Ļaut bērnam būt brīvam

Šodien pie brokastu galda ar saviem kursabiedriem aizrunājāmies par pusaudžiem un

jauniešiem, par viņu dvēseļu vibrācijām un, kā tās atšķiras no mūsu paaudzes.

Esmu jau par to rakstījusi, bet tik bieži, redzot jauniešus un bērnus, sajūtot viņu apspiestās dvēseles, manējā vienkārši kliedz!

Es padalījos ar to, ka jau otro gadu mana pusaudze neiet skolā (mācas tālmācībā), ir brīva savās izvēlēs un nodarbēs. Ka viņai pienākumu smagumu un bēgšanu virtualitatē, ir nomainījis prieks par to, ka viņa ir šeit, uz šīs zemes... Redzu, ka viņa meklē savu ceļu, vēlas viskautko izmēģināt. 

Taču viņai nav jāpieņem lēmums par to, kas viņa būs nākotnē tagad. Daudzi sajūt savu sirds vilkmi krietni vēlāk. Pietam, pašlaik nāk uz Zemi ļoti pieredzējušas dvēseles ar ļoti daudzpusīgām iestrādēm, kad tās atvērsies, viņi varēs darīt daudz ko, izmēģināt šajā dzīve dažādas dvēseles pieredzes, un nemaz nav obligāti atrast kaut ko vienu un visu mūžu to darīt. Tas nevienam nav obligāti.

Audzināt bērnu, tas nenozīmē uzspiest viņam savu pieredzi. Mana pieredze jau ir apgūta un integrēta dzimtas kokā. Līdz ar to, savā ziņā, tā jau manam bērnam ir. 

Audzināšana, manā izpratnē ir palīdzēšana bērnam gūt jaunu, viņa paša pieredzi.

Jā, bērni dzīvo fantāzijās, dzīvo savā iekšējā pasaulē, rada no sākuma šo pasauli, bet pienāks diena, kad viņi to atvērs šajā realitātē. Savu unikālo pasauli.

Audzināšana ir, kad mēs mīlot savu bērnu ļaujam viņam būt brīvam savās izvēlēs, vienlaikus esot blakus, lai atbalstītu vai iedotu padomu, kad to lūdz.

Katrām attiecībām vajadzētu būt balstītām uz uzticēšanos.

Tur, kur ir uzticēšanās, nav vietas smagiem konfliktiem, spriedzei. Kad bērns nonāks kādā viņam sarežģītā situācijā, vai viņš nāks pie vecākiem, ja viņu starpā nebūs uzticēšanās? Vai viņš vērsīsies pie tevis, ja zinās, ka tu neatbalsti viņa brīvību? Viss, kas viņiem atliek tādos brīžos ir iet tur, kur ir kāds, kam var uzticēties...

Es vēlos būt nevis stingra māte, kura visu zina labāk, kā bērniem jārīkojas, bet gan tuvs cilvēks, kam mans bērns var uzticēties pilnībā, lai nav jāmeklē nevienu citu ārpus ģimenes.

Audzināšana ir atļauja otram būt un izvēlēties sev to, ko viņš uzskata par svarīgu. Bet vienmēr būt blakus, lai palīdzētu izdarīt šīs izvēles, ja šāda palīdzība ir nepieciešama.

Un, ir ļoti liela atšķirība, vai mēs palaižam visu pašplūsmā, pat, ja redzam, ka bērns ir apmaldījies, vai esam visu laiku klātesoši un pieejami.

Neprasi savam bērnam, lai viņš dzīvo tavu, vai svešu cilvēku pieņemtu dzīvi, ikdiena nogalina fantāziju un radošumu. Tāpat arī uzspiesta sociālizācija.

Vakar meita man stāstīja par savu draudzeni, kura skolā jūtas līdzīgi, kā viņa reiz jutās. Ka mamma nelaiž viņu iet ārā, jo nav pietiekami labas sekmes skolā. Ka spiež apmeklēt mūzikas skolu. Bērns jūtas apspiests un nelaimīgs...

Kāpēc pieaugušie, kas paši reti kad ir laimīgi, domā, ka viņi labāk zina, kas vajadzīgs viņu bērniem?

Dresē viņus, spiež iet skolā, pulciņos, gūt rezultātus? Vai tad mēs negribam, lai mūsu bērni ir labāki par mums? Kāpēc mēs spiežam viņus kļūt par tādiem pašiem kā mēs?

Inta
2018.gada 18.novembris

Paldies, ka esi un, ka lasi! Sirds Ceļa blogā jau 8-to gadu dalos savā redzējumā, izpratnē un sajūtās, kas mainās un paplašinās līdz ar mani. Es nevēlos nevienu pārliecināt par savu taisnību vai pievērst savai ticībai, -arī es reiz pasauli redzēju 3dimensionālu un plakanu, un neviens man nevarētu iestāstīt toreiz, ka, iespējams, tā ir apaļa.. :) Tāpēc, ja rezonē mans skatījums, dalos ar prieku! Ja nē, tad vienkārši ej garām un netērē savu laiku, lai pārliecinātu mani (komentāros un vēstulēs), ka zeme tomēr ir plakana :)  Sirds Ceļa blogs ir mana desmitā tiesa, 90% manas aktivātes norisinās Sirds Ceļa Klubiņā, bet pierakstīties ziņām no Sirds Ceļa Tu vari ŠEIT.

Esam!