pirmdiena, 2018. gada 21. maijs

Ceļot ar pievienoto vērtību!

Atvērt pasauli citādāk, ceļot jēgpilnāk, sajust Zemes enerģijas citos līmeņos, atrast gabaliņu pašam no sevis, sadzirdēt savu iekšējo balsi, sasmelties spēku un  iedvesmu tai sekot...

Pirms sākas atvaļinājumu sezona, es vēlējos pieskarties ceļošanas tēmai no mazliet cita skatu punkta..

Tūrisma firmā iegādāts ceļojums kopā ar nepazīstamiem cilvēkiem, pēc kāda izstrādātas programmas
un ritma, der tiem, kas vēlas uz nedēļu izslēgt domāšanu, atkal sajusties kā bērnudārzā, kur kāds visu izlemj tavā vietā, gana, lai laikā dabūtu autobusā, ved pa ''obligāto programmu'', izlemj tavā vietā, kur un cik ilgi jābūt un, ko tur jādara... Esmu tā ceļojusi pāris reizes un tas nav man.
Kad ceļoju ar draugiem vai ģimeni, tad vienmēr plānojam paši, īrējam mašīnu un ļaujam, lai zeme un paša sajūtas mūs ved un vada...
Kad kopā ar grupu dodos ceļā, tad šādos braucienos ir daudz virsmērķu- redzamu un neredzamu. 
Jau 7 gadu vairākas reizes gadā dodos ceļā un nav tādas reizes, vai tādas grupas, kurā nenotiktu kās īpašs.
Ne es viena vedu šādas grupas, kurās cilvēki pievelkās uz grupas vadītāja enerģijām un tām enerģijām, kas caur šo cilvēku plūst. Savienojumā ar konkrētās vietas un visas grupas enerģijām, rodas ārkārtīgi spēcīgs enerģētiskais lauks, kurā notiek dziļi procesi, pēc kuriem katrs cilvēks patiesībā (bieži vien sajūtu vadīts) ir patiesībā devies.

Katra zeme, mijiedarbojoties ar mums, iniciē atšķirīgus procesus.

Atceros, kā mums gāja Krimā. Krima ir ļoti īpaša vieta, kas sevī slēpj mega spēcīgu enerģiju, spēka vietas, pazemes piramīdas, ārkārtīgi senu civilizāciju mistiskas būves un artefaktus.
Kopā ar mani strādāja cilvēks, ko pēc tam arī uzaicināju Latviju, kas palīdzēja man radīt transformējošo telpu... Jāsaka, ka es neko tādu negaidīju...
Bija tik daudz mistisku gadījumu, situāciju...arī es pati piedzīvoju gan samaņas zaudēšanu, gan panikas lēkmi, gan laimes lidojumu un dvēseles atvēršanos...
Atceros, ka Ruslans bija kopā ar mums pirmās 4 dienas, bet pārējās mēs bijām iecerējuši pavadīt, apskatot Krimu arī ar tūristu acīm un izbaudot jūru un pludmali. 
Pārbrauciena dienā, kad paaicināju vietējo gidi, kas tik aizrautīgi un interesanti stāstīja par zemi, mēs staigājām pa kanjoniem, vērojām ūdenskritumus... Bet, lielākā daļa grupas bija iekšā procesos un slaucīja acis zem tumšām brillēm... Ap pusdienas laiku gide man pienāca klāt un prasīja: kas notiek, vai viņa dara kaut ko ne tā? :):):) 
Tik spēcīgas emocionālā plāna transformācijas notika pirmo reizi.
Krimas kalni zināmā mērā ir Kaukāza kalnu turpinājums, un, kā jau kalnos, tur šī Gara enerģija bija spēcīgi jūtama. Atņemot Ukrainai Krimu, Krievija enerģētiski smagi to ievainoja (ne tikai stratēģiski, politiski un ekonomiski), jo atņēma tai vīrišķo daļu. Ukrainā pašā dominē sievišķās enerģijas, bet Krima bija tā, kas deva JAŅ. Tā ir atsevišķa un dziļa tēma, kas notiek, ar zemēm, valstīm, enerģētiskajā plānā, mainoties to ''saimniekam'', un ne par to ir mūsu stāsts.

Kaukāza kalni vispār ir ar ļoti raksturīgu enerģiju un to apliecinās ikviens, kas tur ir bijis. Īpaši ja viņš ir bijis arī citos kalnos. Bildēs tie var būt par ļoti līdzīgi, bet sajūtās, kas tajās rodas, pavisam atšķirīgi. 
Mēs zemieņu iedzīvotāji šo enerģiju kāri dzeram kā dzirkstošu šampanieti, kas modina garu un lidojuma sajūtu. Reaģē ne tikai dvēsele, kas pat fiziski nonāk tuvāk debesīm, bet arī ķermenis un visas mūsu maņas, kas ikdienā nav pieradušas redzēt pasauli no putna lidojuma: ne tikai uz augšu un priekšu, bet arī uz leju... 
Viennozīmīgi, lai arī Kaukāzā ir dziedināšanās vietas, šeit tomēr izteikti notiek  iekšējās transformācijas, atbrīvošanās no tā, kas traucē sadzirdēt sevi. Tas ir galvenais un primārais. Sadzirdēt sevi, sajust sevi, saņemt atbildes, savienoties ar Garu.
Šeit es pirmo reizi 2012.gadā Zvartnocas templī saņēmu skaidru informāciju meditācijā, kad atvērās kanāls un tā sāka plūst, pavisam atšķīrīga no tās pateicības meditācijas, ko savā prātā biju sagatavojusies vadīt. Tajā nāca info par Armēnijas zemi, par katra grupas locekļa saistību ar to, par to, kādēļ mēs esam šeit nonākuši un, kāda ir mūsu abu zemju enerģētiskā saistība...
Kopš tā brīža, es zinu, ka vismaz pāris cilvēkiem, īpaši dodoties Spēka vietu braucienos un tajās meditējot, asot, atvērsies viņu spējas: kādam kanāls, kādam enerģija rokās, kādam kāda informācija vai prakse tiks iedota...
Iepriekšējā rakstā es īsi pieskāros tai pieredzei, kas bija ar iepriekšējo grupu, bet bloga ceļojumu sadaļā beigās ir arī citi raksti, ko esmu rakstījusi par piedzīvoto citos ceļojumos...
Ļoti daudziem cilvēkiem vairs neder ceļošana svešu cilvēku barā, viņiem ne tikai ir nepieciešama pievienotā vērtība, bet arī viņu Dvēseles un Gars mudina, meklē iespējas noļūt vietās, kopā ar līdzīgajiem, kur viņi var gan atgūt daļiņu sevis paša ( dvēseles daļas), un kopradīto (Zeme, vadītājs, grupas biedri) enerģiju rezultātā pacelt sevi pašu un savu dzīvi citu vibrāciju līmenī.

Lai arī man ir bijuši brīži, kad pēc kārtējās grupas, no enerģētiskā darba 24/7 daudz dienu garumā, ir šķitis, ka - viss, pietiek!Tomēr tas, ka cilvēku plūsma, kuri pievelkās uz šīm enerģijām, palielinās, liekot man domāt par papildus grupām un to, ka tomēr šie ceļojumi ir kaut kas, ko nevar dabūt nekur citur un nekādā citādā veidā.
Man daudzi jautā, kāpēc es biežāk braucu uz Armēniju nevis uz šodien tik populāro Gruziju. Es mīlu abas šīs zemes. Un, ekonomiskās, tūristiem draudzīgā puses ziņā, Gruzija pa šiem gadiem, viennozīmīgi ir apsteigusi Armēniju. Lai arī ir daudz līdzīgā- viesmīlība, atvērtība, supergaršīgā virtuve, drošā vide, skaistā daba... Ir būtiskas atšķirības enerģētikā...
Armēnija, kas tiek uzskatīta par mūsu civilizācijas šūpuli, ir ne tikai pirmā kristīgā zeme, bet tajā esošās spēka vietas, ir ar enerģijām, kuras nekur citur neesmu jutusi. 
Piemēram, viņu ''stounhedža'', jeb sena observatorija- Karahunča (Zorac Kareer) ir 7500 gadu sena, kamēr Stounhedža- 3500. Pilnīgi mistiska vieta...kur enerģiju nomaiņas katrā akmeņu aplī sajūt ikviens...
Īsumā Armēnijā kristietība ir tik maiga, tik pagāniska, ja tā var teikt, tik ļoti sadarbojas ar senajām praksēm un rituāliem, ka ir ļāvusi šīm senajām vietām un tajās esošajam spēkam palikt dzīvam.
Armēnijā ir daudz skarbāka daba, mazāk piemērotu zemju saimniekošanai, tauta ir daudz cietusi un vēl joprojām viņiem neiet viegli. Tas viss licis viņiem iet dziļumā, garīgumā...
Man grupās ir bijuši vairāki redzoši cilvēki, kas Gruzijā valdošo, ļoti spēcīgo pareizticības egregoru, redz kā tādu kupolu, kas neļauj saklausīt visas tās senās enerģijas, kas reiz ir bijušas tik pat dzīvas un spēcīgas.
Arī uz Gruziju ir vērts braukt, lai sajustu kalnos esošo Spēku, pietuvotos Debesīm, ielaistu šo spēku sevī. No tautas mācītos spēju priecāties un pateikties par mazumiņu, neiespringt un svinēt dzīvi. Uz Gruziju ir jābrauc pēc prieka. Mazliet gan žēl par to, ka pamazām tūristu pūļi un vēlme nopelnīt, samaitā šos tik tīros, devīgos cilvēkus ar plašajām sirdīm... 

Pirms pastāstu par saviem plānotajiem ceļojumiem, tēmu nobeidzot piepildīšu, ka ceļošana nav tikai atpūta, atslēgšanās no ikdienas realitātes, jauni iespaidi, redzes loka paplašināšana, citu kultūru iepazīšana. Ceļošana tā ir satikšanās ar Sevi, citām realitātēm, pavisam citos apstākļos un līmeņos.
Jauni iespaidi, atslēgšanās no ikdienas, vienmēr mūsu piepilda ar jaunu, svaigu enerģiju un bieži vien tieši šāds ceļojums, ļauj ''izvilkt'' līdz nākamajam atvaļinājumam. Tomēr ir ļoti vērtīgi atvērt sev ceļošanas papildus vērtības un iespējas!!!
Bieži vien pietiek tikai ar nodomu, ar kādu dodies ceļā. Ja nodoms ir saskaņoties ar sevi un ļauties, tad noteikti ceļojums iegūs papildus krāsas un vērtību!
Lai skaists šis atvaļinājumu laiks un, lai katra ceļojums ir arī ceļojums pie Sevis!!!
***

Kas attiecas uz manis plānotajiem ceļojumiem, tad tas, ka uz šo rudeni Kaukāza grupa ''Spēka vietas +meditācijas un pastaigas kalnos'', kas bija pilna jau pagājušā gada pavasarī, lika domāt, ko varam darīt!!! Pateicoties tam, ka Andžejs nāks palīgā, es varu ar prieku darīt zināmu, ka esam izlolojuši papildus grupas maršrutu:

25.septembris līdz 3.oktobris
''Kāpiens Aragacā+ Armēnijas spēka vietas'' ar Intu Blūmu un Andžeju Reiteru.
Pastaigas kalnos, meditācijas un  dziedāšana baznīcās (Inta), kāpiens Aragacā, Kundalini joga, sarunas par dzīvi (Andžejs), Erevāna, Ečmiadzina, Aparāna, Hor Virap. Šīs 4 dienas ir līdzīgas kā šī pavasara programmas pirmās 4 dienas (ceļojumu sadaļā ir apraksts)
Otrās 4 dienas ir Spēka vietu apmeklējumi kopā ar otru grupu. Apraksts ir no pagājušā gada rudens grupas blogā.
Tāpat ir atbrīvojušās pāris vietas uz grupu no 29.septembra - 8.oktobrim, kurai ir vienkāŗsi fantastisku cilvēku sastāvs!!!
Tā kā ir vēl visas iespējas pievienoties un pagarināt vasaru jau šoruden, kad kalni uzvelk rudens fantastisko krāsu mēteli un visi iespējamie augļi tā vien prasās tikt apēsti! :) 

Vēl šogad kopā ar Andžeju dosimies uz Indonēziju (Bali, Lomboka) ap 24.oktobri. Programma būs pēc nedēļas un to nosūtīšu tiem, kas ir pieteikušies interesentu sarakstā.
Bali enerģijas ir pavisam savādākās. Tā ir pati Māte Zeme, kas šajā vietā ir tik ļoti iemīlējusies, ka pieņem un samīļo, dziedina katru, kas tur atbrauc... Šī ir vieta, kur būt un dziedināties- pāriet stresi, raizes, pazūd bailes un šaubas, izgaist kaites, tu sajūties vienots un pasaules mīlēts tajā skaistumā, smaržās un garšās. ŠEIT UN TAGAD. Ja vien dodies turp apzināts, ar atvērtu sirdi un prātu...
Šeit būs pavisam savādāks ritms, meditācijas, nekā Kaukāza kalnos...Indonēzija ir vieta, kur sajusties dzīva, īstam, pašam, mīletam un vienotam ar pasauli! Savas sajūtas par šo zemi es nedaudz aprakstīju šajā rakstā.


Nākamgad jau pildās grupas uz:

Indonēziju martā ar mani un Andžeju
Dvēseles retrītu Kaukāza kalnos (apraksts blogā) maija sākumā- te tikai pastaigas kalnos, meditācijas, dziedāšana un klusēšana (tiem, kas izvēlas)
Baikāla ezera Mistērija kopā ar mani un Andžeju Reiteru augusta sākumā.


Vēl, fantastiskos ceļojumos ar pievienoto vērtību ved mani Krista un Kristaps (K&Kstudija, Manstreneris.lv). Šeit ir piedzīvojumi un dažādas īpašas aktivitātes. Gruzija, Armēnija, Kostarika, Vjetnama- tas ir viņu plāniņš nākamajam gadam! :)

Mīļie Savējie, brīnišķīgie mani ceļabiedri! Priecāšos, ja komentāros padalīsies ar savām sajūtām, ko nozīmē ceļot ar pievienoto vērtību! Domāju, tas noderēs daudziem!!!




otrdiena, 2018. gada 15. maijs

Vienotības elpa

Šo jautājumu sevī auklēju jau sen. Kas īsti ir tā Vienotība (nedomāju tagad politisko partiju :D), par
kuru runā Skolotāji un, pie kuras katram no mums reiz jānonāk?
Teorija ir vienkārša- no Vienotības esam reiz atdalījušies, caur individualitāti un atdalītību pasauli pieredzot, lai reiz pilnībā atdalīti, sajustu aicinājumu atgriezties. Pa ceļam atbrīvojoties no Ego/prāta važām, saviem atdalītības sajūtas radītajiem ievainojumiem, zināmā mērā arī no sava Es- tik lolotā un sargātā...
Iekšējā sajūta vēlas atrast Savējos, domubiedrus. Cilvēki sapņo par dzimtas mājvietām, kopienām, sapņo satikt tos, ar kuriem ir viegli kopā būt...
Kamēr praksē ir daudz un dažādu sarežģījumu. Kamēr Ego apziņa dominē, tikmēr starp diviem cilvēkiem mēdz būt trīs viedokļi. Un arī kopīga ideja, izrādās nespēj vienot cilvēkus tik ļoti, lai katrs saņemtu arī savu individuālo piepildījumu. Bieži vien šādās kopienās parādās līderis un ideoloģija, kas rada hierarhiskas attiecības, lielākā vai mazākā merā ar sektas iezīmēm.

Arī es pati visu savu dzīvi iekšēji biju jutusi šo vēlmi- atrast Savējos. Jo jau no bērnības īpaši skaudri izjutu savu atšķirību, gan caur to, ka nejutos pieņemta tāda, kāda esmu, gan arī vērojot apkārtējos un ar klusu cerību meklējot, cerot atrast kādu no ''savas planētas''....

Astoņus gadus atpakaļ, kad pilnā mērā izvēlējos sekot savai sirdij un iet šo ceļu, man pirmo reizi parādīja, ļāva sajust, ka ir pasaulē Savējie.
Dažu mēnešu laikā viņi ienāca manā dzīvē un katru no viņiem es izjutu tuvāk, kā jebkuru radinieku, vai iepriekš satikto cilvēku savā dzīvē! Mēs satuvinājāmies tik ļoti, tā tuvība bija vienkārši tāda pārdabiski eiforiska! Mēs pat Ziemassvētkus izvēlējāmies svinēt kopā un tie bija vieni no skaistākajiem Ziemassvētkiem, ko atceros.
Tomēr, mūsu Ego vēl nebija gatavi šādai dvēseļu tuvībai, kādam parādījās vēlme kontrolēt, paturēt, vadīt...cilvēciskā puse vēl nebija gatava atdot savas pozīcijas Dvēselei, ļaut vienam otram būt tādam, kāds tas ir,  kā dzīvsudrabam, - gan saplūstot, gan atdaloties, kad rodas tāda nepieciešamība...
Lai arī mūsu ''piecotne'' pēc kāda laika sadalījās, pieredzētās sajūtas, saplūsme, tās radītais pacēlums, varēšana, spēks, enerģija palika kā tāda ceļazīme...

Kopš šī laika ir pagājuši gadi. Ja dzīvē tu satiec kādu, ko sajūti kā ''no vienas planētas'', tā ir īpaša svētība. 
Cilvēku, it īpaši manā dzīvē, ar kuriem varu sajust radniecīgu saiti, siltumu, sirsnību, iepriekšējo dzīvju nospiedumus ir daudz, un tā ir liela svētība. Tomēr satikt, pabūt mirkli kopā ar kādu, ko patiešām izjūti kā no Vienām Mājām, gadās ļoti reti. 
Esmu raudājusi no laimes sajūtas, kas rodas no apziņas: es neesmu viena uz šīs pasaules! Ir vēl kāds no tās pašas Zvaigznes. Nav obligāti pat jābūt jebkādām attiecībām, kaut protams, ir skaisti, ja šāda mijiedarbība veidojas, jo tās rezultāts ir brīnišķīgs un tas ir priekš daudziem citiem. Man ir šādas pieredzes. Tikko nāca klāt vēl viena...

Domājot par Vienotību, sevī iekšēji meklējot atbildes, mēģinot to saskaņot ar savu iekšējām sajūtām, savu individualitāti, savu aso citādības sajūtu, man daļu atbildes Visums tikko parādīja.

Es mīlu cilvēkus un jūtu aicinājumu kalpot šai pasaulei. Taču lielāko dzīves daļu, domājot par cilvēkiem, es lietoju vārdu VIŅI. It kā pārējie būtu kāda cita suga. Pietam, bez jebkādas pārākuma sajūtas, jo lielāko daļu dzīves tieši es pati sevi uzskatīju par neatbilstošu un ''neriktīgu'':)

Skolotāji un Raksti runā par vienotību, bet tu neredzi nevienu, ar ko vēlētos vienoties... :) Drīzāk otrādi. Pēc dažiem skumjiem mēģinājumiem, sajutu, ka lielākā daļa cilvēku, mani pašu ieskaitot vēl nav gatavi, nezin, ko nozīmē šis termins un kāda ir šī Vienotības enerģija. 

Šī brīža emocijas un sajūtas vēl nav transformējušas konkrētās atbildēs un atklāsmēs, vien varu pateikt, ka tam, ko piedzīvoju, nav vajadzīgi cilvēki, kam ir vienādi mērķi, ko vieno kopēja ideja, vai kuri ir vienā ''garīgajā līmenī''...

Pirms nedaudz vairāk kā nedēļas, vienā autobusā sakāpa 26 ļoti dažādi cilvēki, lai dotos katrs savā iekšējā ceļā, piedzīvotu kalnus. Katram bija savs mērķis, ar kuru viņš devās ceļā. Katram savs darbs, savas vērtības, savi uzskati un redzējums... Daudzi pat diezgan tālu no garīgo meklējumu ceļa...

Otrā dienā šiem, tajā brīdī vēl svešiniekiem, bija jākāpj kalnā. Katram bija kāds svarīgs iekšējs mērķis, motivācija,
ar kuru viņš kāpa. Un kāpiens bija ļoti smags, pa dziļu sniegu, retinājumā un aukstumā...
Varbūt kādam šī virsotnes sasniegšana kļūtu par pagrieziena punktu dzīvē, kāds noticētu ka spēj, kāds pierādītu, kāds atbrīvotos, kāds piedotu...
BET...
Pēc 4 stundu grūtībām, kad līdz virsotnei bija palikuši vien 100 ar astīti metri, vienai grupas dalībniecei palika slikti un viņa vairs nespēja paiet. Bija jāpieņem lēmums. 
Es varu tikai iedomāties, kas notika ik vienā. 
Kādam bija jādodas lejā pēc palīdzības, kādiem jānes šis viens, pārējiem jāpagriežas, jāatsakās no sava mērķa, no noietā un jādodas atpakaļ, kad līdz finišam šķiet ar roku padot...

Kad katrs līdz kaulam saprot, ka mēdz būt situācijas, kad savi personīgiem mērķi ir jāupurē kāda cita labā... Kaut katram es domāju sasniegt to virsotni bija ļoti svarīgi... Kad tas tiek izdarīts, kad atsakies no kaut kā sev ļoti svarīga, sava tuvākā dēļ, tev iedod vietā, kaut ko daudz svētīgāku...

Skaistākais ir tas, ka caur šo notikumu, visu, kas notika starp mums visas nedēļas laikā, tika sasniegti arī katra individuālie mērķi, bet pāri visam šī fantastiskā vienotības pieredze...

Tagad zinu, ka man ir paradītas atbildes, vēl varbūt ne līdz galam skaidras, bet nojaušamas. Un nekas nav beidzies ar atbraukšanu mājās. Whatsap grupā līst laimes asaras, pateicības vārdi, dzeja, atklāsmes, sirsnība un mīlestība vienam pret otru... Robežas ir izšķīdušas, tik sirdis šūpojās pieredzētajā Vienotības frekvencē...

Kaut kur dziļi, šūnu vai drīzāk dvēseles atmiņā tas ir katrā cilvēkā. 

Tas ieslēdzās vienā dienā, kad es uzrunāju otru un viņš teica jā, atveroties tam pats. Tas nodevās tālāk citiem...
Tā sajūta, kad var teikuma vidū atdot mikrofonu un Tava doma tiek izteikta skaļi līdz galam. Kad tu nonāc zemē, kura tieši tajā laika nogrieznī ir vienojusies ar dziesmu stāvēt par savām vērtībām. KOPĀ. Kad grupā pietiek viens otram paskatīties acīs, un caur šo saslēgumu notiek- dvēseļu satikšanās, dziedināšana, transformācija, pieņemšana, samīļošana...




Paldies Debesīm par šo brīnišķīgo pieredzi, kas ļauj pavisam savādāk raudzīties uz nākamību!
Milzīgā pateicībā visiem tiem, kas bija šīs pieredzes daļa-
Inta