Vai Tu atceries, kā sākās Tavs ceļš pie sevis? Kad tas bija? Kādas bija pirmās atziņas, pārdomas,
Pirmie nedrošie soļi Ceļā pie Sevis...
Cik semināri ir noklausīti, cik grāmatas izlasītas, cik prakses izmēģinātas?
Katram ir savādāks ceļš... Kādam vairāk caur prātu, izzināšanu, izpratni, kādam caur praksēm. Kādam vieglāk, kādam smagāk... Bet arī tas ir subjektīvi.
Atceros, ka uzsākot savu ceļu pretī Dvēselei, es arī it visur lasīju šīs rindiņas: ''Visas atbildes ir Tevī. Nekas nav ārpus Tevis''. Bet, kā? Kā sadzirdēt un sajust sevi!?!
....
Mans pirmais klusēšanas retrīts notika 2009.gadā. Lēmums par došanos mežā/Teiču purva malā uz 4 dienām bija iekšēja nepieciešamība, kas toreiz nebija apzināta. Vien akūta Dvēseles vajadzība.
Šis mednieku namiņš tālu prom no apdzīvotības, Nekurienes vidū ir mana pārdzimšanas vieta. Toreiz es atrados Dvēseles un Prāta sprukās... Nespējot pieņemt lēmumu aiziet no Sistēmas, no laba darba, algas, nosacītas drošības sajūtas. Aiziet uz nekurieni, jo iekšēji zināju, ka nekas no tā, ko esmu darījusi, pārzinu un protu, nav tas, ko vēlos. Bet, ko vēlos,- tās bija tikai sajūtas. Ez zināju, kā es vēlos justies, bet nezināju, kas man būtu jādara, lai tā justos. Prāts atbildes nedeva... Tikai, kā vienmēr, lika šķēršļus un meklēja iemeslus, palikt esošajā, it kā drošajā pozīcijā.
Tomēr jau toreiz zināju, ka, lai atvērtos nākamās durvis, iepriekšējās ir jāaizver. Bailes no pārmaiņām mani jau stindzināja kādu gadu. Bailes pieņemt lēmumu, bailes no nezināmā. Bet Dvēsele, iekšēji mudinot, radīja to frustrācijas stāvokli, ko daudzi pazīst kā iekšēju spiedienu, ārēju neapmierinātību, nemieru, sliktu miegu, stresa stāvokli.
Palikt vienatnē ar sevi, aizlaisties no ikdienas, tāda bija mana motivācija 2009.gada jūlijā, kad draugi piedāvāja šo burvīgo namiņu. Starp citu, tas vēl joprojām ir pieejams, ja Tev arī tāda vēlme rodās (Pasniedz roku sadaļā). Un tās četras dienas ir atsevišķa stāsta vērtas... Sajustais un piedzīvotais. Lēnā atvēršanās, pirmais satikšanās brīdis, ar TO, kas Tevī. Ar to, kas esi Tu pats. Tavs īstais, patiesais Es, Tava Būtība!!! To nevar aizmirst un grūti to ir izstāstīt... tas jāpieredz...
...
...
Pēc 4 dienām, es dziedādama braucu uz Viļņu rakstīt atlūgumu. Paralizējošo baiļu vietā mani pārpildīja milzīgs, pāri plūstošs prieks! Pārliecība un zināšana par pareizo izvēli! Man joprojām nebija ideju un zināšanas, ko es darīšu kā bezdarbniece, kur tālāk vedīs mans ceļš, kas es būšu, kāda būs mana ikdiena, bet pa šīm dienām baiļu enerģijas vietā, bija ienākusi Dvēseles, paļaušanās un iekšējās zināšanas enerģija.
Un dzīve mainījās kardināli. Bet tas jau ir cits stāsts.
Nākamā reize bija 2012.gadā, kad atkal sajutu iekšējo nemieru, nogurumu no gandrīz 3 gadus ilgušā, ļoti nogurdinošā, mokošā darba ar sevi, saviem enkuriem, ceļa meklējumiem. Brīdis, kad ir ļoti grūti Dvēselei, nogurums un vilšanās cilvēkos, mācībās, paša uzskatos. Domāju, ka daudziem arī šādi brīži ir pazīstami. Kamēr neiemācamies pieņemt visu un visus, bez vērtēšanas un gaidām, priekštatiem un ilūzijām, ik pa laikam nonākam šādā stāvoklī.
Toreiz atkal nejaušā sarunā, uzzināju, ka ir brīva māja pie jūras, kurā es varu 4 dienas padzīvot klusumā. Tās sarunas laikā es uzzināju par neapdzīvotu un pieejamu mājiņu dziļi laukos, meža vidū, ko es tūlīt pēc šīm 4 dienām aizbraucu apskatīt un paliku tur uz 3 gadiem...
Pēc šīm 4 dienām, es pieņēmu lēmumu iziet caur procesu, ko krieviski sauc обнуление кармы. Tur ir garāks stāsts, ko tas nozīmē, un kādēļ es to izvēlējos, bet šī 4 dienu vienatnes un klusēšanas prakse man iedeva šo ideju (tas vienkārši atnāca), spēku, enerģiju pieņemt šo lēmumu un pat vietu realizācijai! Es pārdevu dzīvokli, aizvēru garīgo centru un veikalu Jelgavā, pārtraucu attiecības, nomainīju uzvārdu un divu nedēļu laikā pieņēmu lēmumu pārcelties uz cauru lauku mājiņu Vidzemes mežos, 200km no tās vietas, kur biju dzīvojusi lielāko daļu savas dzīves. Viena pati ar mazāko meitu (9g.v.).
...
...
Savā ziņā tas bija retrīts vairāku gadu garumā, kura laikā radās arī '' Latvietes Karma'' :)
Ja 2009.gadā nomira mans vecais Es, tad 2012. sāka dzimt jaunā Es. Pēc 2012. es sevi apzinos, kā pavisam citu personu, it kā kaut kas iekšā manī būtu nomainīts- vienas programmas izņemtas, citas ieliktas. Pat skatoties uz sevi vecajās bildēs, man ir sirreāla sajūta- it kā tā nebūtu es.
Tagad es saprotu, ka posms starp 2009. un 2012. bija kūniņas periods, varbūt tādēļ arī grāmata Latvietes Karma ir zem šī simbola tapusi. Pēc 2012 esmu stabili uz Dvēseles ceļa. Tā ir pavisam cita dzīve, tik ļoti tāla no tās, ko reiz dzīvoju...
Tagad, kad man jau ir pašai savs namiņš Vidzemē, kur es varu doties klusēšanas retrītā katru mēnesi, vai kad vien jūtu nepieciešamību, tagad, kad lielākā daļa manas eksistences ir sava veida meditācija, ar minimālu piesaisti Sistēmai, atskatoties atpakaļ, es varu apgalvot, ka nav spēcīgākas prakses, efektīvāka veida, kā savienoties ar sevi, kā iziet no prāta rāmjiem, kā sadzirdēt Dvēseles balsi, kā aiziet Klusumā...
Vairs es nespētu dzīvot, radīt un būt, ja man nebūtu manu lauku, vai šīs iespējas- Daba, vienatne, klusums.
Nevar dabūt atbildes prātā. Tās nevar saņemt grāmatās, kursos un semināros. Tās nevar dabūt, kamēr esi ikdienas skriešanā, materiālās pasaules sadzīviskajā vāveres ritenī. Lai kā Tu lauzīsi savu prātu, meklējot izeju, atbildes, risinājumu, idejas, vairantus... kamēr būsi savā ikdienā, nekas nesanāks. Tajā plaknē nav iespējams satikt Dvēseli. Jo tur viņas nav...
Tev jādodas dziļumā. Jāpamet ikdiena, jāizslēdz '' sarkanās lampiņas''( bērns jāizņem, piens jānopērk,
Tā ir svētlaimīga sajūta- atdoties Dvēselei.. Tas ir tik brīnišķīgi un dabiski... Arvien tuvāk, arvien dziļāk, ar katru stundu, katru mirkli...
Notiek atbrīvošanās, attīrīšanās, milzīgs daudzums enerģijas atnāk, kas dod arī drosmi un spēku pieņemt lēmumus, vai iet tālāk pēc tam. Nāk paļāvība un iekšējā zināšana par to, kās jādara vai nav jādara. Nāk arī idejas un risinājumi...
Šeit es esmu jau kādreiz rakstījusi, kas ir retrīts tādā vispārīgā nozīmē. Šoreiz es vēlējos pastāstīt par savu klusēšanas pieredzi, jo aprīlis mūsu Vidzemes Retrītu Centrā būs klusēšanas retrītu mēnesis un varbūt tieši tas ir tas, kas Tev ir vajadzīgs tieši šobrīd. Lai kopā ar pavasari atmostos jaunai dzīvei? :)
Esmu izmēģinājusi tik daudz dažādu prakšu, meditāciju, pieeju, bet nekas spēcīgāks, dziļāks un efektīvāks par dažu dienu būšanu klusumā, man nav bijis. Četras dienas ir tāds minimums, ko iespēju robežās, es ieteiktu pagarināt, bet lielākajai daļu cilvēku pietiekami, lai noņemtu visus ierobežojumus, kas traucē satikties ar Savu Dvēseli.
Retrītiem ir daudz dažādu pieeju, mācību, teorētisko pamatojumu. Man ir sava pieeja- tā, kura man pašai ir bijusi pati, pati efektīvākā. Bet man patikušas ir arī citas, piemēram klusēšanas retrīts pie J.Rubeņa Elijas namā, kad mēs klusējām, bet ārpus meditācijām bija daudz vērtīgas informācijas lekciju veidā. Tāpat dažādas austrumu pieejas ar režīmu, agru celšanos, meditācijām, lūgšanām pēc plāna, pašam atrodoties klusēšanā.
Ir svarīgi definēt savu mērķi, nolūku, ar kādu Tu dodies uz retrītu.
Maniem retrītiem tas ir ļoti konkrēts: savienoties ar savu Dvēseli, ar sevi pašu. Atbrīvot prātu, ieiet dziļumā, sadzirdēt sevi, caur šo saikni saņemt milzīgu enerģijas daudzumu, atbildes un jaunu redzējumu. Rast iekšēju mieru un harmonijas, paļaušanās stāvokli.
Tādēļ manai pieejai nav režīma, izņemot pirmās un pēdējās dienas ieiešanas un iziešanas meditācijas un rīta prakses, kas ir brīvprātīgas. Jo ir svarīgi katru mirkli ieklausīties savās sajūtās: ko es vēlos tieši šobrīd: staigāt, lasīt, skatīties vienā punktā, iegrimt apcerē... ir svarīgi neskatīties pulkstenī nesteigties, neplānot uz priekšu, nebaidīties kaut ko nokavēt...., jo tikai tā var atslēgt prātu, lai ieietu dziļumā un visbeidzot satiktu Sevi.
Ja jūties bez spēka, apjucis, noguris, nespēj pieņemt lēmumu, trūkst enerģijas un drosmes, ja nevari atrast risinājumu, izeju, ja ilgojies pēc iekšēja miera un harmonijas, tad labākais, ko vari sev uzdāvināt, ir randiņš ar savu Dvēseli. Klusumā.
Nobeigumā pievienoju dažas atsauksmes no pēdējā klusēšanas retrīta pie mums.
Lai pavasaris nāk ar jaunu iedvesmu un spēku!
Inta
Dodoties uz klusēšanas retrītu , es vispār pat nezināju ko sagaidīt , un kā tas vispār būs. Bet es jutu , ka man noteikti tur ir jābūt , jo kaut kas man iekšēji teica , kas tas būs priekš manis . Un tā arī bija , sajūtas ir fantastiskas. Atceroties, tās dienas , liekas , ka biju savā labākajā pēdē'jā laika atpūtā. Es beidzot varēju darīt ko man gribējās , ko es jutu , ka es vēlos darīt. Jo parasti ikdienā bieži sanāk darīt ko kādi citi grib , un pārāk daudz domu ko citi domās par mani vai teiks. Retrīta laikā es patiesi sajutos brīva , un tik daudz laika tikai sev un savai dvēselai , tiešām nekad nebiju veltijusi.
Man tiešām vienmēr šķita , ka klusums ir biedējošs, bet tad es sapratu , ka tas ir kaut kas tik ļoti svētīgs , tikai klusumā tu dzirdi , kā sarunājas dvēsele ar dvēseli.
Kā arī fantastiskās jogas nodarbības , deva savu ieguldījumu.
Kā arī varu atzīties, ka man tā bijai 1 meditācijas reize, es tā meditēju viena pati , bet arī vispār tā man šķiet bija tikai 3 meditācijas reize. Beidzot es patiesi tai spēju nodoties un atbrīvot prātu. Jo parasti šķita , ko kāds cits teiks vai padomās, tagad es saprotu , ka es esmu mīlestība , es esmu dvēsele, un es esmu pilnība .
Tiešām milzīgs paldies par šo retrītu , tas man deva ļoti daudz.
Noteikti vēl braukšu , un pats centrs ir kā miera osta , es atceros un pārņem tik silta , māju sajūta . V
***
Sirsnīgs paldies par iespējas un vides radīšanu satikties ar manu Dvēseli. Varēju būt īstajā vietā, īstajā laikā, ar īstajiem cilvēkiem. It kā jau nekas īpašs nenotika - 3 dienas vienkārši pavadīju klusējot, iedziļinājos sevī, attīrījos emocionāli, pavadīju laiku lūgšanās un meditācijās... Tomēr varu pateikt, ka efekts ir pārsteidzošs. Pēdējās 3 nedēļas dzīvoju bez pamata zem kājām laulības krīzes dēļ. Pēc šīm dažām dienām es pirmo reizi šajā periodā jutu enerģijas pieplūdumu.Tagad es jūtu, ka atkal sāku būt atkal es pati, bet jau citā kvalitātē - zinu, ka krīze mani nesalauzīs, jo man joprojām ir dota spēja dzīvot un mīlēt. Un tas ir tik brīnišķīgi! Un šo "krīzes" laiku uztveru kā iespēju veikt "inventarizāciju" sevī un pastiprināti strādāt ar sevi, lai vēlreiz atklātu sev savu pārliecību par sevi, savu sievišķību un spēju paļauties un dzīvot šeit un tagad.
Uz tikšanos citos Tavos iedvesmojošajos pasākumos! :) E.
***
Ilgi gatavojos šim retrītam, jo vēlējos pameditēt, redzēt kā tas ir, satikt sev līdzīgi domājošus cilvēkus un pabūt šajā enerģijas plūsmā. Lai gan biju pirmo reizi, likās ka tieši kas šāds pietrūkst, lai sakārtotu domas. Kopumā viss ļoti patika, esot klusumā viegli varēja uztvert apkārtējos, likās ka izslēdzot vienu "maņu", iedarbojas otra - un tā ir sajūtās. Šajās dienās caur mani atnāca divas lielas atziņas, caur dažādām domām, darbībām. Pirmā atziņa bija, ka dvēselei tiešām vajadzīgs klusums, lai sakārtotu sevi, bez klusuma un brīža ar sevi nu nekā. Otrā, ka visam savs laiks. Ikdienā esmu nepacietīga, un nedaudz dzīvoju laikam pa priekšu, bet jāpaļaujas, ka visi notikumi notiek kad tiem ir laiks, galvenais sekot saviem impulsiem un paļauties tiem.
Ļoti liels prieks par mūsu jogas un cigun pasniedzēju un tas kādu viņa deva man pirmo priekšstatu, jo nekad nebija būts uz jogu kā tādu. Šobrīd ir doma meklēt un uzsākt šādas nodarbības savam sirdspriekam, domāju ka būs grūti atrast tik pat sirsnīgu pasniedzēju. :)
Grūti tā izteikt vārdos, bet pozitīvo emociju ir daudz, ka veļas pāri malai. Turklāt ieplānoju tā, ka pēc šī retrīta man ir atvaļinājums un varu nedaudz pagarināt šo klusumu sevī. A.
***
Par klusumu, par klusēšanu ar sevi.
Man ļoti patika visas tās dienas. Es viņas klusībā pie sevis nosaucu par tādām kā pidžam dienām, kad it kā esi starp cilvēkiem un tajā pašā laikā neesi.
Tu vari atļties ļoti nepucēties un vienkārši, mierīgi dzīvoties savā nodabā- tāds atvieglojums
Bet bija ļoti labi un ar mazuma piegaršu.
Kad varēja sākt runāt, man bija žēl, jo bija sajūta, ka vēl neesmu neko izdarījusi un ar dvēseli nu nemaz neesmu parunājusies.
Visas labās sajūtas sāka parādīties, kad atbraucu mājās.
Bija sajūta, ka esmu bijusi kārtīgā garā ceļojumā, it kā .no ārzemēm atbrauksi. Sajūta, ka tās nav bijušas četras dienas,
bet 3*4 dienas.
Ko es sapratu pa šim dienām, pirmām kārtām man nāca apliecinājums, ka es nekur no savas zemes prom nebraukšu,
ka strādāšu un cīnīšos, lai varu dzīvot un strādāt šeit līdz pēdējam elpas vilcienam.
Vēl es sapratu, ka es neko negribu vēl mainīt, un ka ar labu darbu mēs varam cilvēkiem kalpot jebkurā vietā.
Bet pāri visam ir ārkārtīgi liels , tāds sevis restarts un spēku pieplūdums.
Atkal gribās iet uz darbu un darīt savus darbus, mīlēt savus klientus
Mūsu straujajā laikā, šādas miera oāzes ir ļoti svarīgas, jo informācijas viesulis, kurš pār mums brāžas ir milzīgs. Un, man domāt, prāts ir pat priecīgs, ka var doties atpūtā.
Klusēt nebija grūti, man milzīgai pļāpai, nu nemaz nebija grūti.
Manī nav kaut kāda pacilājoša sajūta, manī ir sajūta, ka ir bijis ļoti vērtīgs notikums manā dzīvē, kas manī ir radījis, stabilu iekšējo pamatu, ir mani nolīdzsvarojis un devis spēku. J.
***
Man grūti vārdos izskaidrot šīs sajūtas. :) Kā jau minēju ar tāāādu apņēmību aprunājos ar priekšnieku, tas bija tik sirsnīgi un dabiski, nekādas pretestības no viņu puses, mēs kā uz viena viļņa. Visas negatīvās emocijas pagaisa kā nebijušas, tās laikam vienkārši bija zīmes, ka jāiet tālāk. Tā kā piektdien man
bija pēdējā darba diena.
:)
Klusuma dienu laikā saikne ar Gaismu, Dievu, Sargenģeļiem daudzkārt palielinājās. Iepriekš vairāk ar prātu zināju, ka tāda ir, ka tas viss ir.. BET šīs sajūtas ir tik debešķīgas un brīnumainas. :))
Arī jautājot: ko tālāk? radās vienkārša atbilde: vispirms jāizdara, kas darāms, jāatbrīvojas no vairs nederīgā, tad arī nāks nākamās atbildes, atklāsmes, impulsi... it kā jau tik vienkārši un loģiski - visās grāmatās par to raksta. :D :) Bet šeit pamatā ir tik liela paļaušanās, ļaušanās, uzticība saviem Gaismas Palīgiem. :)
Ar ēšanu klusēšanas dienās bija interesanti.. ēdu daudz mazāk kā ikdienā.. Vakaros parasti pēc darba aiz brīva laika sanāca kārtīgi pieēsties, laikam emocijas mēģināju "apēst"..
Un jā.. tā skatīšanās vienā punktā ir tiiiiik dievīga!! :D :) Vērot dabu, kokus, debesis.. :)
Braucot mājās no retrīta, bija tā foršā sajūta, ka pasaule man ir plaši atvērta, ka jāiet un jādara tik, jāpaļaujas. :)A.
2017.gada 6.marts
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru