svētdiena, 2014. gada 6. aprīlis

Magdalēnas Manuskripts -Sākums


Ievads no manis

Ir lasītas ļoti daudz grāmatas, - labas, interesantas, aizraujošas, un ne visai... Bet nemaz nav tik
daudz tādu, kas spēj dziļi aizskart sirdi.. Un vēl vairāk- dziedināt...
Toma Keniona/Džūdijas Saijonas kopdarbs ir maģisks un reizē tam piemīt milzīgs terapeitisks efekts, dziedinošs spēks...
 Vibrācijas, kuras spēj izlausties cauri visiem apziņas līmeņiem, pacelties pāri dualitātei un aizskart visdziļākos virsapziņas slāņus... Dziedināt ne tikai konkrēti Tevi, bet visu sieviešu dzimumu cauri laiku laikiem... 
Mēs visas esam māsas... Izlaižot šīs atziņas, izpratni caur sevi, atbrīvojot gadsimtus krātos aizvainojumus, pazemojumus, bailes un sāpes, attīroties, mēs dziedinām pašas sevi un visas Sievietes.
Ļaujies šim stāstam, izjūti, izlaid to caur savu sirdi, un Tu sajutīsi- kaut kas ļoti sens un smags atstās Tavu dzīvi...
Neizmērojamā pateicībā autoriem un Intai, vienai no Meiteņu dienu dalībniecēm, kura uzņēmās tulkot šo darbu. Kā dāvanu katrai, kas izlasa....
Mīlestībā-Inta


Toms Kenions, Džudī Saiona
Magdalēnas Manuskripts
Tulkojums no krievu valodas (Inta)



Jau no bērnības manī tika audzināta izpratne par maģiju. Mans tēvs bija no Mezopotāmijas, māte –


no Ēģiptes. Viņa pielūdza Izīdu, lai tā dotu svētību bērniņa nākšanai pasaulē. Šis bērns esmu es. Mans vārds ir Marija Magdalēna.


Divpadsmit gadu vecumā es tiku nosūtīta uz slepenu Iesvētīto kopienu, kas atradās Izīdas paspārnē. Es apguvu Ēģiptes noslēpumus, Hora Alķīmiju un Izīdas Seksuālās Maģijas kultu. Es satiku viņu, ko jūs saucat par Jēzu, kad biju izgājusi visas iesvētīšanas stadijas, un biju sagatavota, lai tiktos ar viņu pie akas.


Evaņģēlijā mani sauc par grēcinieci, jo visi manā ordenī iesvētītie nesāja rokassprādzi čūskas formā; visi zināja, ka mēs nodarbojamies ar seksuālo maģiju, tādēļ jūdi mūs uzskatīja par izvirtuļiem.


Kad es ieraudzīju Jēzu un mūsu skatieni satikās, es sapratu, ka mēs esam nolemti viens otram.


Stāsts, ko jums stāstīšu, bija zināms vienīgi maniem līdzgaitniekiem. Par to sacerēts daudz leģendu. Bet es jums pastāstīšu par visdziļāko mīlestību, nevis par jaunu atklāsmi, ko pasaulei nesa Jēzus. Mans stāsts ir mīlestības stāsts.


Jēzu pastāvīgi pavadīja ļaudis, un mums ārkārtīgi reti izdevās pabūt vienatnē.


Evaņģēlijs klusē par to, kas bija zināms vienīgi dažiem mums tuviem cilvēkiem. Neilgi pirms notikumiem Ģetzemanes dārzā mēs ieņēmām bērnu. Mūsu meitai tika dots vārds Sāra (Sarah).


Tas, ko es jums stāstīšu, liksies pilnīgi neticami.


Es atceros meldrus Sant Mari de la Merā (Saintes-Maries-de-la-Mer), kaut toreiz protams šo vietu sauca citādāk. Tur mūsu laiva piestāja krastā. Sāra vēl bija pavisam maziņa – viņai vēl nebija pat gads. Atceroties šos notikumus, es vai lūztu no sāpēm.


Es biju klāt, kad Jēzu sita krustā. Es redzēju viņu kapenēs. Es kopā ar viņa māti ietinu autos viņa miesu. Uz visiem laikiem man atmiņā palikusi mirru smarža – tā bija viena no vircēm, ar kurām mēs iesvaidījām Jēzus miesu.


Jēzus man parādījās spilgtā starojumā. Es neticēju savām acīm, tādēļ pieskāros viņam. Viņa skolnieki bija greizsirdīgi uz mani, jo biju pirmā, pie kuras viņš ieradās.


Bija dīvaini apzināties, ka mans iemīļotais pārcēlies citā pasaulē tai laikā, kamēr mēs ar meitu no Ēģiptes, uz kurieni bijām pārcēlušās sākumā, bet kļuva nedroši un mums atkal nācās doties ceļā, šķērsojām Vidusjūru.


Mēs izcēlāmies krastā mežonīgā vietā, kuru vēlāk sāka saukt par Franciju. Tur mūs sagaidīja Izīdas kulta priesterienes. Tālāk mēs devāmies uz ziemeļiem druīdu apsardzībā, kuri bija izdzirdējuši Izīdas saucienu aizstāvēt viņa meitu Sāru. Mēs šķērsojām vēl vienu milzīgu ūdens klajumu, dodoties tās zemes virzienā, kuru vēlāk nosauca par Angliju.


Mūs paslēpa druīdu svētākajā vietā – Glastonberijas Torā (Glastonbury Tor). Lai arī Anglijā bija drošāk kā Izraēlā vai Ēģiptē, Romas ietekme bija sajūtama arī tur, tādēļ mums nācās slēpties.


Mēs dzīvojām tai apvidū vairākus gadus. Sāra apprecējās ar cilvēku, kura pēcteči kļuva par templiešu bruņiniekiem. Es pārcēlos uz ziemeļiem, uz Velsu, un dzīvoju jūras malā līdz sava mūža galam.


Tais dienās, kuras es pavadīju pie jūras vienatnē, Jēzus bieži mani apciemoja. Protams, tagad viņa ķermenis drīzāk bija enerģija un gaisma, nevis miesa, tomēr bija lieliski atkal būt kopā.


Kad es šķīros no šīs pasaules, viņš bija kopā ar mani un aizveda mani līdzi uz to vietu, kuru daudzi sauc par paradīzi, kaut patiesībā tā ir vienkārši vieta dvēselē.


Es sāku savu stāstu ar tikšanos pie akas, jo mana dzīve daudzējādā ziņā pa īstam sākās tieši tur, un visi iepriekšējie gadi bija vienīgi sagatavošanās šim brīdim.


Tajā rītā es sajutu uztraukumu, sajūsmu, trīsas rokās un kājās vēl pirms tam, kad tikāmies. Kad viņš pienāca pie akas, es jau biju ielaidusi savu trauku ūdenī, bet viņš palīdzēja man to izcelt. Ieraugot manu zelta rokassprādzi, daži apustuļi nolēma, ka esmu grēciniece un bija izbrīnīti, ka Meistars palīdz tādai sievietei.


Taču mani tas neaizskāra. Jēzus acis pārcēla mani citā pasaulē. Kad mūsu skatieni sastapās, man šķita, ka es raugos mūžībā un es sapratu, ka viņš ir tas, kuram es tiku gatavota un arī viņš to saprata.


Es sekoju pa pēdām viņa skolnieku pūlim. Vakaros mēs ar Jēzu palikām divatā, ne katru gan, jo viņa klātbūtne pastāvīgi bija nepieciešama citiem.


Tie, pie kuriem es apguvu Hora Alķīmiju un Izīdas Seksuālās maģijas mākslu, uzskatīja mani par izvirzīto skolnieci. Bet pirmo reizi Jēzus skavās, es jutos tikai kā trausla sieviete un man nebija viegli atrast vidusceļu caur kaisli līdz augstākam līmenim, kaut tieši to man mācīja.


Tehnikas, kurās tiku apmācīta es, kā arī metodes, kuras Ēgiptē apguva Jēzus, palīdzēja man uzlādēt viņa Ka (enerģētisko ķermeni (tiek identificēts arī ar garu)) ar gaismu un milzīgu spēku, kas atviegloja viņam darbu ar tiem cilvēkiem, kuri nāca pie viņa.


Evaņģēlija atgādinājumi par to, ka es atrados pie akas, kad ieradās Jēzus, izsauc manī smaidu, jo tajās naktīs, kad mēs bijām divi vien, viņš nāca pie manas „akas”, lai smeltos no tās Izīdas varenību un iegūtu papildus spēku.


Tagad tas viss šķiet kā sapnis, tomēr atmiņas kā iepriekš ir spožas un tīras. Kad es par to runāju, mana sirds ir trīsu pilna, it kā viss būtu noticis tikai vakar. Es atceros pirmo nakti kopā ar Jēzu tikpat skaidri, kādas mēdz būt debesis virs Jeruzālemes.


Pārvarot sevī sievietes vēlmes un pacēlusies garīgās alķīmijas augstumos, es ieraudzīju citādu Jēzu – jau spilgti starojošā gaismā.


Virs viņa galvas bija balodis, un no viņa izstarojās zeltaini stari. Viņa garīgajā veidolā mirdzēja Zālamana, Hatora (Hathors), Izīdas, Anubisa un Ozīrisa zīmogi. Tās bija viņa pārciesto iesvētīšanas pakāpju zīmes. Tur bija arī citi – man nesaprotami simboli, kuri bija daļa no man nezināmām kultūrām, kurās es netiku apmācīta, bet, spriežot pēc man zināmiem ēģiptiešu zīmogiem, viņš bija Augstākā Dieva Hora sekotājs.


Taču vēl viņš nebija izgājis iniciāciju caur nāvi, un mana trīcošā sirds zināja, ka man lemts stiprināt viņa dvēseli ar Izīdas un Kosmiskās Mātes varenību, lai viņš spētu iziet caur tumsas portālu un sasniegtu Horu.


Pēc tam, kad mēs pirmo reizi mīlējāmies, savienojot mūsu garīgo ķermeņu enerģijas, notika alķīmisks process un Jēzus iesnaudās. Turot viņu savos apskāvienos, es izjutu milzīgu vēlmi viņu aizsargāt, vienmēr būt kopā ar viņu, bet vienlaikus arī ledainu pārliecību, ka mūs izšķirs spēki, kas ir daudzkārt spēcīgāki par manām vēlmēm.


Baznīca sauc mani par grēcinieci, taču es tam nepiekrītu. Baznīca cenšas pārliecināt, ka sieviete ir netīra, bet seksuālās pievilcība starp vīrieti un sievieti – netikums. Taču tieši kaisles magnētisms ir augšāmcelšanās šūpulis.


Šis noslēpumu noslēpums bija zināms viesiem Izīdas Iesvētītajiem. Tomēr es nekad nedomāju, ka man būs lemts pilnībā īstenot to savienībā ar Jēzu.


Tas bija mana gara un sirds ceļojums.


Bet tiem, kuri vēlas zināt par fizisko ceļojumu… Pēc Jēzus sišanas krustā mēs ar viņa māti Mariju, vēl divām sievietēm, Jāzepu no Aritmijas un viņa 12-gadīgo dēlu Āronu devāmies ceļā no Ziemeļēģiptes. Pirms mēs varējām nogriezties rietumu virzienā, mūsu ceļš aizvirzījās uz austrumiem, bet tā kā mūsu laiviņa bija maza, mums nācās piestāt un nodrošināties ar pārtiku. Mēs apmeklējām Maltu, nelielas saliņas, Sardīniju un vietas, kuras pazīstamas kā Činkve Terre. Beidzot mēs piestājām Sant Mari de la Merā un caur Renē le Šato (Rennes-le-Château) devāmies uz Ziemeļfranciju, bet tālāk pāri līcim uz zemi, ko tagad sauc par Angliju. Tur mēs dzīvojām Glastonberijā līdz Sārai palika 12 gadu.


Kad Sārai bija 12 gadu, mēs atgriezāmies tajā pat meldru aizaugušajā vietā, kurā reiz izkāpām krastā. Tā kā Ēģiptē atgriezties bija bīstami, man bija jāiesvēta sava meita Izīdas kultā un es viņu izpeldināju Vidusjūras ūdeņos, sekojot man dotajiem norādījumiem.


Pēc tam mēs atgriezāmies Glastonberijā. 16 gadu vecumā mūsu meita apprecējās ar cilvēku no slavenas ģimenes, kuras pēcteči kļuva par templiešiem.


Šīs ģimenes asinis mantoja templieši. Kad Sāra apprecējās un kļuva patstāvīga, es devos uz ziemeļiem, uz Velsu, kur mazā akmens mājiņā nodzīvoju līdz pat sava mūža pēdējai dienai.


Aiz manas mājiņas tecēja strautiņš, kurš aizsākās no neliela paugura. Dienām es uzturējos tajā vietā, kur tas sadalījās. Divas straumes tecēja līdzās, tad viena pagriezās pa labi, otra – pa kreisi. Es sēdēju starp tām, pārdomājot savu un Jēzus dzīves tecējumu, par to, ka arī mūsu dzīves tāpat neilgu laiku tecēja līdzās, bet vēlāk aizplūda katra uz savu pusi.


Uz viesiem laikiem man palicis atmiņā, kā Jēzus pēc augšāmcelšanās parādījās man pirmo reizi.


Spīdēja jauns mēness, debesis bija skaidras. Viegla migliņa bija pārklājusi viršu klajumu, un viss šķita sudrabots no mēness un zvaigžņu gaismas. Es ieraudzīju stāvu, kas man tuvojās pa taciņu, kura veda manas mājiņas virzienā.


Viņš pienāca tai brīdī, kad es biju izgājusi iesmelt no akas ūdeni un izskatījās tieši tāpat kā agrāk, tikai izstaroja skaidri redzamu gaismu.Manas acis pieplūda asarām, mana sirds notrīcēja.


Es pieskrēju viņam klāt, tad apstājos, atceroties vārdus, kurus viņš man teica tūlīt pēc augšāmcelšanās.


- Pagaidām nepieskaries man, - viņš teica, - jo es vēl neesmu nonācis pie Tēva.


Ak, kā gan es, Izīdas Iesvētītā, visus šos gadus sapņoju izstāstīt par to patiesību!


Ko viņš domāja, to sacīdams? Kristieši zina tikai daļu patiesības. Lielākā daļa ir apslēpta Varenās Mātes mistērijās; bet, tā kā baznīca centās diskreditēt sievišķo sākotni, to slēpa.


Bet patiesība ir saistīta ar Ka ķermeni, kuru mēs – Iesvētītie- saucam par ēteri vai garīgo līdzinieku (jo Ka ķermenis, ja ir pietiekami uzlādēts ar dzīvības enerģiju, atgādina fizisko ķermeni). Atšķirībā no fiziskā ķermeņa, Ka nesastāv no miesas, bet no enerģijas un gaismas.


Kad Jēzus ieradās pie manis tūlīt pēc augšāmcelšanās, viņš bija savā Ka apvalkā, taču tas vēl bija enerģētiski nestabils, jo viņš vēl nebija nonācis pie Tēva, proti, pie sava Radītāja. Lai to izdarītu, viņam bija jāšķērso nāves portāls un jāiziet cauri savas būtības pirmsākumiem.


Kā es atminos, viņš to izdarīja divu iemeslu dēļ. Pirmais – Virsdvēselei tas dod milzīgu Ka spēku. Otrs – iziet nāves ceļu, lai citi, sekojot viņa gaismai, varētu vieglāk šķērsot tumsu.


Tai pirmajā naktī, kad mēs atkal tikāmies – es jūtu to tagad, jo viss ir tik dzīvs, tīrs un spēcīgs – mana sirds piepildījās ar prieku par to, ka atkal esmu kopā ar viņu. Viņš atnāca pie manis pirms pusnakts un aizgāja pirms rītausmas. Visas šīs stundas mēs atdusējāmies blakus, mūsu Ka ķermeņi atkal savijās un mums nebija vajadzīgi vārdi. Mēs sazinājāmies telepātiski. Pat neveicot fizisku savienošanos, mūsu enerģijas savienojoties, pacēlās augšup pa mūsu mugurkaula kanāliem uz kroņa čakru virs mūsu galvām, kas izsauca manī ekstāzi un svētlaimi.


Tādā veidolā viņš nāca pie manis vairākas reizes gadā daudzu gadu garumā. Reizēm mēs sarunājāmies, bet lielākoties mēs vienkārši bijām kopā.


Es jautāju, kur viņš atrodas starplaikos starp mūsu tikšanās reizēm. Viņš atbildēja, ka apmeklē dažādas svētvietas uz zemes un tiekas ar dažādām tautām, veidojot gaismas taku.


Kādā no tikšanās reizēm es lūdzu izskaidrot šo samērā dīvaino jēdzienu.


Jēzus uzzīmēja uz klona apli, pēc tam figūru no diviem trīsstūriem, kuri savstarpēji savijušies veido Zālamana Zīmogu jeb Dāvida Zvaigzni. Viņš sacīja, ka esot daudz zemju, par kurām mums nekas nav zināms. Tajās ir vietas, kuras atbilst Zālamana Zīmoga punktiem. Apmeklējot tās, viņš rīkojās tā, lai viņa garīgais darba piepildītu šīs pasaules audeklu.


No visiem Jēzus apmeklējumiem visspilgtāk atceros to reizi, kad tas sakrita ar Sāras viesošanos.


Viņa bija stāvoklī un vēlējās mani satikt, lai saņemt svētību. Es biju ļoti priecīga satikt viņu un viņas pavadoņus. Sāra bija sūtījusi man vēsti par ierašanos ar druīdiem, bet viņu vēsts pienāca tikai dienu pirms Sāras ierašanās. Viņa ciemojās pie manis trīs dienas. Otrajā naktī ieradās Jēzus.


Nezinu, vai jūs sapratīsiet, cik dīvaini tas bija. Sāra taču nekad nebija redzējusi savu Tēvu, bet Jēzus – savu meitu. Un lūk, viņi pirmo reizi satikās! Viņas tēva fiziskais ķermenis bija izgaisis gaismas uzliesmojumā augšāmcelšanās brīdī, un tagad viņš bija savā Ka ķermenī, kurš izstaroja skaidri saskatāmu gaismu.


Viņi abi bija aizkustināti: Sāra līdz asarām, bet Jēzus līdz milzīgai sajūsmai. Viņai pavadīja stundu vienatnē, pastaigājoties. Es nezinu, par ko viņi runāja, bet no viņu sarunas sākuma līdz beigām debesis bija pilnas krītošām zvaigznēm.


Aizejot pirms rītausmas, Jēzus Jēzus uzlika roku uz Sāras vēdera un svētīja bērniņu. Sāra aizbrauca nākamajā dienā miera piepildīta.


Tā, esmu pateikusi jums visu, ko gribēju teikt par savu kā mātes dzīvi, tagad es stāstīšu par sevi kā Iesvētīto, par Hora Alķīmiju un Izīdas noslēpumiem.


Tagad es stāstīšu par savu mīļo dvēseles māsu, Jēzus Māti, kuru pazīst kā Mariju.


Marija arī bija Izīdas Kulta Iesvētītā un tika audzināta Ēģiptē. Lūk, kādēļ, glābjoties no ķēniņa dusmām, kas draudēja viņiem Izraēlā, viņi ar Jāzepu slēpās Ēģiptē: tur viņi bija drošībā Izīdas Priesteru un Priesterieņu vidū.


Marijas apmācības atšķīrās no manām, tomēr mēs kalpojām vienam mērķim. Lai paskaidrotu, ko man nozīmēja Marija, man jāatklāj viens no vislielākajiem Izīdas kulta noslēpumiem. Skaitījās (un es esmu ar to vienisprātis), ka noteiktos apstākļos pati Dieviete var iemiesoties sievietē ar piedzimšanu vai garīgo iesvētīšanu.


Marija, Jēzus māte, agrā jaunībā sava gara tīrības dēļ tika godināta no Izīdas Priesteru un Priesterieņu puses. Viņa tika apmācīta kā Iesvētītā un sasniedza augstākās virsotnes, taču viņai bija lemts kļūt par Dievietes Iemiesojumu, nevis Priesterieni.


Lai kļūtu par Dievietes Iemiesojumu, jābūt garīgi ievirzītai, jo tas prasa sarežģītākos garīgos treniņus un disciplīnu. Pēdējā iesvētīšanas pakāpē Marija kļuva par enerģijas plūsmas glabātāju, kas nāca no pašas Izīdas. Šajā ziņā viņa bija Kosmiskās Mātes iemiesojums. It kā viņas būtu divas: Marija – cilvēks, skaidra savā sirdī un dvēselē, kurā glabājās tiešs portāls uz Vareno Māti, kura radīja visu matēriju, laiku un izplatījumu.


Tēlaini izsakoties, tā tika klāts galds brīnišķīgas būtnes ieņemšanai – viņas dēlam Jēzum.


No Izīdas Kulta skatu punkta raugoties, procesa laikā, kuru baznīca sauc par Nevainīgo Ieņemšanu, Marija kļuva par Dievišķā un galaktiskā savienošanās liecinieci, kura laikā Tēva Pirmsākums, vai Gars, iesēj sēklu Mātē – Izīdā (Mātē, kura uztver Gara impulsu). Šī trauslā un spēcīgā garīgā enerģija sakoncentrējās Marijas klēpī un deva dzīvību Jēzum.


Kad apustuļi pienāca man klāt pie akas, arī Marija bija viņu vidū. Viņa atpazina manī Izīdas Iesvētīto pēc čūskas veidola zelta aproces, bet, būdama gaišredzīga, redzēja arī Izīdas Zīmogu, kas laistījās manā Ka ķermenī.


Vispirms es ieskatījos Jēzus acīs un, kā jau iepriekš teicu, viņa spēcīgā klātbūtne aiznesa mani citās pasaulēs. Tad es ieskatījos viņa mātes acīs. Viņas skatienā es izlasīju, ka viņa manī ir atzinusi Izīdas Kulta Iesvētīto. Kaut arī Marija netika apmācīta Seksuālās maģijas mākslā, viņa saprata, ka es tiku gatavota Jēzum.


Ar šiem diviem kopā es lidoju uz transcendentālās mīlestības spārniem, jūtot kā augšup ceļas mans gars.


Tomēr, ieskatoties Jēzus mācekļu acīs, es ieraudzīju tajās nosodījumu. Viņi mani uzskatīja par grēcinieci (kā arī neskaitāmas paaudzes pēc viņiem).


Taču es teikšu, ka Jēzum un viņa mātei, es biju nevis grēciniece, bet tīrs, pašas Izīdas dziedējošas un auglīgās enerģijas trauks. 


Vīrieša dzīvē – nav svarīgi, cilvēka vai dieva – pienāk brīdis, kad māte vairs nespēj dot viņam to, kas viņam ir nepieciešams. Viņa mīlestība nepazūd, bet viņam ir nepieciešams citas sievietes enerģētisks atbalsts. Tāda sieviete biju es.


Tur, pie akas, Marija mani atzina un nodeva man savu dēlu. 


Mēs ar Mariju pavadījām kopā daudz laika, apspriežot Jēzus darbus, viņa vajadzības un manu vietu viņa dzīvē. Mēs abas zinājām, ka es kalpoju augstākam mērķim. Neskatoties uz to, ka mani tam gatavoja, šīs zināšanas lika man justies apbrīnojami. Es vēl aizvien notrīcu, domājot par to.


Veltot dienas un naktis rūpēs par Jēzus un viņa mācekļu vajadzībām, mēs ar Mariju ļoti satuvinājāmies. Es viņu iemīlēju un mīlu aizvien – par fizisko skaistumu, par viņas sirds un gara tīrību un maigumu, ar kādu viņa izturējās pret pasauli.


Varu teikt, ka Marija, kalpojot kā Izīdas trauks, kā Dievietes Iemiesojums, bija augsti izglītots Meistars. Bet pēc tāda kalpojuma, viņas meistarība un garīgā pilnība vienkārši izbrīna.


Marija uzturas dievišķajās pasaulēs, un viņas līdzjūtība un mīlestība nepārtraukti līst pār visiem. Viņa ir pieejama visiem cilvēkiem neatkarīgi no to ticības. Kad jūs viņu saucat, ziniet – viņa jūs dzird.


Turpinājumā es vēlos pastāstīt par Izīdas Kulta Seksuālo Maģiju un Hora Alķīmiju, un atklāt noslēpumus, kurus senākos laikos Iesvētītais nebūtu atklājis pat pirmsnāves bailēs. Taču tagad ir citi laiki.


Laiks, kā jūs zināt, tuvojas nobeigumam, un es saņēmu Dievietes (Dieviete mani lūdza) atļauju atklāt jums dažus no visstingrāk noslēpumā turētajiem noslēpumiem cerībā, ka jūs laikus spēsiet paplašināt savu apziņu.


Hora Alķīmija – tās ir Ka ķermeņa pārveides metodes. Kad Ka piepildās ar enerģiju un gaismu, Iesvētītā magnētiskais lauks pastiprinās, un tas, ko viņš vēlas, notiek daudz ātrāk.


Tomēr, kad cilvēks pilnībā sevi velta savai Dievišķajai Dvēselei (Ba), dzīšanās pēc personiskajām vēlmēm, ja ne izbeidzas, tad pārstāj būt par eksistences jēgu. Tā vietā cilvēks cenšas attīstīt augstākas sava Es kvalitātes, sekojot Dievišķās Dvēseles (Ba) norādījumiem. 


Dievišķā Dvēsele (Ba) eksistē daudzkārt augstākā vibrāciju līmenī, nekā fiziskais ķermenis vai Ka (fiziskās formas garīgais vai ēteriskais dubultnieks). Ka ķermenī atrodas kanāli, kurus var stimulēt un atvērt. Šo noslēpumaino kanālu atvēršana Ka ķermeni pastiprina. Hora alķīmija arī domāta Iesvētītā potenciāla aktivizēšanai caur čakrām.


Mūs, Iesvētītos, mācīja aktivizēt Čūskas Spēku, virzot to par mugurkaula enerģētiskajiem kanāliem un atverot noteiktus smadzeņu centrus. Tas radīja tā saucamo Ureju.


Urejs – liesma, bieži zilā krāsā, kas vertikāli un horizontāli izplatās pa kanāliem mugurkaulā un smadzenēs. Tā viļņveidīgi lokās, sekojot enerģijas izmaiņām šajos kanālos. Ureja aktivizēšana pastiprina smadzeņu aktivitāti visā, kas skar loģiku, jaunradi un, kas ir pats svarīgākais – uzņēmību, jo Iesvētītā uzdevums ir viņa esības kvalitātes izmaiņa, lai kontakts ar Ba (Dievišķo Dvēseli) būtu skaidrs un brīvs. 


Kad pirmo reizi sastapu Jēzu pie akas, viņa tuvums aktivizēja manu iekšējo Alķīmiju. Čūskas Spēks cēlās pa manu mugurkaulu, it kā es izmantotu zināšanas, kuras biju apguvusi.


Tai nakti, kad mēs pirmo reizi palikām divi vien, mēs praktizējām Izīdas Seksuālo Maģiju. Šis maģijas veids uzlādē Ka ķermeni ar milzīgu magnētisko spēku ar orgasma starpniecību, tā kā orgasma laikā ķermeņa šūnās notiek milzīga enerģijas izlāde. Atkarībā no izplatīšanās mēroga šī enerģija atbrīvo magnētisko potenciālu, kuru var izmantot.


Es vēlos izstāstīt par to sīkāk, bet pirms tam nepieciešams sniegt pamatzināšanas par fizisko tuvību un garīgo apziņu, tā kā baznīca no jums šo noslēpumu slēpa.


Savienojoties ar Jēzu, man kā Izīdas Iesvētītajai bija sevī jāatver noteikti kanāli. Mani pārsteidza tas, ka vairāki no šiem kanāliem viņa tuvumā atvērās spontāni. Sava stāsta sākumā es minēju, ka trīcēju kā sieviete un biju spiesta cīnīties ar savu kaisli un vēlmēm, tā kā Iesvētītā ceļš ir noteiktā veidā izmantot kaisles enerģiju, nevis ļaut tai sevi vienkārši vadīt. Alķīmija paģēr uzkrāt enerģiju, lai to vēlāk transformētu.


Kopā ar Jēzu mēs ļoti ātri sasniedzām to stāvokli, ko sauc „Melnās Čūskas”. Tas notiek, kad abi partneri pārvalda Hora iekšējo Alķīmiju un spēj atdzīvināt savā mugurkaulā Saules un Mēness čūsku. 


Gaišredzīgie zina, ka eksistē centrālais kanāls, kas plūst augšup pa muguru. Pa kreisi no tā atrodas Mēness Kanāls, pa labi – Saules, kuru jogi sauc Ida un Pingala.


Hora Alķīmijā cilvēks liek šīm divām plūsmām aktivizēties ar magnētisko lauku, kas līdzīgi čūskām, palīdzību.


Kreisajā pusē esošā Mēness Čūska ir pilnīgi melna - Tumsas krāsā; tā ir Tumsas iemiesojums un nes sevī Dievietes – visa esošā Mātes – potenciālu.


Saules Čūska ir zeltainā krāsā.


Iesvētītais liek šīm Divām Čūskām celties augšup. Ceļoties, tās šķērso čakras un krustojas. Hora Alķīmijā šīs Divas Čūskas krustojas piektajā čakrā (kakla) un visās zemākajās čakrās.


Pēc krustošanās piektajā čakrā tās nostājas viena otrai pretī apmēram tajā vietā, kurā atrodas čiekurveida dziedzeris – galvas centrā. Šajā vietā Iesvētītais iztēlojas trauku ar čiekurveida dziedzeri dibenā.


Čūskas nav statiskas, tās vibrē un dzirksteļo. Enerģija tās kustina un to ķermeņu savijumi Ka ķermenī izsauc magnētiskā potenciāla pastiprināšanos.


Vēlāk es runāšu par citām, ar to saistītām praksēm, bet tagad pievērsīšos Melno Čūsku praksei.


Mīlējoties, mēs ar Jēzu vienlaicīgi cēlām Divas Čūskas augšup pa mugurkaulu, pa Džed kanālu. Vienlaicīga orgasma brīdī izlāde, kas notiek pirmajās iegurņa čakrās, cēlās uz Kroni, tas ir, galvas augšējo daļu, stimulējot smadzeņu augstākos centrus.


Tajā pat laikā seksuālās ekstāzes brīdī mēs pilnībā pārslēdzām savu uzmanību uz saviem Ka ķermeņiem, tā kā ekstāze to pastiprina. Ekstāze baro un pastiprina Ka, un, kā es jau teicu, pastiprināts Ka kļūst daudz spēcīgāks magnēts, pievelkot Iesvētītajam to, ko viņš vai viņa vēlas.


Izīdas Seksuālā Maģija balstās uz sievietes iedzimto spēju izmantot magnētiskās enerģijas daudz dziļāku apziņas slāņu atvēršanai, pakļaujot sevi seksuālās enerģijas spēkam.


Kad sieviete jūtas dziļi mīlēta un cienīta (kā mani mīlēja un cienīja Jēzus), kaut kas atraisās viņas būtības dziļākajās dzīlēs un orgasma brīdī izsauc nekontrolējamas trīsas. Ja sieviete, jūtoties pilnīgā drošībā, ļaujas šīm trīsām, šim drebulim, lai tas viņu pārņem, atveras milzīga magnētiska piltuve, kuras centrs atrodas dzemdē.


Divi Iesvētītie, kuri praktizē Izīdas Seksuālo Maģiju, spēj pastiprināt savu Ka un ātri paplašināt savu apziņu ar šo magnētisko lauku spēku.


Izvirzīto Izīdas Seksuālās Maģijas praksēs Iesvētītais – vīrietis liek abām savām Čūskām celties pa sievietes Ka ķermeni, bet sieviete liek savām Divām Čūskām celties pa vīrieša Ka ķermeni. Šīs praktizēšanas rezultātā radies spēks pielīdzināms enerģijai, kas rodas atombumbas sprādziena rezultātā. Milzīgie magnētiskie „uzplūdu viļņi” var ar neticamu spēku papildināt Ka vai iznīcināt to, ja ar to rīkojas nepareizi.


Tieši tādu – izvirzīto – praksi pielietoja Jēzus tai naktī pirms Ģetzemanes Dārza. Šī milzīgā Ka ķermeņa magnētiskā potenciāla pastiprināšana deva viņam spēku priekšā stāvošajās grūtībās un, lai izpildītu uzdevumu, ko viņam nācās izpildīt iniciācijā caur nāves portālu. Pateicoties tam viņa ķermenis atgriezās pie to veidojošajiem elementiem gaismas uzliesmojumā (ko baznīca sauc par Augšāmcelšanos). Taču tas bija viņā dziļi notikušā procesa rezultāts. To radīja viņa Ka ķermeņa magnētisms, jo tikai ar uzlādētā Ka palīdzību viņš spēja iziet caur savu personisko visdziļāko būtību, cauri pašai nāvei. Praktizējot Izīdas Seksuālo Maģiju, mēs ar Jēzu sapratām, ka tas arī ir mūsu mērķis.


Jēzum katra savienošanās ar mani bija līdzeklis, lai pastiprinātu savu Ka. Lūk, kādēļ es iepriekš teicu, ka viņš nāca pie manas „akas”, jo aka”, ko Iesvētītā piedāvā vīrietim, ir bezgalīgs magnētisks potenciāls. Taču tas atveras vienīgi tad, kad sieviete jūtas mīlēta un droša. Tikai tad šādas prakses būs iedarbīgas, jo bez rūpēm un mīlestības, tās kļūst par tehnikām, kurām nav nekāda rezultāta.


Taču es biju gan sieviete, gan Iesvētītā. Es gadiem biju mācījusies un zināju, ko iesākt ar šiem kanāliem. Vienīgi mani izbrīnīja tas, ka es biju kaisles pārņemta arī kā sieviete. 


Es ievēroju, ka ilgojos katra Jēzus skatiena un pieskāriena, un tas laiks, ko pavadījām kopā, bija pats vērtīgākais manā dzīvē. Viņa pieskārieni, to izjušana, lika manī kaut kam atvērties, un dažkārt man gribējās smaidīt par sevi.


Es, kura tika apmācīta Izīdas Seksuālās Maģijas noslēpumos, kuru Priesteri uzskatīja par izvirzīto skolnieci – šī Iesvētītā – izrādījās iesācēja, būdama vienkārši sieviete.


Ziniet, sievietes sirdī, ķermeniskajā apziņā un gudrībā paslēpti daži no lielākajiem noslēpumiem un neiedomājamākajiem spēkiem, kas gaida, lai tie tiktu atklāti.


Un tas viss atveras Vīrieša pieskārienam!


Kad es runāju par Jēzu, esmu pārpilna ar mīlestību un jūtām, kuras esmu izjutusi pret viņu visos laikos.


Izīdas Seksuālā maģija pamatojas zinībās, ka sievišķās seksualitātes princips pēc savas būtības, ietver alķīmisku atslēgu. Šī alķīmiskā atslēga izpaužas mīlējoties – dzimumakta laikā. Kad tā aktivizēta pietiekami spēcīgi, Hora Alķīmija norit spontāni.


Man mācīja, ka, alķīmiski runājot, ir divi ceļi, pa kuriem sasniegt vienu mērķi. Hora Alķīmija bija abu prakšu pamatā, jo tika izmantoti vieni un tie paši kanāli. Tiem, kuri nevēlējās dibināt partnerattiecības, Hora Alķīmija bija līdzeklis, lai pastiprinātu un aktivizētu Ka līdz Augstāko Iniciāciju līmeņiem.


Tiem, kuri stājās partnerattiecībās, Izīdas Seksuālā maģija deva spārnus, ar kuru palīdzību pacelties pa Džed kanālu un sasniegtu Augstākās Apziņas līmeni.


Tas, ka baznīca nomelnoja mūsu seksualitātes noslēpumus un svētumu ir milzīga traģēdija. Gandrīz divus tūkstošus gadu viens no ātrākajiem ceļiem uz Dieva Izpratni tika uzskatīts par ļaunumu. Diemžēl baznīca to nosauca par grēcīgu un atbaidīja tos, kuri varēja to nejauši atklāt.


Lai arī daudziem brīnumi, kurus veica Jēzus, liekas neparasti, Iesvētītajiem tā ir dabiska apziņas potenciāla izpausme. Tie ir zīme. Brīnumi nenotiek vienkārši tāpat vien, un es vēlos pastāstīt par to no to zināšanu viedokļa, kuras mēs pārvaldījām.



(turpinājums sekos...)

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru