Latvieši ir tauta, kura ilgāku vēstures periodu ir vairāk nopūlējusies ar izdzīvošanas jautājumiem nekā veltījusi uzmanību dzīvošanas un dzīves kvalitātes aspektiem. Tam ir gan emocionāli, gan fiziski, gan sociāli, gan emocionāli, gan politiski, gan ekonomiski, gan ģeogrāfiski cēloņi un tādas pat arī konsekvences.
No ārsta pozīcijas raugoties, gribētu uzsvērt psihiskās veselības nozīmi, kuras viena no pamatiezīmēm ir personības pašcieņas un pašvērtības izjūtas esamība (Ancāne, 2011). Pašcieņas traucējumu pamatā ir drošas, emocionāli un sociāli atbalstošas vides trūkums personības attīstības sākuma posmā. Pārāk bieži atkārtojošamies nedrošības, apdraudētības, pāridarījuma emocijas šai periodā ir attīstību deformējošas.
Apdraudējums ir pastāvējis kā plašākā, sabiedrības norišu, tā šaurākā, emocionālā gaisotnes ģimenē nozīmē. Šīs jūtas uztur gan paaudžu vēsturiskā atmiņa, gan indivīda augšanas un personības attīstības vides īpatnības.
Plašākā nozīmē indivīda apdraudējums latviešiem ir bijis saistīts ar tēvu un iepriekšējo paaudžu tēvu nespēju nosargāt neatkarību un brīvību, svešā valodā runājošu iekarotāju varu pār pašu cilvēkiem. Tas ir nozīmīgs fakts – izjūta, ka „mans tēvs nav pietiekoši spēcīgs un potents, lai mani aizsargātu, lai būtu „karalis”, kādi citām tautām ir.” Neapšaubāmi personības identitātes veidošanās procesā tas atstāj būtiskus traucējumus, jo objekts, ar kuru nākas identificēties, ir salīdzinoši vājš un nespēcīgs. Vēsturiskā realitāte tāda bija - reāls spēcīga un gudra „tēva” jeb „karaļa” trūkums, pie kā vajadzības gadījumā iet meklēt izpratni, palīdzību, un taisnību. Tās reālās vēsturiskās personas, pie kurām latviešu cilvēki gāja, runāja citā mēlē, jo bija citas tautas pārstāvji un ar tām runāt un izklāstīt faktus dzimtajā valodā bija neiespējami. Tie nebija savējie”. Tādejādi zemapziņas līmenī tika ielikts psihisko funkcionēšanu bojājošs mazvērtības izjūtas komponents – citas tautas spēj jeb var, mēs paši nespējam jeb nevaram.
Vecāki, kuri paši nav kungi un valdnieki pār savu dzīvi un valsti, nav spējīgi par tādiem izaudzināt savus bērnus.
Tā veidojas cilvēku personības, kuri augstu nevērtē ne sevi, ne piederību savai tautai. Tas izskaidro vēsturisko faktu, ka 19.gadsimtā, uzlabojoties materiālajam stāvoklim, iegūstot labāku izglītību un uzlabojot dzīves kvalitāti, daudzi pārtikuši latvieši pārveidoja savus uzvārdus vāciskā formā - piemēram, Stabiņš kļuva par Stabingi, Kārkliņš – par Karklingu u.tml. Tādejādi tika izteikts noliegums savai izcelsmei un vēlme piederēt pie citas tautas piederīgajiem. Ieguvums – drošības, pašcieņas un pašvērtības izjūtas pieaugums.
Vārda šaurākā nozīmē indivīdu bieži vien ir apdraudējušas pašu latviešu audzināšanas tradīcijas. Ilgu laiku latvieši ir centušies izkopt savos bērnos tādas jūtas kā bailes, kauns un vaina. Gan apzināti – audzināja taču kalpus sev un citiem cilvēkiem un labam kalpam, kā zināms, paklausīgums ir vērtība. Gan neapzināti – komunicējot uz bērniem pašos sakrājušās smagās jūtas, un attaisnojuma, pasludinot noteiktas paklausīgas uzvedības formas kā ētiskas vērtības. Es gribētu apgalvot, ka vecāki, kuri paši nav kungi un valdnieki pār savu dzīvi un valsti, nav spējīgi par tādiem izaudzināt savus bērnus. Īpaši, ja sabiedrībā šādas personības ir noteiktā pārsvarā.
Latvijā vecākus caurmērā maz interesējis, vai bērns jūtas pietiekami priecīgs, bet daudz vairāk, vai viņš/a būs „kādu labumu dodošs”, viegli vadāms un kontrolējams, t.i. vai gatavs pietiekami nobīties, nokaunēties, justies vainīgs, līdz ar to - paklausīgs. Tas, ko vecāki vienlaicīgi gan izprata, gan neizprata, ka, panākot bērnu bezierunu paklausību attiecībā pret sevi, viņi izveido personību, kura ir gatava bezierunu paklausībai arī pret citiem.
Latvijā vecākus caurmērā maz interesējis, vai bērns jūtas pietiekami priecīgs, bet daudz vairāk, vai viņš/a būs „kādu labumu dodošs”, viegli vadāms un kontrolējams, t.i. vai gatavs pietiekami nobīties, nokaunēties, justies vainīgs, līdz ar to - paklausīgs.
Cilvēks dabiskā veidā ir orientēts uz sadarbību, uz attiecībām, tomēr, ja tajās ir saņemts pārāk liels sāpīgu jūtu apjoms (kā, piemēram, notiek patstāvīgi vainojošu un kritizējošu un atstumjošu vecāku gadījumā), sekas var būt psihiskās vai fiziskās veselības bojājums, kuru izsauc hroniska pārāk smagu emociju virkne. Bez jau minētajām bailēm, kauna un vainas izjūtām, jāmin arī bezpalīdzība un dusmas, arī naids. Šo pēdējo jūtu kombinācija - bezspēcīgas dusmas - ir viena no personību postošākajām un ārdošākajām emociju kombinācijām, jo dusmas bezpalīdzības gadījumā cilvēks neapzināti „pagriež” pats pret sevi, kas klīniski var izpausties bezgala plašā amplitūdā. Vienā nogriežņa galā var būt klīniska depresija ar grūti koriģējamu sava sliktuma un nevērtības pārliecību, trauksmes un panikas lēkmes, ar raksturīgo somatisku simptomu pavadošo virkni, otrā galā – hroniskas, ārējā izpausmē galvenokārt somatiskas, slimības. Tālākā psihodinamika – hronisku nedrošības, baiļu, apdraudējuma izjūtu veidošanās.
Viena no apdraudējuma izpausmēm ir – bailes, ka pēkšņi atklāsies kas tāds par cilvēka personību, kas liks izjust vainu un/vai kaunu. Bailes no vainas izjūtas pārdzīvošanas vai no nonākšanas situācijā, kur pārdzīvojams kauns par sevi, ir bieži novērojamas gan klīniskajā praksē, gan ikdienas dzīvē.
Ārēji bailes no kauna vai vainas izjūtas ikdienas dzīvē mēdz izpausties kā nedrošība. Nedrošība izteikt sevi, savu personību, uzsvērt savu atšķirību no citiem. Tie ir cilvēki, kuri izvairās ieskatīties otram acīs, izteikt savu viedokli, nejūtas droši par to, ka viņiem vispār drīkst viedoklis būt.
Nesens piemērs, māte lielveikalā jautā savam apmēram gadu vecajam bērnam: „pirksim desiņu, vai ne”? Racionāli vērtējot, bērns ir pārāk mazs, lai spētu dot mātei ieteikumus un palīdzētu izšķirties, ko iegādāties; tātad tas ir tikai atspoguļojums mātes emocionālajai nepieciešamībai iegūt atļauju nodomātajai darbībai no otra cilvēka.
Cits piemērs: runātājs radio raidījumā devalvē savu teikto ar vārdiem „tas ir tikai mans personīgais jeb subjektīvais viedoklis”. Racionāli analizējot – cilvēka izteikts viedoklis, saprotams, ir viņa personīgais viedoklis, bet nekādā gadījumā nepelna partikulu „tikai”. No kā cilvēks baidās, cenšas izvairīties, savu viedokli nodevalvējot ar vārda „tikai” palīdzību?
Joprojām pārāk bieži ikdienā dzirdams, „ko citi teiks, ja es darīšu, kā vēlos”? Racionāli vērtējot – „citu” teiktais nevar būt izšķirošs arguments personas izvēlē. Neapšaubāmi, katram ir emocionāli nozīmīgi cilvēki, kuri var ietekmēt lēmuma pieņemšanu, tomēr „citu teiktais” nevar spēlēt darbības noteicēja lomu. Biežs piemērs mūsu klīnikas praksē ir sekojošais: es taču nevaru darīt tā, kā vēlos un plānot savu nedēļu (dzīvi) kā vēlos, man taču jārēķinās ar to, kā jutīsies citi cilvēki, piemēram, mani vecāki, ja es, piemēram, atraidīšu viņu kārtējo ielūgumu uz sestdienas pusdienām, priekšroku dodot paredzētajam jautrajam draugu tusiņam! Veselīgas psihiskās funkcionēšanas gadījumā, cilvēkam ar labu pašcieņu, vecāku izjūtas liksies nozīmīgas, tieši tikpat nozīmīgas, kā paša izjūtas un vēlmes. Pataloģijas gadījumā cilvēks tik ļoti baidās kārtējo reizi tikt kauninātas un vainots, t.n. just kaunu un vainu, ka, neanalizējot savas izjūtas un vēlmes, un, patiesībā negribot, piekrīt vecāku ielūgumam un tādējādi izvairās no vecāku pārmetumiem par viņu vēlmju neievērošanu. Cena, ko cilvēks par to maksā, ir augsta. Pirmkārt – savas brīvības zaudēšana.
Šajā piemērā, patoloģiski liela kauna un/vai vainas izjūta liek cilvēkam atkāpties no saviem mērķiem un uzskatiem, liek tos slēpt. Lai kā to noracionalizētu, cilvēks ir kļuvis nespējīgs aktīvi rīkoties un darboties. Tai skaitā nespējīgs sevi aizstāvēt. Šādam cilvēkam nav iespējams aizsargāt ne sevi, ne citus cilvēkus sev apkārt. Ārēji šie cilvēki mēdz izskatīties gan klusi un nomaļus stāvoši, gan arī diezgan aktīvi un enerģiski, tomēr tā ir destruktīva aktivitāte, kura izpaužas trauksmainā bažīgumā.
Šai pataloģijai psihodinamiski seko divas būtiskas problēmas cilvēku dzīvē: atteikšanās (nespēja) uzņemties atbildību par savu dzīvi, domām, lēmumiem, izvēlēm u.tml. un nemitīga vainošana – gan sevis, gan citu vainošana.
Cilvēks pats atzīst „man ir kompleksi, bet visiem jau ir” un mēģina turpmākā dzīvē ar tiem sadzīvot. Samērā nedaudzi uzdod jautājumu, kā no šiem personības traucējumiem atbrīvoties.
Atteikšanās uzņemties atbildību ir raksturīga iekšējai nebrīvībai. Tās abas atrodas savstarpējā cēloņsakarībā. Šajā gadījumā, nebrīvības būtība ir atkarība no otra cilvēka dotā novērtējuma. Tā kā pašcieņa ir hroniski zema un paša novērtējums par sevi nav vērtība, tad visiem spēkiem jācenšas labu novērtējumu (atzīmi) saņemt no cita. Atsakoties uzņemties atbildību, tiek samazināta iespēja saņemt sliktu novērtējumu, tikt vainotam/ai un kritizētam/ai. Cilvēks kļūst par ideālu otra vēlmju nolasītāju, gribas izpildītāju, kalpu. Tāds cilvēks dzīvo pēc principa „pasakiet, ko lai es daru, un es izdarīšu.” Lielisks kalps un atbilstoši nevarīgs savas dzīves noteicējs un valdnieks. Ilgstošā laika periodā, nemitīgi darot, kā citi liek, šāds cilvēks nonāk situācijā, kad ir sakrājušies iemesli vainot tos citus – pavēles, kuras viņš/a tika saņēmis un izpildījis nav bijušas perfektas – nepārdomātas, nepilnīgas, neizsvērtas, vai pat neizpildāmas. Katrā ziņā, par visām viņa/as paša dzīves problēmām vainojami ir citi, tie, kuri deva pavēles. Cilvēks pārvēršas par citu vainotāju, kas no malas lūkojoties parādās kā cilvēks ar pastāvīgi īgnu, neapmierinātu ar visu un visiem, garastāvokli.
Tādas svārstības šo personības traucējumu gadījumā arī novērojamas – no vienas puses nemitīga trauksmaina attaisnošanās, paskaidrojumu sniegšana, no otras puses - citu vainošana. Cilvēks ir tā pārņemts ar savām vētrainajām iekšējās pasaules izjūtām, kuru centrā ir bailes no kauna un vainas, ka nav spējīgs adekvāti un veselīgi dzīvot dzīvi, adaptējoties jauniem un jauniem izaicinājumiem un tos atrisinot. Faktiski cilvēka kā personības attīstība apstājas, cilvēks pats atzīst „man ir kompleksi, bet visiem jau ir” un mēģina turpmākā dzīvē ar tiem sadzīvot.
Samērā nedaudzi uzdod jautājumu, kā no šiem personības traucējumiem atbrīvoties. Viens no veidiem – saslimstot ar somatisku slimību, par to aizdomāties aicina ģimenes ārsts.
