pirmdiena, 2014. gada 10. marts

Kādas sievietes stāsts.. II

Mīlestības ceļš.

Manu garīgo meklējumu ceļš ir ierakstīts grāmatā-grāmatā, kuru es pati rakstu un lasu. Tajā atrodams viss, gan prieks, gan bēdas, gan nebeidzamu jautājumi klāsts sev - kāpēc, kāpēc tas notiek ar mani.
Pāršķirot lapas, garīgo meklējumu grāmatai uz sākumu - es sastopu sevi- nobijušos bērnu, kurai ir tikai četri gadi un kuras tētis aiziet no mājas. Es ķēros pie tēta kājas un lūdzos, es skrēju pakaļ un saucu : Tēti, tēti! Taču manas lūgsnas un asaras nebija tiks spēcīgas, lai spētu apturēt pieaugušo nesaskaņas un sāpes, jo tikai dvēseles sāpes spēj izšķirt divus mīlošus cilvēkus, kas tik stipri mīlējuši viens otru no septītās klases, radot ģimeni un divus bērnus. Visu bērnību es jautāju sev – kāpēc tieši mans tētis aizgāja no manis, kāpēc tieši mana mamma ir kļuvusi par skabargu, kas dzeļ, kad viņai pieskaras.
Tā gāja laiks uz priekšu, taču jautājumi manī nebeidzās, jo sāpes par mīlestības trūkumu no tēta un mammas puses, manī radīja teatrālas izjūtas sevī –uz āru es biju jautra, dzīvespriecīga meitene, bet dziļi sirdī jau biju radījusi sevī  tik lielu plaisu, ka visas dzīves garumā to cenšos aizlāpīt, mācoties mīlēt.
Skolas gaitās es biju pati ar sevi, jo tas, kas notika skolā, mani nespēja aizraut un mani tas pilnīgi neinteresēja. Skolā es sajutos kā pelēkais zvirbulēns, kam apgriezti spārni un tur es mīlestību nesatiku.
Tā kā mamma pārsvarā atradās prombūtnē no mājas, man bija liela patstāvība, kuru es izmantoju, lai atrastu mīlestību. Es mīlestības meklējumos devos nevis uz skolu pie vienaudžiem, bet gan tajā laikā uzplaukstošajos krogos, zaļumballēs un diskotēkās. Tur es meklēju vienu –vīrieti, kas mani mīlēs un lolos, kas sniegs man atbalstu un mīlēs mani visu mūžu.
Bet tā nebija pasaka, kuru es biju izdomājusi ar sev piešķirto laimīgās jaunās sievietes lomu- tā bija sāpju un raudu ieleja. Nevienam es nebiju liktenīgā, es biju tikai laika kavēklis. Man sāpēja un smeldza sirds, jo es joprojām biju viena. Viena un neviena nemīlēta, lai arī iekārota. Es sāku lasīt grāmatas par vīriešu un sieviešu attiecībām, domādama, ka tas man sniegs palīdzību un atbildes kā kļūt mīlētai. Nekas nemainījās ilgu laiku, es tikai noskatījos kā manis mīlētie vīrieši mani pamet un dodas pie citām.
Taču pienāca mana it kā laimīgā diena. It kā te nav nejaušs. Es sastapu viņu – vīrieti, kas bija nobriedis, stilīgs un spēcīgs, kura paspārnē jutos kā dieviete. Tikai arī tas nebija manas mīlestības laimīgais mirklis, jo viņš bija precēts vīrietis. Es biju kārtējo reizi uzkāpusi uz grābekļa, kas bija iepriekš jau manā ceļā gadījies. Bet pat zinot, ka neesmu viņam vienīgā – es ticēju, ka tāda esmu. Viņš man stāstīja, ka mīl tikai mani, ka ar sievu ir tikai bērna dēļ, ka par mani domā katru mirkli. Un es –es priecājos, ka beidzot mani kāds mīl. Es mīlēju viņu tik ļoti, ka biju gatava gaidīt.
Tā es gaidīju, kad viņš varēs būt tikai ar mani, jo nebeidzamās slēpšanās no citiem mani bija salauzušas. Viņa gaidīšanas laiks bija manis pašas radīta kārtējā sāpju ieleja. Visu svētku dienas, bija manas ļaunākās dienas. Visapkārt visi svinēja, bet es kā pamests kaķēns vēros caur loga rūti, ticot, ka reiz arī es svinēšu svētkus ar savu mīļoto vīrieti kopā. Rijot sāpju asaras, pati sevi mierināju un ticēju, ka tas būs īslaicīgi.
Pagāja septiņi gadi, pa vidam bija šķiršanās un atkal kopā būšanas, bija prieka brīži un skumju plīvuroti mirkļi. Taču nebija ļaunuma bez labuma. Kamēr vakaros biju pilnīgi viena, es varēju daudz strādāt, mācīties un lasīt. Strādājot un mācoties es kāpu pa karjeras kāpnēm, savukārt lasot, es varēju garīgi attīstīties. Lai gan attīstījos es uz priekšu, mīlestības sāpes un vientulība  neizzuda ilgi.
Līdz pienāca laiks, kad manis mīlētais vīrietis bija tikai ar mani un mums  nebija vairs šķēršļu, lai sāktos ģimenes plānošana un tās iedzīvināšana realitātē. Man bija jau 30 gadi un es tik ļoti vēlējos savu ģimeni, kurā ir gan mīļotais vīrietis, gan bērni.
Beidzot tas notika- es kļuvu par mammu. Mēs bijām kopā, mēs pārcēlāmies uz laukiem, kur mīļotais bija iegādājies lauku māju. Viss ritēja kā labākajā filmā – viņš un viņa beidzot varēja būt kopā. Likās, ka tagad mums neviens vairs nevar traucēt kļūt tai laimīgajai ģimenei, kurā būs daudz mīlestības, prieka un laimes. Taču līdz ar bērna piedzimšanu, nemainījās pats galvenais – neizzuda manī mītošās bailes. Manī bija  bailes no pēkšņo dusmu uzplūdiem, kas pārvērta manu mīļoto vīrieti par monstru. 
Bija zaudēta ticība sev, uzticība no mīļotā vīrieša, mīlestība un rūpes vienam par otru pārvērtās par pienākumu. Es nebiju laimīga. Es biju joprojām viena savā būrītī, tikai tagad man rokās jau bija putnēns. Putnēns, kuram es vēlējos sniegt patvērumu, mīlestību un saticīgu ģimeni. Taču mēs dzīvojām ligzdā, kurā nebija uzticības, mīlestības un drošības. Tas man nedeva mieru un es atkal vakaros meklēju atbildes uz saviem jautājumiem, vai tā es gribu dzīvot, vai tādu es gribu dzīvi savam bērnam. Manas mājas durvis bija vaļā, bet es no tām netiku prom līdz laikam, kad bija man jāatgriežas darbā.
Darbs man bija Rīgā, līdz ar to atgriešanās darbā un Rīgā bija mana izlaušanās brīvībā. Dodoties prom no vīrieša ko reiz tik ļoti mīlēju, es zināju, ka vairs neatgriezīšos pie viņa. Es sapratu, ka tās ir beigas mūsu mīlestībai, jo mana vēlme pēc miera, ticības un īstas mīlestības pieauga, mans gara spēks bija kļuvis nelokāms.
Es pārtapu no zvirbuļa par skaistu pāvu, kas reizēm var izplest savu asti, nebaidoties, ka tiks pagrūsts. Mana ticība sev pieauga, lai arī apzinājos, ka esmu atņēmusi bērnam ģimenes dzīvi. Zinu, cik ļoti sāp, ka nav blakus tēva ikdienas, taču zinu, ka vēl sāpīgāk ir būt blakus kādam mīļam cilvēkam, bet izjust bailes no viņa. Es izvēlējos dzīvot bez bailēm, jo bailes spēj pieaug, tās paralizē cilvēku, lai arī spēja  kustēties  nav zaudēta.
Mans ceļš uz mīlestību ir pārvērties, jo tas ir pagriezies uz iekšu, nevis āru. Tikai garīgo ceļu iedama, es apjautu, ka īstā mīlestība ir jāatrod sevī, lai to dotu citiem. To nevarēja iedot man ne mans tēvs, māte, mīļotais vīrietis, jo es nepazinu sevī mīlestību.
Iepazīstot mīlestību dziļākajā tās būtībā, es sapratu, ka mani vienmēr ir mīlējuši visi mani skolotāji (tētis, mamma, mīļotie vīrieši), jo tikai tā es varēju nonākt līdz patiesībai par mīlestību.

Tikai tagad, kad esmu uz pareizās takas, es apjautu, ka Dievs un mani eņģeļi bez maniem skolotājiem man nevarēja parādīt, ka mīlestība nav pieķeršanās kādam cilvēkam, mīlestība nav pasaka – tā ir visa dzīve. Nevar mīlēt un vienlaicīgi baidīties, nevar mīlēt un ilgoties, jo mīlestība ir pilnība. Mīlestībai nav mazu mirkļu, tā ir visaptveroša un mūžīga – tā nav jātver, bet tā ir jāpauž. Tikai tā mēs varam dzīvot mīlestībā....
Ilga (vārds mainīts)

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru