Starp Saulstāvjiem un Saulgriežiem, jeb šķērsojot robežu...

Tāds interesants laiks, ka nevaru neuzrakstīt- laiks starp diviem aptumsumiem (10.05 un 25.05) un kārtējo

Saulgriežu cikla vidus...

Pavasara Saulstāvji, viennozīmīgi bija kārtējā cikla noslēgums, ko varēja saukt par ‘’ziemas miegu’’. Šī bija gara ziema un mums bija dots gana daudz laika, lai klusībā un vienatnē strādātu ar sevi, veiktu revīziju savos zemapziņas kambaros, izravētu (kā saka I. Maļinovska) visu, kas traucē virzīties uz nākamo spirāles apli. Brīžiem šķita-šis darbs nekad nebeigsies, jo kārtu pa kārtām atsedzās jauni un jauni šīs un iepriekšējo dzīvju uzslāņojumi.

Ļoti daudzi no mums bija salīduši pa alām, vīlušies tajos, ko dēvēja par skolotājiem, vai arī sapratuši, ka tik tiešām šo darbiņu neviens cits tavā vietā neizdarīs. Izdarot izvēli attīrīt sevi, mums bija tikai jāļaujas procesam, ar izpratni pieņemot tās zīmes, notikumus, emociju, veselības niķu izskatā, kas tika dotas, lai mēs akceptētu sevī šo bloku, nezāli, enerģētisko sabiezējumu (terminoloģijai šeit nav nozīmes), un caur pieņemšanu, izceltu ārā.

‘’Kad čūska met savu veco ādu, tā nevienam nerādās acīs ‘’. Tas ir kā kailam nostāties spoguļa priekšā un ieraudzīt sevi, pieņemt un pēc tam iziet ielās- kailam, īstam un patiesam...Tādam, kā Dievs mani radījis. Kāpēc tas ir tik grūti?

Jo tas, ko mēs dēvējam par pašnovērtējumu, visbiežāk rodas, nevis no cieņas un mīlestības pret sevi, bet no apkārtējo viedokļa par mani. Un mēdz būt tā, ka visa dzīve aiziet dzenoties pēc tā, lai citi atspoguļotu (lasi: slavētu, cildinātu, apbrīnotu, apskaustu) to, cik esam vērtīgi. Ja šāda atspoguļojuma nav, automātiski ieskaitām sevi ‘’lūzeros’’. Un, ja paši uzskatām sevi par nepietiekami labu, veiksmīgu utt., to nekavējas piedēvēt mums arī apkārtesoši...jo, kā zināms, apkārtējā pasaule tik vien, kā atspoguļo mūsu iekšējo pasauli.

Tad varbūt, sevis iemīlēšanas ceļā, tā saucamie trūkumi ir jāpieņem kā īpatnības, kas dara katru individuālu un īpašu, bet kļūdas, kā unikālu pieredzes gūšanas iespēju?

Kurš ‘’gudrinieks ‘’izdomāja to spārnoto frāzi par to, ka ‘’muļķis mācās no savām, gudrais no svešām kļūdām’’, ja īstenībā ir pavisam otrādi- katram no mums ir tiesības uz savām kļūdām! Visumam vajag mūsu pieredzi, nevis bezdarbību, vai citu darbību kopēšanu.

Atgriežoties pie šī laika...atmošanās no ziemas miega nav viegla. Un iznākšana no migas vēl grūtāka. Gan nogurums, gan atbalsta punktu- domubiedru, skolotāju (Guru, padomdevēju, mācību) neesamība, jeb neatbilstība, rada zināmu apjukumu.

Arī sajūta, ka aiz gaidāmajiem Vasaras Saulgriežiem nekā nav. Viss beidzas, bet nekā jauna vietā nav... Daudziem ir tāda sajūta, vai ne?

Kas tad notika aiz lielās ‘’ravēšanas’’ (kura vēl turpinās, bet jau fināla fāzē)? To var saukt par posmu no 21.marta, bet daudzi avoti kā pagrieziena punktu min 15.aprīli...

Sākās ļoti strauja vibrāciju celšanās. To novērojām mēs savā pulciņā, gan apkārtējos, gan nopietni to rādīja ķermenis – šūpoja un cilāja ne pa jokam! Pat nezinu, vai tas notika ar visiem, vai tiem, kas bija sevis attīrīšanas, pieņemšanas, transformācijas procesu likuši priekšplānā.

Pašlaik pacelšanās uz jaunu apziņas attīstības spirāles apli notiek acīmredzami, sajūtami katru mirkli- vienkārši vairs nav iespējams redzēt kādu nejaušību, jo katrs notikums, katra kustība- viss ir likumsakarība, viss ir zīmes un norādes! Tas varētu būt patiešām aizraujoši, ja nebūtu tik, tik...neparasti :)

Tātad esam tuvu robežas šķērsošanai (katrs tik tuvu, cik kārtīgi ir pastrādājis), kas manās sajūtās (un daudziem) varētu būt uz 21.jūniju. Tādēļ arī šī nezināšana par turpmāko... kad tiksim pāri, tad ieraudzīsim! :)

Vēl vēlējos pateikt par vientulību, jeb svētīgo vienatnes laiku. Laiks, kad bija grūti iet pūlī, cilvēkos, piedalīties masu pasākumos, ir garām. Tas bija strādāšanas laiks, kad vibrācijas bija svārstīgas, mūs bieži izsita no līdzsvara, bija grūti komunicēt gan ar radiem, gan kolēģiem, pat ar domubiedriem. Brīžiem šķita, ka vispār nav neviena uz pasaules, kas saprastu, iedotu padomu, palīdzētu. Un tā tas arī bija. Un ir. Kad vairs nevaram neko atrast ārpusē, tikai tad sākam meklēt savā iekšienē. Ir apjukums, vientulības sajūta, bailes, neticība sev...kamēr iestājas klusums pirms Atklāsmes.

Pamēģini iziet laukā tagad! Ar savām tagadējām vibrācijām, tas izrādās ne tikai viegli, bet arī patīkami.... Izrādās, ka mums ir par ko parunāt ar ikvienu, arī neskarot ezotēriku, garīguma tēmas, kas visu laiku bija mums pašiem priekšplānā, ka var gūt prieku vienkārši no kopā būšanas un vieglas saskarsmes.

Un, pārvarot vēl šos pēdējos metrus, kas atlikuši līdz robežas šķērsošanai, varu pateikt tik vien, ka ir vajadzīga vīza. Vīza, ko izsniegs Dvēsele, un kura ļaus radīt savu jauno dzīvi. Un. Lai saņemtu šo vīzu, mums ir jākļūst par Dievišķās Mīlestības, līdzcietības un pieņemšanas avotu. Jāpāriet no ‘’kalpošanas sev’’ pasaules uz ‘’kalpošanas citiem’’ pasauli. Kad tas vairs nav teorētiskā līmenī, bet, ka tas kļūst jau par izteiktu nepieciešamību, kad jautājums: ‘’ko es varu dot pasaulei?’’ urda un nedod mieru ikdienā.

Pie kam, katram ir savs īpašais veids, kā būt noderīgam pasaulei. Sava vieta un sūtība. Kāds sevi, daļu savas Sirds dos gleznojot vai dziedot, kāds strādājot ar bērniem. Kādam ir talants būt par fitnesa treneri, mācot cilvēkiem būt veseliem un skaistiem, kāda cita misija ir būt rakstniekam, vai izgudrotājam, organizatoram vai skolotājam.

Ja katrs ir savā īstajā vietā, tad konkurence kļūst svešvārds. Kā nav radītas divas vienādas sniegpārsliņas, vai pirkstu nospiedumi, tā arī nav divu vienādu cilvēku, vienāda ceļa un sūtības.

Mēs nevaram aizmirst, ka arī paši esam gājuši Ego savaldīšanas ceļu, un ik pa laikam vēl joprojām iekrītam ‘’Viņa’’ meistarīgi izliktajās lamatās, kuras pasniegtas ‘’garīguma mērcītē’’.

Ne velti saka, ka garīgā lepnība ir tā grūtāk pamanāmā un izskaužamā. Kur ir skaļa dēvēšanās par Skolotājiem, lepnība, lielība, pašreklāma, vērtēšana, nosodīšana un citu tiesāšana, tur Ego ir apvilcis garīguma mantiju un spēlē savas spēlītes :) Bet tā ir daļa no ceļa, kas katram jānoiet, un nav un nevar būt kādu noteiktu kritēriju, norāžu vai recepšu, nav pareiza vai nepareiza ceļa (atkal atkārtojos :)). Katra mana kļūda, ir mana pieredze. Tādēļ labāk ir nogāzt kādu podu, nevis gaidīt, kad beidzot kāds uz paplātes atnesīs īsto grāmatu, iedos īsto Skolotāju, kurš pateiks visu priekšā, vai vēl naivāk cerēt uz Likteņa loteriju.

Atgriežoties pie robežšķērsošanas jautājuma, vislabākā ziņa ir tā, ka mēs tomēr nepametam savus tuvos cilvēkus, kuri vēl nav gatavi šķērsot, vai pat tuvoties robežai. Šī nav pāreja vienā virzienā, bet iespējas atgriezties iekurā laikā. Mēs ejam un mūsu pasaule, ko esam radījuši, iet kopā ar mums.

Kā Ilva stāstīja par diviem cilvēkiem kaut kur Austrumos: Abi bija šajā zemē vienā laikā, apmeklēja vienas un tās pašas vietas un ekskursijas. Kamēr viens no viņiem piedzīvoja smagu dabas kataklizmu, materiālos zaudējumus un gūzmu raižu un baiļu, tikmēr otrs neko nezināja par kataklizmām- šis bija viens no skaistākajiem ceļojumiem mūžā.

Tā kā tiekamies uz robežas!? :)

Inta

2013.gada 19.maijā

Noriskē un esi īsts!

Kad pirmo reizi rakstīju šo rakstiņu (3 gadi atpakaļ!)- tā bija tēma, ar kuru tika strādāts iekšēji, caur sevis pieņemšanu, strādājot ar savām bailēm un šaubām. Tagad, kad pārdomas, iekšejā transformācija, pārtop realitātē, kad pamazām no dienas dienā, tu sāc teikt patiesību sev un apkārtējiem, neizlikties, nepietēlot, teikt to, ko domā, atļaut sev būt tāds, kāds esi īstenībā, zemāk rakstītais iegūst citās krāsas un skanējumu...

Neizpratne, nosodījums, varbūt pat dusmas un novēršanās no vieniem, brīnīšanās un atbalsts no citiem- tik ļoti dažādas reakcijas. Cik kādreiz tas šķistu svarīgi! Tomēr šodien būtiskakais ir tas, kas notiek ar mani pašu, manu būtību... Vai Tu zini, kāda sajūta ir, kad atsvabinies no bruņām un maskām?

Pavisam cita elpa, citi apvāršņi redzami un cits brivības un izpratnes līmenis paverās!

Ir tikai pats sākums, agrs rīts jaunajai dzīvei bez maskām.

Noriskē un esi īsts!

/Iedvesmojoties no Ošo. ‘’ Uzticēšanās sev un citam’’/

Nekādas attiecības (starp Jums un otru cilvēku) nevar pa īstam attīstīties, ja jūs nedodat sev brīvību.. Ja jūs turpināt izlikties, slēpt sevi un aizstāvēties, satiekas tikai jūsu personības, bet jūsu būtība paliek vientuļa. Tad ar otru cilvēku komunicē tikai maska, nevis tu (tava būtība). Kad notiek kaut kas tāds, attiecībās īstenībā atrodas četri cilvēki nevis divi. Divas viltus personības turpina satikties, un divi īstenie cilvēki paliek atsevišķās pasaulēs...

Tas ir riskanti- ja tu būsi īsts, neviens nevar zināt, vai attiecības īstenību, patiesumu izturēs; vai attiecībās izrādīsies gana stipras, lai tiktu vētrai pāri. Tas ir risks, un tā dēļ cilvēki ļoti daudz spēku tērē pašaizsardzībai. Tie runā lietas, kuras jārunā, dara lietas, kas jādara; mīlestība kļūst līdzīga pienākumam. Bet tad realitāte (dvēsele) paliek izslāpusi, tava būtība nesaņem veldzi. Un tava būtība paliek arvien skumjāka un skumjāka... Personības meli ir ļoti smaga nasta dvēselei. Un risks, ka attiecības pārtrūks, ir ļoti reāls, neko nevar garantēt, bet es jums teikšu: ir vērts mēģināt! Pats trakākais var būt, ka attiecības pārtrūks. Bet labāk šķirties un tapt īstam, nekā palikt neīstam, bet kopā. Tādēļ, ka tas nekad nenesīs apmierinājumu. Tu paliksi izslāpis, turpināsi vilkties pa dzīvi, cerot uz kaut kādu brīnumu. Bet, lai notiktu brīnums, tev kaut kas ir jāizdara. Un tas ir- sāc būt īsts! Briesmas slēpjas tajā, ka, iespējams, attiecības nav pietiekami stipras, tās var neizturēt,- īstenība var izrādīties pārāk grūta, neizturama,- bet tad šīs attiecības neko nav vērtas... Šim pārbaudījumam ir jāiziet cauri. Noriskē ar visu- īstenuma dēļ; citādi tā arī paliksi mūžam neapmierināts. Tu darīsi daudz ko, bet nekas nenotiks. Tu daudz kustēsies, bet nekur nenonāksi. Efekts būs gandrīz absurds. Tas ir tāpat, kā iedomāties ēdienu- brīnišķīgu, garšīgu...Bet fantāzija ir tikai fantāzija. Tā nav realitāte. Nav iespējams ēst nereālu ēdienu. Uz kādu mirkli tu vari sevi apmānīt, vari dzīvot sapņu pasaulē, bet šis sapnis neko nedos. Tas tev daudz atņems un neko nedos vietā. Laiks, kuru tu tērē, esot viltus personība, vienkārši tiek tērēts pa tukšo; tas nekad neatgriezīsies. Šie paši mirkļi varētu būt reāli, īsti. Viens vienīgs īstenības mirklis ir labāks par visu izlikšanās un falša pilno dzīvi. Tādēļ nebaidies. Prāts tev teiks, lai tu turpini sargāt sevi un otru, paliekot drošībā... Tieši tā dzīvo miljoni cilvēku.

Freids savās pēdējās dienās uzrakstīja draugam vēstuli, kurā raksta par to, ka ir ievērojis- cilvēki nevar iztikt bez meliem... Īstenība ir bīstama. Meli ir ļoti saldi, bet nereāli. Tu vari turpināt melst mīļas blēņas savam mīļotajam, un arī viņš turpina čukstēt tev pie auss ļoti saldas, bet muļķības. Pa to laiku dzīve turpina izslīdēt no tavām rokām, un katrs nonāk tuvāk un tuvāk nāvei. Pirms atnāks nāve, atceries vienu: mīlestību vajag piedzīvot, pirms atnāk nāve. Citādi tu dzīvo veltīgi, un visa tava dzīve būs tukša kā tuksnesis. Pirms atnāk nāve, pārliecinies, vai esi piedzīvojis to, ko sauc par MĪLESTĪBU. Bet to var tikai ar patiesumu. Tādēļ esi patiess. Esi īsts. Riskē ar visu dēļ īstuma, un nekad neriskē ar īstumu dēļ kaut kā cita. Lai tas ir fundamentāls likums: pat, ja man ir jānoriskē ar sevi, savu dzīvi, es upurēšu to īstenuma dēļ, bet savu īstenumu neupurēšu. Un tu kļūsi neiedomājami laimīgs, pār tevi izlīs neizmērojama svētība.

Kā tikai tu paliksi īstens, viss pārējais kļūs iespējams. Ja esi nepatiess- tā ir tikai fasāde, uzzīmēta lieta, maska- tad nekas nav iespējams. Tādēļ, kad ar neīstenumu notiek neīstas lietas, bet ar īstenām- īstas. Es saprotu problēmu, tā ir visiem, kuri ir iemīlējušies,-dziļi sevī tie baidās. Viņi nezin, vai pietiekami stipra ir saikne, lai izturētu patiesumu. Bet kā to var zināt iepriekš? Nekas nav iepriekš paredzams. Lai to uzzinātu, tajā ir jāieiet. Kā, sēžot mājās, tu vari zināt, vai izturēsi vētru, kura plosās laukā? Tu taču nekad neesi pārdzīvojis vētras. Es un paskaties! Mēģinājumu un kļūdu metode ir vienīgā. Ej un paskaties- varbūt tiksi uzvarēts, bet viss kas mūs nenogalina, padara stiprākus... Ja viena pieredze tevi uzveic, un vēl viena, tā pamazām, tu kļūsti stiprāks un stiprāks. Un pienāk diena, kad cilvēks spēj tā vienkārši priecāties par vētru, vienkārši sāk dejot tajā...

Vienmēr atceries, falšums nekad neatmaksāsies. Tikai īstenība. No sākuma tā nekad neizskatās tā, ka varētu atmaksāties. Šķiet, tā sagraus visu. Ja paskatīsies no malas, īstenība izskatās bīstama, šausmīga. Bet tas tā ir tikai no ārpuses. Ja ieiesi iekšā, ieraudzīsi, ka īstenība ir vienīgais, kas ir skaists. Un tiklīdz tu sāksi to iepazīt, izbaudīt, tev tā būs nepieciešama arvien vairāk, tādēļ, ka tā sniegs apmierinājumu.

Vieglāk ir būt īstenam ar nepazīstamiem cilvēkiem. Svešinieki, kas brauc kopā vilcienā, uzsāk sarunu, runā lietas, kuras nekad nestāsta citiem, tādēļ, ka ar svešiem nav nekādas saistības. Pēc pusstundas būs tava stacija, un tu izkāpsi; tu aizmirsīsi, un viņš aizmirsīs, par ko runājāt. Tādēļ nav nozīmes, ko runā. Nekas nav likts uz kārts, runājot ar svešinieku. Runājot ar svešiniekiem, cilvēki ir atklātāki, īstāki, tie atver savu sirdi. Bet ar draugiem, ar radiniekiem- ar tēvu, ar māti, sievu, vīru, brāli, māsu- ir dziļi, neapzināti ierobežojumi. ‘’ Nesaki to, viņš var apvainoties. Nerunā šito, tas viņam var nepatikt. Neuzvedies tā, tēvs ir vecs, viņam tas var nepatikt’’...

Cilvēks turpina sevi kontrolēt.Pamazām īstenums tiek atmests tavas būtības pagrabā un tu paliec neīsts, melīgs un nepatiess. Tu turpini smaidīt falšu smaidu, kura ir vienkārši uzzīmēta tev sejā. Tu turpini runāt labas lietas, neko ar to negribot pateikt. Tev jau sen ir garlaicīgi ar kādu draugu vai tēvu, bet tu turpini sacīt: ‘’Es tā priecājos tevi redzēt!’’ Kamēr tava būtības saka: ‘’Liec man mieru!’’ Bet verbāli tu paliec un turpini izlikties. Un viņi dara to pašu; neviens pat to pa īstam neapzinās, jo mēs visi esam vienā laivā....''

Šeit nobeigums publicētais ar visiem komentāriem: http://www.draugiem.lv/blogs/?t=my&pg=6#/blogs/?p=2841730

Tagad jau no savas pieredzes varu teikt: Noriskē un esi īsts! Tas ir risks, kas atmāksājas vienmēr! :)

Īsā atbilde

Pēc intervijas ''Ievā'' man raksta un zvana daudz jauku cilvēku, kas velk kaut kādas paralēles ar manu stāstu...
Un ir visās zināma līdzība..
Protams, ka universālu atbildi grūti dot, bet te ir viena, kas varētu būt visiem, kas nonākuši līdz t.s. zemākajam punktam (kaut gan arī tas ir relatīvi).
No vēstules Ilzītei:
''Mēģināšu iedot vienu universālu atbildi, kura ir visiem, kas iestrēguši:
Atbildi sev uz jautājumu: no kā Tu baidies? Kas Tevi biedē pieņemt kardinālus lēmumus? Es varu iedomāties Tavu atbildi: palikšana bez līdzekļiem, pajumtes, drauga pleca... Tās nav pareizās atbildes
VISI dzīves uzdevumi ir saistīti ar baiļu pārvarēšanu. Ir jāierauga, jāidentificē savas bailes un jāpārvar.
Pārvarēšana ir gala eksāmens konkrētajai dzīves skolas klasei. UN VISS!
Tas var būt: šķiršanās, pārcelšanās uz citu dzīvesvietu vai valsti, darba pamešana, kaut uz bezdarbnieku (visbiežāk ieteicams).
JO, KAMĒR ŠIS SOLIS NETIKS SPERTS (EKSĀMENS NOKĀRTOTS), NĀKAMAS KLASES VIELU NEVIENS NEDOS!!!!
Tas nozīmē, kamēr nebūs reālais darbiņš izdarīts, nebūs ne jaunu iespēju, ne pazīšanos, ne piedāvājumu, ne pareizā darba, ne pareizo attiecību.........
Un nekāda ezotērika te nepalīdzēs... Jo ir vajadzīgi darbi: 1. Pārvarēt bailes, 2. Sadziedēt rētas, 3. iemīlēt sevi.
Tas nav ne viegli, ne ātri! Tādēļ iepriecināt ar to, ka tas ir viegli nevaru- darbs un tikai darbs ar sevi...''

...Komentāri par šo tēmu ''draugos'' :http://www.draugiem.lv/blogs/?t=my#/blogs/?p=9660177

Enerģijas zagļi- papildinājums un komentāri

Šis rakstiņš tapa kā papildinājums vai komentāri pie mana iepriekšējā raksta ‘’Enerģijas Zagļi’’, jo bija tik daudz dažādu komentāru un vēstuļu man, ka izlēmu pievienot savu komentārus šeit. Viens otrs lasītājs samanīja manu personīgo pieredzi šajā rakstā. Nu, protams, ka ir. Man būtu garlaicīgi pārgremot citu teorētiskos sacerējumus

Šī tēma mani interesē, jo visa cīņa pasaulē ir dēļ enerģijas. Vai tai ir nosaukums –nafta, zelts, u.c. resursi vai nauda, vai dzīvības enerģija... Un tieši tie jautājumi, kuri saistās ar dzīvības enerģiju, jeb mūsu spēku, ir tie pretrunīgākie, jo skar zināmā mērā neredzamo pasauli.


Visi mēs esam gan enerģijas ņēmēji, gan devēji. Pasaulē notiek patstāvīga mijiedarbība. Tāpat kā prece tiek mainīta pret naudu, tāpat arī notiek enerģiju apmaiņa cilvēku starpā. Kā trūkst, tad tas ir līdzsvara. Pietam šī līdzsvara, adekvātuma trūkst arī ekonomikā, ne tikai cilvēku attiecībās- par darbu saņemam par maz, par precēm maksājam par daudz, visu pasaules ekonomiku kontrolē korporācijas un elite, kura savāc lielāko daļu enerģijas naudas, zelta un citu resursu veidā.


Pavērojiet attiecības cilvēku starpā. Īpaši tās, kurās ir kādu nesaskaņu vai spriedzes klātbūtne. Tā ir cīņa. Varētu šķist, ka tā ir cīņa par savu taisnību, par kontroli vai varu. Īstenībā tā ir cīņa par enerģiju. Paskatieties uz savām un apkārtējo attiecībām no cita skatu punkta: pavērojiet to, kā spēlīti- ezotērikā to mēdz saukt par dzīves drāmas izspēlēšanu.


Pārsvarā šīs spēlītes ir jau iepriekš nosacītas, jeb karmiskas. Mēs jau piedzimstam ar konkrētu ‘’programmu’’, mums izveidojas īpašs psiholoģiskais modelis, kas piesaista uz dzīves skatuves attiecīgus ‘’spēlētājus’’, kuri mijiedarbosies ar mums, spēlēs ‘’pretējā laukuma pusē’’, jo tāds ir viens no Dzīves skolas uzdevumiem un mērķiem: iegūt līdzsvaru. Iegūt līdzsvaru caur konkrētu pieredzi- pieņemot pretējo, integrējot to sevī, pie reizes izprotot, pieņemot un pilnveidojot sevi, jo, kā zināms, ‘’pretinieki’’ mums spoguļo mūsu pašu nepilnības.


Tātad kā nezaudēt savu spēku un enerģiju? Mana atbilde ir atrast savu Līdzsvaru. Apzināties savas emocionālās traumas vai īpatnības, savas vājās vietas, ko es saucu par ‘’pogām’’. Jo, kamēr pastāv šādas ‘’pogas’’, vienmēr atradīsies kāds, kurš uz tām uzspiedīs, lai kļūtu skaidrs, kurā virzienā vēl jāpiestrādā.


Pēc savas pieredzes, un arī strādājot ar citiem, zinu, ka šī līdzsvara (savas būtības, centra) meklēšana prasa ne mazums laika, izpratnes, nopietna darba ar sevi pašu. Kā jau minēju iepriekšējā rakstā, ir jāizprot, jāpieņem un jāizdziedina sava pagātne, lai nepaliek ne pēdas no aizvainojumiem, dusmām, naida, kauna, nicinājuma, nosodījuma- tātad darbs ar tagadni. Tālāk darbs ar tagadni, pieņemot sevi tāds kāds es esmu, iemācoties sevi mīlēt, cienīt un novērtēt. Treškārt, apzināties sevi kā Radītāja daļu, kas var radīt tādu nākotni, kādu izvēlas...bet tas jau cits stāsts.


Komentārs no Anitas: ‘’Katram cilvēkam katrā dzīves situācijā tiek dota izvēles iespēja kā tērēt savu enerģiju. Tā kā dzīve ir nepārtraukta cīņa, tad jādomā kā: cīņa PAR, tas nozīmē savu enerģiju novirzīt saviem mērķiem, bet cīņā PRET enerģiju atņem enerģijas zagļi.’’


Kamēr dzīve ir cīņa, tikmēr Līdzsvars nav iespējams. Un mūsu ziņā ir, vai mēs vēlamies iesaistīties šajā cīņā.


Vai Silvijas padoms, kas principā ir vērā ņemams: ‘’ Es saprotu taa: galvenaa aizsardzibas metode ir saglabaat mieru un lidzsvaru.
To var izdarit, ja saprotam, kas notiek - ka otrs muus apzinati vai neapzinati provocee. Tad, kad esam apguvusi paskontroli (viena no gruutaakajaam lietaam), nevis tikai prasmi aareeji apslept savas emocijas, tad varam vai nu novirzit teemu uz kaut ko patikamu, kad juutam uz kurieni zaglis muus stuuree (bet stuuree vins muus uz emocionaalu spraadzienu), vai dungot savaa nodabaa jauku dziesminu, bet taa no sirds, neklausoties, ko vins mums boree, vai arii saakt smieties, arii no sirds. Nu, ja nekas nelidz, tad taa paarliecinati iesaukties "Saatan, atkaapies!" Varu dereet, ka zaglim no parsteiguma zoklis atkaarsies un zagsanas process saies griistee.
Dazreiz var situaciju pagriezt preteejaa virzienaa, ja zina zagla vaajaas vietas, tad var vinam uz taam uzspiest, un vins pats izlaadeesies taa vietaa, lai izlaadeetu tevi.....‘’



Mans viedoklis šajā sakarā, ir tāds, ka veicīgi vajag saprast, kādēļ tāds enerģijas zaglis tavā dzīvē ir uzradies, izdarīt secinājumus, kas var nebūt pašam sev īpaši glaimojoši, un veikt uzlabojumus savā ‘’personības profilā’’J Nerunājot tikai par enerģijas zagļiem, bet par jebkādām konfliktsituācijām vispār.


Tikko kā esi sapratis, pieņēmis kādu savu tumšo pusi, īpašību, pagājis solīti uz sava iekšējā līdzsvara pusi, tā konkrētais cilvēks vai situācija kļūst nevajadzīga.


Inese: ‘’ Man arī ir nācies būt enerģijas zagļa upurim, viņš bija mans mīļotais cilvēks. Sākumā, protams. viss ir pozitīvi un skaisti, līdz beidzot aizdomājies, kādēļ man, neglābjamai optimistei, vairs nekas nepatīk, neko negribas, viss krīt uz nerviem un arī pilnīgi viss, ko darīju ar viņa acīm skatoties , bija pilnīgi aplam, draugi, nepareizie, kolēģi tāpat. Loģiski tam visam sekoja konflikti un es no viņa ''atbrīvojos''. Atgriezās mana būtība, smiekli un optimisms. Liels paldies par šo rakstu, tas ir vēl viens apliecinājums tam, ko es jau biju sapratusi. Mīļie, pavērojiet un izvērtējiet, kādi cilvēki jums ir apkārt, izsijājiet nevēlamos tipus un ticiet man, dzīve kļūs saulaināka!’


Paldies, Inese – šāda vai ļoti līdzīga, ir arī mana un daudzu citu cilvēku pieredze. Svarīgi ir saprast, ko tā mums mācīja, lai drīz vien ceļā neuzrastos nākamais Skolotājs, tai pašai mācībai, lai nebūtu tajā klasē jāpaliek uz otru gadu.


Un vēl svarīgi ir pārstāt vainot to pretējo pusi: kādi viņi nelieši, maitas, izmantotāji, zagļi.. Es ar vislabākajiem nodomiem ielaidu viņus savā dzīvē, sirdī, mājā, bet viņi izmantoja, nodeva, piemānīja, ‘’uzmeta’’ utml. Visas situācijās savā dzīvē piesaistām mēs paši. Arī šādas. Arī, šīm manām skolotājām, dzīvē pagādās savu skolu, kura no manējās droši vien atšķirsies.

Tiešām priecāšos, ja Jūs padalīsieties ar savu stāstu komentāros, vai rakstot man, ja nevēlaties publiskot savu stāstu. Jo apkopojot šādus pieredzes stāstus, varētu radīt citiem ceļvedi savu pogu atpazīšanā, reālo darbiņu un pieredzes gūšanas procesu atstājot pašu ziņā!

Lai mums visiem brīnumjauks pavasaris!


Inta

Enerģijas zagļi

Visumā viss ir enerģija-bez tās nevar notikt neviens process, un tai ir tūkstošiem izpausmes. Visas cīņas uz

pasaules ir dēļ enerģijas, vai tie būtu resursi, vai nauda, vai cilvēka fiziskā un psihiskā enerģija. 

Pasaulē nemitīgi notiek enerģiju mijiedarbība- mēs pastāvīgi gan ņemam no citiem, gan dodam. Ja esam līdzsvarā un harmonijā, ejam savu Dvēseles ceļu. Neizsīkstošs enerģijas avots mums ir pats Visums. 

Enerģijas zagšanas tēma ir plaša. Šoreiz mēs nepievērsīsimies tādiem mūsu enerģijas zagļiem, kā televizoriem un datoriem, astrālām būtnēm un baznīcu egregoriem, iluminātu, banku un korporāciju sistēmām vai ārpuszemju civilizāciju spēlītēm, šeit uz Zemes- tā tēma, lai paliek nākotnei. 

Mēs parunāsim par enerģijas zagļiem mūsu apkārtnē. Der atcerēties, ka arī šīs, enerģijas ņēmēja-devēja attiecības ir jau sākotnēji karmiski ieplānotas Dvēseles mācībām, ko šoreiz skatīsim vairāk no psiholoģiskā aspekta. 

Enerģijas zagļa raksturojums. 

Cilvēks, kuram piemīt enerģijas zagļa tendences projicē visas savas negatīvās emocijas, attieksmi uz kādu citu, piedēvēdams otram to, kas mīt pašā. Viņš neatzīst savas kļūdas un vājības, jo redz sevī tikai labās īpašības. Enerģijas zaglis pastāvīgi rada situācijas, kurās var izlādēt uz otru savas negatīvās emocijas, veido attiecības, kurās došana un ņemšana nav līdzsvarā. Bez jebkāda iemesla enerģijas zaglis izsaka kritiskas vai aizskarošas piezīmes, likdams otram justies niecīgām. Viņš vienmēr vēlas izlemt visu un paturēt pēdējo vārdu. Šādā veidā enerģijas zaglis izsūc otra cilvēka enerģiju un spēkus. (*) 

Enerģijas zagļi var kļūt par īstiem meistariem savā jomā. Viņi apgūst prasmi atstāt labu pirmo iespaidu, maskēties zem viltus sirsnības un draudzības maskas. Ar draudzīgu smaidu viņš var iedurt visindīgāko ērkšķi savā līdzcilvēkā, pats saglabājot savu pārākuma izjūtu. 

Šo projekciju pamatā ir vajadzība par katru cenu saglabāt varu, un to var būt izraisījušas ļoti spēcīgas, savulaik apspiestas emocijas- pazemojums, naids vai dusmas. Šie cilvēki nespēj aizmirst savu pagātnes negatīvo pieredzi, un tiklīdz iekšējā spriedze kļūst pārāk liela, savas emocijas vērš pret citiem. Viņi redz patiesību tādu, kā to iztēlojas, nevis tādu, kāda tā ir patiesībā, noliedzot realitāti un dzīvojot tikai un vienīgi savos priekšstatos par to, kā viss šķietami ir bijis. Ir milzum daudz dažādu situāciju un modeļu, kas radījušas enerģijas zagli, tāpat dažādas ir izpausmes formas un smagums, no pastāvīgas sava pārākuma demonstrēšanas, līdz smagai emocionālai un fiziskai vardarbībai. 

Lielākai daļai cilvēku kādas bērnībā vai pagātnē pārdzīvotas negatīvas situācijas atkārtojas atkal un atkal, tā liekot to sajust vēlreiz, pieņemt, izprast šīs situācijas vēstījumu, izdarīt secinājumus un atlaist. 

Lai aizsargātu sevi, nepietiek tikai ar to, ka zinām viņu izturēšanos un uzvedību, mums ir jāizprot arī pašiem savu būtību: ko daru, kā reaģēju es? Ja mums pietrūkst pašcieņas, sevis mīlestības un pašapziņas, mēs ātri kļūstam par enerģijas ņēmēja dusmu un projekciju mērķi, parasti jūtoties atbildīgi, meklējot problēmas cēloņus un vainu sevī. Ir jāiemācās atpazīt šo uzvedības modeli līdzcilvēkos, uzreiz norobežojot savu atbildību par šo situāciju- enerģijas zaglim pašam jātiek galā ar sevi, neviens cits vairs nepamatoti neuzņemsies viņa vainu un atbildību par notiekošo. Nevienam nav tiesību citam cilvēkam justies slikti. 

Abi šie modeļi, gan enerģijas ņēmējs, gan devējs psiholoģiski piedzimst no nemīlestības. 

Kā atpazīsim enerģijas zagli un, kas raksturo viņa uzvedību? 

· Nepieciešamība izcelties un stratēģija kā to panākt. Enerģijas zaglim sagādā baudu atrasties pārākuma pozīcijā, redzot kā ‘’pretinieks’’ zaudē spēkus. Viņi sagroza patiesību un nekad nesaskatīs savu vainu notiekošajā. Ignorēšana, nereaģēšana ir viena no klasiskajām taktikām, padarot otru cilvēku maznozīmīgu un neievērotu. 

· Pagātnes emociju projicēšana, kad enerģijas zaglis neapzināti pret citiem sāk izmantot reiz pret sevi vērsto taktiku (piemēram, no vecākiem bērnībā), inscenējot dažādas situācijas, lai savas neatrisinātās problēmas uzveltu citam cilvēkam. 

· Bērnībā pietrūkusī atzinība, kas radījusi dziļu mazvērtības sajūtu, mīlestības trūkumu, kas tagad izpaužas, kā ‘’to, ko nesaņēmu iepriekš, paņemšu tagad’’. Enerģijas ņēmējs mēģina revanšēties, uzkundzējoties citiem, pazemojot tos, vēloties tiem likt justies tikpat pazemotiem, cik kādreiz juties pats. 

· Tieksme pēc varas, kā dominējoša iezīme, kas kompensē mazvērtības sajūtu, vajadzība samazināt apkārtējo cilvēku pašvērtību. Viņš vēlās būt labāks, gudrāks, vērtīgāks. Enerģijas ņēmējs nevēlas zaudēt nevienā situācijā. Viņi attīsta sevī spējas pārliecināt un izturēties ļoti ticami. Viņi prasmīgi manipulē ar citiem un prot likt tiem rīkoties pēc sava prāta. Tāpat enerģijas zaglim raksturīgi ir ātri ieņemt aizstāvības pozu un atbrīvoties no jebkādas vainas apziņas. Viņi ātri pamana citu vājās vietas un izmanto to savā labā. 

· Nepieciešamība pēc pastāvīgas atzinības un slavināšanas. Ja kāds izrāda enerģijas zaglim pretestību, tas nesaņem sev nepieciešamo enerģijas devu. Tad viņš sāk žēloties, ka otrs cilvēks ir pārāk sarežģīts, vai nesaprotošs, vai nemīl viņu, atkal mēģinot radīt otrā vainas apziņu. 

Vienmēr ir jāatceras, ka enerģijas zagļu enerģijas avots ir destruktīvās emocijas, ko viņš mūsos izraisa: aizvainojums, vainas sajūta, sāpes, dusmas, naids, bēdas utt. 

Enerģijas devēja raksturojums. 

Tā sacīt, otrs grāvis, jeb pilnīgs pretstats enerģijas ņēmējam. Enerģijas devēji parasti vēl visiem labu, ir dāsni cilvēki, viņiem mēdz būt grūti teikt ‘’nē’’, ir piekāpīgi un pieklājīgi. Tā kā viņi dod enerģiju, tad loģiski, ka bieži kļūst par enerģijas ņēmēju mērķi. 

Enerģijas devēji ir empātiski, izpalīdzīgi, citos redz un meklē vienīgi labo, vēlas radīt labāku pasauli apkārt. Viņiem šķiet, ka ‘’ja es vēlos visiem dot tikai labo, arī citi vēlas to pašu’’. Un tā ir viena no raksturīgākajām kļūdām. Enerģijas devējs ir tendēts uz pašaizsardzību, neapzināti uzņemas citu cilvēku nastas un sāk dzīvot pēc šāda negatīva modeļa, kas padara viņu arvien atbildīgāku, vainīgāku, mazvērtīgāku, iztukšotāku. Ilgtermiņā tas var iznīcināt personību. Lai izkļūtu no šī modeļa, enerģijas ņēmējam ir jāiemācās atpazīt enerģijas zagļa problēmas, pateikt ‘’nē’’, nemeklēt vainu sevī, neuzņemties kāda glābēja lomu un vienkārši, pieņemt, cienīt un mīlēt sevi. 

Enerģijas devējs, kurš ir attiecībās ar enerģijas ņēmēju, bieži vien apspiež savu būtību, jūtās spiests atteikties no savām vēlmēm, citu vajadzības vienmēr liekot priekšplānā. Tomēr cilvēks, kas tikai dod un dod, neko nesaņemot pretī, pamanot to, ka viņa devumu neviens neredz un nenovērtē, sāk izjust tādas destruktīvas emocijas, kā slēptu aizvainojumu, dusmas, sevis žēlošanu un lielu vilšanās sajūtu. 

Arī enerģijas devējam, līdzīgi kā ņēmējam, piemīt šī vēlme tikt pamanītam viņa labo īpašību dēļ, nemitīga tiekšanās pēc citu atzinības, iedarbojas graujoši uz personību. Un no enerģijas ņēmēja atzinību sagaidīt nevar, jo viņš to nav spējīgs sniegt. 

Pieaugušam cilvēkam ir jāspēj pašam mīlēt sevi, novērtēt un cienīt, negaidot to no citiem. Atzinība un novērtējums ir nepieciešams bērnībā. Diemžēl to, ko daudzi nav saņēmuši bērnībā, cenšas ‘’izsist’’ no citiem jau pieauguši, kļūstot par enerģijas ņēmējiem vai devējiem. 

Šos attiecību modeļus, kur kāds ir enerģijas ņēmējs, bet kāds devējs, var sastapt jebkur. Ģimenē tas var būt brāļu un māsu starpā, kur viens pastāvīgi aizskar, provocē otru; tas var būt vecāku bērnu starpā, partneru starpā; tāpat plaši izplatīta šī parādība ir darba kolektīvos. 

Lai izietu no šī enerģijas ņēmēju-devēju apļa, lai spētu līdzvērtīgi mijiedarboties ar citiem cilvēkiem, lai spētu dot un saņemt, ir jāizprot šie modeļi, ir jāpieņem un jāizdziedē sava pagātne un jāiemīl sevi, nejaucot sevis mīlēšanu ar patmīlību un egoismu. 

Enerģijas ņēmējiem ir grūtības dot citiem, turpretī ņēmējiem saņemt. Jāatceras, ka došanai un ņemšanai ir viens kanāls, un, ja tu nespēj dot, tu nespēsi arī saņemt. Un otrādi. 

Lai enerģijas cirkulētu brīvi, ir jāatrod šis iekšējais līdzsvars. Un šis meklējumu ceļš ir daļa no mūsu dzīves pieredzes, kuru esam nākuši apgūt. 

Mums ir tikai jāspēj apzināties, ka jebkuras destruktīvas emocijas ir kā signāls virzienam, kurā mums jāmainās. Tās ir zīmes, kas rāda ceļu un prieka un harmonijas pilnu dzīvi, spējot dāsni dalīties un ar prieku saņemt. 

Nepalaid garām savas dusmas, bēdas, skumjas- tās ir Tavas zīmes ceļā uz harmonisku dzīvi. 

Pavēro savus kolēģus- kuram piemīt enerģijas devēja, kuram ņēmēja uzvedības modelis? Izprotot, atpazīstot un nereaģējot, tu esi pasargāts no enerģijas zuduma saskarsmē ar enerģijas zagļiem. 

Kas notiek Tavā ģimenē? Vai visu tās locekļu starpā ir harmoniska mijiedarbība? Kā ir paaudžu starpā? Atceries, tu nevari piespiest enerģijas zagli mainīties- viņam līdz šim lēmumam ir jānonāk pašam. Tu vari vien pārstāt viņu ‘’uzpildīt’’, ja esi nokļuvis enerģijas devēja lomā. 

Neaizmirsti pievērst uzmanību arī cilvēkiem ārpus ģimenes un darba kolektīva loka. Kā Tu jūties pēc friziera, masiera, dziednieka vai semināru apmeklēšanas? Enerģijas zagļiem šādas darba vietas ir ļoti laba barotava. Barība pati atnāk, noliekas uz kušetītes, vajag tikai žūžot, solīt zelta kalnus, veikt virkni manipulāciju, cilvēkam šķiet, ka ir izrunājies, ka viņš ir uzklausīts un viņa problēmas teju jau ir atrisinātas, tikai kā savāds blakusefekts, ir milzīgs izsīkums, nogurums, galvas sāpes, reibonis vai nereti arī slikta dūša. 

Tavas problēmas neviens cits neatrisinās. Ir cilvēki, kas palīdzēs parādīt virzienu un iedos iedvesmu rīkoties pašam. Tikai ieklausies savās sajūtās un savā sirdī. Ja tu jūti prieku un iedvesmu pēc kursu, dziednieku, masieru un citu speciālistu apmeklēšanas, -viss ir kārtībā! Prieks un iedvesma ir sajūtas, kas nāk no Dvēseles. Ja nē, tad pārdomā savu izvēli. Tikai ieklausies savā sirdī un savā ķermenī, tie pateiks priekšā. 

Tātad kā pasargāt sevi no enerģijas zagļiem? 

Vienkārši pievērsies sev, savai garīgajai izaugsmei. Pieņem lēmumu izdziedināt sevī to, kas dziedināms un pieņemt to, kas prasa pieņemšanu. Palielinoties izpratnei par procesiem, kas notiek Visumā, kas notiek uz Zemes, kāda ir mūsu inkarnēšanās un dzīves patiesā jēga, tu spēsi pavisam citām acīm ieraudzīt pasauli un cilvēkus sev apkārt. 

Sapratīsi, ka tie, kuri ir tevi sāpinājuši un aizvainojuši, radot negatīvās emocijas tevī, tādejādi atņemot Tev spēku, ir bijuši Tavi skolotāji, ar kuriem jau iepriekš, pirms iemiesošanās, esi vienojies par šo mācībstundu. Izprotot, piedodot un pieņemot, tavs spēks un enerģija atgriežas pie tevis. Un nav svarīgi, cik laika ir pagājis. Mācībstunda ir apgūta. Bet, kamēr nepiedod, turpini dusmoties, nīst- tava enerģija aizplūst. 

Turpinoties garīgajai izaugsmei, tava iekšējā līdzsvara sajūta palielinās, emocionālās svārstības paliek arvien mazākas, izpratne par lietu kārtību, mācībstundu būtību, atnāk ātrāk- tu atpazīsti, pieņem, integrē un palaid. Jo līdzsvarotāks kļūsti, jo mazāk esi pakļauts enerģijas zudumiem, tavs spēks palielinās. 

Pirmkārt, jau negatīvās emocijas ir tās, ar kurām aiziet mūsu spēks- naids, dusmas, aizvainojums, nicinājums, nosodījums, bēdas, skumjas- pazeminās mūsu vibrācijas. 

Otrkārt, augot garīgi, mūsu vibrācijas paaugstinās, gan pateicoties tam, ka mazinās negatīvo emociju ietekme, gan tam, ka arvien dziļāk un vairāk atrodam saikni ar savu Dvēseli, Augstāko Es, savu patieso būtību. Līdz ar to stiprinās šī vertikālā enerģētiskā saikne, un mēs kļūstam ar vien vairāk savienoti ar Visuma mūžīgo enerģijas avotu. 

Treškārt, jāatceras, ka ne tikai cilvēki, bet arī zemākās astrālās būtnes piesaistās pie sev atbilstošākām, zemākām vibrācijām. 

Atceries, ka tikai Tu pats esi saimnieks savam spēkam, un tavā varā ir izlemt, kam to dot, ar ko mijiedarboties, kam dāvāt savu enerģiju. Tādēļ vēro savas sajūtas pēc kontaktiem ar cilvēkiem, pēc lielveikala apmeklējuma, arī pēc lūgšanas vai meditatīvas prakses- padomā, kur un kam aiziet tava lūgšanas enerģija? Tikai ieklausies savās sajūtās... 

Ir pieejams liels daudzums informācijas par dažādām enerģētiskās aizsardzības tehnikām un palīglīdzekļiem (kristāli, rotas, piramīdas utml.), un katrs var piemeklēt sev atbilstošāko, tomēr atceries, ja pats būsi īgns, apvainojies uz pasauli, aprunāsi un nosodīsi citus, turēsi aizvainojumu sirdī – šīs tehnikas būs tikai īslaicīgs palīgs. Jo mācībstundas garīgās izaugsmes ceļā, būs jāapgūst tik un tā- agrāk vai vēlāk. 

Tu esi radīts, kā unikāla, vienreizēja būtne Visumā, un tas jau ir pietiekams iemesls, lai Tu būtu cieņas un mīlestības vērts. Tikai tad, kad būsi ticis galā ar pagātni un sakārtojis tagadni, varēsi priecīgu sirdi iesoļot paša radītajā nākotnē. Nākotnē, ko būdams harmoniska un priecīga būtne, tu radi šodien. 

Inta Blūma  žurnālam ''Mistērija''

2013.gada 4.martā. 

(* -šeit un citviet tekstā raksturojumi no psihoterapeites Ingalilas Rūsas darba ‘’Enerģijas zagļi’) 

Vai Tu zini, kas ir īsta BRĪVĪBA?

Visi cilvēki meklē patiesību, taisnību un tiecas pēc skaistuma. Mēs nebeidzam meklēt patiesību, jo dzīvojam prātā uzkrātajos melos. Mēs meklējam taisnību, jo mūsu uzskatu sistēma tās nav. Mēs tiecamies pēc skaistuma, jo, lai cik skaists arī nebūtu kāds cilvēks, mēs nespējam to saskatīt. Mēs meklējam un meklējam, nesaprazdami, ka tas viss mums jau pieder. Patiesība nav jāmeklē, jo, ja paskatāmies sev apkārt, tā ir it visur, tikai mūsu vienošanās un uzskati laupījuši mums spēju to saskatīt.
Mēs nespējam ieraudzīt patiesību, jo mēs esam akli. Nepareizie uzskati, ko glabājam savā apziņā, ir tie, kas mūs par tādiem padarījuši. Mēs gribam, lai mums būtu taisnība, tādēļ mēs uzskatām, ka tas, ko saka citi, nav taisnība. Mēs ticam saviem uzskatiem, un tie liek mums ciest. Mēs dzīvojam tādā kā miglā, kas neļauj mums redzēt tālāk par savu degungalu. Šī migla pat nav īsta, tā ir sapnis. Tā ir tavs personiskais sapnis, tavi uzskati un priekšstati par to, kas tu esi, tā ir vienošanās, ko tu esi noslēdzis ar citiem, ar sevi un pat ar Dievu.
Tavs prāts ir migla, ko tolteki sauca par mitote. Tavs prāts ir sapnis, kurā tūkstošiem cilvēku runā vienlaicīgi un cits citu nesaprot. Tavs prāts ir bieza migla, kas neļauj tev saskatīt to, kas tu patiesībā esi. Indieši šo miglu sauc par maija, kas tulkojumā nozīmē ilūzija. Tā cilvēks sevi uztver. Visas cilvēku domas par sevi un pasauli, visi priekšstati un plāni nav nekas cits kā migla. Mēs nespējam ieraudzīt savu patieso būtību, mēs nespējam ieraudzīt, ka neesam brīvi.
Tādēļ cilvēki pretojas dzīvei. Cilvēki visvairāk baidās no dzīves. Ne jau nāve ir tā, no kuras cilvēkiem ir visvairāk bail. Visvairāk mēs baidāmies uzņemties risku un dzīvot — dzīvot un izpausties. Visvairāk mēs baidāmies būt mēs paši. Mēs esam iemācījušies dzīvot tā, lai apmierinātu citu cilvēku prasības. Mēs esam iemācījušies dzīvot saskaņā ar citu cilvēku uzskatiem, jo mums ir bail, ka mūs nepieņems, atstums, ka mēs citiem nepatiksim.
Pieradināšanas procesa laikā mums izveidojas priekšstats par to, kādiem mums jābūt, lai patiktu citiem. Mums izveidojas priekšstats par to, kādiem mums jābūt, lai citi mūs pieņemtu. Vairāk par visu mēs cenšamies izpatikt tiem, kas mūs mīl — mammai, tētim, brāļiem, māsām, mācītājam, skolotājiem. Cenzdamies viņiem patikt, mēs radām priekšstatu par to, kādiem mums jābūt, taču mēs neatbilstam šim priekšstatam. Mēs to izveidojam, bet tas nav īsts. Līdz ar to mēs nekad nebūsim perfekti. Nekad!
Sapratuši, ka neesam perfekti, mēs noliedzam sevi. Tas, cik stipri mēs sevi noliedzam, ir atkarīgs no tā, kā pieaugušajiem veicās ar mūsu personības laušanu. Kad esam pieradināti, mēs jau vairs neuztraucamies par to, vai patiksim citiem. Mēs nepatīkam paši sev, jo mēs neatbilstam pašu izveidotajam ideālam. Mēs nespējam sev piedot to, ka neesam tas, kas mēs gribētu būt, jeb, pareizāk, neatbilstam saviem priekšstatiem par to, kādiem mums jābūt.
Mēs zinām, ka neesam tādi, kādiem, pēc mūsu domām, mums vajadzētu būt, tādēļ mēs sev šķietam nepareizi, jūtamies apmulsuši un uzskatām sevi par negodīgiem. Mēs cenšamies slēpties un izliekamies par to, kas neesam. Rezultātā mēs jūtamies nepatiesi, un, lai slēptu to no citiem, valkājam sociālās maskas. Mums ir bail, ka kāds pamanīs, ka mēs neesam tie, par ko izliekamies. Mēs vērtējam citus, salīdzinot viņus ar savu ideālu, un, protams, arī viņi tam neatbilst.
Lai izpatiktu citiem, mēs noliedzam sevi. Mēs ejam pat tik tālu, ka kaitējam savam ķermenim, lai tikai izpatiktu citiem. Pusaudži lieto narkotikas tikai tāpēc vien, lai vienaudži viņus neatstumtu. Viņi nesaprot, ka vaina meklējama viņos pašos, jo viņi paši neatzīst sevi. Viņi noliedz sevi, jo nespēj būt tādi, par kādiem izliekas. Viņiem ir savs priekšstats par to, kādi viņi grib būt, bet viņi tam neatbilst un tādēļ kaunas un jūtas vainīgi. Cilvēki nemitīgi sevi soda par to, ka nav tādi, kādiem, pēc viņu domām, viņiem vajadzētu būt. Cilvēki dara sev pāri un ļauj citiem darīt sev pāri.
Mēs paši esam soģis, upuris un uzskatu sistēma, mēs paši darām sev pāri vairāk nekā jebkurš cits cilvēks. Tiesa, ir cilvēki, kas saka, ka viņu vīrs vai sieva, māte vai tēvs nodarījuši viņiem pāri, tomēr ar mums pašiem neviens šajā ziņā nav spējīgs sacensties. Šajā ziņā ar mums nespēj sacensties pat visbargākais soģis. Ja mums gadās publiski pieļaut kādu kļūdu, mēs cenšamies to noliegt un noslēpt, bet tiklīdz esam vieni, soģis kļūst bargs, vainas apziņa ir spēcīga un mēs jūtamies dumji, slikti un nevērtīgi.
Neviens nekad jums nav nodarījis pāri vairāk kā jūs paši sev. Jūs spējat paciest tieši tik daudz pāridarījumu, cik daudz jūs darāt pāri paši sev. Ja kāds šo robežu pārkāpj, jūs, visticamāk, pagriezīsieties un iesiet prom. Ja kāds jums dara pāri mazāk, nekā jūs darāt pāri paši sev, jūs droši vien saglabāsiet šīs attiecības un visu mūžu pacietīsiet šī cilvēka pārinodarījumus.
Ja jūs izturaties pret sevi ļoti slikti, iespējams, jūs pacietīsiet pat tādu cilvēku, kas jūs sit, pazemo un izturas pret jums kā pret pēdējo niecību. Kāpēc? Tāpēc, ka jūsu uzskatu sistēma liek jums teikt: "Es to esmu pelnījis. Šis cilvēks izdara man lielu pakalpojumu, būdams kopā ar mani. Es neesmu mīlestības un cieņas vērts. Es to neesmu pelnījis."
Mums ir vajadzība pēc tā, lai citi mūs atzītu un mīlētu, bet mēs nespējam pieņemt un mīlēt paši sevi. Jo vairāk mēs sevi mīlēsim, jo mazāk mēs darīsim sev pāri. Tieksme darīt sev pāri sakņojas sevis noliegšanā, kas savukārt rodas tādēļ, ka mums ir savs priekšstats par to, kādiem mums jābūt, taču mēs nespējam sasniegt šo ideālu. Šī ideāla dēļ mēs noliedzam sevi, nepieņemam sevi tādus, kādi esam, un citus tādus, kādi viņi ir.

...

Visi runā par brīvību. Dažādu ādas krāsu un tautību cilvēki visā pasaulē cīnās par brīvību. Kas īsti ir brīvība? Amerikāņi bieži runā par to, ka viņi dzīvo brīvā valstī. Bet vai mēs esam brīvi? Nē, neesam. Patiesībā brīvība meklējama cilvēka dvēselē. Būt brīvam nozīmē būt tam, kas tu esi.
Kas mums liedz kļūt brīviem? Mēs vainojam valdību, vecākus, reliģiju, Dievu. Bet kas gan mums liedz būt brīviem? Tikai un vienīgi mēs paši. Ko nozīmē būt brīvam? Dažkārt pēc kāzu ceremonijas cilvēki saka, ka nu viņi ir zaudējuši savu brīvību. Tad viņi šķir savu laulību, bet tik un tā nav brīvi. Kas mūs attur būt tādiem, kādi esam?
Mēs atceramies tās senās, tālās dienas, kad bijām brīvi, bet mēs esam aizmirsuši, ko nozīmē būt brīvam.
Divus, trīs, četrus gadus vecs bērns ir brīvs. Kāpēc? Tāpēc, ka mazais cilvēks dara to, ko viņš grib. Cilvēks ir brīvs. Kā puķe, koks vai dzīvnieks, kas nav piejaucēts un pieradināts. Ja jūs pavērosiet divgadīgu bērnu, jūs pamanīsiet, ka lielāko daļu laika mazais cilvēks smaida un priecājas. Viņš atklāj sev pasauli. Viņš nebaidās rotaļāties. Viņš nobīstas tikai tad, kad savaino sevi, sajūt izsalkumu, kad nav apmierināta kāda no viņa vajadzībām, bet viņš neraizējas nedz par pagātni, nedz nākotni, viņš dzīvo šajā brīdi.
Bērni nebaidās atklāt savas jūtas. Viņi mīl visus, un, ja sastop pretmīlestību, viņi tajā izkūst. Viņi nebaidās mīlēt. Lūk, tāds ir normāls cilvēks. Bērnībā mēs neraizējāmies par nākotni un nekaunējāmies pagātnes dēļ. Cilvēka dabā ir priecāties par dzīvi, rotaļāties, atklāt, izzināt, būt laimīgam un mīlēt.
Kas gan noticis ar pieaugušajiem? Kāpēc mēs vairs neesam tādi? Kāpēc mēs vairs neesam dabiski? Upuris mūsos var teikt, ka ar mums noticis kaut kas bēdīgs, bet kareivim ir tiesības atbildēt, ka notikušais ir bijusi likumsakarība. Patiesais iemesls meklējams apstāklī, ka tagad mums ir savs likumu kodekss un mūsos mitinās soģis, kas valda pār mūsu dzīvi. Mēs vairs neesam brīvi, jo mūsu soģis, upuris un uzskatu sistēma neļauj mums būt tādiem, kādi esam. Mūsu prātā ir daudz lieka, kas liedz mums būt laimīgiem.
Pieradināšana, kas turpinās no paaudzes paaudzē, ir dabisks sabiedrības process. Nevaino vecākus, ka viņi mācīja tevi kļūt par tādiem kā viņi. Viņi tev varēja mācīt tikai to, ko zina paši. Viņi darīja, ko varēja. Ja viņi tev kādreiz nodarīja pāri, pie tā var vainot tikai viņu pieradinātību, viņu bailes un viņu uzskatus. Viņi nespēja mainīt to, kas viņos ieprogrammēts, viņi nespēja rīkoties savādāk.
Nav jēgas vainot vecākus vai kādu, kurš tev kādreiz nodarījis pāri, nav jēgas vainot pat pašam sevi. Pienācis laiks beigt ļaut darīt sev pāri. Pienācis laiks sacelties pret soģa tirāniju un slēgt citas vienošanās. Pienācis laiks beigt būt par upuri.
Patiesībā tu aizvien vēl esi bērns. Kādreiz, kad tev ir priecīgs prāts, tu kaut ko spēlē, esi laimīgs, glezno, raksti dzeju, spēlē klavieres vai kā citādi ļauj izpausties savai personībai, bērns, kas dus tevī, atkal pamostas. Un tie ir laimīgākie brīži tavā mūžā. Šajos brīžos tu esi tu pats. Tu neskumsti par pagājušo un neraizējies par to, kas notiks. Tu atkal esi bērns.
Bet ir kas tāds, kas visu izjauc. Mēs to saucam par pienākumiem. Soģis saka: "Pagaidi, tev ir pienākumi, tev jāizdara tas un jāpaveic tas, tev jāstrādā, tev jāiet uz skolu, tev jāpelna nauda." Pienākumi piepilda prātu, un tava seja satumst un atkal kļūst nopietna. Pavēro, kā bērni spēlē pieaugušos. Viņiem ir pavisam savādāka sejas izteiksme. "Es esmu advokāts." Un mazuļa sejas izteiksme mainās, viņš uzliek pieaugušā masku. Tādu, kādas var redzēt tiesas zālēs. Mēs vēl aizvien esam bērni, bet mēs esam zaudējuši brīvību.
Brīvība, pēc kuras mēs tiecamies, ir brīvība būt tiem, kas mēs esam un izpausties. Bet pavērtējot savu dzīvi, mēs pamanīsim, ka vairumā gadījumu mēs kaut ko darām tikai tāpēc, lai patiktu citiem. Mēs pat necenšamies dzīvot savu dzīvi un patikt sev. Lūk, kas noticis ar mūsu brīvību. Deviņdesmit deviņi procentu cilvēki ir pilnīgi pieradināti.
Ļaunākais ir tas, ka lielākā daļa cilvēku paši nemaz neapzinās, ka nav brīvi. Kaut kas mūsos klusi čukst: "Tu neesi brīvs," bet mēs nezinām, kas tas ir un kāpēc mēs neesam brīvi.
Cilvēku nelaime ir tā, ka viņi dzīvo, neapzinādamies, ka pār viņu dzīvi valda soģis un upuris, tāpēc viņiem nav izredžu kļūt brīviem. Pirmais solis ceļā uz brīvību ir saprast, ka tu neesi brīvs. Lai taptu brīvs, jāsaprot, ka pašreiz tu neesi brīvs. Lai problēmu varētu risināt, tā vispirms jāsaskata.
Lai kaut ko mainītu, tev vispirms jāsaprot, kas ir tas, ko tu gribi mainīt. Ja tu nesaproti, ka tavs prāts ir rētains un pilns ar emocionālo indi, tu nevari sākt to atindēt un dziedināt ievainojumus, un tu turpināsi ciest.
Ciešanām nav pamata. Ja tu apzinies, ka ciet, tu vari sacelties pret savām ciešanām un teikt: "Pietiek!" Tu vari meklēt eliksīru, ar ko dziedēt savu sapni, tu vari sākt to mainīt. Planētas sapnis ir tikai sapnis. Tas nav īsts. Ja tu ieiesi šajā sapnī un sāksi apšaubīt to, kam līdz šim esi ticējis, tu sapratīsi, ka lielākā daļa tavu līdzšinējo uzskatu, kas vadījuši tavu savainoto prātu, nemaz nav patiesi. Tu sapratīsi, ka visus šos gadus tu esi nepamatoti cietis. Kāpēc? Tāpēc, ka tava uzskatu sistēma sakņojas melos.

Pastāv trīs gudrības, kas ļauj ikvienam kļūt par brīvu cilvēku. Pirmā gudrība ir saskatīt. Saskati sevī to, kas tu esi un kas tu vari būt. Otrā gudrība ir pārveide — kā mainīties, kā nomest pieradinātības važas un atkal kļūt brīvam. Trešā gudrība ir apņemšanās. Tolteki uzskata, ka apņemšanās ļauj mainīties enerģijai, tā ir dzīva būtne, kurā saplūdusi visa enerģija jeb tas, ko mēs saucam par Dievu. Apņemšanās ir dzīve. Apņemšanās ir beznosacījumu mīlestība. Apņemšanās māksla tādēļ ir arī mīlestības māksla.

turpinājums sekos...

/No M. Rīza/

No Saulgriežiem līdz Saulstāvjiem

Lai sasniegtu Dievu, apskaidrību, atmošanos, neko nevajag darīt. 

Nav neviena, kurš varētu tevi vest pie Dieva. 

Un ikviens, kas to apsola, ir visparastākais melis, jo tu jau tur atrodies. 

Atliek tikai viens: baudīt dzīvi, būt dzīvam, 

izārstēt savus emocionālos ievainojumus un 

izveidot savu dzīvi tādu, lai tu varētu dalīties ar pārpildošo mīlestību. 

/Dons Migels Rīzs/ 

Tie, kas iet pa garīgo ceļu izjūt šo laiku, kā kaut ko pavisam savādāku- tas ir kā nulles punkts, kad vecais ir beidzies, bet jaunais vēl nav iesācies. Laiks no 21.decembra līdz 21.martam.

Viss, kas nav balstīts uz Mīlestību patlaban sabrūk, aiziet, izplēn. Vecie spēles noteikumi vairs nestrādā, bet jaunos ‘’uz paplātes’’ neviens nepienes. Tas ir viens no šī laika uzdevumiem un mācībām: ‘’izkāpt no vecajām kurpēm’’, lai cik ērtas un pierastas tās liktos. Jā, un iespējams, kādu laiku nāksies iztikt basām kājiņām, kamēr atnāks nojausma par to, kur meklējamas ‘’jaunās kurpes’’. Un nojausma ieradīsies tieši no katra paša sirds puses. Tādēļ ieteicams ir arī tajā virzienā lūkoties :)

Šī Pāreja, par ko tik daudz ir dzirdēts un runāts, notiek. Tieši tas šajā laika nogrieznī top ļoti labi redzams. Pāreja notiek mūsos, katrā no mums- no ārējā, uz iekšējo. Katram cilvēkam ir jāatrod un jāatver šis Mīlestības Avots pašam savā iekšienē.

Šie vairs nav garīgie meklējumi kaut kur ārpusē- semināros, kursos, ezotēriskajā literatūrā. Jaunā apzināšanās rodas katra iekšienē. Tā rodas ieklausoties sevī, savienojoties ar savas sirds centru, sadzirdot to smalko Dvēseles balstiņu, kas mīt katrā no mums.

Starot Gaismu, atvērt Avotu nav iespējams bez Mīlestības uz Sevi. Bez tās nevar iekļūt savas sirds būtības centrā. Izpratne par to ir atslēga, lai mēs varētu droši virzīties uz priekšu savā garīgajā ceļā. Daudziem šķiet, ka tik daudz ir izdarīts, iegūtas zināšanas, veiktas dažādas garīgās prakses, tomēr ir apjukums un jautājums: ko tālāk?

Lielākā daļa psihoemocionālo grūtību ir no sevis nemīlēšanas, kas savukārt, rodas no nemīlestības. Lielākais vairums cilvēku ir nākuši uz šīs pasaules apgūt mācībstundas tieši caur nemīlestību. Lai šī nemīlestība kalpotu kā katalizators, mīlestības meklējumos. Lai meklējot Mīlestību, cilvēks beidzot atrastu to,- dziļi noslēptu savā sirdī.

Ļoti daudziem, kā skolotāji ir bijuši vecāki, kuri nespēja dot drošību, mīlestību, sirsnību bērnībā, tādejādi liekot iziet mīlestības meklējumos ārpusē- draugos, partneros. Arī šis Sprīdīša ceļš ir nepieciešams, jo tieši pieredzes gūšana ir Dvēseles mērķis.

Bērnības emocionālās traumas vai bloki bieži tiek nevis izstrādāti, atbrīvoti un integrēti, bet dziļi, dziļi noslēpti. Tomēr nevar atbrīvoties no negatīvā to apspiežot, vai dziļi noslēpjot-tik dziļi, ka pašiem rodas ilūzija, ka tā vairs nav.

Ir jāpieņem, jāizprot un jāintegrē bailes, dusmas, bēdas, aizvainojums, skumjas, uztraukumus, paniku, naidu , nosodīšanu, vainošanu un vainas apziņu. Nevar aiziet no šīs sevis daļas, neizdziedinot to. Saskaņā ar Pievilkšanās likumu, negatīvais turpina strādāt arī ‘’aiz skatuves’’, pievelkot attiecīgo pieredzi, kura atspoguļos visu neatrisināto un neatlaisto.

Cilvēki ļoti bieži domā, ka ir piedevuši, kaut gan īstenībā ir šo savu sāpi īpaši rūpīgi un dziļi sevī ‘’norakuši’’. Nevis dabūjuši no sevis ārā. Ļoti reti, kad pietiek tikai ar dažādu piedošanas mācību lasīšanu. Daudzi atzīst, ka teorijā viss ir saprotams un pieņemams, bet ne tik viegli izdarāms. Situācijai, kura prasa šo izpratni un piedošanu, ir virsmērķis-un, proti: apziņas paaugstināšana. Katra šāda situācijas atrisināšana ir pakāpiens pa garīgajām kāpnēm.

Un, kad esam apguvuši, integrējuši visu savu pieredzi ar citiem cilvēkiem, varam ķerties pie nākamās - sevis mīlēšanas. Nevajag sevis mīlestību jaukt ar egoismu vai patmīlību. Vairākums cilvēku, kuri strādā ar sevi apzinās sevis mīlēšanas patieso nozīmi, tomēr izrādās, ka iemācīties mīlēt sevi mēdz būt pat grūtāk nekā piedot citiem.

Tomēr, ja apzināmies, ka nākamais ceļa posms, ir šī Sirds Avota atvēršana, tad bez šīs mācībstundas uz priekšu netiksim. Neiemācoties sevi pieņemt, cienīt, novērtēt un mīlēt, sirds Avotu atvērt, diemžēl nav iespējams.

Un šis ir tas laiks, kas pieprasa apgūt šo spēju. Spēks pārvietojas pie tiem, kuri ir Mīlestības enerģijas nesēji, nevis pie tiem, kas to ‘’nopelna’’ no citiem cilvēkiem.

Kā tad izpaužas fiziskajā plānā šis laiks? Vai ir pienākušas semināru, mācību formāta beigas? Vai Skolotāju laiks ir beidzies?

Kādai garīgo meklētāju daļai, viennozīmīgi. Tā ir pārnākšana mājās pēc skolas beigšanas. Tagad katram pašam jākļūst par savas dzīves burvi.

Cilvēki sāk apzināties, just savu iekšējo spēku, tādēļ pieprasa nevis teorētiskās zināšanas, bet gan instrumentus, metodikas, iedvesmu- darīt pašiem. Caur prātu strādājošās metodes (apmācības, treniņi, semināri, )- tā ir aizejošā laikmeta prerogatīva. Tas pats attiecās uz reliģiju vai aklu ticību kādai kustībai, organizācijai vai Lielajam Skolotājam. Šīm metodēm bija savs laiks un sava vieta laikmetā, kurš mūs veda prom no mūsu centra, dualitātes iekšienē. Tagad mēs uzsākam ceļu atpakaļ uz Mājām savā Sirds centrā. Uz vienotību pašam ar sevi.

Šis laiks liek izvērtēt un savādāk paskatīties uz informāciju, kas tiek tiražēta medijos, literatūrā, dažādos semināros, un atbildēt sev uz jautājumu: kā es sajūtu šo informāciju? Vai tā atbilst tam, ko es sajūtu, kā gaismu un prieku Dvēselē?

Daudzi ezotēriski un reliģiski avoti šo laiku ir nosaukuši par Ražas laiku. Dvēseļu pļaujas laiku. Nevajadzētu aizmirst, ka cilvēce ir tikai aisberga redzamā daļa, ka Smalkā pasaule krietni lielāka, un, ka tajā mīt ne tikai Dievs, Augšāmceltie Skolotāji, eņģeļi, draudzīgas un labu vēlošas ārpuszemes civilizācijas. Tur mīt arī tie, kas par tādiem uzdodas, un mēģina caur čenelingiem, baznīcām utt. ievākt savu ražas daļu (lasi-enerģiju). Ja būsiet centrēti savā sirdī, jūs viegli atpazīsiet Patiesību. Kas katram ir sava, starp citu.

Ļoti daudziem garīgā lauciņa kopējiem, šis laiks nav tik viegls, kā varētu šķist, jo veltot visu savu laiku glābjot (lasi-dziedinot un skolojot) pasauli, savi ‘’mājasdarbi’’ ir atstāti novārtā. Savas izredzētības, spēju, autoritātes apziņa ir izaudzējusi lielu un varenu Ego, kurš savas pozīcijas tik viegli nav gatavs atdot. Šis Ego ir apguvis lieliskas maskēšanās spējas, iemācījies skaisti runāt par Gaismu un beznosacījuma Mīlestību. Un, protams, šī raksta tēma par pagātnes atstrādāšanu un sevis mīlēšanu, uz viņiem arī attiecas.

Vēl viena šī laika īpatnība ir tā, ka vertikālā (dievišķā) enerģija tagad tiek dota tikai tiem, kas paši ar sevi strādā, strādā ar Sirds centru un visu augstākam labumam, kuri jūt sevī vēlmi kalpot, padarot šo pasauli labāku tādā veidā, kāds viņiem ir dots. Šis process ļoti labi bija vērojams jau visu 2012 gadu, bet šobrīd ‘’mājasdarbus’’ neizpildījušie ir spiesti enerģiju ņemt tikai horizontālā veidā, ko var klasificēt arī kā enerģijas zagšanu. Vēl vecās, reklamēšanās, ‘’tvītošanas’’, garo semināru ciklu metodes strādā, bet ar aizvien lielākām grūtībām, kamēr ir cilvēki, kurus reklāmas neatradīsiet, kuri nav draugiem.lv un Tviterī, bet uz viņu nodarbībām ierodas simtiem cilvēku.

Šis apjukums, kas novērojams, gan jau pieredzējušos gaismas ceļa gājējos, gan ceļa sākumā esošos, ir pavisam normāls stāvoklis. Lielās pārmaiņas vienmēr prasa šādu periodu. Laiku iepriekšējā perioda analīzei, apcerei, pārdomām, atbilžu meklēšanai un jaunas savas dzīves vīzijas radīšanai. Tādēļ arī efektīvākās metodes darbā ar sevi būs ļoti individuālas katram pašam. Jo katram savs ceļš un savs ātrums. Un nav nepareizu izvēļu šajā ceļā, viss ir tikai pieredze. Katra cilvēka pieredze, pat ja viņš ir izvēlējies visnelīdzenākos apkārtceļus, ir nenovērtējuma kopējā Visuma pieredzes traukā. Šā laika aktuālās lietas pašizaugsmes darbā.

· Laiks pašam ar sevi, apcere, atbildes uz mūžīgajiem jautājumiem: ‘’Kas esi, Kur ej un kādēļ’’

· Joga, cigun, deja, meditācija utml...

· Retrīti, esot pie dabas, divatā ar savu Dievišķo aspektu.

· Pastāvīgs darbs pašam ar sevi, atbrīvojoties no zemfrekvenču enerģijām, emocionālajiem blokiem, psiholoģisko traumu transformēšana utml. Pastāv gan terapeitiskās meditācijas (darbs ar bailēm, šaubām, iekšējā bērna dziedināšana, saišu atsiešana, piedošana, transformēšana utml),gan pateicības praktizēšana, gan dažādas garīgās un psiholoģiskās tehnikas, kas palīdz transformēt zemo vibrāciju sabiezējumus mūsu ķermeņos, lai mēs varētu virzīties jau uz citu vibrāciju diapazonu, tuvāk Gaismai un tuvāk paši sev.

Šī laika sajūtās-

Inta

Un atkal par Mīlestību

Es vēlos pastāstīt kādu ļoti vecu stāstu par vīru, kurš neticēja mīlestībai. Tas bija parasts cilvēks, tāds pats kā tu vai es, bet īpašs bija viņa domāšanas veids: viņš uzskatīja, ka mīlestība neeksistē. Protams, viņš bija daudz pieredzējis, mēģinot atrast mīlestību un novērojot apkārtējos cilvēkus. Lielu daļu dzīves viņš bija pavadījis, meklējot mīlestību, un atradis tikai to, ka tā neeksistē.

Lai šis vīrs ietu kur iedams, viņš stāstīja cilvēkiem, ka mīlestība ir tikai dzejnieku izdomājums, reliģijas izgudrojums – lai būtu vieglāk manipulēt ar cilvēku vājajām dvēselēm, lai cilvēki spētu ticēt. Viņš teica, ka īstas mīlestības nav un tāpēc neviens nekad nespēs to atrast, lai kā meklētu.

Šis cilvēks bija ļoti gudrs un spēja pārliecināt. Viņš izlasīja daudzas grāmatas, mācījās labākajās universitātēs, kļuva izglītots un cienījams. Viņš varēja nostāties jebkurā vietā jebkuras auditorijas priekšā, un viņa pierādījumi bija ļoti skaidri. Viņš teica, ka mīlestība ir kā narkotikas – tās liek tev justies brīnišķīgi, bet rada spēcīgu atkarību. Tu pierodi, kļūsti atkarīgs no mīlestības, bet kas notiek, kad tu vairs nesaņem savu dienišķo mīlestības devu? Tāpat kā narkomānam, tev nepieciešama kārtējā deva.

Viņš teica, ka vairākums attiecību starp mīlētājiem neatšķiras no attiecībām starp narkomānu un narkotiku piegādātāju. Tas. Kuram ir lielāka atkarība, ir kā narkomāns, un mazāk atkarīgais ir piegādātājs. Piegādātājs arī kontrolē attiecības. To var novērot ļoti bieži, jo parasti katrās attiecībās ir viens, kurš mīl vairāk, un otrs, kurš nemīl, tikai bauda priekšrocības, ko sagādā tas, kurš atdevis viņam savu sirdi. Var redzēt, kā abi manipulē viens ar otru, viņu darbības un pretdarbības; un viņi ir tieši kā piegādātājs un atkarīgais.

Atkarīgais dzīvo pastāvīgās bailēs, ka varbūt nesaņems nākamo mīlestības devu jeb narkotiku. Viņš domā: ‘Ko es darīšu, ja viņa mani pametīs?’ šīs bailes liek atkarīgajam uzvesties privātīpašnieciski. ‘Tu esi mans!’ Un viņš kļūst greizsirdīgs un prasīgs, jo baidās nesaņemt nākamo devu. Piegādātājs var regulēt un manipulēt to, kuram vajadzīgas narkotikas, dodot lielāku devu, mazāku devu vai nedodot vispār neko. Tas, kurš ir atkarīgais, pilnībā padodas un dara visu, kas viņa spēkos, lai tikai netiktu pamests.

Vīrs turpināja paskaidrot, kāpēc mīlestība neeksistē. ‘Tas, ko cilvēki sauc par mīlestību, ir uz regulēšanu balstītas, baiļu pilnas attiecības. Kur ir cieņa? Kur ir tā mīlestība, ko viņi sakās izjūtam? Mīlestības nav. Jaunlaulātie Dieva pārstāvju, savas ģimenes un draugu priekšā dod neskaitāmus solījumus viens otram: nekad nešķirties, mīlēt un cienīt otru, būt kopā kā priekos, tā bēdās. Viņi solās mīlēt un godāt viens otru, tikai sola un sola. Apbrīnojamākais ir tas, ka viņi tiešām tic šiem solījumiem. Bet pēc kāzām – nedēļu, mēnesi, dažus mēnešus vēlāk – var redzēt, ka neviens no šiem solījumiem netiek pildīts.

Redzams ir tikai karš par varu, lai noskaidrotu, kurš ar kuru manipulēs. Kurš būs piegādātājs, un kuram būs atkarība? Dažus mēnešus vēlāk cieņa, ko viņi viens otram zvērējuši, ir pagaisusi. Paliek tikai aizvainojums, saindētas emocijas; viņi sāpina viens otru un tā turpina, nemaz nepamanīdami, ka viņu mīlestība ir beigusies. Viņi paliek kopā, jo baidās palikt vieni, baidās no tā, ko teiks citi, un arī paši no sevis. Bet kur ir mīlestība?

Viņš apgalvoja, ka ir redzējis daudzus vecus pārus, kas nodzīvojuši kopā trīsdesmit, četrdesmit, pat piecdesmit gadu un bijuši ļoti lepni par tik daudziem kopā pavadītiem gadiem. Bet, runājot par savām attiecībām, viņi saka: ‘mēs izturējām laulību!’ tas nozīmē, ka viens no viņiem pakļāvās otram, kādā noteiktā brīdī padevās un nolēma panest ciešanas. Tas, kuram stiprāka griba un mazāka atkarība, ir uzvarējis karā, bet kur ir tā liesma, ko sauc par mīlestību? Viņi izturas viens pret otru kā pret īpašumu: ‘Viņa ir mana.’ – viņš ir mans.’

Vīrs turpināja stāstīt par iemesliem, kāpēc netic mīlestībai, un teica pārējiem: ‘Tas viss man jau ir bijis. Es vairs nevienam neļaušu manipulēt ar savu dvēseli un regulēt manu dzīvi mīlestības vārdā.’ Viņa argumenti bija diezgan loģiski, un ar saviem vārdiem viņš pārliecināja daudzus cilvēkus. Mīlestība neeksistē.

Tad kādu dienu šis vīrs pastaigājās pa parku, un tur uz soliņa sēdēja un raudāja skaista dāma. Ieraudzījis viņu raudam, vīrs kļuva ziņkārīgs. Viņš apsēdās blakus un vaicāja, vai var kā palīdzēt. Viņš pajautāja, kāpēc viņa raud. Iedomājies viņa izbrīnu, kad sieviete atbildēja, ka raud tāpēc, ka mīlestība neeksistē. Vīrs iesaucās: ‘Tas ir pārsteidzoši – sieviete, kas tic, ka mīlestība neeksistē!’ Protams, viņš vēlējās uzzināt par to vairāk.

‘Kāpēc tu domā, ka mīlestība neeksistē?’ viņš jautāja.

‘Nu, tas ir garš stāsts,’ viņa atbildēja. ‘Es apprecējos ļoti jauna, pilna mīlestības, ilūziju un cerību, ka dalīšu savu dzīvi ar šo vīrieti. Mēs zvērējām viens otram uzticību un cieņu un nodibinājām ģimeni. Bet drīz viss mainījās. Es biju mīlošā sieva, kas rūpējās par māju un bērniem. Mans vīrs strauji virzījās uz augšu pa karjeras kāpnēm; panākumi un sabiedriskais tēls viņam bija daudz svarīgāks nekā mūsu ģimene. Viņš vairs necienīja mani, un man zuda cieņa pret viņu. Mēs sāpinājām viens otru, un kādā brīdī es sapratu, ka viņu vairs nemīlu un ka viņš nemīl mani.

Bet bērniem bija vajadzīgs tēvs, un tas bija iemesls neaiziet un darīt visu iespējamo, lai viņu atbalstītu. Nu bērni ir pieauguši un atstājuši mājas. Man vairs nav iemesla palikt kopā ar vīru. Mūsu starpā nav ne cieņas, ne laipnības. Ja arī es satikšu kādu citu, viss būs tāpat, jo mīlestība neeksistē. Tāpēc es raudu.’

Vīrs saprata, apskāva viņu un teica: ‘Tev ir taisnība, mīlestība neeksistē. Meklējot mīlestību, mēs atveram savu sirdi un kļūstam viegli ievainojami, taču atrodam vienīgi egoismu. Mums sāp pat tad, kad nedomājam, ka tiksim sāpināti. Nav nekādas nozīmes, cik attiecību mums ir, vienmēr notiek viens un tas pats. Kāpēc gan meklēt mīlestību veltīgi?’

Viņi bija tik līdzīgi, ka kļuva par labākajiem draugiem. Tās bija brīnišķīgas attiecības. Viņi cienīja un nekad nepievīla viens otru. Katrs brīdis, pavadīts kopā, bija laimīgs. Nebija ne skaudības, ne greizsirdības, nebija uzraudzības, nebija privātīpašnieciskuma. Attiecības kļuva arvien ciešākas. Viņiem patika būt kopā, jo tas viņus iepriecināja. Būdami šķirti, abi ilgojās viens pēc otra.

Kādu dienu, esot ārpus pilsētas, vīram radās dīvaina doma. Viņš iedomājās: ‘Hmm, varbūt tas, ko es pret viņu jūtu, ir mīlestība. Bet tas tik ļoti atšķiras no tā, ko esmu jutis agrāk. Tas nav tas, par ko runā dzejnieki, tas nav tas, par ko runā reliģija, jo es neesmu atbildīgs par viņu. Es neko no viņas neprasu, un man nevajag, lai viņa prasa kaut ko no manis; es nevainoju viņu savās grūtībās un nesūdzu viņai savas bēdas. Es cienu to, ko viņa domā un jūt. Viņa nesagādā man raizes, viņa vispār mani neapgrūtina. Es neesmu greizsirdīgs, kad viņa ir kopā ar citiem cilvēkiem, man neskauž, ja viņai veicas. Varbūt mīlestība tomēr eksistē, bet tā nav tāda, kā mēs iedomājamies.’

Viņš nevarēja vien sagaidīt, kad atgriezīsies mājās un aprunāsies ar viņu, pastāstīs par šo savādo domu. Kad viņš sāka stāstīt, viņa teica: ‘Es ļoti labi saprotu, par ko tu runā. Man šī doma radās jau sen, bet es negribēju tev to teikt, jo zinu, ka tu netici, mīlestībai, laikam jau mīlestība tomēr eksistē, bet nav tāda, kā mēs domājam.’ Viņi nolēma kļūt par mīļākajiem, sāka dzīvot kopā, un bija apbrīnojami, ka nekas nemainījās. Viņi vēl joprojām cienīja un atbalstīja viens otru, un mīlestība kļuva arvien stiprāka. Viņi bija tik laimīgi, ka ikviens sīkums lika viņu sirdīm kvēlot mīlestībā.

Vīra sirds bija tik mīlestības pārpilna, ka reiz naktī notika liels brīnums. Viņš skatījās zvaigznēs, atradis pašu skaistāko, un viņa mīlestība bija tik liela, ka zvaigzne sāka slīdēt lejup no debesīm un drīz bija viņa rokās. Tad notika otrais brīnums – viņa dvēsele saplūda ar zvaigzni. Viņš bija neizsakāmi laimīgs; viņš steidzās pie savas mīļotās un ielika viņai rokās zvaigzni kā savas mīlestības apliecinājumu. Sajutusi zvaigzni savās rokās, viņa mirkli šaubījās. Mīlestība šķita nomācoša, un tajā brīdī zvaigzne izkrita viņai no rokām un saplīsa miljons sīkos gabaliņos.

Nu pa pasauli staigā vecs vīrs, apgalvodams, ka mīlestība neeksistē. Un ir arī skaista veca sieviete, kura gaida viņu mājās un lej asaras par paradīzi, kas kādreiz bijusi viņas rokās, bet šaubu mirklī pazaudēta. Tāds ir stāsts par vīru, kurš neticēja mīlestībai.

Kurš no viņiem kļūdījās? Vai jūs varat uzminēt, kas sagāja greizi? Kļūdījās vīrs, domājot, ka var atdot sievietei savu laimi. Zvaigzne bija viņa laime, un kļūda bija ielikt savu laimi viņa rokās. Laime nekad nenāk no ārienes. Viņa laimes iemesls bija mīlestība, ko viņš sajuta sevī, un viņa bija laimīga par mīlestību, kas nāca no viņas. Tiklīdz viņš padarīja viņu atbildīgu par savu laimi, zvaigzne saplīsa, jo sieviete nevarēja būt atbildīga par viņa laimi.

Lai cik ļoti sieviete viņu mīlēja, viņa nekad nevarētu darīt viņu laimīgu, jo nekad nevarētu zināt, kas notiek vīra dvēselē. Viņa nekad nevarētu zināt, kādas ir viņa cerības, kādi ir viņa sapņi.

Ja tu savu laimi ieliec cita rokās, agrāk vai vēlāk viņš vai viņa to salauzīs. Ja tu atdod savu laimi kādam citam, viņš vai viņa vienmēr var to aiznest projām. Tātad, ja laime var nākt tikai no tavas būtības un ir tavas mīlestības rezultāts, tu pats esi atbildīgs par savu laimi.

Mēs nevaram padarīt atbildīgu kādu citu, bet, baznīcā laulājoties, - pirmām kārtām samijam gredzenus. Mēs ieliekam savu zvaigzni otra rokās un ceram, ka šis otrs tevi darīs laimīgu un tu darīsi laimīgu viņu. Lai cik stipri tu kādu mīlētu, vienalga, tu nekad nebūsi tāds, kādu tevi gribētu redzēt šis otrais.

Tā ir kļūda, ko vairākums pieļauj jau pašā sākumā. Mēs meklējam savu laimi partnerī, bet tā nekad tur neatrodas. Mēs dodam visus šos neizpildāmos solījumus un nolemjam sevi neveiksmei.

No grāmatas  Dons Migels Rīzs ''Mīlas meistars''

Pārpublicēts no auralife.lv

Kas ir retrīts?

Šis mans raksts bija publicēts vienā no decembra ''Ievām''

Retrīts –tā ir unikāla iespēja izveidot distanci no savas ikdienas, kas ļauj saskatīt, sadzirdēt un sajust citu realitāti... Realitāti, kurā nekur nav jāsteidzas, kurā var izbaudīt katru minūti, un sajust sevi visa notiekošā centrā.

Retrīta uzdevums ir radīt īpašu, piemērotu vidi tā dalībniekiem,-apcerei, klusumam, meditācijai, lūgšanām ...
Jēdziens ‘’retrīts’’ vai ‘’ritrīts’’ (no angļu val. ‘’retreat’), kas nozīmē ‘’nošķirties no sabiedrības’’, ‘’palikt vienatnē’’ ir iegājis apritē kā starptautisks termins laikam, kas tiek veltīts garīgai praksei.

Retrīti mēdz būt dažādi- gan kolektīvi, gan pavadāmi vienatnē. Daži no tiek notiek klusumā, daži intensīvā saskarsmē, kas ir atkarīgs no garīgo tradīciju vai uzstādīto mērķu īpatnībām. Parasti retrīti notiek lauku apvidū, kalnos vai citās no pilsētas burzmas attālinātās vietās. Atrašanās pie dabas ir teju obligāts nosacījums.
Mūsdienās dažus retrīta principus ir sākuši pielietot arī dažādās biznesa efektivitātes palielināšanas tehnikās. Vairums no šīm tehnikām paredz noteiktu laika sprīdi (parasti 3-7 dienas) veltīt aktīvam darbam ar sevi un/vai retrīta dalībniekiem, un var ietvert dažādas lekcijas, praktiskās nodarbības, ‘’prāta vētru’’ (operatīva problēmu risināšanas metode, kuras pamatā ir katra dalībnieka radošā aktivitāte) un koučingu (savas dzīves efektivitātes un kvalitātes palielināšanas metode).

Retrīts- tas ir garīgs seminārs, kura pamatideja ir tajā, lai paietu malā no ikdienas, no rutīnas, stresa, skriešanas, raizēm un, lai pilnībā pārslēgtos uz sevi. Tā laikā Tu atmet visu, kas ir neīsts,- visu ārišķīgo un lieko. Un ļauj beidzot izpaust savu Būtību, savu īsteno iekšējo Es. Šī ir pašiniciācija, kad Tu izlem veltīt laiku kaut kam augstākam, nekā Tava ierobežotā personība. Tā ir iespēja sajust savu saikni ar Augstāko Apziņu, sajust garīgu saiti ar visiem retrīta dalībniekiem, saprast, ka patiesībā katrā no mums ir bezgalīga mīlestības un radošo spēku straume un, ka nav vajadzīgi kaut kādi ļoti speciāli apstākļi, lai šo straumi aktivizētu.
„Rīts. Pamodušās saulītes siltais smaids, putnu dziesmas, zāles smarža...Elpojot pilnu krūti, tu dodies jogas nodarbību, kas ir piemērota arī tiem, as nekad ar to nav nodarbojošies- tie ir vingrojumi, kas ļauj atbrīvoties no saspringuma, māca ieklausīties savā ķermenī, pareizi elpot... Tālāk veselīgas brokastis, konsultācijas un meditācijas... Un, jau pirmās dienas beigās, no tavas sejas ir pazudis saspringums, tu esi aizmirsis par ikdienas problēmām un mājas rūpēm, tavās acīs ir parādījies spīdums un prieks...’’

Tie, kas ir bijuši kādreiz retrītos- brauc vēl, jo , bieži vien pašiem neizskaidrojamā veidā retrīta laikā un vēl kādu laiku pēc tā, viss sāk notikties. It kā paša iekšienē būtu kāds slēdzis, kuru pagriežot, kļūst viegli un priecīgi. Jūs vairs nepievēršiet uzmanību ārējam komfortam, negaidiet kaut kādus pārdzīvojumus- tikai izdzīvojiet mirkli ‘’šeit un tagad’’, kad spontāni rodas un izplūst pa visu Tavu būtību miera un harmonijas sajūta. Un kļūst neparasti labi. Tas ir viens no retrīta uzdevumiem- satikšanās pašam ar Sevi.
Katrs retrīta dalībnieks nes savu pienesumu pārējiem, jo nejaušu satikšanos nav, caur klusumu, apceri, lūgšanām vai sarunām ar citiem, nāk tās atbildes, ko Tu jau sen esi gaidījis. Katrs atsevišķi un visi kopā Jūs nonāciet tuvāk tam Avotam, kurā ir sakoncertēts viss radošais spēks, lai uzsāktu iekšējo transformācijas ceļu. Un katrs no jums ir ne tikai ņēmējs, bet arī devējs.
Pēc retrīta Tu sevi sajūtīsi īpaši viegli un labi- it kā tev būtu izauguši spārni. Tā būs iekšēja miera un pārliecības sajūta, kad šaubas un bailes būs izgaisušas, radies iekšējs garīgs spēks un fiziskās enerģijas pieplūdums.

Šī iekšējā vajadzība palikt vienatnē ar sevi visos laikos ir radusies cilvēkiem, kuri ir vēlējušies sasniegt apskaidrību.
Francis Kafka ir teicos : ‘’Dzīve visu laiku novērš mūsu uzmanību, un mēs pat nepaspējam ievērot, no kā tieši.’’
Ikdienas steigā, sadzīves rūpēs mums pat nav laika saprast, kādēļ tad mēs īsti dzīvojam? Retrīta praktizēšana ļauj apzināties un pieņemt šo jēgu, tādejādi iegūstot iekšējo brīvību.
Tibetiešiem, piemēram, eksistē liels daudzums sinonīmu vārdam ‘’retrīts’’. Tukojumā tas skan: aiziešana, noslēgšanās, patvērums u.c. Austrumos šī bija un ir neatņemama un nenovērtējama visu garīgo virzienu prakse. Gadsimtu garumā to izmantoja gan zinātnieki, gan mūki, lai atrastu un apzinātos savus iekšējos resursus, lai izprastu savu sūtību un savu virzienu. Retrīta praktizēšanas rezultātā attīrās apziņa, uzlabojas emocionālais stāvoklis, un, galvenais, tiek iegūta daudz dziļāka un pilnīgāka savas sūtības/dzīves mērķa apzināšanās.

Aiziešana sevī nav bēgšana no sevis.
Šodien, lai panāktu šādu stāvoklu, cilvēki mēdz doties ceļojumos uz tālām zemēm, apmeklējot ašramus, tempļus, garīgos centrus, vai apmetoties kādā mazapdzīvotā apkaimē. Arī populāro grāmatu ‘’Ēd, lūdzies, mīli’’ un ‘’Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari’’ varoņi, pārdeva savu iedzīvi, pameta darbu un devas Sevis Paša, savu garīgā līdzsvara un Sūtības meklējumos.
Retrīta ilgums var būt no pāris dienām līdz vairākiem gadiem- tas ir atkarīgs no mērķa un iespējām.
Lielākoties retrīti notiek dabā, tomēr mēdz būt arī tā saucamie ‘’Tumsas retrīti’’, kuri notiek pilnīgi aptumšotās telpās, lai nekas nespētu novērst dalībnieka uzmanību no savas esības jēgas meklējumiem.
Jau no senatnes retrīti notika dabā, īpaši skaistās vietās- ūdeņu tuvumā vai kalnos- tālu no pilsētu trokšņiem. Šodien, lai piedalītos retrītā, nav obligāti jāmeklē kādu alu vai meža būdiņu, kaut gan arī tas ir risinājums, ja vēlies palikt vienatnē. Mūsdienās pasaulē ir attīstīts sakrālais tūrisms, - daudzu enerģētisko vietu (svētvietu) tuvumā ir uzceltas speciālas viesnīcas (spiritual hotel), kurās ir iespējas nodarboties ar jogu, piedalīties meditācijās, apmeklēt tuvējās Spēka vietas, pabūt mierā un klusumā, izbaudot vietējās dabas bagātības. Ļoti daudzi ir iecienījuši Austrumus, kā garīguma mītnes vietu. Piemēram, Taizemē ir īpašs ‘’Dao Dārzs’’, kurā ir gan brīnumaini, krāšņi dārzi gan ‘’Tumsas retrītu’’ telpas. Šajā dārzā ikviens var nodoties savi izvēlētajai retrītu praksei. Ir īpašas interneta vietnes, kur ir apkopoti visdažādākie retrītu piedāvājumi pa visu pasauli (piemēram:http://www.healingguide.org/retreat/healing-guide.html) Šeit var atrast brīvdienu, šamaniskos, jogas, veselīgas ēšanas, dabas, antistresa, klusēšanas, garīgos, meditāciju,u.c. veida retrītus.
Arī Latvijā notiek dažādas jogas un garīgās nometnes, kuras var dēvēt par retrītiem, klusēšanas retrīti, ceļojumu retrīti uz svētvietām, ārzemēm utml. Vairāki viesu nami un viesnīcas sāk piedāvāt jogas nodarbības, ekskursijas uz Spēka vietām, meditācijas un nodarbības.

Jā, lai kāds arī nebūtu izvēlētais retrīta veids, tam mēdz būt savi noteikumi. Lielākoties tā ir programma, kura paredz nodarbību, meditāciju, ēdienreižu sākuma un beigu laikus, kā arī klusēšanas (ja tāda ir) noteikumus. Tāpat Tevi var palūgt izslēgt telefonu, neņemt līdzi datoru utml. Jāsaprot, ka viss ir Tevis paša labā.
Grupas retrīta atmosfēra rodas visu dalībnieku kopējās darbošanās, sajūtu un emociju rezultātā, kas ļauj sajust, ka katra tava rīcība, katrs vārds ietekmē visu grupu.
Vēl viens noteikums, kas ir raksturīgs retrītam: pasaki ‘’nē’’ alkoholam, kafijai un gaļas ēdieniem. Parasti retrītos arī praktizē veģetāro virtuvi, galvenokārt, lai organisms netērētu enerģiju uz smagas barības pārstrādāšanu.
Un, arī tad, ja pašam ir būdiņa meža vidū, kur strādāt ar Sevi, speciālisti iesaka kā efektīvāku darbu nelielās grupās, pieredzējuša meditāciju/retrīta vadītāja vadībā- jo tieši tas palīdzēs pilnībā nodoties šim maģiskajam sevis izpētīšanas procesam. Meditācija vienatnē ir vairāk raksturīga austrumu garīgajās praksēs.
Rietumos zem retrīta termina saprot daudz un dažādas garīgās prakses. Tas var būt meditāciju kurss mājas apstākļos brīvdienu laikā, tās var būt dažādas citas garīgās tehnikas. Tomēr rietumu cilvēks dod priekšroku grupas retrītiem. Galvenā priekšrocība ir tajā, ka grupas darbam ir programma, plāns, zināma kārtība un disciplīna, ko grūti būtu panākt darbojoties vienatnē.
Lielākoties pilnīga klusēšana mijas ar periodiskām, ne obligātām pieredzes apmaiņas diskusijām, konsultācijām pie grupas vadītāja, kas var palīdzēt praktizējošajam, jeb adeptam izvairīties no kļūdām vai pārvarēt šaubas, neziņu vai neizpratni.
Retrīta vai ikdienas meditācijas laikā, ir ļoti svarīgi nepiespiest sevi, nekam nav jānāk caur nepatīkamām sajūtām, jo tas var radīt trauksmes un vilšanās sajūtu, ko tibetieši sauc par ‘’lung’’ (smalks enerģētiskais vējš). Tas var rasties arī, ja neesi pietiekami sagatavots retrītam un meditāciju praksēm, tev nav skaidrības, kas jādara un kāpēc.
‘’Lungs’’ var izpausties, kā paātrināts pulss, sāpes sirds un muguras apvidū, nervozitāte, nemiers un aizkaitināmība. Tas var izsaukt arī dažādus redzējumus, zvanīšanu ausīs, bezmiegu utml.
Tādā gadījumā ir jāzina, kā rīkoties. Cilvēks ir jānomierina, viņam ir jāatpūšas, jākomunicē, jābūt siltumā un mierīgā atmosfērā. Ļoti labi palīdz miegs un mierīga mūzika.
Bieži vien retrīta laikā par sevi liek manīt senas atmiņas un dziļi slāpētas emocijas, kas it kā paceļas uz augšu un grib izlauzties, bieži vien asaru veidā. Tas ir labi. Jo tādejādi Tu atbrīvojies no seniem emocionāliem blokiem, kļūsti brīvs. Dažu retrītu pirmajā dienā praktizē īpašas attīrošās, atbrīvojošās un piedošanas meditācijas, lai veicinātu šādu emocionālo atbrīvošanos. Bieži vien cilvēki paši ir pārsteigti par to, kas ‘’izceļas no pagātnes’’, jo visbiežāk mēs mēdzam īpaši sāpīgos pārdzīvojumus izslēgt no apziņas- neatcerēties, nedomāt, tādejādi tie nepazūd, bet paliek dziļi mūsos.

Tomēr no retrīta prakses nevajag baidīties pat, ja nekad neesi meditējis, nodarbojies ar jogu vai citām praksēm. Šāda pabūšana pašam ar sevi sniedz arī ļoti daudz prieka, atklāsmju, drosmes, pārliecības un enerģijas. Un katra nākamā reize ir jau krietni efektīvāka.

Tie, kas piedalījušies retrītos apgalvo, ka retrīta dienas izmaina viņu dzīvi, ka notiek ne tikai iekšēja transformācija, bet arī reālajā dzīvē sāk risināties pozitīvi notikumi, dzīve atkal iegūst krāsas.
Un, ja skatāmies no plašāka aspekta, tad, dodoties uz retrītu, Tu ļauj darboties savam Augstākajam Es, tu dod Viņam laiku saskarsmei ar tevi, sarunai ar Tevi, kopā būšanai...Lai varētu dot tev drosmi, iedvesmu, izpratni, gaišumu un prieku. Tas ir laiks Tavai Dvēselei.

''...Klusums salasa izkaisītās spēkus, atver vārtus uz lietu būtību. Klusumā mēs saplūstam kā ar savu patību, tā arī ar dievišķajiem spēkiem mūsos un pār mums. Divsaruna ar iemīļoto Tu, ar grāmatu, ar mūziku ir iespējama tikai klusumā, koncentrācijā, atšķirtībā...'' /Z. Mauriņa/

Strādājot ar sevi

Dažas atziņas.

Ir liela starpība starp apzinātu izvēli un vēlmi kļūt par pozitīvu cilvēku, kas mācās ar prieku nodzīvot savu šodienu. Un starp mākslīgas laimes masku, ko uzliek, lai noliegtu u ieslēptu pavisam dziļi to, kas vēl ir dziedināms.




Ir jāpieņem, jāizprot un jāintegrē bailes, dusmas, bēdas, aizvainojums, skumjas, uztraukumus, paniku, naidu , nosdīšanu, vainošanu un vainas apziņu. Nevar aiziet no šīs sevis daļas, neizdziedinot to.


Nevar atbrīvoties no negatīvā, to apspiežot, iegrūžot tik dziļi, dziļi sevī, ka šķiet- es taču par to vairs nedomāju, neatceros- tātad tā nav! Varbūt tikai paši dzīvojam ilūzijā, ka esam piedevuši?... Vai esam izvilkuši to ārā- izanalizējuši, izrunājuši, izraudājuši?


Vai esam norijuši kamolu, salasījušies Sineļņikovu, L.Vilmu, E. Rudzāti, un, lai nebojātu aknas, veiksmīgi ''piedevuši'', iegrūžot to tik dziļi, ka paši vairs nezinām, kur meklēt?


Saskaņā ar pievilkšanās likumu, negatīvais turpina ''strādāt arī aiz skatuves'', pievelkot attiecīgo pieredzi, kura atpoguļos visu neatrisināto un neatlaisto...

...

Dziedināšana ar laika līniju.


Process, kad paša aspekti atgriežas atpakaļ laikā, ar mērķi izdziedināt citus aspektus, kuri ir pārdzīvojuši kādu traumu vai negatīvo programmēšanu.

Dziļā meditācijā, terapeits (var mēģināt arī pats), aizved klientu atpakaļ laikā, lai dziedinātu traumēto ''Es''.
Tas, kas aiziet atpakaļ pagātnē ir meditatīvs gaismas ķermenis un Zeltītā Dievišķā klātbūtne (augstākais ES)...

Pagātnē va iepriekšējā dzīvē, šie divi aspekti ierodas, kā mirdzošas Gaismas būtnes, kā eņģeļi...kā Dieva vēsneši, kas ir atnākuši, lai dziedinātu pagātnes ''ES''.
Pagātnes ''ES apmeklējuma laikā, būtnes mierina, runā, ļauj izrunāties, izdzīvot, sūta Dievišķo Gaismu (var izmantot ļoti dažādas tehnikas).
Svarīgi ir, ka netiek mainīti pagātnes notikumi, lai nepārkāptu brīvo gribu.
Mērķis ir pagātnes ''Es'' pieredzes izmainīšana, emocionālo rētu likvidēšana, astrālo un kauzālo bloku likvidēšana.
Pēc dziedināšanas pabeigšanas, augstākie aspekti atgriežas tagadē, un no šī brīža Dvēselei ir jauna laika līnija, kura sevī ietver pagātnes ''Es'' dziedināšanu.
Pat, ja proecess nav pietiekami dziļš, tas strādā...Piemēram, šajā dziedināšanas procesā, var iedot savam pagātnes ''Es'' laimīgu bērnību, mīlošus vecākus utt.-ja tādas nav bijis....

Vibrāciju atjaunošana.

Nodibiniet kontaktu ar savu mirdzošo Zeltaino Dievišķo klātbūtni (savu 12-dimens. Augstāko "Es''), kas patlaban ir klātesošs visos laikos un visās telpās.
Palūdziet, lai šis ''Es''- jūsu augstākā daļa, pārņemtu savā ziņā šo procesu un situāciju, lai vadītu jūsu dzīvi.
Palūdziet attīrīt savu ķermeni no visām neharmoniskajām vibrācijām, no negatīvajām domām, astrālajām būtnēm un nevēlamajām sajūtām.
Atcerieties- jūs nenosodāt šīs sajūtas. Jūs vienkārši vērojiet, kā tās vairāk jums nekalpo...
Būtībā, lielākais vairums no tām, pat nav jūsējās.. Varbūt tās nāk no vecākiem, partneriem, draugiem vai kāda aizkaitināta kolēģa...Tās nemaz nav jūsu....
Novietojiet sev visapkārt Zelta Gaismas ekrānu....un vērojiet, kā attīrās katra ķermeņa šūniņa, kā tā paliek gaiša un dziedinās no visa negatīvā...
Sūtiet beznosacījuma mīlestību katrai sevis daļiņai, īpašu uzmanību pieveršot tām vietām ķermenī, kur jūtams saspringums, notirpums, nogurums utml...
Sakiet: ''Katru dienu un katru reizi es ienesu savā fiziskajā ķermenī arvien vairāk mīlošas Dievišķās Gaismas....Es pilnībā atbrīvoju visu, kas traucē manas dvēseles izaugsmes visaugstākajam labumam, laimei un labklājībai...''

Inta