Es neesmu žurnāliste, bet ir kaut kas cilvēkos, kurus es šad tad satieku tik īpašs, ar ko es vēlos padalīties ar citiem caur savu pārdomu, redzējuma prizmu.
Saruna būs par Lindu un Matīsu pašiem, par viņu ceļu, par iepazīšanos un pasaules redzējumu.
Jāatzīst, ka es pati esmu savrupa sava ceļa gājēja, un par notiekošo savā sfērā gūstu informāciju un sajūtas vairāk no sociālajiem tīkliem un no tā, ko man pastāsta tie, kas brauc pie manis.
Vidzemes Retrītu Centrā bez manis, Kristas un Kristapa bērnu nometnēm, pašlaik darbojas Mansards un Miera Māksla. Kāpēc tieši viņi? Es arī aizdomājos, kas ir tas, kāpēc man ir viegli ar tiem, ko es varu saukt par jauniešiem.
Un pirmā atbilde, ko es sapratu, kad aizdomājos par šo tēmu, tas ir saistībā ar Ego, kas mūsos visos,
arī viņos ir, bet ir absolūti nejūtams. Ar viņiem ir ļoti viegli sarunāties. Sarunās nav vērtējuma, konkurences, sava svarīguma un taisnības deklarēšanas, nav žēlošanās un citu vērtēšanas. Ir tāds nedaudz bērnišķīgs pozitīvisms un prieks, un Mīlestība pret visu, kas notiek pasaulē. Un tās ir tik vieglas un pozitīvas sarunas! Kā svaiga gaisa malks manā ikdienā, kas darbošanās specifikas dēļ tomēr ir ar problēmu risināšanu, ciešanām un sāpēm saistīta..
Lindai ar Matīsu ir vaļā sirdis, kas ir retums vēl joprojām. Viņi visu dara no sirds. Viņi reāli rada citu nākotni, domājot par jaunām, inovatīvām, alternatīvām tehnoloģijām, pavisam citu bērnu audzināšanas un izglītības konceptu, viņiem ir cita pieeja pasaules izzināšanā un no Sistēmas minimāli atkarīga ikdiena. Pietam priekš viņiem tas ir dabiski- kā elpot. Bez kaut kādas lielas misijas apziņas vai apzinātas vēlmes kalpot.
Neskatoties uz to visu, pat uz dvēselisko saikni ar Lindu, es ļoti izjūtu mūsu atšķirības. Ja vilktu paralēles ar tehnoloģijām, tad viņi ir ''6 aifoni'', kamēr es, labākajā gadījumā ''4'':)Kaut drīzāk vēl podziņtelefons :) Viņiem ir pavisam citas programmas, citas vibrācijas, citi mērķi , cits pasaules redzējums un izzināšanas veids. Viņi jau ir atnākuši šeit savādāki.
Man ir interesanti, jo viņi daudz dara it kā to pašu, ko es. Ļoti nopietni praktizē meditāciju, bet, ja man tā vairāk ir ar mērķi savienoties ar savu centru, atslābināties, atgūt enerģiju un, galvenais, dziedināšanai, tad viņiem meditācija vēl visam klāt ir izziņas un saziņas veids un pamats.
Mums ( Sirds Ceļam- Kristai ar Kristapu) jau 4 gadus ir bērnu nometnes, kur ļoti daudz pievēršamies bērnu Dvēselītēm, un vēl ilgāk man ir klusēšanas retrīti, ko uzskatu par patlaban pašu efektīvāko garīgo praksi. Tieši to pašu tikko uzsākuši ir arī Linda un Matīss, tikai, protams, ar savu pieeju un filozofiju un es par to ļoti priecājos!
Miera Mākslai (Matīsa veidotā mājaslapa) ir cits loks, tur apgrozās daudz ''jauno modeļu'':)
Skatoties uz viņiem, es aizdomājos, par tām fundamentālajām izmaiņām, kas notiek uz zemes. Kā katrus 10 gadus, nāk jau pavisam citi ''modeļi'', ar atšķirīgām ''programmām'', 'aplikācijām'', attieksmi un redzējumu, ko mums savā konservatīvismā, viszinībā un ierāmētībā bieži ir grūti pieņemt un akceptēt. Pietam no malas izskatās, ka viņiem ir dziļi vienalga, kā viņi izskatās, vai ko par viņiem citi domā.. :)
Gan Linda, gan Matīss eksperimentē ar smalko saziņu, jo viņu 'modeļiem' jau ir iebūvēts ''modems''saziņai ar Visuma internetu :) Viņi nelasa grāmatas un neinteresējas par koncepcijām un teorijām, bet eksperimentē paši, lai gūtu savu pieredzi...
Protams, mans konservatīvais prāts vēlētos ieteikt izlasīt viņiem kādu grāmatu par drošības tehniku šajā jomā, jo no malas var likties, ka tur dažreiz notiek staigāšana ''pa plānu ledu'', bet mana modeļa funkcijas paredz pavisam citu apziņas paplašināšanas un informācijas saņemšanas veidu, kādas man būtu tiesības iejaukties citu izvēlē pieredzēt savu ceļu? Tādēļ es vien klusi sajūsminos. Un mācos. Un iedvesmojos. Ne jau tik daudz par to, ko viņi dara, bet par viņu ceļu, drosmi, noskaņojumu, par uzdrošināšanos būt pašiem, par spēju abstrahēties no šīs grūt sākušās materiālās pasaules, no sabiedrības uzliktajiem rāmīšiem, no citu vērtējumiem , par viņu sapņiem un idejām, kas ir tik ļoti vērsti uz jaunām vēsmām, citai- labākai pasaulei.
Un vēl, šīs intervijas, kas izvērsās ļoti gara laika ziņā, es pārvarēju savas bailes no kameras, kas sakņojas tajā pašās bailēs būt pašai. Es nepucējos, nepārģērbos, nesakārtoju plauktiņus fonā, neiespundēju Kristas sunīšus, kas pie manis ciemojās, un ar klusām šausmām klausījos ierakstā savu haotisko runas veidu :) Pēc kādām pāris nedēļām pilna video intervija būs pieejama Miera Mākslā, tur būs daudz interesanta par to, ko tieši dara Linda un Matīss, daudz atziņu un interesantu viedokļu. Pagaidām tikai mazu fragmentiņu ielieku un intervijas daļas atšifrējumu ieskatam un pārdomām...
Nododu šo sarunu Tev :)
Kad Jūs abi satikāties? Kā tas notika?
L: Mēs satikāmies uz skatuves. Es biju ceremonijā Latvijas lepnums un Matīss man pasniedza balvu, viņš bija bijis Latvijas Lepnums 2008.gadā... Tā mēs iepazināmies.
M: Īsā interesantā versija ir tāda: vienu dienu zvanīja žurnāliste vai raidījuma veidotāja un teica: ''Jums būs jāpasniedz šī gada Latvijas Lepnumam balva. Grāmatu izdevniecības vīrietim.'' Es padomāju, uzdāvināšu grāmatu Saule Pasaulei. Pasākumā dienā pēkšņi viss bija mainījies, jādod sievietei no Sirds Siltuma darbnīcas... Es tā iekšēji: nu, jā- labi. Bet nebija laika paskatīties, kas tā ir. Tā mēs aizbraucām, uzeju ar brāli uz skatuves un jāpasniedz tagad tā balva Lindai... Togad tā bija baltā krāsā- Esības baltā krāsa, man bija zeltainā...
I: Un tad Jūs pirmo reizi viens otru ieraudzījāt?
L: Jā, mēs pirmo reizi satikāmies. Atceros, es ieraugu- o, jā, biju domājusi, ka būs kāds varbūt ārsts, vai bērniņu vecāki, - biju uzbūrusi jau ainiņas galvā. Nāk kaut kādi divi čalīši- domāju, kas tie tādi vispār... tad iedeva man balvu.
Tas bija 2013 gads...
M. Tā es to grāmatu Lindai uzdāvināju. Tad mēs sākām sarakstīties. Aizrunājāmies par dziedniecību un es pajautāju: vai Tu esi aizdomājusies, ka varētu būt dziedniece kādreiz? Tā mums tās sarunas aizgāja...
L: Tas bija laiks, kad Matīss tikko bija sācis čenelingot un dalījās ar mani savās sajūtās. Un viņam bija tas grūtais periods, kad nācās ar visām tām enerģijām tikt skaidrībā.
I: Tev, Matīss, tas spontāni sākās? Vai Tu trennējies pirms tam? :)
M: Čenelingošana? Man bija 23 -24 gadi un es pirms tam vismaz gadus 6 ļoti nopietni ar meditāciju aizrāvos. Meditācija pilnībā izmainīja manu dzīvi.
I: Vai meditācija Tev bija ar konkrētu mērķi?
M: Nē, nē... Mērķa nebija. Dzīve virzīja uz priekšu, līdz es nonācu līdz tam, ka dzīve nav tikai tas, kas izskatās. Likās visi uzskati lūst un brūk kopā. Atklāsmes pašas nāca, nāca...un tad man radās vēlme iet dziļāk un tālāk. Ievirze bija, saprast, kā Tu varētu redzēt nākotni, utt... Vajag tikai klusu prātu- tas ir pats galvenais. Visu, ko es darīju- tas ir vienkārši nedomāju.
L: Aizkustināta: es atcerējos savu stāvokli, savu sākumu...Kā man gāja..
I. Ir kaut kas, kas Jūs abus ir pievilcis... Jūsu Dvēseles...
M. Tas ir liels jautājums
L. Tas nav jautājums, tur ir viss skaidrs. Matīss teica, ka viņam toreiz nebija īsta mērķa, bet tas bija tas laiks, kad man meitiņa bija piedzimusi un tas bija nereāli grūti...
Pirms es satiku Matīsu, es biju reāli mocījusies kādu gadu ar visu to, kas notika ar manu meitiņu, ar to domu, ko man visi dakteri teica, ka viņa nomirs. Un man bija tik tālu viss pieriebies...Mani pie meditācijas aizveda tieši tas, ka es neko vairs negribu, vien sajust sevi, kas es esmu, sajust to nulles punktu, lai atcerētos pati sevi... Tad es ļoti intensīvi meditēju un Matīss uzradās kā palīgs, lai palīdzētu man atslēgt tās durvis, attaisīt vaļā. Nevis kā cerība viņš uzradās, bet drīzāk viņš palīdzēja sajust atbildi, kapēc manī ir tieši tāds konekšens ar meitu, kapēc es esmu tajās grūtībās un tieši tajā vietā. Faktiski palīdzēja atcerēties sevi. Un tās meditācijas ir tāpat kā Matīsam, vēlēšanās sajust pašam sevi, vienkārši būt.
To ka tas, kas ir apkārt, tas psiholoģiskais prāts, kas liek vērtēt, salīdzināt, izprast, saprast, ka tas nav tava būtība, nav tava dzīve, ka tu ej automātiskā ritenī, tas nav tas, kadeļ tu te esi... Es vēlos būt, nevis saprast, es vēlos būt... Tas bija laikā, kad Lotītei jau bija divi gadi, jau bijām kopā abi, kad es ļoti intensīvi nodarbojos ar meditāciju- 3 mēneši diendienā. Es domāju, lai notiek, kas notiek. Trīs mēnešus 7stundas dienā konsanti meditēju.
I: Vai Tu saprati, kas ar tevi notika? Vai Tev nelikās, ka vienas programmas tiek nomainītas pret citām?
L: Absolūti. Kad es biju maziņa, man bija tas kontakts ar to, kas es esmu. Visa saziņa, tas kā es skatījos uz cilvēkiem, norisēm... Atceros savu vērošanas stadiju un tos jautājumus, kas manī bija... bet kad sāku dzīvot stadarta dzīvi, mani tas ielika rāmī. Tad, kad es gaidīju savu meitu, bērnības sajūtas atgriezās. Man likās, ka es eju ķīselī, man bija absolūts kontakts ar meitiņu...Un tad viss sākās.
M: par bērniem gribēju piebilst. Mums tikko bija nometnīte un es pajautāju, kurš no bērniem mājās meditē? 70% pacēla roku! Biju izbrīnīts. Nu, kā, viņi teica: '' mēs ar mammu un tēti nostājamis aplī, sadodamies rokās un visi meditējam!'' Būtu man tāda bērnība! Bet es biju savādāks tajā vecumā.
I: Kāda, Matīss bija tava pirmā atklāsmes pieredze?
Pirmā reize bija, meditācijā, tukšuma vai pauzes stāvoklī. Iemācījos sēžot redzēt, kas notiek citur. Un pēc tam salīdzināt, pārbaudīt....Kādā krāsā mašīna, piemēram. Tad es sapratu, ka noteikti ir iespējams, kas daudz, daudz vairāk. Mēs esam vairāk nekā tikai cilvēks. Un tad es katru rītu cēlos 5 un meditēju, bet ne jau tāpec, ka man vajag, vai tas ir pēc plāna, vai reliģiskās pārliecības, -pusgadu es cēlos agri, lai saglabātu un atjaunotu to esības sajūtu, to mīlestību, baudu no tā, ka saule spīd pa logu. Un gadu es nodzīvoju tajā sajūtā- sajūtā, ka viss ir mīlestība piepildīts.
L: Kad pirmo reizi tu satiec to sajūtu, man arī tā bija, tā fantastiskā sajūta, ka tu mīli to, kas tu esi, un, kopš tās pirmās reizes jau 4 gadi pagājuši, kad atkal sajūti to sajūtu, tā atnāk pat ar smaržu...Tā ir tāda svētlaime!
I:Cik laiks pagāja Tev kopš tu uzsāki meditēt, līdz brīdim, kad nonāci pie šīs Esības svētlaimes sajūtas?
M: Es teikšu, ka cilvēkam, kurš ir dabisks, nevajag daudz laika. Bet, kurš ir domājošs, skrejošs un mērķtiecīgs, tam varētu būt vajadzīgs vairāk laika.
Esībā, kad nonāc meditācijā, tad patiešām viss smaržo un vēl mirdz tādos baltos punktiņos... Laiks bija vairāki gadi.. No sākuma bija meditācijas, kurās mācījos, mēģināju vienkārši nedomāt. Pēc tam parādījās vīzijas, pēc kurām sāku apjaust, ka meditācijai ir ļoti daudz iespēju vēl vairāk sasniegt. Tad sākās spēlēšanās ar dzīvi un savām vēlēšanām. Tad es sāku spēlēties.
Reiz es ievēlējos, ja viss būtu iespējams, tad es vēlētos vēlreiz to Latvijas Lepnuma balvu turēt rokās. Un, kad es turēju to rokās (Lindas ceremonijā), tad es atcerējos savu vēlmi. Domāju, bet tā balva jādod prom...
L: (smejoties), bet tie abas tagad stāv pie mums mājās!
M: Visums ir vēl skaistāks! Ko Tu tik ierobežejoši domā- Tas saka. Lūk, Tev būs vēl burvīga sieviete piedevām blakām...:) Cilvēks ļoti ierobežojoši domā. Tādi stāsti ir vēl daudz bijuši.
Un turpinot, katru dienu meditējot, tu arvien vairāk un vairāk uzpildi sevi ar šo skaisto sajūtu, līdz nonāc Esības stāvoklī...piedzīvo to...
Bet arī tas vēl nebija čenelings... Bet šī sajūta man palīdz atcerēties, kādam cilvēkam ir jābūt. Pilnīgs miers.
Čenelings atnāca pavisam savādāk, klusumu meklējot. Naktīs starp nomodu un iemigšanu, mēģināju noķer to sajūtu. Tālāk nonācu tukšuma stāvoklī, atveru acis- hop, 7 stundas pagājušas... Mums ar Lindu ļoti paralēli tās pieredzes gājušas..
Un reiz, šādā stāvoklī reiz sapratu, ka zinu visu. Visu. Bet nav, kas uzdod jautājumus. Esot Esības stāvoklī ilgstoši tajā vietā, tajās sajūtās, līdz nonācu pie brīža, kad paskatījos makā. Tad bija jāsāk domāt, palikt šajā stāvoklī vai iet pastrādāt kaut kur. Tā telepātiski iemācījos programmēt un to daru.
L: Man paralēli iet savas atmiņas... Un par naudu atcerējos. Toreiz es to 3 mēnešus nomeditēju, es taču nestrādāju, bet man tak ir divi bērni. Saproti? Man vajadzēja širmim aiziet ciet, bet es domāju, nav iespējams, ka man ir paredzēts dzīvot tik grūti, nav iespējams, ka jebkuram būtu jābūt tik grūti.. tik grūtai dzīvei, ka mums šeit jābūt, lai ciestu.. Un tos 3 mēnešus es nomeditēju un izkāpu: nulle uztraukumu, par bērniem, par jebko.. Tad padomāju: varbūt man vajag darbu-vienu, divus, trīs un nevis aiz bailēm vai uztraukuma. Un es vēl joprojām nezinu, kā tas sakārtojās, bet es zinu to sajūtu, kā ar Visumu komunicēt, lai tas man palīdzētu.. Un nedēļas laikā es mācījos 3 skolās un strādāju 4 darbos.
I: Jautājums, vai tev to vajadzēja... :)
L. Bet man to iedeva. Es to jautāju un man iedeva. Protams, tagad viss ir sakārotjies, kā ir paredzēts.
Pēc 6 mēnešu meditācijām, es mācēju 40 cilvēku auditorijā izslēgt prātu. Es pat spēlējos ar to: ieslēgt, izslēgt. Tagad esmu pieradusi un visu laiku atrodas šajā plūdumā. Tu ne par ko neuztraucies. Ik palaikam psiholoģiskais prāts iejaucās, bet es saku: ''pagaidi'', atliec šo situāciju maliņā kaut uz 10 minūtēm. Un tad, ja tas būs vajadzīgs, tu varēsi izdzīvot šo stresu.
M: Man pirmā atklāsmes sajūta laikam bija saistīta ar Latvijas Lepnuma laiku, kad riktīgi parāva vaļā... Biju jau nedaudz sagatavots, klausījies P. Kļavas lekcijas, bet čenelings 3-4 gadus atpakaļ sākās...
Vispirms mēģināju ar regresijas terapiju, ko man Inga Ružicka piedāvāja. Bet manā gadījumā, tas nenostrādāja un un es nolēmu, ka meditēšu tā, kā parasti to daru. Aizpeldēju, un tad Inga sāka uzdot jautājumus. ''Pasauc savu eņģeli''- neviens nenāk... ''Tad kaut ko pasauc''...Pēkšņi tā kā duša no Debesīm, bāc! Es tā, wau, cik tas ir intersanti! Tā bija pirmā reize, galva dulla, kas tas bija? Pa zemi vārtos, dzeru ūdeni, nevaru saprast...Kad tajā epicentrā nonāc, pie galvas tunelis, virpulis, kā pa trubu šļūc, pieslēdziens, tā kā Matrix filmā..
I: Tas ir tā, kā tevī ienāk informācija, vai kā savādāk?
M:Tas ir kā saplūšana. Atnāk ar bliezienu, bet nekas neienāk...Līdzīgi kā dziļi, dziļi ievelc plaušās skābekli
I: Bet pats tu esi klāt?Jo daži neatceras neko...
M: Es esmu klāt, domāju, ka daži nav, jo viņi pilnībā atslēdz prātu... Es arī pēdējā laikā to cenšos darīt, jo nav vairs, kur failus saglabāt. Sajūta, ka ir divi Tu iekšā... Pēkšņi paliek smieklīgi, bet nav sajūtas, ka jāsmejas, bet ir smieklīgi.
Tad pats ar sevi runā...Tik dažāda tā enerģija...es sevī runāju ar vēl kaut ko... Inga sāka uzdot jautājumus par mani: kāds Matīsam uzdevums? Un iekšēji notiek cīņa, kurš tagad atbildēs.. Iekšējais dialogs: es varu teikt, ko gribu teikt? Un tā tas aizgāja...
Mācīties, mācīties tulkot informācju- bija atbilde, par to, kas man jādara. Vārds mācīties tika uzsvērts. Griezās, dulla galva, baigi interesanti, tad nāca vēl un vēl pieredzes, līdz pārslodzei.
I: Vai tu saprati, kas ir tas otrs Es tevī, vai tu pajautāji, kas tas ir?
Sākumā, kad tu nonāc ar to būtni kontaktā, tu pārņem viņas izpratni, tās ir jumtu noraujošs un apziņu mainošs process, par Visuma uzbūvi, viss izmainās... (vairāk video)
***
I: Linda, kā tev ar pirmo pieredzi?
L: Pirmā man nebija čenelinga pieredze, pirmās bija enerģijas. Sākās enerģētiskā pārslodze (no meditācijām), es nevarēju gulēt, kādas 5 diennaktis negulēju, burtiski strāva gāja cauri ķermenim... Nezināju, ko darīt ar to, bet prāts bija tīrs... Arī bija stāvoklis, ka eju dēlī... Karstums ķermenī, sajūta ka visā ķermenī dzemdības notiktu...
Ar Matīsu devos uz savu svētvietu mežā, gulēju uz laipiņas, vairākas dienas. Vienkārši skatījos debesīs, skatījos uz enerģiju, kā tā plūst manī iekšā, ārā... Tad mēs sākām likt ārā šo enerģiju. Un tad arī sākās tā saucamās enerģijas lietas... Gāju mīļoju, kokus, zemi mīļoju, mācījos laist to enerģiju ārā no sevis.
Vienreiz mājās es meditēju un manī ienāca sajūta, jeb ienāca Es (cita mana Es daļa). Es esmu es pati, un tajā pat laikā es neesmu es, esmu kaut kas pavisam cits,- kaut kas ļoti inteliģents. Sajūta, ka es zinu atbildes uz visiem jautājumiem, bet tikai jautājumu man nav. Man vajag, līdzīgi kā Matīsam, kādu, kas uzdod jautājumus. Tā arī viss aizgāja pa diedziņu..pēc tam Esības būtnes pieslēdzās, pēc tam Angela sāk tulkot, tad mirušie...
(Vairāk par to, ko Linda dara patlaban, būs intervijas pilnajā video versijā drīzumā, no 38:00)
...
Informācija no cipīšiem (ārpuszemju civilizācijas pārstāvjiem) bija ļoti grūta, harmoniskākā tā sākās tad, kad pie manis atnāca Angela, tas notika pēc cipīšiem...
M: Ar tiem cipīšiem un būtniem ir tā, ka ir būtnes, kas ir fiziskas- nu, nav nekāds sauciens pēc tām būtnēm, arī cipīšiem, kas ir bijuši, bet tas sauciens ir tieši pēc Esības būtnēm, kas dzīvo Gaismas pasaulēs. Tur tu no visas Dvēseles jūti rezonansi. No citiem jā, -tā informācija atnāk un palīdz prātam, bet tajā pašā laikā, kāda starpība: mēs varam būt gudri tehnoloģiski, bet tāpat labi tev būt tikai tur, kur Dvēsele vēlās. Laimīgāk būs tur, kur Tava dvēsele vēlās.
L: Caur šīm Esības būtnēm ļoti skaidri un skaisti rodās apzinātības sajūta. Jebkura lieta liekās pasakaini skaista. Kad man sākas šī saziņa, katrs zāles stiebriņš likās brīnišķīgs, un es domāju: es esmu mūžīgi staigājusi un nekad neesmu tādu neesmu pamanījusi, faktiski esmu automātā dzīvojusi. Tas man atgādināja bērnību, kad es to jutu. Un visi mēs to jūtam maziņi. Bet visu laiku tu esi pakārtots tai sistēmai un pazaudē sevi. Esības sajūta tev to atgādina, parāda ar kādu ārkārtīgi lielu beznosacījuma mīlestību ir radīts taurentiņš... Tas ir tas pats vērtīgākais, kas vispār ir nācis. To apzināties.
M: Var par to runāt, var to saprast, bet to sajust- tas ir Wau...
L: Par to Esību runājot, tā iemāca arī apzināties ciešanas. Bet nevis kā ciešanas, bet kā kādu ļoti skaistu un vajadzīgu pieredzi. Man tas salika pa plauktieņiem, kapēc cilvēkam ir probēmas. Jo tu fokusējis uz vārdu 'problēma'', uz to pašu problēm, investē tur uzmanību, kamēr sāc manifestēt to no sākuma enerģētiskā, bet pēc tam arī fiziskā līmenī, situācijās...
****
I: Pašlaik jums ir Miera Mākslas projekts, individuālās konsultācijas, čenelinga apmācība, semināri un tagad arī bērnu nometnes...
L: Bērniem es pievērsos tad, kad man piedzima meita un es sapratu, ka viņa man ir pilnīgi, pilnīgi savādāka. Es sapratu, ka es viņu nekādā gadījumā nelauzīšu, viņa nav tas cilvēks, garīga būtne, lai viņai kāds kaut ko norādītu. Viņa man rādīs. Viņas dēļ es gāju mācīties alternatīvo pedagoģiju, un tad es pievērsos pie īpašajiem bērniem un sāku izzināt, kā īpašie cilvēki (sajūt sevi), sāku izzināt maņas... Ja tu neredzi, tad Tu neapzināti trenē citas maņas. Sapratu, ka tās maņas mums ir ļoti labi uztrennējamas. Attīstot tās, tas ļoti palīdz būt plūsmā. Parasti uzrodas sajūtas, tad prāts uzreiz iebilst, bet attīstītas maņas ļauj darbībai notikt paļāvīgā plūsmā. Nometnēm gatavojot programmas, izlēmu, ka jāuztaisa kaut kas tieši maņu attīstībai bērniem. Rezultāti bija ļoti labi un tas tā aizgāja. Maziem bērniem daudziem ir trubas vaļā. Un tikko mums bija bērnu nometne tieši par šo tēmu..
I: Matīss, kā tu jūties ar sīkajiem?
M: Bērniem ir daudz vieglāk. Pieaugušie ir izskoloti ar skepsi, neticību sev, ar šaubām, bērni priecājas un tad, kad viņiem sanāk, tad viņi vēl vairāk priecājās. Tur bija bērni, kam uzdevumā bija aizsietas acis, dodam kaut ko rokā, viņs pasaka, kas tas ir, noņem savu šallīti un saka: wauuu, kā man sanāca!
Pieaugušiem arī sanāktu, bet viņi teiktu, tā ir sagadīšanās, es uzminēju, man nevarēja sanākt. Slima neticība pašam sev. Pat, ja viņam 10 reizes sanāktu, viņam vajadzētu vēl lielāku sanākšanas pieredzi, lai viņš noticētu pats sev...
I: Matīss, pastāsti par savu projektu Miera Māksla?
Tas pat nav projekts. Reiz, kad tā Venēra aizgāja Saulei priekšā, es izdomāu, ka jābrauc to nofilmēt. Un tās filmēšanas laikā, man atnāca- jātaisa Miera Māksla- vieta, kur visiem dalīties pieredzēs.
Man nebija nekādu plānu, nopirku domēnu un ...
I: Kas tev visvairāk aizrauj no šī procesa?
Pati Miera māksla ne tik ļoti, - tur es vienkārši filmēju un lieku iekšā video. Pašam man visvairāk patīk tas stāvoklis, kad esmu iekšā čenelingā. Sajūta, ka esmu eiforijā, nevaru izstāstīt. Nedēļu neesmu bijis čenelingā, bāc, gribās...
(par Matīsa čenelinga pieredzi video no 0:58)
I: Parunāsim par sapņiem...
M. Par Miera Ciematu. Tā ideja par beznaudas sabiedrību ir plosījusies aizkadros, bet nekad nav bijis vīzijas, kā to reāli dabūt gatavu. Tad mēs pasaucām būtnes no Plejādēm, pajautājām, kā viņiem ir ar to lietu. Un likās ļoti loģiski viss tas, ko viņi saka. Viss ir skaidrs, jāsāk.
Miera Mākslas lapā ir sadaļa Miera Ciemats, kurā ir tāds bartersludinājumu dēlītis, kuram ir dziļāka ideja apakšā. Dalībnieks padomā, ko viņš varētu dot sabiedrībai, ar ko dalīties? Un sabiedrība, kas Miera Ciematā ir pastāvoša, to var saņemt. Kāds var dot stādus, adījumus, telpas, kādam citam tas tieši ir vajadzīgs. Ar laiku jau var izveidoties komūna, (kooperatīvs) katram konkrētam produktam.
Princips ir tajā, ka tur nav naudas... Un galvenais, ka katrs vēlās dot un dalīties, bez vērtības noteikšanas. Vari dot pretī, vai arī nē.
I: Ko Tev pašam gribētos?
Es neko tālu neplānoju. Noteikti gribētos no Rīgas prom aizbraukt. Uz laukiem. Attiecībā uz Miera ciematu, man vienīgā vēlme ir, lai cilvēki to sāktu izmantot, lai pievērstos tam, lai tas aizietu. Lai aizejot pie kāda, kas dot tev ievārījuma burciņu, tu nedotu piecīti pretī, (turpinot pierastās darījumu atteicības)
Atceros, plejādieši teica: ''tas nav cilvēcīgi, cilvēcīgi ir tad, kad tu esi priecīgs dot kādam kaut ko, jo tad tas piecīša devējs pazemo tevi ar to...tieši tās cilvēcīgas sajūtas par prieku dāvāt. Un, ja visi sāktu viens otram kaut ko dāvāt, tad sāktos cita sabiedrība.
L: Dalīšanās ar resursiem, tā ir cilvēcība. Jauks, skaists nākotnes variants- atgriezties pie cilvēciskuma.
M: Cilvēcīgums ir aizgrūzts, aizslēpts aiz naudas sistēmas. Problēma nav pašā naudā, bet tajā, kā tā tiek izmantota. Mani tas uzrunā, šis cilvēcīgums...
L: Es arī baigi uz nākotni neskatos. Ja es skatos uz nākotni, es redzu dažādus variantus... Cilvēki jautā, kāpēc pie jums nenāk valsts galvas, kamēr viss nemainās lielos apmēros, kāpēc ir ciešanas, kāpēc ir karš, es teiktu tieši par to cilvēcīgumu.
Apzinies, cilvēk, ka viss sākas no tevis, no katra no mums, individuāli, un tu nekad nevari zināt, cik daudz cilvēki nāks tev līdzi. Bet, ja tu visu laiku sēdi un neko nedari, tad nekas nenotiks. Tas ir pats galvenais, lai cilvēki apzinātos, ka viss sākas no tevis. Ja mēs katrs to apzinātos, un pa mazai, mazai kripatiņai, sāktu dot uz āru! Kaut vai no rīta novērtētu savu mīļotu, noglāstītu savu bērnu, kuri mums vienkārši ir... Iedot to enerģiju uz āru..tad viss jau sāktu notikt, ritenis sāks griezties.
I: Kādas ir sajūtas par Latviju?
Viss ir ļoti no tevis paša atkarīgs, vēstījumos ir bijis arī par tā saucamo realitāšu dalīšanos. Bet tas ir pārāk sarežģīti, lai to tā vienkārši izstāstītu. Var jau paskatīties visādas situācijas, variantus, bet ja tu vienā brīdī garīgi izmainies, tad tev konkrēti viss izmainās, tava individuālā pieredze.
Atteiksies no degvielas patēriņa pilnībā tuvākajos 20 gados, 30-40 gados visi cilvēki sadosies rokās, lai pārveidotu to, kas te ir uzbūvēts. Gaduskaitļi ir aptuveni. 2016-2019 gadi ir grūtību posms lielvarām. No 2023 pamazām sāk iet uz augšu. (vairāk būs video 1:20)
*** Kolektīvā enerģija nosaka tos, kas notiks...
L: Man patīk jaunie bērni, kas nāk pie mums tagad... Tie, kas nāca 10-15 gadi atpakaļ, tie nāca, lai paceltu vibrācijas, lai parādītu, ka te kaut kas nav riktīgi. Tad tie bērni, kas tagad šeit dzimst, kopš 2010-11 gada, viņi nāk reāli izsist šo sistēmu no rāmjiem ārā. Viņiem ir konkrēts mērķis- sakārtot sistēmu.
I: Kādi cilvēki nāk pie jums, ar kādiem jautājumiem? Varbūt, ko Jūs gribētu pateikt citiem?
M: Čenelingos mēs visi kopēji izvēlamies tēmas, par ko runāsim. Varētu cilvēkus nosacīti sadalīt pa vagoniem: pirmie ir tie, kas visu laiku domā par problēmām, dažreiz pat slinkums runāt ir ar tiem. Otrie ir tie, kas runā par garīgumu: tāda pieredze, šitāda pieredze, tas ir ļoti interesanti. Bet tad, kad jau jautājumus uzdod, tad saku: šito video, noskaties šito :) Un tad, vēl ir trešā grupa, kuri jau paši čenelingo, ar viņiem ir visinteresantāk, kopā ar viņiem telpā ir tāda enerģija! Tas ir tik forši, tāda sajūsma parādās!
L: Cilvēkos liela problēma ir tā, ka cilvēki nemīl sevi, viņi nesaprot, vai ir notraktējuši mīlestību tikai no viena aspekta. Ja viņi visi saprastu, ka mīlestība ir atbrīvošanās, tad vispār nekādu problēmu vairs nebūtu. Manuprāt, tas ir pats lielākis šķērslis, ka cilvēki meklē sevi un atbildes kaut kur citur, nevis sevī. Satikšanās ar Dvēseli, tas ir: ''aizveries vienreiz!'' Burtiski jākļūst rupjam. Pasēdi klusumā!
I: Mēs tak abas zinam, ka klusēšanas retrīti nav paši pieprasītākie..
Smejamies visi...
L:Cilvēks ir veidojies šeit, kā personība un cenšas pieķerties šeit kaut kam. Fiziski. Bet viņš aizmirst, ka viņš šeit viens pats ir atnācis un, ka viens pats viņš arī aizies. Faktiski cilvēki baidās no vienatnes. Bet, ja viņi baidās, viņiem šie pieredze vēl ir vajadzīga.
Ja cilvēki tiek pie savas dvēseles, sapazīties ar savu dvēseli, tad ir viss. Tad nav vairāk par ko uztraukties, visas problēmas dzīvē pazūd. Tikai tā tu vari saprast, ko nozīmē ļauties, ko nozīmē, ja Visums tevi vada.
Klusēšana ir zelta lieta. Klusēšanas retrīts, kas mums bija Sērmūkšos, tas iedeva ne tikai dalībniekiem, bet tas iedeva arī mums pašiem. Klusēšana - tās ir atbildes uz jautājumiem. Nē, tev pat nav jautājumu, bet tev ir atbildes.
Tad, kad tu satiecies ar savu Dvēseli, tu vari ieraudzīt, cik unikāls, cik brīnišķīgs, cik interesants, cik skaists cilvēks tu esi!
Tas bija mans pirmais pārsteigums, kad es satikos ar sevi, domāju: man nav vajadzīgs kāds, lai man būtu labi! es pieceļos 6 no rīta un vnk braucu uz mežu ēst mellenes!Brokastīs. Es aizbraucu uz nezināmu mežu, tur apmaldos un pat neesmu par to uztraukusies. Tu vienkārši izbaudi to, kas tu esi, cik interesants tu esi. Kad tu sāc ieraudzīt pats sevi īsto, tad tu sāc tā kā spēlēties, tā kā izbaudīt pats sevi. Tad tu saproti, ka tev vairs nav vajadzīgs novērtējums no malas. Šie cilvēki, kas kaut ko domā par mani, viņi ir tik unikāli skaisti, jo viņi tā drīkst darīt! Un arī es drīkstu! Es varu domāt par citiem, kā es domāju, jo tas ir unikāli skaisti! Man nav ne pat tiesības, man nav vēlmes viņus nosodīt, jo es uz to skatos kā uz kaut ko ļoti unikālu...
Mēs īstenībā esam nereāli smieklīgi visi ... :)
.....
Sirsnībā- Inta
2017.gada, 20.marts
Sirsnībā- Inta
2017.gada, 20.marts
-->
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru