Un spējā būt šeit un tagad, klātesošam mirklī. Apzināti vērojot pasauli visapkāt un savas sajūtas.
Lai piedzīvotu un izbaudītu laimes sajūtu, to jāiejauc kā kokteili:
Jāapstājas skrējienā, jāapklust domās un runās, jāsajūt sevi, jāsaplūst ar pašreizējo mirkli, vienlaikus paliekot vērotāja pozīcijā. Un visam jāpievieno galvenā sastāvdaļa- pateicība...
Mana šodienas laimes kokteilis ir balts. Sniegs patiešām putina un logs uz balto pasauli ir norasojis, -lāses lēni slīd un nedaudz izpludina, padarot nedaudz impresionisku aiz loga esošo Vidzemes ainavu.
Šodien Ieviņa izcepa brokastīs biezpiena plācenīšus un pie loga atnāca pirmais sarkankrūtītis, mēģinot atrast savu vietu starp zīlītēm, zvirbuļiem, sīļiem un dzeņiem.
Kamīnā, paralēli malkas sprakšķiem, dzirdu vēju un droši vien šodien priekšroku došu rāmai apcerei, nevis pasataigai laukā. Ir pilnīgs klusums. Mājinieki tieši tāpat ietinušies svētdienas mājīguma segā un kaut ko dara pie sevis. Ir brīdis pirms rosīties pusdienu gatavošanai un izrādās, ka tieši kā radīts laimes sajūtas noķeršanai aiz astes...
Es laimi piedzīvoju tieši caur šādiem brīžiem- vienkāršiem, esības piefiksēšanas un klātbūtnes mirklī brīžiem. Šī nedēļas nogale, kurā izvēlējāmies nekur neskriet, nedoties, nedarīt uzdāvināja iespēju atkal atgādināt to, kas ir būtiskākais...
Tikai, kad esam šajā brīdī, klātesoši un vērojoši, mēs dzīvojam pa īstam! Tikai tad mēs savienojamies ar savu centru un apkārt esošo pasauli! Tikai tad mēs ieelpojam dzīvības enerģiju un sajūtam, kā tā izlīst mūsu dzīslās, kā laimes un pateicības sajūta...
Pirms kāda mēneša skatījos samērā senu filmu ar Merilu Strīpu un Robertu Redfordu galvenajās
Kad galvenā varone no rītiem ar kafijas krūzi rokās, atlaidās terases krēslā, raugoties tālumā un plānojot dienas darbus, es visas reizes filmā, noķēru sevī tādu kā ilgu sajūtu, ko uzreiz nesapratu.
Jo es jau sen zināju, ka man nevajag neko daudz no ērtībām, bet man vajag divas lietas lauku mājā- kamīnu, kas atrodas mājas centrā, kā dievišķās enerģijas sazemētājs, kā pavards, kā svētvieta un,- liels logs un terase ar skatu pāri pakalniem... Septiņu pakalnu gan gluži nav, bet piecus, it īpaši tagad, sniega ieskautus es redzu un ar skatienu noglāstu ikreiz, kad raugos tālumā...
Pagājušās nedēļas pieredze kinoteātrī ar enerģijām, ko aprakstīju jau FB un vēl vairākas zīmes, par kurām rakstīšu atsevišķi, un visbeidzot silta un jēgpilna saruna ar Aliju aizvakar, salika daudzus punktiņus uz i manās sajūtās un palīdzējā tās pārvērst jēdzienos.
Mana laime mīt laukos un vietās, kur es atļauju sev būt bez plāniem, neko negaidot, nesteidzoties un fiksējot, vērojot mirkli.
Šie mirkļi savērās kā pērles un rodas laimes mirkļu virtene.
Vakarā, pirms aizmigšanas es šīs pērlītes vēlreiz pārskaitīju un izjutu visas virtenes brīnumaino sajūtu..
Tik strauji zūd vērtība visam, kas ir pilsētā un, saprotot, ka pat apzinoties, pilsēta ierauj savā virpulī, enerģijās, drūzmā, atņemot laiku sastrēgumos, uzmanību veikalos, spēku saskarsmē ar tiem un to, ko pati neizvēlies, ka argumenti par vairs nespēj turēties pretī... veselajam saprātam un dvēseles vilkmei.
Un, tad paskaitu, ka realitātē pilsētā esmu tikai vienu trešdaļu no laika un laimes sajūtu vien dažreiz, aizejot pie jūras, vai aizbraucot ciemos pie Kristas un samīļojot mazos suņu bērniņus, esmu pēdējā laikā piedzīvojusi...
Laime ir tagad. Kad dzirdu savu mīļo elpu vai rosīšanos kaut kur tepat, vēroju sniega virpuļu deju un putniņus aiz loga, sajūtu pateicību izlīstam visā savā būtībā par to, ka esmu...
Laimei nevajag dzīties pakaļ un to nevajag meklēt. Vajag tikai apstāties, atvērt acis un sirdi, atbrīvot sevī vietu, atvērt Laimes durvis...un ļaut tai ienākt.
Tieši tik vienkārši.
Inta
28.janvārī, 2018.gadā
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru