trešdiena, 2018. gada 6. jūnijs

Dvēseles Mājas. Intas Blūmas saruna ar Lindu Vītoliņu

-->
Grāmata Dvēseles Mājas iet savu īpašo ceļu, nonākot pie cilvēkiem, kuri tai ir gatavi. Pie tiem,
kam nepieciešama dziedināšana, lēciens ārā no savu priekštatu rāmjiem, uzdrošināšanās pote un mīlestības deva.. :)
Jūsu atsauksmes, mīļie lasītāji ir tās, kas mums, autorēm, iedod to pateicības piepildīto sajūtu: Tur, Augšā viss ir iepriekš izlemts, viss ir bijis ieplānots un, cik brīnišķīgi ir Viņa ceļi!
Kad publicēšu šo rakstu, no grāmatas izdošanas dienas būs pagājis pusgads. Un nebūs pat pagājis gads no tā brīža, kad abas ar Lindiņu saskatījāmies un vienā mirklī izlēmām: rakstam!
Rakstīšanas process bija mistērija un, ja man liktu to atcerēties niansēs es to nespētu. Labi, ka tajā laikā rakstīju un arī grāmatai pievienoju šo savu dienasgrāmatu, jo tagad, atceroties šos tik nesenos notikumus, ir sapņa sajūta. Sajūta, it kā es to laiku atrados citā realitātē, citā enerģētiskajā telpā, kurā katrs notikums, katra sajūta, katra tikšanās par un ap topošo grāmatu.

Arī man ir līdzīga sajūta par to, ka grāmata ir kā zibens izgājusi mums cauri, tapusi sazemēta, sadalījusies tūkstošiem dzirkstelēs un nonākusi tur, kur bija tēmēta no Augšas.
Kādu brīdi atpakaļ, man ienāca prātā, kā mēs ikdienā ļoti bieži kontaktējoties, vairs vispār nerunājam par mūsu kopējo lolojumu, un, ka derētu gan pašām priekš sevis, gan priekš mūsu loka, uzrakstīt tādu kā kopsavilkumu un vienkopus salikt vismaz daļu no tām brīnišķīgajām atsauksmēm, ar kurām esiet dalījušies.
Daži jautājumi Lindai:


Kādi momenti Tev visvairāk palikuši prātā par to, kā dzima ideja rakstīt grāmatu? Kāda bija tava motivācija?

Visspilgtāk atceros to reizi savā retrītā, ko pieminēju grāmatā, kā sēžu krēslā ar sarakstītu, sazīmētu lapeli rokās, kur ir sarakstīts viss, kam jābūt grāmatā. Man nebija ne jausmas, ka grāmata tiešām būs. Šķiet, ka toreiz viss uzrakstījās pats, lai tas tā viegli palaistos gaisā, aizmirstos, un tiktu īstenots no punkta, kur Jūrmalā pie Intiņas saskatījāmies..jā būs..daram J

Mana motivācija rakstīt toreiz bija dēļ tik ļoti intensīvās ikdienas saziņas (konsultācijās). Lai man nebūtu jātiek galā ar visu vienai konsultācijās un atsevišķi ar katru cilvēku, grāmata tika nodota tiem, kam tiešām ļoti vajag, un tur patiešām ir atbildes, lai uz saziņu vairākiem cilvēkiem vairs nevajadzētu nākt.

Kas pašā procesā bija visinteresantākais un pārsteidzošākais?

Viss grāmatas rakstīšanas process bija neizsakāmi aizraujošs. Plūsma, kad esmu savienojumā, ir neaprakstāma, un ir pilnīgi skaidrs, ka iztulkojas tā informācija, kas tieši šobrīd kādam ir ļoti aktuāla. Par cik šī vispār bija pirmā grāmata, kuras rakstīšanā piedalos, man tas bija līdz dziļumiem interesanti:  kā top tās uzbūve un, kā seko teikums pēc teikuma. Kā viss saliekas. Turklāt, kas ir vēl interesantāk, šī grāmata nav vien par saziņu ar tuvajiem, tā ir arī par saziņu ar sevi.

Tagad, kad pagājuši jau 6 mēneši, kopš grāmata ir iznākusi, kādas ir sajūtas?

Es teikšu godīgi, ja cilvēki nerakstītu atsauksmes un skaistās vēstules, es par grāmatiņu jau būtu aizmirsusi J Mans vislielākais prieks ir par to, ka grāmatiņa nonāk pie tiem, kam to ļoti vajag. Cilvēki raksta kā dalās ar grāmatu, viens pēc otra ģimenē lasa un nodod tālāk draugu ģimenēm izlasīt. Ir cilvēki, kas dalās ar darba kolēģiem un jau nevar sagaidīt, kad varēs dabūt grāmatiņu atpakaļ. J Ir cilvēki, kas lasa vairākas reizes un atzīst, ka tā ir viņu dienasgrāmata, kur ikdienā iemest acis. Ir cilvēki, kam īpašie teksti ir pasvītroti un izcelti, izdrukāti un pielīmēti pie ledusskapja. J Visādi un tik dažādi skaisti. J Un vēl, esmu pārsteigta par sinhronitātēm, kā grāmatiņa ir nonākusi pie cilvēkiem. Ļoti daudzu lasītāju vidū ir tādi, kas vispār nelasa grāmatas, bet šī ir burtiski ielekusi viņu rokās, vai nu grāmatnīcās, vai paskastītē J

Vai izmainījās cilvēku sastāvs, jautājumi, ar kuriem pie Tevis griežas individuālajās konsultācijās?
Nē, un ļoti lūdzu, kaut tā būtu.. procentuāli tik pat cik nāca sazināties ar tuviniekiem, arī turpina nākt, cik nāca uz informācijas lasīšanu, nāk joprojām, rindas garums uz priekšu kā bija gads, tāpat arī ir joprojām. J Viss ļoti skaistā balansā. J

Man pēc pirmās grāmatas sāka parādīties jaunas tēmas, jo cilvēki, kas izlasīja pirmo, sāka uzdot papildus jautājumus, atvērās tā kā jaunas durvis, tika vests tālāk. Kuri jautājumi cilvēkiem ir aktuāli pašlaik?

Atbildes uz jautājumiem jau vienmēr bijušas atkarīgas no paša jautātāja apziņas līmeņa, un tas nav 1.2.3.4., vai 5., tas vienkārši ir atkarīgs no tā, kādai atbildei cilvēks ir gatavs. Ļoti koncentrēti nododu visu vienā reizē, manās interesēs nav, lai cilvēks staigātu pie manis atkārtoti,- ja reiz atnāci saņem visu.
Vienam atbildes būs skarbas, bet ļoti tiešas, iespējams sāpīgas, tomēr, ja cilvēks nav gatavs saņemt šo spērienu, viņš nekad pie manis neatnāks. Otram atbilde uz jautājumu-sāp kāja, ko darīt, būs cēloņa atrašana un ieteikumi rīcībai. Un, iespējams, viņš turpinās meklēt.
Bet trešajam atbilde uz jautājumu-sāp sirds būs dziļākajā līmenī savas programmas nomaiņa, un aizejot viņš nekad nebūs tāds kā agrāk.
Man pašai patīk vislabāk cilvēkos, kad viņi atnāk- viņiem krīt maskas..visas! Viņš paliek kails savā patiesībā, un viņa satikšanās pašam ar sevi ir pamatīgs pārsteigums.

Kā Tu pati izjūti šo laiku un to, kas notiek cilvēku prātos un sirdīs?

Es redzēju un joprojām redzu cilvēkos bailes no palikšanas ar sevi vienatnē, pirmām kārtām un tikai pēc tam visu pārējo, ko vien vari iedomāties... Un tad es domāju, -visi taču guļ, un tad, kad esi aizmidzis, vai tev ir bail no vienatnes? Bet tu patiešām taču tajā brīdī esi viens. Kā cilvēkam nav bail aizmigt? Aizmiegot taču pazūd kontrole pār līdzcilvēkiem, kredītiem, darbu, atbildību utt. Es domāju par to, ka cilvēkam ir bail nekontrolēt kaut ko, viņš ir nemitīgā sasprindzinājumā, jo ir jākontrolē rīta zvans, sava, citu rīcība utjpr, viņš ir tik tālu prom no sevis.
Tomēr pāri visam es redzu skaistumu un Visuma humora izjūtu. Visur- cilvēku attiecībās, cilvēku emocijās, darbībās, sejās, dabā. Visa eksistence ir viens liels prieks, dzirksteļojošs un sprāgstošs. Un īsts.

Varbūt vēlies vēl kaut ko piebilst?
Mani dziļi aizkustināja kāds vēstījums no dēla, kas ir Mājās, māmiņai, kas bija ieradusies uz saziņu ar viņu. Tas iedeva apstiprinājumu- kārtējo, ka šī dzīvības enerģija, Svētība, kas ir kaut kas neizmērojami liels un mīlošs tavā sirdī atpazīst ik vienu dvēseli, ik vienu pieredzi, un tās ir savienotas vienā veselā.
Kad vien Tev manis trūkst, noņem nost no sava ķermeņa problēmu mēteli, noņem šaubu plecus, un skumju pieri, atstāj malā arī nosaukumu par sevi, māt! Kļūsti pavisam klusa un ielūkojies savā sirdī- ikreiz, kad Tu sveicināsi savu sirdi, zini, ka esmu tur...visa mana un Tava mīlestība ir tur, un apsolu, Tu jutīsi un zināsi!
Nav iespējams, ka Tu redzi tikai slikto. Tu taču redzi ziedošo pavasari, ieskaties ziedā, skaistajās krāsās, smaržās un atpazīsti tajā sevi, jo tieši tik skaists Tu esi, tieši tik skaisti ir tas, ka Tu esi. Tu esi dāvana pats sev, neizsakāmi skaista, ziedoša pieredze, kas plaukst un veras kā pumpurs un zied ilgi ilgi, līdz viņam ir dots ziedēt, un kad viņš aizveras, tas atveras citur un zied atkal no jauna, savādāk...


Dažas atsauksmes

Es pateicos Jums abām, mīļās meitenes, par fantastisku grāmatu! Pēc pirmās dienas lasīšanas sapratu, ka manī mīt bailes saistībā ar nāvi, man ir grūti pieņemt visu, kas šajā grāmatā ir rakstīts, bet izlasot līdz galam, man kļuva daudz vieglāk. Sirdī palika salda pēcgarša. Domāju, ka noteikti atgriezīšos pie tās pēc kāda laika, kā tas notiek runājot arī par visām iepriekšējām Intas grāmatām. Vienīgais, varbūt šoreiz nedaudz pietrūka Intiņas rakstītā, bet milzīgs paldies par tik personisko grāmatas beigās ievietoto dienasgrāmatu! Paldies gan Lindai, gan Intai par atklātību, savā ziņa arī par savdabīgu kailumu…Vēlos kārtējo reizi pateikties par grāmatu, kuru lasot, gan raudāju, gan smaidīju, gan dziļi pārdzīvoju izlasīto. Paldies! I.
*

Uzrakstīt jau gribēju sen, kad pirms mēneša izlasīju grāmatu, bet saņemos tikai šodien. Paldies par grāmatu! Pirmo reizi dzīvē izlasot kādu grāmatu, es to vienkārši samīļoju ;) 
Grāmatu nopirku, tikai sadaļas "Dvēsele, kas izvēlējas neatnākt" dēļ... izlasot šo un arī Andas stāstu līdz sirds dziļumiem sapratu par ko runā Anda... visas tās sāpēs, izmisums un pilnīgi visi tie paši jautājumi. Tieši pirms gada pēkšņi apstājās mana dēla sirds un sonogrāfija rādīja klusumu... ... ... Visa mana pasaule sabruka, mani pārņēma izmisums, skumjas, dusmas un netaisnības sajūta, iestājās pilnīga tukšuma sajūta. Dieva nav, nekā nav, tikai tumsa un tukšums... Visu šo gadu esmu sevi iepazinusi no jauna, novērtējusi tagadni, kārtojusi savas attiecības ar pagātni un meklējusi jaunas iespējas nākotnei. Kopā mēs bijām 30 nedēļas, maziņš cilvēkbērns, kurš ar savu īso klātbūtni, man tik daudz ko deva un dod. 
Izlasot grāmatu, protams,ka es izmisīgi meklēju atbildi - KĀPĒC? Cerēju to atrast grāmatā, es neatradu atbildi uz - kāpēc?, bet atradu citas atbildes un atradu mieru. 
Es beidzot palaidu savu bērnu. Es visu šo gadu biju domās ar viņu, man likās,ka viņš Debesīs ir vientuļš, bezspēcīgs un pamests. Grāmatu lasīt pabeidzu ceļā uz Baltkrieviju, tur mēs ar gidi apmeklējām pareizticīgo Baznīcas, katrā ieejot un noskaitot lūgšanu un aizdedzinot svecīti, man beidzot radās sajūta,ka esmu viņu palaidusi,viņš ir devies Mājās. 
Es sajūtu, ka mana Dvēsele ar mani runā, man tikai ir jāizprot, jāizjūt tie mirkļi labāk. 
Es vairs nemoku sevi pārmetumos,ka neesmu laba un cītīga Kristiete, kas regulāri iet uz baznīcu un pieder kādai draudzei, es paņemu un dodu tik cik šajā mirklī spēju un ko spēju, tikai tik cik varu izprast un man vajag. 
Man ir laba sajūta par dzīvi un uzdevumiem uz zemes, jo man jau bija pašai sava teorija par to, bet grāmata man to sajūtu nostiprināja. 
Es visām savām draudzenēm stāstu par grāmatu un dalos ar to, lai arī viņas var izlasīt un tad mums ir sarunas un diskusijas ;) No sirds pateicos par grāmatu un doto iespēju uz savu dzīvi paskatīties no cita skatu punkta! M.
*


Brīvdienās izlasīju grāmatu. Tā ir LIELISKA. Neiztiku bez paraudāšanas, tajā sajutu mīlestību, līdzjūtību, sapratni, cerību...viss ir jauki tikai brīžiem ieskrienu tā kā strupceļā jo parādās tāda neizsakāma tukšuma sajūta kaut kur dziļi iekš sirdī - dvēselē, ka saproti kaut kas pietrūks bet kas, kā to iegūt un saprast. Saproti ka tā kā ir dzīvots līdz šim tā nav dzīve un tā vairs nevēlies bet kur un kā spert to soli nezināmajā jo ir tik daudz baiļu un nepārliecības, bet jāsāk ar maziem solīšiem un tad jau izdosies. Novēlu Jums radošumu turpmāk- I.

*


Beidzot arí manàs rokàs ir nonàkusi tava/júsu gràmatiņa.Vakar pašà vakarà pieķēros,tà kà bija dikti vēlígs, tiku lídz 46lpp.,jo apziņa,ka jàiet taču gulēt,jo rít jàbút možai savai triotnei.Lasíju un asaras pašas bira,no malas varētu šķist,ka kaut kas nav kàrtíbà ar manu emocionàlo pasauli. Vienmēr man ir bijis esamíbas jautàjums sevî..kapēc tieši es esmu te un tagad..kà skats no malas.Esmu pagaidàm izlasíjusi vienu niecígu daļiņu,bet jau tagad varu teikt,ka gràmatà ieliktais un izklàstítais ir vienkàrši kaut kas neatsverams.Kaut kas burvígs cilvèkiem,kas neuztver visu laicígu,kam ir tàpat kà man,domas par kaut ko dziļàku seví un notiekošo sev apkàrt.Paldies Tev un jums!Jau tagad nevaru sagaidít turpinàjumu! I.


*


Nupat, nupat jau ir tā, ka nevaru turēties pretī vēlmei uzrakstīt. Uzrakstīt, lai iepazītos... Nevaru to izskaidrot, jo tā iepriekš neesmu darījusi. 
Pirmā mūsu tikšanās bija Dvēseles Mājas atklāšanas svētkos, kad tikpat neizskaidrojams spēks mani aizveda uz šo pasākumu. Iegāju telpā un man jau sāka birt asaras... Noraudāju gandrīz visu tikšanās laiku. Tas bija pilnīgs kosmoss, kopā dziedāšana vispār norāva jumtu un nestādos priekšā, kā tas izskatījās no malas 

Lai nu kā, arī ar grāmatas lasīšanu negāja citādi... Bet riktīgi taupīju katru lapu, lai asaras pēc iespējas ilgāk, dziļāk un pamatīgāk atvērtu manu sirsniņu. Kopš tā laika, laimes asaras birst ļoti bieži. Tās mijās ar smiekliem un izbrīnu, kas ar mani notiek. A

*

Sveiciens autorēm. Pāris nedēļu no grāmatas izlasīšanas neesmu atgājis no šī saviļņojošā piedzīvojuma. Vienas grāmatas eksemplārs ir pārlasīts vismaz 4 reizes, jo tik cilvēku esam ģimenē. Jāatzīst kā pārdesmit lpp. grāmatā ir pasvītrotas kā īpaši svarīgas. Pateicība jums un laikam draugiem tur augšā par tik prātu mierinošiem un aizraujošiem tekstiem. Ar nepacietību gaidot kādreiz lasīt ko līdzīgu no mūsmāju autoriem, jums- Linda un Inta. E.

*

Labdien. Mana draudzene man uzdāvināja dzimšanas dienā grāmatu "Dvēseles Mājas". Šobrīd to lasu un gribēju pateikt lielu paldies par Jūsu darbu un sūtību. Tie ir impulsi un mazi gaismas grūdieni, lai mēs katrs atrastu ceļu pie mīlestības. Paldies. Lai Jums viss izdodas. S

*

GPaldies, mīļās meitenes, par grāmatiņu! Sajūtas grūti izteikt vārdos - izbaudīju, izdzīvoju,atpazinu sajūtas, sapratu piedzīvoto...!!! Paldies par tikšanos ar Ligitiņu! Pakavējos skaistās atmiņās un kopā piedzīvotajā! Jau gaidu nākamo. G.

*

Šorīt pabeidzu lasīt Jūsu “Dvēseles mājas” un vēlējos pateikties par īstuma, sirsnības un Dvēseles gaišuma sajūtām, kas plūda ,lasot grāmatu! Guvu iekšēju mieru, izskaidrošanu, izpratni un gaišumu. Lai Jums skaists Dvēseles ceļš!! Veiksmi un izdošanos visos labajos darbos! Sirds pateicībā, E

*

Tā grāmata ir satikšanās ar sevi, vairākārt uzduros uz domām un pieredzes, ko pazīst arī mana dvēsele un tas ir kā aiziet uz ilgi gaidītu balli un izdancot sevi laimē un priekā...V.
*

Gribēju Jums un Intai pateikties par grāmatu ''Dvēseles Māja''. Pēc Mīļotā nāves grāmata bija kā manas Dvēseles mierinātājs, dziednieks. Ceru, ka Mīļotā Dvēsele ir mierā un Mājās! Paldies Jums!I.

*

Labdien. Mana draudzene man uzdāvināja dzimšanas dienā grāmatu "Dvēseles Mājas". Šobrīd to lasu un gribēju pateikt lielu paldies par Jūsu darbu un sūtību. Tie ir impulsi un mazi gaismas grūdieni, lai mēs katrs atrastu ceļu pie mīlestības. Paldies. Lai Jums viss izdodas. S

*
Esmu izlasījusi- gandrīz divas dienas ar svētīgām asarām un ik pa laikam teikumu pārlasīšanu, lai izgaršotu un šo sajūtu paturētu ilgāk.
Jau tad, kad nojautu, ka rakstāt kopā- šķiet, ka tā bija vasara, sāku gaidīt šo grāmatiņu, kaut īsti nesapratu kāpēc. 
Cik sevi atceros- vienmēr esmu zinājusi, ka esmu Dvēsele un šī ir tikai viena no manām dzīvēm. Varbūt tāpēc arī diezgan agri sāku redzēt savas iepriekšējās... Aizgājēju tēma man atkal vispār nav šķitusi aktuāla, jo vienmēr bija sajūta, ka tieši palicējiem ir grūtāk un viņi raud par sevi nevis aizgājēju.Izlasot, sapratu, kāpēc tik ļoti gaidīju to.
Grāmatiņa man sniedza:
*Vispirms jau jūsu abu enerģijas mijiedarbības baudījumu- patiešām to baudīju ik mirkli!
*Sapratni un pieņemšanu par cilvēcisko mūsos. No sirds raudāju, lasot pieredzes stāstus. Tie iedeva tādu autentiskuma sajūtu, kas ļāva man to pieņemt un just līdzi...
*Mierinājumu, kas ļauj vairāk pieņemt savas tagadējās mājas- ķermeni, un spēles, ko sauc par zemes dzīvi, dzīvošanu. Mani vienmēr no jauna pārsteidz, cik dziedinoša un atvieglojoša sajūta ir brīžos, kad saproti, ka neesi viens, kaut katrs jūtam tikai sev raksturīgi un neatkārtojami.

Ļoti priecīga esmu, ka rakstāt arī par piedzimšanu. Šī ir mana tēma- ne par velti mana nodarbošanās ir saistīta tieši ar to. :) Jau pirms vairākiem gadiem kādā meditācijā piedzīvoju sajūtu- neaprakstāmu, tīru prieku un tādu kā zinātkāri, apņēmību, kad kā dvēsele nācu iemiesoties, to silto Māju sajūtu, kas bija gaismā, taču ātri vien, vēl esot mammas vēderā, viss palika šaurs un melns. Man bija bail dzimt, es vispār to vairs negribēju. Visus šos gadus pēc šīs meditācijas es meklēju iemeslus- nu, kāpēc tik strauji mainījās manas sajūtas, kas tāds varēja notikt. Visi meklējumi bija velti, atklātais manī nerezonēja un bija skaidrs, ka atbildes nav... Kad pēc Daces pirtiņas kādā vebinārā, Intiņ, Tu īsi izmeti šo frāzi par meditāciju un sajusto, manī uzvirmoja neizsakāms prieks un miers. Esmu pieņēmusi. :)
Pati grāmatiņas rašanās jau ir dziedinošs process, kas parāda, cik fantastiski var materializēties uz zemes mūsu kā Dvēseles izpausme!!! 

Intiņ- Tu mani iedvesmo un parādi, cik ļoti harmoniski ir iespējams būt šeit uz zemes- DAROT to, kas patīk un saskan ar Dvēseles vēlmēm. Arī grāmatā Tava strukturētā pieeja bija jūtama, kas man ļoti patika!

Lindiņ- kad pirms gada noklausījos interviju ar Tevi, tajā dienā manī bija tāds prieks! Es biju atradusi kādu, kurš runā man vissaprotamākajā valodā! Kad Tevī klausos- manī nav jautājumu, nav nesaprotamu terminu ir vienkārši būšana, pilnīga brīvības sajūta...

PALDIES jums- domāju šī grāmatiņa ir tieši ĪSTAJĀ laikā tapusi, lai izmainītu ļoti daudzu cilvēku dzīves redzējumu!😇
P.S. Jau tagad piesakos par nākamās grāmatiņas par attiecībām 1.lasītāju!😀
No sirds-A.
*

Ļoti gaidīju grāmatiņu, jo tā sanāca, ka tieši mēnesi pirms iznāca (dzima) jūsu grāmatiņa, es sadzirdēju savu Dvēselīti (nu jūs saprotat ko TAS nozīmē)!
Tātad Jūsu grāmatiņu biju nejauši izvēlējusies, kā pirmo - ceļā uz Dvēseles izprašanu.
Grāmatiņu saņēmu tieši Ziemassvētku priekšvakarā un izlasīju Ziemassvētku laikā, brīvdienās kopā ar ģimeni un pēdējos teikumus lasīju ceļojumā Prāgā, citējot dažus teikumus savai ģimenei! : ) 

Mīļās - cik ļoti tā aizkustināja mani. Man patika viss. Gan jūsu vieglā saspēle, gan dziļās atziņas , kas sniegtas vienkāši saprotamā formā, gan bezgalības robežas pārkāpšana un Dvēseļu vēstījumi. Tas ir izcili, kā spējāt savienot savu personīgo pieredzi ar šo Smalko Dvēseļu pasauli! Gribu pateikties Jums no Sirds, jo šī grāmatiņa dara brīnumus un Jūs abas esiet Brīnumi. Grāmatiņa, ne tikai prātam ir saprotama, tai ir ļoti gaišas un smalkas vibrācijas, kuras turpina dzīvot manī.....un liek manai Dvēselītei gavilēt! 
Gribu teikt ar vārdien no filmas "Avatars": I See You!
Paldies, paldies, paldies Jums abām! Šī jūsu divu Dvēseļu sinerģija nes simtkārtīgu enerģijju uz zemes ! A.
*

Jaunībā tiku pie mazas lapiņas ar tekstu (Šai pasaulē raugos ar atvērtiem plakstiem; es ilgi mitu starp ēnu rakstiem; vairs neesmu draugos ar pusnakts saliem; es ilgojos nokļūt pie saules paliem. Jā, zinu - tur sadegšu spožajā laismā; bet tomēr es iešu; es gribu būt gaismā)
Ik pa desmit gadiem ši lapiņa uzradās, te, virtuves atvilknē, te, pie rotas lietām, bet roka "necēlās"izmest. Kad sāku piedalīties Intas pasākumos - atcerējos par šim rindām. Man pat bija bail no pēdējās. Tagad izlasot grāmatu, sapratu, kas ir Gaisma.

Grāmatu iesāku lasīt janvārī un mēneša beigās aizgāja mana mamma. Gandrīz sakritība un laime, ka man bija zināšanas no Dvēseles māju grāmatas. Mammai bija 87 gadi un viņa teica, ka esot nogurusi dzīvot. Svētdien vēl priecīgi parunājāmies, nekas neliecināja par aiziešanu. Pēc 4 dienām bija insults. Ātrā palīdzība un slimnīca bija diezgan nervozi( reāli to paveica māsa).
Man bija sajūta, ka jāpalīdz Dvēselei aiziet, jo viņa šai dzīvē visu jau paveikusi un var dodies projām. Izteicu pateicību, par audzināšanu un līdzās būšanu. Centos runāties ar mammu ( varbūt viņas Dvēseli), ka viņa var droši doties, redzēju taku, noklāju sarkanu celiņu, lai viņa var aiziet godam. Man tika teikts, ka jābrauc uz slimnīcu atvadīties, bet es jau to darīju... Pēc nedaudz dienām, sirds neizturēja un mamma aizgāja. Jutos noskumusi, bet labi. Grūti bija neatzīties, ka neizjūtu māmmas aiziešanu kā milzīgas sāpes, bet kā laimīgas skumjas, kas jāizdzīvo.
Biju ļoti jūtīga un radās iespēja piedalīties intuitīvās gleznošanas nodarbībā, kur man izdevās krāsās( balts, zeltaini dzeltens, violets) uzzīmēt un palaist viņas Dvēseli projām. Vismaz man tā likās.
Tagad jau redzu, ka mamma laimīgi smaida uz mākoņa maliņas. Pateicībā un mīlestībā. I.
*
Par cik man ir jāstāv stabili uz zemes un jāpieņem svarīgi lēmumi ikdienā uz grāmatu, kas bija uz tēva plaukta skatījos kādu mēnesi. Pirms vairākiem gadiem atvadījos no sievas, smagas slimības dēļ, viss kā standartā pienākas, bēres un aizmirstam, bet kā lai Tev saka, es viņu jutu tāpat,goda vārds jutu. Dvēseles mājas izlasīju nedēļas laikā, tā kā gremojot nenormāli labu ēdienu. Es Tev nevaru izstāstīt to laimes sajūtu, kāda pārņēma. Es izgāju uz ielas un uz cilvēkiem pilnīgi savādāk skatījos, man likās, ka es esmu kaut kāds virs zemes. Nu, ne jau kā aizgājis pa pieskari, bet tā nenormālā laimes sajūta bija tāda dāvana. Viss ir pilnīgi skaidrs, kur, kas, kapēc, visas atbildes pēkšņi ir zināmas. Kā tas var būt? Es joprojām to nemāku izskaidrot vārdiem. Man vispār liekas, ka to grāmatu, kas LIELS raksta. Cilvēks domās, ka laimes veseris ir kas ļoti smags līdz paņems šo grāmatu rokās. J

*
Tikko pāršķīru pēdējo lapaspusi grāmatai Dvēseles Mājas. Es vēlējos pateikt Paldies Jums abām par dalīšanos šajā vienreizīgajā pieredzē. Es ticu, ka katrs lasītājs iegūst savādāku pieredzi lasot šo grāmatu, arī es :) Arī par mūsu mīļajiem aizgājējiem. Es ļoti ilgi nevarēju saprast, kādēļ liktenis atņēmis divām mazām meitenēm (man un māsai) vecākus, un viņi taču bija tik jauni! Līdz saku lasīt grāmatu jau pieņēmu, ka tāds ir liktenis un tāds mans dzīves ceļš. Bet pēc šīs grāmatas ir daudz daudz lielāks sirdsmiers, protams nebija viegli un nav viegli, bet zinu ka tāds ir manas dvēseles ceļš un man ir jāgūst šāda pieredze. Bet es esmu ļoti pateicīga, ka jau 24 gadu vecumā es eju šo gaismas ceļu un spēju visu pieņemt ar, tā teikt Dvēseles acīm (nav ne jausmas vai tā saka kāds, bet es priekš sevis izmantoju šādu terminu).
Atgriežoties pie pateicības par grāmatu, es ieguvu tik daudz, emocijas, atbildes uz jautājumiem, sapratni, ka neesi viens domājot savādāk kā šajā materiālajā pasaulē pieņemts un tās sajūtas.. Un tās asaras un saviļņojums, kas pilnīgi šķietami ne pa tēmu uzjumdī , neizskaidrojamā momentā lasot grāmatu. PALDIES :) K.

*



Jā, pārlasot dažas no šīm atsauksmēm, asaras saskrēja acīs atkal. Tas no siržu rezonanses. Ir laime tādu piedzīvot un šajā rezonanses stāvoklī nonākt. Tas notiek tieši tad, kad ķermenis sajūt divu vai vairāku dvēseļu prieku par satikšanos, savibrēšanu, kopīgo vilni...

Tagad kārtojot, meklējot pa epastiem un FB vēstulēm šīs atsauksmes, es smaidu, ka absolūtais vairākums no Jums mūsu uzrunā kā Lindiņu un Intiņu- tā, kā mēs pašas viena otru!!! Tas ir tik brīnišķīgi un silti!
Es no sirds pateicos par šo siltumu, atsaucību katram lasītājam, bet galvenokārt, Debesīm par impulsu, plūsmu un uzticēšanos!!!


Sirsnībā-
Inta un Linda
P.s. Grāmatas ir pieejamas Jāņa Rozes grāmatnīcās!




Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru