Par "Ikdienišķo apskaidrību''

Būtībā jau kādu laiku atpakaļ biju metusi mieru Lielo Skolotāju darbu studēšanai. Gan tādēļ, ka

atbildes atrastas, gan tādēļ, ka patiešām uzskatu- Skolotāju laiks ir beidzies! Visādu mācību, visu veidu reliģiju un skolu laiks ir beidzies. Inerces dēļ vēl kādu laiku viss notiksies, meklētāju, garīgā ceļa gājēju skaits tikai palielināsies... Tomēr šie cilvēki, kas modīsies, tagad jau iekšēji zinās- visas atbildes ir manī pašā, manā sirdī. Katrs kļūst par skolotāju sev pašam. Viņi meklēs cits citu, piedalīsies dažādos pasākumos, retrītos, kopā dziedās, dejos, zīmēs, smiesies un smelsies iedvesmu viens no otra. Viņi lūkosies viens uz otru, un redzēs Dievišķo dzirksti otrā. Redzēs un sapratīs, ka nav nekā skaistākā, kā satikt Savējos, ka nekas cits nespēj dot tādu vienotības, laimes un beznosacījuma Mīlestības sajūtu. Un esot šajā stāvoklī, visas atbildes kļūst skaidras, kā diena- visi ikdienas stresi, nebūšanas, sociālie rāmīši un ierobežojumi pārcelsies uz citu realitāti... Ir tikai jāatbrīvo prātu, jānomet aizspriedumi un jānoņem beidzot ‘’klapes no acīm’’, kas liedz saskatīt patieso realitāti. Un kļūt brīvam. Tā arī ir ikdienišķā apskaidrība. Tam nav obligāti jābūt Budas stāvoklim, kā to māca budismā. Tā var būt iekšējā laimes un harmonijas sajūta, esot šeit un tagad. Sajūtot savu vienotību ar Visumu, dabu, cilvēkiem, un ieraugot to ar mīlestības, pateicības un līdzcietības pilnām Radītāja acīm.

Mazliet mistiskā veidā mani uzrunāja Jānis Roze, un es patiešām priecājos, ka man bija iespēja izlasīt šo grāmatu, neskatoties uz visu augstākminēto.

Grāmatas autors- Viņa Svētība Gjalvangs Drukpa viennozīmīgi ir dižens un ārkārtīgi vieds Skolotājs. Grāmatā viņš apkopojis savas atziņas, savu mācību un pārdomas par garīgumu mūsdienu modernajā pasaulē. Viņam ir izdevies seno Budisma mācību padarīt dzīvāku un pieņemamāku plašam meklētāju lokam. Mani visvairāk uzrunāja autora attieksme, sniedzot padomus un atziņas tādā rāmā mīlestībā, bez pārākuma, bez vērtēšanas, nosodīšanas vai biedēšanas ar karmu utt.

Kā viņš pats raksta:

‘’Šīs grāmatas lasīšana ir jūsu iespēja atpūsties no dzīves steigas un paskatīties apkārt, padziļināt izpratni un atrast saskaņu ar sevi un citiem. Iespējams, jūs daudz dziļākā viedā sāksiet atklāt un sajust savu iekšējo aicinājumu- to, ko patiesi vēlaties sasniegt. Šis ir maigs atgādinājums, dzīvot ar līdzcietību- būt līdzcietīgiem pret sevi, lai varat būt līdzcietīgi pret citiem, nomierināt satraukto prātu, arī atbrīvoties no paša un citu vērtējumiem un salīdzinājumiem...Garīgās attīstības ceļš ir vienkāršs: rūpējieties par citiem, jūs patiesībā rūpējieties par sevi. Un, lai rūpētos par citiem, jums jādomā par sevi un savu labklājību.’’

Autors ir šeit un tagad, pilnībā izprotot, kā ir iet pa garīgo ceļu šajā laikmetā, kad laiks skrien milzu tempā, kad šķiet, ir neiespējami izkāpt no šī vāveres riteņa. Viņš runā par to, cik svarīgi ir piebremzēt, saskatīt īstās vērtības un sākt beidzot dzīvot apzinātu dzīvi. Un sākt savu ceļu. Savu īsto ceļu- to ceļu, kādēļ mēs esam vispār šeit nākuši.

Viņa Svētība atgādina mums par pateicības, līdzcietības, mīlestības, devības un pazemības nozīmi mūsu dzīves ceļā, kā arī pieskaras mūslaiku sērgas – ikdienas stresa problēmai.

Lai arī es neesmu Ego pilnīgas noliegšanas, iznīcināšanas piekritēja, tomēr darbs ar Ego arī, manuprāt, ir viens no nozīmīgākajiem, lai mēs varētu paskatīties uz realitāti ar citām acīm. Ego tēma sevī ietver ļoti daudz- mazvērtības sajūtu, augstprātību, citu vērtēšanu un nosodīšanu, apvainošanos un dusmas, destruktīvas emocijas un vēlmes...

‘’Spēcīgs ego dara mūs vājus. Šķiet, ego nepatīk pārmaiņas. Tas uzspiež noteiktu dzīvesveidu un pasaules uztveri- un tieši tādēļ to ir tik viegli ievainot, pat ar niecīgāko dūrienu, mazāko izaicinājumu, kas tiek mests mūsu pašu izveidotajiem priekšstatiem un uzskatu sistēmām. Un, kad mūsu ego ir spēcīgs, tādi paši kļūst mūsu vērtējumi gan par citiem, gan par pašu domām un darbiem. Mūsdienu pasaule ir ļoti vērtējoša, tā nosaka, kā mums būtu jārīkojas un jāizskatās, mēs esam zaudētāji vai uzvarētāji, labi vai slikti. Pieņēmumi, kurus uzspiež ģimene, sabiedrība un mēs paši, nepārtraukti liek mums sevi vērtēt- un tādēļ nereti nākas piedzīvot vilšanos’’

‘’Jums jāattīsta spēja paraudzīties uz sevi un ieraudzīt savu patieso būtību, ināt, ka vienkārši esat tas, kas esat, katru dienu darāt visu pēc labākās sirdsapziņas, apdomājot, ko varat uzlabot šodien un rīt. Neizniekojiet vērtīgo laiku un enerģiju, ļaujoties vainas apziņai vai nožēlai par pagātni, vērtējot, cik veiksmīgi vai labi cilvēki esat darbā un mīlestībā. Jums nekas nekaiš tādiem, kādi esat. Un, līdzko spēsiet to patiesi pieņemt, jūs sāksiet redzēt to pašu arī citos. Neviens nav nevainojams, mēs esam cilvēki- kādēļ turpināt meklēt slikto, kad ir tik daudz labā?’’

Lūk, zem šiem vārdiem arī es esmu gatava parakstīties.

Atrodi laiku un nesteidzoties lasi šo grāmatu. Tā ir domāta tavai Dvēselei. Varbūt tā neiedos gatavas atbildes tieši tavai problēmai, bet tas jau nav arī tās mērķis. Jo katram ir savs ceļš un savs ātrums, katram jāgūst sava individuālā pieredze un jāatrod savas atbildes.

‘’Dzīvojiet ikdienā ar izpratni, jo jums ir savs ceļš, skaists ceļš. Cilvēka dzīvība ir vērtīga, bet tā ir jākopj. Es vēlos iedrošināt jūs kultivēt savu dabisko enerģiju un nepārtraukti pētīt sevi un savas domas. Mēs esam ļoti ietiepīgi, un mūs ir grūti ietekmēt, bet man šķiet, ka ir pienācis laiks labiem darbiem. Varam noņemt savas klapītes no acīm, esam gana stipri, un es zinu, ka mīlestības pasaulē pietiek pilnīgi visiem... Dzīve ir prakse. Kā teicis Buda ‘’Šobrīd viss ir jūsu rokās.’’’’

Inta Blūma

Recenzija par grāmatu ‘’Ikdienišķā apskaidrība’’, autors Viņa Svētība Gjanvangs Drukpa un Keita Adamsa.

Paldies ''Jānim Rozem''!