piektdiena, 2016. gada 28. oktobris

Šodienas epidēmija- enerģijas trūkums...

Šī ir ļoti plaša tēma, kurai tikai pieskāršos šodien, lai rosinātu arī Tevi aizdomāties.
Kā jau rakstīju grāmatās, 2012.gada beigas, 2013.gada sākumu es sajutu kā robežšķirtni pirms tam jau labu laiku dažādos avotos prognozētajai cilvēka enerģijas apgādes sistēmas maiņai.
Īsumā tā izpaužas tādejādi, ka bija laiks, kad cilvēki, neatkarīgi no sava attīstības līmeņa, vibrācijām, kaut kādu enerģijas minimumu no zemes un kosmosa saņēma tā teikt, automātiskā režīmā. Zemei būtiski mainot vibrāciju frekvenci, automātiskā padeve tika piegriezta. 
Pašlaik pie enerģijas var tikt tikai paaugstinot savas vibrācijas, lai pietuvotos Zemes vibrācijām, jo mēs esam elektromagnētiski pēc dabas un sinhronitāte ar lielo magnētu-Zemi ir kardināli svarīga mūsu ķermenim, veselībai un pašsajūtai.
Par to jau esmu daudz stāstījusi un rakstījusi- kā tas darbojas. Lai arī pastāvīgi redzu, ka arvien vairāk cilvēkiem ir šis milzīgais enerģijas trūkums, pēdējie mēneši, situācijas, jautājumi vēstulēs, ikdienas sarunas un situācijas, burtiski liek par to domāt un padalīties šeit.

Visas atbildes slēpjas individuālajā enerģijas daudzumā un kvalitātē. Lai vai kādu jomu tas skartu.
Tava enerģija ir tā, kas pievelk vai atgrūž partneri. Ja Tevī ir konkrētajam cilvēkam vajadzīgā ''ēsma'', tad ir cerības. Lielu līdaku uz maizes bumbiņas grūti noķert. Tur vajag kaut kao lielāku un līdakai pievilcīgāku :)
Šis padoms attiecās uz sievietēm, kas ir lielās zivs meklējumos :), bet nav adekvāti novērtējušas pašas savas resursus. Ārējā spozme un seksīgums, pavārmāksla un saimnieciskums, pat prāts un intelekts-tas viss ir sekundāri...

Visuma likumu izpratne, personīgās enerģijas daudzums un prasme atpazīt dažādus enerģijas stāvokļus un izpausmes ir tā, kas nosaka, būs Tavā dzīvē attiecības, nauda un pārticība, vai visu mūžu cīnīsies ar naudas trūkumu, dzīvosi no algas līdz algai un visu mūžu būsi parādā kādai kredītiestādei.

Tavs enerģijas daudzuma un kvalitāte ir tā, kas liek pievilkties vai attālināties cilvēkiem. Tas attiecas gan uz pārdošanas rezultātiem, ja esi pārdevējs, uz klientu daudzumu, ja esi masieris, utt.
Pietam, mēs pievelkam tādus cilvēkus, kas vai nu rezonē ar mums, vai tādus, kam mēs šķietam ''garšīgi''(ar zemāku enerģijas līmeni)

Enerģijas daudzums

Arī mūsu domas un emocijas ir enerģija. Domājot, pārdzīvojot, dusmojoties mēs tērējam enerģiju. 
Katram cilvēkam ir arī savs enerģētiskais potenciāls- tas ir maksimāli iespējamais enerģiskums, kas var būt šobrīd, ja novērš enerģijas zudumus. Lai cilvēks spētu sasniegt savu maksimumu, viņam ir jāatīrās no visām zemo frekvenču enerģijām, kas ir: enkuri, dusmas, aizvainojumi (emocionālā līmenī), uzmācīgas un negatīvas domas (mentālā līmenī), astrālie parazīti, negatīvas enerģētiskās būtnes (laukā, aurā), vampīri (cilvēki, kurus tu enerģētiski subsidē pēc vai pret savu gribu), slimības, smaga pārtika, neveselīgi ieradumi (fiziskajā līmenī).  Pēc ''trauka'' iztīrīšanas un caurumu aizlāpīšanas, to var sākt uzpildīt ar tīru un kvalitatīvu enerģiju dabiskā veidā. Tas pat notiek automātiski, kā elpošana. Tas ir liels darbs un retais, kurš to ir spējīgs izdarīt. Drīzāk šeit jautājums ir par tiekšanos un iespējamo maksimumu pie šodienas iespējām- būsim reāli :)

Enerģijas vērtība un kvalitāte

Kad mēs dusmojamies, kad plūst naids, skaudība, nosodījums- tā ir negatīva, zemu frekvenču enerģija, kas tiek izsviesta ''ēterā'', ķerot arī apkārtējos, ietekmējot pašu ''raidītāju'', jo viss jau atgriežās.
Kad cilvēkam hroniski trūkst enerģijas, tad viņš pat neapzinātā līmenī meklē to visur. Arī dažādos garīgos pasākumos, lekcijās, semināros. Un šeit ir smalka robeža, lai sajustu līdz kurai Tu cilvēkam pasniedz roku, nedaudz atbalstot ar savu enerģiju, lai viņš spētu spert nākamo soli, un kurā brīdī tu kļūsti par pastāvīgu donoru. Ir grūti par šo tēmu runāt, jo es saprotu, cik izmisuši, noguruši no dzīves, iztukšoti ir cilvēki, kas nāk, meklē, mēģina saprast, kā dzīvot tālāk, kā virzīties uz priekšu. Tomēr šodien tā ir realitāte. Un var redzēt, kuri saņem uzmundrinājumu, atbalstu, enerģētisko lādiņu un dodas uz priekšu, bet kuri paņem kārtējo devu un iet pa apli... Šajās rindās nav ne grama nosodījuma, es zinu un saprotu, cik grūti ir izkļūt no baiļu un šaubu važām...
Šādās un līdzīgās situācijās arī bieži raksta un uzdod vienu un to pašu jautājumu: ko darīt?
Atbilde ir DARĪT! Tas cilvēkam ir dabiski, ka viņš baidās, lauza galvu par dažādiem variantiem, izdomā visādus ieganstus un atrunas, lai neko nedarītu. BET. Viens no uzrakstiem, ko es kā iedvesmas citātus, līmēju savā Vidzemes štābiņā uz sienas, skan šādi:

LAI NONĀKTU TUR, KUR TU NEKAD NEESI BIJIS, JĀIET PA CEĻU, KURU NEESI GĀJIS.

Tik vienkārša patiesība :)

Man patīk atbildēt uz jautājumiem, jo tad mēs skatamies reālas dzīves situācijas. Lūk, vairākas situācijas, sarunas, kas man bijušas pēdējā mēneša laikā un ir pamudinājušas uzrakstīt šo rakstiņu.

1.Vakariņās ar Kati, jaunu, skaistu, profesionāli realizētu 30gadnieci aizrunājāmies par enerģijas kvalitāti, savas enerģijas vērtību un, kur izvēlamies to investēt un, kur nē. Viņa atzinās, ka, lai arī dzīvo viena, bez ģimenes, algo mājkalpotāju, kas izdara visus mājas darbus. Es esmu vienisprātis ar Katiņu šajā jautājumā, tūīt arī paskaidrošu, kādēļ...

2. Saruna ar Marinu. Viņa ir ļoti forša, simpātiska sieviete, māmiņa diviem vēl pusaudža vecumu nesasniegušiem puikām un sieva savam vīram. Ir aizgājusi no darba un klausās savā Sirdī, lai sadzirdētu, uz kuru pusi doties. Jūtās slikti (vainīga un atbildīga) par to, ka ''neesot pietiekami laba sieva''. Vīrs ik palaikam pārmet, ka viņa nav klasiskā mājsaimniece, kurai pastāvīgi vienā rokā pavārnīca, otrā putekļu lupata... Ka viņa neradot mājā to mājīgumu u.tt.-īsāk sakot visu to, ko vīrieties asociē ar pareizas sievas pamatpienākumiem. No vienas puses viņa saprot, ka viņai negribās neko no tā. nepatīk. No otras dēļ tā jūtas vainīga, nepareiza un slikta.

3. Vakar meklēju apkopēju Vidzemes telpām un ievietoju ziņu  savā MMC (Māja meklē Cilvēku) grupā. Diemžēl diskusija netīšām izdzēsās- bija interesanti komentāri. Tai skaitā Valdis man aizrādīja, ka, lai telpās būtu mana enerģija, man tās ir jātīra pašai. Es piekrītu, ka telpu tīrīšana ienes saimnieces enerģiju. Un, ja viņa to nav spējīga ienest vēl arī citos veidos, tad tīrīšana varētu būt pat obligātais, ja vienīgais veids :) Līdz šim es pati tīrīju tās telpas- man tā nav problēma. Ne par to ir stāsts.

4. Šajā pat sakarā atcerējos senu sarunu ar Olgu, kādu ļoti viedu sievieti, kas mācījusies sievišķības prakses pie pasaules gudrajiem. Lai arī ne ar visu viņas filozofiju esmu vienisprātis, tomēr daudz ko no viņas esmu mācījusies. Olgai ir virs 50 (izskatās 15 gadi mazāk), bērni pieauguši, savs bizness un sava skola, savs ceļš. Viņa ir ilgus gadus harmoniskās un piepildošās atteicībās ar vīrieti, ar kuru pastāvīgi kopā nedzīvo. Uz manu jautājumu, kā tas ir, viņa atbildēja savā, ļoti izteiksmīgajā un skaistajā manierē:):

      ''Agrākos laikos, dižciltīgajiem, karaļiem un imperatoriem, katram bija atsevišķi apartamenti, atsevišķas telpas, vai pat atsevišķs pils spārns. Karalis bija tas, kas gāja pie karalienes, pirms tam nosūtot ar kalpu ziņu, ka šajā vakarā plānojot ierasties... :)( :D Mūsu laikos varētu būt otrādi, ne? :) Es smejos!- Mana replika)
Kad cilvēks strādā ar sevi, garīgi aug, attīrās un pilnveidojās, reizē ar to aug viņa vibrācijas un izplešas aura. Arī fiziskajā telpā šim cilvēkam sāk vajadzēt vairāk telpas, vietas. Vairāk nošķirtības, vairāk vienatnes, vairāk laika sev un savām individuālajām lietām.
Pat dzīvojot kopā, ideālā variantā būtu, ja katram būtu savs mājas stāvs, bet abi satiktos, mijiedarbotos, runātos, mīlētos tikai šim pārim piemērotā regularitātē''

Vēlāk šī tēma apstiprinājās arī vairākos autoritatīvos informatīvajos avotos, kas to padarīja krietni skaidrāku.
Piemēram, agrākos laikos, senākās un attīstītākās dvēseles biežāk nāca dižciltīgās ģimenēs, lai būt iespēja izglītoties un garīgi augt. Tās kas atnāca zemākajos slāņos, visbiežāk palika bez izglītības un bez iespējas garīgai izaugsmei. Tikai materiālā plāna pieredze, bez Dvēseles pašrealizācijas...
Mūsdienās, kad izglītība un iespējas augt ir teju visiem sabiedrības slāņiem, arī senās no jaunājām dvēselēm tā uz acu uzmetiena nemaz nav tik viegli atšķirt.... :)
Vēl visam klāt nāk tas, ka šis ir ļoti straujš laikmets, kur mēs paveicam, piedzīvojam krietni vairāk, nekā agrāk 10 dzīvju laikā...Tādēļ pēdējos 100+ gados ir iespējams tas, kas nebija iespējams vidusslaikos. Tagad var piedzimt nabagā ģimenē un kļūt par miljonāru. Dvēsele var piedzīvot visu pieredzes spektru vienas dzīves laikā. Salīdzinot ar klavieru oktāvām, ja agrāk bija iespēja piedzīvot vibrāciju celšanos, garīgo izaugsmi vienas oktāvas ietvaros, tad tagad tas var iziet ārpus klavieru diapazona... :) Pastāv tāda teorētiskā iespēja. Tur kur beidzas pēdējais klavieru taustiņš, augstākā skaņa, alegoriski runājot, ir pāreja uz nākamo 5D, ārpus tā, kas redzams šajā realitātē.
Ko mēs redzam filmās un lasām grāmatās par aristokrātu sievietēm? Viņas piedzima, izglītojās, par viņam rūpējās aukles, mājskolotāji mācīja valodas, dziedāšanu, mākslu, rokdarbus. Dārzā visu darīja dārznieki, bet viņas grieza un kārtoja vāzēs ziedus. :):):)
Ja viņas netērēja savu enerģiju grīdu mazgāšanā, tad caur ziedu kārtošanu, telpu iekārtošanu, muzicēšanu utt, viņas ienesa mājīgumu (lasi enerģiju), daudz lielākā mērā...

Jo atcerēsimies enerģijas vērtību:


Tātad ideja ir 80-95% no enerģijas vērtības. Tā nes sevī Visuma potenciālu. Kad es radu ideju par savu centru, tad Visums to materializē. Kad es izdomāju telpu iekārtojumu, es (Visums caur mani) tajā ieguldu ļoti lielu enerģiju, radu to mājīgo vidi, kur visi vēlas uzturēties un būt. Pārējais ir ļoti maza daļa- resursi(finanses) un fiziskais darbs. Paši ziniet, ka vislielāko atalgojumu saņem tas, kam pieder uzņēmums, bet vismazāk maksā grāvju racējam.... tas ir stāsts par enerģijas vērtību, kurā fiziskajam darbam ir vien neliela vieta. Viņa pat var nebūt. Tāpat, var nebūt resursu. Kurpnieks var remontēt zābaku un drēbnieks šūt tikai ar ideju un savu darbu būdams aprīkots :) Idejai ir jābūt vienmēr.
Fiziskā darba cena pēdējos gados pieaug tieši enerģijas deficīta rezultātā.

Līdz 30 gadu vecumam es pati mazgāju un gludināju ut.t. Ir sievietes, kas no tā ķer kaifu, es neesmu viņu vidū. Kad es sameklēju mājkapotāju (periodiski man tāda ir), es kādu laiku jutos slikti- kā sliņķe, bet tagad jau es ļoti labi saprotu, ka mana enerģija ir kļuvusi daudz vērtīgāka. Ka es pa to dienu varu izdarīt daudz svarīgākas lietas savai Dvēselei un citiem- meditēt, rakstīt, lasīt, veidot jaunus seminārus, palīdzēt citiem, ģenerēt idejas utt. Bet tajā pašā laikā, man nav nekādu problēmu izberzt sabiedriskās tualetes, ja rodas tāda vajadzība :)

To daudzi ir sapratuši, ka labāk uzticēt mauriņu pļaut kādam, kam ir tehnika un, kas to prot darīt ātri, īpaši ja pats tajā laikā vari nopelnīt divreiz vairāk, nekā samaksāt viņam.  Kādēļ izsaukt santehniķi skaitās normāli, bet paaicināt kādu profesionāli, kas iztīra telpas, nē?
Nerunāsim jau par to, cik daudz enerģijas un laika  tiek iztērēts mājas darbiem. Ja vīrietis šo lietu izprastu, viņš aizliegtu savai sievai darīt mājas darbus (izņemot gatavošanu -tur cita lieta), lai ieekonomētā enerģija tiktu viņam pašam. Vakarā :) Un mums tas vakars arī tīri labi patiktu, jo nebūtu nogurušas un galvassāpes arī tik bieži nenāktu virsū, vai ne? :)

Kad Tu darīsi savu Sirdslietu, tu gribēsi darīt tikai to...tev būs žēl katras sekundes, ko tu dari ne savas lietas....tur nāks gandarījums, enerģija un arī nauda(kas arī ir enerģijas paveids).
Ja tu šodien vari atļauties tos 50eur apkopējai, bet to vēl nedari (ja vien pati neķer kaifu no veļas gludināšanas), tad padomā... Jo Dvēsele ir ieinteresēta sakārtot mūsu bāzi (izdzīvošanu, sadzīvi, resursus, drošību), lai mēs pēc iespējas visu savu laiku varētu veltīt Tās uzdevumiem un Tās mērķiem. Tikai mēs parasti to Viņai neļaujam, iekrampējušās prāta baiļu konstrukcijās.
Tādēļ panāc pretī savai Dvēselei un atbrīvo laiku viņai :)
Kā teica M.Lobkovskis- izcils psihologs (starp citu 24.11 būs Rīga):
''DARĪT VAJAG TO KO GRIBĀS. BET TO KO NEGRIBĀS, DARĪT NEVAJAG.
TĀ IR VIENĪGĀ ATSLĒGA LAIMĪGAI UN HARMONISKAI DZĪVEI''

Nu, protams, lai to varētu dabūt gatavu, ir jānoiet garš ceļs, pamazām atbrīvojoties no visa, kas pazemina un bremzē... :)

...
Kādēļ tik daudzas sievietes tomēr vēlās sēdēt mājās?

Kādēļ tās pieķeras aizvēsturiskiem postulātiem par to, ka sievietes vieta ir ''za mužem''. Mamutu nesējs un zupas vārītāja :) (Vajadzēja šo par virsrakstu :)) Tradicionālā lomu sadale, kura bija aktuāla Zivs laikmetā, kas sakrīt arī ar lielāko šīs Zemes puslodes reliģiju veidošanos.
Ar feminisma karogu pēdējos gandrīz 100 gadus esam izskraidījušās, izmēģinājušas,  kā ir ļaut dominēt sevī vīrišķajām enerģijām un sapratušas, ka nu nav forši... Grūti... Un, palasot senos rakstus, paskatoties filmas, kur sievietes rosās pa māju, kārto ziedus, gatavo mīļotajam, sagribam atpakaļ mājsaimnieces lomu, jo šķiet, ka tas tak ir tik forši. Kāds parūpējās par drošību, finansēm un sieviete var atslābt. Atslābināšanās ir tā, kas mums ir ļoti vajadzīga, kas ir mūsu - sieviešu viens no pamatagregātstāvokļiem, bet kurā tik reti atrodamies...
Bet, laiki mainās... Patriarhālais laimets kurā vīrieši gāja karot, pēc mamuta, strādāt rūpnīcā utt., pamazām iet uz galu. Bija kopienu un cilšu laiks, bija dzimtu un ģimeņu laiks. Nāk pāru un individuālisma laiks. Lai atkal aizietu uz Vienotītbu. Visās šajās struktūrās katrs atbalstīja katru. katram bija sava vieta, funkcijas un atbildība...Tagad ir jauns izaicinājums- iemācīties pastāvēt vienam, izkopt savu individualitāti, realizēt savus konkrētos dzīves uzdevumus, vietumis un reizēm mijiedarbojoties ar citiem, kuriem arī ir katram pašam savs ceļš. Un vēl lielākais izaicinājus, kas daudziem no mums ir tālā nākotnē (kas zin, vai pat šajā dzīvē) ir izveidot kolektīvo telpu (kopienu, domubiedru grupas, biedrības), vienoties kopīgiem mērķiem, nepazaudējot savu individualitāti un savus paša mērķus...
Aizfilozofējos, ne par tēmu.... :)
Atbilde uz jautājumu ir: sievietes ir nogurušas. Viņām šķiet, ja mainīs savu pašreizējo dzīves ritmu, kas viennozīmīgi ir vīrišķajās enerģijas un viņas ļoti tērē, uz pretējo - vēdisko pieeju, tad viņā viss sakārtosies... Klusais katras jaunas meitenes sapnis par siltu ģimenes ligzdiņu, mīloša vīra pavēnī, piepildīsies... Bet tikai, kur te varētu būt Dvēseles mērķu un uzdevumu piepildīšana, kas tieši sasaucas ar individuālo ceļu?
Ir jāmaina esošā situācija! Jāpārvar visi šķēršļi un ierobežojumi, kuri galvenokār slēpjas mūsu pašu galvās, un jāmaina! Bet, nu ne jau atpakaļ uz veco- pretējo grāvi! TAK IR LAIKS beidzot pārstāt mētāties no viena grāvja otrā, un iziet uz Ceļa. Savas Sirds, Dvēseles ceļa! Neatkarīgi no dzimuma.
Tikko FB iemetu aci vienā diskusijā, kur komentāros divas sievietes pārstāvēja divas nometnes- viena, kura ļoti vēlas atslābt un rušināties pa māju, otra, kura aizstāv savas tiesības strādāt interesantu darbu. Divas pretējas frontes, ar atbalstītājiem katrā pusē :)
Redziet, Latviju ir izvēlējušās ļoti vertikālas Dvēseles, kā saka P.Kļava, tādēļ tādu sieviešu, kas var atļauties realizēties tikai kā sieva un māte ir ļoti maz. Lielākai daļai ir jārealizējās kā personībai. Radošai un dodošai personībai.
Tādēļ, pat ja nonāks tādos apstākļos, kad var atļauties palikt kādu laiku mājās, Dvēseles kurpe spiedīs. Laimes un harmonijas sajūta nebūs vai būs īslaicīga. Es to nezīlēju. Pēdējo divu gadu laikā pie manīm nāk 100iem jaunu, foršu sieviešu (25-30), kas no sabiedrības uzstādījumu viedokļa ir sasniegušas visu. Viņas raksturo savu dzīvi aptuveni tā: ''man ir lielisks vīrs, fantastiski bērni, laba izglītība un normāls darbs, ar foršiem kolēģiem, vai arī ir iespēja pavadīt laiku ar bērniem mājās...bet kaut kas nav...es nejūtos labi, es gribu kaut ko vēl...nezinu ko...''Ir iekšējā diskomforta sajūta, kaut prāts saka: ''klau, tak Tev viss ir super! tev ir viss, ko tu gribēji un sapņoji!''  Šādu sieviešu kļūst arvien vairāk. Arī tādu (tās līdz 25g), kas nevēlās tradiocionālu ģimeni, bērnus...kas vēlās būt, darīt interesantas lietas, piedzīvot dzīvi visās tās krāsās... Es to redzu ikdienā un arvien vairāk nostiprinos savās sajūtās, ka nebūs tā kā ir bijis...
Ja agrāk pie manis nāca vīrišķajās enerģijās iestrēgušas, nogurušas +/- 40gadnieces, kas atradās vai nu atteicībās ar karmisko partneri, vai arī bija bez attiecībām (meklēja/gaidīja dvēseļu radnieku,strādāja ar sevi), tad tagad bilde kardināli mainās. Es nevaru to neredzēt un nereāģēt uz to. Ja tā būtu viena sieviete... Bet viņu ir ļoti, ļoti daudz... Jaunā Laikmeta sieviešu...

Katru reiz, kad Tev šķiet, ka gribās neko nedarīt, tad tev ir vajadzīga elementāra atpūta.
Jo Dvēsele ir rosīga- tai visu laiku vajag jaunu pieredzi, jaunas krāsas, jaunus projektus, idejas, piedzīvojumus, kustību! Prāts mūs iesprosto nosacītā komforta, iluzoras drošības zonā, kas īstenībā ir diskomforta zona.
Tad, kad mēs pašrealizējamies tajā virzienā, kas mums šūpulī ielikts, kas ir mūsu sirdslieta, tad mēs enerģiju UZŅEMAM! Mēs varam ļoti daudz darīt, skriet, nogurt fiziski, bet ir ļoti daudz enerģijas un spēka.
Atgādinu trīs galvenos Dvēseles realizācijas veidus:

Pieredzi iegūst visas Dvēseles, neatkarīgi vai cilvēks vispār apzinās, ka tāda viņam ir. Jautājums ir par pieredzes kvalitāti, kas bieži vien ir saistīta ar ļoti zemām vibrācijām - ciešanām, naidu utml.

Pašrealizācija šeit domāta, kā radošā pašrealizācija, kur mēs realizējam savus dabas dotos talantus un spējas.  Tādu cilvēku ir mazākumā, bet ir gana daudz, paldies Dievam. Vismaz mūsu kultūrā. Tajās pašās islama valstīs sievietēm ar šo pašrealizāciju ir krietni sarežģītāka situācja.
Došanu citiem šeit ir domāta, kā savas enerģijas (sava peronīgā pieredze+zināšanas) nodošana citiem.
Divās pozīcijās mēs enerģiju dodam, vienā no tām- pašrealizējotis- uzņemam. Secinājumus izdariet paši.
...
Biju iecerējusi vēl daudzas nianses apskatīt šajā rakstā, bet jau piekusu rakstīt! :) Par enerģijas zudumu, kā to atpazīt un novērst es diezgan pamatīgi runāju grāmatā ''Ardievu karma''- vari pārškirstīt- tas ļoti papildinās šodien teikto...


Lai Tev skaista diena! Ārā ir brr... Tādēļ sadedz sveces, vīrākus, uztaisi tēju un, lai deg un silda iekšējā gaismiņa!
Sirsnīgi-
Inta

pirmdiena, 2016. gada 24. oktobris

Viņi neko negrib...?

Tā dzirdu bieži gan par pusaudžiem, kuri lielāko daļu sava brīvā laika pavada dažādās ierīcēs, gan par

jauniešiem, kuriem ''nekas neinteresē un strādāt negrib''...

Septembrī novadīju savu semināru par tēmu ''Darījumu vide nākotnē'', kuras sakarā vairākas reizes raisījās diskusija par to, ka jaunieši gan kā mērķauditorija pārdevējiem, gan kā potenciālie darbinieki ir lielākajam vairumam nesaprotama planēta... Tai skaitā arī pašiem vecākiem.

Manā ģimenē ir divi jaunieši - mana vecākā meita Krista un znots Kristaps, un jaunākā meita Ieva, kurai tūlīt būs 14 gadi. Tādēļ tuvplānā vēroju viņus, runājos, mēģinu sadzirdēt, ko vēlas viņu Dvēseles, kā uzvedās Ego, kā viņi uztver un mijiedarbojas ar šo realitāti un sistēmu.

Kristas un Kristapa vadītajās bērnu nometnēs, man ir bijusi tā laime aprunāties par garīgo pusi (viņi visi ir redzīgi, jūtoši, viedi!!!) un novadīt vairākas meditācijas ar daudziem citiem jaunajiem bērniem, pēc kurām pār mani ir nākušās burtiski atklāsmes par šīm, tik īpašajām Dvēselēm.

Esošā realitāte viņiem neatbilst. Un viņi vai nu to ignorē iespēju robežās, vai veido savu- virtuālo, savās ierīcēs. Bija laiks, kad es biju satraukusies par Ievas ''sēdēšanu Maincraftā'', mēģināju ierobežot, runāt. Tad papūlējos saprast, kas tur tāds, tajā spēlītē ir, kas tik ļoti parauj... Un sapratu, ka tā ir iespēja pašam radīt savu realitāti, bezgalīgi to paplašinot un pilnveidojot... 
Virtuālā realitāte- iespējas, ko jaunajai paaudzei piedāvā tehnoloģijas, ir teju neizsmeļamas. Pēc dziļākās sarunas ar meitu par to ilgo ''sēdēšanu datorā'', man nācās ar skumjām secināt, ka man, kā vecākam, nav daudz alternatīvu, ko piedāvāt pretī šai virtuālajai realitātei. Tur viss ir interesantāk priekš pusaudža, nekā jebkas, ko es savā ierobežotajā fantāzijā spēju izdomāt, vai, ko piedāvāt var šī pasaule ar tās sistēmu. Jā, vēl ir dejas un baseins, kas viņu interesē, ārpus virtualitātes (kas ietver grāmatas (paldies Dievam), filmas, mūziku, spēles, k-popu, ''jūtūberus'', ''vines'', e.t.c), tomēr skaidri redzu šīs realitātes arvien lielāku neatbilstību. Nevēlēšanos iesaistīties tajā, kas notiek apkārt...

Jaunieši ir tie, kas ienes pieaugušo pasaulē jaunas vēsmas, kas bieži vien tiek uztvertas, kā apdraudējums pastāvošajai kārtībai, jo viņi it kā neiederās- nedara tā, kā darījām mēs, viņiem nav tādu mērķu un sapņu. Brīžiem, šķiet, ka viņiem vispār tādu nav...
Viņiem maz interesē ''tradicionālās vērtības'', gadžeti interesē vairāk kā nauda, izglītība, brendi, ģimenes veidošana, karjera utt. 

Un viņi nevēlās strādāt. Ne par kādu naudu. Tur, kur viņiem nav interesanti.

Viņus dēvē par slinkiem, bezperspektīviem, zudušo paaudzi, utt. Bet, vai daudzi uzdod jautājumu, kādēļ viņi ir tādi?
Pirms dodu savu atbildi, padalīšos ar personīgo un nepopulāro viedokli, attiecībā uz savu bērnu audzināšanu un izglītošanu. Uzreiz pasaku, ka esmu tālu no ideālas mammas, tomēr, lai arī man ir trūcis laika, un pacietības, maniem bērniem nav trūcis mīlestības. Un es patiešām cenšos netraucēt viņu Dvēselēm sataustīt un sajust savu ceļu, izlauzties no šīs Sistēmas vai vismaz izveidot savu paralēlo Sistēmiņu :)

Savulaik, es gāju skolā, katru dienu bāžot galvā nekad man dzīvē nevajadzīgās zināšanas, un kad dabūju kārējo 3nieku ģeometrijā vai fizikā, domāju, ka stulba, dumja un nekam nederīga esmu es pati. Es pieņēmu sistēmu un pieaugušo viedokli kā neapstrīdami pareizu, pat nemēģinot ne iekšēji, ne pasarg, Dies ārēji protestēt vai iebilst.
Augstskolā es iestājos nevis tādēļ, ka mani kaut kas no tā interesēja, bet gan tādēļ, lai mazinātu savu
mazvērtības kompleksu. Jo toreiz šķita,- ja Tev ir augstskolas diploms, tikai tad Tu kaut kas esi. Lai pati sev parādītu, ka esmu kaut kā vērta. Jo manī šī sajūta dabiski nebija ielikta. Visa  apkārtējā pasaule spoguļoja manu niecību un nepilnvērtību.
Man ir labas spējas mācīties un ar laiku man tas pat iepatikās, ne velti es gandrīz 9 gadus nomacījos dažādas augstskolās... Bet, ja gribi zināt, neviens manus diplomus tā arī nav nekad paprasījis... :) Lai arī pats izglītības un diplomu fakts ir cēlis manu pašapziņu un ļāvis man kandidēt uz visādiem amatiem pecāk.

Bet 20 gadus vēlāk pasaule jau ir mainījusies. Manai vecākajai meitai Kristai, kurai tagad ir 21, ir pavisam cits funktieris, cita pieeja. Vidusskolā viņa jau skaidri un ļoti loģiski pamatoja, kuri priekšmeti viņai dzīvē būs noderīgi un kuri nē. Viņa labi apzinājās, ka atsēž laiku un dara to  ''mammas dēļ'':) vai ar sejas izteiksmi ''labi, jau labi- lai būtu tā nodeva Sistēmai. Atsēdēšu un tad lidošu savu ceļu!''
Viņas vidusskola sakrita jau ar laiku, kad es stabili biju uz šī savas Dvēseles ceļa, viņa izauga ar pavisam citu redzējumu un izpratni, ticot Dievam, dzirdot savu Dvēseles balsi un ar reālu skatu uz šo pasauli. Viņai nevajag apliecināt pašai savās acīs un citu acīs, ka viņa ir kā vērta ar augstskolas diploma palīdzību. Viņai šī pārliecība ir dabiska. Tā netika apspiesta un iznīdēta bērnībā.
Esmu tā mamma, kas pretēji citiem vecākiem, kas pēdējo kreklu atdos, lai bērns mācītos un pabeigtu augstskolu, saviem bērniem iet mācīties tālāk neiesaku  (lai neteiktu, ka nelaižu:).
Kāpēc? Jo uzskatu, ka skolas un augstskolas gatavo darbiniekus. Sistēmas vergus. Kas pabeigs augstskolu, jau varbūt tās laikā, ielienot studiju kredītā- pārdodot Dvēseli bankai, tad meklēs darbu, kurā vergot diviem - darba devējam un bankai, jo gribās tak dzīvokli, mašīnu utt.- to, kas ir apsolījums iluzorai laimei. 
Vecāki rada priekštatu rāmīti: mācies, studē, atrodi labu darbu, tiec pie dzīvokļa, mašīnas= būsi veiksmīgs un laimīgs. Bet paši tur iekrituši neapjēdz, ka īstenībā tās ir Sistēmas lamatas, kas aizcērtās pie 10-30 gadus ilga kredīta. Kas neļauj vairs sapņot, riskēt, baudīt, priecāties... Tas parvērš tavu ikdienu par bailēm zaudēt darbu, liek turēties pie tā pēdējiem spēkiem un atlikušo mazumiņu krāt, krāt, krāt....lai to notērētu sestdienā lielveikalā un svētdienas šaslikos.... Vai to tu gribi savam bērnam? 

Pamatskola mūsu valstī ir obligāta un, ja mēs savu bērnu nelaidīsim skolā (jāizlokās ar mājapmācību
utml), var sanākt ziepes. Nevienu neinteresē, ka ķermenim (sports) šajā skolā ir 2 stundas nedēļā, bet Dvēselei -3 (vizuālā, mūzika, rokdarbi - viss radošais), kamēr prāta noslogojumam viss pārējais- 90%. No enerģētiskā viedokļa tā ir bērna mocīšana. Jo tikai radošajās nodarbēs mēs uzņemam enerģiju, prātojot, apstrādājot informāciju, domājot- mēs to tērējam!!! Viņš tiek pārvērsts par biorobotu. Pietam, pētījumi rāda, ka max 12% no informācijas, ko uzņem pamatskolā un vidusskolā ir paliekoši. Diez cik no tiem reāli tiek pielietoti- kadi 5%? Nepārproti, izglītība un zināšanas ir vajadzīgas, tikai izglītības sistēma tās nespēj sniegt.

Ievai ar Kristu ir vēl 7 gadi starpība. Arī pa šiem gadiem ir daudz kas mainījies. Ja savulaik es domāju, ka pati esmu stulba, tad Krista jau saprata, ka skola ir stulba, taču samierinājās, turpretī tagadējie bērni vairs nesamierinās! Viņi protestē. Pieceļās un aiziet prom, nedzird, ignorē, nemācās, nepilda, neklausa, akūtākajos gadījumos izrāda savu attieksmi destruktīvā veidā.... Daži, diemžēl salūzt... :(
Visu cieņu tiem vecākiem, kas ir tik drosmīgi, lai uzņemtos mājapmācību, tik uzņēmīgi, lai izvēlētos alternatīvās mācību iestādes, kas likuma ietvaros cenšas līdzsvarot radošo, fizisko un mentālo!!!



Vai Tu esi iedomājies, cik resursu aiziet 5 gadus studējot? Esmu to darījusi, apvienojot mācības ar darbu un maksājusi pati par savām macībām. No 360 Ls senajos labajos laikos līdz 1200Ls gadā par pēdējām studijām. Un tā ir tikai nauda. Kur vēl ir laiks un galvenais, dzīvības jeb vitalitātes enerģija, kas tikai iztērēta šajos gados? Un atņemta ģimenei, hobijiem, sev, dzīvei? Protams, ir cienījamas un specifiskas profesijas, kas prasa ilgus apmācību gadus un, ja šī profesija ir dzīves aicinājums, tad tas ir viennozīmīgi jādara... Es pazīstu tādus biologus, vetārstus, ārstus, mūziķus... Ne par šādiem izņēmumiem ir stāsts, bet par pašu formālo, lieko informācijas apjomu izglītības iestādēs un noslēguma dokumenta vajadzību.
Kam vajag Tavu diplomu? Tu teiksi darba devējam... Zini, man neviens tos reāli nekad nav paprasījis. Tā arī tie palika tikai CV ierakstītu rindiņu izskatā. Bet es biju vairākos vadošos amatos. Darba devējam vajadzēja manu apņēmību, iniciatīvu, radošumu, -lasi, ENERĢIJU! Zināšanās, nepārpotami ir vajadzīgas, bet tās ir sekundāras un apgūstamas darba procesā daudz kvalitatīvāk nekā skolas solā...
Agrākos laikos, starp citu tā bija. Nebija nekādu izglītības iestāžu profesijai. Bija māceklis un meistars. Tās bija dzīvas zināšanas ar milzīgu pievienoto vērtību.

Kristai un Kristapam es mācu, jeb drīzāk rādu ar savu piemēru, ka ir jāseko savam sapnim. SAVAM. Diploms un augstskola nav obligāti vajadzīga, ja Tu  neplāno strādāt uz kādu citu. Ja strādāsi pats uz sevi,- vai tas būtu kaut mazs biznesiņš- garšaugu audzēšana, meistardarbnīca, vai t.s. freelance, kas ir jaunā laikmeta aizmetņi darījumu vidē. Jeb iziešanā no Sistēmas.
Kristaps gan mācās LSPA, kamēr Krista, vēl 12.klasē mācoties, iestājās LU Indijas studiju programmā un apguva jogas pamatus, vēlāk tajā pašā LSPA par treneri. Mācījās tikai to, kas viņai interesēja, pie tiem pašiem pasniedzējiem, kas pasniedz pilna laika studentiem. Bet tikai un vienīgi izvēlēto profesiju. Arī tur pietika lieko priekšmetu, bet tomēr to skaits bija salīdzinoši minimāls.
Protams, viņi- mani jaunieši vēl taustās, meklē, eksperimentē, izmēģina jaunas pieejas un veidus. Lai būtu novatoriski un interesanti pašiem. Arī kļūdās, gūst pieredzes punus un vērtīgas atziņas. Bet viņiem nav verga domāšanas. Nav tās mentālas programmas, kas man tika uzinstalēta jau agrā bērnībā. No kuras tik grūti ir bijis tikt vaļā.

Lūk, kādēļ jaunieši nevēlās strādāt. Jo viņi ir kā jaunākās paaudzes dators, kuram sabiedrība mēģina ieinstalēt aizvēsturisku  programmatūru. Viņi nedarbojas. Viņi neatbilst sistēmas frekvencēm. Viņiem šī sistēma ir pie vienas vietas. Viņi nevēlās strādāt, jo cilvēku, tāpat kā putnu debesīs, Dievs nerādīja darbam. Viņu Dvēseles nevēlās strādāt, nevēlās vergot, nevēlās savu enerģiju atdot kaut kādām nesaprotamām idejām, nevajadzīgu preču ražošanai un tirgošanai. Viņi ar savu enerģiju nevēlas atbalstīt šo pasauli- tādu kā tā ir pašlaik- merkantilu un patērējošu. Bet tikko kā kaut kur iemirdzās kaut kas novatorisks, ekoloģisks, aizraujošs un radošs, tā viņi ir klāt!
Ir tik daudz talantīgu, radošu, idejām pārbagātu, aktīvu un darošu jauniešu! Tie ir tie, kam ir tā pareizā programma- Dvēseles  :) Tie nav dezorientēti, pasīvi un degradēti šajā telpā...

Viņi ir nākuši citiem mērķiem. Mums, tiem, kas vēl pārstāv veco sistēmu, nav viņiem ko piedāvāt. Ja mēs to saprotam, tad mazākais, ko varam darīt ir netraucēt viņiem, labi? Viņi ir tie, kas radīs no jauna to, ko mēs esam pamanījušies sačakarēt...


Mīlestībā-
Inta
24.10.2016

PIEZĪME, KAS RAKSTĪTA NO RĪTA, pēc 3000 skatījumiem un tik dažādiem komentāriem.
Rakstīju šo rakstu galvenokārt, tiem, kas jūt, redz apkārt jauniešus, kuri ir nomaldījušies, nespēj atrast sevi, bēg no realitātes virtualitātē. Mēģinājums parādīt, kā jūtas viņu Dvēseles. 
Tas nebija aicinājums nelaist bērnu skolā vai augstskolā, bet viedoklis, ka diploms nav burvju atslēdziņa laimīgai un veiksmīgai dzīvei, bieži vien notiek otrādi.
Tieši tāpat kā ir dažādi skolotāji un skolas. Ar lielo burtu rakstāmas. Izglītība un zināšanas kardināli nepieciešamas. Bet savādākas, nekā dod pašreizēja Sistēma. Tāpat ir vecāki (tai skaitā es), kam ar bērniem ir lieliskas, siltas attiecības un, kuru bērni jau no pašas bērnības dzird savu iekšējo balsi un iet tās virzienā. Lido, priecājās, izbauda, piedzīvo savu unikālo lidojumu!
Tomēr ir visādi.
Katrs lasītājs rakstīto uztver ļoti personīgi, brīžiem to sajūtot kā neērto patiesību, brīžiem lecot uz ecēšām, jo uzskata savu viedokli par pareizu. Un taisnība taču esot katram sava... :)
Jo palielam mēs visi taču vēlamies vienu, lai mūsu bērni būtu laimīgi. Ar diplomu va bez :D


Iesaku R.Kiosaki grāmatu ''Ja vēlies būt bagāts un laimīgs, neej skolā'' krievu vai angļu valodā.

Raksti par jauno paaudzi papildus tēmai:
https://www.adme.ru/svoboda-psihologiya/pochemu-molodezh-bolshe-ne-pokupaet-mashiny-i-kvartiry-935060/
http://www.vospitaj.com/blog/centenialy-pokolenie-kotoroe-sotrjot-nas-s-lica-zemli/