Paliekam savā LABAJĀ...

Atkal un atkal manas domas atgriežās pie tā, kas ''virmo gaisā''... 

Vakar vēlu vakarā FB padalījos ar kādas sieviešu Guru rakstu, kurā visa cita starpā ieskanējās arī manējā tēma: Mīļās, mēs pirmām kārtām, esam Dvēseles, kam ir dots paša Radītāja potenciāls, tikai realizācijas instrumenti atšķiras no vīrišķās pasaules daļas... :)

Tomēr agri no rīta šo rakstu noņēmu, jo bez vairākām vērtīgām domām, ko tur sadzirdēju, bija tik daudz nosodījuma, vērtējuma, tiesāšanas...

Tāpat šorīt agri draudzene atsūta linku, uz kāda portāla rakstu, kurā apspēlēta latvietes karmas tēma. Autores viedoklis gan ir tālu no manējā :) Bet kopējais fons atkal mūs, latvietes nosodošs, negatīvs... Ejam ne tur, darām ne to, domājam ne to... 

Aizdomājos, kādēļ gan man tas ir tik uzkrītoši? Tātad tas ir arī manī... Atcerējos pāris no saviem pēdējiem ierakstiem blogā, dažas sarunas ... un manu iekšējo nepieciešamību pazust, aizbraukt uz saviem laukiem, paliekot savā Labajā... Tātad TAS ir skāris arī mani :(

Viss, kas notiek pasaulē- visas negācijas, kari, bēdas, šausmas, dusmas, naids, bailes... TAS nekur nepazūd. TAS nonāk astrālā plāna miskastē, lai tur vairotos un bumeranga veidā atgrieztos atpakaļ. Gandrīz katrs to jūt. Ir tik grūti no tā norobežoties. Sadzirdēt, saredzēt, līdzi just, bet palikt savā LABAJĀ...

Pat šajā lauciņā, kurā darbojos es, pašlaik ir kaut kāds... neatrodu vārdus. Vieni metās virsū tiem, kas aizstāv kristīgās vērtības, citi tiem, kas runā un stāsta par sievišķību un tā tālāk. Viss ir slikti, nepareizi, kādam sametās ''slikta dūša''no pseido sievišķības... :)

Atzīšos, ka uz brīdi biju iekritusi šajā apkartējo cilvēku un notikumu vērtēšanā. Tāda ir mūsu cilvēciskās būtības daļa... Ātri gan sajutu, ka esmu ne savās vibrācijās un jūtos slikti.

Savā ceļā esmu kļūdījusies, kritusi un atkal cēlusies, noticējusi un atkal vīlusies, sķiet, sapratusi, bet pēc brīža atkal nonākusi punktā, kad nekas no tā, ko esmu zinājusi, man vairs neder...

Kādus 8 gadus atpakaļ meklēju atbildes kristietībā, tad austrumu mācībās, tad iekritu čenelingos...Tikai pēdējos divus gadus tā ļoti apzināti visu informāciju cenšos laist caur sirdi.

Tas, kas der vienam, var nederēt otram. Var pat nederēt nevienam citam. 

Arī visas manas kļūdas, visas manas vilšanās, katra mana nonākšana ne tajā vietā, -it visā ir bijusi Pieredzes velte.

Ko slēpj šie nosodošie, vērtējošie un tiesājošie raksti, viedokļi, komentāri? Laikam jau šaubas un bailes. Bailes par to, ka es pats neesmu pietiekami balts, zinošs un pietiekami stiprs savā pārliecībā...

Es jūs, brīnišķīgās Latvijas sievietes, redzu un satieku katru dienu. Un tā, kā ejam, mostamies, maināmies mēs, es neesmu redzējusi nekur! Es sajūtu mūsu Dvēseļu spēku, kas ir patiesi varens!

Es ļoti lepojos ar mums!

Tas mums būs vajadzīgs, lai paliktu savās vibrācijās, paliktu savā gaismā un savas Sirds centrā, arī tad, kad šķitīs, ka visa pasaule jūk prātā...

Mēs esam svētītas ar savu zemi, ar brīnumaino dabu, tīrajiem ūdeņiem, jūru un Viedajām Dvēselēm, kas šo zemi ir izvēlējušās savam Ceļam...
Katru dienu atceramies, ka mēs esam Dvēseles, kuras ir atnākušas šeit mosties un atgriezties pie sava spēka, savas varēšanas, radošuma... BŪT, STAROT, DALĪTIES.

Es izvēlos palikt savā Labajā.
Inta
P.s.

Pienāk mūsu dzīvē tāds brīdis, kad mēs atejam malā no drāmas un tās radītājiem. Mēs paliekam ar cilvēkiem, ar kuriem varam kopā smieties. Aizmirstam slikto un fokusējamies uz labo. Mīlam cilvēkus, kuri izturās pret mums atbilstoši, un lūdzamies par pārējiem. Dzīve ir tik īsa, un tā jānodzīvo nekā citādi, kā laimīgi. Paklupt- tā ir daļa no dzīves, piecelties -tā ir dzīves pieredzēšana. Būt dzīvam,- tā ir dāvana, būt laimīgam,- tā ir izvēle. Ošo