Mēs sevi padarām nelaimīgus paši. Paši ar savām izvēlēm. Prāta un Ego diktētām. Mēs nevēlamies
un neprotam ieklausīties savas Sirds balsī, kas vienmēr čukst mums priekšā, kurā virzienā doties, kur ir mūsu īstais ceļš, mūsu Dvēseles ieplānotā pieredze.
Mēs baidāmies būt paši, īsti un brīvi savos lēmumos, mēs liedzam mīlestību sev un apkārtējiem, mēs sevi vērtējam caur spoguļiem, caur apkārtējo attieksmi, caur sabiedrībā pieņemtajām, ļoti bieži, liekulīgajām morāles normām. Mēs sevi ietupinām dubultā būrī. Viens ir mūsu pašu uzstādījumi, aizspriedumi, vērtējums un ilūzijas. Otrs,-sabiedrībā pieņemtie uzskati, par to, kas ir pareizi vai nepareizi.
Visi zina, ka reālajā dzīvē viss ir savādāk: jūtas skar gan dažādu rasu, gan lielas vecumu atšķirības, gan viena dzimuma, gan precētus cilvēkus. Kas ir vislielākie vērtētāji, nosodītāji, nikno komentāru rakstītāji, sabiedrības morāles sargi? Vai viņi ir ļāvuši sev būt pašiem, vai ir atļāvušies mīlēt bez nosacījumiem, bez aizspriedumiem, bez bremzēm? Vai viņi zina, kas ir Mīlestība!? Vai vispār ir daudz cilvēku, kas to zina? Daudzi no mums, mīl mājdzīvniekus vairāk kā savus tuviniekus. Mīl lietas un lieto cilvēkus, lai gan vajadzētu būt otrādāk.
Mīlestība ir augstākā vibrācija, augstākais spēks Visumā, ar kuru tika radīta šī pasaule. Mīlestība ir vienīgais likums un vienīgais iemesls, kādēļ ir jēga vispār nākt uz šo zemi, lai nestu šo radošo enerģiju, spēku un gaismu citiem. Lai piedotu šai enerģijai savu individuālo nokrāsu, lai izstarotu to, lai mainītos ar to, lai dāvinātu cits citam...
Un Tu nevari atvērt savu sirdi, izstarot, nest šo gaismu, pieņemt un mīlēt no sirds citus, kamēr Tevī mīt bailes, kauna sajūta vai vainas apziņa.
Ir tik daudz stāstu, kuros cilvēki padara nelaimīgus paši sevi, savu partneri, savu mīļoto, savu ģimeni, necīnoties par savu mīlestību, neatļaujot sekot savas sirds balsij, domādami, ka to kas ir pareizi vai nepareizi nosaka reliģija un sabiedrība. Nē, mīļie, to kas TEV ir pareizi vai nepareizi, nosaka tikai un vienīgi Tava sirds! Tev ir savs plāns, kādēļ Tu esi nācis šurp. Un, neviens sastaptais cilvēks, neviens putns galvā un taurenis vēderā nav tāpat vien.
Dievs mums dod gan mācībstundas, gan dāvanas. Un tikai mūsu ziņā ir pieņemt šīs dāvanas vai nē. Ļoti bieži mēs tās nepieņemot, iedzīvojamies mācībstundās J
Mīlestība vienmēr ir dāvana.
Kas notiek tālāk? Bailes pieņemt izšķirošu lēmumu, bailes no nenoteiktības, bailes no apkārtējo vērtējuma un nosodījuma, vainas apziņa, kauns, neizlēmība... Viss nosauktais ir zemu vibrāciju enerģijas, kas neļauj cilvēkam augt savā apziņā, neļauj virzīties uz priekšu garīgajā ceļā, un, galu galā, neļauj sajust augstu vibrāciju enerģijas, kas ir patiesa Mīlestība (sevis un citu), prieks, laime, radošums, iedvesma un gandarījums.
Izvēle vienmēr ir pašu rokās. Vienmēr. Un tie, kas saka, ka viņi ir bijuši spiesti, ka viņiem nav bijusi izvēle, ka viņiem ir bijis jāsamierinās, ka viņiem ir bijis pienākums utml., tie vēl joprojām klausās savu prātu, nevis Sirdi.
Kas notiek no Dvēseles līmeņa raugoties? Tā visiem spēkiem cenšas tik atpakaļ uz tā ceļa, kas vestu pie konkrētās dzīves plānu un mērķu apgūšanas, piespēlējot situācijas, kas liktu cilvēkam attapties, aizdomāties, sākt uzdot jautājumus, kādēļ ar viņu notiek vien vai otri notikumi, kādēļ viņš jūtas nelaimīgs, noguris, slims... Kad nekas nepalīdz, kad prāts un ego svin pēdējo uzvaru, tad Dvēsele pieņem lēmumu aiziet, lai atgrieztos atkal ar tiem pašiem uzdevumiem vēlreiz. Vēlreiz to visu to pašu...
Agneses vēstules
Agnese ir jauna sieviete-viņai nav vēl četrdesmit. Viņa visu savu dzīvi ir vēlējusies tikai būt laba, pieņemt pareizus lēmumus, vienkārši būt laimīga, novērtēta un mīlēta...
...Es Tev pastāstīšu vēl vienu lietu,- tās ir tādas jaukas atmiņas, bet tajā pašā laikā skumjas. Pirms es nebiju vēl apprecējusies, man bija puisis no blakus pagasta, -Andris,- strādīgs, jauks cilvēks, ar kuru nodraudzējāmies 5 gadus. Toreiz es jau biju beigusi skolu un strādāju, savukārt, viņš vēl mācījās, jo bija jaunāks par mani. Vienmēr pēc skolas viņš nāca pie manis, gaidīja, kad beigšu darbu. Tāds ļoti jauks, romantisks un patīkams bija. Nekad nenāca pie manis tukšām rokām, vienmēr ar puķēm un kādu dāvanu. Mums kopā bija labi, un bija tāda ļoti liela mīlestība, līdz kādu dienu, viņš mani tā ļoti romantiski bildināja, pasniedzot saderināšanās gredzenu gaisa balonā. Bet es vēl nebiju gatava precēties, gribēju, lai viņš pats nostājas kārtīgāk uz savām kājām, lai nav atkarīgs no vecākiem, pabeidz skolu... Vēlāk es cietu avārijā un ļoti ilgi nogulēju Stradiņos, pēc tam pa sanatorijām. Divu gadu garumā manas traumas un ilgas prombūtnes dēļ, mēs pamazām attālinājāmies. Viņš ļoti pārdzīvoja, sācis bija arī iedzert, parādījās kāda draudzene. Līdz kādu dienu, viņš ar asarām acīs bija atbraucis pie manis, un lūdza piedošanu par to, ka viņam tagad jāprecoties pienākuma pēc, jo kāda cita meitene gaidot no viņa bērnu. Pats gan šaubījās par to, negribēja precēties, jo nemīlēja viņu, taču vecāku spiediena rezultātā viņš apprecējās, bet laimīgs nebija. Savukārt mūsu jūtas bija tik lielas, ka turpinājām satikties, līdz kādu dienu sapratu, ka gaidu no viņa bērnu. Neko viņam par to neteicu, jo negribēju izjaukt viņam ģimeni, domāju, tad tas otrs bērniņš paliks bez tēva. Sarunāju viņam visādas muļķības, un teicu, lai nekad vairs nebrauc pie manis. Tā nu viņš vēl joprojām nezin, ka viņam ir gandrīz pieaudzis dēls. Interesanti, ka pāris gadus pēc mūsu šķiršanās, viņš uzzināja, ka tā meitene, kuru viņš aprecēja, viņu bija krāpusi un tas nemaz nav viņa bērns. Tad viņi aizgāja katrs uz savu pusi.
Savam tagadējam vīram Jānim, kuru mēdzu satikt darbā, es ļoti patiku, bet man viņš bija tikai kā draugs, -varējām runāt un izkratīt viens otram sirsniņu. Līdz kādu dienu runājoties, viņš man atzinās mīlestībā. Tad nu es viņam izstāstīju, ka gaidu bērnu no cita vīrieša, ka es viņu nemīlu, ka viņš man ir tikai kā draugs, un ne vairāk. Bet ko viņš? Aiz savas lielās mīlestības izstāstīja visiem, ka es gaidot no viņa bērnu!
Viņš bija labs pret mani, sirsnīgs un lādzīgs, domāju, ko man zaudēt, varbūt ar laiku draudzība pārvētīsies mīlestībā. Tā nu es ņēmu un apprecējos ar viņu. Kad man piedzima puika, viņš deva tam savu uzvārdu, mīlēja to ļoti kā savu bērnu. Kad dēlam bija gadiņš, Andris mani uzmeklēja, bija romantiska tikšanās, viņš stāstīja par savu dzīvi un atkal mani bildināja ar to pašu gredzenu, bet es atkal atteicu viņam, jo es taču biju precējusies. Tajā pašā laikā tik ļoti gribējās man viņam pateikt taisnību par bērnu, par Jāni, bet nespēju to izdarīt. Tā nu mēs ar asarām acīs šķīrāmies uz visiem laikiem, bet sirsniņā, ja godīgi, tad mīlu viņu vēl joprojām. Bet laiku vairs atpakaļ nepagriezt, esmu izjaukusi ne tikai savu dzīvi vien...
Tā nu mani visus šos gadus moka sirdsapziņas pārmetumi, jo apprecējos bez mīlestības, iegrūdu sevi ellē, jo nekad es vīra mājā neesmu jutusies laimīga. Pirmkārt jau viņa māte vienmēr kaut kā ir nostājusies starp mums un valda pār visiem, otrkārt nav nekādu attiecību ar vīru, tomēr es neko viņam pārmest nevaru. Viņš vienmēr ir bijis gādīgs un par bērniem rūpējies, par šiem gadiem nav pat ieminējies, ka Artūrs nav viņa dēls, ir iemācījis viņam visus vīrieša darbus un lietas. Domāju, kaut kad man būs dēlam tomēr jāizstāsta patiesība, bet vai es to varēšu izdarīt, nezinu. Tomēr ar tādu noslēpumu dzīvot sirsniņā arī ir grūti...
Domāju patiesais cēlonis tam, kur esmu patlaban, varētu būt no tādas dzīves, jo dzīvoju bez patiesas mīlestības, apprecējos es bez mīlestības, un domāju, pieļāvu vislielāko kļūdu savā dzīvē, jo, pārvācoties dzīvot mana vīramātes mājā, sākās mana vislielākā elle, kura turpinās vēl joprojām, bet aiziet projām nespēju bērnu dēļ, un nu jau nav arī vairs kur iet. Vīramāte ļoti daudz ļauna ir darījusi, un manu dzīvi pārvērtusi tiešām ir par elli. Man ļoti grūti ir saprast viņu, kāpēc viņa tā rīkojas, kāpēc viņai iekšā sēž tik daudz ļauna? Domāju, kāpēc mana dzīve saveda kopā ar šādu cilvēku, ko gan man no tā visa ir jāmācas? Kas man no tā visa jāsaprot? Kāpēc es ļāvu darīt sev pāri? Un izvēlējos dzīvot tādu dzīvi? Kāpēc es neaizgāju projām no turienes, bet dzīvoju tur vēl joprojām? Mani šie jautājumi nomoka bieži.
Vispār es slikti sāku justies jau tad, kad pārgāju tur dzīvot. It sevišķi labi nejutos vīra mātes klātbūtnē. Viss sākās ar to, ka man sāka zust lēnām spēki, un bija slikta pašsajūta, bieži kaut ko darot, ļoti svīdu un nebija spēka. Es ļoti daudz arī strādāju, mājās lauku darbi bija jāpadara, vēl mājās viss jāpaspēj, bērnus apčubināt, un negulētas naktis diennakts dežūrās darbā. Ar laiku pievienojās nesaprotamas sāpes, sāka lauzt kaulus, un pie katra mazākā pušuma ļoti ilgi asiņoja, slikta pašsajūta bija ļoti ilgu laiku... Bet domāju,- ai, kas tad tur, katram jau var uznākt bezspēks, un kaut kur arī iesāpēties, un gan jau tas viss pāries. Pie ārsta tā arī nekur negāju, domāju pati ar visu to tikšu galā .
Tā pa nopietno, viss aizgāja dažus gadus atpakaļ,- pēkšņi strauji pašsajūta pasliktinājās, ilgi turējās temperatūra un ļoti lauza kaulus, spēka vairs nebija piecelties, un, tad jau vairs nebija variantu, kā rādīties ārstam. No sākuma visa tā diagnoze bija neskaidra, bet pēc tam jau tālākais ceļš aizveda mani pie hematologa, kur man uzstādīja diagnozi hroniska mieloleikoze (asins vēzis).
Pa šo laiku ir izietas vairākas ķīmijterapijas un pārlietas asinis...Pats sākums bija ļoti grūts, un ilgs laiks bija jāpavada slimnīcā, bet pa starpai ir bijuši arī uzlabojumi, vienu brīdi jutos labāk, bet tad atkal nāca daudz kreņķu un pārdzīvojumu ģimenē un ar vecākiem...
...Es arī domāju par garīgo izaugsmi,- kā bez ķīmijām tikt galā ar šo visu... Saprotu it kā daudzas šīs lietas, esmu izlasījusi ļoti daudz grāmatas, gan Siņeļņikova, Vilmas Lūles, Eghartu Tolli un citas. Turpinu meklēt un meklēt pareizo ceļu, lai izveseļotos. Šis darbs ar sevi tomēr ir ļoti grūts, jo dzīvē daudz kas ir sirdī krājies gadiem, un ir lietas, kuras nespēju mainīt savā dzīvē. Visgrūtāk ir aizmirst visu un dzīvot tālāk. Saprotu, vai būšu atkal vesela, tas viss atkarīgs tikai no manis pašas, un, ja es nevaru mainīt situāciju, tad ir jāmaina domāšana, vai arī skatījums uz to. Bet kaut kur tomēr īsti tas nedarbojas manī...
...Šodien ļoti sāp sirsniņa... Es zinu, ka man daudz kas jāpiedod, bet,
lai piedotu, man pašai laikam jāiepazīst sevi. Viegli jau ir redzēt trūkumus otrā cilvēkā, bet ļoti grūti ir saskatīt tos trūkumus varbūt pašai sevī. Varbūt, iepazīstot sevi, atzīstot savu negatīvo, es vieglāk uztveršu otra negatīvo, un būs vieglāk piedot? Varbūt tad spēšu piedot no sirds?? Varbūt tad manā dzīvē viss būs kārtībā? Kad es piedošu, es varēšu iemīlēt šo dzīvi?? Un varēšu kļūt laimīga, vesela, un man visā veiksies.?? Kāpēc tā notiek?? Kāpēc tik daudz sāpēm un bēdām jāiziet cauri? Gribas tik ļoti visu aizmirst, nedomāt un dzīvot, dzīvot pa īstam....
...Kā lai es izmetu visu no galvas,- tas jau nemaz nav tik viegli. Atmiņas vienalga paliek, un tās skumjākās. Un kā tad ar vīra māti? Man jau ar viņu jādzīvo kopā ir vienā mājā, un lai man Dieviņš piedod, bet es nespēju tādu cilvēku pieņemt tādu kāda viņa ir, jo tās lietas ko viņa dara, un to ļaunumu ,es nespēju viņai to piedot. Es tikai varu lūgt Dieviņam, lai palīdz viņai no tā tikt vaļā. Es neturu ļaunu ne uz vienu, bet saprast to un pieņemt arī nevaru...
Tavu vēstulīti pārlasīšu vēl un vēl, es patiešām gribu to visu, ko raksti saprast. Bet kā tas notiek dzīvē? Tu saki visi tie ir mani Skolotāji? Varbūt tā arī ir, bet es taču nevienam neko sliktu nekad neesmu darījusi? Esmu vienmēr gribējusi kā visiem labāk. Tad kāpēc man tā jācieš? Par ko? Par to, ka nedomāju par sevi?...
...Lasu tavas vēstulītes un es raudu, man asaras pašas birst, un jūtu, ka sirsniņa arī raud...Sāp par tik daudz ko... Zini, ko es tikai tagad saprotu? Es saprotu arī to, kāpēc mani mamma nekad bērnībā nesamīļoja, kāpēc atstāja mani dārziņā pa nakti, bet māsu ņēma uz mājām, kāpēc viņa man toreiz, kad man bija ļoti smagi un grūti man nepalīdzēja, kad to lūdzu no visas sirds..., ai, es daudz ko tagad saprotu kāpēc ...
...Jūtos tā savādi šodien, vakar ļoti ilgi, un vairākas reizītes pārlasīju tavas vēstulītes, un daudz domāju. Neesmu gulējusi visu nakti, ļoti grūti daudz ko ir aizmirst, un tās domas jau visu laiku vienalga pa galvu maļas. Es nevaru izmainīt šīs situācijas, kā tikai pieņemt tās, bet pieņemt to visu arī ir ļoti grūti. Es nezinu, kas būtu tas pirmais, ar ko man tagad būtu jāsāk???? Aizmirst visu un dzīvot kā ir? Es nevaru neko aizmirst, es varu piedot visu, bet aizmirs visu nespēju, lai arī ļoti to vēlos....
...Ar vīru par dzīves vietas maiņu esmu jau runājusi vairākas reizes, bet viņš manī neklausās un nespēj mani saprast. Kad mans lielais dēls vēl bija maziņš, es biju nolēmusi iet projām, jo nespēju vairs to visu izturēt, biju jau toreiz sameklējusi, kur dzīvot, bet dēls raudāja un lūdzās, ka negrib lai ejam projām, grib dzīvot kopā ar tēti un mammu, un es nespēju aiziet, jo līdz sirds dziļumiem man palika žēl dēla, bet tagad saprotu, ka toreiz vajadzēja aiziet.
Vīrs tai mājā ir ielicis ļoti daudz sava darba, esmu to vietiņu skaisti iekopusi.... Zinu, ka vīrs nekad neies projām no tās mājas, nepametīs to nekad, bet es savukārt, lai cik ļoti gribētu aiziet, nevaru to izdarīt bērnu dēļ. Mēs vispār jau gadiem ar vīru kopā dzīvojam kā brālis ar māsu, sen jau kā neguļam arī kopā.
Es neesmu laimīga tur dzīvojot, man tik ļoti gribētos laiku pagriezt atpakaļ...Man nevajadzēja toreiz tā rīkoties un apprecēties bez mīlestības... Cik zinu tad arī Andris nav laimīgs, un es esmu izjaukusi ne tikai savu dzīvi vien. Bet laiku vairs atpakaļ nepagriezt...
...Man ļoti, ļoti gribas laukā tikt ārā no slimnīcas, gribu būt savos laukos, gribu atkal agros rītos ar plikām kājām izskrieties pa rasu un pasēdēt pie vīra celtās guļbūves pirtiņas pie upītes, un klausīties kā mostas daba. Gribu parušināties pa zemīti, daba man vienmēr dod spēku celties un atkal iet uz priekšu. Man ļoti, ļoti tā visa pietrūkst ...Guļot šeit es jūtu, ka ar katru dieniņu es sabrūku arvien vairāk un vairāk... Kā Tu domā, nu tad kad cilvēks aiziet no šīs dzīves, viņš satiek Tur Augšā savus tuvos un mīļos?? Kā tur īsti ir!? Kā Tu domā??
Stāsts publiskots ar Agneses atļauju, vārdi ir mainīti...
***
Inta
