīgi būt kopā ar jums un kalpot jums kaut nedaudz, kaut pāris desmit gadus. Esam gatavi mirt zem zāģa, bet pat tad, mēs turpinām slavēt un cildināt cilvēku. Nav varenākas radības par jums, esam gatavi būt ar jums līdz galam, lai kas tur būtu!”. Žēlsirdības un beznosacījuma mīlestības vilnis pāršalca pāri manai sirdij, ieskaujot to gaismas apvalkā. Uzreiz sapratu, ka tāpat “domā” un dara visi dzīvnieki, visa daba. Viņi nekad nevērtē un nekritizē, ar drosmi pieņem savu nāvi, jūtot Augstākā rūpes par tiem. 

Koki, putni, zvēri, daba nedala, bet gan dzīvo Vienā Esībā, kur nāves nav. Cilvēki dala un sadala, mēģinot pierādīt, kurš pareizāk ēd, kas ir “zaļāks” Planētai, kurš, kurš, kurš… Tam nav nekādas nozīmes, pēc mana pašreizējā redzējuma. Nozīme ir tikai mūsu emocionālajam stāvoklim, līdzsvaram, mieram, ko spējam izstarot Pasaulē. Tās ir tās lietas, kas kaut ko maina. Visas situācijas, kas ved mūs prom no šiem stāvokļiem, ir mūsu skolotāji, kas parāda mūsu ēnas puses, ar kurām jāstrādā, mūsu ego ieņemtās pozīcijas, kas jāatlaiž. Tā mēs plēšamies apziņā un mācāmies īstu Mīlestību, un tas ir tieši tas, kāpēc visi šeit esam atnākuši J 



Mīlestībā, 

Anastasija 



otrdiena, 2019. gada 21. maijs

Par ekoloģiju un līdzsvaru

Man ik pa laikam palaimējas saņemt patiešām vērtīgās vēstules. Ne tikai tādēļ, ka tās nes sevī  dziļas
pārdomas un ļauj ielūkoties otra cilvēka sirds meklējumos, bet arī tādēļ, ka mudina mani izvērst šo tēmu, savā veidā kalpojot par impulsu. Ne tikai man, bet arī tiem, kas izlasīs tālāk un apstāsies uz mirkli savā ikdienā, lai padomātu par šo tēmu.
Lai arī vēstule ir par ekoloģiju, šī raksta mērķis ir pārdomāt kādu nozīmīgu garīgā ceļa posmu, kuram cauri iet katrs no mums. Kad mēs sāka m skatīties uz pasauli caur sirds prizmu, kad pamazām atkabinamies no patērētājdomāšanas valgiem, kad sākam izjust sevi kā pasaules daļu un mums sāk sāpēt par par izcirstiem mežiem, piesārņotiem okeāniem, iesprostotiem un pazemotiem dzīvniekiem, kad mūsos tik ļoti saasinās empātija un līdzcietība, ka mēs mēdzam paši nemanot nokļūt pretējā, karojošā un nosodošā pozīcijā...
Bet, pirms turpinu, publicēju vēstuli, kas domāju, atsauksies daudziem no mums...

Man šis jautājums ir riktīgi "piededzis":) It īpaši pēc vēlmju saraksta izveidošanas un arī jau iepriekšējām enerģētiskā kursa nodarbībām, jo ļoti spēcīgi sajutu, cik ļoti es esmu sevi ierobežojusi, uztraucoties un jūtoties vainīga, ka ar savām patēriņa vēlmēm pievienoju savu artavu vides piesārņošanai, degradēšanai, dabas un citu dzīvo būtņu iznīcināšanai, u.tml.

Iepriekš esmu vairākus gadus ļoti aktīvi darbojusies vides aktīvistu aprindās (gan cīnoties pret ĢMO augu ienākšanu LV, gan vēlāk darbojoties bioloģiskās lauksaimniecības lauciņā, šobrīd pircēju brīvprātīgajā bio pārtikas Tiešās pirkšanas pulciņu kustībā), un, lai gan nu jau 4 gadus kā esmu atgājusi no aktīvās darbības, tomēr esmu vēl joprojām šajā informatīvajā telpā un ir nācies ļoti daudz uzzināt par cilvēku izraisītām vides problēmām un vēl joprojām sanāk ļoti daudz dzirdēt. Ir grūti atslābināti skatīties uz visu, kas apkārt notiek, ir ļoti sāpīgi. Jau ilgi mēģinu saprast un ieraudzīt šajā visā situācijā garīgo perspektīvu, kāpēc patiesībā cilvēce ir radījusi šādu destruktīvu sistēmu, kādēļ mēs, cilvēki paši iznīcinām citu dzīvo būtņu un reizē arī savu dzīves telpu, un, lai gan ir parādījušies daudzi pārmaiņu asni, bet pagaidām šķiet, ka tas nespēj stāties pretī un mainīt to kādā tempā viss dzīvais tiek iznīcināts Cik esmu līdz šim spējusi saprast, tad ir sajūta, ka piesārņojums un vides degradācija ārējā pasaulē, atspoguļo cilvēces kolektīvās apziņas piesārņojumu ar negatīvām un destruktīvām domām un emocijām?! Ka tā ir kaut kāda cilvēces gandrīz vai pašdestrukcijas programma vai nu uzkrātās karmas rezultātā vai pat kaut kādu ārējo spēku provocēta?! 

Tā nu es šobrīd esmu apjukumā kā man harmoniskāk uztvert šo problēmu, ar kādām acīm skatīties uz destrukciju visapkārt? (mežu izciršanu pat Gaujas nac. parkā, kurā dzīvoju, saķīmiķotiem monokultūru labības laukiem tepat pie mājas, cūku fermu netālu, kurā nabaga dzīvnieciņi nekad savā mūžā netiek ārā, daudzajiem video par jūras dzīvniekiem, kuri ļoti cieš no plastmasas atkritumiem, video par verdzības apstākļiem ķīnas rūpnīcās, kurās ražo lielāko daļu mūsu patēriņa preces, u.tml.) 


Jo es saprotu, ka līdz šim esmu tikai kultivējusi savu vainas apziņu, pašpārmetumus un paššaustīšanu, kā arī pareizumu un augstprātību, nicinot "piesārņotājus" un "patērētājus". Esmu sev daudz ko aizliegusi un jutusies vainīga, ja vēlos jaunu apģērbu (nevis second-hand), ja vēlos ēst gaļu, ja vēlos kaut kur aizceļot ar lidmašīnu, ja man ir aizmirsies uz veikalu paņemt līdzi savus maisiņus vai plastmasas kastīti (ja ir aizmirsies, tad es bieži sev liedzu attiecīgo produktu), kā arī ierobežoju braucienus ar mašīnu, lai ierobežotu degvielas patērēšanu, u.tml. 

Arī globālāk skatoties, izskatās, ka tā atbildības novelšana no lielajiem, globālajiem ražotājiem uz individuālajiem patērētājiem arī ir tāda "sistēmas" viltība, ka tā vainas apziņas kultivēšana patērētājos ir pat ļoti izdevīga, lai tādējādi novirzītu uzmanību no "sistēmas uzturētājiem"?! Jo sistēmisku un tehnoloģisku risinājumu jau ir, tā nav problēma, gan radīt videi draudzīgu iepakojumu, gan vispār pamainīt visu pārtikas sistēmu, gan pārvietošanās līdzekļus un degvielu, gan izejmateriālu mājokļiem, gan pilsētvidei, bet vai tāda pāreja uz ilgtspējīgāku un harmoniskāku sistēmu kādreiz būs, vai pārmaiņas paspēs notikt pirms globālas kataklizmas?! 

Starp citu, atcerējos arī, ka tieši pēdējā ļoti spēcīgi mani saviļņojošā dokumentālā filma bija par kādu iezemiešu cilti Kolumbijā, kuri tikai nesen "iznāca" uz sakariem ar "jaunāko brāli" (kā viņi dēvē baltos cilvēkus), jo arī viņi jūt, ka nu jau apjukušais "jaunākais brālis" tik pamatīgi izjauc ekoloģisko līdzsvaru, ka pat viņu garīgo prakšu centieni smalkajā plānā nespēj to kompensēt. Ļoti interesanti un viedi cilvēki, kuri saka, ka nodarbojas ar harmonijas uzturēšanu dabā! Iesaku noskatīties, ja nav gadījies šo redzēt! 

1. filma - (The Lost City) | From the Heart of the World - The Elder Brother's Warning (2011)
2. filma - Aluna (2018)

Ļoti interesētu tavs skatījums šajā tēmā un problēmā! I.



Esmu ļoti pateicīga I. par šo dziļo un vērtīgo vēstuli, par uzticēšanos un ļaušanu to publicēt šeit.

Jā, arī esmu ļoti daudz gadus ''cepusies'' par ļoti daudz ''nejēdzībām'', raudājusi kopā ar savu meitu par svaigajām cirsmām, kur mirstošo koku enerģiju var labi sajust, nosodījusi visus, kas tur iespundētus dzīvniekus, izrādot tos par naudu, bet visvairāk un vēl šodien mani spēj ''uzcept'' bērnu jautājums.

Kāpēc tas tā notiek, kāds ir mūsu dvēseles mērķis, kur mums jānonāk un, kas jāiemācās ar šo sajūtu palīdzību?

Ir attīstības līmenis, kurā mēs visi šajā vai iepriekšējās dzīvēs esam ilgtoši bijuši, kad domājam tikai par savām pamatvajadzībām un nekas cits ārpusē mūsu īpaši neinteresē. 

Šī pasaule un Sistēma nodrošina dvēselēm pieredzes platformu, kur gūt pašu zemāko iespējamo vibrāciju pieredzes iespēju. Lielākā daļa no mums šo maksimālo Ego līmeni ir piedzīvojuši arī šajā dzīvē un skaitliski lielākā daļa cilvēces nav plānojusi šajā dzīvē pamosties apzinātākai dzīvei. 
Tādēļ šī pastāvošā Sistēma, lai cik destruktīva tā mums varētu likties, pievelk milzīgu daudzumu dvēseļu, kuras pieprasa un meklē šādu, tik ļoti zemu vibrāciju pieredzi. Tā viņiem ir ļoti nepieciešama, kā bija nepieciešama ikvienam no mums.

Jo izrādās tai ir milzīga vērtība. Ne tikai priekš konkrētās dvēseles kurējošās civilizācijas, kuras saņem ar savu pārstāvju palīdzību šo pieredzi, izvairoties pašas no visas planētas nokrišanas vibrācijās, bet arī tādēļ, ka ejot cauri grūtībām un ciešanām, cauri smagām un destruktīvām pieredzēm dvēseļu attīstība kosmiskā mērogā notiek daudz ātrāk.
Viss ir līdzīgs. Kā augšā, tā apakšā. 
Tur, kur viss ir skaisti, labi un harmoniski, kur ir pilnība un laime, tur attīstība notiek vai nu ļoti, ļoti lēnām, vai apstājas, vai vispār sākas degradācija.
Es biju ielikusi sen savā lapā FB pētījumu, rakstu par eksperimentu ar žurkām, kurām nodrošināja ideālus eksistences apstākļus un bija aprakstīti visi degradācijas posmi. Jāpameklē šis raksts, jo tas bija tik attiecināms uz cilvēku sabiedrību un tendencēm, kas pašlaik attīstās, ka lika ļoti pamatīgi aizdomāties. 

Katram no mums, tiem, kas ir izvēlējušies attīstības ceļu, ir savi ''trigerīši'', savi aktīvie punkti, savi ''cepieni'', kas rausta vēl nesavaldīto Ego. Un bieži vien mēs ļoti labi ieraugam baļķi cita acī, bet skabargu savā negribam ieraudzīt.
Tā es šodien atdraudzējos ar vienu fb aktīvisti, kura savā ierakstā ''nolika'' krievu nāciju, jo man laikam ir ļoti spēcīga pozitīva pieredzi ar šo nāciju, valodu, kultūru. Un nav tā, ka es neredzu šīs tautas zemākās izpausmes, it īpaši, kā viņi uzvedas kūrortos, bet es redzu kā tur izpaužas arī citas lielas nācijas, piemēram, ķīnieši. Tāpat, es redzu mūsu pašu bāleliņu īpašības, ar kurām mēs kā tauta nevaram lepoties. ''Atdraudzējos''gan nevis tādēļ, ka nepieņemu šī cilvēka tiesības uz savu redzējumu, bet gan tādēļ, ka lielai daļai ierakstu  ir negatīvs enerģētiskais musturs, ko lasot sajūtu un izvēlos neredzēt savā joslā un nemijiedarboties.

Tu vari izsekot, kādi ir Tavi vājie punkti, caur kuriem tavs Augstākais Es ved Tevi pa Ego savaldīšanas, sirds atvēršanas, tolerances attīstīšanas, atpazīšanas, līdzvara atrašanas, pasaules pieņemšanas ceļu. Parasti tam saknes ir iepriekšējā un arī šīs dzīves notikumos. Jo, kas vienu ''cep'', otru tikpat ''garīgu'' var vispār ''necept'':)

Piemēram, man šie visi ''trigeri''ir saistīti ar brīvību. Mani aizķer pārsvarā tie Sistēmas aspekti, kas apdraud vai ierobežo manu un citu brīvību. Bet visvairāk tieši tur, kur notiek lemšana cita vietā, kur nedod iespēju izvēlēties, kur iespundē pret paša gribu.
Tas man parādījās īpaši spēcīgi, kad 2-3 gadus atpakaļ sāku ''nolasīt''cilvēku enerģētisko lauku un pēksņi sāku sajust bērnu enerģijas, tad ķēdē piesieta suņa, krātiņā iespundēta truša enerģijas... 
Iesākumā man bija šoka stāvoklis, jo viens ir aizdomāties, just līdzi, izjust žēlumu, bet otrs ir pēkšņi sajust to pašu, ko jūt tas otrs!!!  Kādu laiku es pat nezināju, ko ar to darīt, jo tu jau apzinies, ka tu nevari izglābt, atbrīvot visus...

Taču visgrūtāk šajā tēmā man ir ar bērniem, kuru vietā vecāki visu izlemj. It īpaši, kad es redzu vēl to bērna dvēseli, kas ir 100kārt vairāk pieredzējusi, varenāka un senāka, nekā tā, kura ir viņu iespundējusi ''labā''skolā...

Nesen es pavisam garāmejot arī satiku kādus vecākus, kuri bija lietas kursā par manu redzējumu, jo esmu gan rīkojusi forumus, gan daudz rakstījusi par šo tēmu, un viņi, kā taisnodamies teica, ka ir atraduši skolu, kas viņiem patīk un laidīs bērnu šajā skolā! Es tikai pasmaidīju un izteicu cerību, ka bērns pats vēlas iet šajā skolā... Jo tas, ka vecākiem šķiet, ka tā ir laba skola, nenozīmē, ka bērna dvēselei šī skola ir laba, jo tām dvēselēm, kas nāk patlaban , visa šī Sistēma nav laba!
Var būt labas telpas un jauki pedagogi, bet Sistēma, kas ieliek bērna dvēseli un 12 gadiem cietumā, sēdēt nekustīgi 6-8 stundas dienā un bāzt galvā informāciju, no kuras pēc statistikas pāri paliek un dzīvē tiek izmantoti 12%, ir vienkārši briesmīga vardarbība pret bērnu!
 Ja vecāki justu savu bērnu dvēseles enerģiju, viņi jau rīt vairs nesūtītu bērnu skolā, taču mentālās programmas par to, kas ir obligāti, kas ir pareizi, ka mums tā bija un bērniem arī tā jābūt, viss darbojas pārāk spēcīgi, tāpēc ir tikai daži vecāki, kas to tā līdz kaulam izprot. Un vēl mazāk ir to, kas ļauj bērnam izvēlēties, atbalst aun pārkārto savu dzīvi, lai izaudzinātu patiesi laimīgu un brīvu bērnu. Jo bieži vien no Sistēmas jāizkāpj un spēcīgi jāizmainās pašam vecākam, lai spētu atbrīvot savu bērnu.

Bet, lai es neturpinātu arī šajā rakstā savu cepšanos, es pateikšu vien to, kas es apzinos, ka man šī ir mācība, ikdienas treniņš darbam ar sevi, ar pieņemšanu.
 Ka es no savas puses varu darīt vien to, ko varu darīt: atbrīvot pati savus bērnus, aicināt uz apzinātību, aicināt paskatīties no cita skatu punkta, visbeidzot pajautāt savam bērnam, ko vēlas viņš un palīdzēt viņam viņa izvēlēs. Atbalstīt tās. Un pieņemt, ka dzīve ir tāda kāda,  tā ir.  Ka jaunās dvēseles, ko viņu vistuvākie cilvēki ir iespundējuši Sistēmas cietumā, ir viņu rūdījums, viņu un vecāku attiecību karma, viņu dvēseles ceļš... Dziļi ieelpot, izelpot un ielaist pieņemšanas gaismu sevī... Sūtīt Mīlestības plūsmu vecāku siržu pamodināšanai un bērnu sirdīm atbalstam...

Vēl pagājušo vasaru, kad modos nevis no putnu dziesmām, bet no zāģu skaņām, es izejot uz terases katru rītu sajutu milzīgu dusmu un bezspēcības vilni. Gan par mirstošo mežu, gan par to, ka es nevaru izvēlēties, nevaru nekur aizmukt, ka man tas ir jādzird, ka mani 8 ha meža ir tikai 8ha, un, ka ir dzirdams viss, kas notiek aiz mana zemes gabala robežām.
Un, tajā bija man mācība. Liela pieņemšanas mācība. Es nevarēju aizmukt nekur, visa vasara man bija, lai pieņemtu, ka koki mirst, un, ka ir dvēseles, kuriem tas ir vienalga, kuriem koki ir izejviela, materiāls.. Un, šogad zāģa skaņas manī vairs neraisa šādu negāciju uzplūdu un, re- tas dzirdamas ir ļoti reti :)
Bet arī man pašlaik ceļ saimniecības ēku no mirušiem kokiem... Un, kur tad te ir mans cepiens? Šeit kaut kā nav... Tāpat, kā par tūkstošiem citu lietu šajā sistēmā.
Tādēļ, es saprotu veģetāriešus, kuru neēd gaļu, jo nevēlas atbalstīt nolemto un iespundēto dzīvnieku biznesu, vides aktīvistus, kuri patiešām jūt Mātes Zemes sāpes, taču es arī redzu milzīgu darba lauku  katram pašam ar sevi.
Jo sajūtot sevī visas šīs destruktīvās emocijas: žēlumu, nosodījumu, dusmas, agresiju, bezspēcību, katru reizi es pazeminu savas vibrācijas, atmetot atpakaļ attīstībā pati sevi. Pabaroju savu Ego, un aizveru savu sirdi.

Tad, kad es esmu augstās vibrācijās, es spēju šai pasaulei palīdzēt daudz vairāk, nekā atrodoties jebkādā ārējā vai iekšējā un slēptā agresijas stāvoklī. Jā, jā- nosodījums, vērtēšana, tiesāšana ir agresija.
Tas pats attiecas arī uz citām mūsu izjūtām, kas pazemina vibrācijas,- vainas sajūtu, glābēja sindromu, sevis nosodīšanu par ''pārkāpumiem pret savu pārliecību'', tas tikpat spēcīgi pazemina vibrācijas, cik viss augstākminētais, ja ne vēl vairāk...
Katrs no mums ir lāse lielajā Cilvēces okeānā. Un attīrot (paaugstinot vibrācijas) vienu lāsīti, tīrāks paliek viss okeāns. Tāpēc manas vibrācijas, mans iekšējais stāvoklis, mana pieņemšana un mana mīlestība ir MANA ATBILDĪBA.


Izpratne par to, ka visā ir Dieva plāns. Arī šajā Sistēmā, uz kuru mēs visi labprātīgi, kā dvēseles esam atnākuši. Šī sistēma ir nepieciešama absolūtajam dvēseļu vairākumam uz Zemes. Tām ir nepieciešams iziet ego līmeņus, ēst gaļu, ienīst vienam otru, karot un piedzīvot 3D realitāti visā tās spektrā.
Mēs esam mazākumā, bet tādēļ mūsu mācību spektrs ir vēl plašāks, mācībstundas vēl sarežģītākas.

Jo apzinātāki mēs kļūstam, jo lielāka ir mūsu atbildība arī par pasauli. Mēs katrs varam darīt tik daudz, cik varam- kāds šķiros atkritumus, kāds neēdīs gaļu, kāds iestādīs kokus, kāds taupīs ūdeni un darīs to, jo tas viņam paaugstinās vibrācijas, sagādās prieku, tas nemaz nebūs grūti, bet būs pašsaprotami un viegli.
Tu izdarīsi savas izvēles, bet ļausi otram izdarīt viņējās, izprotot un pieņemot otras dvēseles tiesības uz konkrēto pieredzi.

Man ir tuva tā budisma novirziena pieeja, kas vēro pasauli un atļauj tai būt. Mūks var ēst gaļu un var neēst, var meditēt alā un var atrasties cilvēku pūlī, un nekas nespēj pazemināt viņa vibrācijas, novirzīt no vertikāla vektora, pa kuru viņš savā apziņā dodas augstāk. Viņš spēj būt iejūtīgs un līdzcietīgs, bet nenogāzties žēlumā, nosodījumā vai pasaules glābšanas pozīcijā.

Tas ir stāsts par šo vidusceļu, par līdzsvaru. Pieņemt pasauli, darīt labāko, ko vari šajos apstākļos izdarīt, monitorēt savas vibrācijas, apzināties savus atkritienus nosodījumā, dziļi ieelpot pateicību un izelpot pieņemšanu, atgriežoties savā pasauli vērojošajā Budas stāvoklī...

Kamēr tu nosodi krievus  (ebrejus, arābus, čigānus), tu vibrācijās esi zemāks par tiem krieviem, par kuriem cepies;
Ja tu neēd gaļu, bet nicini tos, kas to ēd, tavas vibrācijas ir zemākas nekā no apēsta gaļas gabala.
Ja tu cīnies pret sistēmu, tad esi to kurbulējošs zobratiņš, jo cīņa  baro sistēmu.

Ja tu jūties pārāks, garīgāks, tikumiskāks, pareizāks par citiem, ... teikumu pabeidz pats. :)

Lai skaists šis ceļš!

Pieņemšanā un pateicībā-
Inta
2019.gada, 21.maijā

ESAM!

Paldies, ka esi un, ka lasi! Sirds Ceļa blogā jau 8-to gadu dalos savā redzējumā, izpratnē un sajūtās, kas mainās un paplašinās līdz ar mani. Es nevēlos nevienu pārliecināt par savu taisnību vai pievērst savai ticībai, -arī es reiz pasauli redzēju 3dimensionālu un plakanu, un neviens man nevarētu iestāstīt toreiz, ka, iespējams, tā ir apaļa.. :) Tāpēc, ja rezonē mans skatījums, dalos ar prieku! Ja nē, tad vienkārši ej garām un netērē savu laiku, lai pārliecinātu mani (komentāros un vēstulēs), ka zeme tomēr ir plakana :)  Sirds Ceļa blogs ir mana desmitā tiesa, 90% manas aktivātes norisinās Sirds Ceļa Klubiņā, bet pierakstīties ziņām no Sirds Ceļa Tu vari ŠEIT.



piektdiena, 2019. gada 17. maijs

Kur meklēt palīdzību? Atbilde kādai vēstulei

Ko darīt? Kur meklēt palīdzību? Kāpēc es nepieņemu individuāli? Tie ir jautājumi, ar kuriem saskaros katru dienu...

Esmu n reizies apņēmusies un apsolījusi sev uz privātām vēstulēm, kurās prasa konsultāciju vai padomu, neatbildēt, jo tam ir negatīvas enerģētiskās sekas abām pusēm. Atbildu publiski rakstiski vai video Sirds Ceļa klubiņa ietvaros, vai šad tad Sirds Ceļa lapā, kad ir brītiņš. Bet, lai cik liela būtu mana izpratne par robežām un enerģiju apmaiņu, vecie rīcības modeļi, žēlums, vēlme palīdzēt, glābēja komplekss, ik pa laikam atkal un atkal mani aizved uz vecā niķa takas...






Labdien, vai varat ieteikt kādu terapeitu. Es visu laiku kļūdos un es esmu no tā ļoti nogurusi. Man ir sajūta, ka esmu purvā un tas purva ūdens stāv labu laiku ap mani. Es vēlētos uz visu to paskatīties savādāk, bet es neprotu, nespēju. Varat kaut ko man ieteikt.
Sirds Ceļš
Labdien, varbūt vairna nav terapeitos? Vienkārši jūsu gaidas neatbilst ta, ko viņi var iedot. Problēmu nevar atrisināt tajā pašā līmenī, kurā tā radusies. Ir jāpāriet uz jaunu līmeni, tur viss pat bez terapeitiem būs redzams pavisam savādāk. Tikt uz jaunu līmeni var pastavīgi ar sevi strādājot- attīstoties. Mācoties, meditējot, praktizējot, izzinot, utt... Tas ir ceļš, bieži vien 10iem gadu garumā... Lai izdodas! Inta
Sent by Inta Bluma
Nē, nē nevienu nevainoju. Nu jau būs 7 gadi, kopš es kaut ko mainu... Nu jā, laikam ar maniem tempiem būs kā būs. Bet paldies par atbildi.
Sirds Ceļš
Droši vien jāmaina pieeja, veids...
Sent by Inta Bluma

Droši vien, tāpēc es vēlējos nedaudz palīdzības, lai sastrukturētu visu pa plauktiņiem. No apkārtējiem cilvēkiem, kas izmanto izdevību un pasvītro man manus kompleksus, kurus es pati labi apzinos, jau par to nav ko runāt. Reizēm ir arī tādi, kuriem ir nepamatoti augsts pašvērtējums un tie ir vēl aklāki manā ieskatā par mani. Tie vispār nav toleranti un nejūt nekādas robežas. Gribējās parunāties, ja varat kādu ieteikt. Es vēlētos nedaudz paātrināties.
Sirds Ceļš
Redzat, ieteikt kaut ko citam, tas ir uzņemties atbildību izdarīt izvēles otra vietā. Tur jau tā sāls šai dzīvei, ka katram ir jāatrod pašam...Jo tā Visums pievelk situācijas, cilvēkus, notikumus. Un nav nepareizu cilvēku un notikumu, pat ja cilvēciski šķiet, ka tās ir kļūdas... Jāmeklē, kamēr atrod...
































Tikko atkal sevi pieķēru un izlēmu ierakstīt šeit. Izlasot šīs pāris vēstulītes, varētu grāmatas apjomu sarakstīt, jo, patiesībā ir ļoti daudz, kas redzams tikai no tā. Arī tas, cik grūti ir vēstules autorei.

Agrāk es ieteicu speciālistus, kas, manuprāt, varēja palīdzēt. Vēl joprojām es augstu vērtēju vismaz 3 personīgi pazīstamus psihoterapeitus, kurus ieteiktu kādam, ar ko būtu ciešākā kontaktā, lai varētu puslīdz būt pārleicināta, ka tieši šis cilvēks, vai šī terapija būtu piemērotākā. 

Bet vispār padomu došana un ieteikšana ir ļoti neviennozīmīga štelle. Tā ir milzīga atbildība vai pat iejaukšanās otra cilvēka brīvās gribas diapazonā. Ir pašam jāmēģina vairākas reizes, jāmeklē savi speciālisti, jāmeklē meistari, jāvēro savas sajūtas meklējot, lasot viņu tekstus, klausoties video, - vai rodas rezonanse, vilkme, vēlme tikties, uzticēšanās sajūta?

Jau vairāk kā 10 gadu ejot šo pašattīstības ceļu, iesākumā arī izmisīgi meklēju savu Skolotāju, savu Meistaru, kādu, kas parādīs, kurp iet, kādu, kas pateiks priekšā, jo brīžiem šķita, ka pati netikšu galā, ka ir par smagu...
Pēc gadiem 3-4 atmetu cerības, jo neviens tā arī šeit, Latvijā neparādījās, ar kuru sajustu rezonansi vai vēlmi mijiedarboties. Tālāk meklēju ārpus Latvijas, bet vairs ne konkrētu cilvēku vai mācību, drīzāk informāciju un enerģiju, prakses. Un strādāju, strādāju, strādāju ar sevi. Katru dienu un brīžam sēžot kārtējā bedrē, ar domu, kad tas viss vienreiz beigsies! Gribu atpakaļ Mājās!
Bet, pēc katras bedres ir pāreja uz jaunu līmeni, kur saulīte spožāk spīd un pasauli ir vieglāk mīlēt...

Kāpēc es nokonsultēju individuāli, man bieži prasa?

Dēļ savas šīs augstāk aprakstītās problēmas, ko atzīstu un jau ilgāku laiku ar kuru strādāju, un proti- nespēja atteikt, vēlme būt labam, žēlums pret cilvēku, vēlme glābt visu pasauli, es ik pa laikam paņemu kādu individuālo konsultāciju, lai pēc katras atkal un atkal saprastu, ka tas nav mans ceļš, nav mans veids, kā darboties, nav mans ceļš.

Un, zini kādēļ?

Tādēļ, ka kardināli atšķiras cilvēku motīvi, kad viņi iet individuāli vai nāk strādāt ar savām lietām grupas meditācijās, praksēs, ceļojumos.

Pirmajā gadījumā viņi vēlas, pirmkārt, tik uzklausīti, otrkārt saņemt atbalstu, treškārt saņemt padomu un ieteikumu, ko darīt.

Žēlošanās un sūdzēšanās ir savas negatīvās enerģijas noliešana citu cilvēku laukos. Atbrīvošanās no savas iekšējās tumsas. Protams, ka tāda izrunāšanās ir ļoti terapeitiska, jo patiešām ir efektīvs veids, kā atbrīvoties no zemu frekvenču enerģijām, kas sakrājušās... Ir daudz līdzīgu terapiju- terapeitiskā vēstuļu rakstīšana, izzīmēšana, izbļaušanās mežā utml...

Vēlme pēc atbalsta ir vēlme pēc otra cilvēka enerģijas. Atbalsts manuprāt, ir jāmeklē ģimenē vai starp draugiem, ar kuriem ir šādas enerģētiskās attiecības. Pietam, harmoniskas. Kad viņam vajag Tevi, tu atbalsti un otrādi. Dzīvē gadās, kad šķiet, ka nav neviena, pie kā saņemt atbalstu, tad par to ir jāmaksā terapeitam, lai būtu līdzsvars.

Vēlme pēc gataviem padomiem, receptēm, mācībām, teorijām ir bailes uzņemties atbildību par savu rīcību, par saviem lēmumiem.  Tas ir viens no garīgās evolūcijas posmiem. Domāju, ka mēs visi tam esam izgājuši cauri. Tikai izpratne, kurā atnāk konkrētā attīstības posmā par to, ka nav pareizu vai nepareizu izvēļu, ka visa pieredze ir dvēselei nozīmīga, ka neviens cits nevar zināt un just manā vietā. Ka tas, kas labs citam, var nebūt pareizs man. Ka garīgā attīstība ir ceļš mūža garumā un tā ir ilūzija, ka vienā dienā būsi visu izdarījis un nu tikai sāksies dzīve... 

Lūk, kādēļ man šķiet, ka psihoterapeiti ir visatbilstošākie speciālisti individuālajam darbam. Ar nosacījumu protams, ka tie ir profesionāļi. Viņi zina, pārvalda tehnikas, kā kabinetā ''nolieto'' negatīvo enerģiju nepaņemt uz sevi un neaiznest mājās. Viņi zina kā aktivizēt cilvēkos iekšējos resursus, lai viņš spētu rast spēku un atbalstu pats sevī. Un, visbeidzot, neviens profesionāls terapeits neteiks priekšā, kas ir jādara un kā jārīkojas. Viņš uzdos jautājumus, parādīs citu skatu punktu, palīdzēs ieraudzīt situāciju citā gaismā, lai cilvēks tālāk rīkotos un darbotos pats...
Jo tikai pašu izvēles, pašu soļi, pašu lēmumi ved uz izaugsmi. Priekšā pateikts ir nošpikots un dzīves eksāmenā ieskaite tāpat netiek par to saņemta.

Savukārt, es strādāju translējot enerģijas. Mans uzdevums ir turēt sevi maksimāli tīru, augstās vibrācijās, lai tā enerģija, kas plūst caur mani, pati darītu savu darbu pie tiem, kas jau ir atnākuši ar milzīgu vēlmi DARĪT! Pārstrādāt citu cilvēku negatīvās enerģijas, tērēt enerģiju viņu atbalstam, tas traucē man darīt manu darbu visaugstākā iespējamā kvalitātē. Tādēļ katram ir jādara tas, kas viņam vislabāk sanāk, kam viņš ir radīts un, kas padodas! :)

Tādēļ es strādāju grupās, veidoju enerģētiski informatīvo telpu Sirds Ceļa klubiņā, translējot savā pašreizējā evolūcijas periodā labāko, ko spēju. Un ļauju, lai strādā lauks un tie Spēki, kas mūsu visus ved un vada!

Reiz šai tēmai pieskāros arī šajā video:

Esam!
Inta

Paldies, ka esi un, ka lasi! Sirds Ceļa blogā jau 8-to gadu dalos savā redzējumā, izpratnē un sajūtās, kas mainās un paplašinās līdz ar mani. Es nevēlos nevienu pārliecināt par savu taisnību vai pievērst savai ticībai, -arī es reiz pasauli redzēju 3dimensionālu un plakanu, un neviens man nevarētu iestāstīt toreiz, ka, iespējams, tā ir apaļa.. :) Tāpēc, ja rezonē mans skatījums, dalos ar prieku! Ja nē, tad vienkārši ej garām un netērē savu laiku, lai pārliecinātu mani (komentāros un vēstulēs), ka zeme tomēr ir plakana :)  Sirds Ceļa blogs ir mana desmitā tiesa, 90% manas aktivātes norisinās Sirds Ceļa Klubiņā, bet pierakstīties ziņām no Sirds Ceļa Tu vari ŠEIT.


sestdiena, 2019. gada 23. marts

Stāsts par kādu satikšanos

-->
Nellija
Vienmēr esmu teikusi, ka viena no lielākajām manas dzīves svētībām ir
cilvēki, kurus Dievs man ļauj satikt un kuri kļūst par nozīmīgu manas dzīves daļu.
Pat šķiet mazliet dīvaini šajā brīdī, kad tikko uznācu augšā savā Tbilisi istabā, paēdusi vakariņas kopā ar Nelliju un viņas ģimeni- meitas, mazbērni, znoti, ka vēl pavisam nesen bijām svešas...
Māja ir milzīga, piecos stāvos un sezonas laikā var uzņemt vairāk kā 40 cilvēku. Kā jau Gruzijā daudzviet ierasts, paši saimnieki dzīvo kādā mājas daļā... 
Māju cēla Nellijas vīra- Benedikta vecaistēvs un tā atrodas pašā vecpilsētas sirdī. No pēdējā stāva terases visa senā Tbilisi ir kā uz delnas un es tik ļoti mīlu tur dzert kafiju un klausīties pilsētiņas trokšņos...

Man ir daudz mīļu pilsētu, kurās jūtos labi, kas mani piepilda ar prieku, kurās patīk atgriezties, bet ir tikai viena, kurā es varētu dzīvot, kurā atveras mans radošais gars, kurā pamazām iesakņojas mana sirds...

Jau astoto gadu man ir mīlestības romāns ar šo pilsētu, un, kaut esmu te vismaz trīs reizes gadā, es vienmēr paspēju sailgoties un priecājos, kā bērns to atkal satikt, sajust tās ritmu, smaidus, smaržas, garšas un skaistās attiecības ar cilvēkiem, kuri ir kļuvuši par daļu no manas dzīves.

Ir pat savādi, ka septiņus gadus, es paliku Tbilisi Mardžinašvili ielas rajonā, kurā jutos kā mājās- mīļākā kafejnīca, kuras wi-fi tīklu atceras telefons, mīļākais krēsls kafejnīcā, iecienītākais kleitu veikaliņš, pazīstamas ieliņas un ierasti maršruti...

Un tad nāk Gadījums, kad tu nokļūsti kādā vietā, ko pati nekad neizvēlētos, bet laiks ir pienācis,- Visums ir gatavs un gatava esi tu.

Pirmo reizi, kad te ierados, nedaudz raucot degunu par to viesu nama atmosfēru, ar bravurīgu un nemitīgi kaut ko runājošu saimnieku ar, šķiet, pāris gadus nenovilktu sporta tērpu mugurā...
 Uzzinot, ka viņam ir tāds gruzīnam neraksturīgs vārds- Benedikts, domās nokristīju viņu par Benediktu 17-o... Kāpēc tieši septiņpadsmito nezinu, bet tas napoleonisms un pasaules valdnieka sindroms nu bija tik ļoti uzkrītošs :)
 Bija doma mēģināt pēc iespējas izvairīties no viņa priekšnesumiem, kamēr viena tāda laikā viņš nesāka runāt par Šambalu, par citplanētiešiem, kuri bijuši Gruzijā un Hitlera slepenajām ezotēriskajām bāzēm šeit...

To klausoties pieļauju, ka manas acis palika lielākas un lielākas... Pēc šiem daudzajiem gadiem, ko esmu šeit braukusi, vedusi grupas, iztaujājusi cilvēkus, būdama pilnīgi pārliecināta, ka arī Gruzija slēpj tādus pašus dārgumus, seno civilizāciju pēdas, aktīvas un sakrālas vietas, kā Armēnija, es nekādi nevarēju tikt pie cilvēkiem, kas varētu būt mani pavadoņi, kas glabā šīs zināšanas, kuri ir šīs zemes bērni un bez, kuru klātbūtnes, atļaujas es nedabūtu atslēgu šīm vietām...

Cik daudz es esmu meklējusi un taujājusi, bet 99% gruzīnu neko nevēlas zināt par pirmskristietības laiku, it kā vēsture būtu sākusies tikai ar pareizticīgo baznīcas nodibināšanu šeit. Viņu smadzenes vienkārši nepieņem informāciju, ka var būt kaut kas cits ārpus kristīgās reliģijas. 

Manā pirmā ekspedīcija sakrālo vietu meklējumos, kas bija pirms kādiem gadiem 3-4, kurā atradām vienu mengīru, kādu senu kulta vietu, beidzās bez tādiem nopietniem rezultātiem, jo šīs vietas nebija aktīvas. Šeit, atšķirībā no kaimiņu zemes Armēnijas, reliģiskais egregors ir ļoti spēcīgs, pārklājot šo vietu kā ar biezu kupolu.

Un, lūk- kāds istabas čībās un izstaipītā, ne visai tīrā sporta tērpā ģērbs gruzīns, man vienā laidā ber informāciju, ko esmu meklējusi daudzus gadus... Kad es pamanījos šajos runas plūdos iespraust kādu savu jautājumu, viņš apjēdza, ka es arī šo to zinu, sakot:

''Tev jārunā ar manu sievu. Viņa visu par to zina. Kad 20 gadus atpakaļ mums bija naudas krīze, viņa tepat pirmajā stāvā pieņēma cilvēkus. Brīnumus darīja. Redz cauri man un visiem. 
Reiz vienu sievieti uz nestuvēm atnesa. Es noskrēju palīdzēt znotiem ienest, tikai pieteicu sievai, lai tikai mūsu māja nenomirst... Jau tajā pašā dienā izgāja ar savām kājām. Bet pēc trešā seansa tapa pilnīgi vesela...''

Nākamajā dienā brokastu telpā, kas atrodas uz aizstiklotas jumta terases ar skatu uz vecpilsētu, rosoties satieku Nelliju.
Viņa ir krāšņa un dzirkstoša, vieda un enerģijas pārpilna tīrasiņu osetīniete, kuras dzīves stāsts ir biezas un aizraujošas grāmatas vērts...

Stilīgi un krāsaini, mazliet tādā indiskā boho stilā ģērbusies, gariem sarkaniem matiem, gredzeniem pilniem pirkstiem un milzīgiem auskariem ausīs, viņa izskatās kā kāda ašrama saimniece, tāds viedums un cēlums no viņas staro. Uzreiz tajā pašā mirklī viņa izraisa milzīgu apbrīnu un cieņu, kas turpina pieaugt ar katru dienu, ko mums ir lemts satuvināties un iepazīt vienai otru...
Viņa ir zaudējusi avārijā savu vienīgo dēlu, kuru vajadzēja apglabāt nedēļu pirms trešās meitas dzemdībām, 43 gadu vecumā piedzemdējusi ceturto meitu, paralēli astoņas stundas dienā pieņemot tos, ko Dievs viņai sūtījis dziedināšanai, kalpojusi ģimenei un valdonīgajam vīram, kurš nelaidis garām nevienus brunčus, atradusi savas atbildes šai dzīvei un spējusi pacelties pāri savām ilūzijām, atrast dārgumus savu izraudāto asaru spaiņos, uzspodrināt savas sirds dimantu līdz starojumam, ko redz katrs, kam rodas tāda iespēja.
 Bet tādu nav daudz, jo Nellija vairs nepieņem cilvēkus, viņa tikai tagad, savos 62 gados ir sākusi dzīvot pa īstam, izdzīvot savu dzīvi, pati izvēloties, ko darīt un, ko nedarīt, ko satikt un, ko nesatikt, kur ceļot un, ar ko dalīties tajā, kas viņai dots...

''Jādalās ar citiem savās zināšanās un prasmēs ir tikai tik ilgi, kamēr pati meklē atbildes, kamēr pati strādā ar sevi, kamēr dziedinies un mācies. Kad visas atbildes ir atrastas, kad jautājumu vairs nav, ir jāsāk šo dzīvi dzīvot. Dzīvot pa īstam. Ja viss ir saprasts pareizi, Debesis Tev visu priekš tam iedos.''

Šodien, kad abas staigājām pa pilsētu, es apjautu, cik tomēr mūsu pirmajā sarunā viņa vēl bija distancēta, un, cik tuvas mēs esam kļuvušas šī pusgada laikā plānodamas mūsu kopējās ekspedīcijas nianses, ka jau plānojam viņas ciemošanas pie manis, kopējus retrītus, darbu...

Viņa ir kļuvusi man par tādu kā garīgo pavadoni, vai draudzeni ar vecākās māsas vai mammas enerģiju, un šī tuvības sajūta ar viņu, viņas māju un ģimeni varētu šķist pārsteidzoša, pat zinot kaukāziešu sirds siltumu, atvērtību un viesmīlību. Izskatās, ka šajā dzīvē man vairs nav paredzētas paviršas attiecības, jo arī vairs pati tādas nemaz neveidoju, bet tās, kas nāk un izveidojas, ir tik ļoti sirds līmenī, ka atliek vien pateikties un pateikties Debesīm.

Mēs visi grupā nožēlojām, ka nav iespējams ierakstīt tās pērles, kas tādā pārpilnībā plūst no Nellijas, kad viņa stāsta par sevi, savu ceļu, savu Zemi un daļās patiešām unikālās zināšanās un universālās patiesībās!
Apbrīnojama ir viņas spēja stāvēt uz Zemes, baudīt visas tās krāsas un garšas, vienlaicīgi izpaust jestro Kaukāza sievietes temperamentu žestos, izteiksmīgos skatienos un sulīgos izteicienos, un pēc mirkļa pārslēgties un runāt tik dziļi, ka klātesošajiem skudriņas skrien un asaras acīs...

'' Kāpēc cilvēkam nav tas,  ko viņš vēlas? Tāpēc, ka viņš neprot vēlēties! Vēlēties ir jāprot, nevis tikai kā bērnam jāgrib te šo, te kaut ko citu. Ja tu gribi savā dzīvē saņemt to, ko vēlies, tad tev visu ir sīki jāpārdomā, jāizstrādā, jāizsapņo sīkās detaļās un niansēs. Jāsaprot, kādu rezultātu viņš vēlas sasniegt, kādas sajūtas piedzīvot. Kamēr tu nezini, ko gribi, mētājies savā gribēšanā turpu šurpu, Dievs domā, ka tu esi procesā, ka tu vēl nezini, ko gribi un gaida. Lielākā daļa tā arī nezin visu mūžu.
Vēlmi vajag noformēt kā biznesa plānu. Tikai tad, kad tas ir visās niansēs pārdomāts un izstrādāts, to iesniedz vērtējošajai struktūrai. Tāpat jārīkojas, ja vēlies kaut ko pasūtīt Debesu kancelejai.''

Man ir tika ļoti žēl, ka es nevaru aprakstīt viņas skatienu, izteiksmes veidu un žestus, kas pavada viņas sacīto...

Zinu, ka mēs abas satikāmies ar kādu augstāku mērķi. Viņa maz iesaistās sava vīra vadītajā viesnīcas biznesā, un nekad līdz šim nebija devusies līdzi viesiem, kā pavadone. Viņai ir sava dzīve pavisam citā dimensijā, taču mūsu satikšanās bija nolikta, lai viņa, kā šīs zemes garīgās dimensijas glabātāja, aizvestu mūs uz vietām, kas spēcīgi attīra un aktivizē enerģētiskos laukus un maina dzīves līnijas.
Jūtu, ka manas un viņas enerģiju sinerģija, mūsu abu dvēseles un lauki rada tādu enerģētisko telpu, kas ir ieplānoti ārpus fiziskās dimensijas... Un, mūsu kopējais ceļš turpinās. 
Šajā ekspedīcijā mēs saņēmām un atklājām daudz, daudz vairāk, nekā es plānoju, cerēju un spēju iedomāties!!!

Arī mūsu grupas dalībnieki kaut ko atvēra Nellijā, mūsu dziesmas, kuras viņa lūdza pārtulkot, mūsu klausīšanās un spēja sadzirdēt... Viņa neņēma ne kapeiku par visu to laiku, enerģiju un milzīgo daudzumu zināšanu, ar kurām dalījās, bet šī esība vienotā laukā katram iedeva to, pēc kā viņš bija nācis...

...
Tagad sēžu savā istabā un virpinu Nellijas dāvināto gredzenu, kas vienmēr simbolizēs šo mūsu sinerģiju. Rītnakt dodos mājās, lai jau pavisam drīz- maijā, atkal būtu šeit un mans mīlas romāns ar Tbilisi turpinātos viegli jaušamā jaunā fāzē...

P.s. Šis stāsts ir manu sajūtu fiksējums par kādu apbrīnojamu sievieti, senu dvēseli, ko man ir bijusi laime satik...
Inta
2019.gada, 23.martā

Paldies, ka esi un, ka lasi! Sirds Ceļa blogā jau 8-to gadu dalos savā redzējumā, izpratnē un sajūtās, kas mainās un paplašinās līdz ar mani. Es nevēlos nevienu pārliecināt par savu taisnību vai pievērst savai ticībai, -arī es reiz pasauli redzēju 3dimensionālu un plakanu, un neviens man nevarētu iestāstīt toreiz, ka, iespējams, tā ir apaļa.. :) Tāpēc, ja rezonē mans skatījums, dalos ar prieku! Ja nē, tad vienkārši ej garām un netērē savu laiku, lai pārliecinātu mani (komentāros un vēstulēs), ka zeme tomēr ir plakana :)  Sirds Ceļa blogs ir mana desmitā tiesa, 90% manas aktivātes norisinās Sirds Ceļa Klubiņā, bet pierakstīties ziņām no Sirds Ceļa Tu vari ŠEIT.

Esam!