Viss nav tā, kā izskatās...

Kopš 2010.gada, kad aktīvi sāku pievērsties savai novārtā pamestajai sievišķībai, vēlāk sākot dalīties

savā noietajā ceļā ar citām sievietēm, pastāvīgi vēroju, kas notiek pasaulē, apkārtnē, fiziskajā un

enerģētiskajos plānos...

Un, jautājumu ik palaikam ir vairāk kā atbilžu.

Vispārējā ''sievišķības atgriešanas'' histērija semināros, rakstos un sociālajos tīklos liecina ne tikai par sieviešu iekšējo vajadzību pēc pārmaiņām un harmonijas meklējumus, bet arī kaut ko citu...

Es pati jau labu laiku kā esmu sākusi strādāt ar dvēselēm, tās uzdevumiem, nevis ar personību un tās problēmām.

Sieviete ir tendēta strādāt ar sevi, meklēt problēmas sevī, mainīt sevi, lai mainītos viņas dzīve, pašsajūta. Viņas jūt un saprot, ka vīrišķo enerģiju ir par daudz, un ir gatavas kaut ko darīt lietas labā.

Bieži pie manis nonāk sievietes, kuras ir izmēģinājušas visu iespējamo: izlasījušas kaudzi grāmatu, apmeklējušas dažādas prakses pie sievišķības guru, veikušas meditācijas, izmēģinājušas praksē dažādus paņēmienus savās atteicībās...

Viennozīmīgi, ka savas sievišķības apzināšanās un enerģijas līdzsvarošana, psiholoģiski mūs padara līdzsvarotākas, paļaušanās nes iekšēju mieru un harmoniju. Palīdz mums augt. Tomēr, tomēr...

Tikko izlasīju kādu latviskotu versiju par sievieti māti attiecībās, un tas sasaucās ar  tēmu nākamai grāmatai, pie kuras strādāju, proti- vīriešu iniciāciju (iesaku R.Rora ''Ādama atgriešanās''), vai vienkāršāk runājot, par neizaugušiem vīriešiem (Stipro sieviešu paaudžu mantojums). 

Šī tēma uzdod milzum daudz jautājumu: vai mēs varam iniciēt savu vīrieti (mainot sevi), izlabojot to, ko nesis pēckara periods, kurā izaugušas jau vismaz divas paaudzes mūžīgo puiku? Vai vienīgais, ko mēs varam, ir audzināt savus dēlus, lai viņi redz, kāda ir sievišķīga sieviete? Vai arī to mēs nevaram, jo kā Pēteris Kļava saka: nav jau tēvu, kas rāda pareizo piemēru šiem puikām...

Šeit es neiedziļināšos un nemēģināšu pat atbildēt uz šo neviennozīmīgo jautājumu, vien vēlos piebilst, ka nevajadzētu sievietēm vienīgajām uzņemties atbildību par šo situāciju. 

Jo karus, kurā izkāva vīriešus, un sievietēm nācās stāties pie arkla, neizraisīja sievietes.

Neviena sieviete apzināti neizvēlas uzņemties mātes lomu attiecībās, visbiežāk puišelis uz to spiež. Varbūt viņai ir tikai izvēle- palikt šādās attiecībās vai aiziet (paliekot vienai, iespējams)?

Manuprāt, ir svarīgi nejust vainas apziņu un neuzņemties vienai atbildību par partnerattiecību kvalitāti. Jo tagad modē nākušās vēdiskās zināšanas par sievietes būtību, burtiski spiež sievietei būt vainīgai un atbildīgai par visu...

Bet vēdas bija rakstītas patriarhāla laikmeta, citas kultūras sievietei.... Lai gan daudz, kas var palīdzēt atgriezt trūkstošu sievišķību, izpratni par to, kāda ir mūsu enerģija, tomēr šo seno zināšanu receptes laimīgām partnerattiecībām diezvai noderēs šim laikmetam par visiem 100%.

Es jūtu, ka nekas nebūs tā, kā reiz bijis.
Vai atgriezīsies matriarhāts? Pazīmes, protams, ir... Sievišķās enerģijas (humānisms, pieņemšana, līdzcietība, ekoloģija, utt.) ieplūst jau novecojušajā patriarhālā tipa sociāli-politiskajā struktūrā... Īstenībā jau neviens īsti nezina, kāda varētu būt dzīve matriarhātā- izņemot dažas polinēziešu ciltis, tas nekur nepastāv un vēsture par to īpaši daudz nestāsta...

Visi runā par jauno Vienotības laikmetu, kur valdīs trīsvienība. Duālisma pāreja un Trijadību.

Viņš, Viņa un Dievs (Iņ un Jaņ kopā)...

Tātad nebūs sievietei iet pa priekšu. Un nebūs būt aiz vīrieša (за мужем), kā Vēdas māca.
BET BŪS BŪT BLAKUS.

Iespējams, ka  izpratne par sievietes un vīrieša pienākumiem, atbildību un vietu būs kardināli cita nākotnē, tālu no tās, ko sludina lielākā daļa tagadējo rakstu, semināru un speciālistu. 

Neviens nezina, kā būs, jo tā kā būs, vēl nekad nav bijis.

Tas tā. Pārdomām :)