AKTUĀLĀ INFORMĀCIJA VIETNĒ SIRDSCELS.LV

AKTUĀLĀ INFORMĀCIJA VIETNĒ SIRDSCELS.LV

Pārdomas par šo laiku

Šodien Rudens Saulgrieži. Aiz loga knapi virs nulles un līst kā pa Jāņiem... Biju ieplānojusi pirms

Kaukāza brauciena novākt dārzu, bet laikapstākļi liek iekurt kamīnu un iedegt sveces. Un rosina uz pārdomām.

Ar septembri jūtos nonākusi citā realitātē, kura ir arī pašai ir nepierasta... Šis ieraksts ir tikai tāda saruna pašai ar sevi. Varbūt vēl kādam noder...

PLŪSMĀ BŪT

Vienā brīdī biju zaudējusi kontroli pār savu ideju ūdenskritumu un aizmirsusi savu apņemšanos vairāk dzīvot plūsmā, vairāk šeit un tagad, patiešām izgaršojot katru dzīves dienu, stundu, momentu. Pati sev nemanot, ieplānojos līdz nākamā gada vidum, apkrāvos ar ceļojumu plāniem, organizēšanu, papildus uzsākot arī visādus jaunus projektus. Kaut paralēli taisīju ciet arī vecās durvis, tomēr neizdevās to izdarīt harmoniski, - vienā brīdī vienlaikus iesākto projektu gūzma draudēja mani aprakt...

Tas lika apstāties, atslēgties no pašas radītā vāveres riteņa un pārskatīt savus ierastos rīcības modeļus, izanalizējot, kāpēc es turpinu inerces pēc darīt lietas, kas vairs sen neatbilst manām vibrācijām, kādēļ es uzņemos tik daudz, -no vienas puses darot to, kas patīk un šķiet tik labs un vajadzīgs, no otras puses reāli sev nodarot pāri. Kas man liek to darīt? Kas manī liek to darīt?

Sākot rakt un ielūkojoties sevī, var atrast visu ko: nemācēšanu atrast līdzsvaru starp došanu sev un došanu citiem, nemācēšanu (nevēlēšanos?) dzīvot sev, nemācēšanu nospraust robežas, atteikt,  ''pasaules glābēja'' sindroms utml...

Kā jau pati rakstīju augusta un septembra enerģiju raksturojumā- tās enerģijas, kas tagad nāk no Universa, izmaina pasauli un izmaina mūs. Un tas notiek ļoti lielā ātrumā. Mūsu prāts netiek tam līdzi un mēs turpinam iet iemītās takas, rīkoties kā ierasts, iet virzienā, kas izvēlēts kaut kad tālā pagātnē... Taču mēs vairs neesam tie paši, kas bijām, pasaule ir cita (pat, ja ārējā bilde nav paspējusi nomainīties) un tie mērķi vai tas virziens, ko reiz esam izvēlējušies varbūt vairs nemaz nepastāv. Taču mēs turpinām iet. Uz nekurieni, iespējams.

Tik ļoti skaidri es sajutu, ka turpmāk nekas nebūs tā, kā mēs domājam un plānojam. Nevienā jomā un dzīves sfērā. Domāju, ka pēdējo pāris mēnešu laikā jau daudzi no mums to ir sajutuši savās dzīvēs. 

Tas, kas ir svarīgi, aktuāli, pieprasīts, svarīgs pašlaik, tāds var nebūt jau pēc mēneša. Spēja būs elastīgam, dzīves plūsmā, ātri pārkārtoties, pieņemt jauno un atlaist veco, palikt vai ātri atgriezties savā līdzsvara (miera, harmonijas) punktā, ir un tuvāko gadu laikā būs visvērtīgākais mūsu instruments.

Tie, kas runā par to, ka karma ir atcelta, lai vienkārši atver acis un paraugās apkārt. Vai kaut kas par to liecina? Likums, ko sēsi, to pļausi vai, ko no sevis atdod, tas pie tevis atgriežas, ir viens no Visuma bāzes likumiem,- kā gan un kas gan to tā pēkšņi varētu atcelt? Lielākā ķibele gan tagad ir ar to, ka vecajās enerģijās, galējas dualitātes apstākļos šo karmisko pingpongu varēja spēlēt nesteidzoties cauri dzīvju dzīvēm, kamēr pašlaik ir pavisam cits stāsts, ko ar piemēru, varētu raksturot šādi:

Iedomājies, ka tu esi uzņēmies kādu projektu, kas jāpabeidz 5 gadu laikā, no kuriem 4 esi reāli stiepis gumiju un sačkojis, pēdējo gadu sāc kaut ko knibināt un esi sapratis, ka ir ziepes, jo apjoms patiešām ir 5 gadu apjoms. Plus vēl pēkšņi izlasi līgumu, kur nodošanas termiņš izrādās ir par dažiem mēnešiem ātrāks nekā biji iedomājies. Lūk, pēdējais teikums ir par to laiku, kas ir pašlaik un vēl tuvākos pāris gadus būs.

Tagad vienlaicīgi jāiemācās plūsmā būt, noskaņoties un pielāgoties tam, kas nāk, vienlaikus intensīvi metot nost veco balastu, strādājot ar sevi, atbrīvojoties no vecajiem domāšanas modeļiem, vecajām piesaistēm, vecā Es...

ENERĢĒTISKĀ KRĪZE PADZIĻINĀS

Ar to domāju pieeju dzīvības enerģijas resursiem. Liela daļa cilvēku saprot, ka enerģijas un spēka trūkst, taču daļa to neapzinās un neapzinātā līmenī cenšās šo enerģiju iegūt visos iespējamos veidos.

Cilvēku, kuriem ir pietiekama un pastāvīga pieeja vertikālajai  (Visuma) enerģijai ir ļoti maz. Tie, kas attīstas un strādā ar sevi, izmanto dažādas tehnikas, prakses un metodes, kas ļauj aktivizēt dzīvības enerģijas plūsmu. Tas palīdz kādam vairāk kādam mazāk.
 Ja neatkabinies no 3D realitātes matricas programmām, tad praksēm jākļūst arvien vairāk un intensīvākām, lai spētu palikt esošajā realitātē daudz maz formā. To, kas atkabinās no matricas programmām arvien vēl ir ļoti, ļoti maz,- tiem enerģijas plūsma nopietni palielinās un prakses jau ir tikai izvēles jautājums.

Ar matricas programmām šeit domāju visus tos domāšanas un uzvedības modeļus, kas tur cilvēku 3D uztveres diapazonā. 

Diemžēl arī tie, kas teorētiski pat ļoti labi izprot jautājumus, kas saistīti ar jaunajām enerģijām, ar to, ka dzīvojam Ilūzijā (Maija, Mittote), ka notiek Pāreja utt., savā ikdienas realitātē turpina barot sistēmu, iet uz sistēmas darbu, ņemt kredītus, baidīties par iztiku, laist bērnus skolā, vakcinēt, lietot medikamentus, jo baidās izkāpt no tā visa. Baidās darīt. Un, lūk, - tās ir tās gan mentālās, gan karmiskās programmas, ierobežojošie uzskati, bailes, neziņa utt, - katram savs komplektiņš. 

Jo, ja tā ņem, nav nekas vienkāršāks, kā rīt uzrakstīt atlūgumu, nepalaist bērnu skolā utml.- to var izdarīt vienas dienas laikā. Mēneša laikā var atdod dzīvokli bankai vai veikt privātpersonas bankrota procedūru. Tāpat var aiziet no destruktīvām atteicībām, pārstāt ļaut darīt sev pāri utt., tikai mēs turpinam to visu darīt, pat labi zinot, ka tas nav pareizi...

Lūk, un te ir nopietna problēma.

Kamēr mēs nesaprotam, ko mēs daram nepareizi, sekas nav tik dramatiskas, jo mēs esam kā mazgadīgi bērni, kuriem kriminālatbildība netiek piemērota. To piemēro, kad cilvēks pieaug un sāk apzināties ko dara. Un, ja mēs apzinamies, ka daram nepareizi, bet to turpinam darīt, agri vai vēlu mūs paņems aiz apkakles ...

Cilvēkiem enerģijas trūkums paliek arvien izteiktāks, - es to jūtu arī savā vidē. Piemēram, ārkārtīgi izteikti, organizējot A.Menšikova semināru, kur piesakās liels cilvēku skaits, kas nav manā lokā. Lai cik es sīki un smalki aprakstu visas pasākuma detaļas, izskaidroju reģistrācijas kārtību, puse no interesentiem, raksta un jautā to, kas ir skaidri jau pateikts un bija izlasāms.

Cilvēki nelasa, neizlasa līdz galam, jo taupa savu enerģiju, kas jau tā ir maz. Kad, mēs veltam kaut kur savu uzmanību, pieslēdzam prātu, mēs tērējam savu enerģiju.

Vieglāk ir rakstīt jautājumus, lai kāds veltītu savu laiku un uzmanību tev, tādejādi izsitot enerģiju priekš sevis no kāda cita. 

Daudzi mēģina ievilkt diskusijās, uzdodot virkni papildus jautājumu, kas šķiet tik ikdienišķi un normāli, kamēr tie, kas to dara nesaprot, ka mēģina izsist sev enerģiju, bet tie, kas atbild, neapzinās, kāpēc viņus šie cilvēki tā kaitina. Kaitina, jo ir vēlme neatdod savu enerģiju, sargāt to, it īpaši, ja nenotiek līdzvērtīga enerģiju apmaiņa.

Tā ir tikai viena sadzīviska situācija, bet tas notiek masveidīgi un visās sfērās. Kad enerģijas deficīts nebija tik liels, tad arī tu nepievērsi uzmanību tādiem sīkumiem, bet tikko katra enerģijas lāse kļūst zelta vērta, tev ieslēdzas apzināta vai neapzināta reakcija.

Vēl viens piemērs. Tu ar draugiem aizej uz tikšanos. Visi savā starpā runājās, dalās, jūs katrs ielieciet savu enerģijas daļu kopējā traukā, kur tā vairojas un visi var pasmelties, bagātināties un aiziet mājās pacilāti, gandarīti un iedvesmoti. Taču viens no draugiem sēž telefonā vai runā pa to. Viss, kopējā laukā rodas caurums, pa kuru visu dalībnieku enerģija aiziet nekurienē... 

Tādu sadzīvisku situāciju ir ļoti, ļoti daudz, tikai pašiem jākļūst vērīgiem pret to, kas apkārt notiek. Vislabāk to parāda tavs iekšējais stāvoklis, sajūtas,- ja kādā situācijā rodās diskomforts, tam vienmēr ir iemesls. Jā, var būt, ka nostrādā kādi spoguļi, ego programmas, taču ļoti bieži intuīcija signalizē par nepareizu energoapmaiņu, par vampīriņiem, toksiskiem cilvēkiem utml., kuri atrodas līdzās.

NOSLĀŅOŠANĀS PALIELINĀS

Kādēļ es tik droši atļaujos prognozēt, ka būs tikai grūtāk? Jo pagaidām, 3D realitāte vēl joprojām turpina audzēt muskuļus. Tas nozīmē, ka vēl ir ļoti daudz cilvēku, kas turpina to uzturēt ar savu baiļu programmām, kredītiem, patēriņu...saviem resursiem un savu enerģiju. 

Kas par to liecina? Tālu nav jāmeklē,- kaut vai Akropole un palielinātā Alfa, - tirdzniecības centri. Tātad pieprasījums ir, patērētāju skaits turpina palielināties.

Protams, ka arī apzināto cilvēku skaits palielinās, dažādas eko kustības utml, taču tām ir grūti pastāvēt esošās sistēmas modelī tīri saimnieciski. 

Plaisa starp tiem, kas ir un iet uz 4D (nākotnes realitātes modeli) paliek arvien izteiktāka. Par to esmu jau daudz rakstījusi. Interesanti, ka šajā laikā es šo noslāņošanos arvien vairāk redzu tajā, ko dēvē par pašattīstības sfēru...

Pagājušo nedēļu es ar izbrīnā ieplestām acīm skatījos mazu fragmentu no video, kur viens pieaudzis cilvēks 21.gadsimtā mēģināja pārliecināt citus pieaugušus cilvēkus par to, ka katram īstam latvietim ir jābaro veļi un komentāros bija gana daudz tādu, kas prasīja receptes, no kādiem produktiem, kādā laikā utml.

Es nebūt nenoliedzu astrālā plāna un no fiziskā plāna aizgājušu dvēseļu fragmentu esamību tajā, tieši otrādi. Taču to, ka šajā gadsimtā, jaunājās enerģijās būtu ar gariem jāstājās  kaut kādos kontaktos, mani izbrīna patiešām.. Visādas arhaiskās prakses ir izvilktas dienas gaismā, tiek noliktas uz pjedestāla, paziņojot, ka viss vecais ir patiesi vērtīgais. Vai patiešām tā ir?

100-200 gadus atpakaļ cilvēkam, kad vajadzēja nokļūt uz kādu tālu vietu, viņš jūdza zirgu un brauca. Nedēļām un mēnešiem. Vai tagad to nevarētu? Protams, ka varētu, tikai mūsdienās mēs nezin kāpēc izvēlamies lidmašīnu. Jo laiks un enerģijas ir tādas, kas prasa ātrumu, tehnoloģijas,- šajā dzīvē ir jāpaspēj daudz vairāk, tādēļ mēs te esam atnākuši.

Vai ar zirgu braukt ir viennozīmīgi slikti un nepareizi? Nē, es domāju. Pat samērā ekoloģiski, svaigs gaiss, skaisti skati apkārt :) Tikai, vai paspēs sasniegt mērķi šajā dzīvē :)

Nedaudz izvērsts arī mans skatījums uz šo tēmu no Aleksandra:

Ceturtdienas klātienes sarunu vakarā bija doma padalīties, iesmaidīt par šo veļu barošanas pasākumu, jo zināju, ka savējie sapratīs. Tomēr to neizdarīju, jo aizdomājos, kāda reakcija būtu veļu barotājiem, ja viņiem pateiktu, ka es esmu kontaktā ar civilizācijām un Spēkiem virs 7D, jo man vairs neinteresē enerģiju apmaiņa ar astrālo plānu nekādā izpausmē:) Mani droši aizsūtītu ārstēties! :) vai, labākajā gadījumā, iesmaidītu, līdzīgi kā es to darīju :)

Savu virzienu/redzējuma pārstāvji tik aktīvi klūp virsū citiem vai aizstāv savu, ka atliek vien pabrīnīties, kur te ir mīlestība un pieņemšana, kam it kā vajadzētu būt katras un ikvienas garīgās mācības vai prakses pamatā... :) 

Tieši pieņemšanas praktizēšana arī mani ir aizvedusi pie tā, ka esmu izveidojusi savu slēgto vidi, kur pievelkas tie, kas tieši šajā brīdī rezonē ar manu skatījumu, manu pasaules redzējumu, kam var noderēt mana pieredze un enerģijas. 

Pieļauju, ka arvien vairāk un vairāk meistaru ies uz šādu klubiņu tipa mijiedarbības veidu, lai neprovocētu citādi domājošos, lai publiskajā telpā nevairotu kaut kādas negācijas, strīdus un neradītu platformu vibrāciju pazemināšanai sev un citiem. Vismaz pāris gadus, jeb tik ilgi, kamēr enerģiju svaru kauss nosvērsies par labu 4D, tas vienkārši būs racionāli un mazinās šīs noslāņošanās izraisīto viļņošanos.

Tas ir tāds pārejas periods, kad paralēli notiks arī dažādu meistaru (līdzīgās vibrācijās, bet ar katram savu pieeju, virzienu) sadarbības veidošanās. Tā es to šobrīd redzu.
Kaut arī mēs saprotam, ka nākotne ir par vienotību, par saplūšanu, par kopienām utt, pašlaik vēl ejam uz arvien lielāku atdalītību visās jomās un sfērās...
Kādreiz bija kopienas, tad dzimtas, tad spēcīgas ģimenes, kur vairākas paaudzes dzīvoja kopā, tad jaunie sāka atdalīties, tagad jau arī daudzi laulātie vēlas atsevišķus ''štābiņus'' (dzīvokli, garāžu, vasarnīcu, lauku māju- vēl otru objektu)-vismaz rezervē.
Šī noslāņošanās, atdalīšanās notiek arī attiecībā uz radiem un draugu loku, kas sijājas, paliekot arvien šaurāks. Tātad, šajā aspektā mēs vēl ejam pa lejupejošo līkni, kas nav ne labi, ne slikti, - tā ir vienkārši attīstība. Kad nonāksim zemākajā punktā, tad atkal sāksim čupoties, bet jau pēc citiem principiem. Nesen izlasīju rakstu par problēmām, kādas ir  t.s. gaismas kopienās, kas apliecina tikai to, ka idejas ir un tās ir labas, taču pašu cilvēku apziņas un gatavības līmenis vēl nevelk.

Tomēr, kam jānotiek, to novērst nevar. Jaunā pasaule jau pastāv, kaut ar fizisko redzi to ir grūti pamanīt. Tā pastāv cilvēkos, kuri izvēlas attīstīties, kuri katru dienu izdara izvēli kļūt par labāku sevi, kuri sāk citām acīm raudzīties uz pasauli, uz Zemi, sāk izdarīt citādākas izvēles un pieņemt uz sirds sajūtu balstītus lēmums.

Ir jāpieņem tās grūtības, kas skar un skars katru no mums, kā nenovēršamas, kā mūsu pašu kādā citā līmenī izvēlētas. Mēs šodien veidojam nākotni un to pasauli, kurā dzīvos mūsu bērni.

Lielākajai daļai no mums nāksies mainīt gan domāšanas veidu, gan dzīvesveidu...

Noķēru sevi pie domas, ka šī gada sākumā šķita, ka personīgi attiecībā uz sevi, ir ļoti daudz izdarīts un tagad būs arvien vieglāk, sāksies jaunā un skaistā nākotne. Jau jūlijā sapratu, ka tā ir bijusi vien ilūzija :) Man vēl ļoti daudz kas jādara attiecībā uz dzīvesveida maiņu, jāiemācās novilkt veselīgas robežas, atrast līdzsvaru starp iekšiņu un āriņu un pasaule katru dienu mani trennēs pieņemšanā!
LAI katram izdodas harmoniski izstūrēt savu laiviņu pārmaiņu viļņos un vējos!

Esam!
Inta
2019.gada 21.septembrī

***

Paldies, ka esi un, ka lasi! Sirds Ceļa blogā jau 8-to gadu dalos savā redzējumā, izpratnē un sajūtās, kas mainās un paplašinās līdz ar mani. Es nevēlos nevienu pārliecināt par savu taisnību vai pievērst savai ticībai, -arī es reiz pasauli redzēju 3dimensionālu un plakanu, un neviens man nevarētu iestāstīt toreiz, ka, iespējams, tā ir apaļa.. :) Tāpēc, ja rezonē mans skatījums, dalos ar prieku! Ja nē, tad vienkārši ej garām un netērē savu laiku, lai pārliecinātu mani (komentāros un vēstulēs), ka zeme tomēr ir plakana :)  Sirds Ceļa blogs ir mana desmitā tiesa, 90% manas aktivātes norisinās Sirds Ceļa Klubiņā, bet pierakstīties ziņām no Sirds Ceļa Tu vari ŠEIT.

Esam!

Jaunās pasaules vēstneši

Šis laiks, kurā esam izvēlējušies dzīvot, patiešām ir kaut kas ļoti unikāls. Skatoties vienā, vecās pasaules virzienā, šķiet, ka tā paatrinājuma tempā sevi iznīcina, pagrimst, noindē. Paskatoties otrā, var redzēt jaunās apziņas asnus. Ne tikai sēklas, kas sējas cilvēku sirdīs, bet jau redzamus asniņus. Ekoloģiskā domāšana,  vienotības apziņas aizmetņi, jaunas, uz izaugsmi vērstas, tehnoloģijas, taču visizteiktāk šo jaunā Laikmeta atnākšanu var redzēt bērnos. Un pirmie šie īpašie bērni, Zvaigžņu dvēseles sāk kļūt pieauguši un sāk parādīt savu spēku pasaulei.

Viņi šķiet, kā ne no šīs pasaules nākuši, un mana sirds brīžiem viņus vērojot, sastingst tādā mēmā apbrīnā, pazemībā un pateicībā. Pietiek pavērot, sajust viņu spēku, lai atgrieztos sašķobījusies ticība, tam, ka šī planēta spēs iziet cauri šiem laikmetu griežiem un izdzīvos.

Viens no viņiem ir Dimash (Dimash Kudaibergen), 1994.gadā dzimis puisis no Kazahstānas, kas ļoti strauji iekaro visu pasauli... Ar kautrīgo smaidu, ārpus iespējamā izejošu balss diapazonu (virs 6 oktāvām) un balss enerģiju, kas transformē, dziedina, piepilda... Tās ir augstākās vibrācijas, ko es jebkad esmu sajutusi un, kas tikušus nodotas ar balss palīdzību. Kristāliskas, skaidras, dievišķas. Viņš nes uz Zemi jauno enerģiju kodus, sazemē to cilvēku laukos, modinot tajos pašu skaistāko, kas viņos ir dziļi aizmidzis.

Ir viņa fantastiskais balss tembrs, ir viņa vokālās spējas un tajās ieguldītais darbs, taču visam pāri ir tas enerģētiskais lauks, ko viņš ap sevi rada, enerģija, ko translē, dod un dalās ar pasauli. 

Klausīties viņā tā ir dziedināšana, tā ir terapija, tas ir skaists veids, kā paaugstināt savas vibrācijas. 

Šīm jauno cilvēku dvēselēm, kas nāk ar tādu jaudu, jau atnākot ir ļoti augstas vibrācijas, maza vai nekāda karmas bagāža, jo viņiem jau pavisam jauniem ir jāsāk nest sava gaisma, jāpilda sava Misija. 

Viņu Ego līmenis ir nemanāms, turpretī gaisma šķiet fiziski sataustāma...

Klausies viņā, sajūti ar sirdi un ļauj, lai šīs enerģijas strādā ar tevi...

Otrs ir Aleksandrs, par kuru vēlos jums pastāstīt,- viens šāds jaunā laikmeta bērns, kas teju izaudzis jau vēsta patiesības, kuras var aiztaisīt muti visiem vecā kaluma pašpasludinātajiem vai sekotāju ieceltajiem Guru... Laiki ir mainījušies. Aizejošā laikmeta mācības tikai daļēji var iedot izpratni par pasauli, kura nāk. Ir pienācis laiks mums atgūt to spēku, kas vienmēr ir mitis mūsos, taču dualitātes laikmeta peripētijās aizmirsts un pazaudēts! 

Aleksandrs Menšikovs ir puisis, jauns vīrietis, kurš pa visu pasauli brauc un dalās savā, atmodinātas apziņas skatījumā uz visu, kas notiek mūsos un ārpus mums. Viņa klātbūtne, enerģētiskais lauks atver klausītājus, palīdz atmodināt to snaudošo iekšējo spēku, kas katrā mīt. Tas notiek viegli, saudzīgi, maigi un mīloši... Caur sarunu, kurā nav ne kripatiņas nosodījuma vai vērtējuma, caur apskāvienu, joku...

Cilvēcei ir pienācis laiks izaugt un uzņemties pašai atbildību par to, kas notiek uz planētas Zeme. Lai tas notiktu, ir jāizaug un jāuzņemas atbildība par savu dzīvi ikvienam no mums.

Esmu no sirds priecīga, jo satiekot Sašu, runājoties ar viņu ir komandas sajūta, jo Latvijas informatīvajā telpā es bieži esmu opozīcijā lielākajai daļai meistaru, kas iet savu ceļu.

Kad pirmo reizi klausījos viņu, biju pārsteigta, cik ļoti sakrīt mūsu pasaules uzskati un redzējums, izpratne par lietu kārtību, par garīgumu.

Sirds Ceļa klubiņā, kur bija ielikts šis video, meitenes komentēja, ka Intas teksti un enerģija. Es vien noteicu: savējais.  

Šo interviju iesaku uzmanīgi noklausīties ikvienam, kas atrodas uz sava meklējumu ceļa. Tur ir ne tikai atbildes uz fundamentāliem jautājumiem, bet arī enerģētiskie kodi, kas trāpa katram tajās vietās, kuras prasās pēc transformācijas.

Sākotnējā ideja par to, ka viņš varētu pievienoties manām Bali grupām, jo ziemo Bali, izvērtās skaistā kopīgā projektā vairākās valstīs, ieskaitot Latviju.

Saša būs Latvijā no 25. -30.septembrim un, ŠEIT ir pieteikšanās informācija!

Un vēl viens stāsts no pēdējo dienu pārdomām, kuras aizsākās tieši ar mirkli, kad skatījos Aleksandra video.

Pāris dienu vēlāk mēs ar draudzeni pārrunājām garīgas jomas aktualitātes un viņa man pajautāja, ko es domāju par vienu FB samērā aktīvu sievieti, kuras pārdomu teksti, redzējums, izpratne par lietām ir populārs, cilvēki lasa un dalās.

Es atbildēju: - neuzrunā.

Viņa: - kāpēc?

Un te es aizdomājos, jo nav nekāda redzama iemesla, kāpēc. Tās ir patiešām vērtīgas pārdomas, arī manā skatījumā pareiza informācija, laikā un vietā. Taču es jūtu pretestību. 

Atbildēju:- es nenoticu.

Jā, lai gan es varu novērtēt un izprast informāciju, kas tiek tulkota, pārfrāzēta vai pašos dzimusi, katrai informācijai nāk līdzi enerģētiskais vēstījums, ko nes tā persona, kas ar tekstu ir dalījusies.

Ja mēs ieklausamies sevī mēs varam sajust vai mēs noticam, vai nē šim cilvēkam.

Ja cilvēka motīvi un nolūki ir tīri, ar vēlmi patiesi dalīties sevī, nevis iegūt popularitāti, savākt sekotājus vai pašapliecināties, tad mēs noticam, pat ja informācija mums šķiet savāda. 

Noticēt, tas nozīmē nobalsot ar sirdi.

Sašam es noticēju uzreiz. Esmu ļoti pateicīga Augšām, ka tikpat ātri, cik es noticēju viņam, viņš noticēja man. Domāju ļoti daudziem tas būs vērtīgi!

ESAM!

Inta

Savējā Kaukāzā

Raksts publicēts žurnāla OK jūnija numurā

Manas attiecības ar Armēniju sākās bērnībā, kad mana tēva māsa no komandējuma Armēnijā atbrauca kopā ar kādu tumsnēju un bārdainu vīrieti, kurš tik garšīgi, aizrautīgi un dedzīgi stāstīja par savu zemi, ka kaut kur dziļi manī iesēdās doma kādreiz redzēt un piedzīvot to pašai. 

Šis kolorītais armēņu mākslinieks, savas tautas pārstāvis ienesa mūsu radu pulkā savdabīgu humoru, krāsas un mīlestību pret šo zemi.

Pirms astoņiem gadiem es pieņēmu lēmumu doties turp un kā pa jokam savā blogā ierakstīju tekstu: es dodos uz Armēniju, kurš ar mani? Pavisam negaidīti pieteicās 14 ceļabiedri un man radās iespēja iegūt jaunu pieredzi, kā organizēt grupu braucienu uz ārzemēm, ko nekad agrāk nebiju darījusi.

Vairs neskaitu, cik reizes tur esmu bijusi, jo braucu 2-3 reizes gadā. Varētu būt virs 15 reizēm. Atgriezos pirms pāris dienām un tieši pēc mēneša atkal būšu tur - šoreiz jau kopā ar visu savu paplašināto ģimeni kādam īpašam ģimenes notikumam.
Nu, jau abās Kaukāza valstīs, jo arī uz Gruziju braucu bieži, man ir draugi ar ģimenes locekļu statusu, ir savas mājas, kurās atgriešanās vienmēr ir notikums, ir cilvēki, kuru esība manā dzīvē ir liela dāvana un svētība.
Turpinot stāstu es vilkšu paralēles ar otru kristīgo Kaukāza valsti- Gruziju, ko arī labi pazīstu un, kuru tik daudzi latvieši ir izbraukājuši krusu šķērsu, ar kuriem ir daudz kas kopīgs, un daudz kas arī atšķirīgs...




Kas mani savaldzināja Armēnijā? Galvenokārt, tie ir cilvēki un tikai pēc tam kalni un pasakainā ainava. Tās ir fundamentālas vērtības, ko šī tauta ir iznesusi kopš Noasa laikiem, caur ciešanām, nemitīgo iekarotāju spiedienu, genocīdu, trīs ceturtdaļu savas teritorijas zaudēšanas. Saglabājusi un tur godā, neskatoties uz to, ka patēriņa kulta pārņemtā ārpasaule arī te snaiksta savus taustekļus, mēģinot iebarot jaunatnei popkultūru un citas ''laikmetīgās'' tendences.
Dievs, Dzimtene, vecāki, ģimene, darbs- tās ir pamatvērtības, stūrakmeņi uz kuriem balstās katra armēņa iekšējais karkass.
Jā, diemžēl, pēc PSRS sabrukšanas Armēnijas varas grožus pārņēma veikli darboņi un viņu klani, ko varētu dēvēt par oligarhiem, ja vien viņi tik atklāti nebūtu piesmējuši savu tautu, un izpārdevuši tās resursus.

Kad 2012.gada sākumā atbraucu te pirmo reizi, iepazinos gan ar Gruziju, gan Armēniju, ārēji tās bija samērā līdzīgas. Taču pēc tam, kad Sukašvili nāca pie varas, Gruzija sāka strauji uzplaukt, kamēr Armēnija turpināja stagnēt. Nepārspīlēšu, ja teikšu, ka tās pilsoņus uztur aizbraucēji, kuri strādā ārzemēs, lai uzturētu savas palikušās ģimenes. Skaistākos un populārākos apskates objektus, skolas, kultūras centrus bieži vien par saviem līdzekļiem ir cēluši bagāti armēņu tautieši, kuri mīl savu zemi un dara visu, lai tā izdzīvotu.

Armēņi, atšķirībā no saviem kaimiņiem, vienmēr ir bijusi čakla, izglītota amatnieku, nevis karotāju tauta. Armēnijas visu veidu amatnieki, aroda meistari tika aicināti un ar varu aizvesti pa tuvām un tālām kaimiņvalstīm, lai radītu tur. Mēs mēdzam runāt par persiešu paklājiem un turku kafiju, bet īstenībā tas nāk no Armēnijas. Zinātnieki jau sen uzskata Armēniju par mūsu pēdējās civilizācijas šūpuli, kas pastāvējusi jau pirms šumeriem un ēģiptiešiem…

Līdztekus senajai kultūrai, mēs latvieši sajūtam ar to radniecību dēļ sūrā likteņa, kas šo valsti ir piemeklējis… To vienmēr ir iekārojušas un iekarojušas svešas varas, to ir nodevuši un tās zemi izsaimniekojuši nosacīti savējie. Atšķirībā no mums, Armēnija ir zaudējusi lielāko daļu savas teritorijas un tas ir milzu trieciens tautas pašapziņai.

Armēnija ir kalnu zeme. Kalni šeit ir ļoti dažādi- ir tādi, kuriem pat vasarā nenokūst baltās sniega cepures, ir stepju reģioni, ir sarkanas klintis un kanjoni, ir alpu pļavas, ir kokiem apauguši kalni, ko mēdz saukt par Armēnijas Šveici.

Armēnija ir viena no valstīm, ko dēvē par muzeju zem atklātām debesīm un patiešām, tā ir kā nosēta ar dažādiem vēsturiskiem objektiem, daudzi no tiem ir iekļauti Junesko mantojuma sarakstos, bet, manuprāt, pāri visam ir pasakaini skaistā daba un cilvēku sirsnība, patiesums, viesmīlība un ticība.

Esmu izbraukājusi lielāko daļu Armēnijas, arī neviennozīmīgi vērtēto konflikta vietu - Kalnu Karabahu, kas dabas ziņā patiešām ir paradīze! Es tur biju vienreiz - rudenī, kad kalni krāsojās visās dabā pieejamajās krāsās, kad elpa aizraujas no visa tā skaistuma, kas paveras acīm, bet gandrīz nav cilvēku, un tie, kurus sastopam ir ar tādām nogurušām skumjām acīs. Nevērtēšu, kurš vainīgs vai kurš atbildīgs, vien izteikšu cerību, ka kādreiz šeit dzīvos draudzīgi un laimīgi cilvēki. Šī vieta ir to pelnījusi…

Pēdējos gados man ir trīs galvenie virzieni, kuri tiek kombinēti savā starpā. Spēka vietas, kuras pati esmu kā tādas sajutusi, kurās piedzīvojusi atklāsmes sevī un varenus procesus ceļa biedros, tad otrais ir 3-4 dienu pārgājieni Aragatson provincē, kurā atrodas augstākā Armēnijā esošā virsotne- Aragats, kurā atbilstošos laika apstākļos mēģinam arī uzkāpt, un kura ir slavena ar savām magnētiskajām anomālijām (ūdens tek pret kalnu utml) un slepeniem fiziskas institūtiem ar piramīdveida celtēm). Lai kas tur arī būtu, šī vieta mēdz totāli atslēgt un iztīrīt mūsu galvas no visas tās mentālās miskastes, ar kuru to ikdienā mēdzam piebāzt.

Savukārt, trešā vieta ir tā, ko dēvēju par savām otrajām mājām vai, koķetējot saucu par ''savu Kaukāza retrītu centru''. Tas ir apgabals Lori reģionā, netālu no Gruzijas robežas, pasakaini skaistā vietā.

Savulaik, 2013. gadā mūsu grupu ielaida tur pārnakšņot tikko uzceltā viesnīcā, kur vēl krāsa nebija līdz galam nožuvusi… Tukšajās telpās bija laba akustika un mēdz dziedājām… Dziedājām teju līdz rītam, vēlot šai skaistajai vietai zelt un plaukt! Un tas piepildījās!

Šodien šo viesnīcu ir jārezervē 2 gadus uz priekšu, tās īpašnieki ir kļuvuši par manu ģimeni un pati vieta ir unikāla!
Viesnīca stāv uz aizas malas un pa numuriņa logu var redzēt, kā aizā planē milzīgi ērgļi, aiz tās slejas skaisti pavasarī ziedoši, bet rudenī visās krāsās izkrāsoti kalni. Viesnīcas personāls manas grupas mīl, gaida un lutina kā nevienu… Un nav tādu, kas nevēlētos tur atgriezties.

Šī vieta ir kā radīta, lai atrastu vai atjaunotu saikni pašam ar sevi.
Šeit ir 9.gs Spēka vietā celts klostera kompleks, kurā dziedāšanas telpa ir atvēlēta mums, bet mācītājs vakaros pievienojas mums uz glāzi vīna, vai aizved sarunās, kas liek paskatīties uz pasauli no cita skatu punkta. '' Reliģija cilvēkus šķir, bet ticība tos vieno'', tā tu dzirdēsi no armēņu mācītāja, kurš nekad sevi neliks augstāk par citiem- viņi nav Dieva vietnieki, pārstāvji, vai starpnieki, bet gan pavadoņi tiem, kas meklē garīgo komponenti savā dzīvē…
No rītiem mēs dziedam klostera telpā, jo akustika daudzās Armēnijas baznīcās ir fenomenāla,- es tādu nekur citur neesmu sastapusi kaut ceļojusi esmu daudz, bet vēlāk katrs grupas dalībnieks dodas savās takās, kuras šeit ir skaistas un vēl skaistākas. Šīs ir ne tikai fiziskas takas kalnos, bet tās ir arī takas pašiem pie sevis...

Kad braucu pirmo reizi, nekad nedomāju un neplānoju turpinājumu, neuztvēru to, kā savu darbošanās veidu. Vienkārši ļāvos sajūtām un impulsam. Lai arī bieži pēc grupām esmu nogurusi un galvā iezogas doma, ka reiz tak būs jāmet miers, jo tas tak nav mans pamatdarbs, bet, gan tas, ka vismaz gadu uz priekšu interesentu saraksti ir pilni, gan arī tas, ka pēc pāris mēnešiem es atkal sajūtu ilgas pēc Kaukāza kalniem, liek man turpināt.
Un, lai arī man vienai lielais pirms brauciena organizatoriskais darbs un paša brauciena 7-12 dienas laiks ir ļoti intensīvs un nogurdinošs, laikam galvenais iemesls, kādēļ es turpinu to darīt ir tās pārmaiņas, tas rezultāts, ko es ieraugu cilvēkos. Tas ir pats efektīvākais, ko es varu darīt: aizvest viņus kalnos, parādīt īpašas vietas, atgādināt viņiem par spēju dziedāt un paradīt takas, uz kurām var sadzirdēt sevi. Pārējais viss ir Augstāku spēku ziņā. Kamēr es jutīšu, ka man tas jādara, darīšu.

Armēnija ir pirmā zeme pasaulē, kas pieņēma kristietību 301. gadā kā oficiālo valsts reliģiju. Kā tas atspoguļojas mūsdienās? Vai cilvēki joprojām ievēro baznīcas tradīcijas?

Daudzi domā, ka Armēnija ir pareizticīga valsts, bet tā nebūt nav, -armēņiem ir sava Apustuliskā Baznīca un nedaudz atšķirīgs arī kristietības redzējums.
Neizklāstīšu visas atšķirības, jo to informāciju var sameklēt, ja ir vēlme, vien padalīšos, kā es to redzu un sajūtu.

Interesanti, ka pa šiem gadiem jau 3 grupas dalībnieki, sajūtot šo brīvību, vienkāršību un sirsnību, ir kristījušies Armēnijā, pat, ja pirms tam nebija to plānojuši, jo kristīgā baznīca katram asociējās ar saviem aizpriedumiem.
Domāju, ka pirmais, kas uzrunā ir paši mācītāji, kuri ir tik vienkārši, sirsnīgi, viedi, pieņemoši, atvērti, tik bezgalīgi savā kalpošanā cilvēkam, ka tas noņem visas bruņas. Nē, es nepārteicos. Kalpošanā cilvēkam, kurā redz Dieva dzirksti…

Manas mazmeitiņas kristības, krustvecāki-
 viesnīcas saimnieki, mācītājs Ter Atom

Kaukāza ļaudis uzskata, ka ciemiņš ir maskējies Dievs, tāpēc attiecīgi arī jāuzņem. No turienes izslavētā viesmīlība, kas pārsteidz mūsējos, kad tur aizbraucam.
Tas pats ir ar garīdzniekiem. Viņi visu laiku ir sastopami dievnamā un runājas, atbalsta, palīdz visiem, kas uz to atnāk… Viņiem nav pieņemamo stundu, nav cenu lapas, nav darba laika… Viņi neizraidīs no baznīcas, kad tu dziedi savā mēlē (pretēji kā tas notiek Gruzijā, kur ir pareizticība), bet tieši otrādi, pēc pēdējām izkanējušajām notīm, dziedās savu himnu Dievam. Tas aizkustina līdz asarām, kad blakus Pie Dieviņa gari galdi, skan kāds Komitasa komponēts dziedājums armēņu valodā…
Otrs aspekts, kas ļoti uzrunā cilvēkus (īpaši latviešus) ir nosacīts pagānisms vai šamanisms, kā to varētu dēvēt, kas piemīt armēņu reliģijai. Es pat teiktu, ka šī ir vienīgā man zināmā kristīgā reliģija, kura ir akceptējusi, pieņēmusi dažādas ''pagāniskas'' izdarības. Piemēram, vartavar svētki, jeb laistīšanās ar ūdeni, kas līdzinās mūsu rumulēšanās, lekšana pāri ugunskuram, gaiļa vai auna upurēšana, u.c.

Protams, es upurēšanu neatbalstu, bet reāli tāda vēl šodien notiek. Ja tu esi lūdzis baznīcā atbrīvot tevi no kādas slimības, izglābies avārijā vtml, tad ir jāupurē gailis, īpaši tam paredzētā vietā baznīcas teritorijā, jāizvāra un jāizdala pēc iespējas lielākam skaitam radinieku un kaimiņu.
Atceros, reiz mēs ar grupu apmeklējām vienu baznīcu un pie sienas ieraudzījām šo sasieto gaili, kas gaidīja savu galu. Toreiz gids knapi mūs aizvilka prom, jo mēs jau mēģinājām nabagu izpestīt, nezinot vēl visas šīs tradīcijas nianses…
Armēņu reliģija un baznīca nav nodalīta no cilvēkiem. Jebkurš var padziedāt baznīcā, izbaudot fantastisko akustiku vai sarīkot pikniku baznīcas teritorijā, uzaicināt priesteri uz glāzi vīna un parunāt par dzīvi. Dievnami, jau no 4.gadsimta ir katrā ciemā un šajā zemē ticība nebija zudusi arī Padomju Savienības laikā.
95% armēņu ir kristīti savā konfesijā un reliģija ir organiska viņu sadzīves un dzīves daļa. Arī Latvijā ir ap 2000 armēņu, kuri pie t/c Mola ir uzcēluši armēņu baznīcu, kurā notiek dievkalpojumi un dažādi armēņu svētki.


Ja salīdzina Armēniju ar Gruziju, tad viesmīlība, pamatvērtības, ticība Dievam, burvīgais kaukāziešu akcents un bagātīgā, daudzveidīgā un ļoti garšīgā virtuve ir attiecināma uz abām valstīm. Taču ir arī atšķirības.
Gruzija vienmēr ir bijusi bagātāka valsts, tai ir vairāk auglīgu ieleju, tai ir jūra un lielāka teritorija, kamēr Armēnija ir iespiesta starp islamticīgajām valstīm- Azerbaidžānu, Irānu un Turciju, kuras pastāvīgais spiediens (Turcija ir ar genocīda palīdzību okupējusi lielāko daļu Armēnijas teritorijas. Pēdējais genocīds bija 1915.gadā) ir piespiedis un spiež ''draudzēties'' ar Krieviju, bet šī draudzība viņiem dārgi ir maksājusi.
Gruzija izvēlas, ar ko draudzēties un savā garā ir krietni kareivīgāki, neskatoties uz sāpīgajiem kodieniem no lielā kaimiņa puses. Tās ekonomika attīstas ļoti strauji un katru reizi, kad es braucu, redzu, cik aktīvi ceļās viesnīcas, plaukst uzņēmējdarbība, uzlabojas infrastruktūra un man ir patiess prieks par šo valsti.
Viņi ir pamatīgi uzlabojuši visu valsts dienestu struktūru, padarot to par vienu no modernākajiem reģionā. Policija pieskata, nevis tikai raksta sodus,- noliksi mašīnu nepareizā vietā, 5 min.laikā viņi piebrauks un palūgs pārvietot to citur, nevis uzreiz uzliks sodu. Uzņēmumu nodibināt Gruzijā ir dažu minūšu jautājums un par viņu Justīcijas Namu vien derētu uzrakstīt rakstu un vest mūsu politiķus ekskursijā- tā ir ēka, kurā aizejot pie viena ierēdņa tu vari izdarīt visu, dabūt jebkuru izziņu, nokārtot jebkuru formalitāti! Iedomājies, mūsu VID, UR, VZD, VSIA, u.c. iestādes vienā ēkā!

Pirms gada Armēnijas tauta sarīkoja protesta akciju, izgāja ielās un ievēlēja cilvēku, kas visu mūžu bija cīnījies pret valdošo kliķi. Pamazām tiek likti aiz restēm visi bijušie pilsētu mēri un ministri, kas nav paspējuši aizlaisties, bet vēl ir tāls ceļš ejams, lai izstrēbtu visu to, kas sastrādāts un varētu sākt attīstīties…

Gruzijā cilvēki dzīvi tver viegli, it kā pa virsu. Mums, kas aizbrauc tur pa retam, šķiet, ka gruzīniem visa dzīve ir vīns, bagātīgi klāti galdi un svētki. Paši gruzīņi nelepojas ar to, ka galvenais kultūras veids ir galda kultūra, un ar to, ka visus darbus viņu vietā dara armēņi un citas tautas. Arī ar intelektuālām runām viņus nepaņemsi.
Savukārt, armēņi ir pārsteidzoši inteliģenti, un daudzi var lepoties ar to, ka visiem viņu vectētiņiem un vecmāmiņām ir bijusi augstākā izglītība. Tas bija laikā, kad mums te, Latvijā pat nebija nevienas augstākās izglītības iestādes un studēt bija jādodas uz Pēterburgu.
Armēņi ir strādīgi, katrs pieprot kādu amatu, pat, ja ir ar filozofa izglītību. Īpašā cieņā ir mākslas studijas, - man ir radies iespaids, ka puse armēņu ir mākslinieki. Abām tautām, paralēli pamatstudijām un arodam ir jāapgūst teju obligāti kāds mūzikas instruments un tautas dejas.
Gruzīņi ir ļoti reliģiozi, kamēr armēņi  vairāk patiesi ticīgi. Gruzīņu priesteri skatās uz baznīcas apmeklētājiem no augšas, aizrāda uz neapsegto galvu, krata ar pirkstu un strostē, ka maz neliekas...

Armēņu virtuvē vairāk dominē augi, lielāka veģetāro un veselīgo ēdienu izvēle, zupas. Viņi gatavo neiedomājas mūsu izpratnē lietas,- bet nu ļoti garšīgi! Gruzīnu virtuve ir bagātāka ar trekniem un miltu ēdieniem (hačapuri, hinkaļi), visi ēd gaļu un veģetāriešus uzskata par lieliem dīvaiņiem. Ja gribi izēsties, tad uz Gruziju, ja vēlies palutināt sevi ar veselīgu un dzīvu ēdienu, tad uz Armēniju!
Abās valstīs ir liels kontrasts starp galvaspilsētu un mazajiem kalnu ciematiņiem, kuros tiešām valda liela nabadzība un šķiet, tu pārcelies atpakaļ laikā. Erevāna ir krāšņa un mazliet pompoza, šķiet, ka armēņi šādi, - arhitektūras formās (arī viesnīcās un privātmājās) cenšas mazināt savu mazās tautas kompleksu. Bet visā visumā ļoti eiropeiska un moderna pilsēta ar daudzviedīgām iespējām.
Man pašai tā īsti neiet kopā Erevāna ar pārējo Armēniju, priekšroku dodu Tbilisi, ja runājam salīdzinošās kategorijās.


Armēnijā (un visā Kaukāzā) var piedzīvot visus gadalaikus izteikti krāšņi. Ziemā kalnos sals mēdz nolaisties līdz -20 grādiem un sniegs kūst vēl maijā, satekot tūkstošos mazu kalnu upīšu.

Pavasarī kalni sāk ziedēt tiklīdz nokūst sniegs. Esmu ietrāpījusi dažādos laikos un vienmēr brīnos, kā

katru nedēļu var ziedēt pilnīgi citas puķītes- pagājušo gadu tajā pat laikā bija tulpes un īrisi, šogad

sakarā ar vēlo pavasari visādi pulkstenīši, krokusi utml… Lielākā ziedēšana kalnos ir ap saulgriežiem, tad tur var atrast liliju un frēziju pļavas!!
Ziemā ir atvērti vairāki slēpošanas kūrorti, pavasarī sabrauc putnu vērotāji no visas pasaules, un līdz pat rudenim Armēniju apmeklē kalnu pastaigu un kāpšanas entuziasti- iespējas ir ārkārtīgi daudzveidīgas! Tāpat ir pārgājieni ar zirgiem, raftings u.c. izklaides iespējas
Tomēr vislielāko atšķirību es redzu tur, kur neko nevar noslēpt,- tautas dejās un dziesmās. Tās pasaka, pastāsta un parāda visu par tautu.
Latviešiem ir ļoti daudz aizsardzības dziesmu: ''Krustiem auga bērziem saknes, krustiem zvaigznes debesīs'', tautas dejās pārsvarā ir krusteniskie soļi, sakrustotas rokas, kā sargājoties…
Armēņiem raksturīgas ir skumjas viņu dziesmās un dejās, caur tām tauta runā par savu likteni, izstāsta savu dvēseli...
Kamēr gruzīņu dejas un dziesmas komentārus neprasa! Tur ir uguns, degsme, temperaments, cīņa, brīvība, rokas vaļā, lidojums!!!
Es braucu uz Kaukāzu vismaz divas reizes gadā- aprīļa biegās, maija sākumā un oktobrī. Pavasarī var

saulē atveldzēt ziemas nogurdināto ķermeni un garu, saēsties savvaļas sparģeļus un pirmās zemenes, remdināt ilgas pēc aromātiskiem tomātiem un gurķiem, piedzīvot pavasara smaržas un ziedēšanas spēku, bet rudenī izbaudīt visu iespējamo krāsu gammu rudenīgo koku klātajos kalnos un protams, uzņemt ziemai nepieciešamo saules un vitamīnu devu augļu pārpilnībā.
Armēnijā aug arbūzi, melones, mandarīni, vīģes, vīnogas, aprikozes, persiki, hurma un viss pārējais, kas aug arī pie mums!


Ko izbaudīt un pieredzēt Armēnijā?
Esmu daudz runājusi ar tiem, kas pabijuši gan Armēnijā, gan Gruzijā un dod priekšroku Gruzijai, argumentējot to ar labākiem ceļiem, infrastruktūru, jautrākiem cilvēkiem, jo kalni un izēšanās tak ir vienlīdz labi iespējama arī Gruzijā. Pietam uz turieni ir tiešie reisi un ērta nokļūšana.
Jā, viennozīmīgi mēs varam mācīties no gruzīniem viņu spēju būt pateicīgiem, svinēt dzīvi , meklēt prieku ikdienišķās lietās, - arī tas, it īpaši daudziem mūsu depresīvi noskaņotajiem tautiešiem ir pat ļoti noderīgi!
Straujā tūrisma attīstība Gruzijā jau sāk atstāt savas pēdas, ko var redzēt mākslīgos smaidos, kuri tirgojas par naudu… Par to ir skumji, jo vēl pirms 5 gadiem neko tādu nemanīju. Par laimi tas ir tikai vietām un reizēm.
Taču, ja tu meklē kaut ko vairāk, ja spēj skatīties tālāk par ēšanu un dzīves svinēšanu, ja meklē dziļumu, patiesumu un īstas vērtības, tad pamēģini atklāt sev Armēnijas zemi un cilvēku sirdis.
Ja nāksi ar atvērtu sirdi, tās noteikti atvērsies tev pretī un tu piedzīvosi beznosacījuma īstumu, kas paņem uz mūžu.

Padzīvo mazā ciematiņā starp vietējiem un tu sapratīsi, cik tev patiesībā daudz pieder materiālā ziņā, bet cik šauras ir sirds duraviņas. Un apjausma, ka piepildīta un laimīga dzīve slēpjas vienkāršās lietās mēdz būt gana šokējoša. Ja tev tas izdosies, tad tu nekad vairs nebūsi tāds, kā uz šejieni atbrauci…

Nu, jau pa šiem asoņiem gadiem ir vairāki simti cilvēku Latvijā, kas var to apliecināt, kas atgriežas vēl un vēl- piekto, sesto, septīto reizi…
Armēnijas daba, kalnu varenība un cilvēku siržu skaidrība ir tā, kas liek pārvērtēt savas dzīves prioritātes, atbrīvo no liekā, dziedina un piepilda ar spēku.



Nedaudz praktiskā

Armēnijas kultūrā, amatniecībā, arhitektūrā un tradīcijās var manīt austrumu ietekmi, taču citādi armēņi ir gana moderni un eiropeiski (labā nozīmē).
Viesmīlības bizness, apkalpošanas kultūra ir visaugstākajā līmenī un viņi varētu izgriezt pogas daudzām Eiropas valstīm.
Cenu līmenis ir zemāks kā pie mums un nedaudz zemāks kā Gruzijā. Abās valstīs ir ārkārtīgi lēti takši, ko var izmantot kā privāto transportu. Jārēķinās ar dramatiski sliktiem ceļiem.
Lai arī normālās viesnīcās un veikalos ir iespēja norēķināties ar karti, armēņi ļoti negribīgi to dara, mēdzot izlikties ka termināls saplīsis vai vēl kādas mistiskas problēmas. Pat liela un respektabla 4* viesnīca reiz man paziņoja, ka, ja maksāšu ar karti, tad + 12% klāt...
Kaukāzā ir pieņemts kaulēties, un, ja tu to nedari, tad pats muļķis. Viņi paši to par šmaukšanu neuzskata, saprotams.
Armēnija ir salīdzinoši ļoti droša un pieklajīga zeme, kur meitenes var bez bailēm iziet ielās. No vietējo vīriešu uzmanības gan neizsprukt, bet tā nav uzbāzīga, vai neķītra, kā Ēģiptē un Indijā, piemēram. Mūsējām parasti pat ļoti patīk :)
Internets, lai arī vismaz viesnīcas recepcijā ir, it īpaši kalnos ir ļoti lēns. Galvenais, plānojot braucienu, ir pašam saprast, ko vēlies un attiecīgi arī izvēlēties maršrutu, jo iespējas ir ļoti plašas gan aktīvai atpūtai, gan gastronomiskajam un izklaižu braucienam, gan haikingam, trekingam, raftingam un zirgu pārgājieniem kalnos.



Tagad daudzi brauc uz Indiju meklēt sevi un uz dažādām citām senām zemēm, kur ir aktīvas spēka vietas. Tas būtu atsevišķa raksta temats, bet īsumā pateikšu, ka ir īpašas vietas un zemes, kurās ar cilvēkiem, ja viņi ir gatavi un brauc ar attiecīgu nolūku, var notikt dažādi procesi. Un, proti, vietu enerģētika iedarbojas uz cilvēka enerģētisko lauku un katrai vietai tā ir sava. Teju visas Spēka vietas attīra, tad ir tādas, kas transformē, tādas, kas harmonizē, aktivizē un piepilda. Dažādās vietās dominē kāda konkrēta enerģija un citu nav nemaz vai tās ir minimāli.
Piemēram, Armēnija ir par attīrīšanu un transformāciju, sevis sadzirdēšanu un atbilžu saņemšanu. Kipras spēka vietas ir par harmonizēšanu, Bali par piepildīšanu, Baikāls, Beluhas kalns, Titikaka ezers, pāris konkrētas vietas arī Armēnijā u Gruzijā par aktivizēšanu. Tie, kas ir tēmā, sapratīs, par ko ir runa...



+
Ieteikumi, kā visērtāk un lētāk nokļūt Armēnijā

Pirmos gadus man nācās braukt no Tbilisi, jo uz Erevānu jau 10 gadus nav tiešo reisu un nebija arī normālu savienojumu. Ja ir daudz laika, tas vēl joprojām ir variants- līdz robežai tikai 1,5 stunda brauciens un samērā vienkārša robežas šķērsošana. Vīzas mums arī nav vairs vajadzīgas.

Pašlaik visizdevīgākais lidojums ir ar Ukrainas aviolīnijām caur Kijevu, ja laicīgi pērk biļetes, tad tās maksā ap 200 eur turp atpakaļ. Ja nokavē laicīgo pirkšanu, tad vienmēr lēti ir lidot ar LOT (poļu aviolīnijām) caur Varšavu. Tas gan nozīmē ilgāku laiku gaisā un arī nedaudz vairāk starp savienojumiem. Ukrainas aviolīnijas gan ar precizitāti neizceļas, bet, ja rēķinamies, tad beigās jau tāpat visu sakārto…


Nobeigumā

Par Armēniju un arī salīdzinājumā ar Gruziju varētu stāstīt daudz, par to, cik interesantas ir viņu attiecības savā starpā, kopīgās un atšķirīgās tradīcijas, anekdotes vienam par otru…
Gruzīņi biežāk kā armēņi man prasa: ko tu brauc uz to otru zemi, ko nevar dabūt tepat pie mums? Kuru valsti tu mīli vairāk?
Ja atklāti, tad pirmos 4 gadus, kamēr nebiju bijusi Svanetijā (Gruzijas augstkalnu reģions), uzskatīju, ka Armēnijas kalni ir daudz skaistāki, dažādi, varenāki, vietas spēcīgākas, bet Gruzijā virtuve garšīgāka un galvaspilsēta skaistāka, taču tagad daudz labāk pazīstu šīs tautas, esmu kļuvusi savējā abās, redzot gan vienojošo, gan atšķirīgo, kas katru no tām padara ļoti īpašu.
Bet uz gruzīnu jautājumu atbildu diplomātiski:
Man ir divas meitas. Abas no viena tēva, abas skaistas, gudras un talantīgas. Kamēr viena ir tumšmate, mierīga un jūtīga pēc dabas, bet otra blondīne, spilgta, drosmīga un mazliet šerpa… Abas ir manas meitas un nekad es nevarētu izšķirt, kuru no viņām es mīlu vairāk...

Miglas zona. Jūlija enerģētiskais fons

Šodien jau ir 2.jūlijs un parasti es prognozi nākamam mēnesim cenšos sajust un uzrakstīt ap

iepriekšējā mēneša 26.-29.datumu.

Grūti bija  noorientēties. Un vēl joprojām tā ir, jo jūlija enerģijas tas ir sava veida kokteilis

Jūlija enerģijas ir ļoti īpatnējas. Bildīte man tika parādīta sekojoša.

Liels kuģis, kas ir rāmi dreifējis mierīgos vilnīšos un pēkšņi tam ir dota pavēle maksimāli ātri doties uz priekšu. Pamest šo konkrēto vietu, īsti nepasakot virzienu un mērķi. 

Ātrumā jāsavācas, jāiedarbina motori un kaut kur jādodas. Bet, kuģis ir liels un smags, tas nevar ātri uzņemt ātrumu, bet ir iekšēja trauksme, ka tas jādara, jo no tās vietas ir jātinas prom.

Tātad ir vēlme, aicinājums, tāds nedaudz trauksmains, ar nelielu baiļu sajūtu kaut ko svarīgu nokavēt, doties jaunā virzienā, pamest esošo vietu.

Nākamā sajūta: neziņa par virzienu, vai nepārliecinātība, esošā virziena nesajušana, nespēja koncentrēt enerģiju uz šo mērķi, virzienu, dezorientācijas sajūta.

Man pašai ir šī sajūta, un tai nav racionāla izskaidrojuma. Jo es jau daudzus gadus esmu tādā paļāvīgā plūdumā, ticībā, ka mani nes tur, kur man jābūt, lai kur tas būtu. Tomēr arī es esmu iebraukusi šajā miglas zonā. Prāts saka: bet viss taču iet kā vajag, viss notiek, tomēr tā migla rada tādu nemieru, jo ir pazudusi spēja kaut ko kontrolēt. Kaut gan, protams, ka tā mūsu doma, ka mēs kaut ko kontrolējam arī ir vien tāda ilūzija.

Viss ir savā starpā saistīts, gan Visuma enerģētiskie un astroloģiskie procesi, šodienas Saules aptumsums un tam sekojošais koridors, gan mūsu pašu individuālie procesi. 

Viennozīmīgi šīs enerģijas nes kaut ko jaunu un tām ir duāls raksturs, tāpēc ir jābūt gatavam gan ārējiem, gan iekšējiem notikumiem, kas nesīs pārmaiņas mums un visā, kas ap mums.

Šorīt izlasīju Ivetas Laicenas astroloģisko prognozi šai nedēļai un tur bija ļoti precīzi vārdi:

''Ir sācies jautrību laiks.

I nemaz necenšaties labot apkārtējo kļūdas, ķert visus krītošos un brūkošos. Saudzējiet sevi , jums savi veicamie darbi un uzdevumi. Ļaujiet apkārtējiem pašiem pieņemt lēmumus, izbaudīt to sekas, jo tikai tā aug personības- uzņemoties atbildību par savām domām , vārdiem , darbiem...''

Tas bija rakstīt jaunavu horoskopā, jo jaunavas mēdz būt samērā sazemētas un praktiskas laikā, kad citiem drāma sit augstu vilni. Bet mums ir arī tendence mesties iekšā un glābt, brīžiem pat pret pašu gribu :)

Tomēr šis ir laiks, kad domāt par pašiem savu kuģi. Jo smagāks tas ir, jo grūtāk tam ir uzsākt strauju virzību uz priekšu. 

Tāpēc visiem nevar būt vienāda prognoze. Kādam vēl būs baigi jārauj, lai izmestu lieko balastu, bet kādam vējš iepūtīs ātrāk burās un nesīs uz priekšu.

Un ceļš vienmēr piedāvā pieturas, notikumus, ceļabiedrus, arī sēkļus, vētras, šūpošanos, jaunus pagriezienus, horizontus.

Enerģiju kokteilis ir patiešām mulsinošs. Kā šņabis ar šampanieti, vai vēl kaut kas trakāks! :) 

Jūtu destruktīvo enerģiju aktivitāti, kas izpaužas gan Sistēmas aktivitātēs, gan cilvēku rīcībā. Arī scenārija plāns iedod destruktīvus notikumus, kuriem ir kāds konkrēts mērķis, ko nav nemaz tik viegli atšifrēt. Ir grūti saprast, ko tas rāda: mainīt nodarbošanos, mainīt sevi, vai tas vienkārši ir, lai izstrādātu kaut kādas enerģijas no mums, vai pārbaudītu, kā tiekam galā, ko esam iemacījušies, kāda ir mūsu reakcija? 

Ir jāturpina trennēt vērotāja pozīcija. Jāreaģē pa jaunam un, kad uznāk emocionālās šūpoles, apzināti jānoķer sevi, jāieelpo un jāpārceļ daļa no savas apziņas uz vērotāja pozīciju, lai spētu atgriezties līdzsvara punktā.

Un, kā jau teju katrā prognozē rakstu, jāļauj citiem gūt savu pieredzi, jāvairo citu un pasaules pieņemšana.

Mūsu apzinātība, atmodinātais stāvoklis paredz, ka mēs apzinamies, ka esam uz skatuves. Ka paši esam izsaukušies būt par aktieriem šajā spēlē, šajā Ilūzijā uz planētas Zeme. 

Pašlaik man rāda tādu kā enerģiju virpuli, kuru nevar gluži iedabūt mēneša vai kādu datumu ietvaros. Vēl četri mēneši. 

Šī migla un destruktīvās enerģijas ir no tā saucamajiem noturēšanas spēkiem, jeb 3D realitātes saimniekiem, lai dezorientētu un neļautu virzīties uz priekšu. Daļu no dvēselēm, kuras cenšas izrauties uz priekšu, tomēr iesūc atpakaļ ar baiļu programmu palīdzību. 

Katra dvēsele ar savu enerģiju baro, uztur sev atbilstošā vibrāciju diapazona realitāti. 

3D realitātei trūkst enerģijas, cilvēki ir noguruši, izpumpēti, apātiski. Lai to realitāti noturētu, katra dvēseles enerģija ir svarīga. Par katru dvēseli notiek cīņa. Šo redzējumu sīkāk aprakstīšu atsevišķā rakstā.

Migla un notikumi tajā ir, no vienas puses, lai mēs nobītos un atkāptos, bet tā kā katrai medaļai ir arī otra puse, arī priekš tam, lai mums būt iespēja izmēģināt savu paļāvību un pārliecību, spēju pacelties pāri šai drāmai, kas norisinās uz Zemes skatuves.

Taču pilnīgi noteikti jūlija enerģētiskajā kokteilī ir arī šampanietis! Dzirkstošs prieks, vēlme baudīt dzīvi, burbuļot, ļauties kādai avantūrai, nostrādāt kādu blēņu :) 

Arī šo enerģiju es ļoti izjūtu caur sevi- vēlmi iet, piedalīties, kaut ko pasākt ārpus ikdienas lietām! Un man tas nav raksturīgi!

Es vispār pārsvarā caur citiem cilvēkiem, caur sarunām, caur informatīvo telpu nolasu kopējo enerģētisko lauku. Mani pašu tas ietekmē par procentiem 20-30 parasti. Šoreiz es jūtu, kā šīs enerģijas iet caur manu lauku arī šeit, sēžot mierīgi sava meža vidū. Tas tikai liecina par to spēku un vērienu!

Astrologi jums pateiks, ka jūlijs ar saviem aptumsumiem un retrogrādo Merkuriju nav īsti piemērots lielu projektu uzsākšanai, nopietnām darbībām un lēmumiem, un vasaras vidus, manuprāt, vispār ir par ko citu. 

Daļai no mums būs vienkārši jānoturas uz klāja, spējot vien atbilstoši reaģēt uz saviem iekšējajiem un ārējajiem notikumiem, daļai viņu kuģis sāks uzņemt jauno kursu un sāksies notikumi. Viļņveidīgi jau tas notiek visu laiku, - par cikliem es stāstīju iepriekšējā prognozē.

Tomēr, ja jūnijs ar Saulstāvjiem bija tāds sabremzēšanās un pārslēgšanās, dreifa laiks, tad tagad vajadzētu uzsākties kustībai visās dzīves sfērās, bet visvairāk tomēr personīgajā dzīvē. Jāliek punkti un jāuzsāk jaunas attiecības, jāpārceļ esošās attiecības jaunā līmenī, jāpiedod kādam, jāpalaiž kāds, jāpieņem kāda izvēles.

Arī piedzīvojumi, aktivitātes, blēņas, kūrortromāni, mazas dēkas, it īpaši tiem, kas ir ierūsējuši un pārāk nopietni, ir ļoti iesakāms, lai izkustinātu enerģijas, lai tās iegrieztu un aktivizētu turpmākajam periodam. Jo augusts jau izskatās būs par darīšanu, neļaus mums slinkot līdz septembrim. Bet to tad redzēs, kad nāks tuvāk :)

Turam buru un esam!!!

Skauju!

Inta

P.s. Šī ir viena no regulārajām mēneša enerģētiskajām prognozēm, ko saņem Sirds Ceļa Klubiņa abonenti. Vairāk informācijas ŠEIT

Paldies, ka esi un, ka lasi! Sirds Ceļa blogā jau 8-to gadu dalos savā redzējumā, izpratnē un sajūtās, kas mainās un paplašinās līdz ar mani. Es nevēlos nevienu pārliecināt par savu taisnību vai pievērst savai ticībai, -arī es reiz pasauli redzēju 3dimensionālu un plakanu, un neviens man nevarētu iestāstīt toreiz, ka, iespējams, tā ir apaļa.. :) Tāpēc, ja rezonē mans skatījums, dalos ar prieku! Ja nē, tad vienkārši ej garām un netērē savu laiku, lai pārliecinātu mani (komentāros un vēstulēs), ka zeme tomēr ir plakana :) Sirds Ceļa blogs ir mana desmitā tiesa, 90% manas aktivātes norisinās Sirds Ceļa Klubiņā, bet pierakstīties ziņām no Sirds Ceļa Tu vari ŠEIT.

Mājdzīvnieka misija

No kurienes ir nākuši kaķi un suņi? Kāda ir viņu misija, šeit uz Zemes? Viņi iet cieši blakus

cilvēkam jau tūkstošiem gadu un šai kopā iešanai, kopā būšanai ir daudz plašāka nozīme un jēga,

nekā lielākā daļa no mums aizdomājas.

Vakar garām braucot, iebraucu pie kaimiņienes, lai atdotu naudiņu par pļavu pļaušanu un satiku viņu tikko iedzērušu sirdszāles, pārdzīvojot par jau nedēļu kā pazudušo suni. Tikko bija atgriezusies no kārtējās rajona apbraukāšanas, cilvēku apjautāšanas, vienlaikus, zvanot zīlniekiem un meklējot jaunu rotveilera kucēnu... Viss vienā emociju un sāpju kokteilī...

Apsēdāmies pie kafijas krūzes un es tik noteicu, lai divas nedēļas pagaida. Lai neskrien, nezvanās un arī nepērk vēl jaunu kucēnu...
Vakardienas saruna mudināja uzrakstīt.

Manai mammai, savukārt, vienmēr ir bijis gan lielais āra suns, gan mazais istabas sunītis. Un kaķis, protams. Teju visi mazie istabas dzīvnieciņi, kuri ir bijuši sieviešu dzimuma, ir aizgājuši ar vēdera dobuma audzējiem. Nebūs korekti te analizēt saimnieces slimību un emocionālo problēmu un mājdzīvnieku aiziešanas iemeslu saistību, bet tā ir ļoti izteikta un par to ir vērts aizdomāties.

Ļoti sen atpakaļ dzirdēju tādu leģendu, ka suņi un kaķi nākot no dažādām planētām un tieši tik dažāda ir viņu misija.  Tāpēc esot suņu cilvēki un kaķu cilvēki. Viņi atrodoties dažādos līmeņos.

Esmu  lasījusi ieteikumus, ka pie iepazīšanās ar potenciālo partneri, pirmais, ko vajagot izdarīt ir pajautāt, vai viņš ir suņu vai kaķu cilvēks (patīk vairāk suņi vai kaķi), un, ja tas atšķiras no tevis, tad attiecības nemaz neviedot, jo tāpat tur nekas nesanākšot. :) 

Bet, leģenda vēsta, ka suņi ir sūtīti uz šo planētu, lai parādītu cilvēkam, ko nozīmē beznosacījumu mīlestība. Kā ir jāmīl savs cilvēks, kā jāatdot sevi, kā būt uzticīgam, pieņemošam un bezgalīgi mīlošam. Cilvēks redz to un mācās šo mīlestību.

Kad cilvēks ir sapratis un iepazinis, kāda ir šī suņa parādītā beznosacījuma mīlestība, viņš ir gatavs kaķim, lai visu to varētu izmēģināt. Kaķi ir jāmīl bez nosacījumiem un jāpieņem ar pateicību to, ka tu dzīvo pie viņa :) Ar kaķi tu apgūsti beznosacījumu mīlestību praksē.

Iespējams, ka šo leģendu ir sacerējuši kaķu cilvēki, taču zināma deva patiesības tajā ir. Ir taču cilvēki, kuri ir gatavi tikai saņemt mīlestību, bet neprot to vēl tāpat vien dāvāt?

Lai arī lielākais vairums, ko esmu aptaujājusi (jo bieži šī tēma paceļās sarunās) ir vairāk viena veida mīļi, ir arī tādi cilvēki, kuri saka, ka mīl vienādi abus,- gan suņus, gan kaķus.

Tu esi suņu vai kaķu cilvēks? :)

Kaķi iet cilvēkam cieši blakus tūkstošiem gadu, jau no Atlantīdas laikiem un īpaši izteikti Senās Ēģiptes laikā. Suņi, salīdzinoši nesenāk ir mājdzīvnieku kārtā, bet arī viņu nozīme ir daudz lielāka, nekā mēs domājam.

Patiesībā gan suņu, gan kaķu, gan delfīnu un vaļu izcelsmes planetārā sistēma ir viena, kur pašlaik viņi ir attīstījušies jau nemateriālā, kristāliskā formā, kā vienots apziņas lauks. Ar šo informāciju dalīšos SCk klubiņā, jo blogu tomēr lasa ļoti dažādi cilvēki, kam stasti par citām civilizācijām var likties fantāzijas :)

Vai tu vari pieļaut domu, ka mājdzīvnieki ir daudz vairāk attīstīti nekā cilvēki? Dvēseles līmenī?

Šī ilūzija ir radīta, kā pieredzes gūšanas platforma konkrētām Dvēselēm, kuras vēlas ātri evolucionēt ar smago duālo enerģiju palīdzību. Cilvēku dvēseles nāk šeit evolucionēt, attīstīties, kamēr lielākā daļa dzīvnieku dvēseļu nāk ar pavisam citu misiju.

Nejauc, bioloģiskās un enerģētiskās formas evolūciju. Bioloģiskais ķermenis mainās, evolucionē dažādu apstākļu ietekmē un ar to var iepazīties studējot attiecīgo zinātni. Tas var iet roku rokā ar dvēseles evolūciju un var arī neiet.

Kaķiem un suņiem (vaļiem, delfīniem u.c.) ir kolektīvā apziņa, kura jau ir evolucionējusi un šeit viņi ir ar misiju palīdzēt evolucionēt cilvēkam. 

Mājdzīvniekiem ir daudz vairāk attīstītas smalkās maņas, redzēšana, jušana, spējas. Viņu spējas, īstenībā ir fenomenālas un cilvēki tās ikdienā izmanto, vispār par to neaizdomājoties un pa īstam nenovērtējot, ko šie mūsu mazie mīluļi mums sniedz...

Mājdzīvnieki (suņi un kaķi) spēj apvienot savu enerģētisko lauku ar mājas iedzīvotāju laukiem,  gan veicot tajos enerģētiskās korekcijas, gan savā ziņā kļūstot par mūsu, cilvēku enerģijas fragmentu. 

Tāpēc ir tik grūti zaudēt savu mājdzīvnieku, jo tu savā ziņā zaudē daļiņu no sevis paša...

Par suņu pieradināšanu saimnieciskām vajadzībām,- sargāšanu, kamanu vilkšanu utml, es nerunāšu, jo tas īsti nav saistīts ar šī raksta būtību. Es runāju par to laiku, kad suns parādījās blakus cilvēkam, kā kompanjons, kā mīļdzīvnieks, bez darba pienākumiem :). Un, tas, salīdzinājumā ar kaķiem, ir samēr nesen,- varbūt pāris simti gadu, neesmu pētījusi. Varētu būt, ka vienlaicīgi ar psihologiem/psihiatriem, laikā, kad ārēju faktoru ietekmē spēcīgi tikai ietekmēts cilvēka emocionālais plāns un suns spēja palīdzēt to harmonizēt.

Suņa misija vēl šajā laikā ir atvērt mūsu sirdis, jo ļoti bieži cilvēki ir pavisam aizvērušies pasaulei un cilvēkiem, viņi spēj atbildēt tikai mājdzīvnieka mīlestībai, un šis ir vienīgais veids, kā cilvēks spēj palikt kaut ar nedaudz pavērtu sirds spraudziņu un piepildīt savu dvēseles mērķi, -mīlēt.

Suns, atšķirībā no kaķa, ir daudz vairāk ar savu apziņu šajā fiziskajā realitātē. Viņš spēcīgi jūt emocionālā lauka šūpošanos. Daudzi novēro, ka suns pārņem saimnieka rakstura īpašības. Suns arī ļoti spēcīgi spēj izjust emocijas- sirdssāpes, ilgas, kaunu un vainu. 

Kaķi, savukārt, ar savu apziņu daudz vairāk atrodas smalkajā pasaulē un bieži vien mūsu istabā ir klātesošs tikai kaķa fiziskais ķermenis. Ja suns, iedarbojas uz mūsu emocionālo fonu, tad kaķis uz mentālo un enerģētisko.

Kaķi spēj atpazīt negatīvās domformas un svešās, negatīvās enerģijas mājās un tās neitralizēt. Tā ir viņu galvenā kalpošana cilvēkam. Tādēļ daudzās kultūrās kaķus pielūdza, tie bija blakus faraoniem, zintiekiem un magiem. Kaķis ir viens no spēcīgākiem mājās enerģētiskajiem sargiem. Bet suns palīdz izlīdzināt mājas emocionālo fonu.

Suņa luncināšanās, spēlēšanās, prieks par mājās pārnākšanu paceļ saimnieku vibrācijas, palīdz atbrīvoties no stresa, ikdienā sakrātajām negācijām, bet kaķis to visu spēj transformēt un izmēzt no mājas.

Kaķa murrāšana iedarbojas kā stabilizātors, dabiska meditācija, ienes mieru un harmonizē mentālo un enerģētisko lauku.

Abi, gan kaķi, gan suņi dziedina cilvēka fiziskās slimības, ļoti bieži tās paņemot uz sevi.

Man ļoti patika filma Suņa dzīves jēga, jo tajā ir ļoti daudz patiesības. Iesaku visiem. 

Mājdzīvnieku dvēseles patiešām reinkarnējas atkārtoti, pie tam tam tas izteikti notiek pie konkrēta cilvēka. Un ne tikai vienas dzīves ietvaros. Iespējams, ka tavs pašreizējais suns, bija arī tavs kaķis tavas Ēģiptes dzīves laikā. :) Jā, jā- ļoti bieži suņi un kaķi maina sugu, jo viņiem augstākā līmenī ir viens apziņas lauks un viena misija, šeit uz zemes.

Esmu pārliecināta, ka Marsela, - manas meitas jorkšīra terjerīte, ir ar lielu kaķa dzīves pieredzi, jo ir ļoti daudz izdarību kā kaķim...kaut vai tipiska kaķu pieglaušanās. Mēs pat smejamies, ka vienīgais, ko vēl vajadzētu, lai viņa ķer peles, kas rudeņos nāk mūsu lauku mājās. Bet, es zinu suņus, kas patiešām ķer peles. 

Vēl, suņu un kaķu kolektīvās apziņas īpatnības ir tādas, ka viņi var inkarnēties konkrētā ķermenī, lai tiktu pie Sava Cilvēka. Piemēram, ja suns aiziet bojā, tad jau pēc pāris nedēļām saimnieks var ņem kucēnu, kuram ir 2 mēneši. Iepriekšējā suņa dvēsele atnāks uz šo ķermeni. Tas pats ir aktuāli arī ar patversmē paņemtajiem dzīvniekiem. 

Pamazām iepriekšējā mājdzīvnieka dvēsele (varbūt pat no iepriekšējām cilvēka dzīvēm, ja šajā viņs pirmo reizi ņem mājdzīvnieku), ienāks, integrēsies no patversmes paņemtajā dzīvniekā un parādīsies iepriekšējā dzīvnieka īpašības, saglabājoties, protams arī konkrētās sugas īpatnībām.

Vispār viss, kas ir radīts, ienests šajā pasaulē- augi, dzīvnieki, minerāli utt., tā ir mūsu, cilvēku atbalstošā platforma... Un, ne jau tādēļ, ka mēs būtu kāds radības kronis, bet gan tādēļ, ka mūsu dvēselēm ir nepieciešama evolūcija, attīstība, pieaugšana un apzinātība. Mums ir jāmācās no pasaules. 

ESAM!

Inta

2019.gada, 28.jūnijā

Paldies, ka esi un, ka lasi! Sirds Ceļa blogā jau 8-to gadu dalos savā redzējumā, izpratnē un sajūtās, kas mainās un paplašinās līdz ar mani. Es nevēlos nevienu pārliecināt par savu taisnību vai pievērst savai ticībai, -arī es reiz pasauli redzēju 3dimensionālu un plakanu, un neviens man nevarētu iestāstīt toreiz, ka, iespējams, tā ir apaļa.. :) Tāpēc, ja rezonē mans skatījums, dalos ar prieku! Ja nē, tad vienkārši ej garām un netērē savu laiku, lai pārliecinātu mani (komentāros un vēstulēs), ka zeme tomēr ir plakana :) Sirds Ceļa blogs ir mana desmitā tiesa, 90% manas aktivātes norisinās Sirds Ceļa Klubiņā, bet pierakstīties ziņām no Sirds Ceļa Tu vari ŠEIT.

Par ekoloģiju...kāds vērtīgs pieredzes stāsts

Šo Anastasijas vēstuli šaņēmu pēc iepriekšējā raksta Par ekoloģiju un līdzsvaru publicēšanas. Lūdzu autorei atļauju to nopublicēt, jo katrs pieredzes ceļš ir ļoti vērtīgs mums visiem...

Pateicībā- Inta

Šodienas tēma par ekoloģiju un līdzsvaru man ļoti tuva, tāpēc nolēmu uzrakstīt savu pieredzi. Varbūt

kādam var noderēt. 

Man, līdzīgi kā vēstules autorei, ekoloģijas jautājumi, meži, daba kļuva par trigerīšiem, kas sākumā izsauca tikai situācijas nepieņemšanu, bet vēlāk izauga līdz veselai sajūtu buķetei, kuras galvenās sastāvdaļas bija bezspēcība, dusmas, asa kritika, sāpes, negatīvas domas to cilvēku virzienā, kas bija, manuprāt, vienas vai otras situācijas vaininieki. Arī es kaut kādā brīdī ar šausmām atskārtu, ka tā viennozīmīgi ir slēptā agresija. Es tak domāju, ka esmu baltā un pūkainā... Nu labi, bet arī tas sevišķi man nepalīdzēja iziet no apburtā loka, kad kā pēc pasūtījuma manā dzīvē uzplaiksnīja situācijas, kas bija saistītas tieši ar dabas iznīcināšanu, tad es sāku pārdzīvot, mēģinot kaut ko darīt, iesaistīties dažādās domubiedru grupās, lasot likumdošanu, iekrītot panikā un izmisumā. Tieši šie stāvokļi, ko piedzīvoju visā krāšņumā, lika man apdomāties, meklēt izeju. Šeit jāprecizē, ka man nekad nav bijusi vainas izjūta, ka es ar savām darbībām šo visu ekoloģisko situāciju pasliktinu. Vienmēr esmu darījusi šajā jomā tik daudz, cik tobrīd varu, vadoties pēc sirds vēlmēm. Bet. Ar to man nebija gana, man pēkšņi sāka likties, ka absolūtais cilvēku vairākums ir vienaldzīgie, cietsirdīgie patērētāji, kam nerūp pilnīgi nekas no apkārtējās vides (kas zina, varbūt šis ir daļēji taisnība, varbūt nē, bet stāsts nav par to), bet es esmu glābēja, man kaut kas ir jādara, lai to mainītu, bet, protams, ņemot vērā situācijas globālos apmērus, neko dižu es izdarīt nevaru, izņemot savas izvēles, un no tās bezspēcības man kļuva tik slikti, tik ļoti sāpēja. Sāka parādīties depresijas pazīmes, un dzīve zīmējās tikai melnajās krāsās. Katru izcirtumu, katru ziņu par ķīmiķotiem laukiem un izmirušām sugām es uztvēru tik personiski, ka sapratu, ka tas vairs tā turpināties nevar, ja tomēr vēlos šeit uz Zemes palikt. Meklēju veidus, lūdzu Augstāko, lai palīdz man rast risinājumu tam samežģījumam, ko pati esmu radījusi un kas man neliek mieru. Lēnām risinājums sāka nākt. Tas jau ilgst kādu 1.5 gadu, un viss joprojām ir procesā, bet nu jau spēju uz daudzām lietām skatīties mierīgāk, turpinot darīt to, ko varu, lai šī Zeme būtu skaistāka un tīrāka. 

Jāsaprot, ka ātrums, kā var mainīt jebkuras situācijas uztveri, ir tieši apgriezti proporcionāls uzskatu, ticību, vērtējuma spēkam, kas ir ielikts kādā jautājumā. Jo lielāku svaru mēs piešķiram kaut kam, jo lielāks ego strukturējums uzrodas, jo grūtāk to būs atlaist, izlīdzināt enerģijas un palikt Patiesībā, kas rodama tikai Patiesās Mīlestības enerģijās. 

Jāsaka paldies manai Gaismai ģimenei, viņi cenšas no visas sirds šķīdināt manu ego. Vairākas reizes esmu negaidīti ievesta tik dziļa meditatīvā stāvoklī, kur redzēju no cita līmeņa, ka viss, kas notiek te uz Zemes, ir ilūzija. Nu gluži kā raksta skaistos citātos, tikai es to līdz galam nekad nevarēju saprast. Sajutu, piedzīvoju, ka ciešanas ir ilūzija, ka sāpes un cīņa ir ilūzija, ka tas viss neeksistē no tā līmeņa, kur mēs esam Viens, kur pastāv tikai Mīlestības okeāns. Bet tie bija apskaidrības mirkļi, ikdienā prāts pārņēma vadību un man nesanāca uzturēt šo stāvokli ilgstoši. Man trāpījās brīnišķīgie cilvēki, kas rādīja ceļu uz pieņemšanu. Bet tas ceļš bija jānoiet man pašai, un tas nebija/nav viegli. 

Situācija daudz uzlabojās, kad paliku stāvoklī. Jo šajā periodā pats Rādītājs ir paredzējis, ka sievietes prāts atkāpjas malā, dodot ceļu sirds sajutumam. Un tad man palika daudz vieglāk. Pirmkārt, es aptvēru, ka sāpes, ko es jutu katru reizi, sastopoties ar, manuprāt, netaisnīgu, nežēlīgu attieksmi pret dabu, ir MANAS sāpes. Situācija tikai palīdz man tās ieraudzīt. Tās ir manas sāpes, kad dzīvo manā sirdī kopš vai nu bērnības, vai iepriekšējām dzīvēm. Tās sāpes radās, kad man bija nodarīts pāri, bet, kas vēl svarīgāks, ka saskaņā ar Visuma likumu – sāpes vienmēr atgriežas, ja kādreiz tava dvēsele ir eksperimentējusi ar citu būtņu brīvību un dzīvību. Respektīvi, es sapratu, un man nāca apstiprinājumi caur sapņiem, ka manas sāpes radās kā atsāpes no manis pašas kādreiz nodarītā citiem. Te atkal stāsts par baltās un pūkainās ilūziju, kas šķīst pa gabaliem. 

Tad, apzinoties, ka tās ir manas sāpes, es sāku lūgt Augstāko paņemt tās, katru reizi, kad kāda situācija man viņas atsegs. Tas noteikti palīdzēja. Varēju vairs dienām ilgi nevārīties par situācijām. 

Nākamais, izteikti sāku just, ka visas kategorijas ar labi/slikti ir mūsu ego spēles. Pat par tām lietām, kas mums liekas bezierunu sliktas, piemēram, kari, cilvēku verdzība u.t.t. Austākajam nav tādas mērauklas. Viņam ir tikai Mīlestība, kurā Viņš ļauj saviem bērniem iet caur jebkurai pieredzei, mīloši viņus atbalstot. Un ja Viņš to ļauj, tad kādas tiesības man uzdoties par pasaules nabu un lemt, kam būt un kam nē? Varenās kontrolētājas prāts atkāpās, es padevos un sāku vairāk ļauties. Jau iepriekš J.Rubeņa grāmatā “Viņa un Viņš” iezīmēju sev apmēram šādu frāzi: “noliegšana un nepieņemšana nav solis attīstībā. Solis attīstībā un personīgā evolūcijā ir to parādību, pieredžu pieņemšana un integrēšana, kas iepriekš izraisīja izteiktu noliegšanu.” Grūtniecības laikā sapratu to dziļāk. Sāku dot iespēju būt pasaulei tādai, kāda tā ir - ar visām, manuprāt, nepilnībām. Palika vieglāk. Man vairs nebija ne par ko jācīnās, ne par ko jāstāv vai jākrīt. Man bija pilnīgi gana ar to, ko es ienesu šajā pasaulē ar savām darbībām, un citiem es ļāvu būt. 

Tāpat es ieraudzīju, ka tas viss, kas notiek, kas mani aizķer, notiek lielākoties tāpēc, ka cilvēki dzīvo izdzīvošanas emocijās, pārsvarā bailēs. Viņi baidās, ka viņiem nepietiks – varas, naudas, mīlestības, citu labumu. Vai man nav baiļu? Ir. Vai kāds man liedz tās izdzīvot? Nē. Tikai es pati sevi, pārkāpjot tām pāri, varu no tām atbrīvot. Tad kāpēc es gribu liegt citiem baidīties? Viņiem ir uz to Augstākā dotās tiesības, un tikai viņi paši, izejot savu attīstības ceļu, varēs ar bailēm tikt galā, un veikt izvēles, kas balstītas Mīlestībā, nevis bailēs. Tad daudz kas mainīsies, un tas jau notiek. Man nav tiesību likt savus laika rāmjus lielajai evolūcijas gleznai, jo es savā cilvēciskajā būtībā tai tikpat, ka nevaru pieslēgties. Pienāks laiks, un arī pārējie būs izbaudījuši pilnībā bailes un nedrošību, tad spēs tos atlaist un atgūt savu spēku, kurā nav iespējams nevienam nodarīt pāri. 

Esot stāvoklī, jūtu, ka kāds par mani izteikti rūpējas un sargā. Tad, kārtējo reizi atgriežoties pie izpostītiem mežiem, alām, ligzdām domās, man atnāca teksts: “Bet ja tu jūti un zini, ka par tevi rūpējas, ka tevi sargā, vai spēj iedomāties, ka nav neviens, kas rūpējas par kokiem, putniem, zvēriem, zemi, pat tad ja notiek kaut kas, tavuprāt, traģisks? Arī putniem un kokiem ir savi Gari, kas palīdz tiem pārejā, pat ja tā ir bijusi vardarbīgā un piespiesta. Viņi ir vienmēr mīlēti un aprūpēti.” Manā sirdī ieplūda miers. Es sajūtu, cik ļoti biju nokoncentrējusies tikai uz sevi, mēģinot visus un visu kontrolēt. Panākt man vēlamo iznākumu. Cik tas ir ego-centriski. Tas notika bez sevis šaustīšanas, vienkārši palika ļoti viegli. 

Es sapratu, ka, ja sirds ir vaļā, tad jebkurā, pat vissmagākajā dzīves situācijā nāks paskaidrojums, nāks mierinājums, nāks palīdzība, tevī būs miers. Ja tas tā nenotiek, tas nozīmē, ka sirds līdz galam nav vaļā, ka ir kaut kādas sāpes, bailes vai citas zemas vibrācijas, kas tur viņu ciet, un traucē tev pieņemt Rādītāja mīlestību pret tevi, palīdzot iet šo Zemes ceļu vienmēr ar mieru un harmoniju sirdī. 

Nākamais punkts, kas mani dziedināja, bija sapratne, kas radās pati no sevis par to, ka koki, putni, visa daba nāk šeit ar vienīgo mērķi - kalpot cilvēkam. Būt par spēles lauku mūsu pieredzēm. Vai tiešām var iedomāties, ka visas šīs skaistas radības, nākot šeit, nezināja, ko ar tiem varētu darīt? Esot tuvu vienam kokam, sajutu domas: “Es zinu, ka Tev sāp, bet tās nav mūsu sāpes. Mēs esam laimīgi būt kopā ar jums un kalpot jums kaut nedaudz, kaut pāris desmit gadus. Esam gatavi mirt zem zāģa, bet pat tad, mēs turpinām slavēt un cildināt cilvēku. Nav varenākas radības par jums, esam gatavi būt ar jums līdz galam, lai kas tur būtu!”. Žēlsirdības un beznosacījuma mīlestības vilnis pāršalca pāri manai sirdij, ieskaujot to gaismas apvalkā. Uzreiz sapratu, ka tāpat “domā” un dara visi dzīvnieki, visa daba. Viņi nekad nevērtē un nekritizē, ar drosmi pieņem savu nāvi, jūtot Augstākā rūpes par tiem. 

Koki, putni, zvēri, daba nedala, bet gan dzīvo Vienā Esībā, kur nāves nav. Cilvēki dala un sadala, mēģinot pierādīt, kurš pareizāk ēd, kas ir “zaļāks” Planētai, kurš, kurš, kurš… Tam nav nekādas nozīmes, pēc mana pašreizējā redzējuma. Nozīme ir tikai mūsu emocionālajam stāvoklim, līdzsvaram, mieram, ko spējam izstarot Pasaulē. Tās ir tās lietas, kas kaut ko maina. Visas situācijas, kas ved mūs prom no šiem stāvokļiem, ir mūsu skolotāji, kas parāda mūsu ēnas puses, ar kurām jāstrādā, mūsu ego ieņemtās pozīcijas, kas jāatlaiž. Tā mēs plēšamies apziņā un mācāmies īstu Mīlestību, un tas ir tieši tas, kāpēc visi šeit esam atnākuši J 

Mīlestībā, 

Anastasija 

Par ekoloģiju un līdzsvaru

Man ik pa laikam palaimējas saņemt patiešām vērtīgās vēstules. Ne tikai tādēļ, ka tās nes sevī  dziļas

pārdomas un ļauj ielūkoties otra cilvēka sirds meklējumos, bet arī tādēļ, ka mudina mani izvērst šo tēmu, savā veidā kalpojot par impulsu. Ne tikai man, bet arī tiem, kas izlasīs tālāk un apstāsies uz mirkli savā ikdienā, lai padomātu par šo tēmu.

Lai arī vēstule ir par ekoloģiju, šī raksta mērķis ir pārdomāt kādu nozīmīgu garīgā ceļa posmu, kuram cauri iet katrs no mums. Kad mēs sāka m skatīties uz pasauli caur sirds prizmu, kad pamazām atkabinamies no patērētājdomāšanas valgiem, kad sākam izjust sevi kā pasaules daļu un mums sāk sāpēt par par izcirstiem mežiem, piesārņotiem okeāniem, iesprostotiem un pazemotiem dzīvniekiem, kad mūsos tik ļoti saasinās empātija un līdzcietība, ka mēs mēdzam paši nemanot nokļūt pretējā, karojošā un nosodošā pozīcijā...

Bet, pirms turpinu, publicēju vēstuli, kas domāju, atsauksies daudziem no mums...

Man šis jautājums ir riktīgi "piededzis":) It īpaši pēc vēlmju saraksta izveidošanas un arī jau iepriekšējām enerģētiskā kursa nodarbībām, jo ļoti spēcīgi sajutu, cik ļoti es esmu sevi ierobežojusi, uztraucoties un jūtoties vainīga, ka ar savām patēriņa vēlmēm pievienoju savu artavu vides piesārņošanai, degradēšanai, dabas un citu dzīvo būtņu iznīcināšanai, u.tml.

Iepriekš esmu vairākus gadus ļoti aktīvi darbojusies vides aktīvistu aprindās (gan cīnoties pret ĢMO augu ienākšanu LV, gan vēlāk darbojoties bioloģiskās lauksaimniecības lauciņā, šobrīd pircēju brīvprātīgajā bio pārtikas Tiešās pirkšanas pulciņu kustībā), un, lai gan nu jau 4 gadus kā esmu atgājusi no aktīvās darbības, tomēr esmu vēl joprojām šajā informatīvajā telpā un ir nācies ļoti daudz uzzināt par cilvēku izraisītām vides problēmām un vēl joprojām sanāk ļoti daudz dzirdēt. Ir grūti atslābināti skatīties uz visu, kas apkārt notiek, ir ļoti sāpīgi. Jau ilgi mēģinu saprast un ieraudzīt šajā visā situācijā garīgo perspektīvu, kāpēc patiesībā cilvēce ir radījusi šādu destruktīvu sistēmu, kādēļ mēs, cilvēki paši iznīcinām citu dzīvo būtņu un reizē arī savu dzīves telpu, un, lai gan ir parādījušies daudzi pārmaiņu asni, bet pagaidām šķiet, ka tas nespēj stāties pretī un mainīt to kādā tempā viss dzīvais tiek iznīcināts Cik esmu līdz šim spējusi saprast, tad ir sajūta, ka piesārņojums un vides degradācija ārējā pasaulē, atspoguļo cilvēces kolektīvās apziņas piesārņojumu ar negatīvām un destruktīvām domām un emocijām?! Ka tā ir kaut kāda cilvēces gandrīz vai pašdestrukcijas programma vai nu uzkrātās karmas rezultātā vai pat kaut kādu ārējo spēku provocēta?! 

Tā nu es šobrīd esmu apjukumā kā man harmoniskāk uztvert šo problēmu, ar kādām acīm skatīties uz destrukciju visapkārt? (mežu izciršanu pat Gaujas nac. parkā, kurā dzīvoju, saķīmiķotiem monokultūru labības laukiem tepat pie mājas, cūku fermu netālu, kurā nabaga dzīvnieciņi nekad savā mūžā netiek ārā, daudzajiem video par jūras dzīvniekiem, kuri ļoti cieš no plastmasas atkritumiem, video par verdzības apstākļiem ķīnas rūpnīcās, kurās ražo lielāko daļu mūsu patēriņa preces, u.tml.) 

Jo es saprotu, ka līdz šim esmu tikai kultivējusi savu vainas apziņu, pašpārmetumus un paššaustīšanu, kā arī pareizumu un augstprātību, nicinot "piesārņotājus" un "patērētājus". Esmu sev daudz ko aizliegusi un jutusies vainīga, ja vēlos jaunu apģērbu (nevis second-hand), ja vēlos ēst gaļu, ja vēlos kaut kur aizceļot ar lidmašīnu, ja man ir aizmirsies uz veikalu paņemt līdzi savus maisiņus vai plastmasas kastīti (ja ir aizmirsies, tad es bieži sev liedzu attiecīgo produktu), kā arī ierobežoju braucienus ar mašīnu, lai ierobežotu degvielas patērēšanu, u.tml. 

Arī globālāk skatoties, izskatās, ka tā atbildības novelšana no lielajiem, globālajiem ražotājiem uz individuālajiem patērētājiem arī ir tāda "sistēmas" viltība, ka tā vainas apziņas kultivēšana patērētājos ir pat ļoti izdevīga, lai tādējādi novirzītu uzmanību no "sistēmas uzturētājiem"?! Jo sistēmisku un tehnoloģisku risinājumu jau ir, tā nav problēma, gan radīt videi draudzīgu iepakojumu, gan vispār pamainīt visu pārtikas sistēmu, gan pārvietošanās līdzekļus un degvielu, gan izejmateriālu mājokļiem, gan pilsētvidei, bet vai tāda pāreja uz ilgtspējīgāku un harmoniskāku sistēmu kādreiz būs, vai pārmaiņas paspēs notikt pirms globālas kataklizmas?! 

Starp citu, atcerējos arī, ka tieši pēdējā ļoti spēcīgi mani saviļņojošā dokumentālā filma bija par kādu iezemiešu cilti Kolumbijā, kuri tikai nesen "iznāca" uz sakariem ar "jaunāko brāli" (kā viņi dēvē baltos cilvēkus), jo arī viņi jūt, ka nu jau apjukušais "jaunākais brālis" tik pamatīgi izjauc ekoloģisko līdzsvaru, ka pat viņu garīgo prakšu centieni smalkajā plānā nespēj to kompensēt. Ļoti interesanti un viedi cilvēki, kuri saka, ka nodarbojas ar harmonijas uzturēšanu dabā! Iesaku noskatīties, ja nav gadījies šo redzēt! 

1. filma - (The Lost City) | From the Heart of the World - The Elder Brother's Warning (2011)

https://www.youtube.com/watch?v=Tq0kWs1q3hI&list=FLb-q07czPh8Coe79cqEPvyA&index=5&t=2239s

2. filma - Aluna (2018)

https://www.youtube.com/watch?v=ftFbCwJfs1I

Ļoti interesētu tavs skatījums šajā tēmā un problēmā! I.

Esmu ļoti pateicīga I. par šo dziļo un vērtīgo vēstuli, par uzticēšanos un ļaušanu to publicēt šeit.

Jā, arī esmu ļoti daudz gadus ''cepusies'' par ļoti daudz ''nejēdzībām'', raudājusi kopā ar savu meitu par svaigajām cirsmām, kur mirstošo koku enerģiju var labi sajust, nosodījusi visus, kas tur iespundētus dzīvniekus, izrādot tos par naudu, bet visvairāk un vēl šodien mani spēj ''uzcept'' bērnu jautājums.

Kāpēc tas tā notiek, kāds ir mūsu dvēseles mērķis, kur mums jānonāk un, kas jāiemācās ar šo sajūtu palīdzību?

Ir attīstības līmenis, kurā mēs visi šajā vai iepriekšējās dzīvēs esam ilgtoši bijuši, kad domājam tikai par savām pamatvajadzībām un nekas cits ārpusē mūsu īpaši neinteresē. 

Šī pasaule un Sistēma nodrošina dvēselēm pieredzes platformu, kur gūt pašu zemāko iespējamo vibrāciju pieredzes iespēju. Lielākā daļa no mums šo maksimālo Ego līmeni ir piedzīvojuši arī šajā dzīvē un skaitliski lielākā daļa cilvēces nav plānojusi šajā dzīvē pamosties apzinātākai dzīvei. 

Tādēļ šī pastāvošā Sistēma, lai cik destruktīva tā mums varētu likties, pievelk milzīgu daudzumu dvēseļu, kuras pieprasa un meklē šādu, tik ļoti zemu vibrāciju pieredzi. Tā viņiem ir ļoti nepieciešama, kā bija nepieciešama ikvienam no mums.

Jo izrādās tai ir milzīga vērtība. Ne tikai priekš konkrētās dvēseles kurējošās civilizācijas, kuras saņem ar savu pārstāvju palīdzību šo pieredzi, izvairoties pašas no visas planētas nokrišanas vibrācijās, bet arī tādēļ, ka ejot cauri grūtībām un ciešanām, cauri smagām un destruktīvām pieredzēm dvēseļu attīstība kosmiskā mērogā notiek daudz ātrāk.

Viss ir līdzīgs. Kā augšā, tā apakšā. 

Tur, kur viss ir skaisti, labi un harmoniski, kur ir pilnība un laime, tur attīstība notiek vai nu ļoti, ļoti lēnām, vai apstājas, vai vispār sākas degradācija.

Es biju ielikusi sen savā lapā FB pētījumu, rakstu par eksperimentu ar žurkām, kurām nodrošināja ideālus eksistences apstākļus un bija aprakstīti visi degradācijas posmi. Jāpameklē šis raksts, jo tas bija tik attiecināms uz cilvēku sabiedrību un tendencēm, kas pašlaik attīstās, ka lika ļoti pamatīgi aizdomāties. 

Katram no mums, tiem, kas ir izvēlējušies attīstības ceļu, ir savi ''trigerīši'', savi aktīvie punkti, savi ''cepieni'', kas rausta vēl nesavaldīto Ego. Un bieži vien mēs ļoti labi ieraugam baļķi cita acī, bet skabargu savā negribam ieraudzīt.

Tā es šodien atdraudzējos ar vienu fb aktīvisti, kura savā ierakstā ''nolika'' krievu nāciju, jo man laikam ir ļoti spēcīga pozitīva pieredzi ar šo nāciju, valodu, kultūru. Un nav tā, ka es neredzu šīs tautas zemākās izpausmes, it īpaši, kā viņi uzvedas kūrortos, bet es redzu kā tur izpaužas arī citas lielas nācijas, piemēram, ķīnieši. Tāpat, es redzu mūsu pašu bāleliņu īpašības, ar kurām mēs kā tauta nevaram lepoties. ''Atdraudzējos''gan nevis tādēļ, ka nepieņemu šī cilvēka tiesības uz savu redzējumu, bet gan tādēļ, ka lielai daļai ierakstu  ir negatīvs enerģētiskais musturs, ko lasot sajūtu un izvēlos neredzēt savā joslā un nemijiedarboties.

Tu vari izsekot, kādi ir Tavi vājie punkti, caur kuriem tavs Augstākais Es ved Tevi pa Ego savaldīšanas, sirds atvēršanas, tolerances attīstīšanas, atpazīšanas, līdzvara atrašanas, pasaules pieņemšanas ceļu. Parasti tam saknes ir iepriekšējā un arī šīs dzīves notikumos. Jo, kas vienu ''cep'', otru tikpat ''garīgu'' var vispār ''necept'':)

Piemēram, man šie visi ''trigeri''ir saistīti ar brīvību. Mani aizķer pārsvarā tie Sistēmas aspekti, kas apdraud vai ierobežo manu un citu brīvību. Bet visvairāk tieši tur, kur notiek lemšana cita vietā, kur nedod iespēju izvēlēties, kur iespundē pret paša gribu.

Tas man parādījās īpaši spēcīgi, kad 2-3 gadus atpakaļ sāku ''nolasīt''cilvēku enerģētisko lauku un pēksņi sāku sajust bērnu enerģijas, tad ķēdē piesieta suņa, krātiņā iespundēta truša enerģijas... 

Iesākumā man bija šoka stāvoklis, jo viens ir aizdomāties, just līdzi, izjust žēlumu, bet otrs ir pēkšņi sajust to pašu, ko jūt tas otrs!!!  Kādu laiku es pat nezināju, ko ar to darīt, jo tu jau apzinies, ka tu nevari izglābt, atbrīvot visus...

Taču visgrūtāk šajā tēmā man ir ar bērniem, kuru vietā vecāki visu izlemj. It īpaši, kad es redzu vēl to bērna dvēseli, kas ir 100kārt vairāk pieredzējusi, varenāka un senāka, nekā tā, kura ir viņu iespundējusi ''labā''skolā...

Nesen es pavisam garāmejot arī satiku kādus vecākus, kuri bija lietas kursā par manu redzējumu, jo esmu gan rīkojusi forumus, gan daudz rakstījusi par šo tēmu, un viņi, kā taisnodamies teica, ka ir atraduši skolu, kas viņiem patīk un laidīs bērnu šajā skolā! Es tikai pasmaidīju un izteicu cerību, ka bērns pats vēlas iet šajā skolā... Jo tas, ka vecākiem šķiet, ka tā ir laba skola, nenozīmē, ka bērna dvēselei šī skola ir laba, jo tām dvēselēm, kas nāk patlaban , visa šī Sistēma nav laba!
Var būt labas telpas un jauki pedagogi, bet Sistēma, kas ieliek bērna dvēseli un 12 gadiem cietumā, sēdēt nekustīgi 6-8 stundas dienā un bāzt galvā informāciju, no kuras pēc statistikas pāri paliek un dzīvē tiek izmantoti 12%, ir vienkārši briesmīga vardarbība pret bērnu!
 Ja vecāki justu savu bērnu dvēseles enerģiju, viņi jau rīt vairs nesūtītu bērnu skolā, taču mentālās programmas par to, kas ir obligāti, kas ir pareizi, ka mums tā bija un bērniem arī tā jābūt, viss darbojas pārāk spēcīgi, tāpēc ir tikai daži vecāki, kas to tā līdz kaulam izprot. Un vēl mazāk ir to, kas ļauj bērnam izvēlēties, atbalst aun pārkārto savu dzīvi, lai izaudzinātu patiesi laimīgu un brīvu bērnu. Jo bieži vien no Sistēmas jāizkāpj un spēcīgi jāizmainās pašam vecākam, lai spētu atbrīvot savu bērnu.

Bet, lai es neturpinātu arī šajā rakstā savu cepšanos, es pateikšu vien to, kas es apzinos, ka man šī ir mācība, ikdienas treniņš darbam ar sevi, ar pieņemšanu.
 Ka es no savas puses varu darīt vien to, ko varu darīt: atbrīvot pati savus bērnus, aicināt uz apzinātību, aicināt paskatīties no cita skatu punkta, visbeidzot pajautāt savam bērnam, ko vēlas viņš un palīdzēt viņam viņa izvēlēs. Atbalstīt tās. Un pieņemt, ka dzīve ir tāda kāda,  tā ir.  Ka jaunās dvēseles, ko viņu vistuvākie cilvēki ir iespundējuši Sistēmas cietumā, ir viņu rūdījums, viņu un vecāku attiecību karma, viņu dvēseles ceļš... Dziļi ieelpot, izelpot un ielaist pieņemšanas gaismu sevī... Sūtīt Mīlestības plūsmu vecāku siržu pamodināšanai un bērnu sirdīm atbalstam...

Vēl pagājušo vasaru, kad modos nevis no putnu dziesmām, bet no zāģu skaņām, es izejot uz terases katru rītu sajutu milzīgu dusmu un bezspēcības vilni. Gan par mirstošo mežu, gan par to, ka es nevaru izvēlēties, nevaru nekur aizmukt, ka man tas ir jādzird, ka mani 8 ha meža ir tikai 8ha, un, ka ir dzirdams viss, kas notiek aiz mana zemes gabala robežām.
Un, tajā bija man mācība. Liela pieņemšanas mācība. Es nevarēju aizmukt nekur, visa vasara man bija, lai pieņemtu, ka koki mirst, un, ka ir dvēseles, kuriem tas ir vienalga, kuriem koki ir izejviela, materiāls.. Un, šogad zāģa skaņas manī vairs neraisa šādu negāciju uzplūdu un, re- tas dzirdamas ir ļoti reti :)
Bet arī man pašlaik ceļ saimniecības ēku no mirušiem kokiem... Un, kur tad te ir mans cepiens? Šeit kaut kā nav... Tāpat, kā par tūkstošiem citu lietu šajā sistēmā.
Tādēļ, es saprotu veģetāriešus, kuru neēd gaļu, jo nevēlas atbalstīt nolemto un iespundēto dzīvnieku biznesu, vides aktīvistus, kuri patiešām jūt Mātes Zemes sāpes, taču es arī redzu milzīgu darba lauku  katram pašam ar sevi.
Jo sajūtot sevī visas šīs destruktīvās emocijas: žēlumu, nosodījumu, dusmas, agresiju, bezspēcību, katru reizi es pazeminu savas vibrācijas, atmetot atpakaļ attīstībā pati sevi. Pabaroju savu Ego, un aizveru savu sirdi.

Tad, kad es esmu augstās vibrācijās, es spēju šai pasaulei palīdzēt daudz vairāk, nekā atrodoties jebkādā ārējā vai iekšējā un slēptā agresijas stāvoklī. Jā, jā- nosodījums, vērtēšana, tiesāšana ir agresija.
Tas pats attiecas arī uz citām mūsu izjūtām, kas pazemina vibrācijas,- vainas sajūtu, glābēja sindromu, sevis nosodīšanu par ''pārkāpumiem pret savu pārliecību'', tas tikpat spēcīgi pazemina vibrācijas, cik viss augstākminētais, ja ne vēl vairāk...
Katrs no mums ir lāse lielajā Cilvēces okeānā. Un attīrot (paaugstinot vibrācijas) vienu lāsīti, tīrāks paliek viss okeāns. Tāpēc manas vibrācijas, mans iekšējais stāvoklis, mana pieņemšana un mana mīlestība ir MANA ATBILDĪBA.


Izpratne par to, ka visā ir Dieva plāns. Arī šajā Sistēmā, uz kuru mēs visi labprātīgi, kā dvēseles esam atnākuši. Šī sistēma ir nepieciešama absolūtajam dvēseļu vairākumam uz Zemes. Tām ir nepieciešams iziet ego līmeņus, ēst gaļu, ienīst vienam otru, karot un piedzīvot 3D realitāti visā tās spektrā.
Mēs esam mazākumā, bet tādēļ mūsu mācību spektrs ir vēl plašāks, mācībstundas vēl sarežģītākas.

Jo apzinātāki mēs kļūstam, jo lielāka ir mūsu atbildība arī par pasauli. Mēs katrs varam darīt tik daudz, cik varam- kāds šķiros atkritumus, kāds neēdīs gaļu, kāds iestādīs kokus, kāds taupīs ūdeni un darīs to, jo tas viņam paaugstinās vibrācijas, sagādās prieku, tas nemaz nebūs grūti, bet būs pašsaprotami un viegli.
Tu izdarīsi savas izvēles, bet ļausi otram izdarīt viņējās, izprotot un pieņemot otras dvēseles tiesības uz konkrēto pieredzi.

Man ir tuva tā budisma novirziena pieeja, kas vēro pasauli un atļauj tai būt. Mūks var ēst gaļu un var neēst, var meditēt alā un var atrasties cilvēku pūlī, un nekas nespēj pazemināt viņa vibrācijas, novirzīt no vertikāla vektora, pa kuru viņš savā apziņā dodas augstāk. Viņš spēj būt iejūtīgs un līdzcietīgs, bet nenogāzties žēlumā, nosodījumā vai pasaules glābšanas pozīcijā.

Tas ir stāsts par šo vidusceļu, par līdzsvaru. Pieņemt pasauli, darīt labāko, ko vari šajos apstākļos izdarīt, monitorēt savas vibrācijas, apzināties savus atkritienus nosodījumā, dziļi ieelpot pateicību un izelpot pieņemšanu, atgriežoties savā pasauli vērojošajā Budas stāvoklī...

Kamēr tu nosodi krievus  (ebrejus, arābus, čigānus), tu vibrācijās esi zemāks par tiem krieviem, par kuriem cepies;
Ja tu neēd gaļu, bet nicini tos, kas to ēd, tavas vibrācijas ir zemākas nekā no apēsta gaļas gabala.
Ja tu cīnies pret sistēmu, tad esi to kurbulējošs zobratiņš, jo cīņa  baro sistēmu.

Ja tu jūties pārāks, garīgāks, tikumiskāks, pareizāks par citiem, ... teikumu pabeidz pats. :)

Lai skaists šis ceļš!

Pieņemšanā un pateicībā-
Inta
2019.gada, 21.maijā

ESAM!

Paldies, ka esi un, ka lasi! Sirds Ceļa blogā jau 8-to gadu dalos savā redzējumā, izpratnē un sajūtās, kas mainās un paplašinās līdz ar mani. Es nevēlos nevienu pārliecināt par savu taisnību vai pievērst savai ticībai, -arī es reiz pasauli redzēju 3dimensionālu un plakanu, un neviens man nevarētu iestāstīt toreiz, ka, iespējams, tā ir apaļa.. :) Tāpēc, ja rezonē mans skatījums, dalos ar prieku! Ja nē, tad vienkārši ej garām un netērē savu laiku, lai pārliecinātu mani (komentāros un vēstulēs), ka zeme tomēr ir plakana :)  Sirds Ceļa blogs ir mana desmitā tiesa, 90% manas aktivātes norisinās Sirds Ceļa Klubiņā, bet pierakstīties ziņām no Sirds Ceļa Tu vari ŠEIT.