Sava ceļa gājējiem...

Ir laiks, kad kalnus gāzt, kad iedvesmot un iedvesmoties, sagriežot dzīves notikumus virpulī. Ir laiks,

kad apstāties un izbaudīt, piedzīvot vienkāršas lietas. Ļaut sev izdzīvot rāmu ikdienu, sevi ieliekot vienkāršās darbībās: rāmi sēdēt uz terases un ar skatienu noglāstīt pakalnus, ar iedvesmu gatavot ēdienu saviem mīļajiem, ielikt ziedus vāzē un aizdegt sveces, palasīt un palūgties...

Sen neesmu rakstījusi. Šeit, jo bez rakstīšanas kaut kas spiež, bet iekšējām, ļoti personīgajām sajūtām jānobriest, lai tās uzdrošinātos parādīties...

Interesanti, ka iepriekšējos gados, kad katrs gads manā dzīvē, attiecībās, dzīvesvietā, profesionālajā lauciņā ienesa krasas un būtiskas pārmaiņas, kaut kur dziļi manī iekšā, bija sajūta, ka manā dzīvē nekas nenotiek. Jebkuram, kas mani pazīst šāda mana sajūta šķistu absolūti neloģiska, jo kam, kam bet man notikumi dzīvē mainās ātrāk nekā pat tuvākās draudzenes spēj izsekot!

Bet pašreizējā brīdī, kad jau trešo mēnesi atrodos rāmā, sev piešķirtā, atļautā rāmā plūdumā, šķiet mana pasaule ir mainījusies par 360 grādiem! 

Tehniski viss ir tāpat- tie paši semināri, tie paši darbiņi... Tikai vēl viens pierādījums tam, ka viss ir mūsos iekšā. Ka varam pielikt milzīgas pūles, lai izmainītu ārpasauli, kamēr pāmaiņas neskars mūsu iekšējo serdi, mēs tās nejutīsim... Un, lai tiktu klāt iekšējai serdei bieži vien nepietiek ar ārējām pārmaiņām, vajag kaut kam notikt tik lielam un dziļam, lai sāktos kustība...
***

Rīt atvēršu jaunu lappusi, jo daudzus gadus rīkotās Mistērijas pārdzimst jaunā- Domubiedru Saieta formātā, kur jau pats formāts ir savādāks. Nevis es- Tev, bet mēs visi- katram un visiem.

Satiksimies visi tie, kas ir gatavi darīt kopā. Arī man pašai, individuālistei pēc dabas, tas ir īsts izaicinājums! :) Bet nav cita ceļa, kā meklēt un atrast vienam otru- līdzīgi domājošos, darošos un radošos, jo tieši šajā vienotībā ir spēks, ko vienatnē neiegūt...

***

Bet šodien, no rīta piefiksējot kāda, kas sevi sauc par skolotāju, teikto attiecībā uz garīgumu, lūgšanām,  iekšēji sarāvos... Jo tagad ir tik ļoti modē oponēt, skaļi noliegt kādu citu cilvēku centienus, pieeju, ceļu, izvēles...īpaši, ja kāda tehniska vai garīgā prakse kļūst populārāka, tā uzreiz parādīsies kāds, kam par to būs skaļš un kritizējošs viedoklis...

Kāpēc pie mums populāri ir skaļu, nosodošu, kritizējošu un oponējošu viedokļu paudēji? Vai tādēļ, ka viņi sēj nepieņemšanas, strīda sēklu, ko kā kaulu pasviež tādiem pašiem šķirot, vērtēt, izvēlēties, pieslieties kāriem cilvēkiem? Vai varbūt šādi ''autoritatīvi''viedokļi liek cilvēkam aizdomāties, kam viņi piekrīt šajā jautājumā, kurā pusē atrodas? Bet vai obligāti visiem ir jāizvēlās, kāds no pastāvošajiem viedokļiem? 

Vai lūgšanā ir spēks, vai tomēr nav? Kura viedokļa paudēja pusē es esmu?

Vai man ir jābūt kāda pusē? Vai man tomēr derētu atrast to vienu vienīgo- savējo veidu? Savu ceļu un savu redzējumu, ko nevēlēšos deklarēt kā vienīgo pareizo, jo tas ir tikai manējais. Un katram tas ir viņa personīgais, vienīgais un unikālais...
Man šķiet, ka cilvēki ir noguruši no skaļiem saukļiem un apjukuši no ''vienīgajiem pareizajiem''viedokļiem. Apjukuši no piedāvājuma, kas pastāvīgi liek izvēlēties, domāt, izvērtēt... Pie kā doties, kas palīdzēs, kas iedos pareizāko pavedienu, kas ātrāk aizvedīs pa taisnāko taciņu. Kā tādā lielviekalā, kur starp desmitiem līdzīgu preču jāizvēlās kāda viena, bet pa pieradumam, tiek ņemtā tā, kas uz akciju (spilgtāk pasniegta, lētāka, populārāka)... Mēs gadsimtiem esam dzīvojuši darījumu apstākļos, izvērtējot  iespējamo ieguvumu klišejiskā veidā...Un mums ir jāmācās meklēt savi veidi. Ieklausoties intuīcijā, izmēģinot dažādus veidus un klausoties savās sajūtās, kas rezonē, kas nē. Jāmācās neļaut svešiem viedokļiem un skaļiem saukļiem aizvest mūs prom no tā, kas tieši man ir svarīgs un noderīgs, tad ceļš būs daudz harmoniskāks un daudz mazāk būs vilšanos.

Es vēroju cilvēkus, kas meklē Dievu sevī. Kam apgaismība nav mērķis. Kam garīgie meklējumi vai izaugsme nav dzīves jēga. Viņi ir tik skaisti savās izvēlēs, savā pieejā, savās lūgšanās un meditācijās, savā redzējumā un savas pieredzes vienreizīgumā...

Un, cik skaistas ir tās takas, ko viņi izvēlās mīt! Cik skaista ir viņu pieredze un, cik vērtīgas kļūdas un atziņas!!!

Vērojot, kā gaismiņas cilvēkos iegailās gaišāk, es redzu vien Dieva gudrību katrā praksē, kas cilvēcei ir piedāvāta un, ar kuras palīdzību viņi izvēlās panākt tuvāk dievišķumam sevī...

Jo cilvēki ir tik dažādi! Viņi jūt, redz, izprot un uztver katrs savādāk... Un ar katru jārunā savā valodā. Un Dievs zina visas šīs valodas un runā ar cilvēku tieši viņam saprotamajā. Vai tie būtu garīgie teksti, reliģijas, psiholoģija, halodinamika, biodeja, mandalu zīmēšana, astroloģija, mantru dziedāšana, šamanisms, meditācijas... kāda no šīm valodām būs saprotama tieši tev.
Un neviens no šiem ceļiem nav panaceja vai īstā recepte, lai sasniegtu kaut kādu līdz galam nedefinētu Laimes stāvokli, Apgaismību, vai kļūtu par garīgu personu, ko visi apbrīno un kurā ieklausās.... Nē, tikai, lai šodien es būtu labāks, mīlošāks un pieņemošāks nekā vakar. Lai pienāktu par solīti tuvāk tam iekšējam kodolam, kas manī ir ielikts sākotnēji, bet ko esmu aizmirsis, vai, kas ir ticis no vecāku, sabiedrības un skolotāju puses aizvērts... Mūsos jau sākotnēji viss ir. Prakses vien palīdz to atrast, izgaismot un atcerēties...

Un tad manī sāka skanēt šī lūgšana:

Dievs, ļauj man sajust sevi katru brīdi, lai es neapmaldītos svešos viedokļos un pareiza garīguma receptēs. Runā ar mani tajā valodā, ko es saprotu un es mācīšos Tavu - Mīlestības valodu. 

Dievs, ļauj man ieraudzīt skaisto katra cilvēka izvēlēs un klusā apbrīnā un cieņā pieņemt tās. Neļauj man aizmirst, cik krāsaina ir Tevis radītā pasaule un, cik dažādas pieredzes ir paredzētas Dvēselēm, kas ir šeit atnākušas!

Atbrīvo mani no vēlmes vērtēt un tiesāt, ko prāts tik bieži izvēlas darīt. Aizvieto šo vēlmi ar pieņemšanu un mīlestību, ik katrā cilvēkā un situācijā dod man spēju ieraudzīt Tavu gribu.

Dievs, ļauj man sajust Tavu aizvēju, Tavu vadību un Tavu Mīlestību, katrā manā solī un katru manas dzīves brīdi. Āmen

Un vēl dažas rindiņas no Dona Migela Rīza:

''Tev jau šūpulī ir ieliktas tiesības būt laimīgam, mīlēt un būt mīlētam. Tu esi dzīvs. Priecājies par savu dzīvi un baudi to. Nepretojies dzīves plūdumam, jo dzīve ir pats Dievs, kas plūst caur tevi. Tava esība ir pierādījums dzīves un enerģijas esībai.

Mums nekas nav jāzina un nekas nav jāpierāda. Mums ir tikai un vienīgi jābūt, jāriskē un jārīkojas  dzīvē. Saki nē, kad tev tā gribas teikt. Saki jā, kad tev gribas teikt jā. Tev ir tiesības būt tev pašam. Un tu vari būt tu pats tikai tad, ja centies rīkoties pēc labākās sirdsapziņas. Pretējā gadījumā tu noliedz savas tiesības būt tev pašam. Tev nav vajadzīgas dziļas zināšanas vai filozofiski jēdzieni. Tev nav svarīgi, vai citi tevi pieņem, vai nē. Tu esi dievišķs, jo tu vienkārši esi, mīli sevi un citus sakot: "Paklau, es tevi mīlu," tu ļauj izpausties Dievam.''

Lai Mīlestības, Pieņemšanas un Skaistas Pieredzes pilns laiks!

Sirsnībā-

Inta

2017.gada 16.jūlijs

-->