sestdiena, 2017. gada 13. maijs

Kalnu gūstā

Šis būs stāsts, ko neesmu saņēmusies uzrakstīt jau vairākus gadus. Iemesls ir vienkāršs- šķiet, ka
nekādi vārdi, nekādi verbālie izteiksmes līdzekļi man pieejamie, nespēj atspoguļot to, ko priekš manis nozīmē šī Tēma. Kalni. Kaukāzs. Spēka Vietas. Civilizācijas saknes. Saikne ar Garu. Dvēseles veseluma atgūšana. 
Padalīšos savās sajūtās un savā Mīlestībā uz divām valstīm- Gruziju un Armēniju, kuras mani atkal un atkal sauc pie sevis, uz kurām jau sesto gadu braucu vismaz katru pavasari un rudeni un, uz kurām kopā ar mani ir devušies jau vairāk kā 150 cilvēki pa šiem gadiem. Daudzi brauc jau 2. un 3. reizi, jo ir nokļuvuši Kaukāza kalnu gūstā- tik skaistā, mieru un harmoniju nesošā, attīrošā un paceļošā...

ARMĒNIJA

Viss sākās manā bērnībā ar skaistu mīlas stāstu. Mana tante, tēva māsa aizdevās uz Armēnijas
republiku mākslinieku pieredzes apmaiņas programmā. Tur satika kādu dedzīgu armēņu vīrieti un pēc pāris nedēļu pazīšanās, viņš atstāja savu zemi, lai sekotu mīļotajai. Tā mūsu radu lokā uzradās runīgs, humora pārpilns, ārkārtīgi izglītots un erudīts tumsnējs vīrietis, kas ar tādu aizrautību un mīlestību stāstīja par savu seno Zemi. Zemi, kuru Dievs bija izvēlējies, kā vietu, kur Noass piestāja ar savu šķirstu, lai tieši no šīs vietas sāktos jauna civilizācija... Jau tad, kādus 8 gadus veca meitene būdama, es zināju, ka reiz pienāks tā diena, kad es ieraudzīšo šo teiksmām apvīto zemi pati savām acīm...
2012.gadā es biju gatava šo savu bērnības sapni piepildīt, un laikam pat tepat blogā ierakstīju: ''es dodos uz Armēniju, varbūt kāds vēlās ar mani?'' Un ātri vien pieteicās 14 cilvēki, kuri tapa par manu pirmo grupu. Par manu pirmo pieredzi ceļojuma organizēšanā un plānošanā. Gāja jautri :)
ŠEIT RAKSTS 2012.gada raksts par Armēnijas braucienu, ko iekopēšu arī beigās tiem, kas nav draugiem.lv (tie, kas ir draugos, varēs apskatīt arī galeriju, kas ir pie raksta)
ŠEIT ir vēl viens mans raksts par 2013 gada braucienu- sajūtas un nedaudz pieskaršanās konkrētām vietām, kuras tieši mani ir uzrunājušas visvairāk.

Tagad, kad pagājuši ir seši gadi, esmu tur bijusi vairāk kā 10 reizes, esmu daļēji jau saaugusi ar šo vietu, skaistajiem kalniem, brīnišķīgajiem cilvēkiem un to īpašo sajūtu, ko noķeru tieši tur esot...

Ko priekš manis nozīmē Armēnija?

Protams, ka lielākajai daļai, tā ir zeme, kuras vēsture sniedzas 10 un vairāk tūkstošus gadus atpakaļ, tā ir tauta, kur lielākajai daļai vecmāmiņu un vectētiņu ir augstākās izglītības, kur gandrīz katrs ir mākslinieks, amatnieks un spēlē kādu instrumentu, ļoti viesmīlīgi, dāsni un inteliģenti. Maza tauta, kas reiz ir bijusi varenākā un lielākā visā reģionā... Tagad tikai spīts un patriotisms ļauj tai ar visiem spēkiem turēties pie saviem kalniem. Un vērtībām. Valsts, kurā pirmajā kristietība kļuva par oficiālo valsts reliģiju, kad citur tā pastāvēja tikai kā atsevišķs virziens vai sekta. Armēņu apustuliskā baznīca vēl joprojām ir autentiska un neatkarīga no pārējiem kristietības virzieniem (konfesijām).

Man Armēnija ir vieta, kurā atrodu kādu daļu no sevis. Katru reizi. Es ticu, ka mūs velk uz tām vietām, kur kādreiz esam atstājuši daļiņu no sevis (tos mēdz saukt par Dvēseles fragmentiem). Nonākot šādās vietās, mēs it kā atgūstam sevi, savu veselumu, spēku un enerģiju.

Armēnijā, Zvartnocas templī, es piedzīvoju savu pirmo Meditācijas pieredzi. Es jau pāris gadus pirms
tam meditēju pati un vadīju meditācijas, tomēr tikai 2012.gada pavasarī, Zvartnocā, vadot meditāciju grupai +28 grādu karstumā, manī ienāca ļoti spēcīgas, vēsas enerģijas un caur mani sāka plūst pavisam cita enerģija, pavisam cita informācija, nekā biju gatavojusies runāt... Pirmo reizi tā līdz kaulam izjutu, ko nozīmē, kad Gars ienāk manī ar milzīgu spēku... Pēc meditācijas vēl kādu laiku gulēju zālītē, kamēr sasilu un drebuļi mitējās... Tieši Armēnija manī pavēra spēju ielaist sevī Gara enerģijas un strādāt caur sevi. Vai nostrādāja kā katalizators...

Pēc gada vai pusotra es pirmo reizi nonācu Karahunčā (7,5 tūkst.gadu p.m.ē), senā vietā, ko pašlaik sajūtu kā spēcīgāko Spēka vietu Armēnijā, kurā katrā akmeņu aplī, kādu ir desmitiem, cilvēki spēj sajust katrā atšķirīgu enerģiju. Karahunča, kas ir divreiz senāka par Stounhedžu paver enerģiju sajušanas spēju visiem, kas ar mani ir bijuši.
Armēnijas Spēka vietas, iespējams prasītu atsevišķu aprakstu, bet, ja Tevi tas ir ieinteresējis, tad es
vien pieminēšu tās, kas ir īpaši tuvas man, rezonē ar mani, atver un transformē, piepilda un savieno ar Garu: Zvartnoca, Karauhunča, Noravanka. Vēl iesaku Tatevu, Garni, Gegardu un Sevanavanku. Par visām šīm vietām ir ļoti daudz informācijas internetā. Bet svarīgāk par teorētisko informāciju ir sajūtas un vietu enerģētiskā rezonanse ar katru konkrētu cilvēku.

Armēnijā, Ahpatas ciemā ir manas otrās mājas, mans Kaukāza retrītu Centrs :), mana personīgā meditāciju, dziedāšanas telpa, klosteris, baznīca un mācītājs. Protams, ka tehniski, tas tā nav, bet domāju, ka katrs, kas tur ar mani ir bijis klusēšanas un meditāciju retrītos, tas jau pēc viena brauciena jūtas tāpat. To sajūtu rada viesnīciņas saimnieki, kas liek justies tik ļoti gaidītiem un kā mājās, tas ir mācītājs, kas tikko nokristīja jau otro latviešu grupas dalībnieci armēņu baznīcā un pievienojas mums pie pusdienu galda, daloties savā dzīves gudrībā un redzējumā, to sajūtu rada kalni un gravas, kuri šo gadu laikā ir iepazīti teju visos gadalaikos, visās krāsās un noskaņās.

Pateicoties tieši Armēnijai, man dziedāšana kļuva par meditāciju. Atceros, pirmās sajūtas par Armēniju, man ir tieši ar šo ir saistītas. Ahpata, kurā tagad visu laiku atgriežos ar retrītiem, bija pirmā vieta, kur spēru kāju uz Armēnijas zemes, pārbraucot robežu no Gruzijas puses 2012.gadā. Jau bija satumsis, klosteris slēgts. Bet ātri tika sameklēta tantiņa- atslēgu turētāja, un mēs pilnīgā tumsā izstaigājām šo 12-14.gs celto klosteri, līdz nonācām kādā plašā telpā, kur katra mazākā skaņa atskanēja daudzās atbalsīs... 
Vēlāk jau uzzināju, ka tie ir īpaši, tieši armēņu baznīcām raksturīgi arhitektūras paņēmieni, kas rada šo brīnumaino akustiku. Akustiku, kurā nebija iespējams nedziedāt. Dziesma pati atnāk un lūdzās tikt atskaņota... Tā mēs sākām un dziedājām katrā vietā, kur nonācām. Bieži vien mums pievienojās citu valstu balsis un dziesmas. Paši armēņi ar savām fantastiskajām balsīm un sakrālajām dziesmām dalījās ar mums. Tautasdziesmas un lūgšanas pašas atnāca un palika pie mums, veidojot ar gadiem īpašu repertuāru, ko tagad jau dodu katrai jaunai grupai līdzi... 
Tieši pateicoties Armēnijai, es sajutu, ka lūgšanai to izdziedot, palielinās spēks un iedarbība vairākkārt. Ka tā ienāk un iziet cauri ķermenim, paceļot to, ievibrējot, pietuvinot Debesīm īpašā veidā... 
Kopš tā laika, dziedāšana (īpaši tautasdziesmu, lūgšanu un mantru) ir klātesoša teju visās manās nodarbībās... Jo esmu tā pa īstam sajutusi to spēku. Un sākums tam bija Armēnijā.

Klusēšana jau kopš 2009.gada ir mana spēcīgākā prakse, kas apvienojumā ar kalniem nepārspīlējot dara brīnumus, izdiedina un ļauj sadzirdēt savu Dvēseli.

Pastaigas kalnos vienatnē un vairāk neko nevajag...

Daudzus, ļoti daudzus no mums apzināti un neapzināti velk uz kalniem, jo mūsu Latvijas zemienes un kalnu enerģijas ir ļoti atšķirīgas. Latvijai ir izteikta sievišķā enerģija- un šīs enerģijas īpašības spēcīgi izpaužas mūsu spēka vietās. Tās ir dziedinošanas un transformējošas. Kalnos, savukārt, ir daudz izteiktāka vīrišķā enerģija, vieglāk nodibināt saikni ar Garu, saņemt informāciju.



Tieši, lai savienotos ar Garu un pēc informācijas, kalnos ir gājuši un iet visi meklētāji...


GRUZIJA


Gruzija, lai arī Armēnijas māsa, manās sajūtās ir pavisam savādāka. Armēņi un gruzīni izjūt sava veida konkurenci savā starpā- Armēnija apskauž Gruziju, par tās atvērtību visam jaunajam, progresu, apgriezieniem, izaugsmi un attīstību, jo valsts vara Armēniju patur stagnācijā, kas robežojas ar zināmu valstisku un sociālu pagrimumu. Kas gan neskar cilvēkus un vērtības tādā globālākā mērogā. Tieši otrādi, šķiet, ka grūtības šos cilvēkus pietuvina īstajām vērtībām, par kurām modernā un attīstītā sabiedrība daudzās citās valstīs ir piemirsta. Gruzija savukārt apskauž Armēniju par viņu prasmēm, intelektualitāti, izglītības līmeni, darbaspējām. Vidējais armēnis ir ar augstāko izglītību, kādu instrumentu spēlējošs, kādu amatu protošs, bet ārējie apstākļi neļauj viņam to izpaust. Vidējais gruzīns ir līksms, bezbēdīgs, paslinks, ar augstām gudrībām neaizraujas, svin dzīvi un algo armēņus (u.c.), lai tie visu padara! :D

Kamēr es nebiju nonākusi Svanetijā (Gruzijas augstkalnu
reģions), es domāju, ka Armēnija ir daudz skaistāka dabas un kalnu varenības ziņā. Tagad vairs tā nedomāju. Pietam Gruzija ir ļoti dažāda. Pagājušā ceļojuma laikā mēs bijām gan Batumi, pie Melnās jūras, kur ir subtropu klimats un aug palmas, pacēlāmies kalnos uz Svanetiju, kur ir augstākā apdzīvotā vieta Eiropā un valda Alpu klimats, tad pārlidojām uz Tbilisi, kur ir kontinentālais klimats, bet esmu bijusi arī stepju zonā Gruzijā... Tieši tādi paši ir cilvēki, paražas un ieradumi...

Man šķiet, ka Gruzija ir tik pievilcīga mūsējiem, jo tā palīdz atcerēties to faktu, ka dzīve ir jāsvin. Tads iespaids rodas un tādu gruzīni rāda iebraucējiem. Tomēr ir arī otra puse, otra daļa, ko var ieraudzīt padzīvojot kādā ģimenē kalnos, tā patālāk no Tbilisi. Pēc pāris dienām pie viņiem, tu ar citām acīm ieraudzīsi pats savu dzīvi un daudz vairāk novērtēsi to, kas tev ir dots...

Gruzijā ir ļoti spēcīga pareizticība, kas zināmā mērā ir aizēnojusi šīs zemes senās saknes. Ne tikai ļaužu zināšanās, bet arī tīri enerģētiski. Esmu toleranta pret visām reliģijām, bet sajūtu arī to enerģijas dažādas vietās. Gruzijā kristietības egregors ir uzlicis tādu kā kupolu pār senajām svētvietām. Pat nonākot tur un apzināti meditējot, mēģinot tās sajust, ļoti reti, ka atnāk, atjaunojas saikne ar šo vietu. 




Gruzija man ir mācījusi milzīgu pateicību. To es redzu turienes cilvēkos un pašā zemē. Gruzīni izjūt pateicību Dievam par savu zemi, kas tik dāsni dāvā saviem cilvēkiem visu, kas tiem ir nepieciešams. Katrs tosts ir pateicība Debesīm un Dievam. Katru vakaru tiek klāts galds un visa kuplā saime sanāk kopā. Un pateicās. Pateicās par to, ka Dievs ļāvis nodzīvot šo dienu. Ka visi ir veseli un jumts ir virs galvas. Ka ir galds, pie kura var sanākt, ka ir ko likt uz šī galda. Ka ir ciemiņi, ko pasaukt un, ar ko dalīties savā pateicībā. Tieši caur pateicību, mēs mācāmies novērtēt visu, kas mums ir dots un sajust to dzīves garšu. Un svinēt dzīvi. Jo, ja jau man ir dots tik daudz, vai man ir iemesls būt apvainotam par kaut ko? Nē, tieši otrādi- ir iemesls to nosvinēt un vairot prieku sevī un apkārtējos. 
Lūk, pēc šīs gudrības ir jābrauc uz Gruziju un jāmācās no gruzīniem, jo Latvijā, gan saules trūkums, gan kopējā zemes enerģija, liek cilvēkiem meklēt prieku materiālās lietās, bet tā kā tajās to atrast nav iespējams pēc definīcijas, tad bieži civēki kļūst depresīvi. Gruzija šo depresiju ārstē, tādēļ tik daudzi latvieši ir iemīlējušies Gruzijā!

Man abu zemju pārstāvji regulāri vaicā: ''Kura zeme Tev patīk labāk?'' Es diplomātiski salīdzinu abas ar savām meitām. Viena ir blondīne, otra brunete, abas ir pavisam dažādākas izskatā un raksturā, tomēr es mīlu abas vienādi, neskatoties uz atšķirībām...
****

Pāris dienas atpakaļ atgriezos no vietas, kurai pieder daļa no manas sirds- Kaukāza kalniem. Šoreiz šķita, ka esmu uzņēmusies par daudz, jo vedu divas grupas pēc kārtas. Vienu uz Gruziju, pēc kuras biju sailgojusies, jo pēdējās divas reizes meditēju Armēnijā, otru uz Armēnijas ''retrītu centru'' Ahpatā. Tomēr, lai arī sākotnēji bija dažādas organizatoriskās grūtības, uz vietas aizbraucot, Dieviņš sakārtoja visu tā, ka bija savādāk, kā citas reizes, bet ļoti labi. Gan tādēļ, ka manējie visi bija Kaukāzā, gan tādēļ, ka puse no grupas brauca atkārtoti un jutās kā mājas, gan arī vēl dažu faktoru dēļ... :)
Šad tad jau aizdomājos, -cik ilgi es tā braukšu? Varbūt jāiepauzē? Bet, paiet daži mēneši un sajūtu, ka atkal ilgojos pēc saviem kalniem...

Rudenī plānoju apvienot gan Spēka vietas Armēnijā, gan klusēšanas- meditācijas dienas (apm 4+4 dienas) Ahpatā (Armēnijā). Interesentu saraksts ir ŠEIT. Vairāk par to informācijas būs BLOGĀ.

Ne tikai es, bet arī manējie ved cilvēkus sajust šīs divas zemes. Krista ar Kristapu ar nedaudz aktīvāku piesitienu jau trešo reizi plāno doties uz Gruziju.

Nobeigumā vien varu novēlēt katram atrast SAVUS KALNUS. Gan tiešā nozīmē, gan tās virsotnes, kas sasniedzamas katram savā iekšienē :). Kalni, ne tikai palīdz enerģētiski pietuvināties Debesīm sevī, bet arī fiziskajā līmenī dod iespēju ieraudzīt vēl papildus dimensiju, mums ierasto vietā, kad spējam redzēt ne tikai uz priekšu un uz augšu, bet arī uz leju, kā putns redz pasauli! Tas liek aizrauties elpai un iegūt sajūtu, ka visa zemeslode ir Tev pie kājām, ka Tu visu vari... Vajag tikai izplest spārnus kā kalnu ērglim, sadzirdēt sevi, savas Dvēseles čukstus un sākt savu lidojumu!

ESAM!
P.S. Ja Tu, kas lasi, esi bijusi/is ar mani manos Kaukāza braucienos, būšu pateicīga, ja te vai FB padalīsies sajūtās...


2012.gada rakstiņš par Armēniju:


Brīnumainā Armēnija





Šis ir neliels stāsts par apbrīnojamu zemi, stipriem cilvēkiem, neaprakstāmi skaistu un daudzveidīgu dabu, ļoti senu kultūru, tradīcijām, vēsturi...Stāsts par spēku, ticību un cerību.

Idejas rašanās

Ir man rados pāris armēņi- izglītoti, interesanti un radoši. Caur šiem cilvēkiem jau sen, sen tiku sajutusi šo seno zemi, ar tās kristīgajām tradīcijām, īpašo humoru, garšīgo virtuvi...Vēlme redzēt savām acīm virmoja manī jau ilgu laiku. Līdz pēdējā Mistēriju nometnē ( kur pulcējās garīgi/radošie J), ceļojuma ideja tika izteikta balsī, kuru sadzirdēja un atsaucās tie, kam bija lemts piedzīvot skaisto kopā būšanu, ceļojumu un piedzīvojumu šajā tik īpašajā Kaukāza zemē- Armēnijā.

Armēnijas vēsture ir daudzējādi līdzīga mums- visos laikos tā ir iekarota no visiem tuvējiem un tālējiem kaimiņiem. Tomēr mums liktenis ir bijis labvēlīgāks... Armēnija kā kristīga valsts atrodas gandrīz izolētībā- vienīgie sakari, izeja uz pasauli, ir caur Gruziju. Ar pārējiem kaimiņiem ceļš pie robežas beidzas- nav pārejas, nav attiecību vai tās ir saspīlētas. Pie tam tās ir musulmaņu valstis- Turcija, Azerbaidžāna un Irāna.

Armēņi ir piedzīvojuši tik daudz karu, milzīgu genocīdu pret tautu 1915-20.gadā, zemestrīces, vajāšanas...Pašreizējā valdība vienkārši izsūc savu tautu un izlaupa valsti. Viens armēnis esot radījis ažiotāžu Eiropā, ierodoties nopirkt ‘’Mozart’’ šokolādes fabriku ar 80 milj. Eur skaidrā naudā! Pēcāk noskaidrojies, ka tas ir Armēnijas muitas priekšnieks!

Tas viss ir radījis rekordu, ar ko Armēnija nevar lepoties- tai ir lielākā diaspora pasaulē. Armēnijā dzīvo 3 milj. iedzīvotāju, citur- 7.miljoni! Armēņi pamet savu valsti...Bet to priekšā, kas ir palikuši, cīnās un cer, ir jānoliec galva.

Protams, mēs zinājām par Armēnijas vēsturiskajām, dabas un kultūras vērtībām. To, ka Armēnija ir pirmā kristīgā valsts pasaulē (301.g, m.ē.- pieņēma kristietību par oficiālu valsts reliģiju), Sevans ir otrais lielākais saldūdens ezers, otrais, kas atrodas visaugstāk virs jūras līmeņa, bijušajā PSRS teritorijā vienīgais labi saglabātais pagānu (daudzdievības) tempis (Garni), garākais pasaulē funikuliera ceļš (~6km) virs Tatevas aizas. Tai ir vairāki Junesko pasaules līmeņa vērtību objekti...utt.

Garīgumu meklējot...
Mūs interesēja viss augstākminētais, un vēl arī tieši garīgais mantojums, šīs enerģētiski spēcīgās vietas, kur meditēt, sajust savu vienotību ar visu Esošo. Un, ja tāds ir mērķis- tad Armēnija ir tam radīta.
Garīgums nav jāmeklē tikai Indijā. To var atrast jebkur. Tomēr Armēnijā to meklēt nevajag. Armēnija, vārda tiešā nozīmē, sastāv no svētvietām, klosteriem, tempļiem, baznīcām... Kur katra vieta, pārspēj viena otru, katru reizi, liekot aizrauties elpai saviļņojumā...
Vai ziniet kā skan ‘’Pie Dieviņa gari galdi’’ un „Tumša nakte, zaļa zāle’’ armēņu baznīcu akmens velvēs? Neatkārtojami un ļoti saviļņojoši...sirds atveras, skudriņas skrien pa ķermeni...to nevar aprakstīt vai pateikt vārdos. Tās ir tās neatkārtojamās sajūtas, kas padarīja šo ceļojumu tik īpašu, kas atvēra sirdis un pacēla mūs visus jau citā līmenī... Piedziedājām lielāko daļu baznīcu un klosteru, kuros bijām... Skaņas vibrē, atbalsojas, paceļas...skan vēl brītiņu, kad vairs nedziedam, tad it kā pārlīst pār mums, izbeidzas..bet mistiskā veidā ir vēl sajūtamas telpā...

Daba

Šķiet, Radītājs ir spēlējies, fantazējis un aizrāvies, radot šo zemi...mani priekšstati par Armēnijas dabu izrādījās absolūti neprecīzi- katrs reģions ir īpašs, neatkārtojams un atšķirīgs.

Kalni apauguši ar priedēm, eglēm, lapu kokiem...tagad aprīļa beigās, varējām redzēt, kā pavasaris iekaro virsotnes, pamazām- lejā jau vasara, +25, viss zied un zaļo...bet raugoties uz augšu, pamazām krāsas mainās uz brūno, līdz nobeidzās ar sniegotām virsotnēm.

Ir krāsainas klintis, sniegotas virsotnes, kanjoni, aizas! Un straujas, šalcošas, līkločus metošas kalnu upes un upītes- tās ir visur!!! Tik dažādas ainavas nebiju redzējusi nekur- brīžiem salīdzināju ar Kanārijām, brīžiem Horvātiju, Karpatiem, pat Āfriku..  Līdz sapratu, ka salīdzinājumi šeit ir lieki- šī ir īpaša, unikāla, apbrīnojami skaista valsts, kur noteikti vēlēšos atgriezties.


Braucot ar busiņu, laikam jau apnikām savam foršajam šoferītim Nairi un gidam Vazgenam. Kur pamet acis- tur glezna priekšā! Apturam, lecam laukā, dodamies pie kraujas malas, pārkaram kājas pār aizas malu, ļaujamies saules un vēja glāstiem, ik pa laikam pasniedzot roku, izraujot un notiesājot visur augošos savvaļas sparģeļus, kas ir tik maigi un kraukšķīgi! J Skaties, un šķiet- visa pasaule Tev ir pie kājām!


Lai arī esam tādu garīgo meklētāju bariņš, nekas cilvēciskais mums nav svešs! Bija naksnīgā Erevāna, ar gaismas strūklakām Hačaturjana dievišķās mūzikas pavadījumā, bija džeza klubs, vīna degustācija darītavā, konjaks ‘’Ararats’’, ļoti daudz smieklu, pārsteigumu no mūsu superīgajiem gidiem un beigās skumjas no tā, ka šīs 7 dienas iet uz beigām...


Nevaru nepieminēt sirsnību un siltumu, īpašo labvēlību, atvērtību un izslavēto viesmīlību no cilvēkiem, kurus bija izdevība sastapt. Lai arī kaulēšanās ir obligāta tirgošanās sastāvdaļa, un, ja neproti, tad jau tā ir tava problēma, krāpniekus vai negodīgus cilvēkus mēs nesastapām, gluži otrādi. Tikām katru dienu apdāvināti ar kaut ko.

Praktiskās lietas

Plānoju braucienu pati, kopā ar savu radinieku Vazgenu. Latvijas firmu piedāvājumi uz Armēniju ir padārgi (~700Ls), pietam braucot ar firmu, nevar tik dziļi izjust valsti no visām pusēm, kā to var vietējā cilvēka pavadībā, kurš ir izglītots, aizraujošs, ar tādu humora izjūtu, ka smiekli mūs pavadīja visas dienas!

Lidojām uz Gruzijas galvaspilsētu Tbilisi, jo AirBaltikam nav tiešo reisu uz Erevānu. Mums tur bija dievīgs gids- Gio, kurš parādīja pilsētu, pastāstīja par valsti, aizveda uz krogu pēdējā vakarā pirms lidmašīnas, kur dejoja ugunīgie gruzīnu džigiti, galdā bija 13 ēdieni (ar vīnu 8Ls/pers), pats spēlēja, dejoja un mācīja arī mums. J Papildus vēl dabūjām ‘’āķi lūpā’’ par Gruziju- tagad plānojam septembra beigās braukt uz turieni.

Viesnīcās palikām divas naktis, vienu Tbilisi –pēc lidojuma, vienu Tatevā- Armēnijas tālākajā vietā, kur braucām uz 2 dienām. Pārējās naktis dzīvojām īrētā mājā visi kopā. Protams, varbūt ar divām vannas istabām uz 14 cilvēkiem(pārsvarā sievietēm) ir par maz, bet vienotības, ģimeniskuma sajūta, ‘’šašliku vakars’’ uz terases Vazgena un Nairi izpildījumā, nacionālās tradīcijās, ir sīku neērtību vērts.

Viss brauciens bez ēšanas un paša izdevumiem sanāca zem 500Ls. Ēšanu neplānojām- ja vēlējāmies, gatavojām mājās, ja vēlējāmies gājām uz kafejnīcu (~3Ls), vai vislabāk- pikniks brīvā dabā!
Ieejas maksās ir ļoti reti kur- muzejā Erevānā, Garni templī, džeza klubā- visas kopā ~8Ls. Vīza, uz robežas pērkama- 4Ls.

Tagad, atbraucot saprotu, ka esmu kļuvusi Armēnijas fane un, ka tas sirds darbs, ko ieguldījām abi ar Vazgenu mūsu ceļojuma plānošanā, nedrīkst palikt tikai mums. Nolēmām, ka organizēsim vēl arī citas grupas. Jau septembra beigās, kad augļu pārbagātība, dabas pilnbrieds īpaši pārsteidz un lutina. Vēl jo vairāk- vēlos, lai Armēniju izjustu un novērtētu ar vien vairāk cilvēku, lai arī šī pasakainā zeme, pa jaunu spētu novērtēt tās bagātības, kuras tai pieder!

Brauciet uz Armēniju!

Katra diena bija ļoti piesātināta, ļoti īpaša, neatkārtojama...
Otrajā dienā, kad mums bija terases svētki, pēc skaistas, pārpilnas dienas, kad šķiet, ka vairāk jau nu neko labāku nevar vēlēties, mūsu šoferītis Nairi teica šādu tostu: ‘’Lai šī būtu jūsu sliktākā diena!’’

Un tas piepildījās.
2012.gada pavasaris