Un šeit ir mans stāsts.....
Pamodos nedaudz satraukta, taču ar apskaidrību, kas, atkal un atkal atceroties sapni, kļuva arvien pieņemamāka. Tas bija tas pats sapnis, kas vijās cauri manai dzīvei, sākot no skolas gadiem. Tad tas bija maigākā formā, šonakt jau visā tā nežēlestībā un tā laika dzīves realitātē.... Toreiz sapnī es šausmās atceros, ka aizmirsu pabarot savu bērniņu - zīdaini, šausmās atradu to zem gultas, atdzīvināju un pabaroju, apsolot sev tā vairs nekad nedarīt.
Bērnu man nav. Pie vainas laikam bija mans darbaholisms un bailes uzņemties atbildību par bērnu....bailes, ka aizmirsīšu viņu pabarot.... Tāds bija mans izskaidrojums līdz šīs nakts sapnis man deva dziļāku izpratni....
Šonakt man tika parādīta kāda no manām iepriekšējām dzīvēm :
Tas bija skrandaiņu un augstmaņu laiks. Es skrandaine- netīra, noskrandusi, jauna, kalsna sieviete, kam galvenais ir tikai viens - izdzīvot vienalga kā. Es biju dabūjusi (laikam nozagusi) ziedus, un tos spītīgi centos nolikt greznā viesnīcā, lai izdekorētu telpu. Es tiku dzīta ārā, zākāta, nicināta un bārta, taču es to nedzirdēju, kā kurla laidu gar ausīm un kārtoju ziedus. Mans uzdevums bija par katru cenu tos tur atstāt, lai dabūtu naudu.
Tur pat telpā uz galda bija mazs pārsiets vīstoklītis. Es ātri pacēlu tā vienu malu un absolūtā vienaldzībā uzmetu skatienu mana bērna - zīdainīša sejai. Tā bija meitenīte, nesen dzimusi. Pie sevis nodomāju - gandrīz aizmirsu par šo...seja vēl rozā, guļ, dzīva, tātad varu nebarot... tad pie sevis secināju, ka pārējie mani bērni ir pietiekoši lieli, lai paši sevi pabarotu un nodrošinātu savu dzīvi. Man nav vairs daļas gar viņiem, lai iet dzīvē....Viņi bija zēni, 3-4 gadu veci....
Atšķirībā no agrākiem sapņiem, šajā sapnī es skaidri sajutu sevi - kāda esmu, ko es domāju un ko jūtu. Manī nebija ne kripatiņas mīlestības, līdzcietības, žēlsirdības, mātes instinkta. Manī valdīja vieni nežēlīgi izdzīvošanas instinkti. Skaidri sajutu, ka man nav lielas atšķirības nosist odu vai nogalināt cilvēku. Es nemaz nezināju, kas ir mīlestība, ne es to kādam devu, ne saņēmu pretī. Bērni mani nemīlēja un es viņus.
Pamostoties man daudz maz viss salikās pa plauktiņiem un sapratu savu esību šājā dzīvē, sapratu, kamdēļ man ir trūcis mātes mīlestības, kamdēļ man grūti noticēt, ka mani arī var mīlēt. Sapratu arī patreizējo attieksmi pret bērniem - draudzeņu vai svešu bērni man ir ļoti mīļi, es viņus jūtu,, bērni tiecas pret mani, taču es ātri nogurstu un man joprojām ir bijība un liela cieņa pret mammām par viņu milzīgo atbildību un upurēšanos bērniem ...
Lūk, kamdēļ manā dzīvē tik svarīga ir mīlestība, ģimene, prieks.... Un cik daudz man vēl ir jāstrādā..... Taču man pats galvenais ir zināt diagnozi, tālāk jau sākas atveseļošnās....
Paldies par to....
Mīlestībā,
Krista (vārds mainīts)
Katrs cilvēks pieder pie Dieva ģimenes. Tie kas bijuši pirms mums, tie kas dzīvo vienlaicīgi ar mums un tie kas vēl būs. ir tikai izvēle cik tuvu Viņam vēlamies būt. Nevis konkrētai Baznīcai, bet Dievam. Jo tuvāk, jo laimīgāki jūtamies. Kā to panākt uzmanīgs lasītājs uzzinās no Rakstiem. To pašu var teikt par konkrēto Baznīcu - jo laimīgāka draudze kopumā , jo tuvāk Dievam. laimi var izvētēt katrs.
AtbildētDzēst