Saruna ar Aliju par dzīvi un to, kas pašlaik notiek

Mēs vienkārši satikāmies, kā dažreiz satiekamies, lai padzertu tēju, padalītos jaunumos un

sākotnēji nebija domas, ka es rakstīšu par šo tikšanos.

Kopš iepazinos klātienē ar Aliju, ir pagājis nedaudz vairāk kā gads. Kopš intervijas, kas kļuva par visu laiku lasītāko manā blogā, mēs esam daudz kopā paveikušas un es esmu pieredzējusi ne tikai skaistu sadarbību ar viņu, bet arī ļoti daudz brīnumainu pārmaiņu savā dzīvē. 

Atceros, ka, toreiz pirmajā seminārā, kur es biju kā dalībniece, viņa mani uzrunāja un lūdza uzrakstīt, jo redzēja, ka es rakstu :) Toreiz viņa teica, ka pēc viņas semināriem cilvēkiem mainās dzīves un ļoti. 

Nepierakstīšu to tikai viņai(un arī viņa to nepieraksta sev, bet gan Debesīm), bet manas dzīves notikumu ķēdīte ļoti cieši savijās ar visu, ko viņa teica un darīja. Un piepildījies ir viss, kam es neticēju! Un tie, kas zina par to, kas ir mainījies manā dzīvē, neļaus samelot :)

Nav tā, ka visiem piepildās viņas sacītais, jo pašam ir jābūt gatavam pārmaiņām un pašam ir nopietni soļi jāsper, lai izmaiņas notiktu. Mēs ar Debesīm un Dievu esam partneri un katram ir jāizdara sava daļa.

Esmu pateicīga Alijai par visu, kas caur viņu ir noticis- gan mūsu kopējā sadarbības procesā, gan manā dzīvē. Esmu pateicīga par mūsu garajām sarunām gan pa telefonu, gan dzīvē...

Viņa nāk ar ļoti spēcīgām enerģijām un man ne vienmēr ir bijis viegli būt tajās. Tā bija  un ir vērtīga pieredze.

Esmu pateicīga visiem, kas nāca, brauca un kļuva par daļu no šīs pieredzes.

Tagad jau zinu, ka viņa runā un runā, ļaujot plūst tai enerģijai, un tā saziņa lielākoties notiek nevis vārdu un prāta, bet daudz dziļākos līmeņos.

Tā arī šo piektdien mēs pēc ilgāka laika satikāmies, un arī es sajutu tās jaunās vēsmas, kas ir ienākušas Alijā. Es vienmēr esmu sapratusi viņas sargāšanos un laipno distanci, pastāvīgo tēlu cilvēkos un apbrīnojusi viņas spēju šo tēlu uzturēt. 

Aizaizvakar es viņu sajutu tik cilvēciski brīvu un vienkāršu kā nekad, un manī radās vēlme padalīties šajā enerģijā, šajā plūsma ar tevi, kas nāk no vārdiem un rindiņām.

Viņa bija priecīga dalīties un te nu tas ir- daļiņa no mūsu sarunas. 

Par pazemību, paļaušanos un šo laiku

Ir ļoti svarīgi pārstāt uztraukties. Uztraukšanās un stresoša ir lepnības izpausme. Tas liecina, ka tu vispār esi aizmirsis, ka Dievs eksistē, ka vēlies visu pats darīt, ka uzskati, ka pats labāk zini kā. Tu saki: es pats, es pats, es pats... visu zinu, visu varu, visu saprotu...

Pat cienījamam cilvēkam ceļš uz priekšu atvērsies tikai tad, kad viņš atbrīvosies no pēdējās skabargas sevī- ''es pats'', pārāk jau patstāvīgs, pārāk grib visiem palīdzēt, bet nevienam tu neesi parādā, un neviens tev nav parādā. Varbūt, ka tie, kam tu palīdzi, pateicoties tavai palīdzībai, ir iestrēguši savā ceļā. Viņiem vajadzētu piecelties un iet savu ceļu, bet tu turpini un turpini tos barot ar savu atbalsta enerģiju. 

Tādēļ, tieši tādēļ tev pašam kaut kas dzīvē nenotiek. Pasaki citiem, lai viņi paši nopērk sev makšķeri un pārstāj gādāt viņiem zivis. Tavs laiks var beigties, jo tev ir atvēlēts tik, cik ir atvēlēts. Ir jāciena savs laiks. Tas ir tavs laiks. Tu neesi visiem. Tērējot visiem, tu vari kaut ko ļoti būtisku atņemt pats sev.

Par vecākiem, bērniem un robežām

Piemēram, par vecākiem. Pienāk brīdis, kad vecāki saprot- bērni ir izauguši. Viņi vairs var tikai dot padomus, un arī tikai tad, kad tos lūdz, var atbalstīt un būt blakus. Bet viņiem vairs nav tiesības iejaukties, ielauzties vai piespiest bērniem būt daļai no pašu dzīves. 

Ir jāsaprot, ka bērns ir izaudzis un ir jāapstājās. Daudziem izpratne ir, bet viņi nespēj apstāties, ne tikai ieraduma dēļ, bet bieži vien tādēļ, ka sevis ta vairs nav. Savas dzīves nav, tā ir pazaudēta. Jau sen ir notikusi pārslēgšanās no sevis un citiem (bērnu vai darbu) un izrādās, ka neproti vairs dzīvot savu dzīvi. Viņi nejūt šo zelta robežu aiz kuras vairs nav droši, jo tu ielauzies jau pavisam citās enerģijās, citās sfērās. Bet Tu vēl neesi sapratis, cik svarīgi ir laikā apstāties.

Ir jājūt robeža starp savu dārziņu un kaimiņa dārzu. Tas ir svarīgi, jo ir daļa, kas ir paredzēta katram cilvēkam (доля, которая отведена каждому человеку). Ir pieticība, ir cilvēciskums, ir iekšējās robežas.

Iedomājies, ka uz dārzu robežas aug ķirsis un daži zariņi ir ieliekušies tavā dārza pusē: tu vari noplūkt kādu no tiem un domāt, ka tev uz to ir tiesības, kaut ķiršu koks atrodas kaimiņa dārzā, bet vari arī palūgt kaimiņam atļauju noplūkt šo ķirsi. Bet ir arī tādi cilvēki, kas ne tikai no savas puses noplūks, bet arī ielīdīs kaimiņa pusē un paņems tur. Esmu redzējusi visādus.

Par mūsu atbildību

Mēs visi esam dažādi. Bet mūs vēro. Visums mūs vēro. Un agri vai vēlu atjaunos harmoniju, ko mēs esam izjaukuši. Caur mums pašiem atjaunos. Un šis process var būt ļoti nepatīkams.

Kā kolhozu laikos mēs bijām pieraduši ņemt to, kas 'slikti stāv''. Viens nedaudz paņēma, otrs kādu nieku... Bet sirdsapziņas līmenī tas, kā zīmogs nosēžās. Atceries, ka Visuma telpa (пространство) tevi vēro. Ieraudzīs visu, kas sakrājies dzīves laikā un cilvēks nesapratīs par ko viņam pēkšņi kāda slimība, diagnoze, depresija. 

Tu vari uzreiz nesaprast, kādēļ tev ir depresija, bet kad atnāk izpratne, tad tu atzīsties sev, ka nebiji patiess, nebiji godīgs, iekāroji ko svešu, skaudi savai daudzenei par viņas vīru, dzīves apstākļiem, par viņas izskatu varbūt... Tu skaitīji to, kas tev nav, bet to, kas ir, neredzēji un nenovērtēji. 

Saprotiet, tikai pēc tam atnāk izpratne par to visu, un šī traucētā, izjauktā harmonija caur dzīves likstām un slimībām grib atjaunoties un to dara caur cilvēka izpratni, atzīšanu un nožēlošanu. 

Kad cilvēks apzinās cēloni, bieži notiek, ka slimība pazūd, uzsūcās arī bez ārstiem un zālēm... Un tu saproti, ka varbūt vienkārši vajadzēja ieraudzīt savas slimības cēloni. Bet cēlonis ta esmu es pati, es pati esmu atbildīga par to, kas manī ir iekšā sakrājies- no turienes esmu savilkusi, no šejienes...ko vajag un, ko nevajaga. Šīs nevajadzīgās lietas aizņem vietu tavā telpā- vai nu tu tās nelieto, vai tās ir vispār bez pietietojuma, vai arī tās tev neatbilst. Un vienā baltā dienā tu saproti, ka tava enerģētiskā telpa ir tavs mājoklis- ko tu ar to esi izdarījis! Kāds tas ir!? Elpot grūti, vietas vairs nav sev pašam.

- Mani uzrunāja, ka jūs akcentējāt uztraukšanos un nepaļaušanos uz Dievu, kā lepnību.

Tā arī ir tīrākā lepnība, kas saka, ka ''es paļaujos uz sevi'', pat zinot, ka tas ir nepareizi, vienalga turpinu stresot, uztraukties un domāt, ka es pats tikšu galā, ko tur Dievu traucēt. Tas galīgi nav prātīgi. Tev ir cīnītāja raksturs, tu centies, pieliec pūles, redzi laiks iet, enerģija iet, spēki zūd, bet cerētā rezultātā kā nav, tā nav. Tak apstājies, jel beidzot. Kādēļ tērēt savu enerģiju, ja var netērēt? Kādēļ izmest ārā laiku, ja to var nedarīt?

Protams, ka var 10 gadus pazaudēt dzīvojot ar vīru, kas tevi tevi nemīl, ko tu nemīli, kurš traucē tev. Tu pat apzinies, ka tas galīgi nav tavs cilvēks, ka viss jau ir atsrādājies, bet tu vēl 10 gadus velc, tieši tāpat, kā viena sieviete vakardienas konsultācijā.

Viņa saka, ka 12 gadus jau šādi dzīvojot. Un es viņai saku: ziniet, var būt arī tā, ka mēs satiksimies vēl pēc 12 gadiem un Jūs man teiksiet: ''es jau 24 gadus dzīvoju ar šādu vīru''. Izvēle vienmēr ir mūsu rokās. Kam no tā ir labi?

Jā, var arī pēc 10 un vairāk gadiem izmanīt savu likteni. Bet kāda ir jēga, ja to var un vajag izdarīt jau tagad? Var jau sevi attaisnot, kā vien ienāk prātā: ''jā, es viņu ļoti mīlēju kādreiz, jā mums tur bērni... Tā ir sevis nodevība, tā ir mazdūšība, nespēja sadzirdēt sevi, sajust Visaugstākā gribu, ļauties tai. 

Vienmēr ir kāds Augšā, kas vadīs tevi un būs tev blakus... pat tad, kad tev šķiet, ka tu dari visu pareizi, pat tad vēl raitāk ies, ja tu ikdienā lūgsi:

Dievs vadi mani, ļauj man sajust tavu gribu un sekot tai. Iesim kopā. Dod man noticēt un paļauties, ka esmu uz pareizā ceļa

Par pareizajām izvēlēm

Man daudzi cilvēki, ļoti daudz ko sasnieguši un paveikuši nāk vien tādēļ, lai pārliecinātos, vai iet pa pareizo ceļu. Es viņiem jautāju, kāpēc jūs esiet atnākuši, jūs tak visu pareizi dariet, pareizi... Es viņiem saku, ka viss ir labi un pareizi. Un mēs tā skaisti parunājamies par garīgajām tēmām... Es esmu kā tulks, kā pavadonis, kas viņam nodod dvēseles vēstījumu.

Bet mēdz arī tā, ka atnāk cilvēks, kam viss ir slikti, kurš saprot un jūt, ka iet galīgi nepareizajā virzienā. Saku: Sen jau ej, bet turpini, cerībā, ka iziesi uz pareizo ceļu, ka tie ir tikai dzīves pārbaudījumi. Bet tā ir sevis pārvērtēšana, tu pārāk sevi noslogo, pārāk daudz domā, ej prāta pavadā. Prāts ir Tavs priekšnieks, tavs manipulators, tavs tirāns. Tavs prāts skrien pa priekšu. Un pat tad, kad tu zini, ka prāts nav galvenais varonis tavā dzīvē, vienalga turpini skrien tam iepakaļus. Tas ir paradoks. Tā ir tumsonība (невежество) savā ziņā...

Piemēram, atnāk pie manis visādi cienījamas sievietes, kas nodzīvojušas attiecībās ilgus gadus. Un tur parādās viņu necieņa pret sevi, sevis nodevība- pat zinot, ka viņas ir izdarījušas nepareizo izvēli, apzinoties, ka tās nav īstas abus augšupceļošanas attiecības, viņas turpina vilkt garumā. Veidojas mīlas trijstūti un četrstūri, viņas tik cer, ka vai nu viņš aizies no mīļākās, vai mīļākais aizies no sievas, vai, ka viņš mani beidzot apprecēs. Un pat tad, kad veselais saprāts saka, ka tas nekad nenotiks, viņas turpina cerēt.

Tas pats tai sievietei, par kuru pirmīt stāstīju- arī tur bija mīlas trījstūris. Ir skumji, ka cilvēkam ir dotas tik daudz iespējas dzīvē, bet viņš izvēlas palikt un spēlēties šajā līmenī, šajās enerģijās, un neiet uz priekšu. Reiz tas var atspēlēties pēc pilnas programmas, ko cilvēks uztvers kā sodu, bet kas īstenībā būs viņa paša izvēļu sekas. 

Ir attiecības, no kurām ir jāprot aiziet un ir tādas, kurās jānovērtē tas cilvēks, kurš ir blakus, jāiemācās nolikt malā savas pretenzijas un ambīcijas.

Es bieži konsultācijas saku arī tā: paskatieties, kas jums ie blakus, ieraugiet kāds cilvēks, par tādu vīrieti simtiem sievietes sapņo. Jums tā ir paveicies, jūs pat vēl to nespējat apzināties un novērtēt. Viņas bieži atbild: ko jūs sakiet, parasts vecis- to nedara un šito man nedod...

Es tad saku,- bet viņam ir brīnišķīgas īpašības: viņš nekad nav jūs krāpis, pat skatījies apkārt, pat domu pieļāvis, viņš mīl jūs pa īstam. Apkārt ir tik daudz skaistu sieviešu, bet viņš redz tikai jūs.

No sākuma viņa it kā nemaz negrib to dzirdēt, bet pamazām tas sāk aiziet līdz viņas apziņai. Un liek paskatīties uz otru  un ieraudzīt Cilvēku sev blakus.

Jo Tu nekad nezini, kas atnāks vietā, ja noraidīsi savu cilvēku. Un, vai atnāks vispār. Varbūt tas, no kā tu atsakies, ir labakā likteņa dāvana šajā dzīvē?

Vai bieži cilvēki nožēlo?

Ļoti bieži. Kāds nevēlas to izrādīt, bet es to redzu un saku, jā, jūs esiet pieraduši būt stipri, nēsāt masku...

Vakar bija sieviete- kādas juridiskās firmas priekšniece. Ļoti valdonīga iesākumā, bet es zinu, ka tās ir maskas,- manI tās netraucē, jo es redzu aiz tām. Viņa raudāja ļoti, kad teicu: jūs nespējiet novērtēt to, kas jums ir dots, jūs nejūtiet savu dzīvi, jums dāvāto mīlestību. Vajag tak būt tik aklai, tik kurlai, lai ar divām augstākām izglītībām, augstā amatā atrodoties, saprastu,- ko tas dod? Kad esi tik nelaimīga un neapmierināta? Padomājiet, kā jūs redz apkārtējie? Ar kādām acīm uz jums skatās? Viņi no jums baidās! Vai arī izvairās no jums, nevēloties trāpīties ceļā. Ne tikai jūsu padotie, -visi cilvēki. Es jutu, ka no viņas burtiski ir jānorauj tās visas maskas. Un, ziniet, viņa neizturēja. Un tas ir labi.

Vēlāk mēs pārslēdzāmies uz viņas bērnu, un tur jau viņa bija tik ļoti sieviete, mīloša mamma...

Cik ļoti daudz masku mēs nēsājam. Tā arī ir sava veida aizsardzības mehānisms. Bet, ja to nēsāt pārāk ilgi, pārāk bieži , tā maska mēdz tik ļoti mums pieaugt, ka zaudējam savu īsto identitāti, -tevis vairs nav, tu esi pazudis, tu vairs neesi pats, tu jau esi aizmirsis, kāds esi pats.

- Ļoti daudz spēka aiziet šādu masku uzturēšanai...

Ļoti. Jo tā jau nav viena maska. Maskas ir daudz- katrai situācija, katram cilvēkam un videi.

Dzīve ir interesanta. Pie manis nāk cilvēki, es runāju priekš viņiem, bet cik daudz saņemu arī pati! Un arī pati saprotu, ka man pašai jāiemācās sevi mīlēt pa īstam, kā es citiem stāstu. Bet iemīlēt sevi, tas nozīmē darīt, to kas patīk. Ir jāiemācās pateikt nē un izvēlēties sevi, kad tas ir svarīgi.

- Atcerieties gadu atpakaļ mēs sēdējām tepat, pie šī galdiņa viesnīcā un runājām par būtiskām lietām, par to, uz kurieni ejam, kas notiek pasaulē un Latvijā. Ir gads riņķī. Kas ir mainījies? Kas notiek?

Mēs dažādi skatāmies un redzam pasauli. Jūs (par mani) vairāk skatāties, kā garīgais dziednieks, dvēsele. Jūs neapzināti jūtiet cilvēkus daudz dziļākā līmenī, jūtiet viņu problēmas un enerģiju. Jūs burtiski redziet šo enerģiju. Jūsu jūtība palielinās ar katru dienu, ejot šo ceļu. Un, jo dziļāk jūs spējat redzēt, jo spēcīgāk sajūtiet enerģijas. Jūs sajūtiet šīs enerģijas, -cik daudz emociju, problēmu cilvēkos, kas ir apkārt. Daudzi meklē, kā attīrīt un dziedināt sevi, bet daudzi vēl nesaprot, nejūt sevi. Saprotiet?

Ja cilvēkam parādās iespēja just, tad nevajaga vairs palikt tur, kur ir. Vajag pielietot gribu, piespiest sevi doties uz priekšu. Nevajag gaidīt, kad kāds grūdīs mugurā, bet pats, - sakopo savu gribu un sper soli uz priekšu.

Tas ir līdzīgi kā no rītiem. Noskan modinātājpulkstenis, bet ķermenis vēl guļ, tev ir jāpiespiežas, jāsaņemās, lai pieceltos. Tāpat arī šeit. Ir jāpieliek griba, jāsakopo sava enerģija. Tā palīdz tev piecelties. Tu piecelies, pakusties nedaudz un viss, jau esi gatavs būt ierindā. Diena ir sākusies un tu esi gatavs iet tālāk.

Arī dzīves ceļā tā ir, - tev ir jāparāda sava griba, bet tu to nedari. Un tā tas turpināsies un turpināsies. Tev iedod iespēju, kādu grūdienu, ideju- tu noraidi, neizrādi savu gribu, atkal to neizmanto, mīņājies uz vietas, nespēj izlemt.

Zini, tevi var atpakaļ atgriezt- rēķinies ar to! Un vienā brīdī, tu būsi atkal ar tādu pašu vīrieti, vai vēl sliktāku, vēl sliktākos apstākļos, darbā... Tev šķiet, ka tas nogodīgi, nesaproti, kā tas ir sanācis, bet īstenībā tās ir tavu izvēļu sekas. Tu baidījies no kaut kā jauna, jeb noticēji, ka neesi gatavs, ka tev ir pierasts tur, kur esi, liekas, ka esi drošībā, zināmā vidē... 

Var būt tā, ka nevis tu esi atgriezies, bet tevi ir atgriezuši, lai dotu tev vēlreiz iespēju tomēr saņemt tās mācībstundas pēc kurām esi nācis. Tu neizmantoji savas iespējas, nenovērtēji Visaugstākā zīmes, nesajuti laika garu, saprotiet? Tevi nevis soda, bet it kā saka- atgriezies atpakaļ tajā bedrē, pasēdi, padomā, ko pats sev esi atņemis, neesi iedevis. Padomā, lai tev atkal iedotu jaunu iespēju. Līdz šim tev daudzas iespējas deva kā dāvanu, bet tagad nāksies jau vairāk piepūlēties, jo nenovērtēji, nesekoji savām sajūtām, savai sirdij...

Par sajūtām un cilvēkiem

Vai cilvēki ir savādāki? Tie, kas nāk pie jums?

Labs jautājums. Tas ir tik brīnumaini, kad es apzinos, cik ļoti abpusējas ir simpātijas pret Latvijas cilvēkiem. Mani tak tik daudz gadus te aicina, gaida. Tas patiešām ir brīnums, kas liecina vien pa to, ka ir kāda saikne, kāds uzdevums šeit...

Es sevi pieķeru pie domas, ka viss, ko mēs te darījām un daram nav bez rezultātiem. Tajā enerģētiskajā telpā, kurā darbojos, šeit Latvijā, ir palicis gaišāks. Ja nebūtu rezultātu tam, ko es daru, tad mani šeit nelaistu, es šeit būtu nevajadzīgs elements. Šeit ir tieši otrādi, es jūtu, ka esmu vajadzīga- vienmēr šeit viss sakārtojas vislabākajā veidā un cilvēki nāk tik brīnišķīgi! Augstākie Spēki vada un aizsargā (под подкровом Высших Сил), viss notiek pareizi un tā kā vajag. Atnāk tie, kam tas ir vajadzīgs, un kam nav, tos tā kā noved malā, - viņiem mainās plāni vai rodās šķēršļi.

Esmu pateicīga un jūtu, ka man Debesis saka: mēs tevi piepildām ar spēku, iedvesmu, enerģiju un mīlestību! Tu tikai dari, dod un dalies! Tu esi instruments- esi gatavs, uzskaņojies un ļaujies! Tad diena paiet viegli, komfortabli. Pat, ja vakarā krīti no noguruma, nogurums šis ir patīkama gandarījuma pilns.

Kāda sajūta ir par šo gadu?

Mums abām nevajag sapņot par to, ka būs vieglāk (smejās). Bet būs ļoti interesanti! Varu tikai pateikt, ka gads kopumā nebūs vienkāršs, tāpat kā arī iepriekšējie, taču klāt nāks daudz koncentrētākas enerģijas, notikumi, kas spiedīs. Laiks spiedīs. Nedod un nedos vairāk Augšas tādu garus termiņus, kā deva 5-10 gadi atpakaļ, pat gadu atpakaļ. 

Notikumu būs vairāk un tie būs sarežģītāki. Jo augstāk mēs paceļamies (arī par mums abām runājot), jo notikumi tam pakārtosies.

Cilvēkiem šodien tiek radīti apstākļi priekš attīrīšanās, transformācijas, dziedināšanās, dvēseles evolūcijas. Bet mēs savā ziņā ejam pa priekšu, kā pavadoņi un nevajadzētu sapņot, ka mums dos atpūtu, vai ļaus iet pensijā :) No mums gada ļoti daudz. Mēdz būt brīži, kad gribās visu pamest, būt tikai sievietei, sēdēt mājās, atlābt. Bet tas nebūs uz ilgu laiku. Tu jutīsi, ka tev tiek iedota enerģija (на тебя сбросили энергию), impulsu un atkal tu esi ieslēgts. Tu saproti, ka atlaides nebūs, mazāk darba nebūs, tieši otrādi- tev iedos pēc pilnas programmas, jo tavas enerģijas kļūst arvien spēcīgākas. Kas var nest, tam dod.

Mums abām ir ļoti paātrinājusies evolūcija, ļoti spēcīgi uz šo momentu, varbūt, ka jūs vairs tik daudz nerakstīsiet, bet bez darba arī neļaus būt, jums Augstākie Spēki gatavo jaunus sadarbības variantus, citos formātos, bet pavisam droši jūs nevarēsiet dzīvot parastu dzīvi, kādu dzīvo zemes sieviete. Un, jums tas patiks! 

Jo ilgāk dzīvo, jo vairāk saproti lietas. Lūk par šo gadu- tas nebūs vienkāršs, bet mums nebūs nekas briesmīgs, jo mēs esam pielāgotas jebkuriem apstākļiem, mēs tik ļoti sajūtam un reaģējam uz visu, kas notiek enerģētiskajā laukā, uz šīm jaunajām enerģijām, mēs spējam ātri, ātri adaptēties šīm enerģijas plūsmām. Mums nekas nedraud, izņemot to, ka tumsas spēki vēl vairāk traucēs. Pat apgaismotie svētie pastāvīgi lūdzās, lai spētu turēties pretī kārdinājumiem, uztraukumiem, bailēm. Katram var būt tādi brīži, bailes nepārliecinātība. Pat Jēzum Kristum bija. Mēs taču esam cilvēki, mums ir instinktīvā puse, pagātne, kas var izlīst un sevi parādīt. Taču pāri visam ir Gars. Un, kad Viņš ir kļuvis spēcīgs, esmu pārliecināta, ka atpakaļceļa vairs nav. Ka es nekad nespēšu būt vāja būtne, nekad. 

Tev no Debesīm dod tieši tavas iespējas. Izmantot tās vai nē- tas tavā ziņā. Nevienam tu nevari nodot savas spējas, savu talantu. Es mēģināju. Cik daudzi cilvēki, izgāja šīs mācības. Ziniet, lielais vairums, kā bija patērētāji, tā palika. Jā, vienam- diviem, atvērās spēja dzeju rakstīt, automātiskais pieraksts, viņi vēlējās, lai gaišredzība atvērtos... Es saprotu, ka apziņa vēl nav gatava, nav sasniegusi attiecīgo līmeni. Un, kamēr nav- tev tas netiks dots, kā instruments. Mēs visi esam apveltīti ar gaišzinību. Tad es pati sapratu, ka man tas nav jādara. Nav jāveido šādas skolas, kurās skolnieki uzdot tāda tipa jautājumus: man vīrs vakar aizkavējās, sakiet vai viņam ir mīļākā? Un tas jau ir uz skolas beigšanu! Tik daudz informācijas, mācību, prakšu, meditāciju- bezjēdzīgi! Ja apziņa bija tur, tur tā arī palika. Kad pienāks laiks, tad pienāks. Nevajag viņiem dot, dot un dot. Katram ir savs laiks un ātrums. Zināšanas nav tad, kad tu izlasījis vienu grāmatu, skrien pēc otrās, trešās utt.. Zināšanas ir tad, kad tu izlasi kādu fragmentu, dzirdi kaut ko no skolotāja, pasēdi, sajūti, izlaid caur sevi, paskaties pa logu, apceri, ieņem šo zināšanu sevī...

Atceries, ka tevi ved un tu pats nevari aizskriet ātrāk. 

Ziniet, mēs mostamies, un tas notiek pastāvīgi vienotā telpā, bez robežām laikā un ģeogrāfijā. 

-..Ir ļoti plašs kļuvis garīgo piedāvājumu klāsts...

Raugaties, kaut vai ņemam 70-80 gadus, dzīve bija vienkāršāka, prasību mazāk, māju varēja neslēgt ciet, bērnus droši vienus uz skolu laist... nebija tik daudz agresijas, dzīvnieku patversmju, neizcirta tādus daudzumos mežus...

Tagad, kad it kā ejam progresa virzienā, šī sabiedrības noslāņošanās ir arven skaidrāk redzama. Priekšplānā parādās tie cilvēki, kas ir gatavi modināt un aiz sevis vest citus, kaut vēl pāris gadus atpakaļ viņi to neapzinājās paši. Viņi tika gatavoti. Un arī tagad daudzi tiek gatavoti. Varbūt viņi vēl nav pārliecināti vai gana drosmīgi, lai izietu priekšā, vai vēl nesaprot ko un kā darīt, kā izpaust savu iekšējo sajūtu un uzdevumu. Tagad ir parādījies internets un tas paver iespējas sākt darīt ar sociālo tīklu palīdzību. Citi cilvēki jūt un pievelkās. Agrāk nebija šādu iespēju.

Kontrasts palielinās. Ir arī tādi, kas ir saņēmuši daudz zināšanu, daudz garīgās enerģijas, bet nav mācējuši to virzīt pareizajā gultnē. Ir talantīgi, gudri, viedi un izglītoti cilvēki, bet viņi padodās dažādiem kārdinājumiem un neiztur pārbaudījumu. Jau no seniem laikiem uz šīs zemes ir pretstāvējuši divi spēki. Tās ir kā divas monētas puses. Divas dievišķības puses. pat kari, revolūcijas un ciešanas bija nepieciešamas evolūcijai. Tās satricināja enerģijas, cilvēkus un kalpoja kā dzinējspēks, kā progresa virzītājs. Pēc katras tumsas nāk saullēkts.

Tas pats notiek arī šobrīd. Mēs ar jums jau redzam visu savādāk. Tādi pārmaiņu laiki ir bijuši vienmēr- katram ciklam savs sākums un savas beigas. Visos laikos ir bijuši augsti izglītoti, garīgi un apgaismoti cilvēki, tāpat, kā ir bijuši tādi, kas dzīvo pilnīgā tumsībā.

Kad skatāmies uz pasauli ar kosmiskām acīm, tad aizraujās elpa- cik brīnumainā procesā mēs esam ierauti, ņemam dalību, cik tas ir aizraujoši!

Ja vaicājiet par manu darbu, - tāda koncentrēta ir kļuvusi mana enerģija arī, mani lasījumi ir kļuvuši daudz visaptverošāki. Agrāk es redzēju cēloņus, enerģijas līdz mammai un tētim, tagad gribu vai negribu, atnāk vecvecāki un vecvecvecāki pat, kas vēlās dot vēstījumu, jo citreiz cilvēks, kas atnācis uz konsultāciju, nes savas vecvecmāmiņas enerģiju. 

Nesen vienā konsultācijā Kopenhāgenā arī jaunai sievietei atnāca vecvecmāmiņa, kura ir bijusi tik līdzīga it visā, skatienā, raksturā, darbībās... Viņa atbild, jā- man mamma visu laiku to stāstīja, vilka paralēles... Es viņus nesaucu, un tas nenotiek tāpēc, ka es to vēlos, nē- viņi paši nāk! Vēl vairāk un intensīvāk! Man ir tik interesanti- it kā robežas vairs nepastāvētu! Es vienkārši atskaņoju to, ko man saka. Viņi (mūsu senči) nāk, lai palīdzētu.

Es pati ieklausos, kas ar mani notiek, kad es pastīvīgi esmu šajā lasīšanas procesā. Tak, manis nav tās, kas bija gadu atpakaļ! It kā ārēji esmu tā pati, vai ne? Enerģijas ir mainījušās un arī jūs esiet cita. Mūsos viss taču mainās šūnu līmenī, orgāni, asins sastāvs. Mēs esam citi. Katra jūsu saruna ar cilvēkiem, vai kad jūs rakstiet grāmatu vienatnē, saprotiet, šajos momentos notiek enerģiju izmaiņas, ko mēs mēdzam saukt par transformācijām, tāpēc nav vairāk tās Intas, kas piesēdās, reiz uzrakstīt pirmo grāmatu, nav tās Intas, kas uzstājās pirmo reizi zāles priekšā, nav tās, kas pirms gada sēdēja šeit man pretī.

Reiz notikās jūsu satikšanās ar grāmatas lasītājiem, semināru klausītājiem, ar mani- enerģijas savijās, izmainīja visus un katrs aizgāja pārveidots. 

Tāpat mēs telpā nekad neesam vieni. Tur ir arī būtnes (сущности и существа)(rāda ar roku augstāk un pavisam zemu)- tās arī ir klāt katrā šādā procesā. Kad mūsos deg gaismiņa, viņi visi uz skrien uz to (бегут к огоньку)(Alija smaida). Vilki arī mēdz iet uz ugunskuriem, kur pulcējas cilvēki. No vienas puses viņi mūs gribētu apēst, no otras, ir bailes- viņi slēpjās, vēro no malas, kas notiek. Viss apkārt ir dzīvs un Dieva radīts... Visam zem šīs saules ir vieta, nozīme un uzdevums.

Mīlestība pāri visam

Mīlestība ir tēma, par kuru augstākas nava. Visam pamatā ir mīlestība. Es daudz esmu runājusi par mīlestību, gan 90 gados, gan 2-tūkstošajos, daudz skaistus vārdus, daudz līdzības esmu stāstījusi, bet tagad ir pielecis :)

Es domāju, ka es runāju par mīlestību, bet īstenībā ir tā, ka mīlestība ir tā, kas runā caur mani. Jo citādāk es nevarētu atskaņot katru dienu citu cilvēku problēmas, sāpes, katru dienu vienu un to pašu gadu desmitiem. Tam taču būtu jāapnīk, būtu jārodas kādam protestam. Bet tieši tā ir mana dzīve, es nevaru darīt ko citu, dzīvot savādāk. Es pat nevaru iedomāties darot, ko citu.

Izrādās mīlestība caur mani strādāja, caur mani izpaudās. Es teicu, meklējiet mīlestību, dzīvojiet mīlestībā...bet izrādās, ka es pati esmu tajā bijusi un ļāvusi caur sevi plūst... To nevar izstāstīt vārdiem...

Kad agrāk man cilvēki atzinās jūtās, teica, ka sajūsminās, rakstīja pateicības vēstules, vēlējās ciešāku draudzību, es norobežojos, pat dusmojos- jā, šādi mana cilvēciskā daļa reaģēja. Teicu, ka tā neesmu es, ka esmu tikai šo enerģiju translators, starpnieks, ka viss no Augstākā...

Tagad esmu sapratusi, ka cilvēki vienkārši atbildēja uz to, kas caur mani plūda. Ar mīlestību uz mīlestību. Un, es ļauju visam tā būt. Piekrītu Dievam, ka viņš caur mani strādā, bet es vienkārši ļauju, neprotestēju un netraucēju. Un sev arī netraucēju. Mēs visi augam, paliekam viedāki un pieņemošāki, arvien smalkāk izjūtam enerģijas.. Un par ko gan vēl vairāk sapņot?!

Ja es tagad sāktu domāt, tad prāts droši vien kaut ko sameklētu, bet tā, kā ir patlaban, ir ļoti labi. Varu staigāt vienā džemperītī, izmazgāju - uzģērbu, izmazgāju uzģērbu. Visa garderobe stāv, bet vairs nav intereses tērēt enerģiju uz izvēļu izdarīšanu :)(smejas). Man vairs nav svarīgi, ko cilvēki domā un arvien mazāk prasību.

Kad tava iekšējā daba paliek arvien spēcīgāka un arvien mazāk svarīgs ir tas, kas ārpusē.

Bet, attiecībā uz cilvēkiem, vēlos patiekt, ka ar ļoti daudziem vairs nevēlos komunicēt. Iesākumā sevi par to nosodīju, kā tad tā, bet tagad saprotu, ka mums ir pašiem arī jāpiedalās un jāizdara izvēles, kas mums der un kas nē. Ko mums vajaga un ko nē. Ir semināri, kur var nākt katrs, kas vēlas, bet uz individuālajām konsultācijām un privātajā jomā, es atstāju izvēli savā ziņā. Un, manuprāt, šajā laikā tas ir svarīgi. Nav nepieciešams draudzēties un dzert tēju ar visu pasauli. Priekš manis vienatne ir viena no skaistākajām dāvanām, man nekad nav garlaicīgi pašai ar sevi! Tā ir mana telpa, mans laiks, kurā es esmu laimīga!

Nav nepieciešams cilvēkam būt pastāvīgi pūlī, cilvēkos, pat starp radniekiem. Nevajag domāt, ka tu visu laiku kādam esi kaut ko parādā, visos liet mīlestību... ir jābūt laikam sev, brīžiem vienatnei. Tajos brīžos notiek kaut kas ļoti maģisks, kas nekad nenotiks cilvēkos.

Kad mēs klusējam, mūsos var ienākt Visums, mūsu trauks var piepildīties un nav nepieciešams uzreiz skriet un to visu izdalīt. Vajag ļauties un atļaut. Kad mēs paklusējam, uzreiz nekrienam, nestāstam, enerģijas turpina nākt un veidojas kaut kas ļoti jaudīgs. Es vēroju šo procesu un apbrīnoju- enerģija iegūst citas īpašības, kad tai ļauj sevī virmot, gatavoties, nostiprināties. Tāpēc tagad es saprotu, cik svarīgi ir būt vienatnē un klusumā pēc iespējas biežāk...

***

Mēs vēl parunājām šo un to, bija laiks Alijai posties uz vilcienu, lai dotos uz mājām, lai atkal martā būtu atpakaļ Rīgā. 

Kopā mēs runājāmies 2,5 stundas, no kurām tikai 40 minūtes ierakstīju. Bet arī šīs 40 minūtes, pārrakstot tekstā sanāca 8 pilnas lapas... :)

Es devos prom ar ļoti pacilātu sajūtu, kāda ir tikai tad, kad saruna notiek no dvēseles uz dvēseli. Tādas mijiedarbības rezultātā bagātinās abas puses...

Šīs dienas, kamēr gatavoju materiālu, biju šīs sarunas iespaidā un daudz, kas manī iekšā sakārtojās un risinājās... Aizdomājos par to, ka manā dzīvē arī ir vēl vairāki tādi cilvēki, kuru klātbūtnē rodās tā īpašā telpa- kaut kas notiek, kaut kas saslēdzās, pēkšņi top skaidrs, atnāk, kam jāatnāk un pazūd, kam jāaiziet...

Un, kādam atkal šādu telpu radu es... Esmu pateicīga par šīm abām pusēm.

Ceru, ka tu sajuti noskaņu, vēstījumu un atradi arī sev kaut ko aktuālu!

2018.gada 18.janvārī

Alija Facebook atrodama ŠEIT!

Lai izdodās iet pa Savu Ceļu ar vieglumu un prieku!

Inta

2019.gada 1.novembrī Alija atkal viesojas Latvijā ar semināru, kurā atbildēs uz Jūsu jautājumiem par aktuālo šodien un pastāstīs par gaidāmo meistarklašu ciklu iekšējā potenciāla un resursu atvēršanai, kas sāksies pēc 2 mēnešiem! Informācija un pieteikšanās ŠEIT! 

Ir iespēja tikt uz individuālo seansu.

Paldies, ka esi un, ka lasi! Sirds Ceļa blogā jau 8-to gadu dalos savā redzējumā, izpratnē un sajūtās, kas mainās un paplašinās līdz ar mani. Es nevēlos nevienu pārliecināt par savu taisnību vai pievērst savai ticībai, -arī es reiz pasauli redzēju 3dimensionālu un plakanu, un neviens man nevarētu iestāstīt toreiz, ka, iespējams, tā ir apaļa.. :) Tāpēc, ja rezonē mans skatījums, dalos ar prieku! Ja nē, tad vienkārši ej garām un netērē savu laiku, lai pārliecinātu mani (komentāros un vēstulēs), ka zeme tomēr ir plakana :)  Sirds Ceļa blogs ir mana desmitā tiesa, 90% manas aktivātes norisinās Sirds Ceļa Klubiņā, bet pierakstīties ziņām no Sirds Ceļa Tu vari ŠEIT.

Esam!

-->

Laime slēpjas vienkāršībā

Un spējā būt šeit un tagad, klātesošam mirklī. Apzināti vērojot pasauli visapkāt un savas sajūtas. 

Lai piedzīvotu un izbaudītu laimes sajūtu, to jāiejauc kā kokteili:

Jāapstājas skrējienā, jāapklust domās un runās, jāsajūt sevi, jāsaplūst ar pašreizējo mirkli, vienlaikus paliekot vērotāja pozīcijā. Un visam jāpievieno galvenā sastāvdaļa- pateicība...

Mana šodienas laimes kokteilis ir balts. Sniegs patiešām putina un logs uz balto pasauli ir norasojis, -lāses lēni slīd un nedaudz izpludina, padarot nedaudz impresionisku aiz loga esošo Vidzemes ainavu. 

Šodien Ieviņa izcepa brokastīs biezpiena plācenīšus un pie loga atnāca pirmais sarkankrūtītis, mēģinot atrast savu vietu starp zīlītēm, zvirbuļiem, sīļiem un dzeņiem. 

Kamīnā, paralēli malkas sprakšķiem, dzirdu vēju un droši vien šodien priekšroku došu rāmai apcerei, nevis pasataigai laukā. Ir pilnīgs klusums. Mājinieki tieši tāpat ietinušies svētdienas mājīguma segā un kaut ko dara pie sevis. Ir brīdis pirms rosīties pusdienu gatavošanai un izrādās, ka tieši kā radīts laimes sajūtas noķeršanai aiz astes...

Es laimi piedzīvoju tieši caur šādiem brīžiem- vienkāršiem, esības piefiksēšanas un klātbūtnes mirklī brīžiem. Šī nedēļas nogale, kurā izvēlējāmies nekur neskriet, nedoties, nedarīt uzdāvināja iespēju atkal atgādināt to, kas ir būtiskākais...

Tikai, kad esam šajā brīdī, klātesoši un vērojoši, mēs dzīvojam pa īstam! Tikai tad mēs savienojamies ar savu centru un apkārt esošo pasauli! Tikai tad mēs ieelpojam dzīvības enerģiju un sajūtam, kā tā izlīst mūsu dzīslās, kā laimes un pateicības sajūta...

Pirms kāda mēneša skatījos samērā senu filmu ar Merilu Strīpu un Robertu Redfordu galvenajās

lomās. Filma par Āfriku, sievietes spēku, ilūzijām un mīlestības dažādām izpausmēm. Mani filmās vairāk uzrunā noskaņa un vēstījums, nekā sižets un aktiermeistarība...

Kad galvenā varone no rītiem ar kafijas krūzi rokās, atlaidās terases krēslā, raugoties tālumā un plānojot dienas darbus, es visas reizes filmā, noķēru sevī tādu kā ilgu sajūtu, ko uzreiz nesapratu.

Jo es jau sen zināju, ka man nevajag neko daudz no ērtībām, bet man vajag divas lietas lauku mājā- kamīnu, kas atrodas mājas centrā, kā dievišķās enerģijas sazemētājs, kā pavards, kā svētvieta un,-  liels logs un terase ar skatu pāri pakalniem... Septiņu pakalnu gan gluži nav, bet piecus, it īpaši tagad, sniega ieskautus es redzu un ar skatienu noglāstu ikreiz, kad raugos tālumā...

Pagājušās nedēļas pieredze kinoteātrī ar enerģijām, ko aprakstīju jau FB un vēl vairākas zīmes, par kurām rakstīšu atsevišķi, un visbeidzot silta un jēgpilna saruna ar Aliju aizvakar, salika daudzus punktiņus uz i manās sajūtās un palīdzējā tās pārvērst jēdzienos.

Mana laime mīt laukos un vietās, kur es atļauju sev būt bez plāniem, neko negaidot, nesteidzoties un fiksējot, vērojot mirkli.

Šie mirkļi savērās kā pērles un rodas laimes mirkļu virtene.

Vakarā, pirms aizmigšanas es šīs pērlītes vēlreiz pārskaitīju un izjutu visas virtenes brīnumaino sajūtu..

Tik strauji zūd vērtība visam, kas ir pilsētā un, saprotot, ka pat apzinoties, pilsēta ierauj savā virpulī, enerģijās, drūzmā, atņemot laiku sastrēgumos, uzmanību veikalos, spēku saskarsmē ar tiem un to, ko  pati neizvēlies, ka argumenti par vairs nespēj turēties pretī... veselajam saprātam un dvēseles vilkmei.

Un, tad paskaitu, ka realitātē pilsētā esmu tikai vienu trešdaļu no laika un laimes sajūtu vien dažreiz, aizejot pie jūras, vai aizbraucot ciemos pie Kristas un samīļojot mazos suņu bērniņus, esmu pēdējā laikā piedzīvojusi...

Laime ir tagad. Kad dzirdu savu mīļo elpu vai rosīšanos kaut kur tepat, vēroju sniega virpuļu deju un putniņus aiz loga, sajūtu pateicību izlīstam visā savā būtībā par to, ka esmu... 

Laimei nevajag dzīties pakaļ un to nevajag meklēt. Vajag tikai apstāties, atvērt acis un sirdi, atbrīvot sevī vietu, atvērt Laimes durvis...un ļaut tai ienākt.

Tieši tik vienkārši.

Inta

28.janvārī, 2018.gadā

Idejas enerģija- iedvesma

Vispār pāsteidzoši! Lasu Lizas Gilbertas jauno grāmatu ''Lielā Burvība'' un tā ir arī par mani un

 manām sajūtām. Kaut ko es tik ļoti līdzīgu saskatu viņas tekstos, jau no '' Ēd, lūdzies, mīli'' laikiem...

Un, tā kā uzrakstīt vēlējos par to, kas sasaucas ar šo grāmatu, tad pirms rakstīt, izdomāju pamaeklēt savā blogā, vai jau neesmu kaut ko par šo tēmu uzrakstījusi.

Ierakstīju meklētājā ''Iedvesma'' un pirmie raksti, kas izleca, izrādījās gada nogalēs rakstīti! Viens pagājušo gadu, otrs, ko pārlasīju, -3 gadi atpakaļ. Vēl pirms ''Latvietes karmas'':)

Mani Saulgrieži, kas vasarā un ziemā, ir iekšējā klusuma laiks, kad cenšos būt mājās, ideāli viena, vai iekšēji viena... Tad spēju sajust pilnā mērā šo enerģiju burvību.

Šīs dienas stāsts ir par idejām un iedvesmu. Un tikko atcerējos, ka nevis blogā es jau par šo rakstīju, bet otrajā grāmatā.

Lūk, fragments no ''Ardievu, Karma!'' nodaļas par darījumu vidi jaunajās enerģijās:

Ideja ir galvenais jebkurā darījumā, jo tā satur kodētu sākotnējo dievišķo informāciju. Iedomājies – maza sēkliņa, kas izaug par lielu koku. Kas tas ir par spēku, kas ļauj šim trauslajam asniņam izaugt pat caur asfaltu? Mēs varam salauzt šādu asniņu ar vieglu pirksta pieskārienu, bet tas spēj izlauzties cauri asfaltam, izaugt un dot augļus. Šis spēks nav izskaidrojams ar fiziskās pasaules likumiem.

Ideja ir tāda pati sēkla, kas ir pamatu pamats jebkam, kas nākotnē no tās var izaugt. Ideja satur sākotnējo enerģētisko potenciālu, ko mūsdienu zinātne nevar izmērīt. Kā tev šķiet, no kurienes nāk idejas? Kur tās rodas? Kur atrast vispiemērotāko un efektīvāko ideju?

Ir ļoti liela atšķirība ‒ tu ideju pasmel no Visuma informatīvā lauka, tev to pačukst Augstākie spēki vai arī tu ar prātu mēģini izdomāt izdevīgāko produktu, pakalpojumu naudas pelnīšanai. Kāpēc tas ir svarīgi? Vienā gadījumā tev būs viss Gaismas ģimenes enerģētiskais atbalsts, jo tu darīsi to, ko Dievs no tevis gaida un vēlas, otrā gadījumā – tu būsi viens.

Visuma internets ar visām iespējamajām idejām ir pieejams visiem, ir jāiemācās pie tā pieslēgties, redzēt zīmes, sajust iekšēji un atpazīt, kā ir, kad dzimst ideja. Visums zina, ka tu to vari realizēt, tāpēc aicina izmanot. Diemžēl cilvēki netic paši sev un noraida visu, kas viņam pastāvīgi tiek piedāvāts. Visbiežāk tieši prāts ir tā aizņēmis visu cilvēka telpu, ka nekam citam vairs neatliek vietas.

Cilvēks vēro citu idejas, skatās ‒ lūk, kāds ir sācis to realizēt, viņam sanāk. Tikai pēc tam, kad redz citu gūstam panākumus, uzdrošinās mēģināt. Bet diemžēl ir par vēlu! Visumam nevajag kopijas! Tas jau ir kādam iedevis konkrēto ideju ar visu tās enerģētisko potenciālu. Ja tu kādu kopē vai atdarini, redzēdams viņa panākumus, zini – tu ne tikai esi aizņēmies svešu ideju, tev būs arī jāiztērē ļoti daudz spēka, enerģijas, veselības, lai kaut ko panāktu ar šo ideju, un prieku tā nenesīs. Visumam un tavai Dvēselei (kas ir daļa Visuma) tas vairs nav vajadzīgs, jo šo pieredzi Visums jau apguvis ar kāda cita starpniecību.

Daudzi cilvēki man saka ‒ viņiem neesot ideju. Man to ir grūti iedomāties, jo man vienmēr ir bijis ļoti daudz ideju. Es nekad pat neesmu spējusi tās visas realizēt. Idejas un iespējas es redzu visur. Esmu mēģinājusi dalīties ar tām, pat palīdzējusi tās realizēt, bet parasti tur čiks vien sanāk. Arī es zaudēju enerģiju. Un tagad jau skaidri saprotu, ka enerģija man tiek dota tikai manām idejām. Jo tās abas – ideja un enerģija ‒ nāk komplektā.

Redzu, kā sitas tie ļaudis, kas mēģina realizēt aizņemtu ideju, ‒ pircējs šo pakalpojumu neizvēlas, ātri viss apsīkst, izbeidzas. Tā vērojot, šo to esmu secinājusi. Visums ir pārpilns, tikai drosmīgu un uzņēmīgu cilvēku ir ļoti maz. Tāpēc tiem, kas dara, realizē, idejas birst kā no pārpilnības raga, bet pārējiem šis kanāls ir ciet, jo gan jau Visums ir vairākas reizes klauvējies pirms tam. Bez rezultātiem. Atliek vien palūgt Debesīm, Visumam vēl vienu iespēju, saņemt drosmi un sākt.

Arī tajā, vai tavā dzīvē kaut kas mainīsies vai ne, ir svarīgs nolūks. Ir jāpieņem lēmums kaut ko sasniegt. Kāds to izdara piecpadsmit gadu vecumā, kāds – piecdesmit, bet vairākums šādu lēmumu diemžēl nepieņem nekad.''

***

Elizabete Gilberta šo grāmatu, kuru pašlaik lasu, - ''BIG MAGIC'' ir izdevusi 2015.gadā, - tad, kad arī es rakstīju šos vārdus.

Lasot tagad tikko izdoto latviešu izdevumu, velkās viena paralēle aiz otras. Un viņa apraksta arī savu vispārsteidzošāko gadījumu, un proti:

Viņa, vēl pirms grāmatas ''Saistības''uzrakstīšanas, nejauši izdzirdēja stāstu par Brazīlijas maģistrāles caur džungļiem taisīšanas projektu 60-jos gados un, kā lietus sezona un daba neatstāja no šī projekta nekādas pēdas... Viņai atnāca sižets, galveno varoņu raksturi un notikumu, kas darbosies uz šī fona un viņa ar lielu azartu un iedvesmu metās šim darbam klāt.

Tomēr pēkšņi viņas personīgajā dzīvē viss tā sagriezās, ka viņai nācās pamest Ameriku uz laiku un uz diviem gadiem atlikt šī romāna rakstīšanu. Kad viņa atkal mēģināja pēc šiem gadiem ar milzu stūrgalvību tam pieķerties, tas bija ''pazudis''. Nevis fiziski, bet viņa nespēja neko ar šo ideju izdarīt, nekas ''nenāca'', nekas nevedās...

Un tad, viņa nejauši iepazinās ar kādu citu rakstnieci, ar kuru izveidojās draudzība, līdz vienu kopēju pusdienu laikā, šī otra rakstniece, izmeta frāzi, ka ir uzsākusi rakstīt romānu par Brazīliju.

***

Es reiz redzēju kādu sapni, ko pamostoties ierakstīju savā FB joslā:

Man šonakt bija spilgts sapnis: 

Es redzēju, ka kāda Būtne, stāv pie tādas, kā letes, kā altāra un saka man: redzi, visas idejas, viss, ko Mēs vēlamies realizēt uz šīs Zemes, te stāv. Mūsu piedāvājums ir pieejams visiem. Daudzi iet garām, nepamana. Daži pamana, grib paņemt, bet baidās. Viss, kas te ir, - ir brīvā piedāvājumā, kurš pirmais paņems, tas dabūs. Kamēr neesi ideju paņēmis (sācis darīt) , tā nav tava- tā vēl joprojām atrodas uz letes, tu esi to tikai ieraudzījis.  Un lika šo ziņu kādam nodot... 

Pagaidām esmu izlasījusi Lizas grāmatai tikai trešdaļu, bet visu laiku brīnos par sinhronitātēm, par ko gan man vairs brīnīties nevajadzētu :)

Arī man, kad izdevu pirmo grāmatu, tik daudzi teica kaut ko līdzīgu šim: ''es jau arī sen plānoju rakstīt grāmatu par šo tēmu'', ''Tu paņēmi tieši manu ideju'', utml.

***

Bet, zini, kas mani pamudināja uzrakstīt šo rakstu?

Gunta, kāda brīnišķīga, gaiša sieviete, kuras epastu es saņēmu pāris dienas atpakaļ. Atļaušos to te ielikt un atstāt bez komentāriem, jo komentāri te ir lieki!

Sveika, Intu!

Šo jauko notikumu piedzīvoju jau septembra beigās, gribēju uzrakstīt, bet kaut kā neuzrakstījās, tagad burtiski kā sniegpārsliņas no visām pusēm nāk ziņas no Tevis, atgādinot... turklāt vēl Ziemassvētku laiks. Dāvanu laiks. Un šo notikumu sajutu kā īpaši brīnumainu Dāvanu.

Septembra beigās devos uz Cēsīm, līdz vilcienam vēl bija laiks, iegāju J.Rozes grāmatnīcā palūkot ko interesantu.

Tieši pašā pirmajā stendā skatos - wooow, Tava meditāciju grāmatiņa bērniem jau gatava! Tā kā medijus nelasu, maz arī esmu sociālajos tīklos, zinu tikai notikumus ar kuriem draugi padalās. Par Tavas grāmatiņas iznākšanu nebiju dzirdējusi.

Nu lūk, protams, ar lielu interesi vēru vaļā, nu kāda tad tā izskatās, kas ilustrējis UN....

paliku ar muti vaļā, ieraugot vienu no ilustrācijām.... JO...

...jo, kad piedāvāji iespēju piedalīties ilustrēšanā, bet vēl pati biji pārdomās, kurš, kas, kā un kad... beidzot mūsu sarunu, man acu mirklī, atnāca ilustrācija Mīlestības meditācijai, kuru uzreiz arī priekš sevis piefiksēju.

Tai brīdī es pat nezināju, vai savā grāmatā esi paredzējusi Mīlestības meditāciju.

Domāju, nu tad jau redzēs, ja Tev šāda meditācija nebūs, vai kāds cits to būs jau izvēlējies, lūkošu, vai atnākusī ilustrācijas skice būs vai nebūs lietojama.

Tā kā par šo vairs nedevi ziņu, ļāvos notikumiem un visu šo laiku arī neko daudz vairs par šo projektu nedomāju. Līdz brīdim, kad grāmatnīcā satiku jaundzimušo grāmatiņu.

Tāda ir stāsta praktiskā daļa :), bet.... tad sākās Dāvanas: :)

:) šķiru grāmatiņu - ieraugu vienu no ilustrācijām, lūk šo:

un šī bija tā, ko vienā elpas vilcienā sev uzskicēju pēc mūsu pirmās sarunas, vēl neko nenojaušot par topošo saturu:

Un... tā ir... MĪLESTĪBAS MEDITĀCIJA!!!!!!

Woooow!!!!

Šis mirklis bija TIK iespaidīgs, tik īpašs, tik samīļojošs, tik tuvu sajutu Debesu klātbūtni!...

Un Dāvanas bija divas: 

Pirmā. Tikai pēcāk piefiksēju, ka mana pirmā reakcija, ieraugot Tavu jau iznākušo grāmatiņu un šo ilustrāciju, bija - ĻOOTI nu ĻOTI liels prieks un saviļņojums!!! 

Mīlestības sajūta, gavilēšanas sajūta. Jā, dominējošā - LIELS PRIEKS. 

Es droši nepateikšu, bet, manuprāt, krietni skaļi pa visu veikalu iesaucos: woooow!

Pieļauju, ka kādus gadus atpakaļ nebūt tā nebūtu - iespējams pirmā sajūta būtu vilšanās, a kā tad tā?

Mani ļoti iepriecināja mana iekšējā reakcija. Ļoti. Katram jau savi mazie "negantuļi" iekšā sēž, gribam to vai nē, un ar prāta izlemšanu - būšu tāda vai šāda, kā pati labi zini, nepietiek. Un šī bija MILZU dāvana man pašai no sevis. Skaisti. Paldies TEV, ka caur Tevi tas varēja NOTIKT!

Otrā. Šīs viss notika tajās dažās minūtēs vienlaicīgi - otrā dāvana, ko tagad centīšos ietērpt vārdos, bet, kas atnāca tieši SAJŪTĀS - proti, sajutu, piedzīvoju fizisku sajūtu, kā tas ir BŪT VIENOTIEM. 

Darboties KOPĪGAM labumam. Un nav svarīgi, kurš dod impulsu, kurš realizē matērijā, kurš vienkārši ir klāt turot mīlestības lauku. 

Ļoti spilgta sajūta, kas ilga krietnus mirkļus, kuru arī vizuāli redzēju - šo vienojošo gaismas režģi, kā tas viss caurvijas - pat nezinu, vai to varu nosaukt par gaismas režģi, cenšoties ietērpt vārdos sākšu izmantot jau zināmus priekšstatus, un tas vairs nebūs tas, ko pieredzēju.

Šī bija tā reize, kad sapratu, kāpēc reizumis mūki, radot mākslas darbus, zem tiem neparakstās (savulaik mans ego par šo brīnījās).

Nav svarīgi kurš, svarīgi, kas ir RADĪTS, un KĀ TAS kalpo kopējam labumam.

Fiziski pieredzēju vārdus, kurus Dieviņam un sev katru dienu saku: ....es, Gunta, esmu vienota ar Visu, kas ir; es, Gunta, esmu tīra Dieva Mīlestība un Gaisma; es esmu tā, kas es esmu....

Jā..... visu to dienu jutos kā spārnos, smaidīju līdz ausīm līdz pašām Cēsīm un vēl visu atlikušo dienu :)))

Paldies Tev, Intu, ka caur Tevi varēju pieredzēt tik dāsnas Dāvanas! Ļoti īpaša pieredze priekš manis.

Un, tā kā Dāvanu laiks - tad šobrīd sajūtās sakopoju milzu zeltainas gaismas kupolu un sūtu Tev, lietošanai pēc Taviem ieskatiem - uzliec aukšpēdu - kāp iekšā un peldies zelta gaismiņās, vai liec ar apaļumu uz augšu un lieto kā mājiņu, kurā ieiet un veldzēties ;)

Lai Gaiši it visā gan Tev, gan Taviem mīļajiem!!!

Miera un Mīlestības svētītu Ziemas Saulgriežu laiku!

Gunta

Pievienojos Guntai un skauju Tevi šajā Saulgriežu laikā...

Inta 

2017.gada, 21.decembris

Partnerattiecības nākotnē. Pilna saruna ar astrologu un filozofu Ediju Spāri

Jau nedēļu cenšos atvēlēt kādu stundu dienā, lai ievestu kaut nedaudz kārtības savā virtuālajā virtuvē un noliktavā, kas glabājās datora failos... Ak, kādēļ tik viegli ir tur visu noglabāt, bet tik grūti un laikietilpīgi visu revidēt un izmest lieko?:)

Bet vērtīgo pārnest uz blogu...

Vesela nodaļa, kurā pamatīgi iztirzāju šo tēmu ir grāmatā ''Ardievu, Karma!'', bet šeit ielieku pilno, neapstrādāto interviju ar Ediju (grāmatā ir daļa), kura notika pusotru gadu atpakaļ, bet aktualitāti nav zaudējusi arī šodien...drīzāk tikai iegūst.

Pirms intervijas mēs apspriedām slavenā astrologa Pāvela Globas koncepciju, ko Edijs papildināja ar savu redzējumu.

Pirms sarunas ar Ediju ielieku fragmentu no P.Globas koncepta, lai Tev būtu skaidrs konteksts:

„Ikviens laikmets nes sevī tā zīmei un vibrācijām atbilstošu izpratni par visiem procesiem, kas notiek sabiedrībā.

Vīrietis Ūdensvīrs ir jaunā laikmeta simbols, ko raksturo šādi jēdzieni: neparedzamība, brīvdomība, atklātība, iecietība, novatorisms. Šīs īpašības arī raksturos vīrieša ideālu. Katra laikmeta ideālo sievieti raksturo pretējā zīme horoskopa aplī, kas Ūdensvīra gadījumā ir Lauva. Pretējās zīmes it kā papildina viena otru, kompensējot tās īpašības, kuru trūkst, tāpat kā tas notiek partnerattiecībās.

Ūdensvīra laikmetā sievietes arvien vairāk jutīs sevī tieksmi un vēlmi izpaust pretējās solārās zīmes – Lauvas – īpašības. Tieši sievietes individualitāte var kļūt par jaunās ēras vēstures dzinējspēku. Sievietes pamazām pavisam aizies no vīrieša pakļautības, bet kardinālās feminisma idejas transformēsies līdztiesībā, cieņā un pilnvērtīgā sadarbībā. 

Lai arī Ūdensvīra zīmes enerģijas, grieķu mīts par Ūdensvīra zvaigznāja rašanos un Urāna kā valdošās zīmes ietekme norāda uz zināmu dzimumu lomu izplūšanu, homoseksuālu attiecību un dažādu dīvainību palielināšanos sabiedrībā, tomēr diez vai brīvdomība šajā jomā ņems virsroku pār tradicionālām pāru attiecībām. Jāņem gan vērā, ka Urāns ir brīvības planēta, bet Ūdensvīrs, ko tā vada, ir draudzības un patiesas saprašanās zīme, kam pamatā ir cieņa un partneru vienlīdzība. Tādēļ tas nebūtu nekāds brīnums, ja uzskati par ģimenes institūtu kā tādu kardināli mainītos un tiktu pārskatīti. Visticamāk, Jaunajā laikmetā attiecībās starp vīrieti un sievieti vairs nebūs svarīgi pakļaut vienam otru, kā tas bija agrāk, bet būtiska būs līdztiesība, partnerība, savstarpēja sapratne un garīgas vienotības ideja. 

Jebkuras zīmes vīrieši arvien vairāk sāks izpaust Ūdensvīra īpašības, un ideālā sieviete šādam vīrietim būs tā, kas izpaudīsies kā īsta Lauvene. Runa ir par arhetipiskām īpašībām, ko izpauž abas šīs zīmes. Pastāv iespēja, ka sievišķais pirmsākums nākotnē kļūs pat aktīvāks nekā vīrišķais, jo Lauva ir Uguns, bet Ūdensvīrs – Gaisa zīme. Saule, kas ir dzīvības enerģijas avots, Lauvā ir mājās, bet Ūdensvīrā – izsūtījumā. Tas nozīmē, ka daiļā dzimuma pārstāves arvien vairāk centīsies izpaust savu individualitāti, atvērt visu savu radošo un fizisko potenciālu. Jaunā laikmeta sievietes ideāls – tā ir efektīga aktrise, kas aktīvi izpauž savu radošo pirmsākumu, demonstrējot pašas individualitāti, pārliecinātību par sevi, savu spēku un intelektu. Šādas sievietes ir pašpietiekamas, viņas pašrealizējas, nealkst pēc kāda, kas rūpētos par viņu apmaiņā pret kaut kādu mistisku drošības izjūtu. Materiālā neatkarība no vīriešiem un pārticība nākotnes vārdā sievietēm kļūs par normu un mērķi. Jaunajās enerģijās viņām tas izdosies daudz vieglāk. 

Lai atbilstu Jaunā laikmeta prasībām, sievietei jābūt ļoti radošai, jo Lauvas zīme simbolizē ne tikai spēku un sava veida karaliskumu, bet arī cilvēka radošo dabu. Tieši radošums izpauž mūsos dievišķo pirmsākumu, kas liek meklēt pasaulē skaistumu un harmoniju. Un Lauva ir skaistuma, mīlestības un radošās realizācijas zīme, kas savā visaugstākajā izpausmē kļūst par īstenu Radītāju, kurš dāsni dalās savā neizsīkstošajā saules enerģijā ar apkārtējiem, nesot pasaulē siltumu, skaistumu un harmoniju. Spilgtās nākotnes sievietes, kam līdz ar ārējo skaistumu un pievilcību piemitīs arī dziļš, vieds prāts un talanti, patiesi var kļūt par galveno vēstures virzošo faktoru. 

Jāpiebilst, ka jaunā tipa sievietes mājas un sadzīves lietas uztvers kā apgrūtinājumu, jo Vēzis (kas atbild par mājām, sadzīvi, ģimenes pavardu) Lauvam ir 12. zīme, kas simbolizē važas, atkarību un nespēju izpaust sevi. Brīvību Lauvenes meklēs komunikācijā un ceļojumos (Dvīņi ir 11., brīvības zīme Lauvas sievietei), visādi cenšoties paplašināt māju robežas, ko vairāk sāks uztvert kā cietumu, nevis kā cietoksni. 

Aizejošajā Zivju laikmetā sievietes ieņēma pakļautu lomu attiecībā pret vīriešiem. Viņu radošais potenciāls tika apspiests, un vēsturē ir salīdzinoši ļoti maz sieviešu vārdu filozofu, komponistu, rakstnieku, mākslinieku un matemātiķu vidū. Kāds ir iemesls? Vai tiešām Dievs būtu skopi piešķīris sievietēm talantus, atstājot tām tikai ārējo skaistumu? Protams, ne. Iemesls tam ir kosmiskās enerģijas Zivju laikmetā, ar kurām saskaņā sievietes iemiesoja Zivju zīmei pretējo – Jaunavas zīmes – arhetipu, kas simbolizē pienākumus, kalpošanu un pakļaušanos. Ideāls Zivju laikmeta sievietes tēls bija Jaunava Marija – tīrības, nevainības, laipnības un visa piedošanas simbols. Patriarhālās sabiedrības sociālās attiecības pakļāva sievieti, pieprasot no viņām tādas īpašības kā pieticība, pieklājība, ieturētība, čaklums (tipiskas Jaunavas zīmes īpašības). Nevainība (jaunavība) – lūk, kas tika visaugstāk vērtēts, izvēloties līgavu! 

Nekā tāda nebija ne Auna ērā, ne Vērša ērā. Šajā – Ūdensvīra – ērā tāds tikums kā nevainība ir devis vietu pavisam citām prioritātēm. Seksuālā brīvība un sievietes pašizpausme visās jomās (kāda tā ir tagad) bija neiedomājama Zivju ērā, kad sievietes ideāls bija tikumīga, kārtīga saimniece, kristiete vai musulmaniete, daudzbērnu māte, ģimenes pavarda sargātāja...'' /Pēc. P.Globas/ 

Kā Edij, domā Tu?

Pēc manām domām, izskaidrojums Ūdensvīra laikmeta parterattiecību jomu savādāk ir jātulko. Nav pareizi visu sadalīt, austošo prizmu, laikmetus sakot, ka visi šie laikmeti 100% simbolizē vīrišķo sākumu, un kā vispār tas ir vīrietis kā tāds un pretējā zīme rakturo sievišķo pirmsākumu un sievieti kā tādu.

No otras puses mēs visi dzīvojam duālisma pasaulē. Tā arī šajā laikmetā noteica- Saule- diena ir vīrišķā, Mēness, nakts ir sievišķā. Globas viedoklis iziet tikai no patriarhālā redzējuma. Jo mēs sākām, mēs uzvarējām, mēs nosakām. Un jūs esat tie, kas ir tajā pretējā pusē.

Vēstures gaitā mēs redzam, ka vīrieši apspieda sievietes un tamlīdzīgi, bet šodien mums jau jāskatās caur citu prizmu, - ka mums visiem jāiet gan sievietēm, gan vīriešiem (uz Jauno Laikmetu)

Un šinī laikā, kad Neptūna, Zivs laikmets iet uz beigām, mēs atrodamies situācijā, kad jaunais un vecais pastāv vienlaicīgi.

Ja skatāmies, uz ko balstījās Zivs vērtības, tad tās bija kristīgās, reliģiskās, vai vērtības uz Dievu (kā tādu). Mēs visu laiku mēģinājām dzīvi pakārtot Dieva teiktajam, caur meditācijām atrast pareizo virzienu un pareizo ceļu pie Dieva. Tāpēc radās vairāki kristīgie paveidi un neskaitāmas reliģijas, kas bija mēģinājumi atrast vispareizāko virzienu.

Sievietes nonāca otrajā plānā, kaut skatoties vēstures griezumā, šad tad jau sievietes nozīmīgos momentos arī bija pie šprices. Bet viņas to visu darīja tanī pašā vārdā, ko vīrietis, - vai nu Dieva vārdā vai ticības vārdā, jo viss impulss ir ticība vai pārliecība. Jo, lai mēs nepazaudētu saikni ar realitāti, mums otrajā pusē ir Jaunava (Zodiaka apļa pretējā pusē Zivīm), kas saka, ka attiecības var viedot tikai tad, ja mēs atrunājam, kāda būs šo attiecību forma. Tiek sadalītas jomas. Jo kas tad ir Jaunava? Jaunava ir grāmatvede, kas grib visu salikt pa plauktiņiem. Tātad mēs sakārtojam attiecību formātu pēc šī principa. Tā ir teicis Dievs, tā mēs varam sakārtot garīgo vidi, jo viss ir atrunāts.

Tagadējais, Ūdensvīra laikmets ir brīvības un neatkarības laikmets. Problēma ir ne tikai tajā, ka (cilvēki) nevar un negrib veidot attiecības. Es gribu teikt, ka tieši vīriešiem ir lielākās problēmas pašlaik. Viņi ir sterilāki (?). Tajā pašā laikā, sievietes arī vairs negrib bērnus.

Mēs gribam neatkarību, bet tajā pašā laikā vēlamies, lai mūs nēsā uz rokām. Neatkarīgi no tā, vai esam vīrietis vai sieviete, mēs vēlamies, lai mūs novertē, bet nepieliksim pirkstiņu, lai pierādītu, ka esam novertēšanas vērti? Mums ir karaliskā apziņa, - mums pienākas. Karaļi necīnās, cīnās imperatori. Pat dabā, lauva neiznīcina otru lauvu, ja tas ir ārpus bara. Tīģeris pretēji, var pat apēst savus bērnus. Lauva, ja nevar justies uzmanības centrā, var sēdēt stūrīti un vērot. Tā kļūst aktīva tikai tajā mirklī, kad to nēsā uz rokām- tad tā atdzīvojās. Pārējā laikā guļ kokā un žāvājās,- gaida, kad atnāks skatītājs. Līdz ar to visas attiecības īsti nerisināsies, viens gaidīs uz otru, kad tu man kaut ko atnesīsi. Atnesi, - labi, neatnesi... Atkal, neatkarīgi - vīrietis vai sieviete.

Kas notiek pasaulē- mainās prioritātes. Sieviete kļūst aktīvāka. Ir 2-tūkstošie gadi, par kuru jau Klizovskis un citi rakstīja, ka nāk sievietes pārvaldīšanas laiks, bet tas nebūs tādā formātā, ka pilnīgi nomainās patriarhāts uz matriarhātu. Vieninieks (ar ko bija saistīts iepriekšējais gadu tūkstotis) bija saistīts ar patriarhātu, bet 2nieks nav saistīts ar matriarhātu, -tas ir saistīts ar to, ka mēs divātā stāvam blakus un mēģinam atrast kompromisu. Nevis, kā tagad tu uzņemsies, vai es uzņemšos. Ja ir pretstāvēšana mums nekas nesanāk. Teikt, ka sieviete tagad būs lauvene... (ir palikt duālajā pasaules uztverē)

Es drīzāk teiktu, ka abi dzimumi būs kā ūdensvīrs, kas prasīs lauvas tipa attiecību formu, kurā man vajag zvaigzni, karali vai karalieni blakus, ar kuru varu lepoties. Es pats būšu neatkarīgs, bet tu būsi tā, ar kuru es lepošos. Vai tu būsi tas otrs, ar ko es lepošos? Tas, ka sievietes kļūst arvien aktīvākas- tas ir viens, tajā pašā laikā pasaulē nevar būt tukšums. Ja viena daļa pāriet uz aktīvo pusi, tad otra daļa uz tukšo pusi. Vīrieši RIMI sēž tagad kasēs... Biju Spices Lido, traukus vāc, nes prom tikai puiši. Kas tad īsti notiek? Vai tad tas ir Ūdensvīra simbols,- vīrišķais neatkarīgais? Šis ir pakļautais!

Vīrieši ir apjukuši, - šajā pārejas periodā viņi vairs nezina, kas ir vīrišķais, kur meklēt savu vīrišķību!

Protams, pārejas laiks rada neizpratni un apjukumu, kamēr viss noskaidrosies. Tomēr tajā pašā laikā attiecību formas meklēs kaut ko jaunu. Kā mums tagad divatā dzīvot, audzināt bērnus, rūpēties par īpašumu... tagad tēvi ņem bērnu kopšanas atvaļinājumu, pat pirms 5-10 gadiem jau bija vīrieši, kas teica, ka viņi grib sēdēt mājās ar bērniem. Lai viņa iet un cīnās un trako.

Ūdensvīra laikmets ir par to, ka vairs nebūs 100% noteiktas dzimumu lomas un, kurš būs galvenais.

Visgrūtāk būs pielāgoties tām vērtību sistēmām, kuras pakļaujas tradīcijām, kultūrai un reliģiski-vēdiskām vai patriarhālām sistēmām, kurām ir stingri noteikumi.

Mēs varam mēģināt skatīt, kad, kurā ērā bija uzrakstīts konkrēts likums, konkrēti noteikumi. Pirms Zivs ērās bija naudas kults - Vērsis, vēl pirms tam varas kults- Auns, pēc visa tā bija jāiemācas mīlēt, jāiemācās līdzcietība, mīlestība, ekoloģija, ka cilvēks ir dzīvība, ko jāvērtē, daba ir vērtība. Mēs aktīvi to mācāmies.

Bet ir kultūras un valstis, kas ir vēl ārkārtīgi tālu no tā. Praktiski visi austrumi.

Neatceros, kurā valstī premjeram nav zināms, kad viņš ir dzimis, jo tur līdz piecu gadu vecumam nefiksē bērna piedzimšanas laiku, jo tur mirstība ir tik augsta, ka  nav vērts. Bērni tur mirst kā mušas, -viņi nav vērtība!

Cilvēks nav vērtība. Līdzīgi kā padomju laikos. Cilvēks nebija vērtība pats par sevi, viņam bija jākalpo un jāmirst dēļ partijas. Visi neatkarīgie tikai uzskatīti par spītalīgajiem un bija jāiznīcina vai jāizolē.

Jo Tev ir jākalpo 'karalim''. Nav svarīgi valsts vai sādžas karalim.

Mums ir jāiemācās, ka mēs varam būt vienoti. Tā ir mīlestība pret visiem cilvēkiem. Tā ir zināmā mērā parādīt, ja es daru tev pāri, tad citi darīs citiem pāri... Mēs esam mentāli saistīti... Visa literatūra māca, ka ir jādomā, par ko tu domā... Mums māca saprast, ka mēs esam vienoti.

Realitātē, dzīvē mēs redzam, ka sievietes visvairāk sēž nodarbībās, mācās astroloģiju. Uz 100 sievietēm ir 2-3 vīrieši. Paiet laiks, tās 100 sievietes vēl staigā un meklē, bet tie 2-3 vīrieši sāk mācīt nākamās 100 sievietes. Vīrietis, ja kaut ko nolemj, viņš vienkārši iet un dara,

Austrumos sieviete ir nosķirta. Jo gadsimtu gadsimtos viņa ir bijusi nospiesta. Kāpēc viņas ir maz. Jo netiek izglītotas. Sievietes garīgi mostās tur, kur ir izglītība...

Apjukums ir tādēļ, ka Ūdensvīra laikmetā viss ir atvērts- piedāvājums ir plašs. Ņem ko gribi. Pašam ir jātiek skaidrībā. Kā tikt? Atbilde ir sirds. Mana sirds balss ir tā, kas pateiks priekšā. Un tā nav tikai sievietei. Tas ir abiem dzimumiem. Tikai sirds balss man pateiks priekšā kā man pasaulē rīkoties.

Ūdensvīra laikmets ir tas, kas parāda, kāds esmu es, bet mana sirds ir tā, kas pasaka priekšā, kā man saprasties ar manu partneri. Ja es neieklausīšos savā sirdī, es nevarēšu izveidot apmierinošas attiecības. Vispār kā tādas, neatkarīgi no dzimuma. Ja mēs iesim pavadā (noteikumiem, pieņēmumiem, uzstādījumiem)- viņām jābūt tādam vai šitādam,- nekas nenotiks.

-Tagad ir tik daudz piedāvājumu izprast attiecības, kas balstīti senajās zināšanas, cilvēki mēģinot tās ''uzmērīt sev'' jūt, ka nekas nenotiek- nestrādā, vai strādā minimāli...

Ir labi, ka tu kaut ko tādu sāc kustināt, skatīsimies, kas no tā iznāks. Jo vairāk visi par to runās, jo vieglāk būs cilvēkiem. Ja neviens neraksta, nerunā, bet es viens to izdomāju, tad tevi par normālu neuzskata...

-Es pati vēroju, lasīju, interesējos, uzmērīju uz sevi, klausījos, ko man stāsta citas sievietes un iekšēji jutu lielu pretestību pret seno zināšanu atdzimšanu. Sajūtas, izpratne par enerģijām teica, tas neder, nestrādā, ir jāiet uz priekšu, nevis jāskatās atpakaļ...

-Mēs nevaram modernā vilcienā braukt tā, kā braucām pirms 100 gadiem. Ir jādara kaut kas cits. Līdz ar to mums ir jāmeklē, visas tās vecās mācības, Vēdās...ir noiets etaps. Būs vietas, kas tiks uzturētas vēl ilgi... Tādēļ civilizācijas mirst (lēnām)- bija miljoni, uzplaukums, tad pagrimums un bojāeja...

Jaunajā laikmetā viss būs jāapvieno. Tas nav tikai vīrietis vai sieviete, kas vēlas būt brīvi un neatkarīgi. Jautājums ir kā uztvers neatkarību vīrietis un kā sieviete... Jaunieši negrib vairs īsti precēties, negrib bērnus... Atnāk pie manis sieviete...kam cikls spiež. Vaicā, vai man cikls ir beidzies, vai es varu vēl pagaidīt vai jādzemdē tagad?

- Iedzīvotāju skaits samazināsies turpmāk, jo tagad šeit ir maksimums Dvēseļu sanākušas, lai piedalītos Pārejas ballītē..

-Tieši tā, tagad mums nevajag tik daudz pārdzimšanas periodus, mēs varam ātrāk iziet savas mācībstundas. 

Kā tu kā vīrietis uztver šo laiku, laikmetu? Kā vīriešiem tagad ir ap sirdi?

No vienas puses es piekrītu, ka vīriešiem ir grūti pašlaik... Pats gan es jau 20 gadus gatavojos šim laikmetam. Vienmēr esmu teicis, ka sievietes nāks... Es to neuztveru, kā traģēdiju. Tieši otrādi, es iedrošinu sievietes, ka viņām nav jāgaida uz vīrieti. Ka viņas drīkst spert pirmo soli.

Bet vīriešiem...Tagad ir grūti...kā ar tiem traukiem.. Jāmeklē darbs tradicionāli sieviešu sfērā.

- Bet varbūt to ir panākušas tehnoloģijas, kas ir minimizējušas smago fizisko darbu daudzumu?

-Tehnoloģijas ir panākušas, ka vienīgais fiziski smagais darbs ir nest traukus... varbūt tā ir atbilde...? Darbs uz kājām tagad ir viens no smagākajiem.

-Bet psiholoģiski?

Psiholoģiski, es domāju, ka ir vēl grūtāk. Viņiem ir jāparvar sevi lai aizietu (uz šādu darbu). Tā ir kaut kāda bezizeja, kas ir tur viņus ielikusi. Es saprotu, ja studiju  laikā jaunietis to dara, bet, ja tas jau ir pamatdarbs, tad manuprāt, jau viņa audzināšanā ir robs. Viņš nav iemācīts pielāgoties jaunajiem apstākļiem. Jo tagad praktiski bez izglītības, neatkarīgi no dzimuma, neviens nevar veidot savu karjeru. Cik tad vajadzīgi tie grāvju racēji? Maz...nākamie pēc smaguma, nāk tie darbi, kur jāstāv kājas...Jā, tā varētu teikt, ka sakarā ar civilizācijas attīstību, darbs veikalā, trauku vākšana utml. ir kļuvuši par smagajiem darbiem. Fiziski smagākajiem.

Tagad daudzi pievēršas vēdiskajam un meklē vecos principus: ''vajag atgriezties, jo bija kārtība un skaidrība''. Skaidrība bija. Par kārtību varam diskutēt, bet bija skaidrība. Bija skaidri spēles noteikumi.

Tagad spēles noteikumu nav,- tev ir jāizvēlās, kas tieši tev der. Kas būs tava pamatvērtība, lai tu varētu sadarboties ar pārējiem cilvēkiem.

Jo Ūdensvīrs tā ir brīvība. Tu vari darīt to vai šito. Nav vairāk stingri noteiktas lomas, tāpēc sievietes tagad var izvēlēties cilāt stangu... Ja viņas to grib, ja viņām tas liekas forši. Bet tā ir brīva izvēle, ko piedāvā Ūdensvīra laikmets. Cits jautājums, vai tavs organisms un prāts ir tam gatavs.

Jautājums ir par to, kā katrs uztvers (savu un otra) neatkarību. Tomēr katrs prasīs blakus personu, kas ir lauva, karalis, Es varu veidot atteicības tikai ar to, kas ir īsta personība. Es nevaru veidot attiecības ar cilvēku, kas nav personība. Kurš pats īsti nezin, ko viņš grib un, kas viņš tāds būs, un ko viņš dzīvē grib panākt. Tikai tad, kad es zinu, ko tu gribi, pēc kā tiecies, es varu to akceptēt- tas ir forši, es varu samīlēties tevī... Ja es redzu, ka tu neesi personība.

Tā daudziem ir tā pamatproblēma, kur atrast normālu vīrieti vai normālu sievieti. Tik daudzi neveido attiecības šodien, un vienīgā viņu bēda, viņu sūdzība ir tajā, ka visi normālie vīrieši un sievietes ir aizņemti. Jo daudzi reāli neiet šim laikmetam līdzi, viņi nekļūst par personību, viņi nepierāda sevi. Viņi gaida, kad viņus aizstums, kā Zivs laikmetā- Dievs, partija teica: tev jādara tas un tas.. tev ir jāizpilda... 

Tagad tas ir beidzies- aktuāla ir šī personības viedošana. Kad abi to būs izveidojuši- viņi satiksies un radīs jaunu modernu veidojumu, kur varbūt viens kādu laiku pasēdēs mājās ar bērniem, tad otrs, tad atkal otrs. (Un tā ar katru sadzīves jomu. Katrs pāris vienosies par lomām, kas būs viņu partnerattiecību iekšpusē, nevis pēc ārēji diktētā.)

-Principā šis veidojums var būt katram pārim savs. Viņi savā starpā vienojas par abiem pieņemamāko modeli? Tas nebūs saistīts uz tradīcijām un vispārpieņemto?

-Kā vīrieši izpaudīs savu vīrišķo enerģiju, kā tu domā?

Ja Ūdensvīrs ir jaunu ideja, revolūcija, tad tas (jaunā laikmeta vīrietis) visdrīzāk būs domātājs, kas filozofēs savā nodabā, ko jaunu izdomās, radīs. Viss jaunais. Ūdensvīrs ir gaiss, viņš nebūs tīri sievišķs, vai tīri vīrišķs. Ja agrāk bija viss nodalīts, tad te nebūs tik izteikti noteiktas robežas. Ja Neptūns bija uz jūtām orientēts, tad Ūdensvīrs uz prātu un intelektu. Cilvēki būs intelektuālāki un nebūs krasi nošķirta sievišķā un vīrišķā daba.

Tāpēc, ka gaisa stihijai ir raksturīga nenoturība, mainīgas intereses, izteikta daudzpusība cilvēkos, kā tādos. Ja cilvēks orientēsies uz to, ka viņam vajadzīga tikai viena interese, viens darbs, viņš būs pazudis cilvēks. Viņam ir jāspēlē dažādas lomas, dažādās grupās jāpiedalās- vienlaicīgi. Pat radikāli atšķirīgās.

- Ja tev pajautāt padomu, ko tu ieteiktu vīriešiem šajā laikā, lai labāk justos?

Ir jāmeklē jauns mijiedarbības veids. Vīrieši nesaprot neko, jo patriarhālais uzskats, tie ir noteikti kritēriji. Bet Ūdensvīra laikmets saka, ka ir jābūt brīvam no kritērijiem, no viena noteikta redzējuma,- tas ir pats svarīgākais. Un pieņemt to, ka redzējums var būt pilnīgi atšķirīgs. Tikko kā tu gribēsi ielikt kaut ko konkrētā rāmī, tā viss- tu esi sevi pazaudējis.

Zināmā mērā, tas, ko tu iesaki sievietei, tas pats der arī vīrietim. Jo gaiss ir viens. Viņš nav ne sievišķs, ne vīrišķs. Gaiss var būr auksts var būt silts, var būt mitrs, var būs sauss- tas visur piedalās. Visos procesos tas ir svarīgs- uguns bez gaisa nedeg, zeme sablīvējās, tur nekas neaug, ūdenī bez gaisa nepastāv dzīvība. Bet viņš (gaiss) nevienā no tiem 100procentīgi nepaliek. Tas nozīmē, ka mūsu jaunais laikmets ir par to, lai sadarbotos ar visiem, bet ne pie viena konkrēti nepalikt. Foršākais gaisam ir tas, ka viņš spēj sasaistīt nesasaistāmas lietas.

- Es vēroju, kā biznesā rodās dažādi agrāk neredzēti sadarbības modeļi...

Piemērs ar pusi, kas atbrauca no Anglijas, kurš tur strādāja par frizieri, un vēlās šeit veidot biznesu. Viņa Ūdensvīrs ir karjeras mājā, kas liecina par to, ka viņam jāveido neordinārs bizness, apvienojot frizētavu ar vēl kaut ko. Viņš man atbild: tu saki man to, ko es jau daru. Pirms es kādai sievietei griežu matus, es vismaz stundu ar viņu sarunājos. Viņš grib saprast, ko tu īsti gribi, kas tu tāda esi, kas tu tāda esi , kā tu sevi pozicionē, lai varētu saprast, kas tev īsti der. Tas atbilst jaunajam redzējumam. Izejot no tā, viņš pieņem lēmumu, ko ar frizūru panākt, stiprināt tevi, vai padarīt sievišķīgāku.

Savienot it kā nesavienajamo,- tas ir Udensvīra princips. Totāls avangards.

Pateicoties tam rodas jaunas lietas. Paņemu kaut ko no vecā un pievienoju jaunu. Arī profesiju ziņā būs šādi neraksturīgi savienojumi. Savienojas materiālais ar garīgo, pretēji iepriekš sludinātajām, ka garīgam cilvēkam jāatsakās no materiālā, kā tas bija agrāk pieņemts. Nē, tagad ir tieši otrādi , jāiemācās savienot šīs lietas. Šajā laikmetā ir jābūt gan garīgam, gan jāmāk arī nopelnīt.

Inta Blūma
2016.gada martā...