Vīrieša dziedināšanas ceļš

Atrodoties uz Laikmetu robežšķirtnes, iekšējais transformācijas ceļš jānoiet abiem dzimumiem.

Patriarhālās sistēmas šūpošanās vīriešos rada vēl lielāku trauksmi un apjukumu, zūd pamati un zūd iepriekšējie enerģijas avoti. Sieviete mostās, lai atcerētos un paņemtu atpakaļ savu spēku, kamēr vīrietim jāiemācās savs spēks balansēt un izprast... Katrā no mums ir abas enerģijas, kuras jāpieņem, jāiepazīst, jāsaskaņo un jāiemācās izpaust nevis destruktīvi, bet radoši un skaisti.
Abi mēs esam lietojuši tikai kaut kādas spēka izpausmes. Tas ir apmēram kā braukt ar mašīnu, kurai ir paredzēti 6 ātrumi, lietojot tikai vienu...
Tagad, kad atkal tiek pacelts jautājums par Sievietes spēku un sievišķību kā tādu, vēlos vien teikt, ka bez mūsu dzimuma enerģijas un spēka pastāv vēl tāds jēdziens, kā Dvēseles spēks, kas palīdz iziet smagākās mācībstundas, izturēt un mainīties. Tas nav atkarīgs no dzimuma. Tāpat kā katrā, gan vīrietī, gan sievietē ir abas enerģijas.

Rakstot jauno grāmatu, es tā uzmanīgi pieskāros vīrieša tēmai, lai gan sākotnēji vēlējos rakstīt par vīrišķību, inciāciju un dziedināšanu, lasīju, pētīju, runājos ar Viņiem, tomēr sajutu milzīgu pietāti pret Dvēselēm, kas izvēlējušās Vīrieša ceļu. Diez vai sieviete var tā līdz galam saprast, ko tas nozīmē...
 Šajā rakstiņā  vien aicināšu sievietes aizdomāties par mūsu vīriešu Dvēseles ievainojumiem un vīriešus ieskatīties dziļāk sevī... Lai varētu noiet dziedināšanas ceļu, kas sākas ar pieņemšanu
...
Ričards Rors ''Ādama atgriešanās''

Kad dzīve ir grūta, mēs esam spiesti mācīties kaut ko absolūti svarīgu. Es to saucu par apslēpto Dieva mājokli. Mūsu ievainojumos atrodas mūsu lielākās dāvanas. Mūsu ievainojumi var kļūt par kaut ko ļoti svētu. K.G.Jungs to ir ļoti precīzi izteicis ar vārdiem: ''Tur, kur mēs paklūpam un krītam, mēs atrodam tīru zeltu''... Sirds parasti atveras caur nepieciešamu plaisu dvēselē. To simbolizē ievainojums...

... Vīrieša dvēsele, tāpat kā mīlestība un sievietes dvēsele, liek Zemei griezties... Vīrišķā dvēsele ir vismaz pusei cilvēku, pusei no visa, pat insektiem, zīdītājiem, ziediem un elektriskajiem kontaktiem.

Daudzi cilvēki ir tik dusmīgi uz patriarhātu jeb vīriešu maldīgo spēku, ka baidās atzīt vīriešu labo spēku un labās kaislības. Mēs visi esam ieguvuši dzīvību un mīlestību tad, kad vīrietis jūtas labi. Vīrietība ir puse no Dieva mistērijas, un, ja mēs par to nepriecājamies, mēs palaižam garām kaut ko tādu, kas ir  ''ļoti labi'', vismaz pusi no tā, kas mēs esam, vienalga vai mēs esam vīrieši vai sievietes.

Tālāk fragmenti no James Hollis grāmatas

James Hollis Ph. Dr. – Junga analītiķis

Under Saturn's Shadow: The Wounding and Healing of Men (1994)

Šīs grāmatas mērķis ir piedāvāt lasītājam īsu vīriešu emocionālo traumu apskatu un iespējas tās izdziedēt.

Lai katram palīdzētu aptvert pārmaiņas, kas notiek ar vīrieti un viņa mokpilnos meklējumus, autoram nākas atklāt vīriešu noslēpumus. Tie uzrakstīti veidā, lai būtu saprotami arī sievietēm. Daži no noslēpumiem var izrādīties nezināmi arī pašiem vīriešiem. Tomēr autors nešaubās, ka katrs vīrietis – šīs grāmatas lasītājs – piekritīs, ka tie norāda uz traumām, kuras viņš nes savā vientuļajā, baiļu pilnajā sirdī.

Saturns bija romiešu dievs – laukstrādnieku aizbildnis. No vienas puses kā zemkopju dievs, viņš pārvaldīja Romiešu civilizāciju; no otras puses viņš asociējas ar veselu rindu drūmu, asiņainu notikumu.

Vēsturiski ir izveidojies, ka vairākums vīriešu ir izauguši Saturna ēnā.

Biežāk lietotie termini:

Anima – vīrieša neapzinātās sievišķās dabas atspoguļojums. Tā veido viņa iekšējo priekšstatu par sievišķību, ko viņš atspoguļotā veidā piedzīvo reālā sievietes tēlā. Bet aiz Animas tēla stāv arī Lielās pirmmātes arhetips tās pozitīvajā un negatīvajā aspektā, kāda tā mums atklājas visu kultūru un reliģiju senajās sieviešu dievišķībās. – Eva Siga

Arhetips - šveiciešu psihoanalītiķa Karla Junga no Platona darbiem patapināts termins, kas apzīmē universālus simboliskus tēlus. Šie kolektīvās zemapziņas veidotie pirmtēli - shēmas rod izpaudumu mītos, pasakās, tautasdziesmās, sapņos, bet arī mākslā. Arhetipu piemēri ir māte, bērns, ēna, ūdens, gaiss, zeme, uguns u.tml. (http://valoda.ailab.lv/kultura/vesture/kultura/kulje/citati.htm)

Feminitāte- atribūtu kopums, uzvedība, ko parasti saista ar meitenēm un sievietēm. Sievišķība bieži tiek uztverta kā sociāla konstrukcija, kas sastāv no sociāli definētiem un bioloģiski radītiem faktoriem. (Vikipēdija, tulk. no angļu valodas)

Iniciācija - cilvēku pāreja no viena sociālā statusa citā, parasti augstākā, un rituāli, kas ar šo pāreju saistīti. Iniciācijas rituālus sauc arī par pārejas rituāliem. Iniciācija parasti ietver trīs posmus: 1) indivīda nošķiršana no sabiedrības, kas asociējās ar nomiršanu; 2) pārejas posms, kas ietvēra pārbaudījumu veikšanu; 3) atdzimšana jaunajā statusā. Rumāņu izcelsmes reliģiju pētnieks M. Eliade nodala trīs tradicionālos iniciācijas veidus: 1) individuālā (burvjiem, ķēniņiem, karavīriem); 2) iniciācija, kas atļauj iekļūt slepenā brālībā vai biedrībā. Parasti tajās tika nošķirtas sieviešu un vīriešu slepenās biedrības; 3) vecuma grupu iniciācija, kas skāra visus cilts Locekļus, sasniedzot noteiktu vecumu. (http://valoda.ailab.lv/kultura/vesture/kultura/kulje/citati.htm)

Maskulinitāte- Vīrišķība ir atribūtu kopumu, uzvedība un lomas, ko parasti saista ar zēniem un vīriešiem. Vīrišķais tradicionāli ietver drosmi, neatkarību un pašpārliecību. (Vikipēdija, tulk. no angļu valodas)

Mātes komplekss – katrā no mums esošā afektīvi uzlādētā mātes ideja. Tā jūtama kā nepieciešamība pēc siltuma, piesaistes un rūpēm. Kad pirmo reizi, pieskaroties dzīvei, šīs cilvēka vajadzības tiek apmierinātas, viņš jūt savu piederību dzīvei, jūt, ka ir vieta, kur viņš būs pasargāts un aprūpēts. Ja pirmā feminitātes sajūta ir bijusi sāpīga vai saistīta ar nosacījumiem, cilvēks jūtas atrauts no avota un dzīves vispār. (Autora skaidrojums)

8 svētākie vīriešu noslēpumi:

1.     Vīrieša dzīve, tāpat kā sievietes dzīve, lielā mērā ir ierobežota ar nosacījumiem, kurus nosaka dzimumu lomas.

2.     Vīrieša dzīvi lielā mērā vada bailes.

3.     Feminitātei vīrieša psihē piemīt milzīga vara.

4.     Vīrieši klusē ar mērķi apspiest savas patiesās emocijas.

5.     Trauma ir nepieciešama, jo vīrietim ir jāpamet māte un psiholoģiski ir jāiziet ārpus mātes kompleksa rāmja.

6.     Vīrieša dzīve ir pilna vardarbības, jo vardarbībai tika pakļauta viņa dvēsele.

7.     Katrs vīrietis ļoti skumst pēc tēva, un viņam ir nepieciešams kontakts ar savas sabiedrības Vecajiem.

8.     Ja vīrieši vēlas tikt dziedināti, viņiem jāmobilizē visi savi iekšējie resursi, lai aizpildītu to, ko viņi reiz nav saņēmuši no ārpuses.

I.               Saturna mantojums.

No tēva autors saņem pirmo saturnisko vēstījumu – būt vīrietim, nozīmē strādāt. Strādāt vienmēr,

darīt jebkuru darbu, lai uzturētu tos, par kuriem viņš ir atbildīgs. Tas nozīmē, ka personisko vajadzību apmierināšana aizslīd otrajā plānā.

Saprotot, ka mūsu laika vecākās paaudzes vīrieši nezina, ko nozīmē būt vīrietim, autors pakāpeniski nonāk pie izpratnes par pārejas rituāla nepieciešamības, lai zēns kļūtu par vīrieti. Rituāls – tas ir ceļš dziļumā. Rituālus neizvēlas, tos atklāj, atrod, veic, tie dzimst, sasniedzot arhetipisku dziļumu.

Cilvēki jūt mieru, kad jūt, ka dzīvo dzīvi, kas piepildīta ar simboliem, un darbojas kā aktieri dievišķā drāmā. Tikai tāda dzīve dod jēgu esībai, pārējais izrādās banalitāte, kas nepelna uzmanību. Dzīvojot sabiedrībā, kurā izzuduši rituāli, kas dod jēgu dzīvei, mēs nostājamies skaudras realitātes priekšā – virspusēja dzīve. Pati pārejas ideja satur dziļu jēgu, tā kā katra pāreja ietver kaut kā beigas, bet vienlaikus arī jaunu sākumu. Iniciācija slēpj sevī cilvēka ieiešanu jaunā un noslēpumainā dzīvē.

Mūsu kultūrā tikai nedaudziem cilvēkiem izdodas psiholoģiski atdalīties no vecākiem un kļūt pieaugušiem, tāpēc ir svarīgi atklāt un izprast cilvēka pārdzīvojumus katrā iniciācijas stadijā. Kopumā var runāt par 6 pārejas rituāla stadijām.

Pirmā stadija – fiziska atdalīšanās no vecākiem. Te zēnam nekad nebija izvēles. Nakts vidū viņu „nolaupīja” cilts vecākie maskās. Pēkšņums un pat piespiedu moments, kas raksturīgs tādai atdalīšanai, atspoguļo to, ka neviens jauneklis brīvprātīgi nešķirsies no mājas pavarda, jo tā siltums un aizsargājošais efekts apveltīts ar milzu spēku. Taču palikt pie mājas pavarda tēlaini vai pa īstam nozīmē palikt bērnam un tādā veidā atteikties no iespējas kļūt pieaugušam.

Otrā pārejas rituāla stadija ir nāve. Zēns simboliskā veidā bija jāapglabā: viņš izgāja caur tumšu tuneli; pilnībā iegremdējās īstā vai simboliskā tumsā. Šī darbība iedvesa viņā šausmas, taču patiesībā jauneklis pārdzīvoja simbolisku bērna atkarības bojāeju.

Trešā stadija ietvēra atdzimšanas rituālu. Dažkārt tā nozīmēja vārda maiņu, apstiprinot jauna cilvēka nākšanu pasaulē.

Ceturtā stadija ietvēra apmācību. Galvenais uzdevums bija iegūt praktiskas iemaņas: medības, zvejošana, lopkopība. Bez tam, viņam stāstīja par pieauguša vīrieša un cilts locekļa tiesībām un pienākumiem. Galu galā šajā stadijā notika ievadīšana noslēpumu pasaulē, kā rezultātā jauneklī bija jārodas gara stingrībai un piederības sajūtai transcendentālajai pasaulei.

Piekto stadiju var saukt par rūgto pārbaudījumu stadiju. Te zēns tika pakļauts mokošām ciešanām sakarā ar aiziešanu no mājām, komforta, drošības. Tādas ciešanas paātrina apzināšanos. Pārbaudījumi ietvēra noteiktas formas izolāciju, kurā viņš mācījās izmantot personiskos resursus.

Pēdējās stadijas – atgriešanās – sākumā, zēns kļūst pieaudzis.

Pārejas rituālos ietverta liela gudrība, jo tās tieši un nepastarpināti ietekmēja mātes kompleksa enerģiju (vēlmi pēc atkarības).

Atdalīšanās rituāli pirmkārt, attiecās uz zēniem ne tikai mātes kompleksa īpašās nozīmes dēļ viņu dzīvē, bet arī, ņemot vērā, ka zēni pametīs dabisko pasauli, „instinktīvo dzīvi” un dosies mākslīgajā – cilvēka izveidotajā civilizācijas un kultūras pasaulē.

Kad rituāli izpildījuši savu sākotnējo uzdevumu, zēns izjūt eksistenciālas izmaiņas – viņā mirst viena būtība un piedzimst cita.

Tā kā mūsdienu vīriešiem nav pieejami tradicionālie pārejas rituāli un nav dzīvesgudru vecāko vīriešu kārtas pārstāvju, kas palīdzētu pārcelties „uz otru krastu”, viņiem nākas meklēt atbildes uz saviem jautājumiem lomu gaidās un pēc savas būtības tukšos lomu modeļos. Šajā laikā apmulsums un bailes tiek izraidītas dvēseles dziļumos vai tiek izspēlētas, pielietojot vardarbību, vai vispār nesasniedz apziņu. Tad tukšums starp gudrību un pieredzi tiek aizpildīts ar ārējiem tēliem, kas reti baro dvēseli.

Secīgi 1.noslēpums, kurš jāatzīst, skan šādi: vīrieša dzīve, tāpat kā sievietes dzīve, lielā mērā ir ierobežota ar nosacījumiem, kurus nosaka dzimumu lomas. Rezultātā izrādās, ka šīs lomas nesaskan ar to, kas nepieciešams vīrieša dvēselei, neatbalsta to un nedod tai spēku.

Kad vīrieši satiekoties viens otru vērtē, neizbēgami virspusē paceļas tieksmes pēc varas ēnas komplekss. Ēna atspoguļo to mūsu psihes daļu, kas izsauc diskomforta sajūtu vai nepatiku pret sevi, satur draudus Ego centieniem, tai pat laikā, paliekot īpaša mūsu psihes daļa. Vienīgais ēnas integrācijas veids ir darbs ar to. Pretējā gadījumā neintegrētā psihes  daļa projicēsies uz citiem cilvēkiem vai tiks izspēlēta bīstamā uzvedībā pret citiem cilvēkiem.

Tā esam nonākuši arī pie 2.noslēpuma: vīrieša dzīvi lielā mērā vada bailes. Taču, lai izdziedinātu vīrieti, nepieciešams, lai viņš pārstāj kaunēties no savām bailēm. Pastāv 2 fundamentāli baiļu veidi: bailes neatbilst vīrieša tēlam un fizisku un psiholoģisku pārbaudījumu bailes.

Bailes neatbilst vīrieša tēlam ir pati redzamākā daļa; tā sastāv no sacensības, „uzvarētājs – zaudētājs”; rezultativitāte, kā vīrieša bagātības mērs. Vīrieši vairāk baidās neizturēt pārbaudījumus, zaudēt, nekā nomirt. Impotence, jebkura nespēka forma viņiem šķiet sliktāka par aiziešanu no dzīves.

Vīrietis, kurš lielās ar savu dārgo mašīnu, lielo māju, augsto ieņemamo amatu un statusu, tādā vai citādā mērā kompensē savas nepilnvērtības sajūtu. Augstākās kategorijas darījumu brokastis un vara pār cilvēkiem var kalpot kā šā kompleksa ārēja izpausme. Aiz varas demonstrēšanas slēpjas komplekss, aiz kompleksa – bailes. Bet… neviens dzīvnieks nav cilvēkam bīstamāks kā pārbiedēts.

Komplekss, kurš saistīts ar varaskāri ir galvenais vīrieša dzīves virzītājspēks. Tas liek tiem rīkoties un traumē tos. Dodot vaļu savam niknumam, vīrieši nodara traumas citiem, bet pēc tam, jūtot skumjas, nožēlu un kaunu, arvien vairāk attālinās viens no otra.

Tur, kur pulcējas divi, bet vēl jo vairāk trīs vīrieši, noteikti klātesoša ir varas ēna.

II.             Pūķis ir briesmīgs: iekšējā feminitāte un reālā sieviete.

K.Jungs jau rakstīja: dzīve vienlaikus notiek 3 līmeņos – apziņas, personiskās bezapziņas un arhetipiskās jeb kolektīvās bezapziņas līmenī.

Mēs reti piešķiram nozīmi tam, kas notiek mūsu iekšējā pasaulē, uzskatot, ka tas, ko mēs nepazīstam, nenodarīs mums ļaunu. Taču šajā vietā jāatkārto: tas, ko mēs nepazīstam, sāk mūs vadīt.

Parasti mums svarīgākie ir tie pārdzīvojumi, kuri saistīti ar māti. Protams, mūs ietekmē arī citi pārdzīvojumi un attiecības, bet kā likums, no psiholoģijas viedokļa noteicošie ir pārdzīvojumi, kuri saistīti ar māti.

Māte atspoguļo dzīvības arhetipu un kalpo par tā paraugu. Ja no tēva mēs mantojam hromosomu komplektu, tad māte ir mūsu dzimšanas vieta, mūsu Visuma centrs.

Mātes loma pieder arī tiem, kas par mums rūpējas, skolotājiem un audzinātājiem; mūsu kultūrā galvenokārt tās ir sievietes. Tas nozīmē, ka lielāko informācijas daļu par sevi un to, kas ir dzīve, vīrieši saņem no sievietēm.

No šī arī izriet 3.noslēpums: feminitātei vīrieša psihē piemīt milzīgs spēks.

Mātes komplekss – katrā no mums esošā afektīvi uzlādētā mātes ideja. Tā izjūtama kā nepieciešamība pēc siltuma, piesaistes un rūpēm. Kad pirmo reizi, saskaroties ar dzīvi, šīs cilvēka vajadzības tiek apmierinātas, viņš jūt savu piederību dzīvei, jūt, ka ir vieta, kur viņš būs pasargāts un aprūpēts. Ja pirmā feminitātes sajūta ir bijusi sāpīga vai saistīta ar nosacījumiem, cilvēks jūtas atrauts no avota un dzīves vispār.

Kā reiz atzīmēja Freids, bērns, par kuru māte rūpējas, jutīsies neuzvarams.

Taču, ak vai, svētītā mātes uzticība bērnam var izvērsties par lāstu viņam. Daudzas sievietes cenšas savu neizdzīvoto dzīvi izdzīvot caur saviem dēliem.

Saskaņā ar Junga pieņēmumu vecāku neizdzīvotā dzīve var kļūt bērnam par milzīgu nastu.

Pēc būtības nav nekā slikta, ja vīrieša motivāciju lielā mērā nosaka spēcīga mātes ietekme. Vienlaikus tikai sev jāpajautā: kā un cik lielā mērā viņš pats nosaka savu dzīvi, ja nes sevī mātes projekcijas?

Praksē ir nācies sastapties ar daudziem vīriešiem, kuri izjuta tik spēcīgu vajadzību pēc mātes rūpēm un uzmanības, ka tiem bija lemts palikt neapmierinātiem ar savām sievām. Kaut pilnīgi skaidrs, ka sievietes nevēlas pārvērsties par savu vīru mātēm, skaidrs arī tas, ka daudzi vīrieši cenšas izspiest no sievas bezierunu pieņemšanu un rūpīgu attieksmi, kas raksturīga „labajai” mātei. Ir redzēts daudz vīriešu, kuru laulības dzīve dažādu iemeslu dēļ ir sen nonākusi strupceļā, bet tomēr viņi nespēja saglabāt savaldību pat pie domas par šķiršanos. Laika gaitā sievietes arvien vairāk nogurst no rūpēm par saviem mazajiem puikām, bet puikām arvien grūtāk kļūst pamest vecāku mājas un kļūt pieaugušiem.

Cilvēks cenšas apslāpēt to, ko viņš nepazīst. Tieši bailes ir sieviešu apspiešanas un uzbrukumu homoseksuālistiem iemesls.

Vīrietis cīnīsies par varu, jo, diemžēl, viņš tā arī līdz šim nav sapratis, ka būt vīrietim nozīmē izjust mieru attiecībās ar savu iekšējo feminitāti.

Vīriešiem pakāpeniski pastiprinās arī atsvešinātība no sava ķermeņa, citiem vārdiem sakot, sava ķermeņa īstuma izjūta viņiem ir saistīta ar agrīno, pirmo kontaktu ar māti. Tā kā tēvi viņus reti apskāva un turēja rokās, viss materiālais un ķermeniskais viņiem asociējas ar māti. Rezultātā viņi jūt atsvešinātību no sava ķermeņa. Tādēļ vīrieši 4 reizes retāk kā sievietes apmeklē ārstus un droši vien tādēļ arī agrāk mirst.

Savā laikā lielo reliģiju un pārejas rituālu uzdevums bija nodrošināt, lai cilvēks vienlaicīgi izdzīvotu dīkstāves un attīstības stāvokli, taču šodien daudzi vīrieši ir pārstājuši meklēt savu ceļu dzīvē. Sabiedrība vēl aizvien ir atkarīga no tā, vai viņi pieņems šo izaicinājumu, jo neviena sabiedrība nevar uzplaukt, ja tajā nav nobriedušu vīriešu.

Daļai vīriešu agrīnā saikne ar māti nav bijusi maiga un pārliecību ierosinoša. Autori, kuri ieviesa terminu „sērijveida slepkava” atzīmē, ka starp daudziem apzinātiem slepkavām – recidīvistiem (starp tiem bija tikai 1 sieviete), nav atradies neviens, kuram bijusi normāla bērnība. Viņu noziegumos vienmēr klātesoša bija seksuālā motivācija neatkarīgi no tā, vai dzimumakts notika vai nenotika. Viņu bailes un niknums galvenokārt tika novirzīts uz sievietēm, ar kurām viņi nesaskatīja iespēju nodibināt siltas attiecības.

Bieži aizkaitināmības rašanās saistīta ar pārmērīgu mātes ietekmi un nepieciešamās līdzsvarojošās tēva ietekmes neesamību. Tad tā bez šaubām izpaužas kā uzkrājies niknums – sarežģītu emociju, kas rodas bērna psiholoģiskās vides traucējumu rezultāts. Ja bērna attīstības gaitā šās vides trauslās robežas visu laiku zūd vardarbības rezultātā vai pārmērīgas pieaugušā ietekmes rezultātā, viņu formējošais Ego pastāvīgi cieš ārējās emocionālās traumas rezultātā, kas var novest pie sociopātijas.

Sociopāts nevar izrādīt rūpes par apkārtējiem. Pirmo attiecību pārdzīvojumi vīrietim var būt tik sāpīgi, ka saskaņā ar viņa gaidām, visas attiecības var izraisīt tikai sāpes. Tāpēc viņa vienmuļā dzīve visu laiku ir pilna baiļu nokļūt kāda varā. Lai no tā izvairītos, viņš pastāvīgi pats cenšas izmantot cilvēkus. Bieži sieviete cenšas izmainīt tādu vīrieti un pati kļūst par vardarbības upuri. Neskatoties uz ārējiem panākumiem, runa ir par ļoti izbiedētu cilvēku.

Viens no lielākajiem vīrieša izaugsmes uzdevumiem – veselīgi atdalīties no mātes.

Vīrietis, kurš fantazē, ka viņa sieva viņu pamet un aiziet pie cita; vīrietis, kurš savu niknumu izgāž pār sievu, kura neizrāda nepieciešamo uzmanību; vīrietis, kurš zvana sievietei no katras pieturas, kurš kontrolē izdevumus un ienākumus, paziņojot, ka viņa neko nesajēdz no finanšu lietām, vīrietis ar pastāvīgi klejojošu acu skatienu, kurš pazemo sievietes, uzbrūk homoseksuālistiem – šie visi vīrieši vēl nav pametuši vecāku mājas. Viņi visi vēl arvien ir saitē māte – dēls un nav saskārušies ar savu dvēseli.

Vīrieša attieksme pret savu mīļoto nevar būt labāka par viņa attieksmi pret savu  Animu, tā kā viss, kas viņam paliek neapzināts, kropļo attiecības ar to Citu, kura savukārt projicē uz vīrieti savu neapzināto. Tik lielā mērā, kādā vīrieši neizprot savu Animu, viņi to meklē reālās sievietēs. Tiklīdz (kaut vai uz laiku) rodas saikne ar Animu, vīrietis nonāk pie sevis.

Lielākā daļa vīriešu uzskata, ka viņu ikdienas dzīve ir cīņa par izdzīvošanu. Ne uzspēlēts mundrums, ne mašīna, ne personiskā atslēga no dušas darba vietā un pat ne uzslava un prēmija no priekšniecības, nepiepilda ikdienas dvēseles vajadzības. Vīrietis dziļi izprot, ka pārdod savu dvēseli un nekāda cena nav tam atbilstoša kompensācija.

Kamēr vīrietis neatzīs savu atkarību, kura citiem vārdiem sakot, ir iekšējā bērna atkarība, viņš vai nu cītīgi meklēs atbalsta punktu neveselīgās attiecībās ar mātes surogātu, vai jutīs naidu attiecībās ar sievu vai draudzeni, kura neatbilst viņa prasībām. Vairumam vīriešu vajadzētu just kaunu, tikai pieļaujot, ka viņi meklē māti sievā vai draudzenē, bet, ja viņiem neizdodas atdalīt savas bērna attiecības ar māti no īstām attiecībām ar sievieti, viņi periodiski izspēlēs veco, regresējošo scenāriju.

Lai kļūtu par apzinīgu, pieaugušu cilvēku, vīrietim no visa spēka jācīnās ar savu mātes kompleksu, izprotot, ka šī cīņa notiek sevī. Citādi viņš to projicēs uz attiecībām ar sievietēm, pakļaujot sevi viņu vēlmēm, vai cenšoties dominēt pār viņām – abi gadījumi liecina par mātes kompleksu.

Jungs norāda: Ja vīrietis grib dzīvot, viņam ir jācīnās un jāupurē savas ilgas pēc pagātnes, lai sasniegtu personiskās virsotnes… Dzīve prasa, lai jaunais cilvēks upurētu savu bērnību un bērna atkarību no miesīgajiem vecākiem, lai ne viņa dvēsele, ne ķermenis nepaliktu bezapziņas incesta gūstā.Te arī mēs redzam, kāpēc mūsu senču pārejas rituāli bija tik enerģētiski uzlādēti.

Neviens vīrietis nevar kļūt par to, kas viņš ir, kamēr neizies caur konfrontāciju ar savu mātes kompleksu un nepārnesīs šo pieredzi nākamajās attiecībās. Tikai piemītot vīrišķībai, kas ļauj ieskatīties bezdibenī, viņš var kļūt neatkarīgs un brīvs no naida. Ja viņš vēl aizvien neieredz māti vai sievietes, viņš vēl nav kļuvis pieaudzis; viņš vēl aizvien meklē aizstāvību vai cenšas izvairīties no mātes īstenotās varas.

Mūsu senči to intuitīvi saprata: kas nav izsāpēts, izprasts un integrēts, tiek nodots nākamajām paaudzēm. Taču dabai nav nekādas daļas gar žēlabām, ka kāds kaut ko nav zinājis.

4 veidi, kādā izpaužas vīrieša naids:

Jūtot bezspēcību, cilvēks var nokļūt depresijas stāvoklī. Depresiju var atpazīt divējādi: kā „naids, kas vērsts uz iekšieni” un kā „izglītotu bezspēku” vai naids var interiorizēties (uzņemt sevī informāciju un padarīt to par savas būtības sastāvdaļu) cilvēka ķermenī, bet vēlāk, sastopoties ar citiem fiziskiem faktoriem, izsaukt tādas slimības kā gastrīts, migrēna, sirds nepietiekamība, vēzis. Tas, ko zēns nevarēja izpaust attiecībās ar māti, izpaudīsies vīrietim kā vispārēja aizkaitināmība. Vīrieša naids var izpausties arī citādi: kā uzvedība, kas grauj personību vai pārkāpj sociālās normas vai pat izdara noziegumus, tai skaitā, vardarbībā pret sievietēm.

Milzīgā cena, kuru nākas maksāt par neapzināto mātes kompleksu, nav vis zaudējumos, ko tas nodara attiecībām, kaut pats par sevi tas ir briesmīgi, bet tajā, ko tas dara ar attiecībām vīrietim pašam ar sevi. Viss, kas paliek neapzināts, nekad nepazūd, tas aktīvi ietekmē cilvēka dvēseli. Tāda atsvešināšanās no sevis samazina dzīves kvalitāti un saindē attiecības ar apkārtējiem. Lai dziedinātos, vīrietim vispirms jāpieņem zināšanai savas neizstrādātās interiorizētās attiecības ar māti, sākot no mazotnes, jāizpēta savu individuālo un sociālo traumu raksturs un galu galā jāizprot, kādu vietu šajā emocionālajā konstelācijā ieņem viņa tēvs.

III.           Nepieciešamā trauma: pārejas rituāli.

Tātad – emocionālā trauma ir abpusēji ass zobens vai nūja ar diviem galiem. Ir traumas, kas grauj dvēseli, izkropļojot to un liekot šķēršļus normālas dzīvības enerģijas tecējumam, bet ir arī tādas, kas stimulē mūsu personīgo izaugsmi un attīstību.

Traumatiskais pārdzīvojums vienmēr bija izšķirošais brīdis vīrieša iniciācijas procesā –pieaugušā statusa iegūšanā, iekļūšanai iniciēto sabiedrībā, bet dažreiz – profesionāļu sabiedrībā.

No šejienes seko vēl viena vīriešu trauma: tā kā vīrietim jāpamet māte un jāpārvar mātes komplekss, trauma kļūst nepieciešama. Civilizācija ir pilna ar dramatiskiem iniciācijas piemēriem. Kāda ir vēsts, kuru tik acīmredzama cietsirdība grib nodot? Pirmkārt, kā norāda D.Kempbels, zēns veic grūtu pāreju no mātes atkarības sfēras piederībai tēva dabai, pie tam dara to ne tikai caur fizioloģiskām izmaiņām ķermenī, bet arī izejot cauri noteiktas kārtības spēcīgiem psiholoģiskajiem pārdzīvojumiem, atmodinot un vienlaikus reorganizējot sevī visas pirmatnējās pēdas un fantāzijas, kas atrodas infantilajā neapzinātajā.

Cilts Vecajie izrauj zēnu no viņa Edipa atkarības, neļaujot viņam iet pa vieglāko ceļu, liedzot atbalstu uz to, kas var aizsargāt, proti, uz visiem mātes pasaules aspektiem.

Līdzīgi rituāli daudz biežāk tika īstenoti attiecībā uz zēniem kā meitenēm. M.Eliadne to skaidro tādējādi, ka zēniem iniciācija nozīmē ieeju pasaulē, kura nav pašsaprotama – gara un kultūras pasaulē. Meitenēm tieši otrādi, iniciācija sastāvēja no atklājumu sērijas, kas saistīta ar zināmu dabas parādību noslēpumaino nozīmi – viņu seksuālā brieduma redzamo pazīmju iestāšanās.

Tādējādi meiteņu iniciācija, viņu pāreja pieaugušo sabiedrībā nozīmēja vienkārši miesīgās mātes pasaules radīšanu: fizioloģiski šis pārdzīvojums saistīts ar menstruāciju sākšanos. Taču zēniem pubertātes iestāšanās paziņoja par sākumu pārejā no atkarīgās bērnības uz atbildīgo pieaugušā vīrieša lomu - simbolisko kopienas dārgumu glabātājs un sargs.

Daudzi praktizējoši psihologi uzskata, ka pusaudža vecums sākas 12 gados un ilgst līdz 28, ja nepastāv pārejas rituāli.

Autora pieredze: Neapzināti es izjutu nepieciešamību pēc kontakta ar vīrišķo: sasisties ar galvām ar citiem puišiem, kopā ar viņiem smieties un skumt. Mana psihe veda mani turp, kur es varēju svīst, grūstīties, izjust bailes kā pārejas rituālos. Tajā laikā ne es, ne mani vecāki nevarējām zināt, ka futbols izrādīsies vienīgais man sasniedzamais pārbaudījums šajā dzīves posmā. Futbols izrādījās vienīgais manu vēlmju apmierināšanas veids: simboliska trauma; savienošanās ar kolektīvo maskulīno enerģiju un draudzība, kā arī pārejas rituāls no bērnības uz briedumu un norobežošanās no mātes kompleksa ietekmes. Tikai sastopoties ar iekšējiem briesmoņiem pašanalīzes procesā, es sapratu, ka visā manā dzīvē nebija nekā gudrāka, svarīgāka un nepieciešamāka par to, ka es izgāju spēlēt laukumā un salauzu sev pirkstu. Tādā laukumā jauneklis meklē aizmirsto pārejas rituālu un savus aizgājušos priekštečus, kaut zina, ka viņu tur nav. Pēc Junga domām, viņš meklē simbolisko dzīvi.

Kurš gan no vīriešiem neatceras, kā viņu nosauca par „memmesdēliņu” vai „puņķulupatu”. Šī trauma pastāvīgi ir klātesoša vīrieša psihē un ievērojama viņa pieaugušas dzīves daļa var paiet cīņā pret pagājušo pazemojumu gariem. Diemžēl viņš nevar izstāstīt par kaunu, kas saistīts ar šiem pārdzīvojumiem, lai vēlāk nekauninātu citi. Un tās ir ceturtais lielais noslēpums, kuru vīrieši sevī glabā: viņi glabā noslēpumu, kura mērķis slēpjas tajā, lai apspiestu savas patiesās emocijas.

Vīriešiem nākas norīt aizvainojumu un tādējādi padziļināt savu vientulību. Kauna pārdzīvojumi un noslēpuma glabāšana sākas bērnībā un turpinās visu dzīvi, tāpēc vīrieši kļūst par pašu pazemošanas līdzdalībniekiem. Tas neļauj viņiem izjust līdzcietību pret saviem vājākajiem brāļiem un atbalstīt tos un arī savu Es.

Vīrietim gadu jāsadarbojas ar psihoterapeitu, lai sasniegtu tādu stāvokli, kādā sieviete kā likums, sāk terapiju. Viņi ļoti reti spēs pastāstīt par savas iekšējās pasaules patieso stāvokli. Tāds ir kauna un pašatsvešināšanās mantojums, kas krājas viņu dvēselē kopš bērnības.

Mūsdienu vīrietis visvairāk cieš no traumas un transformācijas neesamības. Viņam prasa būt vīrietim, bet tai pat laikā neviens nevar skaidri pateikt, ko tas nozīmē, neskaitot visbanālākos jēdzienus.

Vienīgi savas iekšējās pasaules atzīšana un uzticēšanās tai, piemēram, uzmanīga attieksme pret saviem sapņiem, pat ja tajos ietvertais vēstījums nav patīkams, palīdzēs viņiem atklāt savas slēptās bailes un izliet pār tām apziņas gaismu. Pārejas rituālu dēļ vīrieši pastāvīgi apšauba savu maskulinitāti. Šis svarīgais, mainīgais priekšstats par maskulinitāti liek vīriešiem runāt par savu dzīvi no sociāli noteiktu jēdzienu skatupunkta, tādiem kā alga, mašīna, māja, sociālais statuss. Trauslā vīrieša psihe ir kļuvusi rupja un vienvirziena.

Ja ārējā pasaule un iekšējā patiesība atrodas savstsrpējā konfliktā, cilvēks cieš no dvēseles traumas. Vīrieši patiesi nojauš, ka materiālo labumu iegūšanas panākumi vai augsts postenis ar plašām pilnvarām nedos viņam mieru, taču viņi baidās noliegt to, kas, kā viņi to saprot, ir vienīgā viņiem pieņemamā spēle.

Konflikts, kas atgādina par sevi sajūtu veidā ķermenī un garīgajā sfērā, noved mūs pie vēl vienas – patiesības, kas ne mazākā mērā kā citas, uzskatāma par noslēpumu: vīrieša dzīve ir pilna vardarbības, jo vardarbībai tika pakļauta viņa dvēsele.

Vīriešu vardarbība izpaužas nogalināšanas un izvarošanas aktos, ka arī karos, kas rodas psihiskās saindēšanās rezultātā. Ja ieskatītos dziļi jebkura vīrieša dvēselē, tur varētu ieraudzīt ne tikai asaru jūru, bet arī kalnu naida un aizkaitināmības, kas tur krājušies kopš bērnības un tagad lēnām grūž visu šo lavu ārpusē, lai kādā brīdī notiktu izvirdums.

Tā kā lielākās daļas vīriešu aizkaitināmība ir pamatīga, pat monumentāla, viņi nevar par to runāt godīgi, neizjūtot kaunu, tādēļ peld pa straumi un atmostas vientulībā. Tad viņu aizkaitināmība tiek vērsta pret viņiem pašiem – viņi lieto narkotikas, pārdzeras vai strādā līdz spēku izsīkumam. Viņiem nepieciešams atrast kādu ostu, kurā pārstāt just sāpes un nedaudz palēnināt skrējienu. Daudzi no viņiem ir darbaholiķi: darbs attur viņus no sastapšanās ar viņu Animas prasībām. Darbs izsūc un iztukšo viņus. Nav jābūt terapeitam, lai saprastu: uz iekšu vērstais naids var izsaukt somatiskas saslimšanas vai depresijas stāvokli.

Protams, vīrietim ir jāpārdzīvo trauma, lai varētu pārraut saiti ar māti. Taču nepieciešams arī, lai šī trauma novestu viņu pie tālākas personības izaugsmes. Mūsdienu vīrietis pārdzīvo traumas vienatnē, taču viņa uzvedība vienalga uztrauc apkārtējos un kaitē viņam. Viņam jāsāk ar to traumu atzīšanu, kuras viņam ir un katru dienu asiņo, un ietekmē viņa dzīvi, ja viņš grib tikt izdziedināts pats un palīdzēt to izdarīt citiem.

IV.           Slāpes pēc tēva

Katram tēlam ir divas puses. Ja tēlam piemīt noteikts dziļums, tas atspoguļo realitātes duālo dabu. Vienpusēja uztvere kropļo tēlu un izraisa neirozi. Piemēram, mātes arhetips atspoguļo dabas duālo aspektu: daba, kura dod un kura saņem.

Duāls ir arī tēva arhetips. Tēvs dod dzīvību, gaismu, enerģiju, tāpēc nav nekā neparasta tajā, ka viņš tradicionāli asociējas ar sauli. Vienlaikus tēvs var nolādēt, atņemt spēku un pazemot. Patriarhāts nomainīja Mātes Zemes pielūgšanu ar pielūgšanu Debesu Tēvam. Ja bērns uztver tēvu pozitīvi, viņš jūt viņa spēku un emocionālo atbalstu un tēva enerģijas piepildīts, maina ārējo pasauli. Ja viņš uztver tēvu negatīvi, trauslā bērna psihe tiek sagrauta.

Pateicoties mātei, bērns var uztvert pasauli kā viņu aizsargājošu un rūpīgu vidi. Pateicoties tēvam, viņš var saņemt atbalstu, lai ieietu dzīvē un sāktu cīnīties par savu dzīvi. Māte aktivizē mātes kompleksu, kuram jātransformējas tā, lai bērnam izšķīstu iekšējie aizspriedumi. Pretējā gadījumā viņš saglabās atkarību un laikus nešķirsies no bērnības.

Ja vecāku ietekmes rezultātā bērnam veidojas neadekvāti vecāku tēli, šie izkropļojumi un to izsauktais psihiskās enerģijas trūkums, paliek viņā visu mūžu. Viņš alkst pēc kaut kā, it kā viņam trūktu vitamīnu vai gribētos ēst tieši to barību, kuras nav. Attiecībās ar apkārtējiem viņš neapzināti meklē enerģiju, kura snauž viņa psihē. Piemēram, pats to neapzinoties, viņš var veicināt sievu spēlēt rūpīgās mātes lomu un dusmoties uz viņu, ja viņa no tā atsakās, kaut apzināti viņš neļautu viņai šo lomu pildīt.

Bērna miesīgajam tēvam noteikti ir jākļūst par vecāku – bērnu trijstūra trešo virsotni. Ja tēvs faktiski vai psiholoģiski ir klāt neesošs, mātes kompleksa enerģija paliek nenolīdzsvarota.

Tikai 17% amerikāņu bija pozitīva attieksme pret tēvu. Notiek nopietni un traģiski gandrīz vissvarīgākā līdzsvara dabā traucējumi. Kā atzīmējis R.Blaijs, kopš tā laika, kad notika industriālā revolūcija, tēva un dēla attiecībām ir dots vislielākais trieciens.

Tādā veidā mēs esam nonākuši līdz septītajam lielajam noslēpumam, kas plosa vīrieša dvēseli: katrs vīrietis izjūt dziļas skumjas pēc sava tēva un savas apkārtējās sabiedrības Vecajiem.

Tēvi pārāk bieži atgriežas mājās noguruši un dvēseliski iztukšoti. Viņi nevar būt piemērs saviem dēliem, ja tik asi izjūt Saturna važas. Nav nekā neparasta, ka vīrietis dažkārt neieredz savu tēvu, tāpat kā viņa tēvs neieredzēja savējo.

Vīriešu kustības jēga - ar bungu rīboņu un dziesmām pie ugunskura atjaunot cilts sajūtu un sasaukt kopā visus vīriešus, kuri dalītos ar citiem savos stāstos.

Katram dēlam kaut ko vajag no sava tēva. Īpaši viņš grib dzirdēt, ka tēvs viņu mīl un pieņem tādu, kāds viņš ir. Vai, nedzirdot atbalstu no tēva lūpām, viņi iesūc sevī viņa klusēšanu kā pierādījumu savai nepilnvērtībai (ja es būtu vīrietis, tad izpelnītos viņa mīlestību. Ja neesmu to izpelnījies, tātad, es neesmu kļuvis par vīrieti).

Dēlam nepieciešams redzēt tēvu viņa apkārtesošajā pasaulē. Viņam nepieciešams tēva piemērs, lai palīdzētu saprast, kā būt šajā dzīvē, kā strādāt, kā izvairīties no nepatikšanām, kā pareizi veidot attiecības ar ārējo un iekšējo feminitāti. Viņam nepieciešams arī aktivizēt savu maskulinitāti ar ārējo tēva modeļa palīdzību nepastarpināti un pašapliecinoties. Tēvam ir jārāda dēlam, kā izturēties emocionāli godīgi, kā piecelties un turpināt cīnīties, proti, tēva piemēram jābūt, lai dēls redzētu kādā veidā pārdzīvot nepieciešamo traumu. Viņam jārāda, ka izjust bailes ir pilnīgi normāli un, izjūtot šīs bailes, vīrietim vienalga jādzīvo sava dzīve un jāpaveic savs ceļš.

Dēlam vajag, lai tēvs pateiktu to, kas viņam jāzina, lai dzīvotu „tur” – ārējā pasaulē, vienlaikus paliekot saskaņā ar sevi. Dēlam jāredz, kā dzīvo tēvs, kā viņš cīnās, izrāda emocijas, piedzīvo neveiksmes, krīt, atkal ceļas, paliekot tai pat laikā cilvēks. Ja dēls neredz, ka tēvs godīgi veic personisko iekšējo ceļojumu, viņam jāatrod savs ceļš. Tas atbilst Junga apstiprinājumam, ka vissmagākā nasta, kas krīt uz bērniem ir viņu vecāku neizdzīvotā dzīve.

Tēvs var būt klātesošs fiziski, bet būt promesošs garīgi. Viņa prombūtne var būt īsta (nāve, šķiršanās, disfunkcija) vai biežāk – simboliska, kas izpaužas klusuciešanā un nespējā dot to, ko acīmredzot savā laikā kādu iemeslu dēļ nav saņēmis viņš pats.Tēva nepilnvērtība noved pie bērnu – vecāku trijstūra saišu traucējumiem un tad mātes un dēla saite kļūs pārāk spēcīga. Tēva prombūtnē dēls paliek puika, kurš vai nu nokļūst atkarības gūstā vai kļūst par mačo, apspiežot feminitāti. Tādā gadījumā viņam būs jānes atbildība par savām bailēm un kautrību, tātad - nāksies tās slēpt. Neiniciēts vīrietis slēpj savu ievainojamību, savas skumjas, savas sēras, kļūstot svešs pats sev.

Mūsdienu vīrieša iniciācijas modelis - lai pieaugtu, zēnam psiholoģiski ir jāpamet sava māja. No tēva palīdzību nesagaidīt, jo arī viņš baidās no šīs arhetipiskās maskulīnās enerģijas. Māte ieķersies viņā, lai pasargātu viņu no rētām, kuras nepieciešamas viņa apziņas attīstībai. Par laimi, pateicoties kontaktam arhetipiskā līmenī, dēlam ir pieejams iekšējais maskulinītātes tēls. Kā vairumam mūsdienu vīriešu, viņam jāapiet tēvs, jāpārvar mātes kompleksa kārdinošais despotisms un jāmēģina aktivizēt sava patiesā būtība daudz dziļākā līmenī. Izveidojot uzticamu saikni ar arhetipisko maskulinitāti, viņš psiholoģiski spēj pieņemt arī feminitāti.

Daudzas sievietes neslēpj savas bažas par pieaugošo vīriešu kustību. Viņu bailes ir saistītas ar to, ka vīrieši pastāvīgi izmantos šos pieņēmumus, lai attaisnotu savu atgriešanos pie alu cilvēka likumiem, kuri tālā pagātnē bija ļoti stingri un bieži pieļāva spēka pielietošanu. Taču viņas tāpat kā vēsturiski daudzi vīrieši jauc vīriešu agresiju ar nepieciešamību saņemt papildu enerģijas pieplūdumu no arhetipiskās maskulinitātes. Vīrietim, kurš sajūt tādas enerģijas pieplūdumu, kas ļauj viņam palikt pašam, nekaunoties un neatvainojoties, nav nepieciešams izjust naidīgumu vai agresiju ne attiecībā pret sievietēm, ne vīriešiem. Tādam vīrietim nekas nav jāpierāda. Viņš jau cienīgi ir izturējis visus pārbaudījumus.

Tagad pats svarīgākais vīriešu uzdevums ir pēc iespējas vairāk uzzināt vienam no otra par maskulinitātes būtību, ja par to vispār kaut kur var vēl uzzināt. Tieši tāpat sievietēm nepieciešams iemācīties būt sievietēm no gudrām pusmūža sievām, ja vien kaut kur un kaut kad tās izdodas sastapt. Vīrieši un sievietes varētu justies viens otra sabiedrībā daudz komfortablāk, ja justos komfortablāk vienatnē paši ar sevi.

Patriarhāts, kas saglabājis savu varu Rietumos turpat trīs tūkstošus gadu, kļuvis par vīriešu iekšējā vājuma kompensāciju. Kad vīriešiem trūkst falliskās identitātes, viņi konkurē savā starpā, žvadzinot šķēpus, laižot raķetes un būvējot debesskrāpjus.

Vīrieši ar traumētu dvēseli izturas briesmīgi gan pret sevi, gan apkārtējiem cilvēkiem. Viņi var izmanīt savu apkārtni, tikai apzinoties savu traumu. Trauma tēvs – dēls ir ļoti dziļa. Tādēļ vien, ka miesīgais tēvs reti kad ir spējīgs palīdzēt savam dēlam, viņš to meklē pie pseidotēviem – reliģiju sludinātājiem, popzvaigznēm u.tml. Vai arī cieš vienatnē, pārdzīvojot dvēseles sāpes. Tikai retais spēj pateikties savam tēvam.

Visu vīriešu uzdevums ir sasniegt tādu apziņas līmeni, kurš ļautu viņiem izdziedināt sevi. Te arī slēpjas 8.vīriešu noslēpums, kas jāzina: ja vīrieši grib būt izdziedināti, tad savā iekšējā pasaulē jāaktivizē viss, ko nevar saņemt no ārpasaules.

Kā terapeits es reti esmu redzējis vairāk sāpju, kā tā vīrieša ciešanās, kurš nekad nav zinājis, kas ir tēva mīlestība un uzmundrinājums. Īpaši asi šo traumu izjūt vīrieši – homoseksuālisti, kuru tēvi, nebūdami pārliecināti par savu identitāti, atstumj un pamet savus dēlus.

5.nodaļa. Vīrieša dvēseles dziedināšana.

Astoņi noslēpumi

1.              Vīrieša dzīve, tāpat kā sievietes dzīve, lielā mērā ir ierobežota ar nosacījumiem, kurus nosaka dzimumu lomas.

Mēs esam mantojuši pasauli, kurā vīrieša pamatuzdevums un vērtība ir savas mājas aizsardzība un ģimenes materiālās labklājības nodrošināšana. Šīs lomas vēl aizvien ir cieņpilnas, tomēr tās ir tikai sociālās lomas, bet ne vīrieša personība kā tāda. Šodien neviens psihiski vesels vīrietis patiesībā netic, ka skaista sieva, laba mašīna, kas stāv plašā garāžā un atpūta saulainā jūras krastā, ir viss, kam dzīvē piemīt vērtība. Tomēr lielākā daļa aizvien pūlas šādu virspusēju vērtību vārdā, jo nezina, ka ir arī citas.

Lai vīrietim sāktos dziedināšanas process, viņam jāriskē, kļūstot godīgam pret sevi un jāļaujas pārdzīvojumiem, kuri agrāk šķita nepieņemami. Viņam jāatzīstas sev, ka ir nelaimīgs, neskatoties uz visiem panākumiem. Viņam jāpieļauj, ka nepazīst sevi, un jāsaprot, kas nepieciešams, lai sevi glābtu.

Acīm redzami, ka pirmais solis uz dziedināšanos ir visgrūtākais. Vīriešiem jāpārstāj sev melot. Viņiem jāatzīst, ka pat ar vislabākajiem nodomiem viņi tomēr ir nodzīvojuši savu dzīvi ne tā, kā vajadzētu, bet tas nozīmē, ka viņi ir atbildīgi arī par izmaiņām. 

2.  Vīrieša dzīvi lielā mērā vada bailes.

Jebkura cilvēka dzīvi lielākā vai mazākā mērā vada bailes, bet vīriešiem ir dziļa, iekšēja apņemšanās neļaut sev apzināties šīs bailes. Vīrieši baidās no mātes kompleksa varas un cenšas vai nu sagādāt sievietēm labsajūtu, vai valdīt pār viņām. Vīrieši baidās no citiem vīriešiem, jo attiecībās ar viņiem nākas uzņemties konkurenta lomu; cits vīrietis netiek uztverts kā brālis, bet gan kā ienaidnieks.

Vīriešiem ir aplams priekšstats, ka viņi nedrīkst baidīties un ka viņiem jāpakļauj daba un pašiem sevi. Bez šaubām vīrieši dara neticamas lietas, veic milzīgus lēcienus nezināmajā un atgriežas no turienes ar apbrīnojamām Terra Incognita kartēm, bet vienlaikus katrs no viņiem izjūt bailes, ka nav īsts vīrietis un kaunās par to. Viņa kauns izpaužas kā hiperkompensācija, viņš demonstratīvi pūš dūmus acīs vai iebiedē pārējos, vai klusējot izvairās no uzdevumu risināšanas, kurus uzdod dzīve.

3. Feminitātei vīrieša psihē piemīt milzīga vara.

Lielāko psiholoģisko ietekmi uz vīrieša dzīvi, kurš dzīvo normālos apstākļos, atstāj viņa māte. Šīs psiholoģiskās anomālijas ietekmes dēļ, vīriešiem rodas kropļota attieksme pret četriem feminitātes galvenajiem veidiem.

Pirmkārt, viņi pārāk veicina sievetes psiholoģiskās varas nozīmi, proti, viņi projicē uz sievieti milzīgu savas mātes kompleksa emocionālo lādiņu. Rupji runājot, to var pateikt arī tā: "Ja jau tev ir krūtis, tātad tu esi sieviete. Mana māte bija sieviete, tāpēc tev jābūt tādai pašai kā viņa". Tādēļ vīrieši, baidoties sievietes varas, centīsies viņu dievināt, vadīt vai vispār izvairīsies skadrot ar viņu attiecības. Tā kā viņi nespēj atzīt problēmu, kas saistās ar mātes kompleksu un tikt ar to galā, viņi vienkārši paliek tādu attiecību līmenī, kuras būvētas uz projekcijām un pamatojas tieksmē pēc varas. Tāda ir svarīgākā patiesība, kas ir pamatā tā saucamajam karam starp dzimumiem: bailes nomāc erosu ar varu.

Otrkārt, vīriešus dzen izmisumā iekšējā feminitāte. Viņi saista savu jūtu dzīvi, savus instinktus, savu spēju izrādīt rūpes un maigumu ar sievieti raksturojošām kvalitātēm un tāpēc attālinās no tās.

Treškārt, tā kā vīrieši tik nepārliecinoši izjūt savu dzimuma identitāti un viņiem piekarinātās dzimuma sociālās lomas, viņi baidās un noliedz tās savas personības daļas, kuras neiekļaujas šaurajos sociālo ierobežojumu rāmjos. Redzot, kā šos viņu personības aspektus izdzīvo citi, viņi ar niknumu tos noliedz. Pirmais piemērs - homofobija. Vīrietis izjūt bailes pret tiem, kas atspoguļo viņa neizdzīvoto dzīvi. Ienaidnieks ir nevis no manis atšķirīgais homoseksuālists, bet bailes, ka mēs neesam tādi, par kādiem mums liek būt patriarhāts.

Ceturtkārt, feminitātes varas sajūta vīrietim pamazām pārvēršas tās pārskatīšanā un bailēs savas seksualitētes priekšā. Nīče reiz sacīja, ka laulības galvenais mērķis ir saruna. Attiecību mērķis, kas balstās savstarpējā izpratnē (piemērs - laulāto attiecības), ir nevis rūpes vienam par otru (tas var aktivizēt bērnu - vecāku kompleksa aktivizēšanos), bet veicināt dzīvesbiedra personības izaugsmi un augt līdz ar viņu. Ar pārliecību var teikt, ka sekss ir viens no dzimumu vienojošiem pavedieniem, tomēr vīrieši, kuri bieži izjūt jūtu deficītu, noreducē visu līdz dzimumaktam un pārlieku koncentrējas tikai uz to.

Seksa pamatmērķis vīriešiem, kuri dzīvo cietsirdīgā un vienaldzīgā pasaulē un kuru attiecības ar Animu ir frigīdas, ir atgriezties tur, kur bija silti un mājīgi.

4. Vīrieši klusē ar mērķi apspiest savas patiesās emocijas.

Praktiski katrs vīrietis var atcerēties kādu gadījumu, kad viņš kaut kādā veidā centās sevi parādīt, bet saskārās ar izsmieklu vai nepieņemšanu. Ja vīrietis izskatīsies trausls un ievainojams, viņš samaksās par to augstu cenu. Dažkārt viņš izjūt kaunu citu vīriešu priekšā, dažkārt – sieviešu, bet visbiežāk – pats savā priekšā. Vīrieši klusējot elpo kopā, lai aizsargātu savu izbaidīto dvēseli, un tādejādi pagarina savu mokošo traumatisko pārdzīvojumu.

Atkārtoju: vīrieša priekšā nostājas godīgas attieksmes pret sevi problēma. Viņiem jāriskē atklāt savu sāpi. Daži vīrieši metīsies viņus kaunināt vai norobežosies pašu baiļu dēļ, taču pienāks laiks, kad visi pateiksies tiem, kuri skaļi izstāstīja patiesību.

5. Trauma ir nepieciešama, jo vīrietim ir jāpamet māte un psiholoģiski ir jāiziet ārpus mātes kompleksa rāmja.

Pasvītrojot mātes kompleksa īpašo varu pār vīriešiem, kuri visvairāk ilgojas tikt aprūpēti un būt drošībā, mums jāatzīst arī nepieciešamība pēc traumas. Mūsu senči ar pārejas rituāliem no bērna atkarības uz pieaugušā neatkarību nebija neattaisnojami cietsirdīgi, traumējot jaunekli. Šīs rētas bija simboliskas un tādējādi saturēja arhetipisku jēgu. Vēl jo vairāk – tas bija ceļš, kas palīdzēja atklāti sastapties ar dzīves sāpēm un tā vārdā upurēt savas infantilās skumjas pēc siltā ģimenes pavarda.

Tikai iegūstot šo traumu, vīrieši pa īstam varēs iekļauties pasaulē, paātrināsies viņu izpratnes par notiekošo process, viņi spēs paveikt varoņdarbu – pamest māti un kļūt par sava likteņa saimniekiem.

6.  Vīrieša dzīve ir pilna vardarbības, jo vardarbībai tika pakļauta viņa dvēsele.

Traumas, kuru dēļ šodien cieš vīrieši, nevar nosaukt par simboliskām, proti, tās netransformējas. Tā kā mūsu kultūrā nav mērķtiecīgu pārejas rituālu un tēlu, kas varētu aktivizēt un virzīt dvēseles enerģiju, lielākā daļa mūsdienu vīriešu jutīsies pārslogoti vai par nomākti no savām iekšējām un ārējām lomām, un viņiem uzliktajām gaidām.

Vīrieši ne tikai tiek aicināti darīt bīstamu, netīru un smagu darbu, bet arī vienatnē klusi ciest par saviem ievainojumiem. Lielākā daļa vīriešu tāpat kā lielākā daļa sieviešu upurē savu dvēseli, lai atbilstu kaut kādām ekonomiskām, politiskām un kultūras normām. Viņi izjūt kaunu, ja pretojas savas patiesās būtības deformācijai: viņi kļūst piesardzīgi nepiekrītot, bet dažkārt pat iemanto mocekļa oreolu, ja viņu uzskati kļūst par pārāk nopietnu izaicinājumu pastāvošajai kārtībai.

Vīriešiem ir jāatzīst savs naids, kas jau pārvērties par niknumu. Kurp tiek virzīts šis niknums? Vieniem tas izpaužas kā depresija, kā kopējā smaguma sajūta, kuras dēļ viņi var ciest visu mūžu. Citiem – dažādu ķermeņa daļu vai orgānu somatiskas saslimšanas vai pat tā projicējas paranoīdā spēlē sadalījumā „savējos un svešos”, „uzvarētājos un zaudētājos”.

Pasaulē ir tik daudz cietsirdības, ka tās pietiktu līdz pasaules galam. Mūsdienu vīriešiem ir jākanonizē savs naids, lai enerģētiski piebarotu izmaiņas, kuras nepieciešamas, lai izdziedinātos. Naids, kurš audzis un krājies gadiem, tagad pārvēršas enerģijā, kas nepieciešama izmaiņām, dumpim, cīņai par savas dvēseles glābšanu.

7.  Katrs vīrietis ļoti skumst pēc tēva, un viņam ir nepieciešams kontakts ar savas sabiedrības Vecajiem.

Rituāli bija daudzveidīgi, tiem bija spēcīga psiholoģiska ietekme un tie ilga tikmēr, kamēr mātes kompleksa enerģija pārauga dzimstošo Ego. Lai šķirtos no mājas komforta, mātes pasaules, jāstādās priekšā, kurp doties. Daba nemīl tukšumu, tādēļ mūsdienu vīrieši – infantili un neiniciēti, aizpilda šo milzīgo psiholoģisko aizu starp „mātes pasauli” un nobrieduša vīrieša dzīvi ar narkotikām, darbu un draudzenēm.

Ja mēs iemācīsimies veidot attiecības ar citiem, ņemot vērā viņu atšķirības un īpatnības, tad vienlaikus arī stiprināsim savu identitāti, piemērojot līdzīga ar līdzīgu salīdzināšanas modeli. Pirms iespējamās dziedināšanās sākuma vīrietim jāatzīst savas iekšējās pasaules esamības realitāte. Starp viņu nesakārtotajām emocijām ir arī dziļas sēras par miesīgā tēva zaudējumu – drauga, atbalsta un pielūgsmes avota, kā arī dziļa vajadzība pēc tēva vai skolotāja kā vieduma, apgaismības un iedvesmas avota.

Tieši sabiedrības Vecajiem jānodod mūsu senču gudrības jaunietim, stāstot par dieviem, kuriem viņam jākalpo un kuri tad viņu sargās. Vīrieši, kuriem nepastāv fundamentāla saikne ar saviem dieviem, atrodas briesmās un pakļauj briesmām citus. Tādi vīrieši ir zuduši sabiedrībai. Viņi klusējot pārdzīvo savu atstumtību vai ar niknumu izspēlē savu sāpi. Tādu vīriešu ir ļoti daudz. Viņu vārds ir leģions.

8. Ja vīrieši vēlas tikt dziedināti, viņiem jāmobilizē visi savi iekšējie resursi, lai aizpildītu to, ko viņi reiz nav saņēmuši no ārpuses.

Tā kā vīriešiem nav iespējas vērsties pie cilts Vecajiem un viņi ir sapratuši, ka ir pavisam maz dzīvesgudru vīriešu (ja vispār ir), nerunājot par tādiem, kuri ir izgājuši iniciāciju, viņi izjūt mokošas dvēseles ciešanas. Tādēļ viņiem jādziedinās pašiem individuāli, kaut gan dažkārt izdziedināties vienlaikus var vairāki draugi, tomēr pamatā - individuāli.

Mātes komplekss / Tēva uzdevums

Tā kā māte saista dēlu ar apkārtējo pasauli, vielisko un cilvēcisko attiecību sfēru, zēns izjūt visus viņas pārdzīvojumus savas arhetipiskās pasaules dzīlēs. Citiem vārdiem, vīrieša attieksme pret sevi, citiem un viņā esošo dzīves spēku dziļi caurvītas ar sākotnējo mātes uztveri. Tādā mērā, kādā viņa nespēj apmierināt savas vajadzības un uzspiež viņam savus personiskos kompleksus, viņš cietīs no traumām, kas saistās ar pamestību un nomāktību. Pamestība neļauj viņam ticēt savai pilntiesībai un drošai pasaulei. Nomāktības dēļ viņš nespēj aizsargāt sava Ego trauslās robežas, bet tāpēc kļūst vai nu piekāpīga un atkarīga personība, vai izbiedēta, hiperkompensēta un valdonīga. Jebkurā gadījumā vīrietis nav Pats, bet dzīvo pastāvīgā atkarībā no savas reakcijas uz mātes uztveri, dažkārt tik valdonīgas, ka pakļauj viņa patieso iekšējo būtību.

Tā kā bērns ir pilnībā atkarīgs, jebkuri draudi pārtraukt viņa vajadzību apmierināšanu izsauc viņā milzu bailes. Visiem vīriešiem eksistē tādas neaizsargātības pēdas, kas laiku pa laikam ataust atmiņā. Viņi ļoti baidās, ka viņu vajadzības negūs piepildījumu, ka viņu aizraušanās pārvērtīsies atkarībā. Šis neaizsargātības stāvoklis, kas piemīt vīrietim jebkurā vecumā, rada naidu un skumjas. Vīrieši kļūst naidīgi noskaņoti par neapmierinātajām vajadzībām un skumst par zaudējumiem. Naids, ko izjūt vīrieši, var būt dziļi slēpts un spējīgs novest ilgstošā depresijā vai arī kopā ar citām negatīvām emocijām, var izsaukt psihosomatiskas saslimšanas. Naids var izpausties, sitot sievietes un izsekojot homoseksuālistus vai, piedaloties sadursmēs savā starpā. Viņu Anima, kurai viņi neuzticas, jo atgādina viņiem par mātes pasauli, atrodas bezizejā. Pilnīgi saprotami, ka tas izsauc satraukumu un vispārīgu nocietināšanos. Vīrieša skumjas izpaužas kā melanholija, kas būdama atkarība, liek viņam nemanāmi būt mātes kompleksa iespaidā vai izjust neskaidras skumjas pēc mīļotās, kura parādīsies viņa dzīvē un izdziedinās viņu.

Zem šīs psihodinamikas slēpjas, no vienas puses, vīrieša bailes, ka neviens par viņu neparūpēsies, no otras – emocionāli nospiedošā Ego šausmas par iespējamo atkarību.

Patiesībā pagātne nav pagātne. Māte un tēvs dzīvo mūsos vienmēr: ne tikai kā asinsradinieki, bet arī kā kolektīvās psihes tēli. Tādējādi, kaut arī neapzināti, izjūtot visas iepriekšējās vajadzības, bailes, skumjas, naidu, vīrieši projicē savu psihodinamiku uz kādu Citu, kurš konkrētajā brīdī atrodas blakus. Tad tas Cits saņem varu, kura reiz piederēja vecākiem; šo varu vīrietis centīsies visādi dievināt, kontrolēt vai vairīsies no tās.

Tas izskaidro, kāpēc tik daudzi vīrieši kļūst nikni vai sāk demonstrēt varu darba vietā un mājās. Tas izskaidro arī to, kāpēc aug to vīriešu skaits, kurus var saukt par pasīvi agresīviem. Viņi izjūt savu nespēku, bet pilni naida meklēs jebkuru iespēju ieriebt Citam vai pazemot to. Sava nespēka sajūta saasinās, jo eksistē ārkārtīgi maz vīriešu uzvedības piemēru, kuri atspoguļotu, kā vīrietim pašam tikt galā ar tik nopietnām krīzēm un bailēm, vienlaikus atsvabinot Citus no viņa projekcijām.

Vīrieši nekad nespēs skatīties pasaulē reāli, proti, attiekties pret Citu kā pret patiešām atšķirīgu cilvēku, ja nesajutīs sevī mātes kompleksa ietekmi, kas izsauc periodiskas garastāvokļa maiņas. Bez šaubām, lai to izprastu, nepieciešams ne mazums vīrišķības, iedvesmas un miera, kā arī plānveidīgs darbs. Vīriešiem ir īpaši grūti strādāt ar mātes kompleksu, jo zaudēt tā ietekmi un varu uz savu dzīvi, nozīmē pakļaut briesmām jau noformējušos trauslo maskulīno identitāti.

Kas dziedina un kurš ir dziednieks?

Mūsu sabiedrība ilgi uzskatīja vīriešus par „mašīnām”, „skrūvītēm”, kas nepieciešamas, lai gūtu peļņu un īstenotu progresu.

Vīsi vīrieši cieš no neirozēm. Būtība neiroze nozīmē dziļu plaisu starp cilvēka dvēseli un socializāciju, starp sabiedrības kultūru un individuālo psihi. Ja sociālās lomas neatbilst cilvēka dvēseles īpatnībām, cilvēks attīstās vienpusēji. Tieši ciešanas, ko izsauc tāds disbalanss, mudina vīriešus naidoties uz sevi un citiem vīriešiem.

Dvēseles dziedināšana – process, kurš pēc savas būtības maz atšķiras no daiļrades un to vislabāk salīdzināt ar mākslinieka darbu. Mākslinieks strādā ar tēliem, kuri it kā peld viņa apziņā. Daudzi mākslinieki atceras, ka sāka ar kādas idejas izstrādi, bet pēc tam uzmanība varēja tik veltīta kaut kam citam. Pēc viņu domām savus labākos darbus viņi rada tajos gadījumus, kad viņiem izdodas pakļaut savu Ego un savu talantu tiktāl, ka viņi spēj izpaust savus tēlus krāsās, vārdos vai skaņās. Tādā veidā Jungaprāt radošais process ietver „arhetipisko tēlu aktivizēšanu un to noformēšanu pabeigta darba formā”.

Savukārt dziļa psihoterapija aktivizē psihē radušos tēlus un tad veido ar tiem dialogu. Šajā procesā patība cenšas pārvarēt barjeru starp apziņu un neapzināto. Citiem vārdiem sakot, psihe pati cenšas sevi izārstēt.

Septiņi soļi uz izdziedināšanos.

Autors piedāvā septiņus atslēgas pieņēmumus, kas apstiprina izdziedināšanās iespējas un ir pārliecināts, ka kolektīvās izmaiņas sāksies tikai pēc tam, kad izmainīsies pietiekami liels skaits vīriešu. Lūk šie 7 soļi, kuri tiks apskatīti tālāk detalizētāk:

Atjaunojiet atmiņā tēva zaudējumu

Dalieties noslēpumos

Meklējiet skolotājus un māciet citus

Riskējiet iemīlēt vīriešus

Izdziedinieties paši

Veiciet dvēseles ceļojumu

Piedalieties  „revolūcijā” – radikālu izmaiņu procesā.

1.             Atjaunojiet atmiņā tēva zaudējumu

 Vairāk kā 200 gadu atpakaļ lielākajai daļai vīriešu nācās atrauties no savām saknēm: no savas mājas, sava darba un paša dvēseles. Ekonomikas izaugsme prasīja no viņiem piemērot savu enerģiju sociālajām lomām, lai gūtu peļņu, bet tai pat laikā tas traumēja viņu dvēseles. Šīs traumas izraisīja vīriešos skumjas un mokošas ciešanas un viņi, paši to neapzinoties, traumēja savus dēlus. Tā traumas pārgāja no paaudzes paaudzē. Tikai vīrieši, kas būs spējīgi atpazīt šādas vēsturiskas traumas, spēs ieraudzīt tās savos radurakstos un atjaunos sevi, t. i. izdziedēs iekšējo sašķeltību un varēs pārvarēt vēsturisko Saturna nastu.

Mūsu tēvi ir traumēti daudz vairāk, kā mēs vispār spējam iedomāties. Viņiem nebija alternatīvas un iekšējas emocionālas atļaujas būt pašiem par sevi. Bez šaubām, viņi bija vientuļi, bet mums nav jākaunas no skumjām, kas rodas viņu iznestā smaguma rezultātā.

Skumjas savā būtībā ir godīgas. Tās novērtē to, kas zaudēts uz mūžiem vai kā nekad nebūs. Katrā gadījumā vīrieši visbiežāk nes savu krustu kā depresiju, kuru var pat neatpazīt. Depresija – dzīvības spēka strupceļš; lai cik dziļi mēs nenoslēptu pārdzīvojumus, kas saistās ar tēva zaudējumu, psihe to zina un liek mums nest sevī šīs nospiedošās jūtas. Tātad – apspiestas skumjas izraisa depresiju. Tas pats efekts piemīt neizpaustam naidam. Naids ir dabiska atgriezeniska organisma reakcija uz traumu.  

Daudzi dēli, cenšoties pašapliecināties (bet tas ir nepieciešams katram bērnam), izjūt, kā tos plosa naids, kas rod izpausmi viņu čūlās un migrēnās, kas rodas no piespiedu paklausības. Ja vīrieši grib tikt izdziedināti, viņiem jāizjūt naids pret savām traumām un tiem, kas tās izraisījuši. Rodas jautājums: kāds labums no tādas naida izpausmes, kas rodas pēc ilga laika, kopš trauma ir izraisīta? Kā jebkura emocija, kas piesātināta ar enerģiju, naids nepazūd bez pēdām. Tas pastāvīgi uz kādu iedarbojas. Ievainotais dēls ievainos savu dēlu, ja neizdziedināsies pats un nepārraus nolemtības apli. Ja naids palīdzēs izkliedēt atmosfēru un atjaunot attiecības ar tēvu, kurš turpina dzīvot kā iepriekš, tad jāriskē. Ja naids palielinās psiholoģisko distanci ar tēvu, apzināti jāpieņem lēmums nekonfliktēt. Bet katram dēlam aci pret aci jāsastopas ar savu iekšējo naidu, citādi viņš tā arī paliks Saturna gūstā.

Ņemot vērā Junga piezīmi, ka vecāku neizdzīvotā dzīve kļūst par bērna lielāko nastu, katram dēlam bez jebkādiem nosodošiem motīviem jāatceras, kā viņa personību ietekmēja viņa tēva traumas. Citādi viņš ieraudzīs, ka dzīvo, atkārtodams tēva kļūdas.

Katram dēlam jāpajautā sev: Kādas traumas bija manam tēvam? Ko viņš upurēja manis un citu dēļ? Uz ko viņš cerēja un par ko sapņoja? Vai viņš īstenoja dzīvē savus sapņus? Vai viņš bija emocionāli tik brīvs, lai dzīvotu tādu dzīvi? Vai viņš dzīvoja savu dzīvi vai pēc Saturna baušļiem? Kā tēvs un kultūra traucēja viņa meklējumiem? Ko es gribētu uzzināt par viņa dzīvi? Ko es vēlētos no viņa uzzināt par to, ko nozīmē būt vīrietim? Vai tēvs pats mēģināja atbildēt sev uz šādiem jautājumiem? Kur slēpjas mana tēva neizdzīvotā dzīve, un varbūt es tādā vai citādā mērā to izdzīvoju viņa vietā?

Tādi ir vienas paaudzes būtiskākie jautājumi otrai, kurus skaļi neuzdod. Ja tos apzināti neuzdod skaļi, tātad atbildes uz tiem neapzināti tiek izdzīvotas iekšienē, bieži radot traumu. Kad mēs uzdodam šādus jautājumus, pat, ja tēvs ir miris, mums ir lielākas iespējas izvairīties no viņa idealizēšanas vai nenovērtēšanas. Ja mēs ātrāk izpratīsim savus tēvus no pieauguša cilvēka skatu punkta, mēs ātrāk varēsim kļūt tēvi paši sev.

2.     Dalieties noslēpumos.

Kur eksistē noliegums, tur struto brūce. Kur ir pretestība, izrādiet neatlaidību. Vīrieša dzīve pamatojas patiesības noliegšanā un pretošanās tai. Reti nākas dzirdēt tik atklātu patiesību, kā teicis Pablo Neruda: „Tā nu nākas, ka es slimoju no tā, ka esmu vīrietis”.

Kad vīrieši jūt, ka ir apmānīti, proti, ka ir iedzīti lamatās, esot stāvoklī starp savas dvēseles centieniem un sociālajām prasībām, viņiem nākas izlikties, lai „saglabātu savu seju”. Pakāpeniski atsvešinoties no savas iekšējās dzīves, no Animas, viņi gaida, ka visu emociju nastu uzņemsies sievietes. Sekss sāk spēlēt īpaši nozīmīgu lomu, tā kā ar tā starpniecību vīrieši cenšas pārvarēt atsvešinātību no savām jūtām un ķermeņa. Viņi lūdz Citu līdz rītausmai atjaunot spēku un piedot viņiem pārliecību par sevi, un tad viņi celsies un atkal dosies cīņā. Tas padara viņus ne mazāk ievainojamus un atkarīgus kā agrāk. Tā dēļ, ka cilvēkiem ir jāienīst tie, no kā viņi ir atkarīgi, pieaug spriedze un naidīgums, un erosu aizstāj varas ēna.

Tādi ir vīriešu pamatnoslēpumi: viņi izjūt savu vīrieša nepilnvērtību, t.i., personības, kura izrādījās vīrietis, nepilnvērtību. Viņi sajūt, ka raujas uz pusēm starp bailēm un niknumu, atrodas emocionālā atkarībā un tai pat laikā noliedz objektu, no kura ir atkarīgi. Vienīgā iespēja ir atzīt un apzināt šīs nepanesamās patiesības eksistenci. Var sākt ar sevi, tad padalīties ar šo patiesību ar citu  - vīrieti, ne sievieti. Varbūt šis cilvēks būdams bailīgas pašaizsardzības varā arī pasmiesies par to, kurš saka viņam taisnību, bet varbūt arī spers soli tuvāk un atzīs to par savu brāli.

Mitoloģijā tiek aprakstīti vairāki varonīgi piedzīvojumi: tiek pārvarētas kalnu virsotnes, uzvarēti milži, pūķi, taču no vīrieša tiek prasīts daudz vairāk vīrišķības, ja jāizstāsta emocionālā patiesība. Mūsdienu varoņa ceļojumi nenotiek reālajā pasaulē, bet gan viņa dvēseles tuksnešos.

Atklāt savas dvēseles patiesību – pirmais uzdevums. Dzīvot saskaņā ar to – otrais uzdevums. Nodot šo patiesību citiem – trešais. Tāda patiesības nodošana – no viena cilvēka otram – ir mūsu dzīves augstākais pārbaudījums. Tad varbūt kādreiz mēs pārstāsim „slimot no tā, ka esam vīrieši”.

3.     Meklējiet skolotājus un māciet citus

Pie terapeita dodas tieši tādi vīrieši, kuriem piemīt spēcīgāks emocionālais potenciāls un kuri ir daudz godīgāki pret sevi. Pārējiem ir bail.

Terapija sniedz vīrietim unikālu iespēju izstāstīt citam cilvēkam savu dzīvi, būt emocionāli godīgam un zināt, ka turpmāk viņam nebūs par to kauns, padalīties ar noslēpumu, ko nozīmē būt vīrietim. Uz kādu laiku vīrietis kļūst pilnīgi izolēts no apkārtējiem. Daudziem vīriešiem terapija ir pārejas rituāls, atdalīšanās no mātes un iekļaušanās vīriešu pasaulē. Vīrieši ļoti bieži atzīst, ka ir pazaudējuši savus dievus, savu saikni ar dabu un paši savu ķermeni.

Bieži to sāpju dēļ, no kurām viņi cieš, tādus vīriešus pārmāc apbrīnojama klusēšana. Un atkarībā no sāpju iemesla apzināšanās, tā tikai pastiprinās. Viņi saprot, ka viņiem jāmācās pie gudriem, Vecajiem, un jācenšas pēc iespējas saprast savas dzīves jēgu. Bez tam, viņi saprot, ka jādziedinās ir pašiem; viņu sievas un draudzenes to izdarīt nevar. Tad viņi raud, izjūt naidu un niknumu, pieļauj baiļu iespēju. Kad tas viss beidzas, sākas izdziedināšanās.

Protams, ka lielākā daļa neatnāk pie psihoterapeita. Vai nu viņiem nav naudas, vai viņi baidās no tā briesmīgā tukšuma, ko varētu sajust sevī. Tai pat laikā viņi var vērsties pie citiem un nodot viņiem to, ko ir iemācījušies. Skolotājs ir cilvēks, kurš redz notiekošo no citas puses un var mums pastāstīt, ko tas nozīmē.  Kad vīrieši sapulcējas kopā, viņi daudz var pastāstīt viens otram. Bet kā atsevišķi indivīdi, viņi norobežojas viens no otra.

Diemžēl patiesus skolotājus var satikt bezgala reti, bet puikas vēl aizvien izjūt nepieciešamību, lai pieaudzis, gudrs cilvēks parādītu viņam veidu, kā iepazīt pasauli. Kas mācīs skolotājus? Atkārtoju: patiesība slēpjas tajā, ka mūsdienās nav kolektīvo pārejas rituālu, nav mītos balstītas pieredzes, kas palīdzētu vīriešiem veikt viņu ceļojumu. Tāpēc viņiem tas jādara individuāli.

4.     Riskējiet iemīlēt vīriešus

Cik skumji, ka vīriešiem ir maz transcendentālas saskarsmes, izņemot sports un karš. Cik reti vīrieši sastop viņiem emocionāli tuvu draugu – vīrieti. Draudzība starp vīriešiem parasti ir virspusēja atšķirībā no draudzības starp sievietēm. Vairums vīriešu ātrāk nomirs, nekā sāks apspriest savas bailes, impotenci, savas trauslās cerības. Viņu uzliek uz sieviešu pleciem savu emociju nastu.

Kā lasījumā par Jēzu – iemīli savu tuvāko kā sevi pašu, vīrieši iemācīsies mīlēt citus vīriešus, ja spēs iemīlēt sevi. Mūsu naids un niknums pret sevi projicējas uz citiem vīriešiem, no kuriem vēlāk vairāmies. Ja mēs atzīstam, ka esam atsvešinājušies no sava brāļa, jo baidāmies no viņa, bet baidāmies tāpēc, ka paši esam piepildīti ar bailēm, tātad mēs jau esam spēruši pirmo soli pretī mīlestībai. Mīlestības pretpols nav vis naids, bet bailes. Mums jāriskē iemīlēt pašiem sevi. Vīrietim ir ārkārtīgi grūti pieņemt sevi tādu, kāds viņš ir neveiksmju un baiļu priekšā.

5.     Izdziedinieties paši

Pilnīgi saprotami, ka vīrieši baidās būt atkarīgi, taču viņiem nevajag baidīties no vajadzības pēc rūpēm un uzmanības. Visi cilvēki vēlas, lai par viņiem kāds rūpējas un vīriešiem jāpieņem šī nepieciešamība. Un neatkarīgi no tā, kur viņi redz uzmanības un rūpju avotu – sievietē vai citā vīrietī, viņiem jāatzīst, ka vispirms viņi paši atbild par to, lai sevi pabarotu un par sevi parūpētos. Tad viņiem radīsies atbilstoša attieksme pret bailēm citu cilvēku priekšā un nepieciešamībā pēc viņiem.

Ja nepieciešamība pēc aprūpes ir arhetipiska, kas slēpjas attiecību ar māti aizsegā, mēs varam teikt, ka šī viņa kļūšana par vīrieti arī ir arhetipiska nepieciešamība, kuras apmierināšanai jānāk no tēva puses. Dēlam jāredz, kā tēvam attīstās attieksme pret iekšējo patiesību, kā viņš tiek galā ar kaunu un bailēm, cik viņš pārliecinoši saglabā līdzsvaru ar savu iekšējo feminitāti un kā viņš organizē apkārtējo dzīvi. Pārliecību par sevi nevajag jaukt ar tieksmi pēc varas. Varas spēles kastrē jebkuru vīrieti. Pārliecības par sevi jēga slēpjas tajā, ka cilvēks jūt sevī pozitīvu enerģiju, kas nepieciešama, lai atrisinātu uzdevumus, kurus tam piespēlē dzīve.

Tādus pašus jautājumus, kurus vīrietis uzdeva savam tēvam, lai saprastu viņu un izjustu viņa skumjas, katram vīrietim jāuzdod arī pašam sev. Kādas ir viņa personiskās traumas, centieni, neizdzīvotā dzīve. Katram vīrietim atkal un atkal jāuzdod sev jautājumi, atbildes uz kuriem, viņš gribēja dzirdēt no sava tēva. Neuztraucieties, ja pagaidām neatrodat atbildes savā sirdī . Mēģiniet darīt visu, lai jums iepatikts paši jautājumi un dzīvojiet ar tiem. Varbūt tad, pamazām, paši to neievērojot, jūs dzīvosiet atbildēs.

Tā, piemēram, vīrietim jāuzdod sev jautājums: no kā tieši es baidos un kāpēc nevirzos uz priekšu? Kādi būtiskākie uzdevumi man patiešām ir jāatrisina? Kāds ir manas dzīves aicinājums? Cik lielā mērā es varu savienot darbu ar savām dvēseles vajadzībām? Kā man veidot attiecības ar citiem un vienlaikus attīstīties pašam? Tad iestājas izšķirošais brīdis cilvēka dzīvē: viņš riskē. Būt vīrietim – nozīmē zināt, ko tu gribi, tad mobilizēt savus iekšējos resursus, lai sasniegtu vēlamo. Tāds skatījums varētu likties pārāk vienkāršs, taču tā tas ir. Jo sākumā cilvēkam ir ārkārtīgi grūti saprast, ko viņš vēlas.

Tieši šādu jautājumu uzstādīšana, kā arī uzņēmība klejojumu procesā ārējā un iekšējā pasaulē, pārvērš zēnu par vīrieti. Katram no mums kā iepriekš gribētos izjust mātes siltumu un rūpes un atrasties aiz tēva stiprā pleca, kas rādīja mums ceļu. Taču tas nav iespējams. Lai apmierinātu savas vajadzības, katram vīrietim jāatbrīvojas no savu vecāku kompleksa direktīvām un jāpieņem patstāvīgi lēmumi. 

Nikos Kazancakis: „Cilvēce kopumā ir mēslu kaudze; katrs no mums – arī. Kāds ir mūsu pienākums? Cīnīties, lai no mūsu miesas un dvēseles atkritumiem izaugtu un atplauktu mazs ziediņš”.

6.     Veiciet dvēseles ceļojumu

Vidēji statistiskais vīrietis joprojām ar riebumu attiecas pret savas dzīves apzināšanos, kamēr vien dzīve nepiespiež viņam mainīties, bet izmaiņas vienmēr izsauc trauksmi. Taču, kad viņš apzinās, ka izmaiņas, kuras pavada trauksme, ir labāk nekā depresija un niknums, ko izsauc ierobežojumi, izmaiņas viņam liekas daudz pievilcīgākas. Jungs norādīja, ka neiroze neizbēgami rodas tajā gadījumā, kad personības neierobežotās iespējas pakļaujas kultūras uzspiestajiem ierobežojumiem.

Esmu bieži redzējis, kā cilvēki kļūst neirotiski, tāpēc, ka apmierinājās ar nepilnīgām vai nepareizām atbildēm uz jautājumiem, kurus uzdeva dzīve. Viņi tiecās pēc panākumiem, stāvokļa sabiedrībā, veiksmīgas laulības, bet palika nelaimīgi, pat tad, kad to visu sasniedza.

Junga uzskaitītie nepatiesie mērķi un zelta elki atbilst rietumnieciskajam sapnim par panākumiem. Tai pat laikā, vīrieši nejūtas veiksmīgi, pat, ja sasniedz šos mērķus un upurē tos elkiem. Viņi izjūt trauksmi, kaunu un vientulību. Bet kāpēc mums dzīvot uz šī planētas, ja nemēģinām sevi iepazīt? Vīrieši ir pārstājuši uzdot nepieciešamos jautājumus un tāpēc turpina ciest līdz nāvei. Bet viņi var izglābt sevi, tikai atdzīvinot savā dvēselē iekšējā ceļojuma sajūtu. Viņiem tas vienkārši ir jādara, jo citas izejas nav.    

Veicot iekšēju darbu, vīrieši varēs uzmanīgi paskatīties uz apkārtējo pasauli. Vairākums vīriešu pašapliecinās, veicot ārējas aktivitātes, bet vienalga neizjūt savu nozīmību, pat, ja sasniedz panākumus. Šī darbība nepieciešama savas identitātes nostiprināšanai, ja nav veikts pietiekams iekšējs darbs. Kā norādīja Albērs Kamī, bez darba dzīve pūžņo, bet, ja darbā neieliek dvēseli, dzīve smok un mirst. Pat, ja mums nav iespējas ignorēt dzīves materiālo pusi, mums vienalga jābūt pārliecinātiem, ka mūsu darbs dod dzīvei jēgu. Tas nozīmē, ka vīriešiem no jauna nākas izlemt, kas viņi ir un kam tērē savu dārgo enerģiju.

Lai vīrietis sevi izglābtu, viņam jāatjauno dvēseles klejojumi. Viņam no jauna jāiemanto spējas ieraudzīt sevi bezgalīgajā un mūžīgajā pasaulē, kas ir daudz plašāka par viņu aptverošo pasauli. Jungs uzdod jautājumu, kurš jāadresē arī katram no mums pašam:Vai viņš ir saistīts ar bezgalīgo vai nē?  Ja mēs saprotam un jūtam, ka šeit, šajā dzīvē, mums ir saikne ar bezgalīgo, mūsu vēlmes un uzstādījumi izmainās. Galu galā mēs kaut ko esam vērti, ja tikai par kaut ko sevi uzskatām, bet, ja nē, tad mūsu dzīve ir nodzīvota velti.

Prasība veikt ceļojumu nav narcisisma attaisnojums. Vīrietim aizvien jāpilda pienākumi, kurus viņš ir uzņēmies attiecībā pret citiem, lai būtu atbildīgs. Veikt ceļojumu dvēseles pasaulē nozīmē palīdzēt dabai, dzīvot cilvēku un noslēpumu dēļ, kuri pārvērš mūsu dzīvi par vienreizēju eksperimentu.

7.     Piedalieties „revolūcijā” – radikālu izmaiņu procesā.

Vēsturiskā plānā izmaiņas notiek tad, kad kultūra kļūst vienveidīga. Tad kompensācija rodas katra cilvēka bezapziņā, kuri dzīvo ar šo kultūru. Tā izpaužas tādējādi, ka cilvēks saņem intuitīvas atklāsmes dāvanu, citiem vārdiem sakot, cilvēks izvelk no zemapziņas noliegtās vērtības.

Katrs no mums ir daļa problēmas un individuālā līmenī – daļa tās atrisinājuma. Kamēr nekļūsim brīvi, nekas nemainīsies.

Pienācis laiks beigt melot, laiks nostāties pretī tiem, kas saka, ka vīrietis ir tas, kurš valda pār citiem vīriešiem, sievietēm un bērniem. Laiks nostāties pretī tiem, kas pazemo citus: briesmīgiem fanātiķiem, viltus politiķiem un tiem līdzīgiem.

Pievienošanās revolūcijai pavisam nenozīmē cīņu par savu zupas bļodiņu. Tas nozīmē, ka cilvēks kļūst godīgs attiecībā pret savu dzīvi. Revolūcija sākas „mājās”, iekšējā pasaulē.

Kad cilvēki iznāk no Saturna ēnas, kad viņi atsakās no sabiedrības gaidām un meklē savu ceļu, atgriežas taisnīgums. Jā, vēl liela daļa vīriešu jūtas apspiesti; viņi atspēlē savas sāpes, apspiež citus vīriešus, pazemo sievietes un dara pāri bērniem. Protams, ka te nevar būt runas par taisnīgumu. Taču katram no mums ir pienākums to atrast – vispirms savā sirdī, bet tad tālajā ceļā, kas ved arvien tālāk.

****

P.s. Sirsnīgs paldies Intai par tulkojumu!

Par partnerattiecībām Jaunajā laikmetā

Vakar satikos un grāmatai intervēju kādu, manuprāt, ļoti viedu astrologu, ko es dēvētu vairāk par

filozofu- Ediju Spāri. Mūsu sarunas tēma bija partnerattiecības jaunajā laikmetā, visas sabiedrības un katra atsevišķa indivīda izmaiņas šajā laikā... Kurp ejam, un kā atrast harmoniju un laimi, pielāgojoties jaunajam, nevis mēģinot turpināt ''šļūkt vecajās kurpēs'', apgalvojot, ka atgriešanās pie aizgājušā laika mācībām, ir pareizā izvēle...

Abi pārrunājām dažādus viedokļus un uzskatus par to, ka līdz šim esam jutušies neērti, ar savu viedokli atrodoties zināmā opozīcijā, un runājuši par to salīdzinoši šaurā lokā.

Vakar ieraudzīju žurnālā ''Praktiskā astroloģija'' L.Šīronas rakstu, kas sasaucas ar slavenā astrologa P. Globas rakstu par jauno laikmetu, ko zemāk pārdomām par tēmu, iztulkoju arī es... Tātad pirmās bezdelīgas līdz ar pavasari izlido, lai beidzot sāktu nedaudz skaļāk runāt par neērtajām patiesībām :)

Es pati šo tēmu esmu aprakstījusi jaunajā grāmatā (iznāks maija pirmajā pusē) ļoti pamatīgi. Šodien piedāvāju tikai nelielu ieskatu tēmā:

Partnerattiecības un sievietes loma Jaunajā Laikmetā

Daudz vieglāk ir aprakstīt un analizēt to, kas bija un ir pašlaik, nekā prognozēt to, kas būs nākotnē. Šajā nodaļā es apkopoju viedokļus, kas ir līdzīgi tam, ko sajūtu es pati. Nākotne nav noteikta un paredzama, - mēs to radam ar katru savu šī brīža izvēli.

Sabiedrības, visu tās procesu un arī cilvēces kopumā attīstība ir cikliska. Ik pa laikam mēs piedzīvojam strauju izaugsmi, lai atkal ieslīgtu recesijā, piedzīvotu krīzi un dzimtu no jauna citā kvalitātē. 

Šobrīd mēs atrodamies laikā un vietā, kad viens laikmets, ēra ir beigusies un sākas nākamais. Nekad šī nomaiņa nemēdz notikt vienā dienā, kā jaunais gads kalendārā. Šāda mēroga pārmiņas prasa pat gadu simtus, jo jānomainās vairākām paaudzēm, sabiedrības struktūrai, ideoloģijai un vērtībām.

.......

Manas sajūtas, vērojumi un atziņas lielā mērā sakrīt ar to, ko Kosmosa enerģiju sakarā vēsta astroloģija- katrā laikmetā sievišķās un vīrišķās enerģijas ir izpaudušas atšķirīgus vibrāciju toņus un pustoņus...Tālāk es piedāvāju iepazīties ar astrologa P. Globas laikmeta enerģiju analīzi, un sievietes lomas katrā no tiem, raksturojums.

Katrs laikmets nes sevī tā zīmei un vibrācijām atbilstošu izpratni par visiem procesiem, kas notiek sabiedrībā.

''Vīrietis Ūdensvīrs ir jaunā laikmeta simbols, ko raksturo šādi jēdzieni: neparedzamība, brīvdomība, atklātība, iecietība, novatorisms, kas arī raksturos vīrieša ideālu. Katra laikmeta ideālo sievieti raksturo pretējā zīme horoskopa aplī, kas Udensvīra gadījumā ir Lauva. Pretējās zīmes, it kā papildina viena otru, kompensējot tās īpašības, kas trūkst, līdzīgi kā tas notiek arī partnerattiecībās.

Ūdensvīra laikmetā sievietes arvien vairāk jutīs sevī tieksmi un vēlēšanos izpaust pretējās solārās zīmes-Lauvas, īpašības. Tieši sievietes individualitāte var kļūt par jaunās ēras vēstures dzinējspēku. Sievietes pamazām pavisam izies no vīrieša pakļautības, bet kardinālās feminisma idejas transformēsies līdztiesībā, cieņā un pilnvertīgā sadarbībā.

Lai arī Ūdensvīra zīmes enerģijas, grieķu mīts par Udensvīra zvaigznāja rašanos un Urāna, kā valdošās zīmes, ietekme, kas norāda uz zināmu dzimumu lomu izplūšanu, homoseksuālu attiecību un dažādu dīvainību palielināšanos sabiedrībā, tomēr diezvai brīvdomība šajā jomā ņems virsroku pār tradicionālām pāru attiecībām. Jāņem gan vērā, ka Urāns ir brīvības planēta, bet Udensvīrs, ko tā vada, ir draudzības un patiesas saprašanās zīme, kas balstās uz cieņu un partneru vienlīdzību. Tādēļ nebūtu nekas pārsteidzošs, ja uzskati pa ģimenes institūtu kā tādu, kardināli mainītos un tiktu pārskatīti. Visdrīzāk, kā Jaunajā laikmetā, atteicības starp vīriešiem un sievietēm vairs nebalstīsies uz vēlmi pakļaut vienam otru, kā tas bija agrāk, bet gan uz līdztiesības, partnerības, savstarpējas sapratnes un garīgas vienotības ideju.

Jebkuras zīmes vīrieši arvien vairāk sāks izpaust Ūdensvīra īpašības un ideālā sieviete šādam vīrietim būs tā, kas izpaudīsies kā īsta Lauvene. Runa iet par arhetipiskajām īpašībām, ko izpauž abas šīs zīmes. Pastāv iespēja, ka sievišķais pirmsākums nākotnē kļūs pat aktīvāks nekā vīrišķais, jo Lauva ir uguns, bet Ūdensvīrs- gaisa zīme. Saule, kas ir dzīvības enerģijas avots Lauvā ir mājās, bet Udensvīrā - izsūtījumā. Tas nozīmē, ka daiļā dzimuma pārstāves arvien vairāk centīsies izpaust savu individualitāti, atvērt visu savu radošo un fizisko potenciālu. Jaunā laikmeta sievietes ideāls - tā ir efektīga aktrise, kas aktīvi izpauž savu radošo pirmsākumu, demonstrējot pašas individualitāti, pārliecinātību par sevi, savu spēku un intelektu. Šādas sievietes ir pašpietiekamas un pašrealizētas, viņas nealkst pēc kāda, kas rūpētos par viņu apmaiņā pret kaut kādu mistisku drošības sajūtu. Materiālā neatkarība no vīriešiem un pārticība priekš nākotnes sievietēm kļūs par normu un mērķi, jaunajās enerģijās viņām tas izdosies daudz vieglāk.

Lai atbilstu Jaunā laikmeta prasībām, sievietei jābūt ļoti radošai, jo Lauvas zīme simbolizē ne tikai spēku un sava veida karaliskumu, bet arī cilvēka radošo dabu. Tieši radošums ir tas, kas izpauž mūsos dievišķo pirmsākumu, kas liek meklēt pasaulē skaistumu un harmoniju. Un tieši Lauva ir skaistuma, mīlestības un radošās realizācijas zīme, kas savā visaugstākajā izpausmē kļūst par īstenu Radītāju, kurš dāsni dalās savā neizsīkstošajā saules enerģijā ar apkārtējiem, nesot pasaulē siltumu, skaistumu un harmoniju. Spilgtās nākotnes sievietes, kam bez ārējā skaistuma un pievilcības, piemitīs arī dziļš, vieds prāts un talanti, pa īstam var kļūt par galveno vēstures virzošo faktoru.

Jāpiebilst, ka jaunā tipa sievietes mājas un sadzīves lietas uztvers kā apgrūtinājumu, jo Vēzis (kas atbild par mājām, sadzīvi, ģimenes pavardu) Lauvai ir 12 zīme, kas simbolizē važas, atkarību un nespēju izpaust sevi. Brīvību savukārt, Lauvenes meklēs kontaktos, komunikācijā un ceļojumos ( Dvīņi ir 11, brīvības zīme Lauvai), visādi cenšoties paplašināt māju robežas, ko vairāk sāks uztvert kā cietumu, nevis jā cietoksni.

Aizejošajā Zivs laikmetā, sievietes ieņēma pakļautu lomu attiecībā pret vīriešiem. Viņu radošais potenciāls tika apspiests un vēsturē ir salīdzinoši ļoti maz sieviešu vārdu filozofu, komponistu, rakstnieku, mākslinieku un matemātiķu vidū. Kāds ir iemesls? Vai tiešām Dievs būtu apdalījis sievietes ar talantiem, atstājot tām tikai ārējo skaistumu? Protams, ka nē. Iemesls tam ir kosmiskās enerģijas Zivs laikmetā, saskaņā ar kurām sievietes iemiesoja Zivs zīmei pretējo - Jaunavas zīmes arhetipu, kas simbolizē pienākumus, kalpošanu un pakļaušanos. Ideāls Zivs laikmeta sievietes tēls bija Jaunava Marija- tīrības, nevainības, laipnības un visa piedošanas simbols. Patriarhālās sabiedrības sociālas attiecības nolika sievieti pakļautā stāvoklī, pieprasot no viņām tādas īpašības kā pieticība, pieklājība, ieturētība, čaklums,- tipiskas jaunavas zīmes īpašības. Nevainība (jaunavība),- lūk, kas tika visaugstāk vērtēts, izvēloties līgavu.

Nekā tāda nebija vēl iepriekš Auna ērā, un vēl jo vairāk Vērša ērā. Šajā, Ūdensvīra ērā tāds tikums kā nevainība, ir devis vietu pavisam citām prioritātēm. Seksuālā brīvība un sievietes pašizpausme visās sfērās tāda, kāda tā ir tagad, bija neiedomājama Zivs ērā, kad sievietes ideāls bija tikumīga, kārtīga saimniece, kristiete vai arī daudzbērnu māte, ģimenes pavarda sargātāja musulmaniete.

Ideāla sieviete Auna ērā bija tā, kura arhetipiski iemiesoja Svaru zīmes sievieti- galanta, līdzsvarota, izsmalcināta, rafinēta sieviete, kuras aukstais skaistums vislabāk harmonizēja Auna ēras vīriešu aktīvo un rupjo spēku. 

Pavisam savādāk lietas notikās Vērša ērā, kas bija Ēģiptes, Senās Indijas, Babilonijas un Šumeru kultūras uzplaukuma laiks. Tieši Vērša laikmetā aizsākās tempļu sievišķības priesterieņu mistērijas un citi senie mīlestības kulti, kuru atskaņas vēl tagad pastāv dažādos pagāniskajos auglības rituālos, un mūsdienu šamaniskajās praksēs. Toreiz sievietes tēls iemiesoja Skorpiona arhetipiskās īpašības, kas tradicionāli tiek uzskatīts par pašu seksuālāko no zodiaka zīmēm. Tajā laikā ne par kādu nevainības kultu, kas tika celts uz pjedestāla kristietības laikmetā, pat runa nevarēja būt. Ištaras dievietes kults Babilonijā, Izīdas- Ēģiptē, Šakti kults - Indijā saistījās ar rituālo seksu, orģiju vieda kalpošanas rituāliem utml. Jau no astoņu gadu vecuma meitenes atdeva tempļos mācīties mīlas mākslu, lai, sasniedzot gatavību, templī varētu atdot savu nevainību svešiniekam par godu kādai dievībai. Vērša ērā seksuāli brīvas, atvērtas sievietes tēls tēls iemiesoja tā laika izpratni par sievišķību un bija vispārpieņemts.

Katrs laikmets formē sava veida ideālas sievietes tēlu vai stereotipu, kas atbilst tā laika garam un sabiedrības uzskatiem, kura arī savukārt atrodas konkrētā savas attīstības etapā. Galvenā iezīme, kas formē vīriešu un sieviešu arhetipiskās tendences vienā vai otrā laikmetā, ir polaritātes un pretējības princips, ko iemieso ideālais vīrietis un ideālā sieviete. 

Tādēļ Ūdensvīra laikmetā sievietes izpaudīs Lauvas zīmes īpašības. Un, nedod Dievs, kaut kam traucēt šo dabisko lietu kārtību. Jo, ja sievietes turpinās palikt Jaunavas,- pieticīgas mājsaimnieces, ikdienas sadzīvisko darbu izpildītājas, kuras ne uz ko vairāk nepretendē,- tas novedīs pie nopietnas disonanses vēsturisko procesu gaitā. Jaunavas zīme ir iznīcinoša priekš Udensvīra , un tieši tādēļ nākotnes sabiedrība nevar funkcionēt pēc bišu stropa principa, un sievietes nevar palikt darba bites, kas apkalpo karalienes- mātes, izmantojot vīriešus, kā donorus-tranus, kā tas bija agrāk vai ir vēl joprojām. Šāds sabiedrības strukturizācijas princips, strikta hierarhija ir absolūti nepieņemama Ūdensvīra laikmetā, kas simbolizē iekšēju un ārēju brīvību ( pēc P.Globas)

Tu droši vien domā, kā visi ši pārmaiņu vēji ietekmēs ģimenes, pāru attiecības? Kas sagaida tradicionālo ģimeni, kā izmainīsies partnerattiecību modeļi nākotnē?

Pirmkārt, ir jāsaprot, ka izmaiņas skars pilnīgi visas attiecības starp cilvēkiem, dažādām sabiedrības kopām un valstīm. Tas notiks visos līmeņos un visās sfērās- ekonomikā, politikā un sabiedrības indivīdu starpā. Mainīsies (jau mainās) attiecības starp vecākiem un bērniem, politiķiem un vēlētājiem, skolotājiem un skolniekiem, valsti un sabiedrību, un, protams, ka tas nevar neskart katras atsevišķas partnerattiecības.

.....

Fragmenti no intervijas ar Ediju, kurš nedaudz savādākā griezumā skatās uz partnerattiecībām, norādot, ka Ūdensvīra enerģiju ietekme (vēlme pēc brīvības, novatorisma) izpaudīsies uz abiem dzimumiem, kas partneros meklēs Lauvisko (spožumu, harizmu, personību).

Vairāk grāmatā, bet visa intervija pēc iznākšanas būs blogā.

''Tagad daudzi pievēršas vēdiskajam un meklē vecos principus: ''vajag atgriezties, jo bija kārtība un skaidrība'', Skaidrība bija. Par kārtību varam diskutēt, bet bija skaidrība. Bija skaidri spēles noteikumi. Tagad spēles noteikumu nav- tev ir jāizvēlās, kas tieši tev der. Kas būs tava pamatvērtība, lai tu varētu sadarboties ar pārējiem cilvēkiem...

Jo Ūdensvīrs tā ir brīvība. Tu vari darīt to vai šito. Nav vairāk stingri noteiktas lomas- tāpēc sievietes tagad var izvēlēties cilāt stangu... Ja viņas to grib, jo viņām tas liekas forši. Bet tā ir brīva izvēle, ko piedāvā Ūdensvīra laikmets. Cits jautājums, vai tavs organisms un prāts ir tam gatavs.

....

Katrs prasīs sev blakus personu, kas ir lauva, karalis, Es varu veidot atteicības tikai ar to, kas ir īsta personība. Es nevaru veidot attiecības ar cilvēku, kas nav personība. Kurš pats īsti nezin, ko viņš grib un, kas viņš tāds būs, un ko viņš dzīvē grib panākt. Tikai tad, kad es zinu, ko tu gribi, pēc kā tiecies, es varu to akceptēt- tas ir forši, es varu samīlēties tevī... Ja es redzu, ka tu neesi personība- tad tā ir tā pamatproblēma, kur atrast normālu vīrieti vai normālu sievieti. Tik daudzi neveido attiecības šodien un vienīgā viņu bēda, viņu sūdzība ir tajā, ka  visi normālie vīrieši un sievietes ir aizņemti. Jo daudzi reāli neiet šim laikmetam līdzi, viņi nekļūst par personībām, viņi nepierāda sevi, viņi gaida, kad viņu aizstums, kā Zivs laikmetā- Dievs, partija teica: tev jādara tas un tas.. tev ir jāizpilda... Tagad tas ir beidzies- ir šī personības veidošana...Kad abi to būs izveidojuši (sevi par personībām)- viņi satiksies un radīs jaunu modernu veidojumu, kur varbūt viens kādu laiku pasēdēs mājās ar bērniem, tad atkal otrs...un tā ar visu...''

Katrs pāris vienosies par lomām, kas būs viņu partnerattiecību iekšpusē, nevis pēc ārēji diktētā (sabiedrība, senās garīgās mācības, kursi, semināri, Guru, utml). Šis laikmets, kas nāk, prasīs katram realizēt pašam sevi, un ļoti dažādās jomās un plānos. Gan materiālajā, gan garīgajā. Pie tam neatkarīgi no dzimuma. Kas sevi attīstīs, pilnveidos, radīs, virzīsies uz priekšu, tam ir izredzes sasniegt ļoti daudz- gan attiecībās, gan sabiedrībā, gan individuāli. Kas stāv uz vietas, vai gaida instrukcijas...nu...paši saprotiet :) Tas ir arī ļoti saistīts ar individuālo enerģijas apjomu, ar ko katrs spēs vai nespēs sevi piepildīt un dalīties...

Pamatīgi par šīm tēmām grāmatā :)

Lai skaists pavasaris!

Inta

Vēlmes un atmiņas, jeb dzīvot šeit un tagad

Nesen biju P.Kļavas lekcijā, kur visa cita starpā, viņš retoriski vaicāja: ''Vai cilvēks var būt laimīgs, ja

viņam ir atmiņa? Svētiem cilvēkiem nav atmiņas. Atmiņa ir lāsts...'' Protams, šo citātu nevajag uztvert burtiski, bet tas satur milzīgu gudrību.

Atmiņas satur informāciju, kas mūs turpina ietekmēt visu dzīvi. Paradoksālā kārtā, cilvēki vairāk atcerās slikto, sāpīgo un skumjo. Tās seko kā ēnas, ik palaikam izceļoties virspusē un atkal paraujot vaļā vecās rētas. Tendenci kavēties atmiņās ir ļoti grūti izskaust sevī. Viss ir kārībā ar skaistajām atmiņām, bet biežāk mēs domās kavējamies pie sāpīgājām, kas reāli pazemina mūsu vibrācijas un atņem dzīvības enerģiju.

Daudzi cilvēki, kas iet transformācijas ceļu, ievēro, ka viņu atmiņas pamazām dzēšās. It kā līdz sklerotiskajam vecumam vēl tālu, bet atmiņas pamazām zūd. Arī man ir nodzēsti veseli bloki ar bērnības atmiņām, un dzēšās vēl joprojām. Šķiet, ka tas cilvēks, kas dzīvoja desmit gadus atpakaļ, uz ko es skatos bildēs albumā, ir kāds cits. Un tā arī ir. Es dzīvoju citā realitātes frekvencē un tas, kas es biju agrāk ar mani ir pavisam mazā rezonansē. Saka, ka mēs izmantojot tikai 5% savu smadzeņu resursu, tādēļ ir taču daudz vietas atmiņām un informācijai, bet nē,- mūs atbīvo no tā, kas mums nav vajadzīgs. Esmu lasījusi ļoti daudz jau kopš sevi atceros, bet pēdējie desmit gadi,- tā ir izzinošā, filozofiskā, ezotēriskā un garīgā informācija. Bija gadi, kad lasīju 3-5 grāmatas nedēļā. Reizēm sajuka autori un nosaukumi, bet es biju kā informācijas enciklopēdija un par katru tēmu varēju izdot ārā kādu citātu. Tagad smaidu, jo saprotu, cik daudz laika un enerģijas visam šim procesam veltīju! Un saprotu, kādēļ mani tagad tik intensīvi atbrīvo arī no informācijas. Jo tā traucē.

 Prāts un Ego izmanto informāciju, lai strīdētos ar Sirdi!!!

Aizmirsti visu, ko tu līdz šim esi mācījies. Šodien tu vari sākt raudzīties uz pasauli pavisam savādāk. Šodien var dzimt jauns sapnis.

Tu pats esi radījis sapni, kurā dzīvo. Tu jebkurā brīdī vari sākt raudzīties ar pavisam citām acīm. Tu vari radīt elli, tu vari radīt debesu valstību. Kāpēc gan nesākt sapņot citu sapni? (D.M.Rīzs ''Četras vienošanās'')

Līdzīgi ir ar vēlmēm, kas zog tavu domu enerģiju, virzot to kaut kādā izdomātā nākotnes laimes avotā. Vēloties, tu virzi savu enerģiju un vari materializēt savu vēlmi, bet ļoti bieži tu nonāc savu vēlmju gūstā. Vēlmes atņem enerģiju, atņem iespēju izbaudīt šo brīdi, dzīvot šeit un tagad (tāpat kā atmiņas), un, galvenais, ko vēlmes dara, tas ir padara tevi nelaimīgu.

Tieši nerealizētās, nepiepildītās vēlmes, ir tās, kas rada diskomfortu un liek cilvēkam justies nabagam, neveiksminiekam un muļķim. Labāk izvēlies sapņot! Sapņot un atlaist savu sapni, nododot Debesu izpildkomitejai. Ja tas atbilst tev- tas noteikti piepildīsies!

Padomā, pirms kaut ko vēlies. Ļoti iespējams, ka tava vēlme piepildīsies, un tad tu cietīsi. Tieši tas arī notiek ar bagātnieku. Viņš bija nabags kādreiz, līdz sāka vēlēties kļūt bagāts. Viņš vēlējās un vēlējās, kamēr viņa vēlme netika apmierināta. tagad viņš ir nelaimīgs, tagad viņš raud, žēlojās un saka: ''Visu savu dzīvi es krāju nekam nevajadzīgas mantas, un tagad vienalga esmu nelaimīgs!'' Bet tā bija viņa vēlme. Ja tu vēlies zināšanas, tad šī vēlme tiks piepildīta. Tava galva var kļūt par milzīgu bibilotēku, kas piebāzta ar svētajiem rakstiem. Bet arī tad galu galā tu raudāsi un kliegsi: ''Vārdi, vārdi un vārdi, nekā nozīmīga vai svarīga. Un es esmu pa tukšo iztērējis visu savu dzīvi. '' (Ošo)

Es vakar nogāju daudzus kilometrus, staigājot pa vēl piesnigušiem lauku ceļiem. Pavasara saule tā sildīja, ka bija pat karsts. Tad es iebridu mežā, starp milzīgiem kokiem, vietā, kur iespīdēja saulīte un apgūlos sniegā, vērojot atkal tik zilās debesis. Lūk, tā ir laime! Laime būt šeit un tagad, vērot debesis un koku galotnes, dzirdēt, kā kūst sniegs un putniņi dzied pavasara dziesmu. Būt šeit un tagad, sajust kā laimes sajūta piepilda krūtis un asara norit pār vaigu, sajūtot pateicību par dzīves brīnumu. 

Laime nav atkarīga no tā, cik gudrs tu esi, vai no tā, cik daudz tev pieder. 

Laimi nevar piedzīvot, kavējoties atmiņās vai ražojot vēlmes. Laime ir tas, kas tev ir tagad, kad tu izbaudi, priecājies un pateicies par to.

Fragments no jaunās grāmatas, 2016.gada 13.marts

Pārprastā sievišķība

Kad 2011.gadā sāku pievērsties pati savai sievišķībai, izprast sievišķās enerģijas būtību un principus,

abu enerģiju mijiedarbību, tolaik Latvijā nekādu kursu un semināru par šo tēmu nemanīju. Būros pati un strādāju ar sevi pati, izprotot, izmēģinot meditācijas un prakses, līdzvarojot vīrišķo un sievišķo enerģiju pati sevī.

Tā kā tā tolaik bija man pašai aktuāla tēma, arvien vairāk tā ienāca manos citos semināros un nodarbībās, līdz es sapratu, ka ir pienācis laiks šo tēmu nodalīt. Esmu darītāja, tādēļ paralēli teorijai uzreiz metos praksēs, radās Meiteņu Dienas, kurās gūtās atziņas, pieredze un izpratne bija par pamatu arī  Latvietes Karmas dzimšanai.

Vienmēr esmu jebkuru tēmu skatījusi no garīgās psiholoģijas viedokļa, tai skaitā arī sievišķības tēmu. Kaut gan es salīdzinoši maz runāju par sievišķību (bet gan vairāk par sievišķo enerģiju, kas nav viens un tas pats) un visu to, ko mēdz saprast vai pabāzt zem šī termina.

Ir Dievišķā enerģija, kura var izpausties dažādos veidos, tai skaitā- Iņ&Jaņ, sievišķais un vīrišķais. Izpratne par šo enerģiju kvalitātēm, izpausmēm un līdzsvarošanu dzīves kvalitātes uzabošanai- lūk, tas bija viens no manas filozofijas, pētījumu aspektiem. Saistībā ar Dvēseles uzdevumiem.

Jau no 2012 gada sievišķības tēma uzsāka savu uzvaras gājienu, un nupat teju katrs treneris/koučs/lektors/guru/skolotājs māca/pārdod citiem savu versiju par tēmu.

No vienas puses es priecājos, ka beidzot šie tēma ir pacelta virspusē un sievietes pašas jūt, ka neatrodas līdzsvarā un patiesi vēlās sevi sakārtot, bet no otras puses, es vēroju to apjukumu, kas viņās rodās dodoties no viena semināra uz otru, no vienas grāmatas pie otras...

Lai arī es apzinos šīs tēmas nozīmīgumu, tomēr redzot, ka tā ir pārvērsta par fastfoodu, plaša patēriņa preci un produktu, man gribās bēgt...

Tīri cilvēciski rodas vēlme nebūt saistībā ar to visu, kas notiek. Tādēļ es izvēlos iet tālāk, pa sievišķo enerģiju runājot vien kontekstā ar mūsu Dvēseles ceļu.

Gan ''modernā psiholoģija'', kas pārsvarā Cosmopolitan tipa žurnālos un internetmedijos, māca sievieti, kā būt seksīgai, kā apmierināt vīrieti 100 veidos, kā atbilst kaut kādiem standartiem (ne smagāka par 65kg, ne vecāka par 35gadi, utt.)... Īsumā, kā padarīt sevi iekārojamu, lai dabūtu jebkuru vīrieti, un pēc tam manipulēt ar vīrieti, lai viņš darītu to, ko tu vēlies... (lai tev nekas nebūtu jādara).

Tātad vīrietis ir tēviņš, kurš domā un rīkojas tikai un vienīgi instinktu līmenī ( pirmās divas čakras). Ja iekārdināsi, būsi profesionāla gultā, atbilstoša skaistuma standartiem (Diez kas tos radījis?), tad viņš dancos pēc tavas stabules, apbērs ar dāvanām un tu varēsi cauras dienas lakot nagus...

Gan it kā vēdiskās (!?) zināšanas, (jo, kas gan tās oriģinālā, vai kvalitatīvā tulkojumā ir studējis?), kas tomēr runā par sievišķās un vīrišķās enerģijas atšķirībām(tiktāl piekrītu), arī māca, kā uzvesties un rīkoties, lai sieviete panāktu savu (arī vīrietis) - tikai jau atrodoties savās enerģijās, proti padevība, kalpošana, mājīgas vides radīšana, zupas vārīšana utt. Vai Vēdas runā par sievietes dvēselisko pašrealizāciju? Vai tikai par realizēšanos, kā vīrieša atbalstam, mīļākajai, saimniecei un mātei? 

Īstenībā tas varbūt bija baigi pareizi tos tūkstošus gadus atpakaļ. Bija radīta mācība, kas sievietei ļāva maksimāli harmoniski justies patriarhālajā laikmetā. Sēdēt klusā apmierinātībā un neko negribēt, kamēr veči iekaro pasaules? Mēs tā varam filozofēt, bet kā viņa īstenībā jutās? 

Vēsture atceras un apbrīno tās sievietes, kas lauza stereotipus, pasūtīja pie velna sabiedrības rāmīšus un nosacījumus, kuras uzdrošinājās sekot savai pārliecībai... Varbūt viņas nesaprata, nosodīja, vai pat vajāja, bet viņu vārdi ir ierakstīti vēsturē. Starp citu, tieši viņām pie kājām bija visvairāk vīriešu... Un ne jau tikai pēc viņas ārējiem dotumiem vai kulinārijas prasmes viņi tiecās...

Spēcīgi vīrieši vēlas spēcīgas sievietes...nevis otrādi. Pie nosacījuma, ka katrs izpauž savu spēku.

Abi dzimumi, kas ir jau izgājuši kādu attiecību un dzīves skolu, nevēlās vairs manipulāciju un darījumus savās attiecībās.

Viņi vēlās partnerību, kas ļauj būt pašam, sadarboties, vienlaikus, ļaujot Dvēselei būt brīvai.

Mūsdienu attiecības ir lielākoties manipulatīvas. Un manipulāciju reklamē gan mediji, gan psihologi, gan autori, pat daudzi ''garīgie guru''... Pie tam pasniedzot to Mīlestības mērcītē.

Kur ir manipulācija, tur mīlestība nevar būt principā...

Ir semināri, grāmatas un pulciņi, kur māca seksa tehnikas, seksīgas veļas darināšanu, staigāšanu uz augstpapēžu kurpēm un citas vīriešu savaldzināšanas tehnikas.

Ir semināri (grāmatas, publikācijas, lekcijas), kas runā par tradicionālajām ģimenes vērtībām un sievietes vietu tajā.

Kā, lai saprot, kur doties?

Ne pie manis, ja vēlies dabūt gatavas receptes, jo es runāju par jauna veida attiecībām, par dvēseļu radiniekiem, par kopradīšanu, par Dvēseles ceļu un uzdevumiem, tai skaitā arī attiecībā uz šai dzīvei izvēlēto un pretējo dzimumu. Jā, un par pamatīgu priekšā stāvošu darbu. Jo vispirms mēs esam Dvēsele, un tikai pēc tam Sieviete... Pie manis ir daudz neērtu patiesību...

Bet, aizdomājoties no otras puses, droši vien tas, ka tu ej (vienalga, kaut uz stripdance, vumfit, vai uz kādu raganu skolu, utt.) ir labāk, nekā, ja tu neietu nekur. Jo tu ej. Tātad meklē. Un, saka taču, ka tas, kas meklē, agri vai vēlu atrod. Visi mēs esam staigājuši līkumainas taciņas :)
Katra no mums var izvēlēties, kurā līmenī ar sevi strādāt, un kurā atrasties. Iespējams, ka katrā ir vajadzīgi arī savi kursi un skolotāji. Dvēseles ceļš ir iet uz augšu, tā kā visi mēs nonāksim līmenī, kur vairs nav manipulācijas, izmantošanas un ierobežojumu. Ja ne šajā, tad kādā citā dzīvē :)

Bet, kur dodas sabiedrība kopumā, tas ir skumjš jautājums. Pārdomām zemāk ievietoju grāmatu sarakstu (krievu val.) sievietēm un vīriešiem no kāda populāra e-resursa. Pieprasījums rada piedāvājumu, tātad šīs tabulas raksturo sabiedrības pieprasījumu. Pietiekami daiļrunīgi, lai neprasītos pēc komentāra.

10.02.2016

Pieredzes medu vācot

Ir cilvēki, kuri patiešām iedvesmo. Kuriem piemīt īpaša harizma, starojums, skaistums.Visbiežāk

tie ir cilvēki, kas nebaidās būt paši un dzīvot pa īstam. Ļauties, lai dzīve tos ved, mainīties, pamēģināt

visdažādākas lietas. Viņi izbauda dzīves piedāvātas iespējas, nebaidoties vai tiekot pāri bailēm, ko teiks citi, vai viņus sapratīs vai nē...

Pirms inkarnēties, atnākt šeit uz zemi, mēs esam vienota, vesela garīga Gaismas būtne ar individualizētu apziņu, vibrāciju līmeni un pieredzi. Varbūr vēl jauna, bet varbūt jau daudz apguvusi- sena un vieda :)

Mūsu pieredze, senums ir arī vibrāciju līmeņa rādītājs. Jo pieredzējušāki, jo spožāki :)

Tāds arī ir inkarnēšanās mērķis- nākt pēc pieredzes.

Garīgās būtnes viena daļa atdalās un inkarnējās fiziskajā ķermenī, un mēs to saucam par Dvēseli. Otra daļa paliek ''Augšā'', un tiek saukta par Augstāko ''Es'' vai Garu. Pēc Dr. Ņūtona aptuveni 40-60% ir tā daļa, kas nāk uz fizisko realitāti. Ķermenis ir vien garīgās enerģijas nesējs, trauks, instruments, ar kuru mums jāiemācās harmoniski mijiedarboties... :)

Bet ne par to ir šoreiz stāsts.

Stāsts ir par vienu no galvenajiem Dvēseles (un Gara) mērķiem. Vai esi aizdomājusies, kādēļ Garīgajam Man ir jānāk, jāsūta daļa no sevis uz šo materiālo, blīvo pasauli, kura ir tik tālu no Mīlestības un Gaismas pasaules, kur esmu radusies?

LAI GŪTU PIEREDZI.

Pēc iespējas vairāk un pēc iespējas kvalitatīvāku. Arī bomžojot un dīkdieņojot, iepinoties dualitātē, materiālismā,  tiek gūta pieredze, bet tai ir zemākās vibrācijas. Gaismas sazemēšana, mīlestības izstarošana, materiālās pasaules apgarošana,  radīšana un kalpošana ir augstākās vibrācijas pēc kā alkst katra kaut necik  centīga Dvēsele :)

Iedomājies, ka Dvēsele, kā bitīte izlido no stropa (Mājām), lai lidojot no zieda uz ziedu savāktu pēc iespējas vairāk un pēc tam atgrieztos.

Dvēsele, atgriežoties Mājās, savienojās ar savu Garu, ar savu pienesumu palielinot, padarot spožāku, lielāku un pieredzes bagātāku savu Garīgo Būtni, savu Dvēseļu ģimeni un visu Visumu.

Katras bitītes pienesums ir ļoti svarīgs visam Stropam.. :)

Plašāk par šo rakstu grāmatā, bet šo mazo rakstiņu iedvesmoja kāds Vīrietis :)

Dvēsele, kas iet pa savu ceļu, izbaudot to, izmēģinot daudz un dažādas lietas, dzerot dzīvi lieliem malkiem. 

Viennozīmīgi, arī ļoti skaists un harizmātisks Kaukāza vīrietis :). Ārēji un iekšēji. 

Aslans Ahmadovs. Fotogrāfs, stilists, mākslinieks un mūziķis...

Šeit viena viņa ierakstīta dziesma, kuru oriģinālā dzied sieviete, bet viņš vēlējies parādīt, ka arī vīrietis var ielikt mūzikā emocijas.  Pie tam viņš galīgi nav profesionāls mūziķis. Skaisti un aizkustinoši.

Ja Tev tagad ienāca prātā kāds/a iedvesmojošs cilvēks, padalies!

Lai visiem iedvesmas pilns gads!!!

Inta

Kāda brīnumaina atsauksme

„Nez, vai ir kāda sieviete, kas izlasa grāmatu un neuzraksta Intai?”. Tieši tā es padomāju, kad :)

piesēdos rakstīt šo vēstuli. Vēstuli, ko man nebija ne prātā rakstīt, kad uzsāku grāmatas lasīšanu, bet, pabeidzot to, es biju (esmu) tik pilna ar emocijām, ka gribas runāt. Ļoti gribas iepazīties ar Intu. Bet tā droši vien arī ir katrai, kas līdz sirdij ir ielaidusi šo grāmatu. Cerams, ka Intai pietiek pacietības to visu klausīties

Mēģināšu īsi pastāstīt, kāpēc mani tik ļoti uzrunāja grāmata:

·         Grāmata ir virspusēja un tajā pašā laikā ir ļoti ļoti dziļa. Viņu var lasīt un pārlasīt, katru reizi iegūstot kaut kādas jaunas atziņas un enerģijas. Pirmās nodaļas man izlasījās tik viegli, tik ātri, bet nodaļu par Sirds ceļu lasīju kādu nedēļu. Pasvītroju un pārlasīju. Ļoti daudz lasīju starp rindām, lasīju enerģijas un vibrācijas.

·         Grāmata un Inta ar savu viedokli izstaro MILZĪGU cilvēkmīlestību! Tas ir tik ļoti būtiski. Tas ir tas, ko es personīgi meklēju un tik daudzos viedos cilvēkos diemžēl neatrodu. Tik pacilājoša, tik cilvēku cildinoša, tik nenosodoša, tik pieņemoša un silta ir katra nots grāmatā. Dvēsele mana jūt tik dzidras vibrācijas, ka gribas kavēties pie grāmatas vēl un vēl. Paldies liels, Inta, par to!

·         Grāmatā ir ļoti maz subjektīva jeb ego piemaisījuma. Kaut Tu apgalvo, ka tas ir tikai Tavs viedoklis un sajūtas, es starp rindām varēju sajust Tavas un Tavas Gaismas ģimenes dvēseļu vibrācijas, kas ir ļoti augstā līmenī, kas ņem informāciju no tīra avota. Es ikdienā daudz smeļos informācijas un iedvesmu arī no čennelingiem, bet esmu sev atsijājusi tikai 2-3 kanālus, kas man ļoti savibrē, kas rada manī prieku, mīlestību un pacilātību, iedvesmu. Sava garīgā ceļa laikā esmu iemācījusies atpazīt zemos astrālos kanālus un cilvēka ego piemaisījumu, un man jāsaka, ka, šajā grāmatā Tavas personīgas prizmas efekts praktiski nav jūtams vai jūtams minimāli. Tas, manuprāt, ir lielisks sasniegums un arī rādītājs, ka grāmatā ietver sevī Visuma universālās patiesības (tas, kuras Tu saki, ka ir maz :) )

·         Ļoti labi, manuprāt, ir aprakstīta nodaļa par radīšanas procesu savā dzīvē. Citi avoti min tikai vai nu vienu daļu, kur jāsapņo, vai nu otru daļu, kur jāļaujas. Man liekas, ka Tev sanāca perfekti šīs abas lietas noformulēt, salikt kopā tā, lai ir skaidrs, ko tad darīt ar savu brīvu gribu un Radītāja potenciālu! Atkal milzīgs paldies par to!

·         Citur dzirdētas un lasītas patiesības šeit ir pasniegtas tik cilvēcīgi, tik saprotami, tik vienkārši, ka daudzas lietas kārtojas pa plauktiņiem pašas.

·         Grāmata ir ļoti daudzdimensionāla. Tā tev dod pretī to, ko tu esi gatavs paņemt. Kad nāc nākamajā līmenī, tad vairāk zināšanu pavērsies. Es sajutu, ka grāmata satur tādas energoinformācijas paketes, kas lēnām vērsies vaļā katrā cilvēka apziņā, kas grāmatas saturu ir izlaidis caur sirdi.

Ar to visu gribu uzsvērt, ka, manuprāt, grāmata ir unikāla latviešu autoru vidū (kaut arī es ļoti reti lasu grāmatas, jo pēc pieredzes zinu, ka daudzas no tām ir tikai kāda autora un viņa ego sacerējums par tēmu). Es vēlos atļauties ieteikt tulkot šo grāmatu pēc iespējas ātrāk vismaz krievu valodā, jo Latvijā ir tik daudz krievvalodīgu meiteņu, kam grāmata būtu ļoti noderīga, bet kas diemžēl nelasa latviski. Bet ļoti liela daļa tēmu, kas grāmatā ir apskatītas, ir arī uz šeit dzīvojošām krievietēm attiecināmas.

Jāsaka, ka kādu laiku nebiju pirkusi grāmatu, jo mani mulsināja grāmatas nosaukums. Joprojām, jau izlasot grāmatu, man liekas, ka tas nav līdz galam atbilstošs. Uz grāmatas vāka minētais „Sievišķā enerģija tuvplānā”, manuprāt, ir daudzkārt trāpīgāks.

Man pašai pēc grāmatas izlasīšanas ir daudz atziņu, kas pilnveido un veido mani arvien labāku. Es izmantoju grāmatu arī, lai labāk izprastu savu vīru, jo sevi pa šiem gadiem esmu diezgan labi iepazinusi un strādājusi ar sevi. Pat zinot, ka katram ir savs ceļš, man ļoti bieži gribas savas pārmaiņas, atziņas un vektorus attiecināt arī uz vīru. Šī, manuprāt, ir ļoti būtiska joma, kur sievietes ir jāizglīto! Jo par sevi mēs varam nojaust, varam intuitīvi piekļūt daudzām zināšanām, bet vīriešu būtību izprast ir daudz grūtāk. Domāju, daudzām ir vēlme novienādot visus procesus gan galvā, gan ķermenī, gan dvēselē ar savu otru pusi. Bet redz kā, Radītājs tā nebija paredzējis. Ir par ko padomāt! Grāmata labi paskaidro sievietes un vīrieša atšķirības būtību, un man gribas to izprast dziļāk, niansētāk. Tāpēc izmantošu izdevību un pajautāšu, Tavuprāt, labākus avotus, kur palasīt papildus informāciju par sieviešu un vīriešu enerģiju mijiedarbību pārī.

Es no sirds pateicos Tev, Inta, ka Tu uzdrošinājies šo grāmatu radīt un tādējādi nest Gaismu plašāk un dziļāk!

Novēlu veiksmīgu, prieka pilnu un pozitīvām emocijām, cilvēkiem un notikumiem piepildītu Jauno Gadu! :)

Sirsnībā un cieņā,

Anastasija

Pateicības skaujās

Lasu Jūsu vēstules. Sajūtu pateicību. Pateicības spēks ir patiesi maģisks, un viennozīmigi iepauzēt starp diviem svētkiem, lai savas apziņas skatienu pavērstu no ārējā uz iekšējo, ir īpaši svētīgi...

Pārskatīt bildes, atcerēties cilvēkus un notikumus, ieraudzīt savas dzīves nogriezni zem nosaukuma- 2015...

Mans šis gads vienmēr būs viens no īpašākajiem, jo ir mainījis teju visu. Galvenokārt, mani pašu.

2015-ais man sākās ar grāmatas iznākšanu. Ar trīcošu sirdi es palaidu šo savu ''garīgo bērnu''pasaulē, nevarot iedomāties, kā Pasaule to pieņems. Visa pateicība maniem pašiem tuvākajiem- vīram, meitām un Sarmītei, kuri ticēja, atbalstīja arī tad, kad es biju tuva tam, lai padotos...

Uzreiz sajūtu pateicības vilni pret visām manām lasītājām, visām tām brīnišķīgajām sievietēm, kas nāca uz tikšanās reizēm, semināriem, tām, kas rakstīja un dalījās savās pārdomās. Man tas nozīmē ļoti, ļoti daudz. Jo tieši jūs esiet tās, kas man rāda ceļu- ar saviem jautājumiem, atbalstu, ieinteresētību, atvērtību, stāstiem un pieredzi, labu vārdu...

2015-ais bija semināru, tikšanos un pasākumu gads, kad likās, ka tie notiek katru otro dienu, tādā karuselī, kas brīžiem atstāja bez spēka, bet pa lielam, šī mijiedarbība sagādāja milzum daudz prieka! Prieka no Dvēseļu saskaršanās.... Neesmu saskaitījusi, cik šajā gadā bija šādu tikšanos, bet pat pavisam aptuveni piemetot tie varētu būt pāris tūkstoši '' Dvēseļu māsu'', ko man bija tā laime satikt!

Jūs man devāt to atgriezenisko saiti, lai pavisam droši es zinātu, par ko jāraksta nākamajā grāmatā, pa kuru ceļu man jāmēģina Jūs pavadīt... :)

Divi braucieni uz Kaukāza kalniem, Pavasara Mistērijas, Saulgriežu spēka diena, Sirds Ceļa Skolas

pirmais izlaidums, Sievišķības Mistērija, manas meitiņas Kristas kāzas, vasara uz Savas terases laukos, un mani īpašie šī Gada Cilvēki... Cilvēki, kas ienāca manā dzīvē, vai jau bija, bet šogad gājām ciešāk blakus... Tieši šī Dvēseļu saskarsme ir tā, kas rada īpašo vibrāciju, sajūtas... Tieši sajūtas ir tās, ko atceramies, tad kad notikumu atmiņas jau sen ir izbalējušas...

Sarmīte, bez kuras patlaban man būtu grūti iedomāties savu dzīvi. Sarmīte, kura ir iemācījusi, vai radījusi apstākļus, lai es iemācītos paļauties... Brīžiem, jau pat izbaudot šo sajūtu un nevēlotes atgriezties no šī stāvokļa :) Sarmīte, kas jūt mani un sajūt to pašu, ko es, atbild to pašu, ko atbildētu es (tikai dzejiskāk :))... Tik ļoti pateicos Viņam, kas man atsūtīja šo Eņģeli :)



Giedre, Inese un Olga- manas Māsas- Priesterienes, kas papildina

mani katra savā veidā, dodot padomu, sniedzot atbalstu, tīri tehisku palīdzību un drauga plecu... ŠĪ saikne, jau iepriekš sasieta, bet šogad gājusi dziļumā...

Inita. Kāda lēna draudzības dzimšana, ar atskaņām no kādām citām dzīvēm. Ar teikumiem, kas ļauj salikt akcentus un definēt atziņas... Mēs esam kā Dvēseles balss viena otrai.. tā man šķiet...

Valdis Atāls. Jā, abi jau uzreiz zinājām, ka esam tikušies, un arī šeit šī paļaušanās tēma cauri katram atmiņas pieskārienam. Zinu, ka viņš tepat vien ir un drīz atkal mūsu ceļi krustosies. Skatoties kamīna liesmās, bieži piedomāju par Tevi :)

Ir tik daudz brīnišķīgu cilvēku, kas ienākuši manā lokā, tomēr tavu vārdu mana sirds pašlaik nosauca - Sanita :) Tu, kas nāci pie manis uz skoliņu, kaut gan es gribētu iet pie Tevis :) Lina un Egidija- vēl divas lietuvietes, māsas, ko liktenis man uzdāvināja šogad. Lina- foto burve un Egidija, kas parūpējās, lai gada izskaņā ''Latvietes Karma''būtu jau arī lietuviskā variantā. Dacīte- Pirtniece un dziedniece, kas brīnišķīgi prot samīļot Dvēseli. Arī sirdsviedās Baiba Gerharde un Ieva Ančevska, ienāca manā sirdī, lai paliktu... :)

Labie gariņi. Dažus es nemaz neesmu vaigā redzējusi, bet viņi ir man palīdzējuši- fiziski, ar padomu, ar kontaktiem, padomiem, ieteikumiem.Tas ir brīnumaini...

Manas draudzenes- abas Ingas un Olita, kuras pieņem mani tādu, kāda esmu, ar visiem maniem putniem galvā :) Esmu patiesi pārlaimīga, ka šajā, 2015-jā atkal esam ciešāk kopā. Ka ir lietas, kas nepāriet un nekad nebeidzās. Ja mīlestība var būt arī vienpusēja, tad draudzība vienmēr ir abpusēja. Mūžīga vērtība.

Vītolu ģimene. Tik ļoti mani cilvēki. Manējie. Viņi man dod ģimenes sajūtu. Jānis- tēta sajūtu un Dace, tādu siltu, viedu draudzības plūsmu. Tieši tāpat arī Madara, Rasa, Kalvis, Varis, Jancis... Nekad neaizmirsīšu sajūtu, kad ieraudzīju Jāni grāmatas atklāšanās svētkos...Viņš bija atbraucis tik tālu ceļa gabalu, pats būdams slims... bija tik labi viņu ieraudzīt pašā pūļa aizmugurē. Un brīdis, kad viņš man dziedāja šūpuļdziesmu korī... Man tas ir bijis svarīgāk, kā visas mūsu kopējās Mistērijas kopā ņemtas, tas ir tik ļoti pa īstam, tik ļoti man būtiski, ka pietrūkst vārdu...Ir tik labi, ka Jūs man kaut kur esiet...

Sadarbības partneri. Šis vēsais termins, zem kura slēpjas Cilvēks ar Sirdi. Priekš manis tās ir īpašas Dāvanas. Omnias- Sigita, Jāņa Rozes meitenes - Lienīte, Ilze, Ineta un Iveta, LGrāmatas -Santa un Jolanta, Valtera un Rapas Laimdota, Jelgavas tipogrāfijas Ivonna, un viennozīmīgi arī Intiņa Mālere, kas zināmā mērā mani ieveda šajā tipogrāfiju pasaulē :)

Vienmēr īpašs siltums un pateicība plūdīs pie Lubūžu saimnieces Ilzītes, kura jau vairākus gadus dod patvērumu un rada īpašu telpu Meiteņu Dienu dalībniecēm. Pašas lasītas Spēka tējas un pirtsslotiņas, austas mandalas, lai meitenēm krāsaināk sēdēt un pašadītas zeķītes, lai kājiņām silti! Kurā vēl viesu namā Jūs esiet dabūjuši saimnieces adītas zeķītes komplektā?! :) Par attieksmi, siltumu, sirsnību un brīnumgardajā zupiņām pat neizteikšos...Sajūtas, kas vienmēr paliks...

Ķeguma Puduru varenais Ivars :) Kā aizbraucu pie Tevis, tā paliku uz visām atlikušajām Mistērijām. Un citur vairs negribās... :)
Protams, arī Lielkrūžu saimnieki, Imantu pārvaldnieks un visi citi, ar kuriem man sanāca sadarboties šogad!

Mana ģimene ir mana Bāze, manas Mājas, mans Spēka avots un mans Dzinējspēks. Mans vīrs, kas dziedina mani caur pieņemšanu, un ietērpj manas idejas visskaistākajos tērpos! Manas meitas ir tās, dēļ kurām esmu cēlusies un gājusi arī tajos brīzos, kad licies vieglāk būtu atgriezties TUR. Motivējušas būt tādai mammai, ar kuru lepoties, un kam līdzināties. Patlaban viņas ir mans prieks un lepnums. 2015-ais man dāvāja iespēju būt ar viņām vairāk, palaist Kristu lielajā dzīvē un vērot, kā arī Ieviņa pamazām pāriet pusaudža normālājā fāzē :) Esmu tik pateicīga Debesīm, par maniem tuviniekiem, kuri ir arī mana Komanda. Katrā manā projektā.

Nu ko, šī ir gada pēdējā un droši vien arī privātākā ziņa :) Uzreiz pēc Jaunā gada dodos dziļumā pie sevis, lai nonāktu tur, kur varu savienoties ar Debesīm, lai pēcāk dalītos kādā gabaliņā arī ar Jums :)
Brīnumi patiešām notiek! Nevaru vien beigt brīnīties par savas dzīves brīnumiem! :)

Lai arī Tavā dzīvē uzplaukst brīnumu puķes! Lai atnāk viss, pēc kā alkst un ilgojas Tava Sirds!
Lai atverās spārni un ceļ Tevi Debesīs! Pretī Tavai sapņu pļavai, pretī Tavai brīnumu upei, pretī tavai Dvēseles Dziesmai!
Patiesā sirsnībā un bezgalīgā pateicībā-
Inta
28.12.2015

Ilūziju varā

Sieviete ir sapņotāja pēc dabas. Jau kā meitenes mēs iztēlojamies savu nākotni, vīrieti, ko satiksim,

dzīvi, ko viedosim... Iekšējā vēlme pēc mīlestības ir abiem dzimumiem, tomēr vīrieša uzdevumi šajā

pasaulē daudz lielākā mērā ir izpaust Garu, Radītāju, spēlējoties ar matēriju.

Kamēr sievietei- izpaust Dvēseli- mīlēt, kalpot, rūpēties... Jau maza meitenīte, spēlējoties ar lellēm vai mājdzīvniekiem, izpauž šo enerģiju. Bet puikas vēlas saprast, ''kas lācītim vēderā'' :) 

Viss jau būtu pareizi, ja vien mēs pieaugot, sapņojot, cerot un gaidot, neiekristu ''ilūziju ķetnās'', aizmirstot, ka sākotnēji mēs esam DVĒSELE, un tikai pēc tam - Sieviete.

Jau grāmatā runāju par ilūzijām, kā bremzējošo faktoru, bet ar katru dienu vairāk redzu, ka ilūzijas, sabiedrības un individuālie rāmīši, priekšstati ir viena no galvenajām, ja ne pati galvenā problēma, kas neļauj sievietei kļūt pašpietiekamai, laimīgai, harmoniskai.

Vakarnakt saņēmu no kādas brīnišķīgas, skaistas jaunas sievietes vēstuli. Viņai jau kādus gadus ir šķīrusies, dzīvo ārzemēs. Jūtās viena, jo gaida Savējo vīrieti, nevēloties ielaisties ar kuru katru. Viņai vissvarīgākais ir ģimenes siltums, drosības sajūta, lai par viņu parūpējās, lai mīl... Kā daudzām no mums, vai ne? 

Ir iekšējā trauksme, dažām veģetatīvās distonijas pazīmes un milzīgas ilgas pēc izmaiņām, risinājuma, harmonijas, tīri cilvēcīgas laimes sajūtas. Prāts, kas nokļuvis ilūziju varā, diktē priekšā, ka, ja satiksi savu vīrieti, kurš tevi mīlēs, lolos, dāvās ģimeni, tad tu izkļūsi no šīs emocionālās ''bedres''...

Šīs izlūzijas par to, ka kāds tev var iedot, to kā tev trūkst, diemžēl ir tikai ilūzijas. Tikai tu pati vari sev iedot- spēku, pārliecību, ticību, paļaušanos. Lai to sasniegtu, pirmām kārtām ir vajadzīga DROSME. Jāizcīna cīņa ar bailēm, tādejādi nokārtojot dualitātes eksāmenus.

Es zinu un saprotu, kā tas ir. Es pati esmu tā jutusies un ilgu laiku savas dzīves ilgojusies pēc ''stiprā pleca'', atbalsta, drošības... Tas pāries... :):):)

Tajā ir ŠĪ un AIZEJOŠĀ laikmeta pretrunas. Mums ir jāizvēlās, pa kuru ceļu iet. Ja izvēlamies Pārejas ceļu, savas Sirds ceļu, tad nāksies iemācīties skatīties uz pasauli Dvēseles acīm.

Prāts pieprasa komforta zonu, drošības sajūtu un izmisīgi meklē, kā to realizēt: lai būtu nauda, dzīvesvieta, piemērots partneris, utt.

Turpretī Dvēselei vajag kustību, attīstību, pārmaiņas, jaunu pieredzi, iziešanu ārpus komforta zonas, nepieķeršanos nekam, kas to varētu ierobežot.

Dvēselei ir savi mērķi, savi uzdevumi, savs ceļš un savas ieceres. Tās ir stāsts par pieredzes gūšanu, radīšanu un kalpošanu.

Tas nav stāsts par ģimenes veidošanu un pēcnācēju radīšanu, kas ir tikai neliels blakus aspekts, pieredze, pašrealizācijas veids, ko Dvēsele var izvēlēties, bet var arī neizvēlēties.

Partnerattiecības Dvēseles līmenī ir ekperimentēšana, mācīšanās savienot divas enerģijas, lai kaut ko kopradītu, lai sadarbotos, lai dalītos ar šo kopradīto. Un arī tas ir tikai viens no veidiem, kā Dvēsele var vēlēties sevi izpaust.

Pārstāj domāt kā cilvēks. 

Sajūti savu Sirds centru, savu Dvēseli. Iedod savam prātam brīvdienas. Piemēram, uz pusgadu. Atļauj sev kaut pusgadu sekot savai sirdij, nekalt savā galvā laimīgo partnerattiecību bildītes.Vispār neko nefantazēt. Būt ŠEIT UN TAGAD. Ļaut Debesīm ienākt dzīvē un piedāvāt tev variantus. Jo kamēr Tu atrodies ''gribēšanas''stāvoklī, Debesis nevar iedot to, ko vajag tavai Dvēselei. Pa īstam.

Ir svarīgi apzināties, kādēļ mūsos ir šīs ilgas, vēlmes, ilūziju veidošana...

Mēs visi alkstam Mīlestības.

Mūsu Dvēsele ir nākusi no Mīlestības Avota. No Mājām, no vietas, kur it viss ir Mīlestība. Mēs dziļi sevī iekšā zinām, kā tas ir peldēties Mīlestības okeānā. Un ilgojamies pēc šīm sajūtām.

Nonākot šeit, uz Zemes, mēs jūtamies atdalīti un apdalīti. Viss apkārt izstaro Mīlestības trūkumu. Mēs vēlamies to saņemt no vecākiem, partneriem, pasaules, bet visu laiku viļamies, jo neviens to nevar iedot mums. Un nekad neiedos.

Tikai savienojoties ar savu Dvēseli, šo Mīlestības Avotu, sevī pašā, mēs sajutīsim Māju enerģiju. Mīlestības un Svētlaimes enerģiju. 

Noejot Sirds Ceļu, atmetot savas Bailes, enkurus, izdziedinot rētas, pieņemot un iemīlot sevi. 

Tas ir ceļš, ko Tu esi izvēlējies. Un cita ceļa nav. 

Inta, 2015.gada, novembris

Paliekam savā LABAJĀ...

Atkal un atkal manas domas atgriežās pie tā, kas ''virmo gaisā''... 

Vakar vēlu vakarā FB padalījos ar kādas sieviešu Guru rakstu, kurā visa cita starpā ieskanējās arī manējā tēma: Mīļās, mēs pirmām kārtām, esam Dvēseles, kam ir dots paša Radītāja potenciāls, tikai realizācijas instrumenti atšķiras no vīrišķās pasaules daļas... :)

Tomēr agri no rīta šo rakstu noņēmu, jo bez vairākām vērtīgām domām, ko tur sadzirdēju, bija tik daudz nosodījuma, vērtējuma, tiesāšanas...

Tāpat šorīt agri draudzene atsūta linku, uz kāda portāla rakstu, kurā apspēlēta latvietes karmas tēma. Autores viedoklis gan ir tālu no manējā :) Bet kopējais fons atkal mūs, latvietes nosodošs, negatīvs... Ejam ne tur, darām ne to, domājam ne to... 

Aizdomājos, kādēļ gan man tas ir tik uzkrītoši? Tātad tas ir arī manī... Atcerējos pāris no saviem pēdējiem ierakstiem blogā, dažas sarunas ... un manu iekšējo nepieciešamību pazust, aizbraukt uz saviem laukiem, paliekot savā Labajā... Tātad TAS ir skāris arī mani :(

Viss, kas notiek pasaulē- visas negācijas, kari, bēdas, šausmas, dusmas, naids, bailes... TAS nekur nepazūd. TAS nonāk astrālā plāna miskastē, lai tur vairotos un bumeranga veidā atgrieztos atpakaļ. Gandrīz katrs to jūt. Ir tik grūti no tā norobežoties. Sadzirdēt, saredzēt, līdzi just, bet palikt savā LABAJĀ...

Pat šajā lauciņā, kurā darbojos es, pašlaik ir kaut kāds... neatrodu vārdus. Vieni metās virsū tiem, kas aizstāv kristīgās vērtības, citi tiem, kas runā un stāsta par sievišķību un tā tālāk. Viss ir slikti, nepareizi, kādam sametās ''slikta dūša''no pseido sievišķības... :)

Atzīšos, ka uz brīdi biju iekritusi šajā apkartējo cilvēku un notikumu vērtēšanā. Tāda ir mūsu cilvēciskās būtības daļa... Ātri gan sajutu, ka esmu ne savās vibrācijās un jūtos slikti.

Savā ceļā esmu kļūdījusies, kritusi un atkal cēlusies, noticējusi un atkal vīlusies, sķiet, sapratusi, bet pēc brīža atkal nonākusi punktā, kad nekas no tā, ko esmu zinājusi, man vairs neder...

Kādus 8 gadus atpakaļ meklēju atbildes kristietībā, tad austrumu mācībās, tad iekritu čenelingos...Tikai pēdējos divus gadus tā ļoti apzināti visu informāciju cenšos laist caur sirdi.

Tas, kas der vienam, var nederēt otram. Var pat nederēt nevienam citam. 

Arī visas manas kļūdas, visas manas vilšanās, katra mana nonākšana ne tajā vietā, -it visā ir bijusi Pieredzes velte.

Ko slēpj šie nosodošie, vērtējošie un tiesājošie raksti, viedokļi, komentāri? Laikam jau šaubas un bailes. Bailes par to, ka es pats neesmu pietiekami balts, zinošs un pietiekami stiprs savā pārliecībā...

Es jūs, brīnišķīgās Latvijas sievietes, redzu un satieku katru dienu. Un tā, kā ejam, mostamies, maināmies mēs, es neesmu redzējusi nekur! Es sajūtu mūsu Dvēseļu spēku, kas ir patiesi varens!

Es ļoti lepojos ar mums!

Tas mums būs vajadzīgs, lai paliktu savās vibrācijās, paliktu savā gaismā un savas Sirds centrā, arī tad, kad šķitīs, ka visa pasaule jūk prātā...

Mēs esam svētītas ar savu zemi, ar brīnumaino dabu, tīrajiem ūdeņiem, jūru un Viedajām Dvēselēm, kas šo zemi ir izvēlējušās savam Ceļam...
Katru dienu atceramies, ka mēs esam Dvēseles, kuras ir atnākušas šeit mosties un atgriezties pie sava spēka, savas varēšanas, radošuma... BŪT, STAROT, DALĪTIES.

Es izvēlos palikt savā Labajā.
Inta
P.s.

Pienāk mūsu dzīvē tāds brīdis, kad mēs atejam malā no drāmas un tās radītājiem. Mēs paliekam ar cilvēkiem, ar kuriem varam kopā smieties. Aizmirstam slikto un fokusējamies uz labo. Mīlam cilvēkus, kuri izturās pret mums atbilstoši, un lūdzamies par pārējiem. Dzīve ir tik īsa, un tā jānodzīvo nekā citādi, kā laimīgi. Paklupt- tā ir daļa no dzīves, piecelties -tā ir dzīves pieredzēšana. Būt dzīvam,- tā ir dāvana, būt laimīgam,- tā ir izvēle. Ošo

Iedvesmotājs 2016-jam...

Kā daudzām no mums, arī mana vājība ir skaisti blociņi, kladītes, plānotāji, kuros veikt piezīmes, ierakstīt kādu iedvesmojošu citātu, savu atziņu vai jeb ko citu... Arī šogad jau vairākas reizes esmu devusies veikalā, lai atrastu savu ikdienas biedru nākamajam gadam... Emocijzīme smile

Līdz pēkšņi pār mani nāca atklāsme, ka es taču varu radīt to sev pati!!! Un es aizrāvos ne pajokam... Vīrs brīnās- tu raksti grāmatas, kā tu vari aizrauties ar kaut ko tik ikdienišķu un vienkāršu!! Bet tā ir lieta, kas būs manā somiņā katru dienu! Ko katru dienu es ņemšu rokās, kas būs ar mani visu nākamo gadu!!!

Un tad, es aizdomājos, kādu es vēlētos šo manu iedvesmas kladi, šo manu sabiedroto un līdzgaitnieku 2016-jam...Un tūlīt aizdomājos, ka es vēlos to radīt arī Jums. Visām manas grāmatas un bloga lasītājām, manām Meiteņu Dienu un semināru dalībniecēm, ik vienai sievietei, kurai noderētu ikdienā krāsas, iedvesma un arī dažas prakstiskas lietas...
Tā nu radās un tūlīt drukāties dodās Mana Iedvesmas Klade, mans ''Iedvesmotājs'' Emocijzīme smile

Kura būs īpaša dizaina (grāmatas tēmā), ar cieto vāku, viskvalitatīvākajā izpildījumā, ar grāmatzīmi, bieza (160lpp), ar kārtīgu papīru iekšā un skaistu, mana vīra radītu iekšlapu noformējumu.. Emocijzīme smile

Ar kalendāru 2016 un 2017-jam.
Ar manām mīļākajām Spēka tautasdziesmām, ikdienas svarīgākajām meditācijām, manu vēstījumu iedvesmai, labklājības un veiksmes amuletu iekšpusē.
Vēl nesaprotu, cik būs gribētāju, tādēļ drukāju ierobežotā apjomā (Limited Edition :))


Starp citu, dāvanām arī Latvietes karma drukājās cietajos vākos (cenu starpību es dāvinu lasītājām- tā nemainīsies). Būs ļoti skaista. TIKAI JĀŅA ROZES GRĀMATNĪCĀS!

P.s. Radot šo ''Iedvesmotāju'' es jutu milzīgu pateicību par visu, kas šajā gadā noticis un pret katru, kurš ir bijis daļa no mana ceļa... Paldies no sirds!

P.s.s ''Iedvesmotājs'' nav tradicionālais plānotājs, jo, mums sievišķīgajām būtnēm, jāiemācās dzīvot ārpus standartizētiem ''rāmīšiem'':):) Vai mēs varam savu iedvesmu ierāmēt vienas dienas ietvaros? Dažreiz tā ir frāze, citreiz tās ir pāris lapas... To nu zinu no sevis :)

Paskaidroju: Titullapa, lielie kalendāri 2016 un 2017 (katrs uz savas lapas), tad mana runa , tad ap 140 lpp ar līnijām tavai iedvesmai.. Un beigās 11 manas mīļākās Spēka dziesmas, ko daudzas jau zina no MD un Mistērijām. Tās var dziedāt vai skaitīt. Stiprie vārdi katrai dienai, katrai jomai. Pēc tam 3 bāziskās meditācijas, rakstītas tieši tev. Un mans vēstījums 2016-jam... :):) Tā izskatās saturs lielos vilcienos...
Lai TOP!
INTA

DĀRGĀS MANAS! VAIRS IEDVESMOTĀJUS PASŪTĪT NEVAR- TIRĀŽA IR IZPĀRDOTA! TAGAD TIKAI VEIKALOS (NO 4. DEC) MEKLĒJIET, KAMĒR IR!

Kas notiek ar kultūru?

Šorīt atveru pastkastīti un tur priekšā divi brīnišķīgi PALDIES. Viens no tiem par to, ka vienkārši

biju nospiedusi ''patīk''pie raksta, ar ko šī meitene bija dalījusies. Mans ''patīk'' viņai bija kā apstiprinājums kādai pašas domai, -man viņas ''paldies'' kā jauks rīta iesākums...

Šī bija ļoti krāsaina nedēļa, neskatoties uz pelēko skatu pa logu. To iekrāsoja cilvēki, notikumi, draudzeņu sarunas, jaunu projektu nojausmas un pāris gājieni uz teātri, par kuriem vēlos šeit padalīties.
Tas gan nav par tēmu, par kuru taisījos runāt, tomēr gribās sākt ar kaut ko pozitīvu. Un vairāk runāt par pozitīvo, redzēt to un vairot to...

Man vienmēr ir paticis teātris, tikai pēdējā laikā tas aizvien biežāk man sagādā vilšanos. Uz Jauno Rīgas teātri neprotu dabūt biļetes, Dailē viena režisora izrādes vairs nespēju skatīties, lai arī cik mīļi un labi aktieri tur netēlotu, bija palicis Nacionālais teātris, kurā šonedēļ aizgāju uz ''Avantūrista grēksūdzi''.. :) Tie, kas ir bijuši, droši vien tagad smaida...

Protams, ka es savā skrējienā, neizlasīju atsauksmes... :D

Es sevi tiešām neuzskatu par puritānisku, un no visas sirds centos tajā kailuma un izvirtības (13 gadus vecais galvenais varonis 10 minūšu laikā uz skatuves imitē dzimumaktu gan ar savu auklīti, gan māsu) murskulī ieraudzīt kādu jēgu, domu, vēstījumu vai vismaz aktierisko meistarību... 

Pēc pirmā cēliena mēs visi(biju ar ģimeni) aizgājām prom un izbaudījām lielisku vakaru kādā Vecrīgas kafejnīcā, gan iesmejot, gan pārdomājot to visu...

Atkal un atkal es atgriežos pie tās domas, ka gan teātri, gan filmas priekš manis paliek arvien mazāk un mazāk... Tātad vairākums pieprasa kaut ko citu. Un teātris tikai atspoguļo sabiedrības pieprasījumu? Pieprasījumu pēc negācijām, zemām vibrācijām, šausmu filmām, dzejoļiem, kas satur rupjības (šeit I.Rībenas raksts par šo tēmu), pornogrāfiju, pedofīliju, homoseksualitāti...

Vai tādejādi mums to cenšas uzspiest kā normu? Tā būs tagad mūsu jaunā ''kultūra''?
Par to aizdomājos.

Es vēlētos atvērt TVNet kādu rītu un izlasīt tur kaut vienu labu un pozitīvu ziņu, es vēlētos kino un teātrī smieties un saņemt pozitīvas emocijas, es vēlos baudīt skaistumu mākslā un kultūrā...

Lai viss redzētais, piedzīvotais, sajustais liek pārdomāt, padomāt par īstenajām vērtībām, lai iedvesmo labiem darbiem un vienkārši ļauj pabūt gaišumā un skaistumā.

Jo mūsos taču  ''dzīvo tas vilks, ko mēs barojam''....

Kaut kā sanāca, ka pāris dienas vēlāk es ar vīru devos uz Rīgas Krievu teātri, uz izrādi ''Hanuma'' (ļoti iesaku šo izrādi). Kas deva man cerību, ka viss vēl nav zaudēts :) Gandrīz viss teātra aktieru zieds parādīja savu meistarību, liekot zālei (kurā bija ļoti daudz latviski runājošo) raudāt aiz smiekliem, dziedāt līdzi, smaidīt nepārtraukti un vēl ilgi, ilgi palikt priecīgi vibrējošā stāvoklī! Varbūt savādi, bet tieši šis teātris nekad man nav licis vilties... 

Un vēl, paldies Dievam, man ir palikusi mūzika, koncerti, dziedāšana...

Ir par ko aizdomāties...

KAS NOTIEK AR MŪSU PASAULI?

P.S. Vari man (un arī citiem) ieteikt teātra izrādes, filmas, izstādes, utt, kas iedvesmo, ceļ un rada pozitīvas emocijas vai vērtīgas pārdomas. Būšu tikai pateicīga.

Kad krāsu dabā paliek arvien mazāk, atliek vien izkrāsot dzīvi pašiem! :)

Inta

6. novembrī

Pēc brauciena sajūtās...

Tikai šorīt atgriezos no Kaukāza kalniem. 

Kopā ar šo grupu uz turieni esmu aizvedusi jau vairā kā 130 cilvēku pa šiem 4 gadiem. Un viņi

atgriežās. Šorudien jau bija vismaz 4, kas bija tur- bet tagad jau ar saviem draugiem, tuviniekiem, ģimeni... Kaukāzs- mūsu civilizācijas šūpulis kaut kur dziļi, dziļi vienmēr aicina atpakaļ...

Nav noslēpums, ka biju domājusi, - šī pavasara grupa būs pēdējā, bet rudens grupa tik ātri pieteicās, ka bija par vēlu to ''kancelēt''. Un esmu pateicīga par šo reizi.  Par cilvēkiem, kas izvēlējas pieredzēt Armēniju un Gruziju kopā ar mani, neskatoties uz visām mūsu ķibelēm, bija lieliskas sajūtas, daudz transformāciju un atziņu arī man pašai. Un, galvenais, kas atnāca pie manis, ir tas, ka es vēlos vēl un vēl tur atgriezties... Tikai citādākā formātā nekā parasti...

Ikdienā pašlaik manā dzīvē ir tik daudz cilvēku, ka kļūst grūti atcerēties vārdus, stāstus, sajust sirdis...

Tiem, kas bijuši:

Atcerieties Ahpatas viesnīciņu aizas malā? Un baznīcu, kur jaunais skaistais (ārēji un iekšēji :))

mācītājs minūtes laikā pieņēma lēmumu kristīt mūsu Guntu? Un taku uz augšējo klosteri gar dziedinošo avotu?

Tā vieta ir tik tuvu Debesīm, ka katreiz, kad tur esmu, sajūtu smeldzi no tā, ka jādodās prom... Jo šķiet, ka tā vieta ir radīta, lai satiktu sevi...

Pamostos, atvērtu acis un ieraudzītu elpu aizraujošu kalnu ainavu pa logu...

Pēc tam dotos pastaigāties, sajust spirdzinošo gaisu, no kura pirmās dienas reibst galva, ievilkt pavasara puķu smaržu nāsīs, sadzirdēt kalnu ērgļu klaigas...

Vai doties uz 7-14gs baznīcu aprunāties ar Dieviņu, pasēdēt tādā pārpasaulīgā mierā, raugoties

 Dievmātes altārgleznā, līdz sajūti rožu smaržu nez no kurienes uzrodoties...

Un blakus kapellas akustika, kas vedina ļauties balss dziedinošajam spēkam, kad gribās izdziedāt no sevis visu, visu....kam vairs nevajaga būt...

Aizstaigāt līdz augšējam klosterim, pa ceļam veldzējoties pie svētavota...

Vakarā sarunas pie ugunkura ar Saviem Ceļabiedriem...

Lūk, tas ir tas, ko vēlās man Sirds pašlaik. Iet dziļumā. Gan pie sevis, gan tiem, ko Dieviņš atsūtīs...
Un, lai arī tikko esmu atgriezusies, zinu- pavasarī es tur būšu atkal.

Dvēseles retrīts pavasarī ... 

Pateicībā-

Inta