Kādas vietas stāsts. Konstantinopole (Stambula)

Februārī mums ar Annu notika retrīts Jaunā Zeme, ko vadījām ļoti jaudīgā Kaukāza vietā- Boržomi. 

Dēļ nestabilās situācijas Ukrainā un ziņām, ka, iespējams, apturēs lidojumus, Anna sakrāmējās 10 minūšu laikā un izlidoja uz Stambulu vairākas dienas pirms ieplānotā datuma. Tas bija viens no pēdējiem reisiem no Ukrainas.

Līdz retrītam bija vēl vairākas dienas, ko viņa pavadīja Stambulā un sūtīja man bildes un video, stāstot par savām sajūtām šajā pilsētā.

Līdz tam Stambulā biju bijusi tikai caurbraucot un lidostās. Turcijas kūrorti arī ir cits stāsts. 

Izbrīnīja,ka  Annas stāstītais un rādītais radīja manī kaut kādas sākotnēji nesaprotamas sajūtas. 

Viņa stāstīja par vietām, sultāna Suleimana pili, harēmu, pieminēja slaveno seriālu Lieliskais gadsimts, ko es nebiju redzējusi, jo pēdējie seriāli manā dzīvē bija ap Vienkārši Marijas laiku, kad sēdēju mājās ar vecāko meitu.

Kā jau tehnoloģiju laikmetā notiek, tūlīt pat visas manas ierīces sāka piedāvāt fragmentus no Lieliskā Gadsimta. :) Es jau biju aizbraukusi uz Boržomi, lai laicīgi saskaņotos ar vietu un gaidāmo retrītu, bet vakaros kā netīšām uzspiedu uz Lieliskā gadsimta Youtubē piedāvātajiem fragmentiņiem, kas kopā ar Annas ziņām kaut ko sakustināja manī...

Tādas kā atmiņas, kaut ko it kā pazīstamu, bet aizmirstu es sajutu caur ekrānu...

 

Un es sadzirdēju klusu saucienu, aicinājumu, vēlmi nokļūt tur, kur prāts mani nekad nebūtu ieteicis doties. 

Turcija man līdz šim asociējās ar ne tām patīkamajām lietām, kas balstījās uz informāciju, gan par tautas mentalitāti, gan agresiju pret citām tautām, īpaši pret man tuvo Armēniju, par patēriņu veicinošo nekvalitatīvo produktu masu ražošanu, gan pašas ne visai iedvesmojošo pieredzi kūrortos.

Taču sajūtas un domas par Stambulu neatlaidās... Tomēr Osmanu impērija tikai 13. gadsimtā ieņēma vareno Bizantijas un Romas impērijas galvaspilsētu vietā, kas šķir Eiropu no Āzijas, savieno sevī enerģiju un kultūru miksli, ir taču gadu simti un tūkstoši pirms radās nācija un valsts vārdā Turcija.

Retrīts pagāja jaudīgi, priekšā bija vēl vairākas grupas un Sala Rakeli divnedēļu retrīts Gruzijā, jutu, ka nepieciešama vismaz dažu dienu atslēgšanās, pārslēgšanās, restarts, apstāšanās, citādi jumtiņš aizbrauks. Nezinu, kā to lai nosauc, bet nespēju patstāvīgi izkāpt no darbu un projektu intensīvā vāveres riteņa, kurā pati vien biju iekāpusi.

Palīgā sauciens draudzenēm-  ''glābiet mani no manis pašas!'', izraušanās plānošana un atkal senās Konstantinopoles sauciens. Pēkšņas austrumu smaržas uz ielas, sapņi, kas uzvēdī iepriekšējo harēma dzīvju sajūtas, mozaīku lampas piedāvājās reklāmās, seriāla ainiņas youtubes piedāvājumā u.c... 

Iepriekšplānotie draudzeņu brauciena plāni uz Maljorku izkūp gaisā, un pēkšņi viss sakārtojas tā, ka varam un visas gribam doties uz Stambulu- citā sastāvā, formātā, bet tieši tā, - tik ļoti spontāni, lai ļautu liktenim parūpēties par pārējo...

Četras dienas, kurās paļāvīgi plūdām, ļāvām ienest mūs pareizajās Mošejās, kurās jaudīgas aktivācijas notika ar mums visām, raibās ieliņas, smaržas un garšas, sarunas ar tirgotājiem, kas ļāva baudīt un priecāties par tirgošanās procesu, kas viennozīmīgi ir tālu no mehāniskā naudas-preču apmaiņas fakta. 

Tur ir smaidi, vēlme nopelnīt, nopirkt lētāk, parunāties, uzzināt vienam par otra zemi, pagaršot, padzert tēju un apsolīt atnākt vēl...:)

Austrumi ir tik savādāki savā izpausmē, no mums pierastā, ka maņas pēkšņi atmostas, lai izzinātu šo krāsu, smaržu un garšu diapazonu. 

Tā kā mana proeblēma, bija, ka nespēju atslēgties no sava darbu riteņa, pat masāžās, baseinā, pastaigās un it kā atpūtā, visas domas bija pie projektiem, semināriem, retrītiem, lēmums doties uz Stambulu, arī šajā aspektā bija ļoti pareizs. Atslēgšanās notiek uzreiz.

Jā, bijām ar Suleimana pilī- TopKapi un ar sajūtu, ka vajag, nevis gribās. Iegādājāmies arī biļeti uz harēma telpām. 

Ilze kaut kur atpalika, Dana pateica, ka nenāks, neesot sajūta...

Tā nu mēs stāvam rindā, bet pēkšņi uzrodas Ilze un pašās beigās pienāk arī Dana. 

Ir brīži, kad negribās, bet vajag.

Es neatceros, cik ilgi biju iekšā, staigājot pa dažādu sultānu privātajām telpām, pa plašo harēmu, kur dzīvoja nopirktās harēma sievietes, bet, aptuveni pusceļā, man sāka palikt fiziski slikti: no sākuma tikai griezās galva un bija izteikta nepatika pret telpām. Nekas no tā krāšņuma vai greznības, kas filmās attēlota. Drūma cietuma enerģija un sajūta... Tā saucamais Zelta ceļš, pa kuru meitenes veda pie sultāna, manī jau radīja šķebīgu nelabumu un lika steidzīgi doties izejas virzienā un dziļi ievilkt krūtīs brīvības sajūtu. Jā, kāda iepriekšējā dzīve mani pasauca pakaļ kādam iesprūdušam dvēseles fragmentam...

Kad kādā no konsultācijām strādāju ar savu robežu tēmu, man tika parādītas divas iepriekšējās dzīves, kuras ir atbildīgas par manas šīs dzīves konkrētām robežu izpausmēm.

Es ļoti sargāju savu privāto telpu. Savā mājā ielaižu tikai tuvākos un pat kurjera ierašanās man nav komfortabla. Man nepatīk sveši cilvēki manās mājās, tādēļ ir grūti saņemties uz remontiem vai izsaukt meistaru. Arī ciemiņi man nepatīk, jo parasti viņiem pie manis pat ļoti patīk un projām viņi nesteidzās. :)

Ģimene un tuvākās draudzenes, kuras pašas var sev uztaisīt kafiju un zina, kur stāv karotes, ir cita tēma... Tur es arī bez problēmām varu pateikt, ka viss, vēlos savu mieriņu... Brauciet mājās:)

Mans tuvais loks ir ļoti mazs, un, agrāk, ja kāds ārpus tā  uzprasījās ciemos, man iekšēji rādīja spriedzi un es meklēju attaisnojumus, kāpēc es nevaru, netieku, nav laika... Kamēr iemācījos vienkārši pateikt kā ir. 

Savā mājā esmu enerģijas uzņemšanas, atgūšanas stāvoklī un varu justies labi tikai ar tiem, kam neesmu devēja pozīcijā. Bet mājasmātes loma jau pēc definīcijas paredz aprūpēt, apkalpot, izklaidēt... Tas neiet kopā ar to stāvokli, kādā mani ieved mana vieta, mana telpa... Tā ir diezgan netipiska pozīcija, jo lielākajai daļai manu draudziņu patīk uzņemt ciemiņus savā mājā, patīk ''divdiennieki''- tusiņi. Vērojot gruzīņu lielo ģimeņu pastāvīgo ciešo čupošanos ne tikai ar savējiem, bet arī ar kaimiņiem un draugiem, es pati sev sāku šķist liela savādniece.

Šajā harēma dzīvē es biju viena no vairākiem simtiem, kuru, visdrīzāk sultāns nekad tā arī neieraudzīja. Harēma meitenēm nebija pat savu personīgo apakšbikšu, viss bija kopējs. Gulēšana bija kopējās telpās, ja netiki favorītos un atsevišķās telpās.

Kādā tās dzīves momentā mani pietuvināja harēma vadība, kas radīja konkurences un naida vilni no citām. Konkurence, atriebība, indēšana utt. bija ierasta lieta, nemaz tik daudz tajā seriāla piepušķots nav. 

Vairākas reizes es piedzīvoju uzbrukumus ar žņaugšana naktī, miegā, kas vairāk par visu lika alkt pēc savas telpas, savas vietas, kur vari būt drošībā un vienatnē.

Bija vēl viena dzīve, kas ir radījusi īpašu nospiedumu šajā manā īpaši jūtīgajā tēmā, taču tieši šī- visbūtiskākā...

Lūk, un staigājot pa Stambulas harēma drūmajām telpām, fiziski jutu, kā ceļās uz augšu piedzīvotais, kā atstāj manu kauzālo ķermeni un dziedinās, atgriežās atpakaļ tur iesprūdusī dvēseles enerģijas daļiņa...

Varbūt tomēr šovasar saņemšos uzrīkot kādu dziesmu vakaru savā dārzā? :)

Iespējams, ka vienīgā drošības un miera saliņa tajā dzīvē (vai dzīvēs) man bija mošeja. Kur varēju neturēt robežas, neskatīties pār plecu, nebaidīties un atdoties pārpasaulīgajam.

Godīgi, manas sajūtas Stambulas mošejās man bija liels pārsteigums, jo pirms tam citviet, biju jau mošējās bijusi. Un katru reizi bija sajūta, ka esmu pa kluso ienākusi svešā mājā. Jā skaisti, nedaudz bailīgi, neierasti un vēlme ātrāk tikt ārā.

Aprīlī un arī tagad (vēl vakar biju divās mošejās), ieejot mošejā pārņem maģiska un svētlaimīga sajūta. 

Stambulā mani visu laiku velk iekšā mošejās. Pirmajā reizē vismaz divas reizes dienā mēs gājām tur... Vienkārši sēdējām klusumā- citreiz pusstundu, citreiz divas. Šoreiz dēļ ģimenes aktivitātēm nesanāca tik daudz, cik gribējās, bet jā, domāju, ka man Stambula ir par šo Miera sajūtu, apkārtējā  kņadā un haotiskajā pasaulē. Un tieši tā tur ir- absolūta Miera sajūta mošejā, un ļaužu pūļi, tirgus kņada apkārt tai. Tik simboliski un zīmīgi šim laikam.

Tu noauj kājas pie durvīm, noliec apavus plauktiņā, apsedz galvu un doties pa mīkstiem paklājiem klātu grīdu iekšā klusa miera pielietā Dievnamā. Pats Dievnams ir sakrālās ģeometrijas šedevrs ar kupoliem un pareizām formām, sienas un griesti izgreznoti ar brīnišķīgiem krāšņiem ornamentiem, kas pilnīgi noteikti nes savus kodus un ietekmē klātesošo enerģētisko lauku.

Nav rosības un drūzmēšanās pie svēto attēliem, nav uzraugu (iekšpusē), tavs miers un tava lūgšana, tava saruna ar Dievu tiek bezgalīgi cienīta, pat, ja tu pavisam neizskaties pēc musulmaņa. 

 Lai arī pastāv vīriešu un sieviešu zonas, nodalītas ir lūgšanu un tūristu zonas, nekas netraucē pilnībā iegrimt un atdoties sarunai ar sevi un Dievu.

Dažās mošejās ir dīvāniņi ar grāmatu plauktiem lasīšanai, daudzās pusaudži sēž bariņos uz grīdas, iegrimuši savās ierīcēs vai klusās sarunās, sievietes bariņos. Taču pārsvarā vīrieši lūdzās mošejas priekšējajā daļā. 

Starp lūgšanu laikiem, ja paveicas, mošejā esi viens. Pāris minūtes vērojot ornamentus, saules rotaļas vitrāžu stiklos, tu aizlido un atdodies absolūtam mieram un Dieva klātbūtnei, kas pilnīgi noteikti šeit ir. Un nav svarīgi kādu vārdu šeit Dievam ir iedevuši cilvēki.

Jā, šoreiz es sajutu, ka pazīstu šo vietu vēl pirms Osmaņu impērija to pārņēma, daudzas mošejas šeit jau bija, kā enerģijas rezonatori un ar islamu tām nebija nekāda sakara. Romas un Bizantijas impēriju dzīves vēl iespējams, nē- pilnīgi noteikti, mani atkal pasauks.

Atgriežoties pie pierastās realitātes, par ko vēl man ir Stambula? Starp citu, kad runāju par Stambulu, tad domāju nevis par to 31 miljonu iedzīvotāju lielo šodienas pilsētu, bet tieši par Fatih rajonu, kas ietverts senās Konstantinopoles sienās. Jā, es nedaudz sajutu citus rajonus un salas, bet tas ir pavisam cits stāsts. Domāju, ne par mani.

Vēl Stambula man ir par duālās 3D realitātes abu polaritāšu vienlaicīgu izpausmi. Tirgus izeja un ieeja mošejā atrodas blakus. Tāpat kā patiesa cilvēkmīlestība ar vēlmi vairāk nopelnīt. Ar to gan jau Gruzijā esmu sākusi aprast. Viesnīcas menedžeris un komanda, kas iznāk ārā pavadīt, teju slauka asaras, saka, ka skums un gaidīs, vienlaicīgi nemaz nekautrējoties palūgt, lai ieliec 10 būkingā un tripadvaizerā ieraksti atsauksmi, īpaši atzīmējot viņa vārdu :)

Nenormālā (atļaušos lietot šo vārdu) ražošana un mēģinājumi to visu pārdot. Tās krāsas un garšas, pārdevēju izdoma un attieksme, protams, rada vēlmi kādu gabaliņu no tā visa paņemt sev līdzi, taču šoreiz, izņemot olīvas un dažas kleitas, es neko nenopirku. Tā kā mana vājība ir mājas iekārtošana, tad iekrītu es uz lampām, tepiķiem, vāzēm un tekstilu. :) Un te nu Turcija, līdzīgi kā Bali, kairina  visas manas maņas, taču tad būtu jāpērk vēl viena māja, lai atkal būtu poligons manām maniakālajām mājas iekārtošanas izpausmēm :)

Taču vairāk man patīk staigāt pa ieliņām un tirgiem, vērot cilvēkus, tirgotājus, zemniekus, amatniekus, pieskarties krāsainajiem traukiem, rotām, vērot gaismas rotaļas mozaīklampās. Tas ir cilvēku radošums, kas šādi izpaužas. Dvēsele rotaļajas un izpauž sevi fiziskajā pasaulē. To vērot vienmēr ir interesanti.

Jā, ir patēriņa kults, ir tūkstošiem nevajadzīgu lietu pārprodukcija, bet šis ir 3D dvēseļu poligons un te ir attīstībā. 3D, bet attīstība. Te jaušama rosība, optimisms, iniciatīva, virzība, kas neviļus liek salīdzināt un sajust to pesimistisko stagnāciju, kas ir pārņēmusi daļu Rietumu pasaules. Te es nejutu neko no tā, kas notiek pasaulē un mutuļo cilvēku prātos. Šeit sajutu dzīvi šeit un tagad. Un vēlmi šo dzīvi dzīvot.

Un vēl, ko vēroju, ka tā ir vīriešu pasaule - vismaz tajā, kas attiecas uz darbu. Vietējo sieviešu uz ielām ir maz. Pat puikas palīdz tēviem un visi raujās vaiga sviedros. Visur strādā kā bitītes tieši vīrieši. Smagi strādā. Kaut kā pareizi tas sajutās. Noteikti pareizāk nekā kaimiņu Gruzijā, kur jaunieši ir dīkdieņi līdzās saviem tēviem, kas dzer un svin dzīvi, par tālumā strādājošo sievu atsūtīto naudu.

Lūk, pavisam svaiga Stambulas sajūta aizceļoja pie Tevis. 

Lai rakstiņam pievienotu praktisko vērtību, uzrakstīšu dažus ieteikumus, kas var noderēt, ja arī Tu sajutīsi šīs senas Vietas Saucienu.

Turcija vai Turkiye, kā tagad tā jāsauc, var būt gan dārga, gan lēta. Tas kā izvēlies un kā paveicās. 

Vietējā valūta ir liras, kuras kurss uz šodienu ir par 100 lirām 5,60 eur, bet visi ņem pretī arī dolārus un eiro.

Centrā, ap Aya Sofia, viss ir daudzkārt dārgāks nekā attālākās vietās. Piemēram, pirmajā reizē SIM karti pirku pa 25$ (20gb), jo lētāku (ar mazāku interneta apjomu) nevarēju atrast...

Taču kilometru tālāk uz Lalelī rajona pusi katrā telefonu kantorī varēja iegādāties no 2GB, pa dažiem eiro.

Vecpilsētas rajonā ir divi lieli tirgi- Grand Bazar un Spice (Egyptian) Bazar. Abi ir grezni un interesanti kā apskates objekti, bet man personīgi Grand Bazar nepatīk. Tas ir izteikti orientēts uz tūristiem, tirgotāji agresīvāki, prece nekvalitatīvāka un 3x dārgāka nekā citur.

Spice Bazar un apkārtne man patīk. Tur es iegādājos arī olīvas pa 2-3 eur kg un atvedu mājās daudz (man ļoti garšo viņu olīvas), sierus un citus gardumus. Spice Bazar apkārtnē var nopirkt dzīvu un nedzīvu- amatnieku izstrādājumus, traukus, elektroniku, feikus, tekstilu, tepiķus, lampas, pārtikas produktus, -īsāk visu iespējamo! Ak, jā- te ir dabīgo akmeņu un izstrādājumu ieliņa, kur gribās nākt katru dienu! Un tirgus teritorijā atrodas manā mīļākā - Suleimana znota Rustema Paša celtā mošeja. Neliela, bet ārkārtīgi skaista un grezna...

Turcijā ir jākaulējas, jo tā ir daļa no darījuma procesa. Ja zini īsto cenu, tad ir vieglāk, bet ir vajadzīgs laiks, lai to uzzinātu.

Par labu ādas jaku var prasīt 300$, bet Lalelī rajonā viņi to ir iepirkuši pa 50$. Tu vari pats aiziet pakaļ un dabūt pa 50$, vai piedāvāt veikalā nopirkt pa 70$... Vai pa 150$, ko pārdevējs, tev promejot, nosauks kā pēdējo cenu. 

Tiem, kam patīk šopings, droši var ieteikt vairumtirgotāju rajonu Lalelī, kurš atrodas blakus vecpilsētai (ir vēl citi), kur var sarunāt nopirkt pa vienam, vai par apjoma cenu. Apjoma daudzumi tur ir no 4 gabali. To visu es uzzināju, jo bijām kopā ar ģimeni, bet znota mammai Mārītei ir veikals Kante Jelgavā. Nedaudz pastaigājot ar viņu, bija interesanti saprast, kā šī visa mašinērija darbojas. Mēs dabūjām savas izvēlētās kleitas pa vairuma cenu, bet pārējās 3 šodien tiek izliktas veikalā :)

Tāpat ir šopincentri un ielas, kas mani neinteresē, jo es parasti izvēlos apmesties, tur, kur var visu izstaigāt ar kājām un maksimāli sajust vietējo kolorītu.

Vēl ir jāpasaka, ka preču kvalitāte ir slikta. Labāka maksā dārgāk un ir jāmeklē.

Bērniem ir delfinārijs, izklaides centri, akvārijs, bērnu laukumiņi un katra stūra. Pieaugušajiem daudz un dažādi apskates objekti, iespēja braukt uz Prince Islands- salām (45 min-2h brauciens, atkarībā no laivas), kur var izbaudīt arī pludmales atpūtu, hamami, utml.

Ēdināšana. Nu, šeit ir visvairāk kļūdu pieļauts, jo tūristiskajos rajonos ir dārgi un ļoooti nekvalitatīvi. Briesmīgākos Cēzara salātus es esmu redzējusi šeit. Pētersīļi (daudz), kāposti un cepta vista :D Taču ir forši restorāniņi- iesaku Trip Adviser visu izpētīt un doties uz konkrētu vietu. Jo pa ceļam uz ieliņām, kur sauks iekšā viss izskatīsies labi, bet nebūt tā negaršos.

Vispār Turcijā garšīgi esot vietējo ieskrietuvēs un tiešām uz klientu strādājošos restorānos.

Naktsmītnes. To jau biju dzirdējusi, ka  Stambulas vecpilsētā atrast viesnīcu, kas atbilstu tam, kas redzams bildēs un, ko atspoguļo cena, ir teju neiespējami. Un varu to apstiprināt. Ja ziniet, kādu viesnīcu, kurā viss ir forši, uzrakstiet komentāros. Mums vēl paveicās, ka viesnīcai (Garden House Hotel), lai arī bija pāris ļoti nepatīkami momenti, tomēr tie bija risināmi un fantastiskais restorāns un attieksme, atsvēra visu.

Tiem, kas vēlas redzēt vairāk un saudzēt kājas, iesaku iegādāties Stambulas karti un braukt ar tramvaju, metro un kuģīti, jo Stambula ir sastrēgumu pilsēta, ar citiem transportiem tas ir ļoti ilgi.

Stambula man šķiet draudzīga un droša. Man tas vispār ir ļoti svarīgs arguments, lai kāda vieta mani uzrunātu. Nekas no tām sajūtām, kas kas mani vakaros pārņēma Indijā vai Ēģiptē.

Ieteikums nebraukt vasarā. Atšķirībā no aprīļa, cilvēku masas ir milzīgas. Manējie Aya Sofija netika, jo karstumā rindā būtu jāstāv vismaz 3 stundas. Aprīlī mēs gājām katru dienu bez rindas. Gara rinda gan bija uz TopKapi, bet tur ir darboņi, kas pa naudu laiž bez rindas. Tirgos arī bija grūti pārvietoties. Tādēļ labāk izvēlēties citu laiku Stambulas apmeklēšanai. 

Klimats ir burvīgs. Bija līdz 28 grādi, dažreiz mākonīši, kas man ir komforta laikapstākļi.

Labāk prasīt istabiņu uz pagalmu, lai ir klusāk un jārēķinās, ka pie mošejām (kas ir uz katra stūra) apmetoties, būs jāpiedalās nakts lūgšanās. Man gan kaijas vairāk traucēja ar savu ķērkšanu.

Vakar vēlu atgriezos mājās, salēju savas daudz cietušās, pusdzīvās permakultūras kastes, šodien iekārtoju terases biroju un piesēdos, lai, pēc ilgiem laikiem, uzrakstītu šitādu palagu!

Ceru, ka bija interesanti! Kā Tev?

Attēli un sajūtas ir manā Instagram kontā: https://www.instagram.com/intabluma/

! Šis ir mans vecais, sen nelietotais Blogs. Mājaslapa iegūst jaunu veidolu, tādēļ ieliku šeit, kur var parakties pa ļoti seniem maniem rakstiem :)

Viss aktuālais: https://t.me/sirdscels un https://taplink.cc/intabluma