ceturtdiena, 2017. gada 26. janvāris

Satikšanās Liepājā

Mīļās, kurzemnieces!

Diemžēl vietiņu uz tikšanos vairs nav, domāsim un plānosim nākamo tikšanos!

Jau kopš pirmās grāmatas iznākšanas saņemu Jūsu vēstulītes ar jautājumu - ''Kad?'' Pa šo laiku
tālāk par Talsiem un Saldu nebiju tikusi, bet tagad tas brīdis ir klāt, - saņēmu siltu uzaicinājumu no Liepājas Muzeja, kas uzņems mūs savās brīnišķīgajās telpās un mēs tiksimies jau pavisam drīz - 16. un 17. februārī!

Tā kā brauciens ir teju pāri visai Latvijai, tad padomāju par to, ka nevēlos vien ieskriet uz pāris stundām tik skaistā pilsētā, bet arī aiziet līdz jūrai un izstaigāt Liepājas vecpilsētas ieliņas... Un pie reizes piedāvāt Jums ne tikai tikšanos un sarunu ceturtdienas vakarā, bet arī pastrādāt ar terapeitiskajām meditācijām nākamajā dienā? Kā Jums šķiet, tāda ideja?

Tātad plāniņš ir sekojošs:

16.februārī, plkst. 17:00-20:00 tiekamies Liepājas Muzejā. Tikšanās tēma:

  ''Sievietes Dvēseles atmošanās''

Runāsim par to, kā sadzirdēt savu Sirdsbalsi un sākt iet Savu Ceļu? Kādus šķēršļus liek mūsu prāts un, kā atbrīvoties no pašu un ārējo apstākļu radītiem ierobežojumiem, kas stāv priekšā mūsu ceļam uz Brīvību. Brīvību iekšēju un brīvību ārēju. Kā atrast līdzsvaru, jeb zelta vidusceļu starp ģimeni, partneratteicībām un pašrealizāciju. Izrunāsim un saliksim galvenos akcentus, kas tad ir kardināli nepieciešams, darāms, lai tiktu galā ar tiem ierobežojumiem, kas katram pastāv un, kas tieši būtu darāms: emocionālo traumu un pagātnes dziedināšana, darbs ar Ego, sevis pieņemšana un iemīlēšana, sirds atvēršana un apziņas paplašināšana.


Trīs stundu laikā, kas mums atvēlētas ceturtdienas vakarā, es pacentīšos iedot maksimāli daudz
informācijas, kas ļaus sajust katram personīgi aktuālās tēmas. Tie, kas pie manis jau ir bijuši, zina, ka mēs kopā veidojam sirsnīgu, uzticēšanās un siltuma pilnu, dziedinošu enerģētisko telpu, kas dziļi skar katra Dvēseli.
Lai arī nosaukums ir Sievietes Dvēseles mošanās, tomēr visbiežāk uz šiem semināriem atnāk arī pa kādam vīrietim. Es īpaši aicinu arī vīriešus, jo Dvēselei, kā zināms dzimuma nav. Un, ja klāt ir vīrieši, tad gan enerģētiskā telpa veidojas harmoniskāka, gan arī es dodu informāciju, vadoties pēc tā, ka abi dzimumi ir telpā, kas to padara daudzškautņaināku un interesantāku.

Kā Jūs jau saprotiet, tad ar informāciju vien nepietiek, lai dzīvē sāktu notikt reālas pārmaiņas. Tam ir vajadzīgas  konkrētas darbības. Tādēļ nākamajā dienā, es piedāvāju Jums pastrādāt ar sevi terapeitiskajās meditācijās.
Terapeitiskās meditācijas ir joma, kuru izzinu, pētu un pielietoju jau daudzus gadus dziedināšanās procesā. Terapeitiskās meditācijās atšķirās no pārējām ar to, ka tiek skarti ne tikai ļoti dziļi zemapziņas slāņi, dziedinātas pagātnes rētas, aizvainojumi, bet arī tiek strādāts ar karmiskajām problēmām un programmām.
Tādas ir : ''Mīlestības plūsmas atjaunošana dzimtā'', ''iekšējā bērna dziedināšana'', ''dziedināšana ar laika līniju'', '' karmisko parādu atdošanas meditācija'', ''dvēseļu fragmentu savākšanas un atbrīvošanas meditācija'', u.c.
Jums ir jābūt iekšēji gataviem, gan paskatīties acīs savām sāpēm, gan ielūkoties savā Ēnas pusē, gan ļaut tam visam iznākt ārā. Jābūt gataviem arī, ka dzīvē sāks notikt pārmaiņas, kas var būt harmoniskas, bet var būt arī ''izsitošanas''no ieilgušā ''status quo'', bet tomēr ļoti, ļoti nepieciešamas, ja esi gatavs sekot savai Sirdij... :)Padomā, sajūti, izkārto sev (savai Dvēselei) šo dienu brīvu un piesakies...

Tātad ceturtdien mēs tiksimies Liepājas Muzeja telpās, plkst. 17:00. Ieeja par jūsu
ziedojumu. Paņemšu līdzi arī abas savas grāmatas, ja vēlēsieties tās iegādāties par autora cenu.
Pieteikšanās caur e-pastu ( pasts@liepajasmuzejs.lv ): Norādot: Vārds uzvārds un pasākuma nosaukumu -tikšanās ar Intu Blūmu. 
Var arī pieteikties zvanot uz darba telefonu muzeja darba laikā, darba dienās no plkst. 9-17. +37129605223+37163422604



Nākamajā dienā gaidīšu Jūs muzeja telpās, plkst. 10:00 -14:00 Sarunu aplim un terapeitiskajām meditācijām, kas ilgs 3-4 stundas, ar nelielām 10 min pauzītēm. Līdzi jāņem plediņš, tepiķītis, siltās zeķītes (lai ērti gulēt uz grīdas) un ūdens. Ziedojums no 25 Eur. Piesakies ŠEIT (vietu skaits ir ierobežots)

Jau priecājos par tikšanos- Inta

P.s.Mīļās manas! Daudzas jau zina, ka es lieku savas nodarbības darba dienās un darba laikā, ne tikai tādēļ, ka man ir aizņemtas brīvdienas un vakari, bet lielā mērā arī tādēļ, lai aicinātu, motivētu (daļēji piespiestu:)) Jūs izdarīt izvēli starp prātu un Sirdi. Nolikt Dvēseli pirmajā vietā. Pirms darba devēja un visa pārējā. Tas ir Jūsu gribas akts, kas parāda Dvēselei, ka Jūs esat gatavi darīšanai. Jūs pasperat pirmo soli pretī Tai. Un, tieši šāds reāls darbiņš, ir tas pierādījums, ko Dvēsele gaida, lai dotos Jums pretī. Un patiešām lietas sāktu notikt!!!

-->

trešdiena, 2017. gada 11. janvāris

Saruna ar gaišreģi Aliju...

Tas bija gadus desmit atpakaļ, kad aktīvi lūkojos pēc alternatīviem zināšanu un dziedināšanas
avotiem. Sekoju līdzi Alijas vizītēm šeit Latvijā, tomēr pie viņas nenokļuvu - kāda savāda iekšēja bremze nostrādāja, ko toreiz neanalizēju, bet šodien skaidri zinu, kādēļ tā...

Alija Lučezarnaja... Cik ļoti viņu raksturo uzvārds, kas ir viņas īstais uzvārds... To īpašo starojumu es uzreiz sajutu. Jau toreiz, vienkārši no attāluma skatoties uz viņu... Kas to būtu domājis, ka pienāks diena, kad draudzīgi pļāpāsim pie tējas gan klātienē, gan skaipā...

Draudzene atsūtīja linku uz Alijas semināru Jūrmalā. Tā kā tas bija laiks, kad aktīvi man Zīmes nāca saistībā ar Jūrmalu, tad arī šo semināru uztvēru savā ziņā kā zīmi. Pietam semināra nosaukums bija ciešā saistībā ar manu kristīto vārdu, ko uztvēru kā īpašu zīmi... Jā, jā...es ļoti ticu un paļaujos uz Zīmēm... Kad es tās gaidu, man tās tiek rādītas...Ir tik interesanti tām sekot... :)

Lūk, es pieteicos gan uz semināru, gan uz individuālo konsultāciju pie Alijas... Seminārā es apsēdos priekšpēdējā rindā, samainījos ar Katiņu, lai būtu nostāk no acīm- domāju: klusiņām vērošu, ļaušos, neko nejautājot... Es nebiju iepazinusies ar informāciju par semināru formātu, kas balstās uz jautājumiem. Cilvēki uzdod jautājumus- ļoti personiskus, pat piezemēti sadzīviskus...tomēr viņiem, bez šaubām, svarīgus... Alijai sāk nāk informācija šim cilvēkam, kas pamazām paliek plašāka, izvērstāka, redzu, ka viņa ik pa laikam paskatās uz citiem cilvēkiem, līdz tā paliek tik plaša un dziļa, ka viennozīmīgi tiek katram... Tad seko nākamais jautājums.

Jau Alijai ienākot zālē gaiss tā kā sabiezēja, elektrizējās, enerģija ļoti mainījās. Tā ir tā retā sajūta, kad Gara enerģija (protams, arī Augstākie Spēki) ieplūst telpā...
Latvijā es tikai pie viena cilvēka esmu bijusi, kur esmu sajutusi šo Gara radīto enerģētisko telpu... Par šo fenomenu runā ļoti daudzi avoti. Pēc šīs Skolotāja Gara telpas dodas uz ašramiem, kur tu vari neko nesaprast, Skolotāja var nemaz nebūt, bet ir viņa Gars... Un transformācija, procesi notiek vien, esot šajā telpā... Tā ir svētīga sajūta... Būt Skolotāja Gara radītā telpā...
 Man blakus esošās meitenes sarunājās: klau, vai tev arī griežās galva, izplūst telpa? 
Un semināra vidū bija laiks meditācijai. Alija ieslēdz R.H.Coxona mūziku, kas man ir mīļākā un tuvākā, kas skan arī teju visās manās meditācijas... Es smaidu un sajūtu tuvību...
Aizveru acis un ļaujos...Pēkšņi pie griestiem ieslēdzās lielās lampas, ļoti spoži...balta gaisma nāk, spiežās caur plakstiņiem... Atveru acis un saprotu, ka neviens lampas nav ieslēdzis... :) Meditācija bija viena no spēcīgākajām, ko es savā mūžā piedzīvoju...

Lai arī biju noslēpusies zāles galā, ievēroju, ka Alija bieži skatās uz mani, īpaši tajos brīžos, kad runāja par tām tēmām, kas bija aktuālas man. No sākuma man šķita, ka man tikai rādās, ka viņa uz mani skatās... Tad viņa mani pati uzrunāja. Pirmo reizi ar frāzi, ka es līdzinos kādai žurnālistei un otro reizi tieši pajautājot, vai es rakstu :) Kad atbildēju, ka rakstu gan, viņa mani uzaicināja pienākt pēc semināra...
Nākamā dienā mēs satikāmies individuālajai konsultācijai, kura izgāja ārpus laika rāmjiem un šī saruna, tikšanās pie viņas viesnīcā bija jau viņas iniciatīva, kuras laikā ne tikai tapa neliels sarunas- intervijas fragments, ko tūlīt varēsi izlasīt, bet arī virkne visādu interesantu kopēju ideju...

Un, lai arī saruna beidzās ar tādu nedaudz smagu noti, kas skar mūsu zemi un cilvēkus, es to atstāju... Vēl šifrējot un tulkojot sarunu domāju, vai atstāt...tomēr izlēmu atstāt.. 
Bet vispār saruna bija viegla, plūstoša, sirsnīga, atmiņu un emociju pilna... Es ļāvos šim plūdumam un aicinu sajust arī Tevi

SARUNA AR ALIJU


Cik sen Jūs jau brauciet uz Latviju? Kas Jūs saista ar Latviju, kas liek atgriezties šeit atkal un atkal?

Divpadsmit ar pus gadus jau es regulāri braucu uz Latviju..Tās ir intuitīvās sajūtas. Vispār priekš manis ģeogrāfiskās robežas neeksistē, cilvēki ir līdzīgi, mūzika, valoda, viss šeit man šķiet ļoti tuvs un radniecīgs. Kādreiz es Maskavā 16 gadus nodzīvoju uz ielas ar nosaukumu ''Rižskij projezd”...

Reiz es uzstājos kongresā, un tur sabrauca daudz cilvēku no visas bijušās Padomju Savienības. Pēc tam mēs ilgi pastaigājāmies, runājāmies, visbeidzot nosalām un noķērām mašīnu, lai aizbrauktu uz kādu mums zināmu restorānu. Aizbraucām, bet tas nestrādā. Sakām, redziet, te blakus restorāns ''Kosmoss'', ejam tur?! Restorānā sagaida trīs oficianti, viens no viņiem aizveda mūs pie kāda galdiņa. Es apsēžos un skatos, pretī aiz mana kolēģa muguras, uz sienas ir zīmējums- skaists skats un uzraksts ''Laipni lūgti Rīgā!''. Kad pienāca oficiants, es jautāju, kas tas ir par zīmējumu? “Vai tad Jūs neziniet?!- viņš atbildēja -Jūs atrodaties slavena latviešu mākslinieka restorānā!”

Pēc trīs nedēļām es nonācu Rīgā. Tas bija pēc vairāku dienu semināriem Viļņā, uz kurieni bija atbraukuši arī pieci cilvēki no Latvijas. Viens no viņiem bija dr. O.Peipiņš. Viņš pienāca pie manis un teica: ''Jums ir jāatbrauc arī pie mums uz Rīgu! Visdrīzakajā laikā!''

Toreiz vēl nebija Šengenas vīzas. Kamēr man uztaisīja Latvijas vīzu, es vēl piecas dienas padzīvojos pa Lietuvu. Tas bija 2004. gada jūnijs. Kopš tā laika es arī šurp braucu. 

Visbiežāk es apmeklēju Latviju, Zviedriju un Dāniju. Tās ir trīs valstis, kas man, savā ziņā, ir kļuvušas par otrajām mājām...

Pavisam drīz, marta mēnesī, Jūs atzīmēsiet gadadienu. 25 gadi kopš Jums atvērās spējas (otkrytije dara). Kā tas notika un kas ir mainījies pa šiem gadiem?

Ja mēs runājam un ticam tam, ka eksistē burvju pasakas, tad tas izskatās apmēram tā. 

Dzīvo cilvēks vienkāršu, ikdienišķu dzīvi. Vīrs, bērni. Līdz pēkšņi, vienā dienā tas notiek. Ir brīži, kad nevar paskaidrot, kas ar tevi notiek. It kā esi vesels, ar galvu viss kārtībā, tomēr pavisam noteikti, kaut kas notiek! Vienas diennakts laikā uztvere sāk mainīties. Tu vienlaicīgi ieraugi sevi vairākās realitātēs, vairākās telpās, sāc ieraudzīt tās iemītniekus, tur notiekošos procesus. Jā, Tu kaut ko par to visu esi dzirdējis, lasījis, bet vairāk kā mītu, fantāziju to uztvēris. Kādu brīdi, pašā sākumā, šķiet, ka varbūt tas ir nosapņots, ka tas, kas ar tevi notiek, nav īstenībā?! Līdz Tu saproti, ka viss ir mainījies - tu vairs neesi tu. Vai arī tas esi tu, bet pavisam cits tu. Tā ir kā jauna dzimšana. It kā tavu garu būtu nomainījuši, tevī citu būtību ielikuši...

Vai bija bailes?

Tu sāc dzirdēt skaņas, balsis no citām realitātēm. Ziniet, es divas nedēļas biju uz robežas starp normālo dzīvi un psihiatrisko slimnīcu. Cilvēki šķībi skatījās uz mani. Es redzēju visu! Es teicu cilvēkiem: kāpēc Jūs to dariet? Jūs taču nemaz nevēlaties to darīt? VAI: Nesteidzieties, jūs nenokavēsiet savu trolejbusu?! 

Tagad, skatoties atpakaļ, es saprotu, ka sākumā es nepratu kontrolēt savas sajūtas, redzējumus, nesapratu, ko teikt, ko noklusēt... Man nāca informācija, es to uzreiz atskaņoju... Es redzēju cilvēku, es teicu to, kas nāca. Tā man gāja divas nedēļas. Pēc tam es ievēroju, ka cilvēki savādi uz manīm skatās un ieraudzīju sevi ar viņu acīm. Es izskatījos kā slims cilvēks. Tomēr pati jau tajā brīdī es sapratu, ka esmu vesela, vienkārši redzu to, ko citi neredz. Divas nedēļas bija cīņa, pēc tam ieslēdzās protests: ''es to negribu!''

Man vilcienā nosēžas pretī cilvēks, es redzu, ka viņš ir tikko no cietuma iznācis recidīvists, es redzēju, ko viņš jūt un, ka pēc 5 min nopirks pīrādziņu no tirgotāja, kas tos iznēsā...

Es sapratu, ka man iepriekšējā dzīve, tāda kāda tā bija, ir beigusies... Šī ir kaut kāda cita dzīve, kurai es neesmu gatava. Es negribu būt cita, es nevēlos to visu redzēt!!!.. Iekšēji es lūdzu palīdzību, es vēlējos atrast cilvēku, kas man palīdzētu saprast to, kas ar mani notiek patiesībā. Un man ''atnāca'' cilvēka uzvārds, pie kura griezties, slavens parapsihologs- ''ej pie viņa- viņš tev palīdzēs''. 

Tajā laikā es strādāju valsts iestādē, studēju jurisprudenci un audzināju bērnus. Variet iedomāties, kādā stāvoklī es atrados?

Es piezvanīju šim cilvēkam, bet viņa sekretāre pateica, ka viņš ir aizbraucis uz kongresu, atgriezīsies pēc divām nedēļām. Es viņai saku, ka nevaru tik ilgi gaidīt, ka man ir panika, grūti, tad viņa man iedeva viena cita speciālista telefona numuru, kurš it kā varot palīdzēt. Es zvanu, paceļ kāda sieviete. Es savā manierē ātri skaidroju, kādēļ man vajag parunāt ar Oļegu Semjonoviču, kā es jūtos, ka man ļoti, ļoti vajag... Viņa otrā galā noklausās un saka ''Kurš jums to trešo aci atvēra, tas lai arī aizver!'' Un nolika klausuli. Dabiski, es raudu, saprotot, ka neviens man nevar palīdzēt... Tas bija tāds izmisums, tā bija robeža, it kā viss, tava dzīve ir beigusies, visa pasaule no tevis atsakās, tu vairs nekad nebūsi tāda kā agrāk. Tās ir tādas skumjas, tāds smagums.

Paiet vēl dažas dienas un man zvana tas vīrietis, kam es pirmajam zvanīju pēc palīdzības un saka: ''Mums bija izmaiņas konferencē, esmu atgriezies, Rita par jums teica, tūlīt pat ņemiet mašīnu, brauciet pie manis!''

Es aizbraucu un es labi atceros to pirmo frāzi, ko viņš man pateica: ''Jums ir jāpieņem tas fakts, ka Jūs izvēlējās''. Es toreiz to līdz galam nesapratu, man bija knapi 30 gadi...

Pirmais, kas atnāca pie manis, tas bija Jēzus... Es to nevarēju teikt skaļi, pūlī, jo visi teiktu, lūk, vēl viena jukusī. Tie visi tā saka, ka Jēzu redzējuši...Ziniet, es nevaru paskaidrot, kā es viņu redzēju... Redzējums, ārpus realitātes- viss ir savādāk. Pamēģini iedomāties, kā ir, kad pēkšņi sākas zemestrīce, atverās sienas, grīda, līdzīgas sajūtas. To nevar paskaidrot tiem, kas to paši nav pieredzējuši...

Un nākamajā dienā tas notika. Tagad tas bija skaidri saprotams- tā bija informācija, kas nāca...

Man tas ir dzimtā, jau no vecmāmiņas, kas bija ar spējām. Mamma vēl joprojām ir pazīstama dziedniece, ekstrasense savā pilsētā Tatarstānā, jau kopš 1989.gada. Viņa ir mediķe un vienmēr izmantoja savas spējas arī diagnožu uzstādīšanā. Viņa ļoti daudz zināja par alternatīvajām ārstēšanas metodēm un tās ieteica citiem. Pie viņas brauca no citām republikām dziedināties. Mamma daudzas reizes, pirms man pašai šīs spējas atvērās, man teica: ''nāc es tev parādīšu, nāc es tev iemācīšu''...bet es atbildēju ''mammu, man tas nav interesanti, es būšu advokāte! :), man neko nevajag'', mani tas neinteresēja. Man likās, ka ezotērika, mistika, augstākie spēki, tas viss nav mans.
 Līdz tā dzīve beidzās. Sākās cita.

Kāds strādā ar enerģijām, kāds dziedina ar zālītēm, kāds sarunājas ar mirušajiem. Vai Jums ir kāda konkrēta joma vai sfēra, kura padodas labāk?

Tā sanāca, ka jau mēnesi vēlāk, es aizgāju no darba. Mani uzaicināja strādāt uz VDK. Es sāku veikt seansus, pavisam bez reklāmas. Cilvēki nāca paši, viens otram ieteica. Nāca arī profesori un zinātnieki, nāca ticīgie, dāvināja man ikonas, bet es vispār piedzimu islamticīgā ģimenē. Tad netīšām es nonācu baznīcā -Sokoļņikos, tur ir skaista, senatnīga baznīca. Gāju garām, jau bija tumšs, līdz es pēkšņi nolēmu tur ieiet. Un durvis izrādās bija vaļā. Neviena nav, vispār nevienas dzīvas dvēseles nav. Man tā atmosfēra, tā smarža, kas tur bija, ikonas, kas uz mani skatījās...es gāju, gāju dziļumā, līdz nonācu un nostājos pie kādas ikonas. Tā bija Jēzus ikona. Domās es jautāju- diez, kā sauc šo baznīcu? Pēkšņi man aizmugurē sāk sarunāties divas sievietes, kuras es tur nemanīju, tur nebija neviena! Viena otrai prasa: 'vai Jūs neziniet, kā sauc šo baznīcu?'' Otra atbild: ''vai tad jūs neziniet, šo baznīcu sauc par Kristus Augšāmcelšanās baznīcu''. Man tūlīt tika atbildēts.

Tā man tas viss sākās : nolasīšana (считывание) no pirmajām dienām. Ieraugu cilvēku un sāk nākt informācija. Vai man prasa par kādu, vai nosauc tikai vārdu, vai rāda foto. Man nevajag fotogrāfiju, man informācija nāk uzreiz, tajā pašā brīdī par šo cilvēku. Es aprakstu to, ko es redzu. 

Kādas ir sajūtas, no kurienes nāk šī informācija?


Man ļoti daudzi to ir jautājuši. Kā tas notiek? Es saprotu, ka es to nevaru paskaidrot. Tā informācija ir tā kā vizuāla telegramma, kas no kaut kurienes nāk. Tā nav tikai gaišredzība. Tā ir arī gaišdzirdība un gaišzinība. Viss kopā. Gan ekrāns, gan es dzidru, gan sajūtu. Man prasa par kādu sievieti un es ieraugu viņas tēlu, dzirdu tērpa auduma skaņu, saku, ka viņai ir zīda kleita mugurā... saku, ka ļoti skaista sieviete, jūsu māte... aprecējās ar jūsu tēti mīlestības dēļ, bet jūsu tētis bija liels egocentriķis, no sākuma bija iemīlējies mammā, bet mīlestība ātri pārgāja un viņš pārslēdzās uz citu sievieti. Mamma ļoti cieta, viņa nevarēja vairāk nevienu iemīlēt, viņa viņu gan dievināja, gan mīlēja vienlaicīgi. No sākuma bija tikai aizvainojums, kas ar laiku pārauga naidā. Viņš redzēja viņas pārdzīvojumus, bet neko nevarēja iesākt, jo tagad viņam interesēja cita sieviete. Es redzēju, ko viņi domāja, par ko runāja, ko juta... Tādā līmenī nāca informācija. 

Pēc kāda laika, es sapratu, ka tas ir pārāk detalizēti, mācījos izvilkt būtiskāko no informācijas plūsmas. Vēl vēlāk es sāku ieraudzīt karmiskās cēloņsakarības katrai konkrētai situācijai.

Varu redzēt un sajust jūs jau mammas vēderā. Ar kādu informāciju jūs esiet atnākusi, kā jutusies mammas vēderā, kādas attiecības mammai bija ar tēti, bērns to jūt. Vai mīlestības auglis, vai spontāni ieņemts bērns, varbūt negribēts bērns. Vienā mirklī es varu ieraudzīt visu bildi, un man jāpaspēj to visu atskaņot. (Alija ļoti ātri runā)

Mirušos es arī redzu. Viņi skatās uz mani. No viņiem es varu saņemt informāciju par cilvēkiem, kas sēž man pretī. Ko mirušie nav paspējuši pateikt. Ka, piemēram, vecmāmiņai, kura nomirusi vairākus gadus atpakaļ, ir vainas sajūta prêt savu meitu, bet pretī man sēž mazmieta. Es saku, jūsu mamma ir apvainojusies uz savu mammu, bet vemāmiņa lūdz nodot, ka viņa pārdzīvo par šīm nesaskaņām. Viņa mīlēja savu meitu, bet neprata to parādīt, izteikt, jo bija aizņemta, aizrāvusies ar sociālo dzīvi.. tas viss ir tik sarežģīti- cilvēka dzīve izliekās pa tādiem kā plauktiņiem...

Ziniet, tā nav fantāzija, jo es vienmēr saku to, ko cilvēks zina no mammas, vecmāmiņas, kādi viņi bija cilvēki... Nāk tā informācija, kas cilvēkam ir jāuzzin un ne vienmēr tā, ko viņi prasa... Cilvēki raud, viņi pēkšņi saprot, kādēļ notika tā, kā notika un kādēļ tagad ir tādas sekas. Tas ir dzīvs kontakts ar dvēselēm. Tas dziedina.

Es redzu gan dzīvos, blakus esošos cilvēkus, gan mirušos. Man nepatīk saukt viņus par mirušajiem, jo man viņi ir kā dzīvi. Tikai, it kā izgājuši aiz durvīm. Viņi ir klāt. Viņi skatās uz mums. Tā ir realitāte.

Es te sēžu uz krēsla, runāju ar Jums, bet viņi ir tepat. Viņi ir.

Jums viņi netraucē? Negribās aizvērt durvis un pabūt vienatnē?

Absolūti nē. Tā ir daudzdimensionāla telpa, kamēr es neskatos, vai kamēr man nejautā, lielākoties, viņi mani netraucē. Tā ir cita pasaule.

Pie manis atnāk cilvēks, no sākuma es redzu viņu vienu, tad ieraugu viņa bērniņu, ieraugu zilās bērniņa acis, matus...redzu, viņa ir tētiņa meitiņa, redzu, ka mamma ir tikai piedalījusies radīšanā, bet dvēseļu galvenā saikne ir ar tēvu - viņš ir autoritāte, galvenais cilvēks. Tā es to redzu... Es runāju, bet sajūta ir, ka tā informācija nāk, pats no sevis runājas. :)

Vai nemēdz būt tā, ka jūs guļiet vannā, bet kāda nomaldījusies (неупокоенная душа) dvēsele ierodas ar savu stāstu?


Mēdz gadīties. Reiz pie manis bija sieviete, kuras vīram atlicis dzīvot 5 mēneši. Viņa jau pati bija teikusi, ka viņam ir nedziedināms vēzis. Es redzēju pat viņu kāzas. Ak, Dievs, cik tās bija skaistas kāzas! Tik brīnišķīgi skaisti cilvēki, kā aktieri! Un tik labi, tik mīloši! Pavasarī laulājās, kad viss plaukst! Pagāja gadi un šī sieviete pie manis ieradās ar viņa foto. Lūk, mans vīrs, viņš ir slims ar vēzi, ko Jūs variet pateikt? Es pateicu, ka viņam daudz vairs nav palicis. Vispār parasti es to nesaku, bet šajā gadījumā es redzēju, ka Dvēsele jau ir gandrīz prom, ka vairs tikai fiziskā forma, čaumala palikusi. Man nāca tādas nianses par šī vīrieša dzīvi! Par viņa attiecībām ar tēvu bērnībā, ka viņš nav piedevis tētim, ka viņš ir mocījies starp duālām jūtām pret tēti- gan mīlējis, gan dusmojies par to, ka viņš mammai pāri dara. 
Es sievai teicu, lai rūpējās, vāra vistas zupiņu, runājas par visu šo, lai nekādā ziņā neļauj viņam noprast, ka jūs ziniet par drīzo aiziešanu. Viņam vēl ir jāpiedod... 

Pēc kāda laika, mana mamma bija šo sievieti uz ielas satikusi un norunājušas, re, kā Alija precīzi pateica par pieciem mēnešiem, kaut ārsti solījuši, ka 2-3 gadiņus vēl padzīvos!

Un, tad jau ziņas ļoti ātri aizgāja! Tā ir provinciāla pilsētiņa. Daudzi teica, ka esmu piesaukusi nāvi ar savu paredzējumu, bet es atbildēju, ka viņi pārāk augstu mani vērtē, pēdējais vārds vienmēr pieder Dievam. Ja Dvēsele ir izpildījusi savu programmu, viņa aiziet. 

Tad, lūk, šī Dvēsele mani vajāja vairākas naktis! Mana mamma man palīdzēja toreiz. Tā bija man pirmā šāda veida pieredze un es nezināju, ko darīt... Es miegu ciet, viņš (šī vīrieša dvēsele) atnāk un visu laiku ir manu acu priekšā, neiet prom. Man tikai pēc laiciņa pieleca, ka viņš gaida no manis palīdzību, ka viņam lūgšana ir vajadzīga, lai aizlūdz par viņu. Viņš, kā dvēsele, nekādi nespēj pacelties uz augšu, tas ir nedaudz bailīgi- pamodies naktī, bet neesi viens- uz tevi skatās. Dzīvas acis, kas mirkšina. Tas nav statisks tēls- tas ir dzīvs. Tā ir enerģija, kas kustās telpā. Pirmo reizi ir ļoti nekomfortabli un bailīgi, tu saproti, kas tas ir, bet nesaproti, ko īsti ar to darīt. Tas ir kā pārbaudījums un es prasu eņģeļiem palīdzību un viņi pasaka, kas darāms. Tagad jau ir daudz vienkāršāk

Daudzi cilvēki sapņo par īpašām spējām, praktizē, lai tās atvērtos... Mēdz teikt, ka katram darbam ir sava garoziņa?! Kāda tā ir Jūsu darbam, Jūsu misijai?


Tā ir sanācis, ka laika gaitā mainās veids, kā es to daru. No sākuma tā bija tīrā nolasīšana. Jūs jau saprotiet, ''kad es aprecēšos'', “vai būs princis?''- populārākie jājamzirdziņi. Es vienkārši atskaņoju, to informāciju, kas man nāca. Daudzi nāca ziņkārības dēļ, daudz bija jaunu cilvēku, ar tādiem ļoti piezemētiem jautājumiem.

Tad bija 90 gadi, kad daudz nāca dažādi biezie, biznesmeņi, arī šaubīgi tipi, kam cilvēku vajag atrast, kam dokumenti pazuduši. Vēlāk mani sāka aicināt uz dažādām organizācijām, ar semināriem, uz skolām, kultūras namiem, poliklīnikās, ļoti dažādas vietās. Viss bija spontāni. Nāca ļoti daudz cilvēku.

Vienu brīdi es sapratu, ka es tomēr esmu dziedniece, ka man jāstrādā ar cilvēka Dvēseli, ka es negribu pieņemt kriminālo vai šaubīgu aprindu cilvēkus. Mani aicināja strādāt arī Militārajā prokuratūrā, jo es jau nācu no tās vides, tomēr es gribēju brīvību. Es negibu nevienam piederēt...

Līdz 1999.gadā mani paaicināja uz Zviedriju. Oktobrī es aizbraucu uz divām nedēļām, bet sākās tāds cilvēku pieplūdums, ka nācās pagarināt vīzu. 

Bērnībā man ļoti patika skandināvu pasakas, ilustrācijas, ieliņas, citādie cilvēki. Man tā likās pilnīgi cita pasaule. Un tā, reizi divos mēnešus es tur sāku uz 2 nedēļām braukt. Pieņemšanas, semināri… Jūtu, ka Skandināvija manī atvēra manas spējas vēl dziļāk, es sāku ļoti spēcīgi sajust karmiskās cēloņsakarības: kas ir noticis, kādēļ, kas to veicinājis un kādas būs sekas. Bieži redzu dzimtu - meitas, mammas, vecmāmiņas un kādēļ ir tā, kā ir. No kurienes kas ir cēlies, kādēļ. ''Tu nevari apprecēties, tādēļ, ka tev ir tāda programma, tavai mammai bija tādi un tādi bloki, bet tava vecmāmiņa nesaprata to un to...” Kad cilvēks dzird, viņa dvēsele to jau zina, tādēļ ir tādas reakcijas. Viss ir saprotams, viņam notiek tāda kā ieslēgšanās tajā enerģijā, kas nāk... 

Piemēram, Zviedrijā atnāk kāds profesors, apsēžas, bet manos seansos ir tāds noteikums, ka cilvēks nedrīkst neko runāt, uzdot jautājumus. Ja es jau redzu, ka cilvēks ir gatavs, labvēlīgi noskaņots, man jau sākas informācijas plūsma. ''Jūs tagad braucāt pie manis un domājāt par savu tēvu, kas nomira 2 gadus atpakaļ. Jūs saprotiet, ka jums ir vainas apziņa, ka jūs nepaspējāt viņam pateikt to, ko gribējāt, ko vajadzēja un tagad to ļoti nožēlojiet. Jums ir vēlēšanās viņu apskaut un visu pateikt, bet viņa vairs nav…'' Viņš sāka raudāt. Jo es runāju, to, ko viņš jau zina. Kad viņš gāja prom, viņš teica, ka pirmais, ko viņš darīs, dosies pie tēva uz kapiem un parunāsies.

Pēc tam sekretāre, kura veica pierakstu, sagaidīja un pavadīja klientus, teica, ka viņš iznācis tik apjucis, ka gandrīz aizmirsis savu mēteli, kad viņa devusi, viņš teicis, ka vajagot apsēsties, jo viņam griežoties galva un esot ļoti dīvains stāvoklis. Tad viņš palūdzis lapiņu un uzrakstījis vienu no skaistākajām atsauksmēm, ko es vēl joprojām glabāju. Tik ļoti viņš bija iespaidots no dzirdētā...

Šis cilvēks pats vada starptaustiskus seminārus. Tādi cilvēki reti staigā uz šādiem seansiem. Kādi spēki viņu atveda pie manis.

Ir bijuši daudzi tādi unikāli momenti, kurus tik ļoti dziļi esmu izjutusi, ka informācija nāk no Turienes. Jo iesākumā es daudz ko nesapratu. 

Esmu arī ar zvaigžņu slimību izslimojusi :) Līdz vienā brīdī tu saproti, ka šīs spējas, ir dāvana. Dāvana no Debesīm, ka tava dzīve ir kalpošana. Garīgums un izpratnepar to ir audzis procesā.

Es piedzimu savādāka un 6 gadu vecumā vecākiem pateicu, ka neesmu viņu bērns. Viņi mani ļoti norāja toreiz. Vēlāk esam to visu izrunājuši, bet tā es jutos.

Vēl gribu pastāstīt vienu momentu: atcerieties, semināra laikā teicu, ka Jūs esiet līdzīga vienai žurnālistei, šķiet, Rosiha viņu sauca, Kazaņas tatāriete, kas strādā par redaktora vietnieci vietējā pilsētas žurnālā. Kad es ieraudzīju Jūs zālē, man likās ka tā ir viņa! Tādēļ, man atnāca sajūta, ka Jūs arī rakstiet. Tad lūk, viņa bija tā, kas uzrakstīja rakstu par manu mammu 1992.gadā, gadā, kad man atvērās manas spējas. 

Intervijā mamma pateica, ka viņai ir meita, kas mācās juridiskajā fakultātē, ka viņai tikko ir atvērušās spējas un žurnāliste pierakstīja pāris teikumus arī par mani.

To interviju izlasīja mana kādreizēja skolotāja Zoja Aleksandrovna. Lai arī es, uz skolas sākumu, nerunāju krieviski un mani negribēja ņemt krievu skolā, mans tēvs uzstāja, jo gribēja, lai zinu krievu valodu. Lūk, šī skolotāja, ir tā, kura mani savā ziņā izvēlējās, bīdīja, virzīja uz krievu valodas olimpiādēm, kaut bija daudzi citi bērni, kas arī to varēja. Viņa lika man uzstāties visas skolas priekšā, lai es nebaidītos runāt. Viņa runāja, ka man jābūt skolotājai dzīvē. Tieši viņa bija tā, kas iedeva ceļazīmi dzīvei.

Pēc intervijas izlasīšanas, Zoja Aleksandrovna uzreiz caur mammu atrada mani, piezvanīja un uzaicināja ciemos. Es braucu transportā un pēkšņi man acu priekšā atverās ekrāns, es redzu istabu, tās malā sekciju un augšējā antresolā, aiz drēbēm, paslēptu skaistu Dievmātes ikonu. Es nekad nebiju bijusi skolotājas dzīvoklī agrāk!

Kad atbraucu un Zoja Aleksandrovna atvēra durvis, es viņai prasīju: kādēļ gan jūs slēpjiet ikonu sekcijas augšējā plauktā?! Klusējot, viņa paņēma no virtuves tabureti un gāja uz istabu, es viņai pakaļ. ''Kā gan tu to varēji zināt”, viņa teica, “pat mans vīrs nezina, ka man tā ir!”

Tā viss sākās un tādu gadījumu ir bijis ļoti daudz. It kā Dievs darītu visu, lai par mani uzzinātu arvien vairāk cilvēku. Viss notika dabiski, plūstoši. 


Daudzas sievietes, kuras iet pa garīgo ceļu, jūt šo atšķirtību no partneriem, ilgojas pēc radniecīgas dvēseles. Vai daudzas dvēseles izvēlas vientulības, vienatnes pieredzi?


Nekad, nekad. Visos gadījumos pastāv harmonisku attiecību iespējamība. Nerunāsim par zīlniecēm, kas saka, tāda jums karma, bezlaulības vainags, utml. Ziniet, nekad nedrīks teikt sievietei, ka viņa ir nolemta, ka nav iespēju....

Bet jūs to redziet?

Ir tādi gadījumi, kad redzu, ka sievietei nevajag būt precētai un ar esošo vīru ir jāizšķirās, jo nav tur mīlestības un izaugsmes dvēselei. Nekad nebūs prieka, laimes, bērnu esošajās attiecībās.

Ir jāsaprot un sievietei jāpasaka, kas bija pirms. Pirms viņa saprata, ka jūtas viena. Un, jāsaprot, kādēļ viņa tā jūtas, ka tas ir starpposms, lai izietu uz sirds attiecībām. 

Pastāv tāda garīgā vientulība. Tā nav nolemtība būt vienai kā sievietei, tas ir kaut kas cits, tas ir stāvoklis, kad tiek meklēta saikne ar savu Garīgo Es. Šādai sievietei ir pilnīgi cits stāvoklis. Tas nav piezemētais: “a, kur ir visi vīrieši, kādēļ man neviena nav, vismaz kādu man iedodiet!” :) 

Garīgā vientulība ir izpratne par to, ka kaut kādi procesi notiek, kaut kur mani ved, vada, kaut kas briest un, kad es būšu gatava, mani atvedīs pie šī cilvēka. Iekšēji ir nojausma, dvēseles gaidas, kad mīlestība sevi pa īstam izpaudīs, visos vibrāciju līmeņos. Tas, kas bija, bija kā prelūdija..


Mēs paši maināmies, pasaule mainās, tuvojas jauns gads. Vai Jums ir kādas sajūtas attiecībā uz nākamo posmu Latvijā un vispār pasaulē?


Jūs paprasījāt, un man uzreiz palika mazliet skumji, kad teicāt vārdu Latvija... Sajūtās, it kā zemāk un zemāk laižās...dibenā, dibenā ... (на дно), paliek ar vien retāk (редеет, редеет, редеет...), zemāk, zemāk...Sajūta kā (как в катлаване) kaut kādā pelēkā grāvī, kur ļaudis nolaižās. 

Un sajūtas saka, ka ne labākie laiki vēl priekšā. Vēl ir pāragri runāt par zemes augšupcelšanos. Būs vēl daudz...Tā ir karma, visu šo cilvēku kopējā karma, kas ir apvienojušies zem egregora, sauktu par Latviju. Cilvēki nav aktīvi, viņi ir pasīvi. Tā vietā, lai sāktu šeit kaut ko darīt - koku iestādīt, dēlu dzemdēt, vai par mīlestību runāt, viņi cenšās ātrāk kaut kur noslēpties, kaut kur “aizlaisties”, aizbraukt uz citu zemi, kur labāk, kur tīrāk. Viņi pamet vietu, kur ir saistīti ar saviem senčiem. Viņi vēl nejūt šīs enerģētiskās telpas aicinājumu, nejūt savu senču un savas Dvēseles balsi. Var teikt, ka šim apvidum ir tikai sācies attīrīšanās process. Ir jānāk tornado, kas visu savā ceļā nojauc, izdedzina, kad paliek klajums, tukša vieta, izdedzināta zeme. Un ir jāpaiet vēl laikam, lai šeit sāktu augt zāle. Mēģinu līdzībās izteikties. Te vēl ir pelēkas debesis, pelēkas enerģijas… Tas nav pats dziļākais grāvis, kurā atrodas Latvija, bet tomēr kritiens vēl joprojām ir uz leju... Nav vēl sajūta, ka sāktos evolūcijas process, vēl turpinās involūcija, vēl krītam..

Viņiem (ļaudīm) ir tik ļoti jāaizmirst pašiem par sevi, savu dzimteni, vēl tik ļoti jāpazaudējas, jānokļūst ''starp tīģeriem'', starp dzīvību un nāvi, kad sāk ieslēgties dabiskie impulsi, īstenā daba, kad sāc apzināties - Kā gribās dzīvot! Kā gribās priecāties par dzīvi! Kad sāc domāt - ir jācīnās, ir jāpieceļās, nevajag turpināt sēdēt tajā bedrē, kur ir tumsa, mitrs un vietuļi...” Šajā mirklī pamostas Gars. Pašlaik viņš, valsts egregora gars, ir teju dzīvs (nav dzīvības pazīmju)... Latvija ir tāda kā beztiesīga, tāda kā bez serdeņa, bez mērķa, viņa it kā nav mirusi, protams, bet arī nav dzīvīguma, vibrācijas vājas...

Tas nebūs mūžīgi, bet līdz vienam momentam, kad šī zeme atkal ieelpos. Ieelpos ar pilnu krūti dzīvības dvašu...

Un tad atkal sāks puķītes ziedēt un cilvēki sāks mosties. Kā pasakās stāsta. Pamodīsies ļaudis, berzēs acis, raudzīsies apkārt un teiks: kāpēc es tik ilgi gulēju? Kāpēc es tā dzīvoju vispār? Šī taču ir mana dzimtā zeme, manas mājas...

Kas attiecas uz valsts pastāvību- par to vēl agri runāt. Ir daudz ietekmējošu faktoru, jo šī valsts to pieļauj, viņa ir pārāk daudz cietusi. Cilvēki šeit ir ļoti dažādi, daudzi vispār nav no šejienes. Viņi neciena un nevērtē to, kas ir - šo zemi. Es, piemēram, ļoti mīlu Latviju. Es mīlu Rīgu un Ventspili, Jūrmalu. Lietuvā es mīlu Palangu un Viļņu. Tās ir atbalsis no iepriekšējām dzīvēm- tā tuvības sajūta.


Nobeigumā- ko Jūs novēlētu tiem, kuri lasīs šo sarunu?

Ja es teikšu- nezaudējiet ticību, tas skanēs pārāk banāli, varbūt... Jūs esiet! Un tas nav nejauši. Tajā ir liela jēga - visos līmeņos. Uzdodiet katrs pats sev jautājumu: ko es te daru? Kāpēc es te esmu un ko es te vispār daru? Tu esi ieradies šeit, kur tu atrodies, nevajag stāvēt kā statujai un domāt, kad tad tā laime beidzot atnāks, kad kaut kas sāks notikt?! Vienkārši - piecelies un ej! Kad tu sāksi darīt, tad redzēsi, ka visa dzīve tev atsaucas! Ej pretī savai dzīvei...

Es pati esmu ļoti aktīvs cilvēks, nevaru ilgi vienā vietā atrasties, ilgi vienu darbu darīt, man vajag kustību, apgūt jaunu telpu, jaunas virsotnes. Tas ir bezgalīgs process, brīžiem žēl, cik daudz vēl valstis neesi redzējis, skaistās ielejas, puķes kur zied, aromāti, strautiņš čalo... skaisti dzīvnieciņi, putni... Vajag elpot pilnu krūti, censties piedzīvot pēc iespējas vairāk tā skaistuma, kas ir apkārt. Vienkārši dzīvot! " 

Ar sirdi sajūti, ko vajag tev un ņem to!
Paldies Alij, un uz tikšanos pavasarī!

Tāds ir stāsts par divu orbītu saskaršanos- manu un Alijas! Ceru, ka Tev patika! :)


2016.gada nogalē Rīgā...
Sirsnīgi-

Inta

Alijas lapa

http://www.aliyaluchezarnaya.com


P.s. Ja arī Tu vēlies paaicināt Aliju, noorganizēt tikšanos savā centriņā vai pilsētā, raksti viņai un saki, ka info no mana bloga :)

pirmdiena, 2017. gada 9. janvāris

Sajust, saredzēt un sadzirdēt vairāk...

Mūsu uztveres, mūsu maņu diapazons ir ļoti ierobežots. Mūsu acs uztver tikai nelielu daļu no visa
fiziskajā pasaulē redzamā spektra, - lielākā daļa ir ārpus mūsu redzes aparāta uztveres diapazona vibrācijām. Tas pats attiecas uz dzirdi un pārējām maņām...
Jo vairāk mēs strādājam ar sevi garīgajā jomā, jo vairāk paaugstinam savas vibrācijas, jo plašāku vibrāciju spektru sākam uztvert... Kādam parādās t.s. iekšējais ekrāns, kāds, varbūt sāk dzirdēt balsis, kāds sajust informācijas plūsmu... Gaišdzirdība, gaišredzība, gaišzinība... Katram no mums kāds no šiem veidiem ir vairāk izteikts, tieši tāpat, kā kāds labāk redz, bet cits labāk saož. Tikai lielākoties šīs spējas, atrodas latentā (aizmigušā) stāvoklī...
Lielākai daļai tādēļ, ka vibrāciju un apziņas līmenis nav pietiekoši augsts, un mūsu Augstākie Aspekti nepielaiž, jo neesam gatavi. Bet ļoti daudziem tas ir dēļ dažādiem mentālajiem un emocionālajiem blokiem, nespējas atslābināties, atslēgt prātu, meditēt...

Gaišredzība, kā spēja ir ļoti plašs jēdziens. Mums apkārt ir daudzdimensionāla pasaule un arī nepieredzējis, garīgi neizaudzis cilvēks, apgūstot dažādus paņēmienus, var nokļūt paralēlajā pasaulē, vai astrālajā plānā, kas ir atbilstošs viņa vibrāciju līmenim un ar tā līmeņa būtnēm arī mijiedarboties- saņemt pat informāciju, kas var būt pat daļēji patiesību saturoša. Šādi darījumi astrālo būtņu un cilvēku starpā ir plaši izplatīti- tā ir interesanta un plaša tēma...
Kāds iemācās, kāds ''atver'', kādam spontāni atverās kāda līmeņa vai dimensijas redzēšana- viena vai vairāku. Jo augstāks paša vibrāciju līmenis, jo plašāku diapazonu spēj ieraudzīt un ar tur esošu informāciju mijiedarboties...
Alkohola, narkotiku un citu halocigēno vielu lietošanas rezultātā arī spektrs paverās un jūs jau paši ziniet, kā šī mijiedarbība izpaužās... Šamaņi apzināti lieto šādas vielas, lai izietu astrālā un saņemtu no tur esošajām būtnēm informāciju...
Tā ir ļoti plaša tēma un es patiešām ieteiktu tajā iedziļināties un izprast, tieši tiem, kam vēl iekšējās atpazīšanas/redzēšanas sistēma nestrādā perfekti...

Uzrakstīt un ar šo tēmu pastrādāt vairāk mani pamudināja gan kāds cits ''jušanas''aspekts. Aspekts, par kuru daudz mēs runājam, un, kas šobrīd ir manā aktualitāšu TOP augšgalā...
Vispār jau tāpat nekas nenotiek...viss ir saistīts. Tās tēmas, ar kurām strādāju es pati, pēc tam parādās tiem cilvēkiem, kas nāk pie manis... Mēs nonākam tur, kur jānonāk...Pievelkamies, satiekamies, padalamies un ejam uz priekšu... :)

Ilgus laiku TOP 1 tēma bija sievišķība, partnerattiecības, kas joprojām ir TOP spicē (es ar smaidu kvalificēju), bet jau visu iepriekšējo gadu pamanīju, ka galvenie jautājumi ir: kā sadzirdēt savu sirdsbalsi? Kā atrast savu ceļu? Pieļauju, ka tas ir saistībā ar manu otro grāmatu, kas ir vairāk par šiem jautājumiem, tomēr tas ir pavisam cita līmeņa skatupunkts. Šādu jautājumu uzdod tie, kas sāk skatīties jau no Dvēseles skatupunkta uz savu dzīvi. Fokuss no cilvēciskā, Ego līmeņa (sadzīve, ģimene, darbs) ir pārvietots uz Sirds (Dvēseles mājvietas) līmeni... Tas ir skaisti! Esmu ļoti priecīga un gandarīta par to, jo tas nozīmē tikai vienu- mēs ejam! Tas patiešām ir liels sasniegums priekš katra, kas iet šo ceļu... Un mani priecē, cik mēs esam daudz!

Līdz ar to paverās cita izpratne par savām iekšējām vajadzībām, saviem mērķiem, vēlmēm un dzīves virzienu. Arī šeit mainās fokuss. No ārējā uz iekšējo. No ārējās pasaules iepazīšanas, vēlmes izzināt, izprast Kosmosa likumus, garīgos principus, pasaules uzbūvi uz savas iekšējās pasaules iepazīšanu- gan psiholoģisko, gan garīgo.
Ar psiholoģisko es šeit domāju visu to, ko mēs tik daudz esam darījušas un darām- dziedināšanās programmās, meditācijās un praksēs. Sevis izdziedināšana, pieņemšana, iemīlēšana, sirds atvēršana, atbrīvošanās no blokiem, enkuriem, pagātnes balasta...
Un otra daļa- apzināšanās prakses, prāta kontrole, klusēšanas retrīti, meditācijas un prakses, kas ir vērstas uz saiknes dibināšanu, nostiprināšanu ar Dvēseli. 
Jo ir viegli u skaisti iet pa šo dzīvi tad, kad Tu skaidri sadzirdi, ko Tev saka un ļaujies Ceļam, pa kuru ved! :)
Ir dažādi šķēršļi, kas traucē mums pašiem sevi sadzirdēt, gan mentālie, gan emocionālie, gan garīgie.  Ir dažādas tehnikas, kā palīdzēt sev atbrīvoties no šiem šķēršļiem. Panākt pretī savai Dvēselei :)
Šogad es esmu iecerējusi vēl vairāk darīt, lai mēs visi daudz lielākā mērā sāktu dzirdēt sevi paši, uzticēties sev un atbrīvot tos blokus, kas traucē...

***
Man pašai nesanāk tik bieži kā gribētos pašai piedalīties kolēģu un dažādu profesionāļu rīkotajos notikumos. Bet, kad aizeju, tad no katra varu, ko mācīties, vai pārliecināties, ka visi ejam vienu ceļu, tikai atšķirīgos veidos :) Vai ieraudzīt sevi no malas un mācīties no redzētā... Tomēr vislielākie svētki manai Dvēselei ir, kad šādos pasākumos/notikumos satieku tos, kam Sirds ir vaļā... No kuriem gaisma plūst...patiesumā, cilvēciskumā, dabiskumā, vienkāršībā...Kad Ego ir palaidis Sirdi pa priekšu,  kad vairs nav svarīgi, ko tas cilvēks saka, jo informācija kļūst sekundāra, ir vien skaistā sirds enerģijas plūsma...
Es ticu tam, ka tādu cilvēku kļūs arvien vairāk, kaut pagaidām es to ieraugu ļoti, ļoti reti... Par Mīlestību, gaismu un garīgumu runā daudzi. Daudz un skaisti...Tomēr tik ļoti gribās, lai tā skaistā Dvēsele iznāk priekšā, jo, lai cik interesanta, zinoša un pieredzējusi nebūtu personība, mani vairs tā neuzrunā... Gribās sarunas no Sirds uz Sirdi... nevis Ego uzstāšanos :)

Linda ir viens no tiem Gaismas Stariņiem, kuri aizpagājušo gadu apstaroja manu ceļu. Esmu ļoti
Lindiņa runājās ar mums par aizgājušajiem
pateicīga Debesīm, ka mūsu ceļi ir krustojušies un, ka paiesim kādu ceļa gabaliņu kopā...
Ir ļoti daudz kopēju nianšu mūsu abu darbībā, bet tas, kas attiecas uz gaišredzību, maņu attīstīšanu, -tur Lindas spējas un zināšanas  daudziem no mums palīdzētu dibināt ciešāku saikni ar mūsu augstākajiem aspektiem.
Tādēļ divus mēnešus mēs darbosimies kopā, liekot Prakšu Dienu akcentu tieši uz Sevis sadzirdēšanu un maņu attīstīšanu...

Iekārtojamies omulīgi skaņu blodu meditācijai ar Lindu

***

Tālāk seko informācija tiem, kas sajutuši vēlmi un gatavību dibināt ciešāku saikni ar savu Dvēseli. Izprast un sadzirdēt, sajust un doties...

Linda Vidzemes Retrītu Centrā būs 22.janvārī un 26.februārī.
22.janvārī, plkst. 10:00 tā būs ievadlekcija, atbildes uz jautājumiem un meditācija. Uz šo dienu variet pieteikties pieteikuma formā piezīmēs... Dalības maksa ir ziedojums pēc sirds vēlmes.

25. un 26.februārī mēs darbosimies viena pasākuma ietvaros. Pirmajā dienā es ar terapeitiskajām meditācijām, gan ''obligāto Prakšu Dienu programmu'' :), gan ar speciālām, uz kanāla atvēršanu vērtām meditācijām, gatavosimies nākamajai - Lindas dienai, kad mācīsimies praktiski atvērt savas maņas...

9:30 Ievads- kas ir maņu attīstība un kā tā var palīdzēt Tev.
10:00 – meditācija savas enerģijas un apkārtējās vides sajušanai
10:30- darbs pāros nodarbībā- Sajūti savu enerģiju un atpazīsti otra enerģiju, iemācies to nodalīt. Info lasīšana otra enerģētiskajā laukā.
11:30- pārrunas
12:00-īsa  meditācija savas enerģijas sajušanai. Grupas darbs- Iepazīsti savas sajūtas un seko tām.
PAUZE -20 min
13:00 Krāsu spēle maņu attīstīšanai
13:40- 15:00  pārrunas, jautājumi un atbildes. Došanās mājup vai laiks sev...

Tātad ir 3 dalības varianti:
- vēl dažas vietas uz abām dienām (25-26.februāri), uz visu nedēļas nogali (+ 22.01, ja vēlies)
- tikai pie Lindas vienu vai abas svētdienas (22.01 un 26.02)
- tikai pie manis (25.02)
Atzīmē savu izvēli pieteikšanās formā...
Bet 25.februāra vakarā čillosim un atpūtīsimes visas kopā, dziedot mantras ar Ievu Bērziņu :)
Dalība no 35 eur (pieteikšanās formā izsmeļošāk! :)

Tā kā nelaid garām izdevību un pievienojies mums! :)
P.s. Uz janvāra prakšu dienām (abām dienām) vietiņu diemžēm nav, bet, ja ir iespēja, pievienojies spēka dziesmu sadziedāšanai ar Vītolu ģimeni 21.janvāra vakarā! :)

Lai brīnišķīga nedēļa, sirsnīgi-
Inta



otrdiena, 2017. gada 3. janvāris

Pieņemšana- atslēga ceļa turpinājumam


Jau mēnesi nēsājos apkārt ar visādiem pārdomu fragmentiem, kuros vēlos dalīties... tad mana ''iekšējā
Jaunava (mana Saules horoskopa zīme), kā parasti liek nopietni iztirzāt, teorētiski pamatot, iedziļināties, sagatavoties un smuki pa punktiņiem visu sarakstīt...

Tā nu ir sanācis, ka mana Mēness zīme ir Dvīnis, kas grib visu pa fikso, ātrāk, pavirši, haotiski- ka tik dabūt  no sevis ārā un miers! :) 
Dažreiz sanāk, ka uzvar viens, dažreiz otrs, bet parasti- Jaunava iesāk, bet Dvīnis pabeidz! :D

Man ir blociņš, kurā pierakstu idejas, tēzes, pārdomas un brīžiem, gaidot, kad tad mans iekšējais Dvīnis beigs domās un darbos bizot apkārt pasaulei un ļaus Jaunavai sastrukturizēt rakstu... Bet Jaunavai ļoti patīk sakārtot domas, analizēt, iedziļināties... un ...uzlikt rāmīšus: vai nu tā, vai nekā!
Mans iekšejais Dvīnis šodien protestē: bet tas ir mans blogs. Varu darīt kā gribu, rakstīt kā gribu, nelabot drukas kļūdas- lai ātrāk iet tautās! :) Tādēļ šodien par visu ko :)
Jums tā nav? Tādi iekšējie dialogi... gan jau ir. Katram, protams, savādāk izpaužās, bet pazīstama situācija...
Esmu jau rakstījusi, ka ir tēmas, kas ''atrodas gaisā''- tās sajūt daudzi, par tām domā daudzi. Tas kārtējo reizi tikai apliecina to, ka lielākā vai mazākā mērā mēs katrs spējam nolasīt informāciju no Visuma Interneta...
Pirmo savu klusēšanas retrītu es pati personīgi izgāju 2009.gadā. Man tas mainīja visu dzīvi. Kopš tā laika gan regulāri praktizēju, gan nemitīgi runāju, stāstu un iesaku, kā, manuprāt, pašu efektīvāko veidu saziņai ar savu iekšējo Es, savu Dvēseli. Kopš 2012.gada klusēšanas retrītus sāku vadīt pati. No sākuma izmantojot, izmēģinot dažādas pieejas un teorijas, kamēr organiski izveidojās manis pašas pieeja, filozofiskā platforma, meditatīvā bāze. Esmu sapratusi, ka pie manis pievelkās tie cilvēki, kas iet līdzīgi man, tādēļ arī viņiem visefektīvākās ir tās prakses, kas tādas ir bijušas man pašai. Par klusuma retrītiem esmu jau rakstījusi, arī mēdijos (šeit viens no rakstiem) un uzrakstīšu vēl plašāk drīzumā, šodien tikai vēlējos pateikt, ka vārds klusēšanas retrīts pēkšņi ir nomainījis sievišķības prakses :) Tā nu ir šodienas populārākā garīgā prakse. Vismaz man tā sāk likties, redzot, cik daudzi to piedāvā. Man patiešām liels prieks par to, jo priekš manis tā joprojām ir pati efektīvākā. Aprīlī mēs klusēsim Lieldienu laikā un apvienosim ar gavēni.

Nākamā tēma, kam esmu sazīmējusi virkni tēžu savā blociņā, bet neesmu satrukturizējusi un izvērsusi, ir Pieņemšana un Pazemība. Savā FB lentā apjautājos par to, kā cilvēki izprot šo terminu. Kā saprot krieviskos terminus: покорность un смирение, un saskāros ar to, ka cilvēki tik ļoti dažādi to uztver. Katram ir savs viedoklis, izpratne un asociācijas. Es saprotu- to diktē katra personīgais apziņas līmenis, uztvere un pieredze. Atceros tās kaislības, kas bija pēc mana raksta par izglītību, par kuras nevajadzību es runāju, kad termins izglītība, tika jaukts ar zināšanām. Zināšanās ir nepieciešamas, bet šodienas izglītības sistēma tās piedāvā neefektīvā veidā...
Kāpēc es gribētu rakstīt un iedziļināties tieši Pazemības tēmā? Es pat vēlētos pamēģināt izveidot kādu divu dienu grupu, kur praktizēt pieņemšanu, смирение и покояние... Es atvainojos, ka es izmantoju krievu valodas vārdus, jo latviski to nokrāsa ir mīnusīga. Diemžēl.  Es tos vārdus lietotu, bet esmu piefiksējusi, ka cilvēki saraujās. Reiz man pašai tā bija ar virkni terminu, ko izmanto kristīgajā reliģijā, jo bija vienpusīga, ļoti burtiska izpratne par jēdzieniem, kuru dziļumu nemaz nevar izteikt ar vārdiem.
Jebkuru reliģisku, garīgu avotu lasot, mēs to uztveram caur savu apziņas prizmu. No sava līmeņa. Tādēļ ir tik daudz viedokļu, neizpratnes. Visi šie avoti ir cilvēku radīti, caur konkrēta vēsturiskā perioda un konkrēta cilvēka (lai arī iespējams apskaidrota) personības prizmu. Pie tam, pasniegts tas tika tā laika cilvēkiem... Cik daudz šķēpu tiek lauzts dažādos skaidrojumos! Jo Tu vairāk tuvinies Dievam, jo mazāk pretrunu. Jo mēs redzam to, uz ko skatamies. Ja redzam atšķirīgo, tad visur radam šķelšanos. Ja redzam vienojošo, tad visur ieraugam šo Dievišķo dzirksti...
Šīs pieņemšanas, pazemības prakses visos laikos ir bijušas ļoti vērtīgas, lai pastrādātu ar savu Ego. Jo tieši sava Ego savaldīšana ir viena no grūtajām lietām mūsu ceļā. No savas pieredzes varu teikt, ka nevienu dienu nedrīkst atslābt... Rodas sajūta, ka jo vairāk mēs augam garīgi, savā apziņā, jo vairāk Ego izjūt tādu kā apdraudējumu, jo izmanīgāks un viltīgāks paliek...
Tā kā palielam atrodos šo garīgā ceļa gājēju lokā, tad tieši tie, kas apzinās, atpazīst savus Ego gājienus, piedomā, praktizē- ar tiem, manuprāt, viss ir kārtībā. Jo apzināties savas kļūdas, nepilnības- tas ir liels solis uz priekšu. 
Es uzcepos, apvainojos...Ahā, kas tas bija? Varbūt esi ievērojis, ka katrā dzīves posmā ''cep'' kaut kas cits? Mani ilgus gadus ''cepa'' kavētāji. Es jau pēc 10 min biju uzvārījusies! Pie tam es tur nekādu spoguli neredzēju- jo es taču mēdzu atbraukt ātrāk un gaidīt līdz bija bez vienas minūtes norunātais laiks, lai ietu iekšā un visiem parādītu, kā jārīkojās! :D
Tagad mani ''cep'' tie FB postētāji, kas neliek avotu un autoru zem saviem tekstiem. Tā kā daudz lasu, tad redzu uzreiz, no kura avota tas ir izkopēts, iztulkots, paņemts. Bieži saskaros ar saviem tekstiem (par to vairs necepos), ko kāds ir paņēmis. Un tad analizēju, ko tas man spoguļo? Es ļoti cienu tos FB cilvēkus, kuri dalās savās pārdomās, liek atziņas, rakstu fragmentus un pievieno avotu. Uzreiz prātā ienāca Valters Korālis, Normunds Astra, Edgars Untāls. Un nav tikai tā, ka vīrieši tie būtu- ir daži populāri vīriešu kārtas darboņi, kas avotu, autoru neliek nekad... Tas nav no dzimuma atkarīgs. Neesmu es bez grēka, jo citreiz atceros teicienu, bet neatceros autoru...tāpat neizslēdzu, ka var ļoti līdzīgi domāt, jo viss jau ir gaisā. Es pirms pāris mēnešiem uzrakstīju rakstu ''Viņi neko negrib''un tagad kādā krievu portālā ir parādījies raksts par jauniešiem ar tādu pašu nosaukumu. Saturs gan atšķirās, bet līnija ir viena un tā pati. Un krievu portāls noteikti no manis to nav nošpikojis... :D
Tātad, kas tad īsti cep, ja špikošana vairs necep? Negodīgums? Jārok, kur tas ir pašā.. :) Lūk tādi jautājumi, situācijas māca man pašai pieņemšanu. Netiesā un netapsi tiesāts. Un iekšēji pieņemu šo cilvēku izvēles rīkoties tieši tādā veidā, ka viņi paši izvēlās...
Kā Tev ar šo?
Atgriežoties pie pieņemšanas un darba ar savu Ego, redzu, ka tieši vīriešiem iet ar to visgrūtāk. Viņiem prāts jau dabiski ir dominējošs, bet Mīlestības sfēra ir sveša dimensija. Daudziem no vīriešiem, kam patīk runāt par Mīlestību, ir milzīgs neiegrožots Ego. Pārliecība par savu taisnību, savu vienīgo taisnību un pārējo maldiem, ir nesatricināma kā klints. Plikas, sastiķētas zināšanas ir radījušas savu pārliecības platformu, nostiprinot Ego zem garīguma karoga. Tā ir viena no spēcīgākajām Ego pozīcijām. Jo pats tā īpašnieks to vispār neredz. Interesanti, ka šo cilvēku personīgās dzīves, nekādi neatspoguļo deklarētā vieduma un gudrības rezultātu...
Vispār esmu ievērojusi, ka neatkarīgi no dzimuma, par Mīlestību visvairāk runā tie, kam tās visvairāk trūkst-, gan iešēji, gan ārēji, personīgajā dzīvē. Viņi runājot par to, cenšās to tā kā aktivizēt, piesaistīt...atvērt...?
Vēl par šo pašu tēmu es prātoju, kādēļ neskatoties uz to, ka arvien vairāk cilvēku mostās, strādā ar sevi, -citu nepieņemšana, nosodīšana, tiesāšana aug augumā? Vai tā būtu politika, valsts, reliģija, kaimiņi,  ārzemnieki, citādi domājošie... Vispārēja neiecietība, pat rasisms?
Esmu sastapusi fantastiskus cilvēkus: krievus, gruzīņus, čigānus (man bija fantastiski kaimiņi- čigānu ģimene Jelgavā), musulmaņus, kristiešus, politiķus, policistus, VID darbiniekus.. Kāpēc visi jābāž vienā maisā? Kretīni, izvarotāji, ekstrēmisti, kukuļņēmēji, zagļi ir arī starp latviešiem. Diemžēl.

Psihologi un viedie māca, ka, lai ietu uz priekšu, lai dziedinātos ir viena kardināli nepieciešama lieta, bez kuras uz priekšu netikt... Zini, kāda?  Atlaist pagātni. Piedod, palaist, nedomāt par to...
Tā ir dziedināšanas atslēga. Tā ir atslēga uz brīvu un skaistu nākotni.
Pieņemšana ir atslēga ceļa turpinājumam.

Pieņemšana ir Dvēseles īpašība. Pa īstam pieņemot otras Dvēseles izvēles, mēs redzam pasauli ar Dvēseles acīm.
Kamēr nosodam, vērtējam, tiesājam, tikmēr tā ir cilvēciskā Ego pozīcija un par patiesu garīgumu te nevar būt ne runas.

Ja esi iestrēgusi un ej pa apli, varbūt tieši šeit ir ķeršanās?

Kamēr mēs cepsimies par to, kā kristieši raganas dedzināja, kā vācieši, krievi, zviedri Latviju okupēja un visus pārējos vēstures faktus, tik izdevīgi atceroties, ko šie vēsturiskie periodi ir mums sliktu nodarījuši, bet aizmirstot, ko devuši (skaļi saucot, ka neko nav devuši), tikmēr mēs esam nolemti. Nolemti gausties un vainot visu pasauli paši savā neizlēmībā, nespējā sevi aizstāvēt, pastāvēt par savām vērtībām, savu zemi, tradīcijām.
Starp citu, krievu laikā mūsu tradīcijas, literatūra un kultūra, kaut nedaudz apspiestā un ideoloģiski iekrāsotā formā, tomēr saglabājās, pastāvēja un attīstījās. Ko es nevaru garantēt, ja pēdējais latvietis izlēgs lidostā aiz sevis gaismu, vai, ja šeit sabrauks arābiski runājoši, citas etniskās piederības pāstāvji un sāks precēt mūsu tautumeitas. Tad jau pēc vienas paaudzes mēs būsim multikulturāli mulatiņi :) Es tagad nevērtēju, kas ir labāk. Visā ir Dieva plāns- un varbūt pēc gadu tūkstošiem kultūru, valodu un rašu sašķeltās cilvēces, Viņam ir Vienotības plāns. Vai vari iedomāties, ka visa cilvēce dzīvo vienā valstī un runā vienā valodā? Grūti, vai ne?
Kādā garīgā traktātā (avotu neatceros :D) reiz lasīju atbildi uz jautājumu: Kādēļ Dievs ir radījis tik daudz atšķirību cilvēkos- rases, valodas, valstis, ticības, reliģijas? 
Atbilde bija: lai mācītu cilvēkiem pieņemšanu un toleranci pret visu, ko Dievs radījis.
Tā ir mācība, kurā Cilvēce totāli un visos laikos ir izgāzusies. Nežēlīgi daudz asiņu ir izliets dēļ ticības, teritorijām, rasu piederības... Skumji, ka tas turpinās vēl aizvien... Mācība netiek apgūta...


Pazemības praktizēšana ir tā, kas ir vienojoša austrumu un rietumu garīgajā tradīcijā. Tās ir visās, ar kurām esmu pazīstama. Šī praktizēšana palīdz pieņemt citus un iegrožot (усмирить) Ego. Pazemības praktizēšanai nav nekāda sakara ar pazemošanos, sevis noliegšanu vai vainošanu. Šī jēdziena patieso dziļumu nevar izskaidrot, to var tikai sajust, ja pats jau esi izaudzis un tam gatavs... Vari man uzrakstīt, ja Tevi interesētu šādā veidā ar sevi pastrādāt. Varbūt varam eksperemantālo grupiņu izveidot.:)
Šāda prakse nav nepieciešama tiem, kas sevi ir izdziedinājuši vai ir veseli (psiholoģiski) kopš dzimšanas. Piemēram, daudziem jauniešiem, kas mostās garīgumam, es nemaz neredzu šo hipertrofēto Ego. Ego, ko radījis ievainots iekšējais bērns. Jo ievainotāks, jo dziļākas sāpes pieredzējis, jo lielākas bruņas un Ego. Jo vairāk saudzīgas dziedināšanas caur izpratni un pieņemšanu ir vajadzīgs.
Tāpat tā nav nepieciešama, ja esi izgājis jau  to posmu. Esi nonācis vietā, kur apzinies, ka esi daļa no Dieva. Tāda pati daļiņa, kā jebkurš cits cilvēks, neatkarīgi no sava statusa, rases, reliģiskās piederības...vēl vairāk... varbūt Tu to vēl neizjūti, bet jau zini, ka pastāv vieta, kur mēs visi esam viens. Skatoties otrā, mēs varam redzēt paši sevi. Visi viena Dieva bērni... Un katrā no mums ir paša Dieva atspulgs...
Diemžēl tiem, kam tā būtu visvairāk vajadzīga, tie sevi uzskata par perfektiem un visskaļāk protestētu, sakot ka pazemības praktizēšana ir kristiešu izdomājums, lai turētu cilvēciņus īsā pavadā... Pazemību praktizēja jau senās ciltis, noliecot galvu viedo priekšā, dažādos ar iniciāciju saistītos rituālos, tāpat arī visās austrumu garīgajās praksēs dažādās praksēs, rituālos, meditācijās un lūgšanās pazemība tiek praktizēta... Tā ir plaša tēma, ko neizvēršu, vien aicinu aizdomāties...
Tomēr lielai, lielai daļai no mums, kas vēl atrodas savā dziedināšanas procesā, šī prakses ļoti noderētu... Vai vismaz aizdomāšanās par šo tēmu... :)

Nu, tā mīļie... uzrakstīju tomēr par pieņemšanu, pārējo atstājot nākamajam ierakstam :)

Ir sācies jauns gads. Neatceros, vai rakstīju par savām novembra sajūtām, kad enerģētiski tiku nolikta ''uz citām sliedēm''. Uz sliedēm, kas neatbilda manam iepriekšējam redzējumam un izpratnei par to, kur virzamies. Vektori ir mainījušies. Runāju ar vairākiem domubiedriem- ir dažādi. Vairs nav tikai divi galvenie vektori- tiem, kas mostās un tiem, kas paliek un iziet pilnu 3D (dualitātes) ciklu. Ir ļoti dažādi. Vēl neesmu gatava par to runāt skaļi, jo pati vēl taustos un pinos savās sajūtās un redzējumos. Mums stāv priekšā ļoti krāsains gads. Pie tam vienam tā var būt tikai pelēkā vai melnā krāsa, bet kādam viss varavīksnes spektrs! 2016. bija samērā viendabīgs uz pelēko toņu pusi, bet 2017. mūs pārsteigs... 
Novēlu, lai Tavi pārsteigumi, liktu elpai aizrauties! No idejām, iespējām, radošā lidojuma un taureņiem vēderā! Turi buru un esam kopā arī 2017!
Sirsnīgi-
Inta