Viens no, manuprāt, spēcīgākajiem instrumentiem garīgajā ceļā un palīgs grūtos brīžos, ir vienkārša, bet ļoti spēcīga lūgšana: ''Lai notiek Tavs prāts!'' (Vai Dievs, lai notiek Tava griba!) Šī īsā, mums visiem
pieejamā lūgšana ir viena no pašām iedarbīgākajām, kuras mūsu enerģētikā ienes momentālas pārmaiņas- paļaušanos, uzticēšanos Radītajām, ticību un sava Ego/Prāta nolikšanu maliņā.
Brīdī, kad Tev šķiet, ka Tu vairs netiec galā, tā spēj darīt brīnumus. Protams, ja Tu tici šiem vārdiem. Kādēļ šī lūgšana ir tik spēcīga? Jo izrunājot šos vārdus, Tu vienlaicīgi paud vairākus apgalvojumus:
Tu atzīsti, ka uzticies Radītājam un atzīstot to, kā vienīgo spēku, savā veidā diskvalificē visas enerģijas, kas traucē un oponē šim spēkam;
Tu atzīsti, ka Tavi personīgie mēģinājumi un centieni ir noveduši Tevi strupceļā vai nav palīdzējuši, un šobrīd Tu esi gatavs pilnībā uzticēties Dievam, faktiski nododot savu gribu Viņa rokās.
Varētu rasties jautājums- kā tad ar visiem zināmo Brīvās gribas likumu. Tas pastāv. Pietam gan Ego, gan augstākā Es līmenī. Svarīgi, kurā Es līmenī apgalvojums ''Lai notiek Tavs prāts/griba''tiek pausts. Lielākoties, tas tomēr notiek tad, kad mūsu Ego jau ir aplauzies un mēs atceramies par augstāku spēku eksistenci :) Principā, šis apgalvojums, šī lūgšana noliek uz lāpstiņām mūsu Ego, noliecot galvu dievišķā priekšā. Tieši šajā brīdī dievišķums spēj ienākt Tevī un piepildīt Tevi. Aklais kučieris ir atdevis grožus Radītāja rokās... Tas ir kā pārslēgt režīmus kādā tehniskā iekārtā- no manuālā uz automātisko, vai no standarta uz Turbo... :) Viens režīms ir ierobežots, otrs- bezgalīgs.
Vēl ļoti būtisks šīs lūgšanas aspekts ir tas, ka tā aptur bezgalīgo domāšanas procesu Tavā galvā. Tas ārprāts, kas notiek mūsu galvās, atņem milzīgu daudzumu enerģijas, vienlaikus sējot šaubas, bailes un pazeminot mūsu vibrācijas, bremzējot mūs mūsu ceļā.
Lūgšana ir pilnīga uzticēšanās. Bez uzticēšanās nemēdz būt pilnvērtīgu attiecību. Pat ar Dievu.
Pastāvīgi atgādinot, atgriežoties pie lūgšanas: ''Lai notiek Tava griba!'', mēs atslēdzam prātu un atgriežamies savā apzinātības stāvoklī- šeit un tagad, saglabājot savu enerģiju, klātbūtni mirklī. Atgriežoties paļāvības un harmonijas stāvoklī, kas tikai caur uzticēšanos un paļaušanos vien ir iespējams.
Man pašai šī lūgšana ir pastāvīgs pavadonis, ceru noderēs Tev arī!
Ir laiks, kad kalnus gāzt, kad iedvesmot un iedvesmoties, sagriežot dzīves notikumus virpulī. Ir laiks,
kad apstāties un izbaudīt, piedzīvot vienkāršas lietas. Ļaut sev izdzīvot rāmu ikdienu, sevi ieliekot vienkāršās darbībās: rāmi sēdēt uz terases un ar skatienu noglāstīt pakalnus, ar iedvesmu gatavot ēdienu saviem mīļajiem, ielikt ziedus vāzē un aizdegt sveces, palasīt un palūgties...
Sen neesmu rakstījusi. Šeit, jo bez rakstīšanas kaut kas spiež, bet iekšējām, ļoti personīgajām sajūtām jānobriest, lai tās uzdrošinātos parādīties...
Interesanti, ka iepriekšējos gados, kad katrs gads manā dzīvē, attiecībās, dzīvesvietā, profesionālajā lauciņā ienesa krasas un būtiskas pārmaiņas, kaut kur dziļi manī iekšā, bija sajūta, ka manā dzīvē nekas nenotiek. Jebkuram, kas mani pazīst šāda mana sajūta šķistu absolūti neloģiska, jo kam, kam bet man notikumi dzīvē mainās ātrāk nekā pat tuvākās draudzenes spēj izsekot!
Bet pašreizējā brīdī, kad jau trešo mēnesi atrodos rāmā, sev piešķirtā, atļautā rāmā plūdumā, šķiet mana pasaule ir mainījusies par 360 grādiem!
Tehniski
viss ir tāpat- tie paši semināri, tie paši darbiņi... Tikai vēl viens
pierādījums tam, ka viss ir mūsos iekšā. Ka varam pielikt milzīgas pūles, lai
izmainītu ārpasauli, kamēr pāmaiņas neskars mūsu iekšējo serdi, mēs tās
nejutīsim... Un, lai tiktu klāt iekšējai serdei bieži vien nepietiek ar ārējām pārmaiņām, vajag kaut kam notikt tik lielam un dziļam, lai sāktos kustība...
***
Rīt atvēršu jaunu lappusi, jo daudzus gadus rīkotās Mistērijas pārdzimst jaunā- Domubiedru Saieta formātā, kur jau pats formāts ir savādāks. Nevis es- Tev, bet mēs visi- katram un visiem.
Satiksimies visi tie, kas ir gatavi darīt kopā. Arī man pašai, individuālistei pēc dabas, tas ir īsts izaicinājums! :) Bet nav cita ceļa, kā meklēt un atrast vienam otru- līdzīgi domājošos, darošos un radošos, jo tieši šajā vienotībā ir spēks, ko vienatnē neiegūt...
***
Bet šodien, no rīta piefiksējot kāda, kas sevi sauc par skolotāju, teikto attiecībā uz garīgumu, lūgšanām, iekšēji sarāvos... Jo tagad ir tik ļoti modē oponēt, skaļi noliegt kādu citu cilvēku centienus, pieeju, ceļu, izvēles...īpaši, ja kāda tehniska vai garīgā prakse kļūst populārāka, tā uzreiz parādīsies kāds, kam par to būs skaļš un kritizējošs viedoklis...
Kāpēc pie mums populāri ir skaļu, nosodošu, kritizējošu un oponējošu viedokļu paudēji? Vai tādēļ, ka viņi sēj nepieņemšanas, strīda sēklu, ko kā kaulu pasviež tādiem pašiem šķirot, vērtēt, izvēlēties, pieslieties kāriem cilvēkiem? Vai varbūt šādi ''autoritatīvi''viedokļi liek cilvēkam aizdomāties, kam viņi piekrīt šajā jautājumā, kurā pusē atrodas? Bet vai obligāti visiem ir jāizvēlās, kāds no pastāvošajiem viedokļiem?
Vai lūgšanā ir spēks, vai tomēr nav? Kura viedokļa paudēja pusē es esmu?
Vai man ir jābūt kāda pusē? Vai man tomēr derētu atrast to vienu vienīgo- savējo veidu? Savu ceļu un savu redzējumu, ko nevēlēšos deklarēt kā vienīgo pareizo, jo tas ir tikai manējais. Un katram tas ir viņa personīgais, vienīgais un unikālais...
Man šķiet, ka cilvēki ir noguruši no skaļiem saukļiem un apjukuši no ''vienīgajiem pareizajiem''viedokļiem. Apjukuši no piedāvājuma, kas pastāvīgi liek izvēlēties, domāt, izvērtēt... Pie kā doties, kas palīdzēs, kas iedos pareizāko pavedienu, kas ātrāk aizvedīs pa taisnāko taciņu. Kā tādā lielviekalā, kur starp desmitiem līdzīgu preču jāizvēlās kāda viena, bet pa pieradumam, tiek ņemtā tā, kas uz akciju (spilgtāk pasniegta, lētāka, populārāka)... Mēs gadsimtiem esam dzīvojuši darījumu apstākļos, izvērtējot iespējamo ieguvumu klišejiskā veidā...Un mums ir jāmācās meklēt savi veidi. Ieklausoties intuīcijā, izmēģinot dažādus veidus un klausoties savās sajūtās, kas rezonē, kas nē. Jāmācās neļaut svešiem viedokļiem un skaļiem saukļiem aizvest mūs prom no tā, kas tieši man ir svarīgs un noderīgs, tad ceļš būs daudz harmoniskāks un daudz mazāk būs vilšanos.
Es vēroju cilvēkus, kas meklē Dievu sevī. Kam apgaismība nav mērķis. Kam garīgie meklējumi vai izaugsme nav dzīves jēga. Viņi ir tik skaisti savās izvēlēs, savā pieejā, savās lūgšanās un meditācijās, savā redzējumā un savas pieredzes vienreizīgumā...
Un, cik skaistas ir tās takas, ko viņi izvēlās mīt! Cik skaista ir viņu pieredze un, cik vērtīgas kļūdas un atziņas!!!
Vērojot, kā gaismiņas cilvēkos iegailās gaišāk, es redzu vien Dieva gudrību katrā praksē, kas cilvēcei ir piedāvāta un, ar kuras palīdzību viņi izvēlās panākt tuvāk dievišķumam sevī...
Jo cilvēki ir tik dažādi! Viņi jūt, redz, izprot un uztver katrs savādāk... Un ar katru jārunā savā valodā. Un Dievs zina visas šīs valodas un runā ar cilvēku tieši viņam saprotamajā. Vai tie būtu garīgie teksti, reliģijas, psiholoģija, halodinamika, biodeja, mandalu zīmēšana, astroloģija, mantru dziedāšana, šamanisms, meditācijas... kāda no šīm valodām būs saprotama tieši tev.
Un neviens no šiem ceļiem nav panaceja vai īstā recepte, lai sasniegtu kaut kādu līdz galam nedefinētu Laimes stāvokli, Apgaismību, vai kļūtu par garīgu personu, ko visi apbrīno un kurā ieklausās.... Nē, tikai, lai šodien es būtu labāks, mīlošāks un pieņemošāks nekā vakar. Lai pienāktu par solīti tuvāk tam iekšējam kodolam, kas manī ir ielikts sākotnēji, bet ko esmu aizmirsis, vai, kas ir ticis no vecāku, sabiedrības un skolotāju puses aizvērts... Mūsos jau sākotnēji viss ir. Prakses vien palīdz to atrast, izgaismot un atcerēties...
Un tad manī sāka skanēt šī lūgšana:
Dievs, ļauj man sajust sevi katru brīdi, lai es neapmaldītos svešos viedokļos un pareiza garīguma receptēs. Runā ar mani tajā valodā, ko es saprotu un es mācīšos Tavu - Mīlestības valodu.
Dievs, ļauj man ieraudzīt skaisto katra cilvēka izvēlēs un klusā apbrīnā un cieņā pieņemt tās. Neļauj man aizmirst, cik krāsaina ir Tevis radītā pasaule un, cik dažādas pieredzes ir paredzētas Dvēselēm, kas ir šeit atnākušas!
Atbrīvo mani no vēlmes vērtēt un tiesāt, ko prāts tik bieži izvēlas darīt. Aizvieto šo vēlmi ar pieņemšanu un mīlestību, ik katrā cilvēkā un situācijā dod man spēju ieraudzīt Tavu gribu.
Dievs, ļauj man sajust Tavu aizvēju, Tavu vadību un Tavu Mīlestību, katrā manā solī un katru manas dzīves brīdi. Āmen
Un vēl dažas rindiņas no Dona Migela Rīza:
''Tev jau šūpulī ir ieliktas tiesības būt
laimīgam, mīlēt un būt mīlētam. Tu esi dzīvs. Priecājies par savu dzīvi un
baudi to. Nepretojies dzīves plūdumam, jo dzīve ir pats Dievs, kas plūst caur
tevi. Tava esība ir pierādījums dzīves un enerģijas esībai.
Mums nekas nav jāzina un nekas nav jāpierāda. Mums ir tikai un vienīgi jābūt,
jāriskē un jārīkojas dzīvē. Saki nē, kad
tev tā gribas teikt. Saki jā, kad tev gribas teikt jā. Tev ir tiesības būt tev
pašam. Un tu vari būt tu pats tikai tad, ja centies rīkoties pēc labākās
sirdsapziņas. Pretējā gadījumā tu noliedz savas tiesības būt tev pašam. Tev nav
vajadzīgas dziļas zināšanas vai filozofiski jēdzieni. Tev nav svarīgi, vai citi
tevi pieņem, vai nē. Tu esi dievišķs, jo tu vienkārši esi, mīli sevi un citus
sakot: "Paklau, es tevi mīlu," tu ļauj izpausties Dievam.''
Lai Mīlestības, Pieņemšanas un Skaistas Pieredzes pilns laiks!
Šis būs stāsts, ko neesmu saņēmusies uzrakstīt jau vairākus gadus. Iemesls ir vienkāršs- šķiet, ka
nekādi vārdi, nekādi verbālie izteiksmes līdzekļi man pieejamie, nespēj atspoguļot to, ko priekš manis nozīmē šī Tēma. Kalni. Kaukāzs. Spēka Vietas. Civilizācijas saknes. Saikne ar Garu. Dvēseles veseluma atgūšana.
Padalīšos savās sajūtās un savā Mīlestībā uz divām valstīm- Gruziju un Armēniju, kuras mani atkal un atkal sauc pie sevis, uz kurām jau sesto gadu braucu vismaz katru pavasari un rudeni un, uz kurām kopā ar mani ir devušies jau vairāk kā 150 cilvēki pa šiem gadiem. Daudzi brauc jau 2. un 3. reizi, jo ir nokļuvuši Kaukāza kalnu gūstā- tik skaistā, mieru un harmoniju nesošā, attīrošā un paceļošā...
ARMĒNIJA
Viss sākās manā bērnībā ar skaistu mīlas stāstu. Mana tante, tēva māsa aizdevās uz Armēnijas
republiku mākslinieku pieredzes apmaiņas programmā. Tur satika kādu dedzīgu armēņu vīrieti un pēc pāris nedēļu pazīšanās, viņš atstāja savu zemi, lai sekotu mīļotajai. Tā mūsu radu lokā uzradās runīgs, humora pārpilns, ārkārtīgi izglītots un erudīts tumsnējs vīrietis, kas ar tādu aizrautību un mīlestību stāstīja par savu seno Zemi. Zemi, kuru Dievs bija izvēlējies, kā vietu, kur Noass piestāja ar savu šķirstu, lai tieši no šīs vietas sāktos jauna civilizācija... Jau tad, kādus 8 gadus veca meitene būdama, es zināju, ka reiz pienāks tā diena, kad es ieraudzīšo šo teiksmām apvīto zemi pati savām acīm...
2012.gadā es biju gatava šo savu bērnības sapni piepildīt, un laikam pat tepat blogā ierakstīju: ''es dodos uz Armēniju, varbūt kāds vēlās ar mani?'' Un ātri vien pieteicās 14 cilvēki, kuri tapa par manu pirmo grupu. Par manu pirmo pieredzi ceļojuma organizēšanā un plānošanā. Gāja jautri :)
ŠEIT RAKSTS 2012.gada raksts par Armēnijas braucienu, ko iekopēšu arī beigās tiem, kas nav draugiem.lv (tie, kas ir draugos, varēs apskatīt arī galeriju, kas ir pie raksta)
Tagad, kad pagājuši ir seši gadi, esmu tur bijusi vairāk kā 10 reizes, esmu daļēji jau saaugusi ar šo vietu, skaistajiem kalniem, brīnišķīgajiem cilvēkiem un to īpašo sajūtu, ko noķeru tieši tur esot...
Ko priekš manis nozīmē Armēnija?
Protams, ka lielākajai daļai, tā ir zeme, kuras vēsture sniedzas 10 un vairāk tūkstošus gadus atpakaļ, tā ir tauta, kur lielākajai daļai vecmāmiņu un vectētiņu ir augstākās izglītības, kur gandrīz katrs ir mākslinieks, amatnieks un spēlē kādu instrumentu, ļoti viesmīlīgi, dāsni un inteliģenti. Maza tauta, kas reiz ir bijusi varenākā un lielākā visā reģionā... Tagad tikai spīts un patriotisms ļauj tai ar visiem spēkiem turēties pie saviem kalniem. Un vērtībām. Valsts, kurā pirmajā kristietība kļuva par oficiālo valsts reliģiju, kad citur tā pastāvēja tikai kā atsevišķs virziens vai sekta. Armēņu apustuliskā baznīca vēl joprojām ir autentiska un neatkarīga no pārējiem kristietības virzieniem (konfesijām).
Man Armēnija ir vieta, kurā atrodu kādu daļu no sevis. Katru reizi. Es ticu, ka mūs velk uz tām vietām, kur kādreiz esam atstājuši daļiņu no sevis (tos mēdz saukt par Dvēseles fragmentiem). Nonākot šādās vietās, mēs it kā atgūstam sevi, savu veselumu, spēku un enerģiju.
Armēnijā, Zvartnocas templī, es piedzīvoju savu pirmo Meditācijas pieredzi. Es jau pāris gadus pirms
tam meditēju pati un vadīju meditācijas, tomēr tikai 2012.gada pavasarī, Zvartnocā, vadot meditāciju grupai +28 grādu karstumā, manī ienāca ļoti spēcīgas, vēsas enerģijas un caur mani sāka plūst pavisam cita enerģija, pavisam cita informācija, nekā biju gatavojusies runāt... Pirmo reizi tā līdz kaulam izjutu, ko nozīmē, kad Gars ienāk manī ar milzīgu spēku... Pēc meditācijas vēl kādu laiku gulēju zālītē, kamēr sasilu un drebuļi mitējās... Tieši Armēnija manī pavēra spēju ielaist sevī Gara enerģijas un strādāt caur sevi. Vai nostrādāja kā katalizators...
Pēc gada vai pusotra es pirmo reizi nonācu Karahunčā (7,5 tūkst.gadu p.m.ē), senā vietā, ko pašlaik sajūtu kā spēcīgāko Spēka vietu Armēnijā, kurā katrā akmeņu aplī, kādu ir desmitiem, cilvēki spēj sajust katrā atšķirīgu enerģiju. Karahunča, kas ir divreiz senāka par Stounhedžu paver enerģiju sajušanas spēju visiem, kas ar mani ir bijuši.
Armēnijas Spēka vietas, iespējams prasītu atsevišķu aprakstu, bet, ja Tevi tas ir ieinteresējis, tad es
vien pieminēšu tās, kas ir īpaši tuvas man, rezonē ar mani, atver un transformē, piepilda un savieno ar Garu: Zvartnoca, Karauhunča, Noravanka. Vēl iesaku Tatevu, Garni, Gegardu un Sevanavanku. Par visām šīm vietām ir ļoti daudz informācijas internetā. Bet svarīgāk par teorētisko informāciju ir sajūtas un vietu enerģētiskā rezonanse ar katru konkrētu cilvēku.
Armēnijā, Ahpatas ciemā ir manas otrās mājas, mans Kaukāza retrītu Centrs :), mana personīgā meditāciju, dziedāšanas telpa, klosteris, baznīca un mācītājs. Protams, ka tehniski, tas tā nav, bet domāju, ka katrs, kas tur ar mani ir bijis klusēšanas un meditāciju retrītos, tas jau pēc viena brauciena jūtas tāpat. To sajūtu rada viesnīciņas saimnieki, kas liek justies tik ļoti gaidītiem un kā mājās, tas ir mācītājs, kas tikko nokristīja jau otro latviešu grupas dalībnieci armēņu baznīcā un pievienojas mums pie pusdienu galda, daloties savā dzīves gudrībā un redzējumā, to sajūtu rada kalni un gravas, kuri šo gadu laikā ir iepazīti teju visos gadalaikos, visās krāsās un noskaņās.
Pateicoties tieši Armēnijai, man dziedāšana kļuva par meditāciju. Atceros, pirmās sajūtas par Armēniju, man ir tieši ar šo ir saistītas. Ahpata, kurā tagad visu laiku atgriežos ar retrītiem, bija pirmā vieta, kur spēru kāju uz Armēnijas zemes, pārbraucot robežu no Gruzijas puses 2012.gadā. Jau bija satumsis, klosteris slēgts. Bet ātri tika sameklēta tantiņa- atslēgu turētāja, un mēs pilnīgā tumsā izstaigājām šo 12-14.gs celto klosteri, līdz nonācām kādā plašā telpā, kur katra mazākā skaņa atskanēja daudzās atbalsīs...
Vēlāk jau uzzināju, ka tie ir īpaši, tieši armēņu baznīcām raksturīgi arhitektūras paņēmieni, kas rada šo brīnumaino akustiku. Akustiku, kurā nebija iespējams nedziedāt. Dziesma pati atnāk un lūdzās tikt atskaņota... Tā mēs sākām un dziedājām katrā vietā, kur nonācām. Bieži vien mums pievienojās citu valstu balsis un dziesmas. Paši armēņi ar savām fantastiskajām balsīm un sakrālajām dziesmām dalījās ar mums. Tautasdziesmas un lūgšanas pašas atnāca un palika pie mums, veidojot ar gadiem īpašu repertuāru, ko tagad jau dodu katrai jaunai grupai līdzi...
Tieši pateicoties Armēnijai, es sajutu, ka lūgšanai to izdziedot, palielinās spēks un iedarbība vairākkārt. Ka tā ienāk un iziet cauri ķermenim, paceļot to, ievibrējot, pietuvinot Debesīm īpašā veidā...
Kopš tā laika, dziedāšana (īpaši tautasdziesmu, lūgšanu un mantru) ir klātesoša teju visās manās nodarbībās... Jo esmu tā pa īstam sajutusi to spēku. Un sākums tam bija Armēnijā.
Klusēšana jau kopš 2009.gada ir mana spēcīgākā prakse, kas apvienojumā ar kalniem nepārspīlējot dara brīnumus, izdiedina un ļauj sadzirdēt savu Dvēseli.
Pastaigas kalnos vienatnē un vairāk neko nevajag...
Daudzus, ļoti daudzus no mums apzināti un neapzināti velk uz kalniem, jo mūsu Latvijas zemienes un kalnu enerģijas ir ļoti atšķirīgas. Latvijai ir izteikta sievišķā enerģija- un šīs enerģijas īpašības spēcīgi izpaužas mūsu spēka vietās. Tās ir dziedinošanas un transformējošas. Kalnos, savukārt, ir daudz izteiktāka vīrišķā enerģija, vieglāk nodibināt saikni ar Garu, saņemt informāciju.
Tieši, lai savienotos ar Garu un pēc informācijas, kalnos ir gājuši un iet visi meklētāji...
GRUZIJA
Gruzija, lai arī Armēnijas māsa, manās sajūtās ir pavisam savādāka. Armēņi un gruzīni izjūt sava veida konkurenci savā starpā- Armēnija apskauž Gruziju, par tās atvērtību visam jaunajam, progresu, apgriezieniem, izaugsmi un attīstību, jo valsts vara Armēniju patur stagnācijā, kas robežojas ar zināmu valstisku un sociālu pagrimumu. Kas gan neskar cilvēkus un vērtības tādā globālākā mērogā. Tieši otrādi, šķiet, ka grūtības šos cilvēkus pietuvina īstajām vērtībām, par kurām modernā un attīstītā sabiedrība daudzās citās valstīs ir piemirsta. Gruzija savukārt apskauž Armēniju par viņu prasmēm, intelektualitāti, izglītības līmeni, darbaspējām. Vidējais armēnis ir ar augstāko izglītību, kādu instrumentu spēlējošs, kādu amatu protošs, bet ārējie apstākļi neļauj viņam to izpaust. Vidējais gruzīns ir līksms, bezbēdīgs, paslinks, ar augstām gudrībām neaizraujas, svin dzīvi un algo armēņus (u.c.), lai tie visu padara! :D
Kamēr es nebiju nonākusi Svanetijā (Gruzijas augstkalnu
reģions), es domāju, ka Armēnija ir daudz skaistāka dabas un kalnu varenības ziņā. Tagad vairs tā nedomāju. Pietam Gruzija ir ļoti dažāda. Pagājušā ceļojuma laikā mēs bijām gan Batumi, pie Melnās jūras, kur ir subtropu klimats un aug palmas, pacēlāmies kalnos uz Svanetiju, kur ir augstākā apdzīvotā vieta Eiropā un valda Alpu klimats, tad pārlidojām uz Tbilisi, kur ir kontinentālais klimats, bet esmu bijusi arī stepju zonā Gruzijā... Tieši tādi paši ir cilvēki, paražas un ieradumi...
Man šķiet, ka Gruzija ir tik pievilcīga mūsējiem, jo tā palīdz atcerēties to faktu, ka dzīve ir jāsvin. Tads iespaids rodas un tādu gruzīni rāda iebraucējiem. Tomēr ir arī otra puse, otra daļa, ko var ieraudzīt padzīvojot kādā ģimenē kalnos, tā patālāk no Tbilisi. Pēc pāris dienām pie viņiem, tu ar citām acīm ieraudzīsi pats savu dzīvi un daudz vairāk novērtēsi to, kas tev ir dots...
Gruzijā ir ļoti spēcīga pareizticība, kas zināmā mērā ir aizēnojusi šīs zemes senās saknes. Ne tikai ļaužu zināšanās, bet arī tīri enerģētiski. Esmu toleranta pret visām reliģijām, bet sajūtu arī to enerģijas dažādas vietās. Gruzijā kristietības egregors ir uzlicis tādu kā kupolu pār senajām svētvietām. Pat nonākot tur un apzināti meditējot, mēģinot tās sajust, ļoti reti, ka atnāk, atjaunojas saikne ar šo vietu.
Gruzija man ir mācījusi milzīgu pateicību. To es redzu turienes cilvēkos un pašā zemē. Gruzīni izjūt pateicību Dievam par savu zemi, kas tik dāsni dāvā saviem cilvēkiem visu, kas tiem ir nepieciešams. Katrs tosts ir pateicība Debesīm un Dievam. Katru vakaru tiek klāts galds un visa kuplā saime sanāk kopā. Un pateicās. Pateicās par to, ka Dievs ļāvis nodzīvot šo dienu. Ka visi ir veseli un jumts ir virs galvas. Ka ir galds, pie kura var sanākt, ka ir ko likt uz šī galda. Ka ir ciemiņi, ko pasaukt un, ar ko dalīties savā pateicībā. Tieši caur pateicību, mēs mācāmies novērtēt visu, kas mums ir dots un sajust to dzīves garšu. Un svinēt dzīvi. Jo, ja jau man ir dots tik daudz, vai man ir iemesls būt apvainotam par kaut ko? Nē, tieši otrādi- ir iemesls to nosvinēt un vairot prieku sevī un apkārtējos.
Lūk, pēc šīs gudrības ir jābrauc uz Gruziju un jāmācās no gruzīniem, jo Latvijā, gan saules trūkums, gan kopējā zemes enerģija, liek cilvēkiem meklēt prieku materiālās lietās, bet tā kā tajās to atrast nav iespējams pēc definīcijas, tad bieži civēki kļūst depresīvi. Gruzija šo depresiju ārstē, tādēļ tik daudzi latvieši ir iemīlējušies Gruzijā!
Man abu zemju pārstāvji regulāri vaicā: ''Kura zeme Tev patīk labāk?'' Es diplomātiski salīdzinu abas ar savām meitām. Viena ir blondīne, otra brunete, abas ir pavisam dažādākas izskatā un raksturā, tomēr es mīlu abas vienādi, neskatoties uz atšķirībām...
****
Pāris dienas atpakaļ atgriezos no vietas, kurai pieder daļa no manas sirds- Kaukāza kalniem. Šoreiz šķita, ka esmu uzņēmusies par daudz, jo vedu divas grupas pēc kārtas. Vienu uz Gruziju, pēc kuras biju sailgojusies, jo pēdējās divas reizes meditēju Armēnijā, otru uz Armēnijas ''retrītu centru'' Ahpatā. Tomēr, lai arī sākotnēji bija dažādas organizatoriskās grūtības, uz vietas aizbraucot, Dieviņš sakārtoja visu tā, ka bija savādāk, kā citas reizes, bet ļoti labi. Gan tādēļ, ka manējie visi bija Kaukāzā, gan tādēļ, ka puse no grupas brauca atkārtoti un jutās kā mājas, gan arī vēl dažu faktoru dēļ... :)
Šad tad jau aizdomājos, -cik ilgi es tā braukšu? Varbūt jāiepauzē? Bet, paiet daži mēneši un sajūtu, ka atkal ilgojos pēc saviem kalniem...
Nobeigumā vien varu novēlēt katram atrast SAVUS KALNUS. Gan tiešā nozīmē, gan tās virsotnes, kas sasniedzamas katram savā iekšienē :). Kalni, ne tikai palīdz enerģētiski pietuvināties Debesīm sevī, bet arī fiziskajā līmenī dod iespēju ieraudzīt vēl papildus dimensiju, mums ierasto vietā, kad spējam redzēt ne tikai uz priekšu un uz augšu, bet arī uz leju, kā putns redz pasauli! Tas liek aizrauties elpai un iegūt sajūtu, ka visa zemeslode ir Tev pie kājām, ka Tu visu vari... Vajag tikai izplest spārnus kā kalnu ērglim, sadzirdēt sevi, savas Dvēseles čukstus un sākt savu lidojumu!
ESAM!
P.S. Ja Tu, kas lasi, esi bijusi/is ar mani manos Kaukāza braucienos, būšu pateicīga, ja te vai FB padalīsies sajūtās...
2012.gada rakstiņš par Armēniju:
Brīnumainā Armēnija
Šis ir neliels stāsts par apbrīnojamu zemi, stipriem cilvēkiem, neaprakstāmi skaistu un daudzveidīgu dabu, ļoti senu kultūru, tradīcijām, vēsturi...Stāsts par spēku, ticību un cerību.
Idejas rašanās
Ir man rados pāris armēņi- izglītoti, interesanti un radoši. Caur šiem cilvēkiem jau sen, sen tiku sajutusi šo seno zemi, ar tās kristīgajām tradīcijām, īpašo humoru, garšīgo virtuvi...Vēlme redzēt savām acīm virmoja manī jau ilgu laiku. Līdz pēdējā Mistēriju nometnē ( kur pulcējās garīgi/radošie J), ceļojuma ideja tika izteikta balsī, kuru sadzirdēja un atsaucās tie, kam bija lemts piedzīvot skaisto kopā būšanu, ceļojumu un piedzīvojumu šajā tik īpašajā Kaukāza zemē- Armēnijā.
Armēnijas vēsture ir daudzējādi līdzīga mums- visos laikos tā ir iekarota no visiem tuvējiem un tālējiem kaimiņiem. Tomēr mums liktenis ir bijis labvēlīgāks... Armēnija kā kristīga valsts atrodas gandrīz izolētībā- vienīgie sakari, izeja uz pasauli, ir caur Gruziju. Ar pārējiem kaimiņiem ceļš pie robežas beidzas- nav pārejas, nav attiecību vai tās ir saspīlētas. Pie tam tās ir musulmaņu valstis- Turcija, Azerbaidžāna un Irāna.
Armēņi ir piedzīvojuši tik daudz karu, milzīgu genocīdu pret tautu 1915-20.gadā, zemestrīces, vajāšanas...Pašreizējā valdība vienkārši izsūc savu tautu un izlaupa valsti. Viens armēnis esot radījis ažiotāžu Eiropā, ierodoties nopirkt ‘’Mozart’’ šokolādes fabriku ar 80 milj. Eur skaidrā naudā! Pēcāk noskaidrojies, ka tas ir Armēnijas muitas priekšnieks!
Tas viss ir radījis rekordu, ar ko Armēnija nevar lepoties- tai ir lielākā diaspora pasaulē. Armēnijā dzīvo 3 milj. iedzīvotāju, citur- 7.miljoni! Armēņi pamet savu valsti...Bet to priekšā, kas ir palikuši, cīnās un cer, ir jānoliec galva.
Protams, mēs zinājām par Armēnijas vēsturiskajām, dabas un kultūras vērtībām. To, ka Armēnija ir pirmā kristīgā valsts pasaulē (301.g, m.ē.- pieņēma kristietību par oficiālu valsts reliģiju), Sevans ir otrais lielākais saldūdens ezers, otrais, kas atrodas visaugstāk virs jūras līmeņa, bijušajā PSRS teritorijā vienīgais labi saglabātais pagānu (daudzdievības) tempis (Garni), garākais pasaulē funikuliera ceļš (~6km) virs Tatevas aizas. Tai ir vairāki Junesko pasaules līmeņa vērtību objekti...utt.
Garīgumu meklējot...
Mūs interesēja viss augstākminētais, un vēl arī tieši garīgais mantojums, šīs enerģētiski spēcīgās vietas, kur meditēt, sajust savu vienotību ar visu Esošo. Un, ja tāds ir mērķis- tad Armēnija ir tam radīta.
Garīgums nav jāmeklē tikai Indijā. To var atrast jebkur. Tomēr Armēnijā to meklēt nevajag. Armēnija, vārda tiešā nozīmē, sastāv no svētvietām, klosteriem, tempļiem, baznīcām... Kur katra vieta, pārspēj viena otru, katru reizi, liekot aizrauties elpai saviļņojumā...
Vai ziniet kā skan ‘’Pie Dieviņa gari galdi’’ un „Tumša nakte, zaļa zāle’’ armēņu baznīcu akmens velvēs? Neatkārtojami un ļoti saviļņojoši...sirds atveras, skudriņas skrien pa ķermeni...to nevar aprakstīt vai pateikt vārdos. Tās ir tās neatkārtojamās sajūtas, kas padarīja šo ceļojumu tik īpašu, kas atvēra sirdis un pacēla mūs visus jau citā līmenī... Piedziedājām lielāko daļu baznīcu un klosteru, kuros bijām... Skaņas vibrē, atbalsojas, paceļas...skan vēl brītiņu, kad vairs nedziedam, tad it kā pārlīst pār mums, izbeidzas..bet mistiskā veidā ir vēl sajūtamas telpā...
Daba
Šķiet, Radītājs ir spēlējies, fantazējis un aizrāvies, radot šo zemi...mani priekšstati par Armēnijas dabu izrādījās absolūti neprecīzi- katrs reģions ir īpašs, neatkārtojams un atšķirīgs.
Kalni apauguši ar priedēm, eglēm, lapu kokiem...tagad aprīļa beigās, varējām redzēt, kā pavasaris iekaro virsotnes, pamazām- lejā jau vasara, +25, viss zied un zaļo...bet raugoties uz augšu, pamazām krāsas mainās uz brūno, līdz nobeidzās ar sniegotām virsotnēm.
Ir krāsainas klintis, sniegotas virsotnes, kanjoni, aizas! Un straujas, šalcošas, līkločus metošas kalnu upes un upītes- tās ir visur!!! Tik dažādas ainavas nebiju redzējusi nekur- brīžiem salīdzināju ar Kanārijām, brīžiem Horvātiju, Karpatiem, pat Āfriku.. Līdz sapratu, ka salīdzinājumi šeit ir lieki- šī ir īpaša, unikāla, apbrīnojami skaista valsts, kur noteikti vēlēšos atgriezties.
Braucot ar busiņu, laikam jau apnikām savam foršajam šoferītim Nairi un gidam Vazgenam. Kur pamet acis- tur glezna priekšā! Apturam, lecam laukā, dodamies pie kraujas malas, pārkaram kājas pār aizas malu, ļaujamies saules un vēja glāstiem, ik pa laikam pasniedzot roku, izraujot un notiesājot visur augošos savvaļas sparģeļus, kas ir tik maigi un kraukšķīgi! J Skaties, un šķiet- visa pasaule Tev ir pie kājām!
Lai arī esam tādu garīgo meklētāju bariņš, nekas cilvēciskais mums nav svešs! Bija naksnīgā Erevāna, ar gaismas strūklakām Hačaturjana dievišķās mūzikas pavadījumā, bija džeza klubs, vīna degustācija darītavā, konjaks ‘’Ararats’’, ļoti daudz smieklu, pārsteigumu no mūsu superīgajiem gidiem un beigās skumjas no tā, ka šīs 7 dienas iet uz beigām...
Nevaru nepieminēt sirsnību un siltumu, īpašo labvēlību, atvērtību un izslavēto viesmīlību no cilvēkiem, kurus bija izdevība sastapt. Lai arī kaulēšanās ir obligāta tirgošanās sastāvdaļa, un, ja neproti, tad jau tā ir tava problēma, krāpniekus vai negodīgus cilvēkus mēs nesastapām, gluži otrādi. Tikām katru dienu apdāvināti ar kaut ko.
Praktiskās lietas
Plānoju braucienu pati, kopā ar savu radinieku Vazgenu. Latvijas firmu piedāvājumi uz Armēniju ir padārgi (~700Ls), pietam braucot ar firmu, nevar tik dziļi izjust valsti no visām pusēm, kā to var vietējā cilvēka pavadībā, kurš ir izglītots, aizraujošs, ar tādu humora izjūtu, ka smiekli mūs pavadīja visas dienas!
Lidojām uz Gruzijas galvaspilsētu Tbilisi, jo AirBaltikam nav tiešo reisu uz Erevānu. Mums tur bija dievīgs gids- Gio, kurš parādīja pilsētu, pastāstīja par valsti, aizveda uz krogu pēdējā vakarā pirms lidmašīnas, kur dejoja ugunīgie gruzīnu džigiti, galdā bija 13 ēdieni (ar vīnu 8Ls/pers), pats spēlēja, dejoja un mācīja arī mums. J Papildus vēl dabūjām ‘’āķi lūpā’’ par Gruziju- tagad plānojam septembra beigās braukt uz turieni.
Viesnīcās palikām divas naktis, vienu Tbilisi –pēc lidojuma, vienu Tatevā- Armēnijas tālākajā vietā, kur braucām uz 2 dienām. Pārējās naktis dzīvojām īrētā mājā visi kopā. Protams, varbūt ar divām vannas istabām uz 14 cilvēkiem(pārsvarā sievietēm) ir par maz, bet vienotības, ģimeniskuma sajūta, ‘’šašliku vakars’’ uz terases Vazgena un Nairi izpildījumā, nacionālās tradīcijās, ir sīku neērtību vērts.
Viss brauciens bez ēšanas un paša izdevumiem sanāca zem 500Ls. Ēšanu neplānojām- ja vēlējāmies, gatavojām mājās, ja vēlējāmies gājām uz kafejnīcu (~3Ls), vai vislabāk- pikniks brīvā dabā!
Ieejas maksās ir ļoti reti kur- muzejā Erevānā, Garni templī, džeza klubā- visas kopā ~8Ls. Vīza, uz robežas pērkama- 4Ls.
Tagad, atbraucot saprotu, ka esmu kļuvusi Armēnijas fane un, ka tas sirds darbs, ko ieguldījām abi ar Vazgenu mūsu ceļojuma plānošanā, nedrīkst palikt tikai mums. Nolēmām, ka organizēsim vēl arī citas grupas. Jau septembra beigās, kad augļu pārbagātība, dabas pilnbrieds īpaši pārsteidz un lutina. Vēl jo vairāk- vēlos, lai Armēniju izjustu un novērtētu ar vien vairāk cilvēku, lai arī šī pasakainā zeme, pa jaunu spētu novērtēt tās bagātības, kuras tai pieder!
Brauciet uz Armēniju!
Katra diena bija ļoti piesātināta, ļoti īpaša, neatkārtojama...
Otrajā dienā, kad mums bija terases svētki, pēc skaistas, pārpilnas dienas, kad šķiet, ka vairāk jau nu neko labāku nevar vēlēties, mūsu šoferītis Nairi teica šādu tostu: ‘’Lai šī būtu jūsu sliktākā diena!’’
Jau sen vairs nav noslēpums, ka bērni -tie, kuru Dvēseles izvēlās nākt uz šo pasauli, ir pavisam
savādākas. Par to runā daudzi, raksta grāmatās, diskutē dažādu iestāžu kuluāros. Saprotu, ka lielākā daļa notiem, kas lasīs šo ierakstu, paši redz un saprot, cik nepiemērota šiem bērniem ir tā sistēma, kurā viņi ir spiesti atrasties.
Vēl pāris dienas atpakaļ man nebija pat prātā cilāt šo tēmu, jo pietiek cilvēku, pedagogu, vecāku, kas domā un reāli mēģina kaut ko darīt, mēģinot salāgot savas iniciatīvas ar vecās sistēmas normatīviem.
Tā kā pastāvīgi citu semināru laikā ir daudz jautājumu par to bērnu dvēselēm, kas izvēlējušies nākt šajos laikos uz zemi, vakardien man bija vebinārs par šo tēmu. Vēl šodien jūtos nedaudz neērti par tām skumjām, kas radās manī un, kuras netīšām nodevu dalībniekiem, domājot par to, kas man jāpasaka, kāds vēstījums jānodod klausītājiem, kādām neērtām patiesībām jāieskatās acīs man pašai.
Pagājušajā nedēļas nogalē pie mums bija jau kārtējais Domubiedru saiets, kad mēs pulcējamies kopā visi tie, kas reāli saprot un redz, ka pa vecam vairs nevar. Un nav svarīgi, vai mēs esam pazīstami personīgi vai nē, mūs vieno līdzīgs redzējums, pasaules uztvere, vēlme attīstīties un pašiem radīt to dzīvi, to pasauli, kādā vēlamies būt, atrasties, dzīvot.
Bērnu tēma, kopienas, beznaudas sabiedrība, Latvijas nākotnes perspektīvas bija galvenās tēmas šajā tikšanās reizē. Jā, un esmu bezgala pateicīga tam lielajam pulciņam, kas draudzīgi saspiedās mūsu telpās. Tā ir laba sajūta, ka mēs paliekam arvien vairāk!
Mēs, tie ko pieskaitu savai paaudzei, esam nākuši, lai mostos jaunai apziņai, lai transformētu sevī esošo tumsu, celtu vibrācijas, izraudos no dualitātes važām un ar savu piemēru iedvesmotu citus. Protams, ka mēs esam tikai daļa no kopējā dvēseļu daudzuma, kas pašlaik atrodas šeit.
70- 80 gados sāka nākt pirmie Indigo bērni, jau ar jaunajām enerģijām, kuru mērķis un uzdevums bija ar savām, daudz augstākajām vibrācijām, palīdzēt celt Zemes un pārējo cilvēku vibrācijas...
Nāca un nāk tā saucamās Zvaigžņu Dvēseles (star seeds), kas ir svešinieki šeit uz Zemes, bet tie ienes to gaismu un zināšanas, kas te ir trūkusi tūkstošiem gadu.
Tie, kas dzimst pēc 2012 gada, nākt nojaukt veco,- šajos bērnos ir vēl vairāk novatorisma, dumpinieciskuma, vēl savādākas enerģijas.. Bet nav iespējams klasificēt visu veidu Dvēseles, kādas tagad nāk uz Zemi mūsu bērnos...
Tēma, kurai vēlējos pieskarties šodien, ir pati sensitīvākā mūsu bērniem. Stāsts ir par to, ka šī realitāte, uz kuru viņi ir atnākuši, absolūti neatbilst viņu vibrācijām, viņu apziņai. Dažiem ir mazliet vieglāk, tās ir tā saucamās Zemes dvēseles, jeb bērni, kuri jau ir daudz reiz dzimuši Zemes duālajā realitātē un dvēseles pieredze ļauj viņiem labāk adaptēties šajos apstākļos. Viņi mierīgāk uztver un labāk jūtās aizvēsturiskajā izglītības sistēmā. Un sociālajā sistēmā kā tādā.
Tomēr lielais vairums bērnu nejūtas labi un izpauž to destruktīvā veidā. Viens no galvenajiem veidiem ir aiziešana virtualitātē.
No vienas puses varētu domāt, ka tas nav slikti, jo nespējot izturēt to, kas ir apkārt (labākajā gadījumā, viņus tas neinteresē, sliktākajā tas viņus nomāc, moca, lauž, sāpina), viņi izviedo sev komfortablāku virtuālo vidi. Virtuālā vide var būt arī gana radoša un izzinoša, tomēr ir arī otra puse, visdestruktīvākā no kurām ir pieslēgšanās un enerģijas atdošana spēļu/informatīvajiem egregoriem.
Bet, arī, ja bērns būvē savu pasauli Maincraftā, spēlē ''fermu''utml, izpaužot savu radošumu, viņš rada sev paralēlo realitāti, kurā aizbēgt un tādejādi, netiek realizēts galvenais Dvēseles uzdevums un iemiesošanās mērķis. Virtualitāte aizved bērna Dvēseli (tas saistoši ir arī daudziem pieaugušajiem) attīstībā sāņus, nevis uz priekšu.
Jā, mērķis ir RADĪT. Bet ne jau virtualitātē. Mērķis ir sazemēt garīgās enerģijas fiziskajā realitātē, jeb apgarot matēriju. Ienest garu fiziskajā pasaulē.
ŠAI REALITĀTEI NAV KO PIEDĀVĀT MŪSU BĒRNIEM. Un, lai izdzīvotu, viņi to pamet, labākajā gadījumā aizejot virtualitātē, sliktākajā citas atkarībās un destruktīvos uzvedības modeļos, kas rodas no vēlmes aiziet no šīs pasaules, nebūt tajā.
Dvēsele, kuras uzdevumi netiek realizēti, it kā pamet bērnu. Ne jau pavisam, bet saikne paliek pavisam maza- 5-10%, tādejādi samazinās enerģijas pieejamība kaut kādām vēlmēm, idejām. Ārēji tas izskatās, kā apātija, depresīvie stāvokļi...
Daudzi vecāki, kuri ir jau pamodušies, saprot, izjūt savus bērnus, meklē risinājumus, meklē iespējas, meklē bērniem alternatīvās skolas, paši dibina šādas skolas... Mēģina šo izglītību kaut kā sabalansēt ar likumdošanu, kas vienalga pārvērš arī šādu mācību iestādi par sistēmas produktu, ierobežo to un spiež balansēt uz izdzīvošanas robežas. Alternatīvo skolu esība no malas brīžiem izskatās kā pastāvīga cīņa par tiesībām būt- tāda izmisīga kompromisu meklēšana, kas piedāvā bērniem mazāko no ļaunumiem, bet ne vispiemērotāku vidi bērna harmoniskai attīstībai.
Skumjas manī izraisīja ļoti skaidrā apzināšanās, ka jebkādām pārmaiņām ir jāsākās ar vecākiem, ar mums pašiem. Vecāki nav gatavi aiziet no Sistēmas, baidās, viņu apziņa nav tik gatava, paši nav gatavi...
Tik daudzi domā par pārcelšanos uz laukiem, kopienas veidošanu. Ir cilvēki, kas to mēģina darīt, bet viņu ir maz. Lauku skolas tiek slēgtas. Tās gribētu izmantot citādāk domājošie pedagogi un vecāki, kas gribētu cita veida skolu un pieeju saviem bērniem, bet vai viņi paši ir gatavi bērnu dēļ atstāt pilsētu un pārcelties uz laukiem, veidot tur citu sabiedrību? Daudziem pat grūti pieņemt faktu, ka pilsētvide ir enerģētiski graujoša. Bet, kaut vai pilsētas ietvaros? Cik vecāku ir gatavi izņemt savu bērnu no sistēmas skolas, palaist alternatīvā mācību iestādē? Maz. Arī finansiālā aspekta dēļ. Bet, cik ir gatavi bērnu ''pārlikt'' uz mājapmācību vai tālmācību? Vēl mazāk, daudz mazāk. Un, cik ir gatavi paši iziet no sistēmas?
Mēs, visi ejošie un meklējošie, vēlamies brīvību. Mēs vēlamies darīt savu sirdsdarbu, būt brīvi savās izvēlēs, paši būt lēmēji un darītāji. Šī nepieciešamība ir katrā, ko es sastopu uz šī ceļa.
Jūs domājiet, ka bērnu dvēselēm ir savādāk? Viņi ir vēl vairāk, daudz vairāk radīti, dzimuši brīvībai, nekā mēs. Mēs esam bijuši daudz labāk adaptēti duālās Sistēmas apstākļiem nekā viņi.
Bērnam būtu jābūt izvēlei- iespējai izvēlēties, noteiktai brīvības sajūtai, kurā viņam vajadzētu atrasties. Atrasties sev un savai Dvēselei komfortablā vidē.
Runājot 4D kategorijās, bērnam būtu jāpeldās personīgajā brīvībā arī attiecībā uz savu nākotni- tikai tad var atvērties viņa radošums, jaunas iespējas, idejas, jaunas programmas. Tikai brīvības stāvoklī Dvēsele var integrēties pilnākā mērā fiziskajā ķermenī, piepildot bērnu (tikpat aktuāli pieaugušajiem) ar enerģiju, iedvesmu, vēlmi dzīvot un radīt uz šīs brīnišķīgās Zemes!!!
BET nav nebrīvāku dvēseļu par mūsu bērnu dvēselītēm. Viņi ir pilnībā atkarīgi no vecāku noteikumiem, neskaitāmām sistēmām, normatīviem, nosacījumiem. Kas jāēd, kā jāuzvedās, kas ir pareizi, kas ir nepareizi, kad jāsāk iet bērnudārzā, kad skolā, cik stundas tur jāsēž, cik mājasdarbi jāpilda, kādos pulciņos jāiet, kādas vecāku ambīcijas jāizpilda. Cik daudziem no viņiem vispār ir tiesības kaut ko izvēlēties?!?!
Mēs esam auguši līdzīgi, vai atceries? Un puse mūža var aiziet, lai ieraudzītu, ka būrītis īstenībā ir vaļā. Jo vēl jau jātop redzīgam un jāsadziedē savi spārni.... :( Vai tiešām mēs to vēlamies saviem bērniem?
Visam jāsākās ar mūsu- vecāku drosmi iziet no sistēmas. Un, varbūt tieši bērni ir tie, kuru dēļ mēs varētu saņemties?
Kad man bija viszemākais punkts dzīvē, tieši meitu dēļ es saņēmos un izvēlējos turpināt. Varbūt bērnu dēļ, ja ne sevis dēļ mēs varam atrast drosmi un uzņēmību?
Mūsu bērnu Dvēseles ir atnākušas jaunajam laikmetam. Vienotības, kopienu, kopības laikmetam. Laikmetam, kuru mēs vēl neesam vēl pratuši, neesam paspējuši radīt. Varbūt realitātei, kurai lai tā taptu, vēl pietrūkst mūsu nodoma spēka un reālu darbību. Mūsu izdarīto izvēļu un sperto soļu... Bet , man šķiet, ka mūsu bērni to gaida...
Tajā pašā domubiedru saietā, par kuru runāju iepriekš, manai meitai Kristai, kura darbojas ar bērniem, pagaidām nometņu veidā, atnāca ideja par pārējas laika modeli. Iespējams, ka šo lasīs kādi, kas ir par to domājuši, vai reāli saprot, kā varētu to ''oficiāli'' realizēt, vēlas iesaistīties kādā diskusijā, reāli paplānot kā to izdarīt?
Ideja ir sekojoša. Ka bērni, kas ir noformēti mājmācībā vai tālmācībā, uz vienu nedēļu mēnesī (5dienas) brauc un dzīvo alternatīvās skolas telpās (Kaut vai mūsu Vidzemes retrītu centrā to var darīt), apmeklē sevis izvēlētas meistarklases un varbūt arī kārto ''obligātās''ieskaites. Katru dienu strādā 1-2 pedagogi + audzinātāji. Neiedziļinoties plašāk, bet tas būtu pārejas laika modelis tiem vecākiem, kuri nav gatavi pamest sistēmu uzreiz, pārceļoties prom no pilsētas (pastāvīga uzturēšanās pilsētvidē jaunajām dvēselēm ir vnk graujoša). Bet bērni komunicētu ar vienaudžiem, radoši izpaustos un mācītos jaunā, interaktīvā veidā, dabas tuvumā. Tikai jautājums, vai šie vecāki varētu atrisināt bērnu pieskatīšanas problēmu pārējā laikā :), ja paši paliek sistēmā...
Zinu, ka ir arī vēl citas koncepcijas, idejas un vīzijas. Un tas vieš cerības
Ar šo vēstījumu vien es gribēju pateikt, to, ka tikai mēs paši varam izdarīt visu iespējamo savu bērnu labā. To noteikti neizdarīs Sistēma vai kāds no malas... Tikai katrs pats. Pietam, sākot ar sevi. Jo bez mūsu brīvības, nebūs viņu brīvības. Vismaz tik ilgi, kamēr viņi ir mums blakus...
LAI TOP DROSME MŪSOS!
Sirsnībā-
Inta
p.s. Noskaties šo:
Paldies, ka esi un, ka lasi! Sirds Ceļa blogā jau 8-to gadu dalos savā redzējumā, izpratnē un sajūtās, kas mainās un paplašinās līdz ar mani. Es nevēlos nevienu pārliecināt par savu taisnību vai pievērst savai ticībai, -arī es reiz pasauli redzēju 3dimensionālu un plakanu, un neviens man nevarētu iestāstīt toreiz, ka, iespējams, tā ir apaļa.. :) Tāpēc, ja rezonē mans skatījums, dalos ar prieku! Ja nē, tad vienkārši ej garām un netērē savu laiku, lai pārliecinātu mani (komentāros un vēstulēs), ka zeme tomēr ir plakana :) Sirds Ceļa blogs ir mana desmitā tiesa, 90% manas aktivātes norisinās Telegram kanālā, bet pierakstīties ziņām no Sirds Ceļa Tu vari ŠEIT.
Uz Sirds ceļa abām kājām nostājos tad, kad tapa arī šis blogs, tātad tikai 5 gadi atpakaļ. Tie bija pirmie apzināties soļi. Kaut līdz
tam uzskatīju, ka garīgo ceļu eju apzināti jau ilgāku laiku, tikai pats jēdziens ''garīgais ceļš'' man nozīmēja ko citu, kā tagad. Toreiz es tikai nojautu, ka mans prāts, manas zināšanas sāk traucēt dzīvot saskaņā ar to, kas manī iekšā. Ar to, kas esmu īstā Es.
Laikam ejot, arvien dziļāk un dziļāk es apzinājos, cik ļoti savažota un nebrīva es esmu. Pašas uzskati, sabiedrības un audzināšanas stereotipi, un vēlme atrast vienīgo patiesību, kas atbrīvotu un padarītu laimīgu, bremzēja to, ko dēvējam par Sirds balsi.
Dažkārt mēs mēdzam jaukt savas sajūtas... Mums šķiet, ka jūtam izsalkumu, bet īstenībā ķermenim vajag vien ūdeni... Tieši tāpat, bieži nepareizi iztulkojam to, ko no mums vēlās mūsu Dvēsele...
Tā sauc, mudina, sūrst iekšpusē, lūgdamās mūsu uzmanību pret viņu: ''Apstājies lūdzu uz brīdi. Paklusē. Izlēdz savu nemītīgi vāvuļojošo, koncepcijas veidojošo, viszinošo prātu, lai klusumā sadzirdētu Sevi. Sevi patieso. Vajag tikai mieru, klusumu, laiku un vēlmi sadzirdēt sevi. Vairāk neko... Bet mēs grūžam sevī informāciju, tērējam enerģiju nebeidzamam domāšanas un prātošanas procesam.
Ir daudz cilvēku, ko var nosaukt par gudriem, erudītiem, ļoti labi informētiem, daudz lasījušiem un daudz apguvušiem. Daļa no tiem liek lietā apgūto un maina sevi un savu dzīvi. Viens no galvenajiem progresa rādītājiem ir harmoniskāka, mīlošāka, iekšēji un ārēji brīvāka personība un tieši tādi paši konkrētā cilvēka ārējie apstākļi- veselība, sakārtotāka sadzīve, harmoniskākās attiecības, finansiālā stabilitāte, pietiekamība.
Ja šajās jomās attīstības, pozitīvu pārmaiņu nav, tad informācijas un zināšanu apjomam, vērtība ir maza. Dvēsele vēlas darbību, bet Prāts pieprasa atbildes un garantijas, uz kura pamata veikt šīs darbības. Un iesprūst. Ir radusies vesela plejāde Nelaimīgu Gudrinieku, kas ar attiecīgām sejas izteiksmēm apmeklē seminārus, lai kārtējo reizi sev apliecinātu to, ka viss jau ir zināms, nekā jauna, nekādu ieguvumu. Ka semināru vadītāji, grāmatu autori utt. ir kārtējie pseido zināšanu tirgoņi, naudas kāsēji...
Šie Nelaimīgie Gudrinieki, kas sēž nemīlamā darbā, ir iesprūduši destruktīvās attiecībās, klejo pa internetu, atstājot viszinošus komentārus, kur vien ir iespēja parādīt savu viszinību, kritizē un nosoda jebkuras atšķirīgās pieejas, daži mēģina paši veidot koncepcijas un rīkot seminārus... Daži raksta rakstiņus par pseido ezotēriķiem, noliedzot un pasmīnot par visu, tādejādi, mēģinot sevi it kā nolikt no tā visa maliņā, sak: uz mani jau tas neattiecas, es te vienīgais zinu patiesību!
Un kamēr garīgā lepnība aug augumā, Ego ar kārtējās grāmatas saturu uzpūšas vēl lielāks, Dvēsele iekšēji raud arvien stiprāk... Ārējā pasaule šim cilvēkam to atspoguļo katrā viņa dzīves jomā...
Varbūt pirms sākt teoretizēt par garīgumu, derētu sakārtot savas attiecības un finanses?
Varbūt saprast pašam savu problēmu cēloņus, atrisināt, izdziedināt, sakārtot tās sfēras, kas attiecas uz fizisko realitāti, uz kuru Dvēsele ir izvēlējusies atnākt? Par kādu garīgumu var iet runa, kad jācepās par to, kā samaksāt kredītus un izskolot bērnus, ja attiecībās ir absolūts bardaks? Vai tādas vibrācijās, vai tādā emocionālā stāvoklī, var iet runa par patiesu garīgumu, kas balstās uz pieņemšanu, mīlestību, došanu un dalīšanos! Pseido garīgums ir tur, kur ir plikas koncepcijas, teorijas un mācības, kur nav iekšējā starojuma un konkrētā cilvēka sakārtotas bāzes apakšā.
Mana vecmāmiņa bija mans patiesā garīguma paraugs. Ar savu 6 klašu izglītību, viņa nevarēja diskutēt par augstām lietām, citēt garīgos skolotājus, bet katru dienu viņa darīja labāko, ko spēja citu cilvēku labā. Viņa svētīja ēdienu ko gatavoja un ģimenes locekli, ko pavadīja ceļā. Un svētdienās viņa lūdzās. Saviem vārdiem un no sirds.
Pirms atvērt muti, lai kādu pamācītu, vai kādu vērtējošu komentāru ierakstītu, derētu padomāt, vai man ir sakārtotas un harmoniskas attiecības? Ar partneri, bērniem, vecākiem, kolēģiem? Vai ir stabilitāte un pietiekamība visā, kas attiecas uz bāziskajiem sadzīviskajiem jautājumiem? Varbūt kādā jomā vēl ir gūstama pieredze, vēl pamatīgs ceļš jānoiet, lai būtu reāli ar ko dalīties?
Vērtība ir tikai Tavā paša pieredzē. Gan tavai Dvēselei, gan citiem, kas iet to pašu ceļu. Vērtība ir tajā gaismā, ar ko tu dalies tad, kad caur pieredzes gūšanas grūtībām esi izgājis, un tumsu sevī atbrīvojis...
Tagad, vēroju, ir nācis modē ''nolikt'', saukt par naudas kāsējiem, pseido skolotājiem tos, kas kaut ko dara šajā jomā. Savādi, ka ar ''nolicēju''tekstiņiem dalās tie, kas it kā ietilpst ''nolikto''listē. Laikam, tādejādi, cenšās sevi pārādīt ārpus tā...
Mēs visi esam ceļā. To, ko es pirms pāris gadiem uzskatīju par patiesību, šodien vairs neuzskatu. Vēlme dalīties nāk no Dvēseles un katrs to izpauž, kā prot...
Kāds cep brīnišķīgi garšīgas bulciņas, iepriecinot cilvēkus, bet tur tak ir ķermeni graujoša cukura deva iekšā! Katrs pats izvērtē ieguvumu un kaitējumu... Katrs pats izdara izvēles- ēst, vai neēst šo bulciņu. Un pats uzņemas atbildību par sekām. Nevienam citam nevajadzētu par to uztraukties...
Daudziem Gudriniekiem par dienišķo maizi paliek uzbrukšana citiem, lai kompensētu vismaz kaut kā savas iekšējās sāpes...
Tiem, kas uzbrūk visam, kas saistīts ar garīgumu, varu ieteikt paplašināt savu loku: neveselīga pārtika, alkohola sfēra, medikamentu tirgotāji... Tie sabiedrībai un cilvēkiem nodara daudz lielāku kaitējumu, nekā jebkurš no semināriem vai grāmatām par garīgumu. Un dienišķā vīna pudele ir viena tāda semināra cenā...
***
Aizvakar bija pēdējais no Alijas semināriem. No paša rīta, kad sāka aktīvi braukt cilvēki, ieradās arī viena kudzīte, kura daudzu cilvēku klātbūtnē uztaisīja skandālu uz līdzenas vietas, par to, ka nav iespējas norēķināties ar karti.
Pirms semināra man bija iespēja to Alijai pastāstīt un viņa pajautāja, kur tā sieviete zālē sēž. Un es redzēju, ka viņa bija viena no pirmajām, uz kuras jautājumu viņa atbildēja. Pieņemoši un sirsnīgi, iejūtīgi paskaidrojot būtiskāku un, ka visas zāles priekšā viņa nevar tēmā iedziļināties.
Semināra pauzē, šī sieviete pienāca pie manis, pieprasot individuālu tikšanos ārpus rindas (kas ir vairāku mēnešu garumā). Tā kā iepriekšējā dienā Alija bija lūgusi visus rakstīties rindas galā, tad es jau vēlējos tā arī atbildēt, bet pēdējā brīdī pārdomāju, un noteicu, ka apjautāšos Alijai.
Un zini, ko viņa man teica? '' Jā, es paņemšu viņu pirmo. Jo viņai no visiem, kas šīs dienas ir bijuši, vajag to visvairāk. Viņa ir visvairāk cietusī un visnelaimīgākā''. Man tā bija bija iedvesma un paraugs.
Un tā es šorīt stāvēju starp vajadzību runāt, pateikt par to, ka bieži vien prāts un zināšanas stāv piekšā Sirdij, radot Nelaimīgos Gudriniekus, un starp Lūgšanu par viņiem. Jo viņos jau ir arī daļiņa no manis pašas...Tāpēc es izvēlos abus, gan dalīties, gan veltīt brīdi klusai Lūgšanai...
pieejamā lūgšana ir viena no pašām iedarbīgākajām, kuras mūsu enerģētikā ienes momentālas pārmaiņas- paļaušanos, uzticēšanos Radītajām, ticību un sava Ego/Prāta nolikšanu maliņā.
