Mīlestības ceļš.
Manu garīgo
meklējumu ceļš ir ierakstīts grāmatā-grāmatā, kuru es pati rakstu un lasu. Tajā atrodams viss, gan prieks, gan bēdas, gan nebeidzamu jautājumi klāsts sev -
kāpēc, kāpēc tas notiek ar mani.
Pāršķirot
lapas, garīgo meklējumu grāmatai uz sākumu - es sastopu sevi- nobijušos bērnu,
kurai ir tikai četri gadi un kuras tētis aiziet no mājas. Es ķēros pie tēta
kājas un lūdzos, es skrēju pakaļ un saucu : Tēti, tēti! Taču manas lūgsnas un
asaras nebija tiks spēcīgas, lai spētu apturēt pieaugušo nesaskaņas un sāpes,
jo tikai dvēseles sāpes spēj izšķirt divus mīlošus cilvēkus, kas tik stipri mīlējuši
viens otru no septītās klases, radot ģimeni un divus bērnus. Visu bērnību es
jautāju sev – kāpēc tieši mans tētis aizgāja no manis, kāpēc tieši mana mamma
ir kļuvusi par skabargu, kas dzeļ, kad viņai pieskaras.
Tā gāja laiks
uz priekšu, taču jautājumi manī nebeidzās, jo sāpes par mīlestības trūkumu no
tēta un mammas puses, manī radīja teatrālas izjūtas sevī –uz āru es biju
jautra, dzīvespriecīga meitene, bet dziļi sirdī jau biju radījusi sevī tik lielu plaisu, ka visas dzīves garumā to
cenšos aizlāpīt, mācoties mīlēt.
Skolas gaitās
es biju pati ar sevi, jo tas, kas notika skolā, mani nespēja aizraut un mani
tas pilnīgi neinteresēja. Skolā es sajutos kā pelēkais zvirbulēns, kam
apgriezti spārni un tur es mīlestību nesatiku.
Tā kā mamma
pārsvarā atradās prombūtnē no mājas, man bija liela patstāvība, kuru es
izmantoju, lai atrastu mīlestību. Es mīlestības meklējumos devos nevis uz skolu
pie vienaudžiem, bet gan tajā laikā uzplaukstošajos krogos, zaļumballēs un
diskotēkās. Tur es meklēju vienu –vīrieti, kas mani mīlēs un lolos, kas sniegs
man atbalstu un mīlēs mani visu mūžu.
Bet tā nebija
pasaka, kuru es biju izdomājusi ar sev piešķirto laimīgās jaunās sievietes
lomu- tā bija sāpju un raudu ieleja. Nevienam es nebiju liktenīgā, es biju
tikai laika kavēklis. Man sāpēja un smeldza sirds, jo es joprojām biju viena.
Viena un neviena nemīlēta, lai arī iekārota. Es sāku lasīt grāmatas par vīriešu
un sieviešu attiecībām, domādama, ka tas man sniegs palīdzību un atbildes kā
kļūt mīlētai. Nekas nemainījās ilgu laiku, es tikai noskatījos kā manis mīlētie
vīrieši mani pamet un dodas pie citām.
Taču pienāca
mana it kā laimīgā diena. It kā te nav nejaušs. Es sastapu viņu – vīrieti, kas
bija nobriedis, stilīgs un spēcīgs, kura paspārnē jutos kā dieviete. Tikai arī
tas nebija manas mīlestības laimīgais mirklis, jo viņš bija precēts vīrietis.
Es biju kārtējo reizi uzkāpusi uz grābekļa, kas bija iepriekš jau manā ceļā
gadījies. Bet pat zinot, ka neesmu viņam vienīgā – es ticēju, ka tāda esmu.
Viņš man stāstīja, ka mīl tikai mani, ka ar sievu ir tikai bērna dēļ, ka par
mani domā katru mirkli. Un es –es priecājos, ka beidzot mani kāds mīl. Es
mīlēju viņu tik ļoti, ka biju gatava gaidīt.
Tā es gaidīju,
kad viņš varēs būt tikai ar mani, jo nebeidzamās slēpšanās no citiem mani bija
salauzušas. Viņa gaidīšanas laiks bija manis pašas radīta kārtējā sāpju ieleja.
Visu svētku dienas, bija manas ļaunākās dienas. Visapkārt visi svinēja, bet es
kā pamests kaķēns vēros caur loga rūti, ticot, ka reiz arī es svinēšu svētkus
ar savu mīļoto vīrieti kopā. Rijot sāpju asaras, pati sevi mierināju un ticēju,
ka tas būs īslaicīgi.
Pagāja septiņi
gadi, pa vidam bija šķiršanās un atkal kopā būšanas, bija prieka brīži un
skumju plīvuroti mirkļi. Taču nebija ļaunuma bez labuma. Kamēr vakaros biju
pilnīgi viena, es varēju daudz strādāt, mācīties un lasīt. Strādājot un
mācoties es kāpu pa karjeras kāpnēm, savukārt lasot, es varēju garīgi
attīstīties. Lai gan attīstījos es uz priekšu, mīlestības sāpes un
vientulība neizzuda ilgi.
Līdz pienāca
laiks, kad manis mīlētais vīrietis bija tikai ar mani un mums nebija vairs šķēršļu, lai sāktos ģimenes
plānošana un tās iedzīvināšana realitātē. Man bija jau 30 gadi un es tik ļoti
vēlējos savu ģimeni, kurā ir gan mīļotais vīrietis, gan bērni.
Beidzot tas
notika- es kļuvu par mammu. Mēs bijām kopā, mēs pārcēlāmies uz laukiem, kur
mīļotais bija iegādājies lauku māju. Viss ritēja kā labākajā filmā – viņš un
viņa beidzot varēja būt kopā. Likās, ka tagad mums neviens vairs nevar traucēt
kļūt tai laimīgajai ģimenei, kurā būs daudz mīlestības, prieka un laimes. Taču
līdz ar bērna piedzimšanu, nemainījās pats galvenais – neizzuda manī mītošās bailes.
Manī bija bailes no pēkšņo dusmu
uzplūdiem, kas pārvērta manu mīļoto vīrieti par monstru.
Bija zaudēta ticība
sev, uzticība no mīļotā vīrieša, mīlestība un rūpes vienam par otru pārvērtās
par pienākumu. Es nebiju laimīga. Es biju joprojām viena savā būrītī, tikai
tagad man rokās jau bija putnēns. Putnēns, kuram es vēlējos sniegt patvērumu,
mīlestību un saticīgu ģimeni. Taču mēs dzīvojām ligzdā, kurā nebija uzticības,
mīlestības un drošības. Tas man nedeva mieru un es atkal vakaros meklēju
atbildes uz saviem jautājumiem, vai tā es gribu dzīvot, vai tādu es gribu dzīvi
savam bērnam. Manas mājas durvis bija vaļā, bet es no tām netiku prom līdz
laikam, kad bija man jāatgriežas darbā.
Darbs man bija
Rīgā, līdz ar to atgriešanās darbā un Rīgā bija mana izlaušanās brīvībā.
Dodoties prom no vīrieša ko reiz tik ļoti mīlēju, es zināju, ka vairs
neatgriezīšos pie viņa. Es sapratu, ka tās ir beigas mūsu mīlestībai, jo mana
vēlme pēc miera, ticības un īstas mīlestības pieauga, mans gara spēks bija
kļuvis nelokāms.
Es pārtapu no
zvirbuļa par skaistu pāvu, kas reizēm var izplest savu asti, nebaidoties, ka
tiks pagrūsts. Mana ticība sev pieauga, lai arī apzinājos, ka esmu atņēmusi
bērnam ģimenes dzīvi. Zinu, cik ļoti sāp, ka nav blakus tēva ikdienas, taču
zinu, ka vēl sāpīgāk ir būt blakus kādam mīļam cilvēkam, bet izjust bailes no
viņa. Es izvēlējos dzīvot bez bailēm, jo bailes spēj pieaug, tās paralizē
cilvēku, lai arī spēja kustēties nav zaudēta.
Mans ceļš uz
mīlestību ir pārvērties, jo tas ir pagriezies uz iekšu, nevis āru. Tikai garīgo
ceļu iedama, es apjautu, ka īstā mīlestība ir jāatrod sevī, lai to dotu citiem.
To nevarēja iedot man ne mans tēvs, māte, mīļotais vīrietis, jo es nepazinu
sevī mīlestību.
Iepazīstot
mīlestību dziļākajā tās būtībā, es sapratu, ka mani vienmēr ir mīlējuši visi
mani skolotāji (tētis, mamma, mīļotie vīrieši), jo tikai tā es varēju nonākt
līdz patiesībai par mīlestību.
Tikai tagad,
kad esmu uz pareizās takas, es apjautu, ka Dievs un mani eņģeļi bez maniem
skolotājiem man nevarēja parādīt, ka mīlestība nav pieķeršanās kādam cilvēkam,
mīlestība nav pasaka – tā ir visa dzīve. Nevar mīlēt un vienlaicīgi baidīties,
nevar mīlēt un ilgoties, jo mīlestība ir pilnība. Mīlestībai nav mazu mirkļu,
tā ir visaptveroša un mūžīga – tā nav jātver, bet tā ir jāpauž. Tikai tā mēs
varam dzīvot mīlestībā....
Ilga (vārds mainīts)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru