Uz Sirds ceļa abām kājām nostājos tad, kad tapa arī šis blogs, tātad tikai 5 gadi atpakaļ. Tie bija pirmie apzināties soļi. Kaut līdz
Laikam ejot, arvien dziļāk un dziļāk es apzinājos, cik ļoti savažota un nebrīva es esmu. Pašas uzskati, sabiedrības un audzināšanas stereotipi, un vēlme atrast vienīgo patiesību, kas atbrīvotu un padarītu laimīgu, bremzēja to, ko dēvējam par Sirds balsi.
Dažkārt mēs mēdzam jaukt savas sajūtas... Mums šķiet, ka jūtam izsalkumu, bet īstenībā ķermenim vajag vien ūdeni... Tieši tāpat, bieži nepareizi iztulkojam to, ko no mums vēlās mūsu Dvēsele...
Tā sauc, mudina, sūrst iekšpusē, lūgdamās mūsu uzmanību pret viņu: ''Apstājies lūdzu uz brīdi. Paklusē. Izlēdz savu nemītīgi vāvuļojošo, koncepcijas veidojošo, viszinošo prātu, lai klusumā sadzirdētu Sevi. Sevi patieso. Vajag tikai mieru, klusumu, laiku un vēlmi sadzirdēt sevi. Vairāk neko... Bet mēs grūžam sevī informāciju, tērējam enerģiju nebeidzamam domāšanas un prātošanas procesam.
Ir daudz cilvēku, ko var nosaukt par gudriem, erudītiem, ļoti labi informētiem, daudz lasījušiem un daudz apguvušiem. Daļa no tiem liek lietā apgūto un maina sevi un savu dzīvi. Viens no galvenajiem progresa rādītājiem ir harmoniskāka, mīlošāka, iekšēji un ārēji brīvāka personība un tieši tādi paši konkrētā cilvēka ārējie apstākļi- veselība, sakārtotāka sadzīve, harmoniskākās attiecības, finansiālā stabilitāte, pietiekamība.
Ja šajās jomās attīstības, pozitīvu pārmaiņu nav, tad informācijas un zināšanu apjomam, vērtība ir maza. Dvēsele vēlas darbību, bet Prāts pieprasa atbildes un garantijas, uz kura pamata veikt šīs darbības. Un iesprūst. Ir radusies vesela plejāde Nelaimīgu Gudrinieku, kas ar attiecīgām sejas izteiksmēm apmeklē seminārus, lai kārtējo reizi sev apliecinātu to, ka viss jau ir zināms, nekā jauna, nekādu ieguvumu. Ka semināru vadītāji, grāmatu autori utt. ir kārtējie pseido zināšanu tirgoņi, naudas kāsēji...
Šie Nelaimīgie Gudrinieki, kas sēž nemīlamā darbā, ir iesprūduši destruktīvās attiecībās, klejo pa internetu, atstājot viszinošus komentārus, kur vien ir iespēja parādīt savu viszinību, kritizē un nosoda jebkuras atšķirīgās pieejas, daži mēģina paši veidot koncepcijas un rīkot seminārus... Daži raksta rakstiņus par pseido ezotēriķiem, noliedzot un pasmīnot par visu, tādejādi, mēģinot sevi it kā nolikt no tā visa maliņā, sak: uz mani jau tas neattiecas, es te vienīgais zinu patiesību!
Un kamēr garīgā lepnība aug augumā, Ego ar kārtējās grāmatas saturu uzpūšas vēl lielāks, Dvēsele iekšēji raud arvien stiprāk... Ārējā pasaule šim cilvēkam to atspoguļo katrā viņa dzīves jomā...
Varbūt pirms sākt teoretizēt par garīgumu, derētu sakārtot savas attiecības un finanses?
Varbūt saprast pašam savu problēmu cēloņus, atrisināt, izdziedināt, sakārtot tās sfēras, kas attiecas uz fizisko realitāti, uz kuru Dvēsele ir izvēlējusies atnākt? Par kādu garīgumu var iet runa, kad jācepās par to, kā samaksāt kredītus un izskolot bērnus, ja attiecībās ir absolūts bardaks? Vai tādas vibrācijās, vai tādā emocionālā stāvoklī, var iet runa par patiesu garīgumu, kas balstās uz pieņemšanu, mīlestību, došanu un dalīšanos! Pseido garīgums ir tur, kur ir plikas koncepcijas, teorijas un mācības, kur nav iekšējā starojuma un konkrētā cilvēka sakārtotas bāzes apakšā.
Mana vecmāmiņa bija mans patiesā garīguma paraugs. Ar savu 6 klašu izglītību, viņa nevarēja diskutēt par augstām lietām, citēt garīgos skolotājus, bet katru dienu viņa darīja labāko, ko spēja citu cilvēku labā. Viņa svētīja ēdienu ko gatavoja un ģimenes locekli, ko pavadīja ceļā. Un svētdienās viņa lūdzās. Saviem vārdiem un no sirds.
Pirms atvērt muti, lai kādu pamācītu, vai kādu vērtējošu komentāru ierakstītu, derētu padomāt, vai man ir sakārtotas un harmoniskas attiecības? Ar partneri, bērniem, vecākiem, kolēģiem? Vai ir stabilitāte un pietiekamība visā, kas attiecas uz bāziskajiem sadzīviskajiem jautājumiem? Varbūt kādā jomā vēl ir gūstama pieredze, vēl pamatīgs ceļš jānoiet, lai būtu reāli ar ko dalīties?
Vērtība ir tikai Tavā paša pieredzē. Gan tavai Dvēselei, gan citiem, kas iet to pašu ceļu. Vērtība ir tajā gaismā, ar ko tu dalies tad, kad caur pieredzes gūšanas grūtībām esi izgājis, un tumsu sevī atbrīvojis...
Tagad, vēroju, ir nācis modē ''nolikt'', saukt par naudas kāsējiem, pseido skolotājiem tos, kas kaut ko dara šajā jomā. Savādi, ka ar ''nolicēju''tekstiņiem dalās tie, kas it kā ietilpst ''nolikto''listē. Laikam, tādejādi, cenšās sevi pārādīt ārpus tā...
Mēs visi esam ceļā. To, ko es pirms pāris gadiem uzskatīju par patiesību, šodien vairs neuzskatu. Vēlme dalīties nāk no Dvēseles un katrs to izpauž, kā prot...
Kāds cep brīnišķīgi garšīgas bulciņas, iepriecinot cilvēkus, bet tur tak ir ķermeni graujoša cukura deva iekšā! Katrs pats izvērtē ieguvumu un kaitējumu... Katrs pats izdara izvēles- ēst, vai neēst šo bulciņu. Un pats uzņemas atbildību par sekām. Nevienam citam nevajadzētu par to uztraukties...
Daudziem Gudriniekiem par dienišķo maizi paliek uzbrukšana citiem, lai kompensētu vismaz kaut kā savas iekšējās sāpes...
Tiem, kas uzbrūk visam, kas saistīts ar garīgumu, varu ieteikt paplašināt savu loku: neveselīga pārtika, alkohola sfēra, medikamentu tirgotāji... Tie sabiedrībai un cilvēkiem nodara daudz lielāku kaitējumu, nekā jebkurš no semināriem vai grāmatām par garīgumu. Un dienišķā vīna pudele ir viena tāda semināra cenā...
***
Aizvakar bija pēdējais no Alijas semināriem. No paša rīta, kad sāka aktīvi braukt cilvēki, ieradās arī viena kudzīte, kura daudzu cilvēku klātbūtnē uztaisīja skandālu uz līdzenas vietas, par to, ka nav iespējas norēķināties ar karti.
Pirms semināra man bija iespēja to Alijai pastāstīt un viņa pajautāja, kur tā sieviete zālē sēž. Un es redzēju, ka viņa bija viena no pirmajām, uz kuras jautājumu viņa atbildēja. Pieņemoši un sirsnīgi, iejūtīgi paskaidrojot būtiskāku un, ka visas zāles priekšā viņa nevar tēmā iedziļināties.
Semināra pauzē, šī sieviete pienāca pie manis, pieprasot individuālu tikšanos ārpus rindas (kas ir vairāku mēnešu garumā). Tā kā iepriekšējā dienā Alija bija lūgusi visus rakstīties rindas galā, tad es jau vēlējos tā arī atbildēt, bet pēdējā brīdī pārdomāju, un noteicu, ka apjautāšos Alijai.
Un zini, ko viņa man teica? '' Jā, es paņemšu viņu pirmo. Jo viņai no visiem, kas šīs dienas ir bijuši, vajag to visvairāk. Viņa ir visvairāk cietusī un visnelaimīgākā''. Man tā bija bija iedvesma un paraugs.
Un tā es šorīt stāvēju starp vajadzību runāt, pateikt par to, ka bieži vien prāts un zināšanas stāv piekšā Sirdij, radot Nelaimīgos Gudriniekus, un starp Lūgšanu par viņiem. Jo viņos jau ir arī daļiņa no manis pašas...Tāpēc es izvēlos abus, gan dalīties, gan veltīt brīdi klusai Lūgšanai...
Mīlestībā-
Inta
2017.gada, 28.marts
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru