Kādas sievietes stāsts.. II

Mīlestības ceļš.

Manu garīgo meklējumu ceļš ir ierakstīts grāmatā-grāmatā, kuru es pati rakstu un lasu. Tajā atrodams viss, gan prieks, gan bēdas, gan nebeidzamu jautājumi klāsts sev - kāpēc, kāpēc tas notiek ar mani.

Pāršķirot lapas, garīgo meklējumu grāmatai uz sākumu - es sastopu sevi- nobijušos bērnu, kurai ir tikai četri gadi un kuras tētis aiziet no mājas. Es ķēros pie tēta kājas un lūdzos, es skrēju pakaļ un saucu : Tēti, tēti! Taču manas lūgsnas un asaras nebija tiks spēcīgas, lai spētu apturēt pieaugušo nesaskaņas un sāpes, jo tikai dvēseles sāpes spēj izšķirt divus mīlošus cilvēkus, kas tik stipri mīlējuši viens otru no septītās klases, radot ģimeni un divus bērnus. Visu bērnību es jautāju sev – kāpēc tieši mans tētis aizgāja no manis, kāpēc tieši mana mamma ir kļuvusi par skabargu, kas dzeļ, kad viņai pieskaras.

Tā gāja laiks uz priekšu, taču jautājumi manī nebeidzās, jo sāpes par mīlestības trūkumu no tēta un mammas puses, manī radīja teatrālas izjūtas sevī –uz āru es biju jautra, dzīvespriecīga meitene, bet dziļi sirdī jau biju radījusi sevī  tik lielu plaisu, ka visas dzīves garumā to cenšos aizlāpīt, mācoties mīlēt.

Skolas gaitās es biju pati ar sevi, jo tas, kas notika skolā, mani nespēja aizraut un mani tas pilnīgi neinteresēja. Skolā es sajutos kā pelēkais zvirbulēns, kam apgriezti spārni un tur es mīlestību nesatiku.

Tā kā mamma pārsvarā atradās prombūtnē no mājas, man bija liela patstāvība, kuru es izmantoju, lai atrastu mīlestību. Es mīlestības meklējumos devos nevis uz skolu pie vienaudžiem, bet gan tajā laikā uzplaukstošajos krogos, zaļumballēs un diskotēkās. Tur es meklēju vienu –vīrieti, kas mani mīlēs un lolos, kas sniegs man atbalstu un mīlēs mani visu mūžu.

Bet tā nebija pasaka, kuru es biju izdomājusi ar sev piešķirto laimīgās jaunās sievietes lomu- tā bija sāpju un raudu ieleja. Nevienam es nebiju liktenīgā, es biju tikai laika kavēklis. Man sāpēja un smeldza sirds, jo es joprojām biju viena. Viena un neviena nemīlēta, lai arī iekārota. Es sāku lasīt grāmatas par vīriešu un sieviešu attiecībām, domādama, ka tas man sniegs palīdzību un atbildes kā kļūt mīlētai. Nekas nemainījās ilgu laiku, es tikai noskatījos kā manis mīlētie vīrieši mani pamet un dodas pie citām.

Taču pienāca mana it kā laimīgā diena. It kā te nav nejaušs. Es sastapu viņu – vīrieti, kas bija nobriedis, stilīgs un spēcīgs, kura paspārnē jutos kā dieviete. Tikai arī tas nebija manas mīlestības laimīgais mirklis, jo viņš bija precēts vīrietis. Es biju kārtējo reizi uzkāpusi uz grābekļa, kas bija iepriekš jau manā ceļā gadījies. Bet pat zinot, ka neesmu viņam vienīgā – es ticēju, ka tāda esmu. Viņš man stāstīja, ka mīl tikai mani, ka ar sievu ir tikai bērna dēļ, ka par mani domā katru mirkli. Un es –es priecājos, ka beidzot mani kāds mīl. Es mīlēju viņu tik ļoti, ka biju gatava gaidīt.

Tā es gaidīju, kad viņš varēs būt tikai ar mani, jo nebeidzamās slēpšanās no citiem mani bija salauzušas. Viņa gaidīšanas laiks bija manis pašas radīta kārtējā sāpju ieleja. Visu svētku dienas, bija manas ļaunākās dienas. Visapkārt visi svinēja, bet es kā pamests kaķēns vēros caur loga rūti, ticot, ka reiz arī es svinēšu svētkus ar savu mīļoto vīrieti kopā. Rijot sāpju asaras, pati sevi mierināju un ticēju, ka tas būs īslaicīgi.

Pagāja septiņi gadi, pa vidam bija šķiršanās un atkal kopā būšanas, bija prieka brīži un skumju plīvuroti mirkļi. Taču nebija ļaunuma bez labuma. Kamēr vakaros biju pilnīgi viena, es varēju daudz strādāt, mācīties un lasīt. Strādājot un mācoties es kāpu pa karjeras kāpnēm, savukārt lasot, es varēju garīgi attīstīties. Lai gan attīstījos es uz priekšu, mīlestības sāpes un vientulība  neizzuda ilgi.

Līdz pienāca laiks, kad manis mīlētais vīrietis bija tikai ar mani un mums  nebija vairs šķēršļu, lai sāktos ģimenes plānošana un tās iedzīvināšana realitātē. Man bija jau 30 gadi un es tik ļoti vēlējos savu ģimeni, kurā ir gan mīļotais vīrietis, gan bērni.

Beidzot tas notika- es kļuvu par mammu. Mēs bijām kopā, mēs pārcēlāmies uz laukiem, kur mīļotais bija iegādājies lauku māju. Viss ritēja kā labākajā filmā – viņš un viņa beidzot varēja būt kopā. Likās, ka tagad mums neviens vairs nevar traucēt kļūt tai laimīgajai ģimenei, kurā būs daudz mīlestības, prieka un laimes. Taču līdz ar bērna piedzimšanu, nemainījās pats galvenais – neizzuda manī mītošās bailes. Manī bija  bailes no pēkšņo dusmu uzplūdiem, kas pārvērta manu mīļoto vīrieti par monstru. 

Bija zaudēta ticība sev, uzticība no mīļotā vīrieša, mīlestība un rūpes vienam par otru pārvērtās par pienākumu. Es nebiju laimīga. Es biju joprojām viena savā būrītī, tikai tagad man rokās jau bija putnēns. Putnēns, kuram es vēlējos sniegt patvērumu, mīlestību un saticīgu ģimeni. Taču mēs dzīvojām ligzdā, kurā nebija uzticības, mīlestības un drošības. Tas man nedeva mieru un es atkal vakaros meklēju atbildes uz saviem jautājumiem, vai tā es gribu dzīvot, vai tādu es gribu dzīvi savam bērnam. Manas mājas durvis bija vaļā, bet es no tām netiku prom līdz laikam, kad bija man jāatgriežas darbā.

Darbs man bija Rīgā, līdz ar to atgriešanās darbā un Rīgā bija mana izlaušanās brīvībā. Dodoties prom no vīrieša ko reiz tik ļoti mīlēju, es zināju, ka vairs neatgriezīšos pie viņa. Es sapratu, ka tās ir beigas mūsu mīlestībai, jo mana vēlme pēc miera, ticības un īstas mīlestības pieauga, mans gara spēks bija kļuvis nelokāms.

Es pārtapu no zvirbuļa par skaistu pāvu, kas reizēm var izplest savu asti, nebaidoties, ka tiks pagrūsts. Mana ticība sev pieauga, lai arī apzinājos, ka esmu atņēmusi bērnam ģimenes dzīvi. Zinu, cik ļoti sāp, ka nav blakus tēva ikdienas, taču zinu, ka vēl sāpīgāk ir būt blakus kādam mīļam cilvēkam, bet izjust bailes no viņa. Es izvēlējos dzīvot bez bailēm, jo bailes spēj pieaug, tās paralizē cilvēku, lai arī spēja  kustēties  nav zaudēta.

Mans ceļš uz mīlestību ir pārvērties, jo tas ir pagriezies uz iekšu, nevis āru. Tikai garīgo ceļu iedama, es apjautu, ka īstā mīlestība ir jāatrod sevī, lai to dotu citiem. To nevarēja iedot man ne mans tēvs, māte, mīļotais vīrietis, jo es nepazinu sevī mīlestību.

Iepazīstot mīlestību dziļākajā tās būtībā, es sapratu, ka mani vienmēr ir mīlējuši visi mani skolotāji (tētis, mamma, mīļotie vīrieši), jo tikai tā es varēju nonākt līdz patiesībai par mīlestību.

Tikai tagad, kad esmu uz pareizās takas, es apjautu, ka Dievs un mani eņģeļi bez maniem skolotājiem man nevarēja parādīt, ka mīlestība nav pieķeršanās kādam cilvēkam, mīlestība nav pasaka – tā ir visa dzīve. Nevar mīlēt un vienlaicīgi baidīties, nevar mīlēt un ilgoties, jo mīlestība ir pilnība. Mīlestībai nav mazu mirkļu, tā ir visaptveroša un mūžīga – tā nav jātver, bet tā ir jāpauž. Tikai tā mēs varam dzīvot mīlestībā....

Ilga (vārds mainīts)

Kādas sievietes stāsts...I

Mēs katrs ejam savu ceļu, un katram sava Dzīves skola jāiziet... bet, kad meitenes, sieviete

s stāsta katru savu stāstu, tad pārējās- katra sadzird kaut ko priekš sevis... 

Nav viegli dažās lappaspusēs aprakstīt to, ko savulaik esi uztvērusi kā traģēdiju, vai, kas ir licis pārdzīvot un ciest gadiem, tomēr, tomēr...

Publicēšu blogā to, drosmīgo, brīnišķīgo sieviešu stāstus, kas atrodas ceļā no ērkšķiem uz zvaigznēm... :)

Jo, kad Tu raksti, dalies ar savu stāstu, tu dari vismaz trīs lietas:

1. Dod. Dalies. Dāvini. Aktivizē došanas kanālu, kas ir arī saņemšanas kanāls.

2.Rakstīšana, viens no viediem kā atjaunot sievišķās enerģijas līmeni...

3. Turpini atbrīvoties no saviem ''enkuriem''....

Esmu bezgala pateicīgā tām, kas jau ir iesūtījušas, bet nav gatavas publiskot, gan tām, kas uzdrošinās, gan tām, kas vēl tikai atsūtīs man ''Savu stāstu''.

Inta

Gunas stāsts (vārds mainīts)

‘’Pamošanās’’

Reiz dzīvoja viņš un viņa. Viņiem bija viss, pat tāda ekstra šiem laikiem kā mīlestība. Apkārtējie priecājās un skauda, skauda un priecājās - kā jau tas daždien gadās. Viņš - visādā ziņā ļoti pievilcīgs cilvēks. Tik ļoti pievilcīgs, ka citām arī tādu sev gribējās. Un vienu dienu viņš aizgāja. Viņa nesaprata - kā, kāpēc? 

Grāmata "Ēd. Lūdzies. Mīli." sākas ar galvenās varones pārdzīvojumiem un nakts raudāšanām vannas istabā. Precīzāk nevarētu uzrakstīt par mani - kad iestājas nakts un bērni aizmiguši, es devos uz vannas istabu raudāt. Tolaik likās - tā ir mūžība, lai gan kalendārs rādīja vien pāris nedēļas. Iesākumā es vienkārši puņķojos un gaudoju kā vilks uz mēnesi, pēcāk - sāku lūgt. Nezinu, vai jau pirmajā reizē, bet atceros, ka lūdzu mieru. Un miers atnāca. Arī ne pirmajā lūgšana reizē, bet atnāca - tāds ļoti dziļš. Sajūta, ka esi kraujas malā un vienlaikus iekšā un lejā kraujā. Es nobijos. Neko tādu neatpazinu - nedz savā sajūtu bagāžā, nedz redzēto bilžu galerijās. Un kaut kad drīz pēc tam es no rīta pamodos ar sajūtu, ka es izvēlos. Es izvēlos savas sajūtas un tikai es par tām esmu atbildīga. Aizdomājos par tādēļ, ka maniem apkārtējiem ļaudīm nebija saprotams, kā es varu tik pozitīvi izteikties par to kretīnu, kurš mani ir pametis. Man visu laiku ir pārliecība, ka es neesmu kretīns, un visticamāk ar kretīnu nekad nebūtu dzīvojusi. Tātad man viņš nav kretīns. Un viņš arī grib justies laimīgs. Ja ne līdzās man, tad kaut kur citur. Kā es varu liegt cilvēkam, kuru patiesi mīlu, iespēju justies laimīgam, lai kur tas arī nebūtu. Manī nebija dusmu un naida. Nav joprojām bijis. Secināju - cilvēki izvēlas, kā justies. Vieni tādā situācijā jūtas dusmīgi, citi - pazemoti, citi - aizvainoti, es - skumji un nobijusies. Tās bija manas izvēles. Un tāpēc arī raudāju - ka biju pārbijusies kā mazs bērns, kuram nav drošības sajūta.

Ir bijušas daudz grāmatu. Bet kā pirmo savu "modinātājpulksteņa modeli' minēšu "Mūks, kurš pārdeva savu Ferari". Tā manas sajūtas apstiprināja kā kaut ko normālu, jo uz kopējā sabiedrības jeb savu apkārtējo fona es biju mazākais - dīvaina. Nav tak normāli sievietei ar diviem maziem bērniem un vēl trešo vēderā tik ātri atkal justies laimīgai, ja viņu ir pametis mīlošs un gādīgs ģimenes cilvēks - vīrs. Nav tak normāli, ka viņa šim cilvēkam vēl laimi un vēl atbalsta viņa "dzīves kūleņos". Un nesaprata ļaudis, ka laime nav saskaitāmo summa, laime - tas ir process.

Jā, šķiršanaš nav feina padarīšana sākotnējo emociju ziņā. Šķiršanās arī aizejošam vīram nebija viegla - viņam nebija vienalga. Šķiršanās arī no bērniem prasīja jaunu emociju gammu. Uz jautājumu - vai tad nevarēja aiziet vēlāk, kad mazais būtu piedzimis, atbildu - lai šķirtos mīloši cilvēki, neviens laiks nav labs. Un acīmredzot tieši šis no kopējā plānošans redzējuma prasīja vismazākos emocionālos resursus. Daba (dievs) ir racionāla, vai ne? :) 

Savukārt tas, ko es ieraudzīju (sajutu caur apzināšanos) pēc tam, bija tik fantastisks, ka vairākkārt esmu teikusi savam bijušajam vīram paldies, ka viņš aizgāja. Un viņa sievietei arī - ka iepazinos ar smalko enerģiju pasauli. Sākumā ar tās ēnas pusēm, bet gana ātri sapratu, ka tur, kur ir tumsa, ir jābūt arī gaismai, jo tumsa ir tikai gaismas trūkums. Paldies viņiem abiem.

Tas bija mans lielais piedošanas un mīlestības pārbaudījums ar pamošanās blakusefektu. 

Es to nokārtoju. 

Un turpinājums…

Vispirms jau es dalījos, jo šķiet, ka šī ir dalīšanās vērta pieredze. Protams, tas bija ļoti īsi. Bez izskaistinājumiem, tādiem kā - ka otrajā puņķošanās nedēļā pārgāju no salvetēm uz dvieļiem, jo tas bija ekonomiski izdevīgāk un arī miskaste nebija katru dienu jāiznes :) Laiks, kas pagājis - pieci gadi, un augusi izpratne par notikušo. 

Es nezinu, kāpēc tieši man to vajadzēja. Iespējams, mums vajadzēja būt kopā, lai atnāktu tieši tie bērni, kuriem caur mums bija jāatnāk (jo viss sākās tieši ar jaunākā pieteikšanos - plāns izpildīts, varat šķirties :) ).

Pēc šī notikuma es atpazinu (jā - tagad varu teikt - atpazinu) dziļo beznosacījuma mīlestību savā dzīvē - tā tur jau bija bijusi, klusi stūrī sēdēdama. Izcēlu to saulītē savā dzīvē un plašinu, plašinu, plašinu tās iedarbības lauku. Un izjutu piedošanas vieglumu. Ar tagadējo izpratni - tas viss manī jau ir bijis, iespiedies dziļi matricē. Ar lūgšanām un meditācijām es piekļuvu šim laukam un tas ienāk šajā manā dzīvē. Man dzīvē (šajā) viss viegli nākas. Ar to laikam būtu jāsāk :). Mācības, pulciņi, attiecības, hobiji, iziešana no nepatikšanām - jāsaka, iepriekš esmu labi pastrādājusi. Pat bērni man viegli dzima - tā sakot, ja tādas ir dzemdības un GRŪTniecība, tad varu kaut desmit bērnus laist pasaulē :) Bet negribu trauku tikai tukšot. Tās kritiskās divas nedēļas un kopumā kādi pāris mēneši krietni patukšoja enerģijas uzkrājumu, lai vieglprātīgi turpinātu to tērēt.

Emocionālās fāzes galvenokārt bija - BAILES. tagad strādājot ar Inesi es atradu tām sakni vēl savā zīdainībā, kad mammu nelaida (nebija) pie manis slimnīcā, bet mamma bija mana drošības sajūta. Iztrūka tāda fundamentāla drošības pamata, lai gan apkārtējie visticamāk īsti nesaprot, par ko šobrīd runā tā pašapzinīgā, par sevi pārliecinātā sieviete :) Es vīram biju "nodevusi" šo savu mazliet uzaudzēto drošibas sajūtu apgādībā.

Tas bija izmisums - ko un kā es tagad viena (protams, arī bailes tam visam ļoti tuvu esošas, pakausī elpojošas). Pēdējais pārgāja ātri - paraudzījos no materiālā plāna - man bija lieliska "māmiņalga", es dzīvoju miteklī, par kuru man nebija jāmaksā (pie vīramātes :) ), tātad - jumts ir, iztika ir, skapis pilns, un pat savs auto ir. Viss - izmisums pārgāja. Bailes pavilkās līdzi kādu laiku.

Tas bija darbs ar sevi un ar apkārtējiem - es aizliedzu sevi žēlot, t.i., pārtraucu cilvēkus pusvārdā (mamma nereti pat apvainojās par to), es aizliedzu runāt, ka man ar bērniem ir grūti - nespēju uz bērniem skatīties kā uz apgrūtinājumu. Pārstāju lietot savā leksikā vārdu "grūti" - tā vietā bija - man pietrūkst zināšanu, tas prasīs mazliet vairāk laika, spēka, iemaņu utt. Paziņu loks paretinājās, jo es neatbilstīju viņus izteikumos, par to slikto vīrieti un sevi - nabadziņu. Ne es par sevi tāda jutos, ne par savu vīru.

Piedošana un pieņemšana, šķiet, nekur nebija ilgi jāgaida. jau pie paziņojuma, ka aizies, man, protams, acis priekā nestaroja, un tomēr - pēc piedāvājuma neaiziet, kuru noraidīja, es brālīgi sadalīju mantu, palūdzu atstāt visu, kas būtu vairāk noderīgs man vai bērniem. Pēc pāris mēnešiem, kad viņa firma krīzes ietekmē tuvojās bankrotam, "aizdevu" palielu naudu, kā smējos - savtīgos nolūkos, jo man negribās, ka bērniem ir bankrotējis tēvs :) Aizdotu, ja arī bērni nebūtu - man ir pieņemts atbalstīt sev tuvos un mīļos. Arī tagad, ja ne naudas ziņā, tad profesionālo zināšanu ziņā izpalīdzu - līgumus vai citus dokumentus paskatos, sataisu - kā viens par otru smejamies - bez jebkādiem aizmugurējiem nodomiem (ja, žēl gan! :D ).

Tas, kas manī palicis asaru vērts ir - bērni un viņu pārdzīvojumi. Meitai tolaik bija tikko palikuši 3 gadi un tētis bija dievs. Puikam - pusotrs gads. Par šo aspektu man vēl acis mēdz kļūt slapjākas. Izskatās, ka tas vairak attiecināms uz sevi - vēlmi, lai viss ir labi, bet bērniem es to nevarēju nodrošināt.... Strādāju ar piedošanu sev, ar sevis "izglītošanu, ka es varu parūpēties tikai par sevi, un ka bērni tāpēc te dzimuši, lai iegūtu savu pieredzi, un tik un tā.. tā 3-gadīgā meitenīte uz palodzes, kas gaida tēti, liek man raudāt (un aizeju paraudāt :) ). Šo murskuli vēl nav sanācis izraut pilnībā (apraustīts gan ir, jo kaifu no šīm emocijām neķeru - tāpēc meklēju veidu kā tās palaist).

Meita sāka ļoti čurāt biksēs, gultā... ļoti... Pamazām mazinājās, tomēr nepārgāja. Aizgāju pie osteopāta - noņēma čurāšanu, sākās - kakāšana... Tā sakot, ja aiztur, tad aiztur :) Apguvu bungāšanu (pašmācībā), periodiem uzlabojas ļoti, un saprotu, ka nav vēl nosaukts tas konkrētais cēlonis. Vecākais puika "izspruka" sveikā - vismaz nekādu redzamu ietekmju nav. Jaunākais no vēderā būšanas laika paņēmis baili - nesen sāka raustīt valodu (tas no Inesītes seansa). Strādāju ar bungāšanu. Palaikam rezultāti ir lieliski, pa brīžam - atkal rausta...

Es ar bērniem galā netieku, viņi paši kaut kā pamanās augt. Ja mājās baltmaizes kukulis, tad viņi varētu lieliski arī bez manis visu dienu iztikt :) Vispār jau es uz to arī liku "akcentu" - nebāzos kopā spēlēties, mudināju "doties dzīvē" savā kompānijā, darboties pašiem. Jāsaka, ka dzīvesvieta tam atbilstoša - man nevajag viņiem staigāt pakaļ ne mājā, ne pagalmā, ne attālākajā mežā. Ja viņi staigā pakaļ man - tā jau ir viņu izvēle, ko arī neliedzu. Man nevajag savas kopijas vai draņķigu reprodukciju, es viņiem novēlu un aicinu ieklausīties sevī - vienmēr un visur. Un Tas arī pateiks priekšā - vai tajā baļķu kaudzē rāpties ir droši, vai tomēr palikt lejā (man pa gabalu izskatījās baisi, un protams savā samaitātajā iztēlē uzbūru visādas ainiņas, tomēr mācījos paļauties, ka viņš sevi dzird), kā labāk ābolu sagriezt ar nazi, un kā baterejas mašīnai nomainīt - nav pārliecības, atnāc un pajautā. Bet laikam jau ar visiem bērniem tā nevar. Manējie iedalīti no prātīgo gala - ka puika 6 gadu vecumā audzina 8-gadīgo māsu, kāpēc nav krāsni iekūrusi, kad atbrauca no skolas, tas taču ir vienkārši - tā, šitā, kubiciņu tur, sērkociņu šitā un mazliet pagaidi :) kaut kā vienmēr licies, ka bērnam jāmāca, kā pareizi kaut ko darīt, nevis aizliegt (sākot ar rāpšanos dīvānā vai pa trepēm, beidzot ar vēlmi rīkoties ar nazi) vai norādīt, ka vēl par mazu.

Vienbrīd Cālī apgrozījos pie "supermammām" - meitenēm, kas vienas audzina bērnus. Pirmais, ko parasti ieteicu - neizgāzt pār otru cilvēku žulti. Man tas liekas necienīgi, jo tu esi atdevies milestībā (tak ne jau visas viņas izvaro). Saglabāt cieņu, vispirmām kārtām jau pret sevi. Pirms otru apsaukā, padomā, kā tas atspoguļojas pret tevi (šo vienā sarunā arī savam vīram izteicu, kad viņš par kretīnu nosauca savas sievietes bijušo draugu - tad jau sanāk, ka tu guli ar sievieti, kas izvēlas kretīnus... un kas tad esi tu? un tad sanāk, ka tu audzini arī mazu kretīnēnu - viņa sievietes un bijušā drauga bērnu...tā sakot - būsim izvēlīgāki savos vārdos). Otrā lieta - pārstāt gaidīt, ka otrs rīkosies pēc tevis izdomātā scenārija. Tas būtu apmēram tā, it kā tu gribētu, lai vīrietis spēlē teātri pēc tevis uzrakstītas lugas, bet tekstu neesi pat iedevusi, un ja arī pačuskti priekšā, tad ne visi apveltīti ar aktiermeistarību.... Trešā lieta - nomierināt, kad uzcepas par kārtējo vīrieša uzbraucienu, kas vismaz no aprakstītā izklausās pēc izmisīga centiena pašam vīrietim tikt galā ar situāciju. Bet katrs to spēj izdarīt pēc savas iekšējās inteliģences. Neba tu par kuci kļuvi, tās viņa dusmas runā. Un tas, kam patiešām ir vērts veltīt laiku - pārdomām, kāpēc tieši šāds cilvēks bijis manā dzīvē. Jā, un vēl - otrs nav īpašums (ar šo "gāja vissmagāk", jo šablons sabiedrībā ir dziļš un vēlme to mainīt - maza).

Bijušā vīra sieviete ir ļoti interesants cilvēks savā zemajā pašvērtējumā kontrolējot visus, savā greizsirdībā uz visu un viesiem, savā vēlmē, lai es rīkotos kā viņa - ar bijušajiem nekādu attiecību... Tas man liek mācīties un augt sevī. Jā, tātad - veselīgs humors uz visu un vienmēr :D par laimi bijušais vīrs arī saprastis dažas lietas un vismaz bērni no tēva jaunajām mājām tiek maksimāli pasargāti (nu, viņš gan sargā pats sevi - ja nu bērni izpļāpājas, ka palīdzējis bijušajai sievai ar mašīnas remonu utml :D, tad 

tracis un kašķi mājās garantēts, bet kurš tad vēlas dzīvot trokšņainā vidē... ), kas man svarīgi - no visādiem sīkajiem programmējumiem (kā Inesīte saka - noskaudumiņi utml izpausmes). 

Un pilnīgai bildes skaidrībai - bijušo vīru iebaroja. Neko nezinu par iebarošanu tehniku, bet, cik būts pie smalko pasauļu zinātājiem - sieviete tur pārcentusies savās bailēs. Varbūt tāpēc es sevī jūtu tādu kā nepieciešamību caur savu mīlestību mazināt enreģēstisko kaitējumu ietekmi, spēku, ļaujot arī vīrietim pašam justies labāk (nevis pārmest un pārmest un pārmest - ja gribētu, būtu par ko, i tālu jāmeklē nebūtu).

Mums nevienam tas nebija viegli un patīkami, tāpēc es uzskatīju, ka nevajag to visu vēl vairāk sarežģīt. Un nevar izmērīt, kurš pārdzīvoja vairāk, kurš - mazāk, un vai pārdzīvojuma intensitāte ir tiešā veidā saistīta ar mīlestības intensitāti Cilvēkam ir iekšiņa un āriņa, kas esošajā sabiedrības modelī ir ļoti atšķirīgas cilvēka šķautnes. Tas vairāk par to, ka mana 'ātrā piedošana" lika domāt, ka es jau nemaz neesot cilvēku mīlējusi, ja reiz tā var atlaist. Man patīk papļāpāt, patīk padiskutēt, tomēr šajos jautājumus neredzēju diskusijai patikamu augsni. Jūs palieciet pie savām domām, es palikšu pie savējām.

Vēl turpinājums:

Pati piefiksēju, ka esmu samānījusies. Ar lielo puiku man arī bija, ko padarboties. Tās briesmīgās dusmu lēkmes (ak, cik īsa mana atmiņa, ka esmu tās jau aizmirsusi) mani aizvedināja līdz domām, ka bērni tomēr nepiedzimst ar mērķi būt dusmīgi. Manuprāt tas mazis, tikko dzimušais bērniņš nenāk ar vēstījumu - es būšu šajā dzīvē dusmu pūķis. Un tomēr Matīss par tādu kļuva aizvien vairāk. Nokļuvu pie psiholoģes, kas uzstādīja diagnozi - emocionālās piesaistes traucējumi (iemesli var būt vairāki visi kopā, vai tikai viens no tiem: nepietiekams ēdiens - pirmajos mēnešos mums gāja kā gāja ar to pienu, pārāk daudz piekstītāju - es atsāku strādāt, kad viņam bija 10 mēneši, un, protams, šķiršanās). Ārstēšana - smilšu terapija. Sākumā sapiktojos, ka neko jēdzīgu neieteica, ko tad man mājās pasākt, un arī izvadāt uz smilšu terapiju (laiks, pārējo bērnu pieskatīšana, nauda) bija nu ļoti iesprindzināms pasākums. Ieguglēju diagnozi, sāku lasīt, sakatīties video utml... un sapratu, kāpēc, man neko prātīgu nevarēja ieteikt mājās darāmajam, jo - viņa jau nezina tās ikdienas niansītes, kā veidojas katra konkrētā situācija. Ņēmu grožus ciešāk un sāku - 2 mēnešu audzināju sevi pacietībā, lai neļautos bērna provokācijām, kad viņam bija svarīgi, lai mamma ir dusmīga, jo tā viņam asociējās ar mammas normālu stāvokli. Lūk, kur mans pacietības skolotājs! Paldies viņam par to! Un re - es pat esmu to aizmirsusi, kā viņš līda vai no ādas ārā, kā viņš krita izmisumā, kad mamma nepaliek un nepaliek dusmīga. Mans feinais puika palika tikai feins, nu viņš vairs nav uz pusēm dusmīgais.

Otra būtiskā lieta - es palūkojos uz saviem "slapjajiem atmiņu posmiem" - kad sariešas asaras par bērniem un viņu pārdzīvojumiem sākotnējā posmā, un iedomājos - tā asara tak ir no līdzcietības. Tā ir līdzcietība. Reakcija ātrāka, jo notiek sajūtu atpazīšana tiešaistē, jo tā ir mana sajūta. Bet tur nav līdzās žēluma. Tur nav nepiedošanas sev, ka neizdarīju to vai vēl kaut ko. Tas ir līdzpārdzīvojums. Kā skatoties filmu ar sentimentālām ainiņām :D Redz, dvēsele mani pamodināja 4 no rīta, sakot - celies, man tev ir pārsteigums! :D Viss rīta cēliens pagāja pusmeditatīvā stāvoklī un laiks man bija labvēlīgs, tas nekur nesteidzās. Es apvirpināju līdzcietības tēmu no vairākiem aspektiem un joprojām sajutu to atbilstošu savai "situācijai".

Trešā būtiskā lieta, kas būtu attiecināma uz stāstu - tur iztrūka PALDIES maniem tuviniekiem un draugiem! Lai arī reizēm viņi runāja, ko nu sarunāja, tik un tā man bija iekšējā sajūta, ka man ir tas mūris, kur vajadzības gadījumā patverties.

Un jā, vēl viens no daudzajiem smieklīgajiem stāstiņiem par zupas kausu... kad vīrs, izvācoties no mājas bija paņēmis arī zupas kausiņu. Es atgriezos no mammas ar līdzpaņemtu zupu, gribēju to saliet šķīvjos, bet kausiņa nav... Man tas likās tik amizanti - re, kausiņu paņēmis. Nu ja, zupas man nepadodas :D Palaidu stāstiņu tautās un tas aizgāja - ak, Dievs, viņš PAT zupas kausiņu paņēma :D Lūk, joprojām par to pasmejamies. /tolaik nevienam nelikās aktuāli pieminēt, ka atstāta ir visa tehnika, mājas aprīkojums utml, galvenais, ka kausiņu paņēmis :D ).

Būšu patiesi priecīga, ja kaut vienam cilvēkam mana pieredze ļaus iziet sausākām kājām no pagalmā salijušās peļķes.

G.

Jaunais meditāciju CD2

Meditāciju diska saturs

1. Atbrīvošanās no bailēm.

Bailes ir absolūts pretstats Gaismai un Mīlestībai. Bailes- tā ir apziņas tumsa. Jo tālāk mēs esam no

Dievišķā, jo vairāk bailes mūsos mīt. Galvenais ierocis darbā ar bailēm un šaubām ir apziņasgaismā: augt, paplašināt savas zināšanas un izpratni par cilvēka sūtību un uzdevumiem, strādāt ar saviem paša enkuriem, no kuriem tieši bailes ir smagākais un visgrūtāk pārvaramais. Šī meditācija ir viens no veidiem, kā palīdzēt tikt galā ar baiļu rēgiem, vecām lietām un attīrīt savu enerģētiku no zemām vibrācijām.

2.Piedošanas meditācija

Šoreiz tā ir piedošana vecākiem. Līdzīgu variet veikt pastāvīgi ar citiem cilvēkiem. Šodien daudzveidīgas tehnikas un meditācijas ieņem lielu popularitāti, tai skaitā arī piedošanas meditācija. Taču cilvēki līdz galam nesaprot tās lielo nozīmi savas dzīves kvalitātes uzlabošanā. Vai arī piedošana notiek tikai prātā, nevis sirdī. Piedošanas meditācija palīdz nokārtot attiecības ar apkārtējiem, harmonizēt tās, pacelt jaunā līmenī. Piedošanas meditācija– viena no stiprākajām un visgaišākajām. Bet kā strādā piedošanas meditācija? Sarunas laikā (meditācijā) starp cilvēkiem veidojas īpaša saikne, tā saucamais kanāls, pa kuru tiek nodotas emocijas un enerģija. Ja komunikācija bija auglīga un patīkama, tad kanāls ir gaišs, tas atgriež spēku abiem sarunu biedriem. Kā zināms, aizvainojums ir vairāku slimību iemesls.

Ja sev pieņemt čakru koncepciju cilvēka uzbūvē, tad pastāv uzskats, ka vecāku čakras savienotas ar bērnu čakrām, tāpēc jebkurš negatīvs, kas ir vecākos, automātiski pāriet uz bērniem. No šejienes ir tā saucamie senču lāsti, kas patiesībā ir negatīvas programmas sekas. Par cik ar kanālu netiek strādāts, programma tiek nodota no vecākiem bērnam. Tādēļ arī ir nepieciešams veikt piedošanas meditāciju vecākiem. 

3. Sirds atvēršana un attīrīšana.

Šī ir Kraijona meditācija ļauj savienoties ar Kristus un erceņģeļa Mihaēla enerģijām, lai palīdzētu mūsu garīgajā ceļā. Ceļā uz atvērtu sirdi. Lielākajam vairumam cilvēku tā ir slēgta: mēs neprotam mīlēt, neprotam saņemt mīlestību: baidāmies uzticēties, baidāmies tapt sāpināti. Varbūt kādreiz Mīlestību mācīs ģimenēs un skolās, tomēr pašlaik tā mums jāapgūst pašiem.

4. Saullēkta Meditācija

Šajā diskā ir divas dabas meditācijas- rītam un vakaram. Šīm meditācijām ir vismaz trīs mērķi. Pirmais- savienoties ar Mātes Zemes enerģijām. Īpaši pilsētniekiem, vai tiem, kas pilsētā uzturas lielāko daļu no sava laika, hroniski pietrūkst Dabas dziedinošā spēka. Daba dziedina, atbrīvo, atjauno enerģiju, dod spēkus. Otrais mērķis rīta meditācijai ir sagatavot sevi veiksmīgai dienai, piepildīt sevi ar enerģiju, možumu un labu garastāvokli. Šī meditācija ir ideāls dienas sākums!

5. Saulrieta meditācija

Otra dabas meditācija, kuras mērķis, vēl arī ir dienas laikā esošo problēmu palaišana, atslābināšanās, pateicība un visu spēku atjaunotne caur savienošanos ar visām Dabas stihijām. Labam miegam!

6. Dziedināšana ar laika līniju.

Manā praksē unikāla tehnika, kas ļauj pārrakstīt savu pagātnes scenāriju. Kā zināms, mūsu atmiņas par pozitīvām vai negatīvām, ne tik daudz padara paši notikumi, cik to izraisītās emocijas un pārdzīvojumi. Mēs nevaram mainīt pagātnes notikumus, bet mēs varam izmainīt, pārprogrammēt savu tā laika emocionālo pārdzīvojumu. Izmainot pagātni, mēs izmaināt tagadni un nākotni.

7. Lielā atslābināšanās meditācija.

Šo iesaku izmantot divos veidos. Pirmais, ja nevēlies, jūties noguris, lai strādātu ar kādu problēmu, vai vispār nav noskaņojuma, bet ir saspringums pēc garas dienas, no kura ir vajadzība atbrīvoties. Šī F.Kristalas metode lieliski palīdzēs nomierināties, atslābināties, atjaunot mieru un līdzsvaru. Otrs ieteicamais izmantošanas veids ir, ja esi nolēmis kārtīgi pastrādāt ar sevi, tad šo meditāciju vari likt pirms jebkuras citas- tā ideāli sagatavos ķermeni un ievedīs alfa stāvoklī.

8. Mana gaismas ģimene.

Šī ir paļaušanas meditācija. Strādājot ar cilvēkiem un pati ar sevi pārliecinos, ka tieši paļaušanās ir viena no grūtajām lietām, kas mums jāiemācās. Ir ārkārtīgi svarīgi zināt, ka neesam vieni, ka mums nav sava dzīve jāpārvērš par nebeidzamu cīņu. Ka, īstenībā var būt viegli un forši! Tikai jāatlaiž sava prāta diktatūra un jāpaļaujas uz savu komandu Tur Augšā, kas to vien gaida, lai beidzot arī varētu pielikt savu roku Tavas ideālās dzīves radīšanā! J

9. Satikšanās ar savu Sargeņgeļi.

Meditācija līdzīga iepriekšējai, tomēr domāta, lai nodibinātu ciešāku saikni ar vistuvāko no garīgajām sfērām- eņģeļu sfēru. Katram ir savs sargeņģelis! Un dažiem pat vairāki! Ir pienācis laiks ar tiem iepazīties!

10. Dieviete Tevī.

Katrā sievietē dzīvo Dievība, kas dod tai savu spēku. Tā ir iekšējā Dieviete, kas spēj izdziedēt visu:

sākot no sasista ceļgala līdz salauztai sirdij, tā spēj atdzimt no pelniem, spēj padarīt cildenu un sirdsgudru.Un šis spēks viņai pieejams, kad viņa mīl. Tikai problēma tajā, ka ne katrā sievietē ir atmodināta iekšējā Dieviete. Nepareiza audzināšana, uzspiestas nepareizās vērtības un morāles normas liek sievietei sevi nenovērtēt, spēlēt svešu lomu un zaudēt savu spēku, kas tai dots kopš dzimšanas. Ja iekšējā Dieviete nav modusies vai ir nobloķēta, tā aiziet dziļi zemapziņā un tikai caur intuīciju, jūtam un sapņiem var nemanāmi palīdzēt. Bet ja spējam viņu atmodināt, apzināti atjaunot ar to saikni, iekšējā Dieviete no jauna iztaisnos spārnus un ienesīs mušu dzīvē Dievietes spējas, spēku, palīdzību un gudrību. 

Meditācijā ar arhetipu valodas palīdzības, caur kuru darbojas mūsu zemapziņa, mēs atjaunojam saikni ar ievērojamu daļu no sevis iekšējās Dievietes veidolā. Tā ir patīkama atslābinoša meditācija – relaksācija, virzīta uz sevis harmonizēšanu un dzīvības enerģijas atjaunošanu

Vispārēji ieteikumi.

Vēlams strādāt ar vienu tēmu vienā reizē. Pirms meditācijas, parūpējies par attiecīgu noskaņu, mierīgu gaisotni. Izvēlies tēmu un izviedo tai datorā atsevišķu mapīti, pirms un pēc meditācijas, ieliec savu mīļāko relaksējošo mūziku, kas ļaus Tev labāk noskaņoties meditācijai un ilgāk palikt šajā noskaņā. Tāpat vari pamēģināt pirms galvenās meditācijas vēl papildus pielikt atslābināšanās meditāciju. 

Jebkura meditācija ir domāta pastāvīgai un vairākkārtējai praktizēšanai. Līdz jūti- šī tēma ir atstrādāta! Veiksmes! Filisas Kristalas dotās prakses (6.un7.) un Krayon meditācija ‘’Sirds atvēršana un attīrīšana’’ Ak, un jā! Dabas meditācijas ir izmantotas mūsu pašu Dvietes palienes putnu balsis!http://www.dvietespaliene.lv/lv/

Veiksmes!

Info par pasūtīšanu šeit: http://sirdscels.blogspot.com/p/blog-page.html

Dieviete Tevī. Meditācija

Seksuālās enerģijas sakrālais aspekts

Daudzas patreizējās dominējošās reliģijas koncentrējas uz ķermeņa un cilvēka instinktīvās dabas

noliegšanu: ‘’ķermenis ir kaut kas zems, instinkti- dzīvnieciski, emocijas aizdomīgas, kaislības amorālas. Seksualitātei ir kārdinājuma un grēka piegarša vienlaicīgi.

Šādi, pārveidoti, ierobežojoši uzstādījumi daudzās dzīves jomās ir tikuši radīti ar mērķi kontrolēt cilvēci, uzspiežot tai kādus ‘’morāles rāmjus’’, liekot tiem justies netīriem, grēcīgiem un vainīgiem, pie mazākām seksualitātes izpausmēm.

Pagājušais gadsimts nāca kopā ar Freidu, kas libido enerģiju vērtēja kā pašu spēcīgāko, liekot to vai katras cilvēka instinktīvās rīcības pamatā. Seksuālā revolūcija, kad seksualitāte tikai piedēvēta tikai cilvēka instinktīvajai dabai, kurai jāļauj izpausties, neizprotot seksuālās enerģijas sakrālo dabu.

Viennozīmīgi ir svarīgi pieņemt savu ķermeni, mūsu ķermenis- tā ir daļa no zemes, seksualitāte, fizioloģija, instinkti – tas viss ir daļa no zemes. Ir svarīgi izveidot šo saikni ar savu paša ķermeni, ar savām jūtām un atzīt savu pirmatnējo, dzīvniecisko dabu. Laiki mainās, un ne velti K. Estesas darbs ‘’Sievietes, kuras skrien ar vilkiem’’ iet savu uzvaras gājienu, jo kā cilvēki mēs ļoti ilgi esam dzīvojuši caur prātu, ieslēdzot sevi paša un sabiedrības uzliktā priekšstatu, morāles, tikumu un likumu dubultrāmī, un zināmā mērā esam zaudējuši un nolieguši savu saikni ar mūsu pirmatnējo, dzīvniecisko, instinktīvo daļu, kas ir liela daļa no mūsu spēka.

Dzīvniekiem nepiemīt mentālā enerģija, viņi dzīvo vadoties no instinktiem, kas ir daudz sarežģītāks instruments, nekā mēs varētu domāt. Tieši instinkti parāda, kas ir labs, bet, kas bīstams. Taču cilvēkiem ir ļoti grūti paļauties uz saviem instinktiem, noliedzot, apspiežot tos, mēs dažkārt pilnībā zaudējam spēju tos sajust. Mēs esam tik ļoti pieraduši dzīvot izmantojot tikai prātu, ka esam zaudējuši saikni ar daudziem saviem instinktiem, ar savu pirmatnējās dabas gudrību. Un seksualitātes jomā tas izpaužas īpaši spēcīgi.

Kamēr ilgst draudzības periods, tikmēr līdz zināmai pakāpei mēs regulējam savu instinktīvo dabu, mijiedarbojoties no sākuma prāta, tad, iespējams, sirds līmenī. Taču, kad pienāk brīdis intīmajām attiecībām, tā šķiet, ka spēlē iesaistās pavisam citi spēki, kas draud izmest mūs ārpus mūsu prāta kontroles sfēras. Taureņi vēderā, ķermeņa ķīmija un fizika, instinktīvā pievilkšanās- tas ir seksuālās kaisles spēks, kas bieži vien biedē cilvēkus, liekot tiem rīkoties divējādi: vai nu iestājās panika zaudēt kontroli, pašam sevi, ka cilvēki aizveras un bēg (īpaši, ja ir bijusi jau sāpīga iepriekšējo attiecību pieredze), vai arī fokusējas uz tīri uz ķermeniskās iekāres apmierināšanu, neļaujoties dziļai intimitātei, kas paver pavisam citus tuvības apvāršņus- gan pirmatnējā, instinktu, gan sirds līmenī.

Seksualitāte tiek ļoti pretrunīgi vērtēta, gan no kultūru, gan reliģiju, gan paaudžu skatupunkta raugoties. Sabiedrība, reliģija, modernie mediji uzspiež kaut kādas konkrētas formulas, kā mums jāizturas vai jājūtas sfērā, kas īstenībā ir vispersoniskākā un intīmākā. Neskatoties uz 21.gs.kas ir aiz loga, daudziem vēl joprojām ir grūti atklāti, viegli un ar prieku pieņemt savas seksuālās vēlmes, iestrēgstot ar to saistītā nosodījumā, bailēs vai vainas apziņā, tādejādi zaudējot šo sakrālo saikni starp pirmatnējo, instinktīvo dabu, sirdi un Dvēseli, neļaujot uzplaukt īstai, dziļai mīlestībai.

Iekāre, seksualitāte ir dabiska enerģijas plūsma, kas var sagādāt baudu un prieku. Mūsu ķermenim ir no dabas dots šāds jutekliskums, kas ļauj mums gūt baudu no ķermeniskām sajūtām: ēšanas dzeršanas, kustībām, glāstiem, peldēšanās, saules gaismas. Tas ir dots, lai gūtu no tā baudu un prieku, bet apspiežot šo savu instinktīvo daļu, bieži tiek iegūta izkropļota vai pat perversa seksualitātes izpausme.

Savas pirmatnējās dabas un seksualitātes pieņemšana ir svarīgs solis uz intīmu saikni ar otru cilvēku, kad cienām savu ķermeni un to pieredzi, ko tas mums piedāvā. Daudziem no mums ir jānoiet garš sevis izpratnes, iepazīšanas un pieņemšanas ceļš, kas ietver sevī arī visu veco emocionālo rētu dziedināšanas procesu.

Garīgi augot, mēs iepazīstam un sākam izprast seksuālās enerģijas milzīgo spēku un tās sakrālo

12.februāra "Ieva''

aspektu. Sākam apzināties, cik ļoti saistīts ir mūsu seksuālais un radošais potenciāls, kas atvērtā veidā, var kļūt par īstu mūsu dzīvi transformējošu spēku.

Sieviete daudz vairāk realizējas caur partnerattiecām, kā vīrietis. Tādēļ ļoti daudzām sievietēm ir bloķēta sirds un sakrālā čakras, kas liecina par partnerattiecības jomu, kā aktuālo risināmo jomu. 

Seksuālā enerģija ir daļēji vai pilnīgi bloķēta, un ļoti daudzas partnerattiecībās esošas sievietes atzīstas, ka nevēlās seksu, vai nespēj gūt apmierinājumu. Bieži vien tiek vainots partneris, stress un nogurums. Katrai ir savs stāsts un iemesli, bet visas vieno kopēja neapmierinātība ar savu dzīvi. 

Seksuālā enerģija ir arī radošā enerģija. Tas nozīmē, ka sievietei, kurai šī enerģija pilnā merā necirkulē, ir ierobežots radošais potenciāls, trūkst spēka, iedvesmas un prieka.

Ir skaidri jāapzinās šīs enerģijas nozīme un īstā daba, kas nav tikai instinktiem, vai cilvēku dzimuma turpināšanai domāta. Tā ir ļoti spēcīga, dievišķa, sakrāla enerģija, kas domāta, lai mēs ne tikai radītus pēcnācējus, un gūtu baudu, bet arī realizētos paši. Bieži vien tieši seksuālās enerģijas ir tā, kas dod cilvēkam harizmu, starojumu un daudz radošu ideju.

Izprotot šīs enerģijas darbības pamatprincipus, daudzslāņainību, iemācoties to pieņemt, izbaudīt un vadīt, mēs būtiski paplašinām savas varēšanas robežas. Izprotot, ka sekss un seksualitāte tomēr ir dažādi termini, mēs varam iemācīties gan gūt prieku no pavisam cita dziļuma seksuālām attiecībām, gan arī nekrist panikā un gadījuma sakaros tajos dzīves posmos, kad mums nav pastāvīgā partnera, jo mēs zinām, ka spējam sublimēt un virzīt mūsu seksuālo enerģiju jaunos radošos projektos, līdz atkal būsim gatavi dalīt sevi ar savu partneri visos līmeņos.

Inta

2014.gada februāris

Par krātiņiem, būrīšiem un rāmīšiem...

Vai Tev mājās kāds dzīvnieciņš būrītī? Krāsains papagailītis, piemēram? Kā Tu domā, viņš jūtas?

Teiksi, ka lieliski...jo tu taču labi par viņu rūpējies: pabarots, aprūpēts, priecīgi čivinot mēģina nodibināt draudzību ar savu attēlu spogulī...bet varbūt viņam pat ir iedota iespēja satikt dzīvesbiedru..

Kādu pasauli redz šis būrī izaugušais un neko citu neredzējušais putniņš? Būris ir visa viņa pasaule. Un tā roka, kas parādās, lai iedotu kārtējo barības devu, varbūt tam šķiet, kā paša Dieva visvarenā roka!

Viņš nekad nav pazinis savu īsto pasauli, sev Dieva paredzēto dabisko vidi. Vidi, kurā viņš var brīvi lidināties no koka uz koku, no zieda uz ziedu, kopā ar tauriņiem, krāsām, smaržām un vēju, vīt ligzdu un dzīvot savu dzīvi... To vidi, kurā viņš var izpausties pilnā mērā, visā dabas paredzētajā ritmā un kārtībā.

Tā vietā, Dieva lomu ir izvēlējies uzņemties cilvēks, iedodot tam nosacītu drošības sajūtu mazā, ierāmētā pasaulītē, ar mākslīgu barību un spogulīti, lai nebūtu tik vientuļi...

Iedomājies uz mirkli, kādu pasauli redz un uztver papapagailītis būrītī un, kādu viņa sugas brālis lidinoties virs krāšņajiem tropu mežiem?

Šo ainiņu zīmēju, jo lielākā daļa cilvēku, diemžēl arī dzīvo šādā būrī, īstenībā pat vairākos. Tikai atšķirībā no putniņa, tā ir cilvēka paša izvēle.

Arī tiem, kas sāk apzināties, ka ārpus būra ir krāsaināka un lielāka pasaule, ir ārkārtīgi bail iziet no sava krātiņa, kurā valda iluzora drošība, ko ir radījusi Sistēma.

Sistēma izmanto visdažādākos paņēmienus, lai tu domātu, ka krātiņš ir pati labākā un pareizākā izvēle. Reliģija, zinātne, izglītība, medicīna, banku sistēma, masu mēdiji, sabiedrības tikumi un likumi- viss kalpo Sistēmai. Bet ne par Sistēmu būs stāsts. Jo tavs būrītis nav aizslēgts- tu vari jebkurā brīdī saņemties un iziet, apzinoties, ka Sistēma nav tā Dieva roka, kas Tevi baro, pasviežot tev kārtējo surogātbarības devu... Dieva roka ir pavisam kas cits...

Nav viegli spert pirmos soļus pretī brīvībai, jo, kamēr to neizdarīsi, nespēsi pacelties spārnos arvien

augstāk un ieraudzīt visus iespēju apvāršņus...

Nav viegli sākt apšaubīt visu, ko līdz šim esi pazinis un uzskatījis par pareizu: audzināšanu, izglītību, sabiedrībā pieņemtos un uzspiestos kritērijus par to, kādam tev ir jābūt, lai tevi novērtētu, lai tu varētu justies veiksmīgs un pilnvērtīgs, lai tev būtu iluzorā cerība uz laimīgu un harmonisku dzīvi...

Uzzīmēsim vēl vienu ainiņu:

Kāds cilvēks mūsu sabiedrībā tiek uzskatīts par veiksmīgu?

Izaudzis labā ģimenē, ieguvis augstāko izglītību, atradis labi apmaksātu un gana prestižu darbu. Apprecējies, divu bērnu (vēlams puika un meitene)vecāks. Ir personīgā māja (vēl labāk arī vasarnīca) un mašīna (ne vecāka par 5 gadi).

Šādu cilvēku sabiedrība dēvēs par veiksminieku.

Kā jūtās šāds cilvēks patiesībā?

Kā darba zirgs, kam katru dienu jāskrien, lai uzturētu savu ģimeni, izskolotu bērnus, samaksātu kredītu par māju un mašīnu. Viņam hroniski pietrūkst laika sev pašam, savai pašrealizācijai, saviem hobijiem, savām attiecībām un saviem paša bērniem. Viņam šķiet, ka visa dzīve ir tikai darbs, skriešana, pienākumi un atbildība...visbeidzot stress, depresija, veģetatīvā distonija, kuņģa čūla utt...

Un viss lielākoties tikai tādēļ, lai tevi novērtētu citi... Jo, ja apkārtējie novērtēs, ja tu atbildīsi šiem sabiedrības standartiem, tas liks tev justies, ka tu esi kā vērts. Esi vērtīgs. Jo pats par sevi tu vērtīgs nejūties...

Ko līdz skriešana, ja neesi uz pareizā ceļa?

Mīļās māmiņas, lieliet, slavējiet, atbalstiet savu mazo. Katru dienu aplieciniet, cik mīlēts, skaists, talantīgs, spējīgs, drosmīgs, brīnišķīgs un unikāls ir jūsu bērns! Viņš izaugs un būs pašpietiekams, viņam nevajadzēs līst būrī, lai sajustos pareizs un pieņemts. Varbūt viņš izvēlēsies muzicēt stacijas tunelī, vai apceļot pasauli ar ‘’stopiem’’, bet viņš to darīs ar prieku un aizrautību! Viņš jutīsies brīvs un laimīgs!

Mūsu paaudzei to neiedeva, mums vajadzēja izpelnīties mīlestību, atzinību utt., caur labu uzvedību, atzīmēm... Un daudzi no mums to turpina arī pieauguši- pelnīt atzīmes... Bet ne dzīvot.

Un tas ir dubultkrātiņš, kurā sevi ieliekam. Viens ir mūsu pašu uzliktais- par to, kas ir vai nav pareizi, pieņemams utt., otrs ir konkrētās sabiedrības un kultūras diktēts.

Gan jau daudzi no jums ir aizdomājušies par šiem krātiņiem, vai ne? Šoreiz es tikai uzdošu dažus jautājumus pārdomām

Divas cilvēkam svarīgās sfēras ‘’darbs’’ un ‘’laulība, krievu valodā skan ‘’работа’’(no vārda vergs) un ‘’брак’’ (Хорошее дело браком не назовешьJ). Interesanti kādēļ?

Starp citu, antīkajā pasaulē cilvēku, kuram bija jāstrādā, sauca par pāriju. Viņš brīvo cilvēku sabiedrībā bija atstumtais. Tieši brīvais laiks, ko cilvēks varēja veltīt sev, saviem vaļaspriekiem, bija tas, kas atšķīra brīvo pilsoni no verga. Otium, latīņu vārds brīvā laika apzīmēšanai, nozīmē laiku patiešām svarīgām lietām- filozofijai, mākslai un publiskām lietām. Negotium (nodarbošanās-lat.) –ir ideāla noliegums. Antīkie domātāji pat uzskatīja, ka darbs bojā raksturu. Šī iemesla dēļ amatnieki Romā nedrīkstēja ieņemt valsts amatu, bet politiķi, runasvīri, tiesneši tāpēc nestrādāja, bet rūpējās par saviem vaļasbrīžiem. (pēc N.Volfa)

Kas attiecas uz ģimeni, tad salīdzinot ar Zemes 4,5 miljardu gadu vecumu, ģimene mūsu izpratnē, kā veidojums pastāv pavisam nesen. Vēl neilgi pirms mūsu ēras, terminu ‘’tēvs’’ nemaz nepazina, jo cilvēki nezināja par saistību starp seksu un bērnu dzimšanu. Tātad par tēva lomu, par ko tik daudz plaši runā mūsdienās, nemaz nevarēja būt ne runas. Lielākoties, līdz 5 gadu vecumam bērni bija pie mātes, vēlāk tos audzināja kopiena.

Es nebūt nedomāju, ka darbs un ģimene tas ir kaut kas slikts. Ja darbs un ģimene sniedz prieku, pašrealizācijas, harmonijas un laimes sajūtu- tad viennozīmīgi tu esi uz pareizā ceļa...

‘’Kur sākās pienākums, tur beidzās Mīlestība’’/A.Reiters

Un šeit prasīt prasās parunāt par pienākuma apziņu, kas ir no sabiedrības tiek mums nolikta cilvēka pamatvērtību skalā.

Kāda ir tava sajūta, kad celies agri no rīta, lai ietu uz darbu, uz kuru dodies tikai, lai pelnītu naudu? Kāda ir sajūta, kad jāgludina krekli vīrietim, kurš tevi neciena un nenovērtē? Kāda ir sajūta braukt pie radiem, ar kuriem tev sen jau vairs nav nekādas pozitīvas emocionālās saiknes (vai nekad nav bijusi)? Godīgi... vai tādai sajūtai var blakus stāvēt Mīlestība?
....

Vai Tu vari iztēloties savu dzīvi ārpus krātiņa? Visās krāsās, smaržās un sajūtās? 

Kad Tev ir laiks pašam sev, saviem bērniem, attiecībām, vaļaspriekiem, savam sirds aicinājumam? Kad Tev ir drosme uzlidot arvien augstāk, lai ieraudzītu lielākus plašumus un atļautu sev to, par ko tagad pat iedomāties nespēj?

Zini, tieši ārpus būriem, rāmjiem un krātiņiem atrodas mūsu dabiskā, Dieva paredzētā vide un vieta J

Tiekamies tur? J

 Paskaties šo! Kādas izskatās acis dzīvniekiem krātiņos. Tādas acis ir arī daudziem no mums.

http://www.liveinternet.ru/community/geo_club/post129571921

Meditācija kā terapija

„Ja meditējat, agrāk vai vēlāk jūs sastapsieties ar mīlestību. 

Ja meditējat dziļi, agri vai vēlu sāksiet just, kā jūsos rodas milzīga mīlestība,

 ko nekad nebijāt jutis iepriekš - Jūsu Esības jauna īpašība, jaunas durvis, kas atveras.

 Jūs esat kļuvis par no jauna iedegtu liesmu, un tagad vēlaties dalīties.

Ja dziļi mīlat, pamazām sāksiet apzināties, ka jūsu mīlestība kļūst aizvien meditatīvāka. Netverams klusums ienāk jūsos. Domas izzūd, parādās pārtraukumi… klusumi!

 Jūs ieskatāties pats savā dziļumā.

Mīlestība dara jūs meditatīvu, ja tā ir uz pareizā ceļa.

Meditācija dara jūs mīlošu, ja tā ir uz pareizā ceļa.’’Ošo

Ir pagājuši jau vairāki gadi, kad pavēru meditācijas pasaules durvis.. No sākuma varbūt aiz ziņkāres, ar zināmu skepticisma devu...Ziņkāre radīja vēlmi izzināt, izprast kā darbojas meditācija, izmēģināt pašai dažādus veidus, sajust, izgaršot, vērot, kas mainās manī un apkārtnē.

Spēka vietā Zvartnocā, Armēnijā

Par meditāciju un tās dažādajiem viediem un virzieniem ir rakstīts ļoti daudz, tā ir zinātniski pētīta un aprakstīta, un šķiet, ka katram ir kāds savs priekšstats par vārdu ‘’meditēt’’. :)

Vadot klusēšanas retrītus, ‘’Sarunu un Meditāciju’’grupas, Meiteņu dienas, esmu izveidojusi savu meditāciju izlasi, kas ļauj strādāt ar konkrētām dzīves jomām.

Neesmu izmēģinājusi un pielietojusi uz citiem visus meditāciju veidus un paņēmienus, bet tieši

Saulrieta meditācija Krimā

meditācija kā terapija, ir tas veids, ar ko strādāju, uzkrāju pieredzi un pētu rezultātus. Ir ideja to visu apvienot vienā rokasgrāmatā un paris diskos, lai katrs to varētu pielietot pastāvīgi.

Meditāciju veidi ir ļoti dažādi: dinamiskā meditācija, klusēšanas, sahadžas jogas (bezdomu stāvokļa), Vipasanas (uzmanības koncentrēšana), transcendentālā (ar mantrām) un vēl ļoti daudzi veidi, virzieni un katra meditāciju meistara adaptācijas savas pieredzes ietvaros...

Terapeitiskā meditācija manā izpratnē un pielietojumā, ir ar konkrētu mērķi dziedināt mentālo un emocionālo plānu.

Izplatītākās šāda veida meditācijas ir piedošanas meditācija, darbs ar aizvainojumu, ‘’iekšējā bērna’’ dziedināšana u.c.

Saulrieta meditācija Krimā

Viena no efektīvākajām ir dziedināšana ar laika līniju, kad meditācijas stāvoklī atgriežamies pagātnē, domās savu dzīvi uzliekam uz laika līnijas kā kinolenti, lēnām pārskatām to, dzēšam visus sāpīgos, nepatīkamos, traumējošos notikumus un aizvietojam, pārrakstām ar ideālo, vēlamo situāciju. Tā ir gana vienkārša un katram pieejama prakse, ko ikdienā katrs var pamēģināt kaut vai pa vienai situācijai katru vakaru.

Vairāk par šo tēmu un konkrētām meditācijām pastāstīšu 13.februārī, tagad tikai vēlējos nedaudz atgādināt par šo ļoti efektīvo un katram pieejamo sevis sakārtošanas veidu. :)

Ja šo lasa kāds, kas ir bijis manās vai citās meditāciju nodarbībās, būtu ļoti jauki, ja Tu padalītos ar savu pieredzi komentāros- lai arī citi iedvesmojas pamēģināt! 

Jo nav tādas dzīves jomas, vai situācijas, kurā nevarētu izmantot meditāciju! Lai dziedinātu sevi, lai atbrīvotos no stresa, sakārtotu domas un prātu, lai atbrīvotos no bailēm un šaubām, lai atvērtu savu sirdi, savienotos ar savu dvēseli un Augstākajiem aspektiem...Līdz atrodam savu centru, kurā tāpat kā ciklona centrā vienmēr mīt miers, harmonija un Mīlestība, līdz varam paši savu dzīvi dzīvot kā meditācijā...

Un tālāk daži citāti no Ošo par meditāciju:

Vairākumam no mums ir mācīts, ka, lai dzīvē gūtu panākumus, mums jāpūlas, jācīnās, jāfokusējas, jākoncentrējas. Šādas pieejas problēma slēpjas tajā, ka, jo vairāk mēs pūlamies, jo vairāk saspringstam. Un, jo lielāka spriedze ir mūsos, jo sliktāki ir mūsu darbības rezultāti. Meditatīvā pieeja nozīmē saprast, ka, lai mēs varētu paveikt labāko, ko spējam, lai sniegtu katram dzīves mirklim to augstāko, ko varam dot, un lai saņemtu no katra mirkļa labāko, ko tas spēj sniegt, - mums ir jābūt pēc iespējas apzinošākiem. Un, lai apzinātos, mums jābūt atslābinātiem.

Parasti mēs domājam, ka, lai atslābinātos, mums jādodas ārpusē. Meditācija sniedz citu iespēju: doties sevī.

Spriedze, kas pavada moderno dzīvi ir tik liela, ka pasaule vēl nekad nav bijusi tik nemierīga vieta

Mūsu Spēka dziesma skan Gruzijā

dzīvei. Cilvēki vēl nekad nav bijuši tik saspringti. Šīs tehnikas ir izstrādātas tieši modernā cilvēka prātam - mūsdienīga pieeja, kas piemērota šodienas cilvēkiem.

Piemēram, ja jūs esat ļoti enerģisks cilvēks, kurš nespēj „vienkārši sēdēt”, tad pamēģiniet aktīvās meditācijas. Izpaudiet sevi, cik vien iespējams, un ļaujiet atslābumam sekot pašam no sevis. Varbūt jūsu saspīlēto emociju dēļ jums ir grūti nosēdēt klusējot. Vai arī varbūt jūs vienkārši vēlaties kustēties? Arī tad aktīvās meditācijas ir jums noderīgas.

Prasmi palikt atslābušam savas aktīvās dienas aizņemtībā sauc par „modrību bez pūlēm”- tā ir meditācijas pieredzes būtība. Tādēļ pat tad, ja esat pārliecināts, ka jums galīgi nav laika, ko veltīt meditācijai, jūs atradīsiet daudzas tehnikas, kas var tikt iekļautas dienas ritmā.

Meditācija balstās uz vienkāršu sapratni: tā vietā, lai cīnītos ar tumsu, kas jebkurā gadījumā nav iespējams, pārejiet pie gaismas. Tā vietā, lai cīnītos ar sevi pašu, mēģinātu padarīt sevi labāku, cenšoties dzīvot saskaņā ar citu cilvēku uzskatiem par to, kādiem mums ir jābūt, mēs varam sākt, vienkārši pieņemot sevi tādus, kādi esam tagad.

Tiklīdz mēs pieņemsim to un atslābināsimies, tiklīdz pārtrauksim izlikties par to, kas neesam, tiklīdz pārstāsim pūlēties, lai atstātu iespaidu uz citiem (kuri tāpat pūlas, lai atstātu iespaidu uz mums), tiklīdz mēs vairs neaizsargāsim sevi, neattaisnosim… Tiklīdz mēs pārtrauksim censties noslēpt savus ievainojumus pat no sevis paša, bet tā vietā atklāsim tos gaisam, dziedināšana notiks pati no sevis.

Un meditācijas lielākais paradokss ir tāds, ka tad, kad mēs beidzot iemācāmies mīlēt sevi - īstenībā tikai tad, kad mēs spējam mīlēt sevi, - mēs spējam dalīties šajā mīlestībā ar citiem. Bet vispirms mums jāsāk ar sevi pašu.

„KAS IR MEDITĀCIJA?”

„Meditācija ir ceļojums nezināmajā, lielākais ceļojums, ko var uzsākt cilvēka prāts. Meditācija nozīmē vienkārši būt, nedarot neko - bez rīcības, bez domām, bez emocijām. Jūs vienkārši esat, un tā ir tīra bauda.

No kurienes rodas šī bauda, ja jūs nedarāt neko?

Ar skatu uz Kazbegi...Gruzija

Tā rodas ne no kurienes, vai arī tā rodas no visurienes. Tā rodas bez iemesla, jo viss esošais ir veidots no vielas, ko sauc par prieku.Kad Jūs nedarāt pilnīgi neko, - ne ar ķermeni, ne prātā, ne jebkurā citā līmenī - kad jebkura aktivitāte ir apstājusies un jūs vienkārši esat, vienkārši turpināt būt - tā ir meditācija. Jūs to nevarat darīt, nevarat to praktizēt: jums to vajag tikai saprast.

Ik reizi, kad varat atrast laiku, lai vienkārši būtu, pārtrauciet darīt pilnīgi visu. Domāt arī nozīmē kaut ko darīt. Pat ja jūs nedarāt pilnīgi neko uz vienu mirkli, un jūs vienkārši esat savā centrā, pilnīgi atslābinājies - tā ir meditācija. Un, tiklīdz jūs esat uzzinājis, kā tas ir, jūs varat palikt šādā stāvoklī, cik ilgi vien vēlaties; un visbeidzot varat palikt šādi divdesmit četras stundas diennaktī.

Tiklīdz esat apzinājies, kā jūsu Esība var palikt netraucēta, tad pamazām varat sākt darīt dažādas lietas, uzmanot, lai jūsu Esība netiktu iztraucēta. Tā ir meditācijas otrā daļa - vispirms jūs mācāties, kā vienkārši būt, un tad mācāties, kā darīt nelielus darbus: uzslaucīt grīdu, ieiet dušā, bet joprojām esot centrējies. Tad varat sākt darīt sarežģītas lietas.

Piemēram, es runāju ar jums, taču mana meditācija nav iztraucēta. Es varu turpināt runāt, bet pašā manis centrā nav ne mazākā vilnīša; tas vienkārši ir kluss, pilnīgi kluss.

Tādējādi meditācija nav pret darbību. Nav tā, ka jums jābēg no dzīves. Tā vienkārši māca jums jaunu veidu, kā dzīvot: jūs kļūstat par ciklona centru.

Jūsu dzīve turpinās, īstenībā tā turpinās pat vēl intensīvāk – ar vairāk prieka, vairāk skaidrības, vairāk vīzijas, vairāk radošuma, - tomēr jūs esat nomaļus, tikai vērotājs kalnā, vienkārši skatoties uz visu, kas ap jums notiek.

Jūs neesat darītājs, jūs esat vērotājs.

Tas ir viss meditācijas noslēpums - ka varat kļūt par vērotāju.

Darbība turpinās savā pašas līmenī, problēmas nav: jūs cērtat malku, smeļat no akas ūdeni. Jūs varat darīt mazus un lielus darbus; nav atļauta tikai viena lieta - jūs nedrīkstat zaudēt savu centrēšanos.

Šai apzinātībai, šim vērīgumam jāpaliek pilnīgi skaidram un netraucētam.

Ir tikai viens solis, un šis solis ir mainīt virzienu, mainīt dimensiju. Mēs vai nu varam fokusēties uz

Un ''ciemiņi'' Krimas meditācijas laikā :)

kaut ko ārpus sevis, vai arī mēs varam aizvērt savas acis ārpasaulei un ļaut visai apziņai centrēties uz iekšpusi - un jūs uzzināsiet, jo esat tas, kurš zina, jūs Esat apzināšanās. Jūs nekad neesat to pazaudējis. Jūsu apzināšanās vienkārši nomaldījusies starp tūkstoš un vienu lietu. Novērsiet savu apzināšanos no visa cita un vienkārši ļaujiet tai būt jūsos, un jūs būsiet nonācis mājās.

Meditācijas pamata būtība, tās gars, ir iemācīties, kā būt lieciniekam.

Ķērc vārna... Jūs klausāties. Ir objekts, un ir subjekts, Bet vai tad Jūs neredzat liecinieku, kurš vēro abus? Ir vārna, ir cilvēks, kurš klausās, un tomēr ir vēl kāds, kurš vēro abus. Tas ir vienkāršs fenomens. Jūs redzat koku: jūs stāvat pie tā, tas tur aug, bet vai tad jūs nevarat atrast vēl kaut ko? To, ka jūs redzat koku, un, ka jūsos ir liecinieks, kurš redz, ka jūs redzat koku.

Vērošana ir meditācija. Nav svarīgi, ko jūs vērojat. Jūs varat vērot kokus, varat vērot upi, mākoņus, varat vērot, kā spēlējas bērni. Vērošana ir meditācija. Nav galvenais, ko jūs vērojat; objekts nav galvenais.

Vērošana, jūsu apzināšanās un modrība - lūk, kas ir meditācija.

Atcerieties vienu lietu: meditācija nozīmē apzināšanos. Lai ko jūs darītu apzinoties, tā būs meditācija. Jautājums nav par darbību, jautājums ir par elementu, ko jūs tai pievienojat. Pastaiga var būt meditācija, ja jūs pastaigājoties esat modrs. Sēdēšana var būt meditācija, ja Jūs sēžat modrs. Klausīšanās putnu dziesmās var būt meditācija, kad jūs klausāties apzinoties. Vienkārša ieklausīšanās jūsu prāta iekšējā troksnī var būt meditācija, ja esat modrs un vērojošs.

Pirmais solis uz apzināšanos ir būt ļoti vērīgam attiecībā uz savu ķermeni. Pamazām sāciet ievērot katru žestu, katru kustību. Un, kad jūs sākat apzināties, sākas brīnums: daudzas lietas, ko veicāt, vienkārši vairs netiek darītas. Jūsu ķermenis kļūst relaksētāks, saskaņotāks. Dziļš miers sāk gūt virsroku pat jūsu ķermenī, tajā pulsē smalka mūzika.

Tad sāciet apzināties savas domas; to pašu jāpaveic ar domām. Tās ir smalkākas par ķermeni, un, protams, arī bīstamākas. Un, kad jūs apzināsieties savas domas, jūs būsiet pārsteigts par to, kas jūsos notiek. Ja jūs pierakstītu visu, kas jūsos notiek jebkurā mirklī, jūs būtu ļoti pārsteigts. Jūs neticētu, ka tas ir tas, kas jūsos tiešām notiek.

Spēka vieta Armēnijā- Karahunča

Un pēc desmit minūtēm pārlasiet uzrakstīto - jūs ieraudzīsiet traku prātu! Mēs neapzināmies, tādēļ viss šis trakums turpinās kā zemūdens straume. Tas ietekmē visu, ko darāt, tas ietekmē visu, ko nedarāt; tas ietekmē visu. Un visa tā kopsumma būs jūsu dzīve! Tādēļ šis trakais cilvēks ir jāpārveido. Un apzināšanās brīnums ir, ka jums nav jādara nekas, tikai jāsāk apzināties.

Vērošana pati par sevi pārveido šo trako prātu. Pamazām tas izzūd; pamazām domas sāk virknēties pēc noteiktas sistēmas; tajās vairs nav haosa, tās kļūst kosmiskākas. Un atkal virsroku gūst dziļš miers. Un, kad jūsu ķermenis un prāts būs mierā, jūs redzēsiet, ka tie ir pieskaņojušies viens otram, starp tiem ir tilts. Tagad tie neskrien dažādos virzienos, nejāj uz dažādiem zirgiem. Pirmo reizi ir saskaņa, un šī saskaņa ļoti, ļoti palīdz strādāt pie trešā soļa - trešais solis ir apzināties savas sajūtas, emocijas, noskaņojumu. Tas ir visnetveramākais līmenis, un arī visgrūtākais, bet, ja spējat apzināties savas domas, tad tas ir tikai viens solis uz priekšu. Nedaudz vairāk intensīvas apzināšanās, un jūs sākat atspoguļot savu noskaņojumu, emocijas, sajūtas.

Tiklīdz jūs apzināties visus trīs līmeņus, viss tajos apvienojas vienā fenomenā, Un, kad tas viss ir viens vesels - perfekti darbojas kopā, vibrē kopā, jūs varat sadzirdēt to visu mūziku; tie kļuvuši par orķestri - tad notiek ceturtais, ko nevarat izraisīt ar savu rīcību. Tas notiek pats no sevis. Tā ir dāvana no vienotā veseluma, tas ir atalgojums tiem, kuri paveikuši trīs pirmos līmeņus.

Un šis ceturtais - ir visaugstākās pakāpes apzināšanās, kas atmodina cilvēku. Tā padara cilvēku par budu, par cilvēku, kas atmodies. Un tikai šajā atmodas stāvoklī cilvēks uzzina, kas ir svētlaime. Ķermenis pazīst baudu, prāts pazīst laimi, sirds pazīst prieku, ceturtais pazīst svētlaimi. Svētlaime ir sannyas –meklētājs - mērķis, un apzināšanās ir ceļš uz to.

Ir svarīgi, lai jūs būtu vērojošs, lai neaizmirstu vērot, lai jūs vērotu… vērotu… vērotu. Un lēnām, lēnām, vērotājam kļūstot stiprākam, stabilākam, nesatricināmākam, notiek pārveidošanās. Lietas, ko jūs vērojat, izzūd.

Un tad pirmo reizi vērotājs pats kļūst par vērojamo, novērotājs kļūst par novērojamo.

Jūs esat pārnācis mājās.”

LIELAIS KLUSUMS

Klusumu parasti uztver kā kaut ko negatīvu, kaut ko tukšu, kā skaņas, trokšņu neesamību. Šī nepareizā izpratne dominē, jo ļoti maz cilvēku ir pieredzējuši klusumu. Viss, ko cilvēki ir pieredzējuši, ir trokšņa neesamība, ko viņi uzskata par klusumu.

Bet klusums ir pavisam kas cits. Tā ir pilnīgi pozitīva parādība. Tas ir eksistenciāls, tas nav tukšs. Tas ir pārpilns ar mūziku, kuru jūs nekad iepriekš neesat dzirdējis, ar smaržu, ko nepazīstat, ar gaismu, ko var saskatīt tikai ar iekšējo redzi.

Tas nav nekas izdomāts, tā ir realitāte, turklāt realitāte, kas jau ir katrā no mums - mēs tikai nekad neieskatāmies sevī.

Jūsu iekšējai pasaulei ir sava garša, pašai sava smarža, pašai sava gaisma. Un tā ir pilnīgi klusa, neizmērojami klusa, mūžīgi klusa. Tajā nekad nav bijis nekāda trokšņa, un tajā tā nekad nebūs. Tajā nevar iekļūt neviens vārds, bet jūs varat.

Jūsu Esības centrs ir kā ciklona centrs. Lai kas notiktu apkārt, tas neietekmē centru. Šis centrs ir mūžīgs klusums.

Dienas nāk un iet, gadi atnāk un aiziet, laikmeti aizplūst. Dzīves nāk un aiziet, bet Jūsu Esības mūžīgais klusums paliek tieši tāds pats kā bijis - tā pati bez-skaņas mūzika, tā pati Dievišķības smarža, tā pati pacelšanās pār visu mirstīgo un acumirklīgo.

Tas nav jūsu klusums.

Jūs esat šis klusums.

Tas nav kaut kas tāds, kas jums pieder; jūs piederat tam, un tur arī slēpjas tā diženums. Pat jūsu šajā klusumā nav, jo pati jūsu klātbūtne to iztraucētu.

Klusums ir tik pamatīgs, ka tajā nav neviena, pat ne jūsu. Un šis klusums nes patiesību un mīlestību, un tūkstoš citu svētību.”

KĻŪSTOT JŪTĪGĀKAM

„Meditācija dos jums jūtīgumu - lielisko sajūtu, ka esat piederīgs pasaulei. Tā ir mūsu pasaule - zvaigznes ir mūsu, un mēs šeit neesam svešinieki. Mēs esam neatraujami piederīgi esošajam. Mēs esam tā daļa, mēs esam tā sirds.

Jūs kļūstat tik jūtīgs, ka pat vismazākais zāles stiebrs kļūst jums neizmērojami svarīgs. Jūsu jūtīgums ļauj jums skaidri saprast, ka šis zāles stiebrs ir tikpat nozīmīgs esošajam kā vislielākā zvaigzne; bez šā zāles stiebra esošais būtu mazāks nekā tas ir tagad. Šis mazais zāles stiebrs ir unikāls, tas ir neaizvietojams, tam ir pašam sava individualitāte.

Un šis jūtīgums veidos jums jaunas draudzības - draudzību ar kokiem, ar putniem, ar dzīvniekiem, ar kalniem, ar okeāniem, ar upēm, ar zvaigznēm. Mīlestībai un draudzīgumam augot, dzīve kļūs bagātāka.”

Miljoniem pāru visā pasaulē dzīvo tā, it kā mīlētu, Viņi dzīvo „it kā” pasaulē. Protams, kā gan viņi var būt priekpilni? Visa viņu enerģija ir izsīkusi. Viņi cenšas izdabūt kaut ko no neīstas mīlestības; tā nevar neko sniegt. Tādēļ ir aizkaitinājums, tādēļ ir pastāvīga garlaicība, tādēļ ir pastāvīgi apvainojumi, strīdi starp mīlētājiem. Viņi abi cenšas izdarīt to, kas nav iespējams: viņi cenšas padarīt savu sakaru par kaut ko mūžīgu, kāds tas nevar būt. Tas ir radies no prāta, un prāts nevar sniegt jums pat ne acumirklīgu ieskatu mūžīgajā.

Vispirms iedziļinieties meditācijā, jo mīlestība nāks no meditācijas - tā ir meditācijas smarža. Meditācija ir zieds, lotoss ar tūkstoš ziedlapiņām. Ļaujiet tam atvērties. Ļaujiet tai palīdzēt jums virzīties vertikālajā, bez-domu, bez-laika dimensijā, un tad pēkšņi jūs jutīsiet, ka smarža ir. Tad mīlestība ir mūžīga, tad tā ir beznosacījumu. Tad tā nav pat vērsta ne uz vienu konkrētu, tā nevar būt vērsta ne uz vienu tieši. Tā nav attiecības, tā drīzāk ir kaut kas, kas ir ap jums. Tai nav nekāda sakara ar otru cilvēku. Jūs mīlat, jūs esat mīlestība. Tā ir jūsu smarža. Tā bijusi ap Budu, ap Zaratustru, ap Jēzu. Tā ir pilnīgi cita veida mīlestība, tā ir mīlestība citā kvalitātē.”

LĪDZCIETĪBA 

Buda ir definējis līdzcietību kā „mīlestība plus meditācija”. Kad jūsu mīlestība ir ne tikai alkas pēc otra cilvēka, kad jūsu mīlestība ir ne tikai vajadzība, kad jūsu mīlestība ir dalīšanās ar citiem, kad jūsu mīlestība nav ubaga mīlestība, bet gan karaļa mīlestība, kad tā nelūdz neko pretim, bet ir gatava tikai dot, dot došanas prieka pēc, - tad pievienojiet tai meditāciju un uzvirmos tīra smarža, tiks atbrīvots ieslodzītais diženums. Tā ir līdzcietība; līdzcietība ir visaugstākais fenomens.”

PASTĀVĪGS PRIEKS BEZ JEBKĀDA IEMESLA

...Jūs pēkšņi jūtaties priecīgs bez jebkāda iemesla. Parastā dzīvē jūs esat priecīgs, ja ir kāds iemesls. Jūs satiekat skaistu sievieti, un priecājaties, vai arī jūs dabūjat tik daudz naudas, cik esat visu laiku gribējis, un jūs līksmojat, vai arī esat nopircis māju ar skaistu dārzu un jūs starojat, tomēr šis prieks nevar būt ilgs. Tas ir mirklīgs, tas nevar būt pastāvīgs un netraucēts.

Ja jūsu prieku ir izraisījis kaut kas, tas būs mirklīgs. Tas drīz jūs atstās dziļās skumjās. Bet ir citāds prieks, kas ir arī apstiprinoša zīme: pēkšņi jūs kļūstat priecīgs bez jebkāda iemesla. Jūs nevarat atrast iemeslu, kādēļ. Ja kāds jautā: „Kādēļ tu esi tik priecīgs?”, jūs nevarat atbildēt.

Es nevaru atbildēt, kādēļ esmu priecīgs. Iemesla nav. Tas vienkārši tā ir. Un šādu prieku nevar iztraucēt. Lai kas arī tagad notiktu, šis prieks būs visu laiku. Tas ir dienu pēc dienas. Jūs varat būt jauns, varat būt vecs, varat būt dzīvs, varat gulēt uz nāves gultas - šis prieks vienmēr ir jūsos. Kad esat atklājis prieku, tas paliek - apstākļi mainās, bet prieks paliek - tad jūs noteikti esat spēris vēl vienu soli tuvāk tam, lai kļūtu par budu.”

VIENATNĪBA: JŪSU ESĪBAS DABA

Vienatnība ir zieds, 

Lotoss, kas zied jūsu sirdī.

Vienatnība ir pozitīva, vienatnība ir veselība.

Tā ir prieks būt pašam par sevi.

Tā ir prieks par to, ka jums pašam ir sava telpa.”

Meditācija nozīmē svētlaimi būt vienam… Cilvēks ir patiesi dzīvs, kad viņš kļūst spējīgs būt viens, kad nav atkarības ne no viena cilvēka, ne no kādas situācijas, ne no kādiem apstākļiem. Un, tā kā vienatnība ir cilvēkā pašā, tā var būt no rīta un vakarā, dienu un nakti, jaunībā un vecumā, esot veselam vai slimam. Tā var būt gan dzīvē, gan arī nāvē, jo tā nav kas tāds, kas notiek ar jums no ārienes. Tā ir jūsos. Tā ir jūsu daba… Tā ir jūsu Esības daļa.

Ceļojums sevī ir ceļojums uz pilnīgu vienatnību; jūs nevarat paņemt līdzi uz turieni nevienu. Jūs nevarat dalīt savu centru ne ar vienu, pat ne ar savu mīļoto. Tāda ir lietu daba, un tur neko nevar darīt. Brīdī, kad dodaties iekšienē, visi sakari ar ārpasauli tiek pārtraukti; visi tilti tiek sagrauti. Patiesībā visa pasaule izzūd.

Tādēļ mistiķi ir nosaukuši pasauli par iluzoru, par maya - ne tādēļ, ka tā neeksistē, bet tādēļ, ka pasaule cilvēkam, kurš meditē, kurš dodas iekšienē, gandrīz ir tā, it kā tā neeksistētu. Klusums ir tik dziļš; to neiztraucē nekāds troksnis. Vienatnība ir tik dziļa, ka cilvēkam vajag iekšēju spēku, lai ar to sastaptos. Bet šajā vienatnībā pēkšņi eksplodē svētlaime. No šīs vienatnības rodas Dieva pieredze. Nav cita ceļa; nekad nav bijis un nekad nebūs.

Priecājieties par vienatnību, priecājieties par savu tīro iekšējo telpu, un jūsu sirdī ieskanēsies skaista dziesma. Un tā būs apzināšanās dziesma, meditācijas dziesma. Tā būs dziesma, ko dzied putns - neaicinot nevienu, bet vienkārši dziedot, jo sirds ir pilna un vēlas dziedāt, jo mākonis ir pilns un vēlas līt, jo zieds ir pilns un ziedlapiņas atveras, un tiek atbrīvota smarža...tā nav domāta nevienam īpaši. Lai jūsu vienatnība kļūst par deju!''

Izmantotie avoti:

"Meditation.The first and last freedom ",OSHO,2005,Replika Press Pvt.Ltd,India

Filmiņa par meditāciju