Pārprastā sievišķība

Kad 2011.gadā sāku pievērsties pati savai sievišķībai, izprast sievišķās enerģijas būtību un principus,

abu enerģiju mijiedarbību, tolaik Latvijā nekādu kursu un semināru par šo tēmu nemanīju. Būros pati un strādāju ar sevi pati, izprotot, izmēģinot meditācijas un prakses, līdzvarojot vīrišķo un sievišķo enerģiju pati sevī.

Tā kā tā tolaik bija man pašai aktuāla tēma, arvien vairāk tā ienāca manos citos semināros un nodarbībās, līdz es sapratu, ka ir pienācis laiks šo tēmu nodalīt. Esmu darītāja, tādēļ paralēli teorijai uzreiz metos praksēs, radās Meiteņu Dienas, kurās gūtās atziņas, pieredze un izpratne bija par pamatu arī  Latvietes Karmas dzimšanai.

Vienmēr esmu jebkuru tēmu skatījusi no garīgās psiholoģijas viedokļa, tai skaitā arī sievišķības tēmu. Kaut gan es salīdzinoši maz runāju par sievišķību (bet gan vairāk par sievišķo enerģiju, kas nav viens un tas pats) un visu to, ko mēdz saprast vai pabāzt zem šī termina.

Ir Dievišķā enerģija, kura var izpausties dažādos veidos, tai skaitā- Iņ&Jaņ, sievišķais un vīrišķais. Izpratne par šo enerģiju kvalitātēm, izpausmēm un līdzsvarošanu dzīves kvalitātes uzabošanai- lūk, tas bija viens no manas filozofijas, pētījumu aspektiem. Saistībā ar Dvēseles uzdevumiem.

Jau no 2012 gada sievišķības tēma uzsāka savu uzvaras gājienu, un nupat teju katrs treneris/koučs/lektors/guru/skolotājs māca/pārdod citiem savu versiju par tēmu.

No vienas puses es priecājos, ka beidzot šie tēma ir pacelta virspusē un sievietes pašas jūt, ka neatrodas līdzsvarā un patiesi vēlās sevi sakārtot, bet no otras puses, es vēroju to apjukumu, kas viņās rodās dodoties no viena semināra uz otru, no vienas grāmatas pie otras...

Lai arī es apzinos šīs tēmas nozīmīgumu, tomēr redzot, ka tā ir pārvērsta par fastfoodu, plaša patēriņa preci un produktu, man gribās bēgt...

Tīri cilvēciski rodas vēlme nebūt saistībā ar to visu, kas notiek. Tādēļ es izvēlos iet tālāk, pa sievišķo enerģiju runājot vien kontekstā ar mūsu Dvēseles ceļu.

Gan ''modernā psiholoģija'', kas pārsvarā Cosmopolitan tipa žurnālos un internetmedijos, māca sievieti, kā būt seksīgai, kā apmierināt vīrieti 100 veidos, kā atbilst kaut kādiem standartiem (ne smagāka par 65kg, ne vecāka par 35gadi, utt.)... Īsumā, kā padarīt sevi iekārojamu, lai dabūtu jebkuru vīrieti, un pēc tam manipulēt ar vīrieti, lai viņš darītu to, ko tu vēlies... (lai tev nekas nebūtu jādara).

Tātad vīrietis ir tēviņš, kurš domā un rīkojas tikai un vienīgi instinktu līmenī ( pirmās divas čakras). Ja iekārdināsi, būsi profesionāla gultā, atbilstoša skaistuma standartiem (Diez kas tos radījis?), tad viņš dancos pēc tavas stabules, apbērs ar dāvanām un tu varēsi cauras dienas lakot nagus...

Gan it kā vēdiskās (!?) zināšanas, (jo, kas gan tās oriģinālā, vai kvalitatīvā tulkojumā ir studējis?), kas tomēr runā par sievišķās un vīrišķās enerģijas atšķirībām(tiktāl piekrītu), arī māca, kā uzvesties un rīkoties, lai sieviete panāktu savu (arī vīrietis) - tikai jau atrodoties savās enerģijās, proti padevība, kalpošana, mājīgas vides radīšana, zupas vārīšana utt. Vai Vēdas runā par sievietes dvēselisko pašrealizāciju? Vai tikai par realizēšanos, kā vīrieša atbalstam, mīļākajai, saimniecei un mātei? 

Īstenībā tas varbūt bija baigi pareizi tos tūkstošus gadus atpakaļ. Bija radīta mācība, kas sievietei ļāva maksimāli harmoniski justies patriarhālajā laikmetā. Sēdēt klusā apmierinātībā un neko negribēt, kamēr veči iekaro pasaules? Mēs tā varam filozofēt, bet kā viņa īstenībā jutās? 

Vēsture atceras un apbrīno tās sievietes, kas lauza stereotipus, pasūtīja pie velna sabiedrības rāmīšus un nosacījumus, kuras uzdrošinājās sekot savai pārliecībai... Varbūt viņas nesaprata, nosodīja, vai pat vajāja, bet viņu vārdi ir ierakstīti vēsturē. Starp citu, tieši viņām pie kājām bija visvairāk vīriešu... Un ne jau tikai pēc viņas ārējiem dotumiem vai kulinārijas prasmes viņi tiecās...

Spēcīgi vīrieši vēlas spēcīgas sievietes...nevis otrādi. Pie nosacījuma, ka katrs izpauž savu spēku.

Abi dzimumi, kas ir jau izgājuši kādu attiecību un dzīves skolu, nevēlās vairs manipulāciju un darījumus savās attiecībās.

Viņi vēlās partnerību, kas ļauj būt pašam, sadarboties, vienlaikus, ļaujot Dvēselei būt brīvai.

Mūsdienu attiecības ir lielākoties manipulatīvas. Un manipulāciju reklamē gan mediji, gan psihologi, gan autori, pat daudzi ''garīgie guru''... Pie tam pasniedzot to Mīlestības mērcītē.

Kur ir manipulācija, tur mīlestība nevar būt principā...

Ir semināri, grāmatas un pulciņi, kur māca seksa tehnikas, seksīgas veļas darināšanu, staigāšanu uz augstpapēžu kurpēm un citas vīriešu savaldzināšanas tehnikas.

Ir semināri (grāmatas, publikācijas, lekcijas), kas runā par tradicionālajām ģimenes vērtībām un sievietes vietu tajā.

Kā, lai saprot, kur doties?

Ne pie manis, ja vēlies dabūt gatavas receptes, jo es runāju par jauna veida attiecībām, par dvēseļu radiniekiem, par kopradīšanu, par Dvēseles ceļu un uzdevumiem, tai skaitā arī attiecībā uz šai dzīvei izvēlēto un pretējo dzimumu. Jā, un par pamatīgu priekšā stāvošu darbu. Jo vispirms mēs esam Dvēsele, un tikai pēc tam Sieviete... Pie manis ir daudz neērtu patiesību...

Bet, aizdomājoties no otras puses, droši vien tas, ka tu ej (vienalga, kaut uz stripdance, vumfit, vai uz kādu raganu skolu, utt.) ir labāk, nekā, ja tu neietu nekur. Jo tu ej. Tātad meklē. Un, saka taču, ka tas, kas meklē, agri vai vēlu atrod. Visi mēs esam staigājuši līkumainas taciņas :)
Katra no mums var izvēlēties, kurā līmenī ar sevi strādāt, un kurā atrasties. Iespējams, ka katrā ir vajadzīgi arī savi kursi un skolotāji. Dvēseles ceļš ir iet uz augšu, tā kā visi mēs nonāksim līmenī, kur vairs nav manipulācijas, izmantošanas un ierobežojumu. Ja ne šajā, tad kādā citā dzīvē :)

Bet, kur dodas sabiedrība kopumā, tas ir skumjš jautājums. Pārdomām zemāk ievietoju grāmatu sarakstu (krievu val.) sievietēm un vīriešiem no kāda populāra e-resursa. Pieprasījums rada piedāvājumu, tātad šīs tabulas raksturo sabiedrības pieprasījumu. Pietiekami daiļrunīgi, lai neprasītos pēc komentāra.

10.02.2016

Pieredzes medu vācot

Ir cilvēki, kuri patiešām iedvesmo. Kuriem piemīt īpaša harizma, starojums, skaistums.Visbiežāk

tie ir cilvēki, kas nebaidās būt paši un dzīvot pa īstam. Ļauties, lai dzīve tos ved, mainīties, pamēģināt

visdažādākas lietas. Viņi izbauda dzīves piedāvātas iespējas, nebaidoties vai tiekot pāri bailēm, ko teiks citi, vai viņus sapratīs vai nē...

Pirms inkarnēties, atnākt šeit uz zemi, mēs esam vienota, vesela garīga Gaismas būtne ar individualizētu apziņu, vibrāciju līmeni un pieredzi. Varbūr vēl jauna, bet varbūt jau daudz apguvusi- sena un vieda :)

Mūsu pieredze, senums ir arī vibrāciju līmeņa rādītājs. Jo pieredzējušāki, jo spožāki :)

Tāds arī ir inkarnēšanās mērķis- nākt pēc pieredzes.

Garīgās būtnes viena daļa atdalās un inkarnējās fiziskajā ķermenī, un mēs to saucam par Dvēseli. Otra daļa paliek ''Augšā'', un tiek saukta par Augstāko ''Es'' vai Garu. Pēc Dr. Ņūtona aptuveni 40-60% ir tā daļa, kas nāk uz fizisko realitāti. Ķermenis ir vien garīgās enerģijas nesējs, trauks, instruments, ar kuru mums jāiemācās harmoniski mijiedarboties... :)

Bet ne par to ir šoreiz stāsts.

Stāsts ir par vienu no galvenajiem Dvēseles (un Gara) mērķiem. Vai esi aizdomājusies, kādēļ Garīgajam Man ir jānāk, jāsūta daļa no sevis uz šo materiālo, blīvo pasauli, kura ir tik tālu no Mīlestības un Gaismas pasaules, kur esmu radusies?

LAI GŪTU PIEREDZI.

Pēc iespējas vairāk un pēc iespējas kvalitatīvāku. Arī bomžojot un dīkdieņojot, iepinoties dualitātē, materiālismā,  tiek gūta pieredze, bet tai ir zemākās vibrācijas. Gaismas sazemēšana, mīlestības izstarošana, materiālās pasaules apgarošana,  radīšana un kalpošana ir augstākās vibrācijas pēc kā alkst katra kaut necik  centīga Dvēsele :)

Iedomājies, ka Dvēsele, kā bitīte izlido no stropa (Mājām), lai lidojot no zieda uz ziedu savāktu pēc iespējas vairāk un pēc tam atgrieztos.

Dvēsele, atgriežoties Mājās, savienojās ar savu Garu, ar savu pienesumu palielinot, padarot spožāku, lielāku un pieredzes bagātāku savu Garīgo Būtni, savu Dvēseļu ģimeni un visu Visumu.

Katras bitītes pienesums ir ļoti svarīgs visam Stropam.. :)

Plašāk par šo rakstu grāmatā, bet šo mazo rakstiņu iedvesmoja kāds Vīrietis :)

Dvēsele, kas iet pa savu ceļu, izbaudot to, izmēģinot daudz un dažādas lietas, dzerot dzīvi lieliem malkiem. 

Viennozīmīgi, arī ļoti skaists un harizmātisks Kaukāza vīrietis :). Ārēji un iekšēji. 

Aslans Ahmadovs. Fotogrāfs, stilists, mākslinieks un mūziķis...

Šeit viena viņa ierakstīta dziesma, kuru oriģinālā dzied sieviete, bet viņš vēlējies parādīt, ka arī vīrietis var ielikt mūzikā emocijas.  Pie tam viņš galīgi nav profesionāls mūziķis. Skaisti un aizkustinoši.

Ja Tev tagad ienāca prātā kāds/a iedvesmojošs cilvēks, padalies!

Lai visiem iedvesmas pilns gads!!!

Inta

Kāda brīnumaina atsauksme

„Nez, vai ir kāda sieviete, kas izlasa grāmatu un neuzraksta Intai?”. Tieši tā es padomāju, kad :)

piesēdos rakstīt šo vēstuli. Vēstuli, ko man nebija ne prātā rakstīt, kad uzsāku grāmatas lasīšanu, bet, pabeidzot to, es biju (esmu) tik pilna ar emocijām, ka gribas runāt. Ļoti gribas iepazīties ar Intu. Bet tā droši vien arī ir katrai, kas līdz sirdij ir ielaidusi šo grāmatu. Cerams, ka Intai pietiek pacietības to visu klausīties

Mēģināšu īsi pastāstīt, kāpēc mani tik ļoti uzrunāja grāmata:

·         Grāmata ir virspusēja un tajā pašā laikā ir ļoti ļoti dziļa. Viņu var lasīt un pārlasīt, katru reizi iegūstot kaut kādas jaunas atziņas un enerģijas. Pirmās nodaļas man izlasījās tik viegli, tik ātri, bet nodaļu par Sirds ceļu lasīju kādu nedēļu. Pasvītroju un pārlasīju. Ļoti daudz lasīju starp rindām, lasīju enerģijas un vibrācijas.

·         Grāmata un Inta ar savu viedokli izstaro MILZĪGU cilvēkmīlestību! Tas ir tik ļoti būtiski. Tas ir tas, ko es personīgi meklēju un tik daudzos viedos cilvēkos diemžēl neatrodu. Tik pacilājoša, tik cilvēku cildinoša, tik nenosodoša, tik pieņemoša un silta ir katra nots grāmatā. Dvēsele mana jūt tik dzidras vibrācijas, ka gribas kavēties pie grāmatas vēl un vēl. Paldies liels, Inta, par to!

·         Grāmatā ir ļoti maz subjektīva jeb ego piemaisījuma. Kaut Tu apgalvo, ka tas ir tikai Tavs viedoklis un sajūtas, es starp rindām varēju sajust Tavas un Tavas Gaismas ģimenes dvēseļu vibrācijas, kas ir ļoti augstā līmenī, kas ņem informāciju no tīra avota. Es ikdienā daudz smeļos informācijas un iedvesmu arī no čennelingiem, bet esmu sev atsijājusi tikai 2-3 kanālus, kas man ļoti savibrē, kas rada manī prieku, mīlestību un pacilātību, iedvesmu. Sava garīgā ceļa laikā esmu iemācījusies atpazīt zemos astrālos kanālus un cilvēka ego piemaisījumu, un man jāsaka, ka, šajā grāmatā Tavas personīgas prizmas efekts praktiski nav jūtams vai jūtams minimāli. Tas, manuprāt, ir lielisks sasniegums un arī rādītājs, ka grāmatā ietver sevī Visuma universālās patiesības (tas, kuras Tu saki, ka ir maz :) )

·         Ļoti labi, manuprāt, ir aprakstīta nodaļa par radīšanas procesu savā dzīvē. Citi avoti min tikai vai nu vienu daļu, kur jāsapņo, vai nu otru daļu, kur jāļaujas. Man liekas, ka Tev sanāca perfekti šīs abas lietas noformulēt, salikt kopā tā, lai ir skaidrs, ko tad darīt ar savu brīvu gribu un Radītāja potenciālu! Atkal milzīgs paldies par to!

·         Citur dzirdētas un lasītas patiesības šeit ir pasniegtas tik cilvēcīgi, tik saprotami, tik vienkārši, ka daudzas lietas kārtojas pa plauktiņiem pašas.

·         Grāmata ir ļoti daudzdimensionāla. Tā tev dod pretī to, ko tu esi gatavs paņemt. Kad nāc nākamajā līmenī, tad vairāk zināšanu pavērsies. Es sajutu, ka grāmata satur tādas energoinformācijas paketes, kas lēnām vērsies vaļā katrā cilvēka apziņā, kas grāmatas saturu ir izlaidis caur sirdi.

Ar to visu gribu uzsvērt, ka, manuprāt, grāmata ir unikāla latviešu autoru vidū (kaut arī es ļoti reti lasu grāmatas, jo pēc pieredzes zinu, ka daudzas no tām ir tikai kāda autora un viņa ego sacerējums par tēmu). Es vēlos atļauties ieteikt tulkot šo grāmatu pēc iespējas ātrāk vismaz krievu valodā, jo Latvijā ir tik daudz krievvalodīgu meiteņu, kam grāmata būtu ļoti noderīga, bet kas diemžēl nelasa latviski. Bet ļoti liela daļa tēmu, kas grāmatā ir apskatītas, ir arī uz šeit dzīvojošām krievietēm attiecināmas.

Jāsaka, ka kādu laiku nebiju pirkusi grāmatu, jo mani mulsināja grāmatas nosaukums. Joprojām, jau izlasot grāmatu, man liekas, ka tas nav līdz galam atbilstošs. Uz grāmatas vāka minētais „Sievišķā enerģija tuvplānā”, manuprāt, ir daudzkārt trāpīgāks.

Man pašai pēc grāmatas izlasīšanas ir daudz atziņu, kas pilnveido un veido mani arvien labāku. Es izmantoju grāmatu arī, lai labāk izprastu savu vīru, jo sevi pa šiem gadiem esmu diezgan labi iepazinusi un strādājusi ar sevi. Pat zinot, ka katram ir savs ceļš, man ļoti bieži gribas savas pārmaiņas, atziņas un vektorus attiecināt arī uz vīru. Šī, manuprāt, ir ļoti būtiska joma, kur sievietes ir jāizglīto! Jo par sevi mēs varam nojaust, varam intuitīvi piekļūt daudzām zināšanām, bet vīriešu būtību izprast ir daudz grūtāk. Domāju, daudzām ir vēlme novienādot visus procesus gan galvā, gan ķermenī, gan dvēselē ar savu otru pusi. Bet redz kā, Radītājs tā nebija paredzējis. Ir par ko padomāt! Grāmata labi paskaidro sievietes un vīrieša atšķirības būtību, un man gribas to izprast dziļāk, niansētāk. Tāpēc izmantošu izdevību un pajautāšu, Tavuprāt, labākus avotus, kur palasīt papildus informāciju par sieviešu un vīriešu enerģiju mijiedarbību pārī.

Es no sirds pateicos Tev, Inta, ka Tu uzdrošinājies šo grāmatu radīt un tādējādi nest Gaismu plašāk un dziļāk!

Novēlu veiksmīgu, prieka pilnu un pozitīvām emocijām, cilvēkiem un notikumiem piepildītu Jauno Gadu! :)

Sirsnībā un cieņā,

Anastasija

Pateicības skaujās

Lasu Jūsu vēstules. Sajūtu pateicību. Pateicības spēks ir patiesi maģisks, un viennozīmigi iepauzēt starp diviem svētkiem, lai savas apziņas skatienu pavērstu no ārējā uz iekšējo, ir īpaši svētīgi...

Pārskatīt bildes, atcerēties cilvēkus un notikumus, ieraudzīt savas dzīves nogriezni zem nosaukuma- 2015...

Mans šis gads vienmēr būs viens no īpašākajiem, jo ir mainījis teju visu. Galvenokārt, mani pašu.

2015-ais man sākās ar grāmatas iznākšanu. Ar trīcošu sirdi es palaidu šo savu ''garīgo bērnu''pasaulē, nevarot iedomāties, kā Pasaule to pieņems. Visa pateicība maniem pašiem tuvākajiem- vīram, meitām un Sarmītei, kuri ticēja, atbalstīja arī tad, kad es biju tuva tam, lai padotos...

Uzreiz sajūtu pateicības vilni pret visām manām lasītājām, visām tām brīnišķīgajām sievietēm, kas nāca uz tikšanās reizēm, semināriem, tām, kas rakstīja un dalījās savās pārdomās. Man tas nozīmē ļoti, ļoti daudz. Jo tieši jūs esiet tās, kas man rāda ceļu- ar saviem jautājumiem, atbalstu, ieinteresētību, atvērtību, stāstiem un pieredzi, labu vārdu...

2015-ais bija semināru, tikšanos un pasākumu gads, kad likās, ka tie notiek katru otro dienu, tādā karuselī, kas brīžiem atstāja bez spēka, bet pa lielam, šī mijiedarbība sagādāja milzum daudz prieka! Prieka no Dvēseļu saskaršanās.... Neesmu saskaitījusi, cik šajā gadā bija šādu tikšanos, bet pat pavisam aptuveni piemetot tie varētu būt pāris tūkstoši '' Dvēseļu māsu'', ko man bija tā laime satikt!

Jūs man devāt to atgriezenisko saiti, lai pavisam droši es zinātu, par ko jāraksta nākamajā grāmatā, pa kuru ceļu man jāmēģina Jūs pavadīt... :)

Divi braucieni uz Kaukāza kalniem, Pavasara Mistērijas, Saulgriežu spēka diena, Sirds Ceļa Skolas

pirmais izlaidums, Sievišķības Mistērija, manas meitiņas Kristas kāzas, vasara uz Savas terases laukos, un mani īpašie šī Gada Cilvēki... Cilvēki, kas ienāca manā dzīvē, vai jau bija, bet šogad gājām ciešāk blakus... Tieši šī Dvēseļu saskarsme ir tā, kas rada īpašo vibrāciju, sajūtas... Tieši sajūtas ir tās, ko atceramies, tad kad notikumu atmiņas jau sen ir izbalējušas...

Sarmīte, bez kuras patlaban man būtu grūti iedomāties savu dzīvi. Sarmīte, kura ir iemācījusi, vai radījusi apstākļus, lai es iemācītos paļauties... Brīžiem, jau pat izbaudot šo sajūtu un nevēlotes atgriezties no šī stāvokļa :) Sarmīte, kas jūt mani un sajūt to pašu, ko es, atbild to pašu, ko atbildētu es (tikai dzejiskāk :))... Tik ļoti pateicos Viņam, kas man atsūtīja šo Eņģeli :)



Giedre, Inese un Olga- manas Māsas- Priesterienes, kas papildina

mani katra savā veidā, dodot padomu, sniedzot atbalstu, tīri tehisku palīdzību un drauga plecu... ŠĪ saikne, jau iepriekš sasieta, bet šogad gājusi dziļumā...

Inita. Kāda lēna draudzības dzimšana, ar atskaņām no kādām citām dzīvēm. Ar teikumiem, kas ļauj salikt akcentus un definēt atziņas... Mēs esam kā Dvēseles balss viena otrai.. tā man šķiet...

Valdis Atāls. Jā, abi jau uzreiz zinājām, ka esam tikušies, un arī šeit šī paļaušanās tēma cauri katram atmiņas pieskārienam. Zinu, ka viņš tepat vien ir un drīz atkal mūsu ceļi krustosies. Skatoties kamīna liesmās, bieži piedomāju par Tevi :)

Ir tik daudz brīnišķīgu cilvēku, kas ienākuši manā lokā, tomēr tavu vārdu mana sirds pašlaik nosauca - Sanita :) Tu, kas nāci pie manis uz skoliņu, kaut gan es gribētu iet pie Tevis :) Lina un Egidija- vēl divas lietuvietes, māsas, ko liktenis man uzdāvināja šogad. Lina- foto burve un Egidija, kas parūpējās, lai gada izskaņā ''Latvietes Karma''būtu jau arī lietuviskā variantā. Dacīte- Pirtniece un dziedniece, kas brīnišķīgi prot samīļot Dvēseli. Arī sirdsviedās Baiba Gerharde un Ieva Ančevska, ienāca manā sirdī, lai paliktu... :)

Labie gariņi. Dažus es nemaz neesmu vaigā redzējusi, bet viņi ir man palīdzējuši- fiziski, ar padomu, ar kontaktiem, padomiem, ieteikumiem.Tas ir brīnumaini...

Manas draudzenes- abas Ingas un Olita, kuras pieņem mani tādu, kāda esmu, ar visiem maniem putniem galvā :) Esmu patiesi pārlaimīga, ka šajā, 2015-jā atkal esam ciešāk kopā. Ka ir lietas, kas nepāriet un nekad nebeidzās. Ja mīlestība var būt arī vienpusēja, tad draudzība vienmēr ir abpusēja. Mūžīga vērtība.

Vītolu ģimene. Tik ļoti mani cilvēki. Manējie. Viņi man dod ģimenes sajūtu. Jānis- tēta sajūtu un Dace, tādu siltu, viedu draudzības plūsmu. Tieši tāpat arī Madara, Rasa, Kalvis, Varis, Jancis... Nekad neaizmirsīšu sajūtu, kad ieraudzīju Jāni grāmatas atklāšanās svētkos...Viņš bija atbraucis tik tālu ceļa gabalu, pats būdams slims... bija tik labi viņu ieraudzīt pašā pūļa aizmugurē. Un brīdis, kad viņš man dziedāja šūpuļdziesmu korī... Man tas ir bijis svarīgāk, kā visas mūsu kopējās Mistērijas kopā ņemtas, tas ir tik ļoti pa īstam, tik ļoti man būtiski, ka pietrūkst vārdu...Ir tik labi, ka Jūs man kaut kur esiet...

Sadarbības partneri. Šis vēsais termins, zem kura slēpjas Cilvēks ar Sirdi. Priekš manis tās ir īpašas Dāvanas. Omnias- Sigita, Jāņa Rozes meitenes - Lienīte, Ilze, Ineta un Iveta, LGrāmatas -Santa un Jolanta, Valtera un Rapas Laimdota, Jelgavas tipogrāfijas Ivonna, un viennozīmīgi arī Intiņa Mālere, kas zināmā mērā mani ieveda šajā tipogrāfiju pasaulē :)

Vienmēr īpašs siltums un pateicība plūdīs pie Lubūžu saimnieces Ilzītes, kura jau vairākus gadus dod patvērumu un rada īpašu telpu Meiteņu Dienu dalībniecēm. Pašas lasītas Spēka tējas un pirtsslotiņas, austas mandalas, lai meitenēm krāsaināk sēdēt un pašadītas zeķītes, lai kājiņām silti! Kurā vēl viesu namā Jūs esiet dabūjuši saimnieces adītas zeķītes komplektā?! :) Par attieksmi, siltumu, sirsnību un brīnumgardajā zupiņām pat neizteikšos...Sajūtas, kas vienmēr paliks...

Ķeguma Puduru varenais Ivars :) Kā aizbraucu pie Tevis, tā paliku uz visām atlikušajām Mistērijām. Un citur vairs negribās... :)
Protams, arī Lielkrūžu saimnieki, Imantu pārvaldnieks un visi citi, ar kuriem man sanāca sadarboties šogad!

Mana ģimene ir mana Bāze, manas Mājas, mans Spēka avots un mans Dzinējspēks. Mans vīrs, kas dziedina mani caur pieņemšanu, un ietērpj manas idejas visskaistākajos tērpos! Manas meitas ir tās, dēļ kurām esmu cēlusies un gājusi arī tajos brīzos, kad licies vieglāk būtu atgriezties TUR. Motivējušas būt tādai mammai, ar kuru lepoties, un kam līdzināties. Patlaban viņas ir mans prieks un lepnums. 2015-ais man dāvāja iespēju būt ar viņām vairāk, palaist Kristu lielajā dzīvē un vērot, kā arī Ieviņa pamazām pāriet pusaudža normālājā fāzē :) Esmu tik pateicīga Debesīm, par maniem tuviniekiem, kuri ir arī mana Komanda. Katrā manā projektā.

Nu ko, šī ir gada pēdējā un droši vien arī privātākā ziņa :) Uzreiz pēc Jaunā gada dodos dziļumā pie sevis, lai nonāktu tur, kur varu savienoties ar Debesīm, lai pēcāk dalītos kādā gabaliņā arī ar Jums :)
Brīnumi patiešām notiek! Nevaru vien beigt brīnīties par savas dzīves brīnumiem! :)

Lai arī Tavā dzīvē uzplaukst brīnumu puķes! Lai atnāk viss, pēc kā alkst un ilgojas Tava Sirds!
Lai atverās spārni un ceļ Tevi Debesīs! Pretī Tavai sapņu pļavai, pretī Tavai brīnumu upei, pretī tavai Dvēseles Dziesmai!
Patiesā sirsnībā un bezgalīgā pateicībā-
Inta
28.12.2015

Ilūziju varā

Sieviete ir sapņotāja pēc dabas. Jau kā meitenes mēs iztēlojamies savu nākotni, vīrieti, ko satiksim,

dzīvi, ko viedosim... Iekšējā vēlme pēc mīlestības ir abiem dzimumiem, tomēr vīrieša uzdevumi šajā

pasaulē daudz lielākā mērā ir izpaust Garu, Radītāju, spēlējoties ar matēriju.

Kamēr sievietei- izpaust Dvēseli- mīlēt, kalpot, rūpēties... Jau maza meitenīte, spēlējoties ar lellēm vai mājdzīvniekiem, izpauž šo enerģiju. Bet puikas vēlas saprast, ''kas lācītim vēderā'' :) 

Viss jau būtu pareizi, ja vien mēs pieaugot, sapņojot, cerot un gaidot, neiekristu ''ilūziju ķetnās'', aizmirstot, ka sākotnēji mēs esam DVĒSELE, un tikai pēc tam - Sieviete.

Jau grāmatā runāju par ilūzijām, kā bremzējošo faktoru, bet ar katru dienu vairāk redzu, ka ilūzijas, sabiedrības un individuālie rāmīši, priekšstati ir viena no galvenajām, ja ne pati galvenā problēma, kas neļauj sievietei kļūt pašpietiekamai, laimīgai, harmoniskai.

Vakarnakt saņēmu no kādas brīnišķīgas, skaistas jaunas sievietes vēstuli. Viņai jau kādus gadus ir šķīrusies, dzīvo ārzemēs. Jūtās viena, jo gaida Savējo vīrieti, nevēloties ielaisties ar kuru katru. Viņai vissvarīgākais ir ģimenes siltums, drosības sajūta, lai par viņu parūpējās, lai mīl... Kā daudzām no mums, vai ne? 

Ir iekšējā trauksme, dažām veģetatīvās distonijas pazīmes un milzīgas ilgas pēc izmaiņām, risinājuma, harmonijas, tīri cilvēcīgas laimes sajūtas. Prāts, kas nokļuvis ilūziju varā, diktē priekšā, ka, ja satiksi savu vīrieti, kurš tevi mīlēs, lolos, dāvās ģimeni, tad tu izkļūsi no šīs emocionālās ''bedres''...

Šīs izlūzijas par to, ka kāds tev var iedot, to kā tev trūkst, diemžēl ir tikai ilūzijas. Tikai tu pati vari sev iedot- spēku, pārliecību, ticību, paļaušanos. Lai to sasniegtu, pirmām kārtām ir vajadzīga DROSME. Jāizcīna cīņa ar bailēm, tādejādi nokārtojot dualitātes eksāmenus.

Es zinu un saprotu, kā tas ir. Es pati esmu tā jutusies un ilgu laiku savas dzīves ilgojusies pēc ''stiprā pleca'', atbalsta, drošības... Tas pāries... :):):)

Tajā ir ŠĪ un AIZEJOŠĀ laikmeta pretrunas. Mums ir jāizvēlās, pa kuru ceļu iet. Ja izvēlamies Pārejas ceļu, savas Sirds ceļu, tad nāksies iemācīties skatīties uz pasauli Dvēseles acīm.

Prāts pieprasa komforta zonu, drošības sajūtu un izmisīgi meklē, kā to realizēt: lai būtu nauda, dzīvesvieta, piemērots partneris, utt.

Turpretī Dvēselei vajag kustību, attīstību, pārmaiņas, jaunu pieredzi, iziešanu ārpus komforta zonas, nepieķeršanos nekam, kas to varētu ierobežot.

Dvēselei ir savi mērķi, savi uzdevumi, savs ceļš un savas ieceres. Tās ir stāsts par pieredzes gūšanu, radīšanu un kalpošanu.

Tas nav stāsts par ģimenes veidošanu un pēcnācēju radīšanu, kas ir tikai neliels blakus aspekts, pieredze, pašrealizācijas veids, ko Dvēsele var izvēlēties, bet var arī neizvēlēties.

Partnerattiecības Dvēseles līmenī ir ekperimentēšana, mācīšanās savienot divas enerģijas, lai kaut ko kopradītu, lai sadarbotos, lai dalītos ar šo kopradīto. Un arī tas ir tikai viens no veidiem, kā Dvēsele var vēlēties sevi izpaust.

Pārstāj domāt kā cilvēks. 

Sajūti savu Sirds centru, savu Dvēseli. Iedod savam prātam brīvdienas. Piemēram, uz pusgadu. Atļauj sev kaut pusgadu sekot savai sirdij, nekalt savā galvā laimīgo partnerattiecību bildītes.Vispār neko nefantazēt. Būt ŠEIT UN TAGAD. Ļaut Debesīm ienākt dzīvē un piedāvāt tev variantus. Jo kamēr Tu atrodies ''gribēšanas''stāvoklī, Debesis nevar iedot to, ko vajag tavai Dvēselei. Pa īstam.

Ir svarīgi apzināties, kādēļ mūsos ir šīs ilgas, vēlmes, ilūziju veidošana...

Mēs visi alkstam Mīlestības.

Mūsu Dvēsele ir nākusi no Mīlestības Avota. No Mājām, no vietas, kur it viss ir Mīlestība. Mēs dziļi sevī iekšā zinām, kā tas ir peldēties Mīlestības okeānā. Un ilgojamies pēc šīm sajūtām.

Nonākot šeit, uz Zemes, mēs jūtamies atdalīti un apdalīti. Viss apkārt izstaro Mīlestības trūkumu. Mēs vēlamies to saņemt no vecākiem, partneriem, pasaules, bet visu laiku viļamies, jo neviens to nevar iedot mums. Un nekad neiedos.

Tikai savienojoties ar savu Dvēseli, šo Mīlestības Avotu, sevī pašā, mēs sajutīsim Māju enerģiju. Mīlestības un Svētlaimes enerģiju. 

Noejot Sirds Ceļu, atmetot savas Bailes, enkurus, izdziedinot rētas, pieņemot un iemīlot sevi. 

Tas ir ceļš, ko Tu esi izvēlējies. Un cita ceļa nav. 

Inta, 2015.gada, novembris

Paliekam savā LABAJĀ...

Atkal un atkal manas domas atgriežās pie tā, kas ''virmo gaisā''... 

Vakar vēlu vakarā FB padalījos ar kādas sieviešu Guru rakstu, kurā visa cita starpā ieskanējās arī manējā tēma: Mīļās, mēs pirmām kārtām, esam Dvēseles, kam ir dots paša Radītāja potenciāls, tikai realizācijas instrumenti atšķiras no vīrišķās pasaules daļas... :)

Tomēr agri no rīta šo rakstu noņēmu, jo bez vairākām vērtīgām domām, ko tur sadzirdēju, bija tik daudz nosodījuma, vērtējuma, tiesāšanas...

Tāpat šorīt agri draudzene atsūta linku, uz kāda portāla rakstu, kurā apspēlēta latvietes karmas tēma. Autores viedoklis gan ir tālu no manējā :) Bet kopējais fons atkal mūs, latvietes nosodošs, negatīvs... Ejam ne tur, darām ne to, domājam ne to... 

Aizdomājos, kādēļ gan man tas ir tik uzkrītoši? Tātad tas ir arī manī... Atcerējos pāris no saviem pēdējiem ierakstiem blogā, dažas sarunas ... un manu iekšējo nepieciešamību pazust, aizbraukt uz saviem laukiem, paliekot savā Labajā... Tātad TAS ir skāris arī mani :(

Viss, kas notiek pasaulē- visas negācijas, kari, bēdas, šausmas, dusmas, naids, bailes... TAS nekur nepazūd. TAS nonāk astrālā plāna miskastē, lai tur vairotos un bumeranga veidā atgrieztos atpakaļ. Gandrīz katrs to jūt. Ir tik grūti no tā norobežoties. Sadzirdēt, saredzēt, līdzi just, bet palikt savā LABAJĀ...

Pat šajā lauciņā, kurā darbojos es, pašlaik ir kaut kāds... neatrodu vārdus. Vieni metās virsū tiem, kas aizstāv kristīgās vērtības, citi tiem, kas runā un stāsta par sievišķību un tā tālāk. Viss ir slikti, nepareizi, kādam sametās ''slikta dūša''no pseido sievišķības... :)

Atzīšos, ka uz brīdi biju iekritusi šajā apkartējo cilvēku un notikumu vērtēšanā. Tāda ir mūsu cilvēciskās būtības daļa... Ātri gan sajutu, ka esmu ne savās vibrācijās un jūtos slikti.

Savā ceļā esmu kļūdījusies, kritusi un atkal cēlusies, noticējusi un atkal vīlusies, sķiet, sapratusi, bet pēc brīža atkal nonākusi punktā, kad nekas no tā, ko esmu zinājusi, man vairs neder...

Kādus 8 gadus atpakaļ meklēju atbildes kristietībā, tad austrumu mācībās, tad iekritu čenelingos...Tikai pēdējos divus gadus tā ļoti apzināti visu informāciju cenšos laist caur sirdi.

Tas, kas der vienam, var nederēt otram. Var pat nederēt nevienam citam. 

Arī visas manas kļūdas, visas manas vilšanās, katra mana nonākšana ne tajā vietā, -it visā ir bijusi Pieredzes velte.

Ko slēpj šie nosodošie, vērtējošie un tiesājošie raksti, viedokļi, komentāri? Laikam jau šaubas un bailes. Bailes par to, ka es pats neesmu pietiekami balts, zinošs un pietiekami stiprs savā pārliecībā...

Es jūs, brīnišķīgās Latvijas sievietes, redzu un satieku katru dienu. Un tā, kā ejam, mostamies, maināmies mēs, es neesmu redzējusi nekur! Es sajūtu mūsu Dvēseļu spēku, kas ir patiesi varens!

Es ļoti lepojos ar mums!

Tas mums būs vajadzīgs, lai paliktu savās vibrācijās, paliktu savā gaismā un savas Sirds centrā, arī tad, kad šķitīs, ka visa pasaule jūk prātā...

Mēs esam svētītas ar savu zemi, ar brīnumaino dabu, tīrajiem ūdeņiem, jūru un Viedajām Dvēselēm, kas šo zemi ir izvēlējušās savam Ceļam...
Katru dienu atceramies, ka mēs esam Dvēseles, kuras ir atnākušas šeit mosties un atgriezties pie sava spēka, savas varēšanas, radošuma... BŪT, STAROT, DALĪTIES.

Es izvēlos palikt savā Labajā.
Inta
P.s.

Pienāk mūsu dzīvē tāds brīdis, kad mēs atejam malā no drāmas un tās radītājiem. Mēs paliekam ar cilvēkiem, ar kuriem varam kopā smieties. Aizmirstam slikto un fokusējamies uz labo. Mīlam cilvēkus, kuri izturās pret mums atbilstoši, un lūdzamies par pārējiem. Dzīve ir tik īsa, un tā jānodzīvo nekā citādi, kā laimīgi. Paklupt- tā ir daļa no dzīves, piecelties -tā ir dzīves pieredzēšana. Būt dzīvam,- tā ir dāvana, būt laimīgam,- tā ir izvēle. Ošo

Iedvesmotājs 2016-jam...

Kā daudzām no mums, arī mana vājība ir skaisti blociņi, kladītes, plānotāji, kuros veikt piezīmes, ierakstīt kādu iedvesmojošu citātu, savu atziņu vai jeb ko citu... Arī šogad jau vairākas reizes esmu devusies veikalā, lai atrastu savu ikdienas biedru nākamajam gadam... Emocijzīme smile

Līdz pēkšņi pār mani nāca atklāsme, ka es taču varu radīt to sev pati!!! Un es aizrāvos ne pajokam... Vīrs brīnās- tu raksti grāmatas, kā tu vari aizrauties ar kaut ko tik ikdienišķu un vienkāršu!! Bet tā ir lieta, kas būs manā somiņā katru dienu! Ko katru dienu es ņemšu rokās, kas būs ar mani visu nākamo gadu!!!

Un tad, es aizdomājos, kādu es vēlētos šo manu iedvesmas kladi, šo manu sabiedroto un līdzgaitnieku 2016-jam...Un tūlīt aizdomājos, ka es vēlos to radīt arī Jums. Visām manas grāmatas un bloga lasītājām, manām Meiteņu Dienu un semināru dalībniecēm, ik vienai sievietei, kurai noderētu ikdienā krāsas, iedvesma un arī dažas prakstiskas lietas...
Tā nu radās un tūlīt drukāties dodās Mana Iedvesmas Klade, mans ''Iedvesmotājs'' Emocijzīme smile

Kura būs īpaša dizaina (grāmatas tēmā), ar cieto vāku, viskvalitatīvākajā izpildījumā, ar grāmatzīmi, bieza (160lpp), ar kārtīgu papīru iekšā un skaistu, mana vīra radītu iekšlapu noformējumu.. Emocijzīme smile

Ar kalendāru 2016 un 2017-jam.
Ar manām mīļākajām Spēka tautasdziesmām, ikdienas svarīgākajām meditācijām, manu vēstījumu iedvesmai, labklājības un veiksmes amuletu iekšpusē.
Vēl nesaprotu, cik būs gribētāju, tādēļ drukāju ierobežotā apjomā (Limited Edition :))


Starp citu, dāvanām arī Latvietes karma drukājās cietajos vākos (cenu starpību es dāvinu lasītājām- tā nemainīsies). Būs ļoti skaista. TIKAI JĀŅA ROZES GRĀMATNĪCĀS!

P.s. Radot šo ''Iedvesmotāju'' es jutu milzīgu pateicību par visu, kas šajā gadā noticis un pret katru, kurš ir bijis daļa no mana ceļa... Paldies no sirds!

P.s.s ''Iedvesmotājs'' nav tradicionālais plānotājs, jo, mums sievišķīgajām būtnēm, jāiemācās dzīvot ārpus standartizētiem ''rāmīšiem'':):) Vai mēs varam savu iedvesmu ierāmēt vienas dienas ietvaros? Dažreiz tā ir frāze, citreiz tās ir pāris lapas... To nu zinu no sevis :)

Paskaidroju: Titullapa, lielie kalendāri 2016 un 2017 (katrs uz savas lapas), tad mana runa , tad ap 140 lpp ar līnijām tavai iedvesmai.. Un beigās 11 manas mīļākās Spēka dziesmas, ko daudzas jau zina no MD un Mistērijām. Tās var dziedāt vai skaitīt. Stiprie vārdi katrai dienai, katrai jomai. Pēc tam 3 bāziskās meditācijas, rakstītas tieši tev. Un mans vēstījums 2016-jam... :):) Tā izskatās saturs lielos vilcienos...
Lai TOP!
INTA

DĀRGĀS MANAS! VAIRS IEDVESMOTĀJUS PASŪTĪT NEVAR- TIRĀŽA IR IZPĀRDOTA! TAGAD TIKAI VEIKALOS (NO 4. DEC) MEKLĒJIET, KAMĒR IR!

Kas notiek ar kultūru?

Šorīt atveru pastkastīti un tur priekšā divi brīnišķīgi PALDIES. Viens no tiem par to, ka vienkārši

biju nospiedusi ''patīk''pie raksta, ar ko šī meitene bija dalījusies. Mans ''patīk'' viņai bija kā apstiprinājums kādai pašas domai, -man viņas ''paldies'' kā jauks rīta iesākums...

Šī bija ļoti krāsaina nedēļa, neskatoties uz pelēko skatu pa logu. To iekrāsoja cilvēki, notikumi, draudzeņu sarunas, jaunu projektu nojausmas un pāris gājieni uz teātri, par kuriem vēlos šeit padalīties.
Tas gan nav par tēmu, par kuru taisījos runāt, tomēr gribās sākt ar kaut ko pozitīvu. Un vairāk runāt par pozitīvo, redzēt to un vairot to...

Man vienmēr ir paticis teātris, tikai pēdējā laikā tas aizvien biežāk man sagādā vilšanos. Uz Jauno Rīgas teātri neprotu dabūt biļetes, Dailē viena režisora izrādes vairs nespēju skatīties, lai arī cik mīļi un labi aktieri tur netēlotu, bija palicis Nacionālais teātris, kurā šonedēļ aizgāju uz ''Avantūrista grēksūdzi''.. :) Tie, kas ir bijuši, droši vien tagad smaida...

Protams, ka es savā skrējienā, neizlasīju atsauksmes... :D

Es sevi tiešām neuzskatu par puritānisku, un no visas sirds centos tajā kailuma un izvirtības (13 gadus vecais galvenais varonis 10 minūšu laikā uz skatuves imitē dzimumaktu gan ar savu auklīti, gan māsu) murskulī ieraudzīt kādu jēgu, domu, vēstījumu vai vismaz aktierisko meistarību... 

Pēc pirmā cēliena mēs visi(biju ar ģimeni) aizgājām prom un izbaudījām lielisku vakaru kādā Vecrīgas kafejnīcā, gan iesmejot, gan pārdomājot to visu...

Atkal un atkal es atgriežos pie tās domas, ka gan teātri, gan filmas priekš manis paliek arvien mazāk un mazāk... Tātad vairākums pieprasa kaut ko citu. Un teātris tikai atspoguļo sabiedrības pieprasījumu? Pieprasījumu pēc negācijām, zemām vibrācijām, šausmu filmām, dzejoļiem, kas satur rupjības (šeit I.Rībenas raksts par šo tēmu), pornogrāfiju, pedofīliju, homoseksualitāti...

Vai tādejādi mums to cenšas uzspiest kā normu? Tā būs tagad mūsu jaunā ''kultūra''?
Par to aizdomājos.

Es vēlētos atvērt TVNet kādu rītu un izlasīt tur kaut vienu labu un pozitīvu ziņu, es vēlētos kino un teātrī smieties un saņemt pozitīvas emocijas, es vēlos baudīt skaistumu mākslā un kultūrā...

Lai viss redzētais, piedzīvotais, sajustais liek pārdomāt, padomāt par īstenajām vērtībām, lai iedvesmo labiem darbiem un vienkārši ļauj pabūt gaišumā un skaistumā.

Jo mūsos taču  ''dzīvo tas vilks, ko mēs barojam''....

Kaut kā sanāca, ka pāris dienas vēlāk es ar vīru devos uz Rīgas Krievu teātri, uz izrādi ''Hanuma'' (ļoti iesaku šo izrādi). Kas deva man cerību, ka viss vēl nav zaudēts :) Gandrīz viss teātra aktieru zieds parādīja savu meistarību, liekot zālei (kurā bija ļoti daudz latviski runājošo) raudāt aiz smiekliem, dziedāt līdzi, smaidīt nepārtraukti un vēl ilgi, ilgi palikt priecīgi vibrējošā stāvoklī! Varbūt savādi, bet tieši šis teātris nekad man nav licis vilties... 

Un vēl, paldies Dievam, man ir palikusi mūzika, koncerti, dziedāšana...

Ir par ko aizdomāties...

KAS NOTIEK AR MŪSU PASAULI?

P.S. Vari man (un arī citiem) ieteikt teātra izrādes, filmas, izstādes, utt, kas iedvesmo, ceļ un rada pozitīvas emocijas vai vērtīgas pārdomas. Būšu tikai pateicīga.

Kad krāsu dabā paliek arvien mazāk, atliek vien izkrāsot dzīvi pašiem! :)

Inta

6. novembrī

Pēc brauciena sajūtās...

Tikai šorīt atgriezos no Kaukāza kalniem. 

Kopā ar šo grupu uz turieni esmu aizvedusi jau vairā kā 130 cilvēku pa šiem 4 gadiem. Un viņi

atgriežās. Šorudien jau bija vismaz 4, kas bija tur- bet tagad jau ar saviem draugiem, tuviniekiem, ģimeni... Kaukāzs- mūsu civilizācijas šūpulis kaut kur dziļi, dziļi vienmēr aicina atpakaļ...

Nav noslēpums, ka biju domājusi, - šī pavasara grupa būs pēdējā, bet rudens grupa tik ātri pieteicās, ka bija par vēlu to ''kancelēt''. Un esmu pateicīga par šo reizi.  Par cilvēkiem, kas izvēlējas pieredzēt Armēniju un Gruziju kopā ar mani, neskatoties uz visām mūsu ķibelēm, bija lieliskas sajūtas, daudz transformāciju un atziņu arī man pašai. Un, galvenais, kas atnāca pie manis, ir tas, ka es vēlos vēl un vēl tur atgriezties... Tikai citādākā formātā nekā parasti...

Ikdienā pašlaik manā dzīvē ir tik daudz cilvēku, ka kļūst grūti atcerēties vārdus, stāstus, sajust sirdis...

Tiem, kas bijuši:

Atcerieties Ahpatas viesnīciņu aizas malā? Un baznīcu, kur jaunais skaistais (ārēji un iekšēji :))

mācītājs minūtes laikā pieņēma lēmumu kristīt mūsu Guntu? Un taku uz augšējo klosteri gar dziedinošo avotu?

Tā vieta ir tik tuvu Debesīm, ka katreiz, kad tur esmu, sajūtu smeldzi no tā, ka jādodās prom... Jo šķiet, ka tā vieta ir radīta, lai satiktu sevi...

Pamostos, atvērtu acis un ieraudzītu elpu aizraujošu kalnu ainavu pa logu...

Pēc tam dotos pastaigāties, sajust spirdzinošo gaisu, no kura pirmās dienas reibst galva, ievilkt pavasara puķu smaržu nāsīs, sadzirdēt kalnu ērgļu klaigas...

Vai doties uz 7-14gs baznīcu aprunāties ar Dieviņu, pasēdēt tādā pārpasaulīgā mierā, raugoties

 Dievmātes altārgleznā, līdz sajūti rožu smaržu nez no kurienes uzrodoties...

Un blakus kapellas akustika, kas vedina ļauties balss dziedinošajam spēkam, kad gribās izdziedāt no sevis visu, visu....kam vairs nevajaga būt...

Aizstaigāt līdz augšējam klosterim, pa ceļam veldzējoties pie svētavota...

Vakarā sarunas pie ugunkura ar Saviem Ceļabiedriem...

Lūk, tas ir tas, ko vēlās man Sirds pašlaik. Iet dziļumā. Gan pie sevis, gan tiem, ko Dieviņš atsūtīs...
Un, lai arī tikko esmu atgriezusies, zinu- pavasarī es tur būšu atkal.

Dvēseles retrīts pavasarī ... 

Pateicībā-

Inta

Dvēseles radinieki

Man bieži jautā, kā atšķirt karmisko partneri, no dvēseles radinieka?

Man šķiet, ka tiem, kas jautā, šī satikšanās ir vēl priekšā, jo sajūtas, satiekot savas Dvēseles radinieku nav iespējams sajaukt...Tas var būt tik tālu no aizraušanās, kaisles, fiziskas vilkmes... Bet tajā pat laikā kaut kas daudz augstāks, citā līmenī esošs...

Dvēseles radinieki ienāk mūsu dzīvēs ne tikai kā partneri, bet kad ienāk, tad pilnīgi noteikti mums ir kāds kopējs uzdevums, kas kopīgi paveicams...

Neliels tulkojums:

10 DVĒSELES RADINIEKA RAKSTUROJUMI

Dvēseļu Radinieki, Dvēseļu Tuvinieki, Radniecīgās Dvēseles. Mēs visi esam dzirdējuši šos apzīmējumus, lasījuši par tiem un daži no mums pat ir bijusi laime tos satikt. Mēs visi laiku pa laikam par to aizdomājamies un katrs no mums vēlētos reiz satikt savas dvēseles radinieku.

“Tavs dvēseles radinieks liek Tev justies pilnīgam, tā, it kā mozaīkā vairs netrūktu neviena tās gabaliņa. No otras puses, dzīves partneris, var būt lielisks atbalsts un ilgtermiņa sabiedrotais, tomēr viņš ir ierobežots savā iespējā bagātināt Tavu garu”, Dr. Karmena Harra (Dr. Carmen Harra)

Dvēseļu radinieki atšķiras no dzīves (karmiskajiem) partneriem. Daudzi cilvēki nekad savā dzīvē pat neaizdomājas par kaut ko tādu, kā dvēseļu radinieku. Viņi saista savu dzīvi ar dzīves partneriem. Šīs attiecības var būt ļoti jaukas un apmierinošas, jo ļoti bieži tās balstās uz savstarpēju uzticību, cieņu un draudzību.

Redziet, dzīvē bieži vien mums nav kontroles pār laiku vai bieži mums nav kontroles arī pār apstākļiem. Daži nespēj gaidīt mūžīgi, cerot, ka varbūt kādreiz sastaps savu dvēseles radinieku, tādēļ viņi ir apmierināti ar vienkārši labām partnerattiecībām. Dažiem tas ir izdzīvošanas, drošības jautājums vai vienkārši ir nepieciešamība pēc cilvēka sev blakus, un jēdziens “dvēseļu radinieks” pat nav svarīgs. Dažiem šis jēdziens vispār šķiet kaut kas pārāk nereāls, sagrābstīts un sapņains. Dzīves apstākļi, laiks, iespējas, drošība un daudzi citi faktori var ietekmēt to, kā cilvēki izvēlas veidot attiecības...

BET…

Iespējas parādās tad, kad esat pietiekami atvērti, gatavi un svētīti satikt savu dvēseles radinieku šajā dzīvē. Parasti tas notiek pēkšņi un neparedzami. Tā var būt pēkšņa, pilnīgi nereāla sajūta, kas izsit no rāmjiem, jo tā ir pilnīgi savādāka saikne, kā ar jebkuru citu cilvēku iepriekš.

Nav pat īsti iespējams vārdiem aprakstīt to sajūtu, kas jūs vieno. Tā ir kā magnētiska enerģija, intuitīva zināšana un sajūta, ka tā tam vienkārši jābūt un ka tā ir pareizi. Laikam un apstākļiem pat nav nozīmes, galvenais, ka esat viens otru satikuši.

Patiesībā bieži vien satikšanās notiek diezgan neparedzamā laikā un apstākļos, bet kad tas notiek – Tu to vienkārši zini. Tā ir spēcīga iekšējā sajūta, kuru, liekas, ka vada kāds augstāks spēks. Tai mirklī Tu apstājies, ievelc elpu, jo saproti, ka tas ir kaut kas ļoti īpašs, neviltots, citādāks par jebko, kas bijis iepriekš.

Tas ir kaut kas tik patiesi īsts, sasodīti reāls, ka viss, ko Tu vēlies, ir aizbēgt, lai to visu uzsūktu un uzņemtu sevī. Dvēseles radinieks. Tas, kura vibrācijas Tu sajūti pat tūkstoš jūdžu attālumā, kura domas sadzirdi kā čukstus, kurš ļauj Tev būt brīvam, bet apskauj tavu ēnu no tālienes. Tas vienīgais. Tas vienīgais, par kuru ir sajūta, ka esi pazinis to miljoniem gadu.

Kad Tu beidzot esi apradis ar WOW (pārsteigumu), Tu saredzi skaistumu, unikalitāti un galu galā skaidrību. Tu zini, ka tas ir pa īstam, ka tas ir jāsaglabā – dažkārt kā draugu, dažkārt kā mīļāko. Dažreiz uz laiku, dažreiz uz mūžu.


Šie dvēseļu tuvinieki dažkārt var vienkārši uzrasties mūsu dzīvē kā atgādinātāji par kādu piemirstu lietu/nodarbi – rakstīšanu, dziedāšanu, radīšanu, radošumu, dejošanu vai dzīvošanu. Tie piešķiļ dzīvei dzirksteli. Tie iededz uguni. Tie maigi piebiksta. Dažreiz tie paliek ar mums uz mūžu, dažreiz tie dodas tālāk savās gaitās. Lielākoties tie dara jūs pateicīgus un liek aizrauties elpai. Tie mums atgādina, kā ir būt dzīviem, rezonējošiem un cerību pilniem.


“Vai tu esi kādreiz sastapis kādu pirmo reizi, bet savā sirdī jūti, ka esat jau kādreiz iepriekš tikušies? “, Joanna Kenrika, “Kad Vampīrs mīl Sievieti” (Joanne Kenrick, “When a Mullo Loves a Woman”)


“Mūsu dzīves svarīgākie cilvēki tiek plānoti dvēseļu līmenī, stipri pirms vēl ķermeņi satiek viens otru”, Paulu Koelju (Paulo Coelho)


“Mēs nemīlējāmies, mēs pat neskūpstījāmies, bet tā neaprakstāmā tuvības sajūta, kas valdīja starp mums, neļāva mums atraut skatu vienam no otra”, Jasmīne Dubrofa (Jasmine Dubroff)


“Dvēseļu radinieki ir cilvēki, kuri liek izpausties labākajam, kas ir Tevī. Ne vienmēr tie ir labākie cilvēki, bet tie ir labākie tieši Tev”, nezināms autors.


Ir gan viens svarīgs apstāklis, lai Tu varētu sastapt savu dvēseles radinieku un sajust to neaprakstāmo savienošanos ar otru. Lai Tu būtu pietiekami drosmīga to vispār ieraudzīt un sajust, pirmkārt Tev ir jāmīl pašai sevi. Tai brīdī, kad Tu patiesi mīli pati sevi, mīlestības enerģija plūst viegli un dabiski caur Tevi, un Tu to burtiski izstaro, tādejādi to pārnesot un sasaistoties ar otru, kurš arī mīl sevi un ir gatavs atvērties līdz sirds dziļumiem.


Intimitātei, tuvībai ir vajadzīga atvērta sirds. Izmisīgi meklējumi, lūgšanas, vizualizācijas, meditācijas un citas prakses Tev nenodrošinās sastapšanos ar Tavu dvēseles radinieku. Es neticu, ka dvēseļu radiniekus var tā vienkārši pasūtīt kā gleznu tās autoram. Neviens šai dzīvē nevar būt par Tavu otro pusi vai piepildīt Tavu dvēseli kā vienīgi Tu pati. Protams, ka dvēseļu radinieks ietekmē Tavu dzīvi, iedvesmo, iedrošina, palīdz, bet neviens nevar Tev nodrošināt laimi, izņemot TEVI PAŠU.


Dari savu darbu. Mīli un attīsti sevi. Piepildi savu dvēseli, baro savu iekšējo mīlestības ugunskuru. Un tad, kad/ja viņš nāks Tev pretim, Tu būsi tam gatava.


“Neuztraucies par sava dvēseļu radinieka atrašanu. Atrodi pats sevi”, Džeisons Everts (Jason Evert)


Tomēr kā atšķirt, vai cilvēks ir Tavs dvēseles radinieks vai dzīves partneris? Izlasi un bez pārāk lielas analīzes mēģini atbildēt ar “jā” vai “nē” uz zemāk esošajām pazīmēm.


10 Dvēseļu Radinieka pazīmes


(pēc Dr. Karmenas Harras (Dr. Carmen Harra))






1. Iekšējā sajūta. Ir grūti aprakstīt, kā šis cilvēks liek tev justies. Tās ir ilgstošas, dziļas, noturīgas sajūtas, kuras nav iespējams aprakstīt vārdiem.


2. Atmiņas uzplaiksnījumi. Ja šis cilvēks patiešām ir tavs dvēseles radinieks, tad ir liela iespēja, ka esat tikušies un bijuši tuvi arī iepriekšējās dzīvēs. Tevi var pārņemt pat tāda kā dīvaina “déjà vu” sajūta, it kā šo momentu tu kaut kad, kaut kur jau būtu piedzīvojusi.


3. Saprotaties no pusvārda. Vai esat kādreiz sastapuši cilvēkus, kas pabeidz viens otra teikumus? Daži uzskata, ka šie cilvēki vienkārši ir pavadījuši daudz laika kopā un tādēļ viens otru ļoti labi pazīst un sajūt, tomēr es to saucu par dvēseļu radniecību. Saprasties no pusvārda jūs varat arī ar saviem labākajiem draugiem vai mammu, tomēr tā ir arī ļoti svarīga pazīme, ja jums šāda sajūta rodas ar satikto partneri.


4. Tu mīli viņa /viņas trūkumus. Nevienas attiecības nav perfektas, arī attiecības starp dvēseļu radiniekiem piedzīvo kāpumus un kritumus, un tomēr šo saiti pārraut būs daudz grūtāk. Dvēseļu radiniekiem tomēr ir daudz vieglāk piemēroties vienam otram, spējot iemīlēt pat otra trūkumus un vājības.


5. Ļoti intensīvas sajūtas. Attiecības ar dvēseļu radinieku ir daudz intensīvākas kā parastas attiecības, jāsaka gan, ka abos virzienos – labā un sliktā. Galvenais tomēr ir, ka pat smagākajos brīžos jūs spējat fokusēties uz problēmas risināšanu un skatīties tālāk par pašreizējo grūto dzīves brīdi.


6. Jūs divi pret apkārtējo pasauli. Bieži vien dvēseļu radinieki redz savas attiecības kā “mēs pret visu pārējo pasauli”. Viņi jūtas tik ļoti saistīti, ka gatavi uz jebkādiem varoņdarbiem, kamēr vien viņu dvēseles radinieks ir blakus.


7. Mentāli nedalāmi. Bieži dvēseļu radinieki ir saistīti viens otru tāpat kā dvīņi. Viņi var vienlaicīgi pacelt telefonu un zvanīt viens otram. Pat ja fiziski atrodaties tālu viens no otra, jūs viens otru ļoti labi sajūtat.


8. Tu jūties droši un pasargāti. Neatkarīgi no dzimuma, viņa vai viņš tev liek justies drošai un pasargātai. Tavs dvēseles radinieks liks tev justies tā, it kā tev blakus būtu tavs sargeņģelis. Cilvēks, kas apzināti vai neapzināti liek tev justies nedroši, nav tavs dvēseles radinieks.


9. Tu nespēj iedomāties savu dzīvi bez viņa (viņas). Dvēseles radinieks ir kāds, no kura tu nespēj tā vienkārši aiziet. Tas ir cilvēks, bez kura tu nespēj vairs iztēloties savu dzīvi, kāds, kura dēļ ir vērts cīnīties un palikt kopā.


10. Jūs skatāties viens otra acīs. Dvēseļu radiniekiem ir tendence skatīties vienam otra acīs daudz biežāk, kā ar citiem cilvēkiem. Tas notiek ļoti dabiski, pateicoties dziļajai tuvībai vienam ar otru. Skatīšanās otra cilvēka acīs sarunas laikā liecina par uzticēšanos un labsajūtu vienam ar otru....






Resurss: http://www.rebellesociety.com/2013/10/21/soulmate-or-life-partner/


2013.GADA 23.OKTOBRIS, SĀRA VOLDENGA (SARAH VOLDENG)

Viss nav tā, kā izskatās...

Kopš 2010.gada, kad aktīvi sāku pievērsties savai novārtā pamestajai sievišķībai, vēlāk sākot dalīties

savā noietajā ceļā ar citām sievietēm, pastāvīgi vēroju, kas notiek pasaulē, apkārtnē, fiziskajā un

enerģētiskajos plānos...

Un, jautājumu ik palaikam ir vairāk kā atbilžu.

Vispārējā ''sievišķības atgriešanas'' histērija semināros, rakstos un sociālajos tīklos liecina ne tikai par sieviešu iekšējo vajadzību pēc pārmaiņām un harmonijas meklējumus, bet arī kaut ko citu...

Es pati jau labu laiku kā esmu sākusi strādāt ar dvēselēm, tās uzdevumiem, nevis ar personību un tās problēmām.

Sieviete ir tendēta strādāt ar sevi, meklēt problēmas sevī, mainīt sevi, lai mainītos viņas dzīve, pašsajūta. Viņas jūt un saprot, ka vīrišķo enerģiju ir par daudz, un ir gatavas kaut ko darīt lietas labā.

Bieži pie manis nonāk sievietes, kuras ir izmēģinājušas visu iespējamo: izlasījušas kaudzi grāmatu, apmeklējušas dažādas prakses pie sievišķības guru, veikušas meditācijas, izmēģinājušas praksē dažādus paņēmienus savās atteicībās...

Viennozīmīgi, ka savas sievišķības apzināšanās un enerģijas līdzsvarošana, psiholoģiski mūs padara līdzsvarotākas, paļaušanās nes iekšēju mieru un harmoniju. Palīdz mums augt. Tomēr, tomēr...

Tikko izlasīju kādu latviskotu versiju par sievieti māti attiecībās, un tas sasaucās ar  tēmu nākamai grāmatai, pie kuras strādāju, proti- vīriešu iniciāciju (iesaku R.Rora ''Ādama atgriešanās''), vai vienkāršāk runājot, par neizaugušiem vīriešiem (Stipro sieviešu paaudžu mantojums). 

Šī tēma uzdod milzum daudz jautājumu: vai mēs varam iniciēt savu vīrieti (mainot sevi), izlabojot to, ko nesis pēckara periods, kurā izaugušas jau vismaz divas paaudzes mūžīgo puiku? Vai vienīgais, ko mēs varam, ir audzināt savus dēlus, lai viņi redz, kāda ir sievišķīga sieviete? Vai arī to mēs nevaram, jo kā Pēteris Kļava saka: nav jau tēvu, kas rāda pareizo piemēru šiem puikām...

Šeit es neiedziļināšos un nemēģināšu pat atbildēt uz šo neviennozīmīgo jautājumu, vien vēlos piebilst, ka nevajadzētu sievietēm vienīgajām uzņemties atbildību par šo situāciju. 

Jo karus, kurā izkāva vīriešus, un sievietēm nācās stāties pie arkla, neizraisīja sievietes.

Neviena sieviete apzināti neizvēlas uzņemties mātes lomu attiecībās, visbiežāk puišelis uz to spiež. Varbūt viņai ir tikai izvēle- palikt šādās attiecībās vai aiziet (paliekot vienai, iespējams)?

Manuprāt, ir svarīgi nejust vainas apziņu un neuzņemties vienai atbildību par partnerattiecību kvalitāti. Jo tagad modē nākušās vēdiskās zināšanas par sievietes būtību, burtiski spiež sievietei būt vainīgai un atbildīgai par visu...

Bet vēdas bija rakstītas patriarhāla laikmeta, citas kultūras sievietei.... Lai gan daudz, kas var palīdzēt atgriezt trūkstošu sievišķību, izpratni par to, kāda ir mūsu enerģija, tomēr šo seno zināšanu receptes laimīgām partnerattiecībām diezvai noderēs šim laikmetam par visiem 100%.

Es jūtu, ka nekas nebūs tā, kā reiz bijis.
Vai atgriezīsies matriarhāts? Pazīmes, protams, ir... Sievišķās enerģijas (humānisms, pieņemšana, līdzcietība, ekoloģija, utt.) ieplūst jau novecojušajā patriarhālā tipa sociāli-politiskajā struktūrā... Īstenībā jau neviens īsti nezina, kāda varētu būt dzīve matriarhātā- izņemot dažas polinēziešu ciltis, tas nekur nepastāv un vēsture par to īpaši daudz nestāsta...

Visi runā par jauno Vienotības laikmetu, kur valdīs trīsvienība. Duālisma pāreja un Trijadību.

Viņš, Viņa un Dievs (Iņ un Jaņ kopā)...

Tātad nebūs sievietei iet pa priekšu. Un nebūs būt aiz vīrieša (за мужем), kā Vēdas māca.
BET BŪS BŪT BLAKUS.

Iespējams, ka  izpratne par sievietes un vīrieša pienākumiem, atbildību un vietu būs kardināli cita nākotnē, tālu no tās, ko sludina lielākā daļa tagadējo rakstu, semināru un speciālistu. 

Neviens nezina, kā būs, jo tā kā būs, vēl nekad nav bijis.

Tas tā. Pārdomām :)

Vai tiešām Mīlestība?

Vai tomēr pieķeršanās?

Pieķeršanās ir atkarība. Atkarība no cerībām, ka kāds iedos to, kā tev trūkst. Atkarība, kad izjūti otra

trūkumu, vēlies to kontrolēt, noturēt un paturēt... Kad tev šķiet, ka bez viņa nevari dzīvot, vai ka viņš ir tavs īpašums. Greizsirdība, kontrole, manipulācija, ilūzijas un gaidas, ka otrs būs tas, kas padarīs labāku un laimīgāku tevi un tavu dzīvi. Tas viss ir par pieķeršanos.

Mēs mēdzam meklēt otrā to, kā trūkst mums pašiem. Iespējams, jau bērnībā mums netika iedots pietiekami mīlestības, novērtējuma, atzinības, mīļuma, glāstu... Mēs izaugām ar akūtu nepiepildījuma sajūtu un visu dzīvi meklējam kādu, kas piepildīs mūs. Iedos visu to, kas tik ļoti trūkst.

Mēs meklējam partneri, lai tas mīlētu mūs, sniegtu atbalstu, drošības sajūtu, novērtējumu. Nevis tādēļ, ka esam gatavi paši sniegt Mīlestību. Bez nosacījumiem. Mēs palielam esam gatavi kaut ko sniegt pretī, tad, ja kāds vispirms sniegs mums. Visbiežāk nemaz nesakrīt tas, ko mēs esam gatavi sniegt, ar to, ko otrs sagaida :)

Aprēķins un darījums ir lielākā daļa attiecību, tikai neviens to nav gatavs atzīt.

Cilvēks baidās iziet no tādām attiecībām, jo, lai izietu, ir jāstrādā ar sevi, jāmainās. Jāsaprot, ka tikai mēs paši varam sevi izdziedināt, izprotot savu trūkumu, izdziedinot to caur pieņemšanu, un iedodot paši sev to, kas trūcis. Nekad neviens cits nekompensēs un neiedos. Mums pašiem sevi jāizveido par veselumu.

Pieķeršanās un atkarība ir trešās (saules pinuma) čakras piesaiste, Mīlestības saite nāk no sirds.

Pieķeršanās ir atkarība, turpretī Mīlestība ir brīvība.

Mīlestība ir pavisam cita. Tā iedod spārnus. Tā nepieķerās otram, bet ļauj tam lidot, iedvesmo otru...

Mīlestībai nevajag pierādījumus un nevajag otru sev piesaistīt. Tā neko negaida, nepieprasa un tādēļ saņem visvairāk... Ticība un pieņemšana. Emocionālā tuvība. 

Mīlestībai nav svarīgi, vai otrs ir blakus katru brīdi, vai tūkstošiem kilometru tālu. Tā nebeidzās arī, kad abi vairs nav kopā...

''Visgrūtākais mīlestībā ir dāvāt otram pilnīgu brīvību.'' /Zenta Mauriņa/

Pāvila 1.vēstule korintiešiem 13.nod (4-10)

Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga.
Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu.
Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību.
Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu.
Mīlestība nekad nebeidzas, pravietošana beigsies, valodas apklusīs, atziņa izbeigsies.
Jo nepilnīga ir mūsu atziņa un nepilnīga mūsu pravietošana.
Bet, kad nāks pilnība, tad beigsies, kas bija nepilnīgs.

***

2015.gada 24.septembris

Negribās un viss!

Jā, tā ir- viņas negrib un viss! :) 

Vēl pagājušajā tikšanās reizē atkal pacēlās šis jautājums. Ko darīt? Kā sākt gribēt savu vīru, mīļoto...

Tā jautā lielākā daļa sieviešu. Un tieši tās- attiecībās esošās.

Un atkal vainas izjūta, kas pavīd  acīs. 

Ar informāciju par to, ka sieviete dod savam vīrietim enerģiju, uzpilda to, iedvesmo...tai skaitā arī caur seksu, mīlēšanos, ir pārpildīta telpa.

Ir tik daudz mītu par sievietes seksualitāti, tik daudz padomu, brīžiem pretrunīgu ieteikumu, ka daudzas seksu sāk iztvert kā instrumentu mainipulēšanai, kārdināšanai, noturēšanai... Instrumentu, kuru jāiemācās pareizi lietot.

Nu jā, attiecību sākumā, kad jūtas viļņojas, hormonu līmenis augsts, kad no gultas ārā kāpt negribās, tomēr ir normāli, ka hormonu līmenis stabilizējās, jūtas ieiet nākamajā un nākamajā fāzē un seksuālā vēlme mazinās.

Es neiedziļināšos vīriešu un sieviešu fizioloģiskajās atšķirībās, pat to jau ir gana daudz rakstīts. 

Tikai atgādināšu, ka mēs neesam tikai fiziskais ķermenis, kam piemīt instinkti, kuri prasa savu. Mums ir arī Dvēsele un Gars.

Kad mēs runājam par to, ka vīrieši ir tēviņi, kuriem daba prasa apaugļot pēc iespējas vairāk mātīšu, mēs ieliekam viņu dzīvnieku kategorijā. Kamēr vīrietis sevi identificē pirmo 3 čakru līmenī (fizioloģiskajā+Ego), viņam varbūt nav tik viegli līdzsvarot savus instinktus. Pietam, daudzi slaveni psihologi (vīrieši :)) jau no Freida laikiem runā par vīrieša dabisko poligāmiju utt...

Tomēr, kad attiecības paceļas augstāk par instinktu/Ego līmeni, kad mēs attiecībās ielaižam Dvēseli, savas Dvēseles radinieku, ar kuriem vienkārši mēdz būt labi, dziedinoši, uzticami, brīvi, bez nosacījumiem, instinktīvā puse arī paceļās citā līmenī. Tā vairs nav tikai kaislīga dziņa, bet gan pāri plūstoša, tantriska sevis dāvāšana otram cilvēkam. Pliks, tehnisks sekss pārstāj kļūt interesants pašam vīrietim.

Bet, atgriezīšos pie daudzām, jo daudzām, kuras mīl (vai domā, ka mīl) savus vīrus, grib darīt viņus laimīgus...bet nespēj sevi piespiest gribēt...

Un tad, es uzdodu jautājumu, kādi ir tie priekšnoteikumi, lai Tev gribētos?

Biežākās atbildes ir elementāras: atpūšanās un noskaņojums''.

Dabā visām mātītēm ir cikli. Tikai tēviņi ir gatavi pāroties ''pēc pieprasījuma''. Tādēļ ir tikai normāli, ja sievietei gribās krietni retāk. Sievietei nav ''jādod'' pēc pieprasījuma 3x dienā - tā var tikt pie neirozes, ginekoloģiskām saslimšanām un agri vai vēlu tas ietekmēs arī attiecības.
Bet arī sievietei ir dabiskie cikli, kad uzkrājās seksuālā enerģija, ko dāvāt savam partnerim. Ja šī enerģija neuzrodas, tātad ir iemesli un svarīgi tos ir saprast.

Daudzas seksuāli aktīvās sievetes atzīst, ka glāsti, mīļums, pieskārieni ir tie, kas viņām vajadzīgi, nevis fiziskais akts vai orgasms. 

Ak, cik daudz vientuļu sieviešu parakstās uz seksu, pat meklē to tikai dēļ šīm mīlestības, mīļuma, pieskārienu ''druskām''. 

Ziniet, kas ir lielākais seksa ienaidnieks sievietēm. DARBS un sadzīve! Pēc tam nāk totāla sevis nemīlēšana, cepšanās, iesaistīšanās dažādās negācijās utt.

Vāveres ritenis, kas satāv no darba, skriešanas pa veikaliem, mājas rūpēm...bērniem.

Sievietes ir totāli iztukšotas. Kā izkaltušas rozīnes. Viņām vienkārši nav palicis, ko iedot, jo šefs, bērni, gludināmās veļas kalns utt. ir paņēmuši visu. Bet uzpildīties nav laika.

Lielākā daļa sieviešu, ja viņai uzdāvinās pāris nedēļu brīvdienu, ar iespēju šīs dienas veltīt sev, ar lielāku prieku gribēs mīlēties! Dalīties tajā, ar ko uzpildījušās apmeklējot Spa, koncertu, runājoties ar draudzenēm, lasot, ceļojot...

Esmu jau rakstījusi, bet atgādināšu vēlreiz. Enerģētiskā sistēma katram dzimumam strādā savādāk.

Pirmā (pamata) čakra vīrietim griežas pa labi, ir dodošā. Aizsardzība, mājvieta, naudas pelnīšana viņam nāk viegli un dabiski, jo tā tas ir iekārtots. Sievietei šī čakra ir pasīva un viņai šeit ir jāmācās pieņemt. 

Otrā čakra vīrietim ir pasīva, bet sievietei aktīvā. Sieviete ir tā, kas dāvā baudu. Visplašākajā nozīmē: samīļo, pieņem, nomierina, gatavo garšīgu ēdienu, iekārto mājīgu telpu...

Un tā tālāk. Par pārējām čakrām tagad nerunāšu, jo mēs šodien apspriežam šīs divas(vīriešiem pirmā un sievietei otrā, ir seksuālās čakras)

Naudas pelnīšana ir pirmās čakras zona. Tā kā dabiski sievietei pirmā čakra ir pasīva, enerģijas tur ir maz, lai pelnītu naudu (plānotu, organizētu, nodrošinātu, apmaksātu utt.) viņai enerģija jāpaņem no otrās (seksuālas) čakras, tādejādi to iztukšojot.

Seksuālā enerģija ir arī radošā- tai ir milzīgs spēks, kad iemācamies to lietot. Gan ar mīlēšanās palīdzību, dāvājot to partnerim, padarot spēcīgākus abus, gan arī sublimējot to dažādos radošos projektos.

Jo, sieviete nedrīkst STRĀDĀT, bet viņai ir obligāti nepieciešama nodarbošanās, Sirdslieta, kas ļauj viņai realizēt savu Dvēseles potenciālu. Un šī sirdslieta ļoti bieži spēj sievieti arī finansiāli nodrošināt. 

Vīrieši, gaidot, ka sieviete nesīs savu algu mājās, lai varētu atļauties nomaksāt kredītu, skolot bērnus utt. ir aizmirsuši senās zināšanas, kas mācīja, ka katram ir sava dabiskā enerģijas aprite...

Sievietei raizes par rēķiniem, iztikšanus atņem spēku, iztukšo daudz lielākā mērā, nekā vīriešus.

Ja sieviete, ar savas nodarbošanās palīdzību būs uzpildījusies, atpūtusies, priecīga un laimīga, viņa ar prieku dāvās šo savu enerģiju visās tās izpausmēs, tajā skaitā arī caur mīlēšanos... Vīrietis to saņems, jutīs un viņa lietas strauji ies uz augšu. 

Bet vispār šo rakstu es rakstīju Jums, tām, kurām negribās seksu.

Un, galvenais, kādēļ es to rakstīju un, ko man gribētos Jums teikt!

Pārstājiet sevi visā vainot!  Ir tā kā ir patlaban. Un katrai no Jums ir savi iemesli, savas attiecību peripetijas. Varbūt kāda ir pārāk nogurusi no dzīves un kāds tur vairs sekss, kad gribētos vienkārši iekrist gultā un 3 dienas necelties!

Kādai vajadzētu būt godīgākai pašai pret sevi, uzdodot jautājumu: vai es mīlu vairs savu vīru? Varbūt tā ir pieķeršanās, draudzība vai pieradums?

Karmiskās attiecības no Augšas netiek vairs atbalstītas, jo ne tikai mums pašiem ir jāmainās, arī mūsu attiecību kvalitātei jākļūst pavisam citai. 

Var izmēģināt visus seksa palīglīdzekļus, seksuālu veļu un kārdināšanas metodes :), var turpināt viņam atteikt, cerot, ka viņam ar laiku tā gribēšana pāries vai vismaz mazināsies. 

Un turpināt mocīties savā mazvērtības sajūtā, domājot cik slikta sieva, mīļākā es esmu. Visi žurnāli, filmas pilnas ar seksuālām, gribošām sievietēm, tikai ar mani vienu kaut kas nav kārtībā...

Vai tad Tu negribētu mīļuma, maiguma un savstarpējas intereses piepildītas attiecības? Vai Tu nevēlētos gribēt un mīlēties ar Savu Vīrieti?

Pieļauju, ka gribētu gan.

Tikai atbildi uz jautājumu, kas ir tas, kādēļ tagad ir tā kā ir. Nemeklējot vainu vai attaisnojumus. Tikai godīgi atbildot pati sev.

Jautājums ''Ko darīt, lai man gribētos savu vīru?'' nav pareizais.

Varbūt ir vērts uzdot šādus:

Vai cilvēks man blakus ir mans dvēseles radinieks, ar ko kopā vēlos novecot, kopā kaut ko radīt un mīlēt visu mūžu? Vai es pati sev patīku, vai es pati sevi precētu tāda, kāda esmu? :):):)Ko darīt, lai es varētu dzīvot piepildītu, laimīgu dzīvi? Ko es varu izdarīt jau šodien, lai spētu atbrīvoties no visa tā, kas spiež, traucē, nogalina manu sievišķību un atņem manu enerģiju?

Tik daudzi runā par sevis mīlēšanu un tik grūti ir saprast, ar ko vispār sākt sevis pieņemšanas un iemīlēšanas ceļā...

Mans ieteikums pašam sākumam būtu:

PĀRTĀJ DARĪT SEV PĀRI!

Dodoties uz darbu, kas riebjās, komunicējot ar cilvēkiem, kas tev nepatīk, ēdot draņķus, ļaujot negācijām ienākt sevī, pildot apgrūtinošus pienākumus... Neatļaujot sev masāžu, vakaru ar draudzenēm, labu grāmatu, koncertu, izbraucienu ar riteni, filmu vakaru...

Paņem savu kalendāru un pārplāno savu nākamo mēnesi. Ieraksti tajā SEVI.

Un tas būs pirmais solis tuvāk tam, kam komplektā nāk arī dzīves (tajā skaitā mīlēšanās) mīlēšana!

Inta

2015.gada, septembris