Ilūziju varā

Sieviete ir sapņotāja pēc dabas. Jau kā meitenes mēs iztēlojamies savu nākotni, vīrieti, ko satiksim,

dzīvi, ko viedosim... Iekšējā vēlme pēc mīlestības ir abiem dzimumiem, tomēr vīrieša uzdevumi šajā

pasaulē daudz lielākā mērā ir izpaust Garu, Radītāju, spēlējoties ar matēriju.

Kamēr sievietei- izpaust Dvēseli- mīlēt, kalpot, rūpēties... Jau maza meitenīte, spēlējoties ar lellēm vai mājdzīvniekiem, izpauž šo enerģiju. Bet puikas vēlas saprast, ''kas lācītim vēderā'' :) 

Viss jau būtu pareizi, ja vien mēs pieaugot, sapņojot, cerot un gaidot, neiekristu ''ilūziju ķetnās'', aizmirstot, ka sākotnēji mēs esam DVĒSELE, un tikai pēc tam - Sieviete.

Jau grāmatā runāju par ilūzijām, kā bremzējošo faktoru, bet ar katru dienu vairāk redzu, ka ilūzijas, sabiedrības un individuālie rāmīši, priekšstati ir viena no galvenajām, ja ne pati galvenā problēma, kas neļauj sievietei kļūt pašpietiekamai, laimīgai, harmoniskai.

Vakarnakt saņēmu no kādas brīnišķīgas, skaistas jaunas sievietes vēstuli. Viņai jau kādus gadus ir šķīrusies, dzīvo ārzemēs. Jūtās viena, jo gaida Savējo vīrieti, nevēloties ielaisties ar kuru katru. Viņai vissvarīgākais ir ģimenes siltums, drosības sajūta, lai par viņu parūpējās, lai mīl... Kā daudzām no mums, vai ne? 

Ir iekšējā trauksme, dažām veģetatīvās distonijas pazīmes un milzīgas ilgas pēc izmaiņām, risinājuma, harmonijas, tīri cilvēcīgas laimes sajūtas. Prāts, kas nokļuvis ilūziju varā, diktē priekšā, ka, ja satiksi savu vīrieti, kurš tevi mīlēs, lolos, dāvās ģimeni, tad tu izkļūsi no šīs emocionālās ''bedres''...

Šīs izlūzijas par to, ka kāds tev var iedot, to kā tev trūkst, diemžēl ir tikai ilūzijas. Tikai tu pati vari sev iedot- spēku, pārliecību, ticību, paļaušanos. Lai to sasniegtu, pirmām kārtām ir vajadzīga DROSME. Jāizcīna cīņa ar bailēm, tādejādi nokārtojot dualitātes eksāmenus.

Es zinu un saprotu, kā tas ir. Es pati esmu tā jutusies un ilgu laiku savas dzīves ilgojusies pēc ''stiprā pleca'', atbalsta, drošības... Tas pāries... :):):)

Tajā ir ŠĪ un AIZEJOŠĀ laikmeta pretrunas. Mums ir jāizvēlās, pa kuru ceļu iet. Ja izvēlamies Pārejas ceļu, savas Sirds ceļu, tad nāksies iemācīties skatīties uz pasauli Dvēseles acīm.

Prāts pieprasa komforta zonu, drošības sajūtu un izmisīgi meklē, kā to realizēt: lai būtu nauda, dzīvesvieta, piemērots partneris, utt.

Turpretī Dvēselei vajag kustību, attīstību, pārmaiņas, jaunu pieredzi, iziešanu ārpus komforta zonas, nepieķeršanos nekam, kas to varētu ierobežot.

Dvēselei ir savi mērķi, savi uzdevumi, savs ceļš un savas ieceres. Tās ir stāsts par pieredzes gūšanu, radīšanu un kalpošanu.

Tas nav stāsts par ģimenes veidošanu un pēcnācēju radīšanu, kas ir tikai neliels blakus aspekts, pieredze, pašrealizācijas veids, ko Dvēsele var izvēlēties, bet var arī neizvēlēties.

Partnerattiecības Dvēseles līmenī ir ekperimentēšana, mācīšanās savienot divas enerģijas, lai kaut ko kopradītu, lai sadarbotos, lai dalītos ar šo kopradīto. Un arī tas ir tikai viens no veidiem, kā Dvēsele var vēlēties sevi izpaust.

Pārstāj domāt kā cilvēks. 

Sajūti savu Sirds centru, savu Dvēseli. Iedod savam prātam brīvdienas. Piemēram, uz pusgadu. Atļauj sev kaut pusgadu sekot savai sirdij, nekalt savā galvā laimīgo partnerattiecību bildītes.Vispār neko nefantazēt. Būt ŠEIT UN TAGAD. Ļaut Debesīm ienākt dzīvē un piedāvāt tev variantus. Jo kamēr Tu atrodies ''gribēšanas''stāvoklī, Debesis nevar iedot to, ko vajag tavai Dvēselei. Pa īstam.

Ir svarīgi apzināties, kādēļ mūsos ir šīs ilgas, vēlmes, ilūziju veidošana...

Mēs visi alkstam Mīlestības.

Mūsu Dvēsele ir nākusi no Mīlestības Avota. No Mājām, no vietas, kur it viss ir Mīlestība. Mēs dziļi sevī iekšā zinām, kā tas ir peldēties Mīlestības okeānā. Un ilgojamies pēc šīm sajūtām.

Nonākot šeit, uz Zemes, mēs jūtamies atdalīti un apdalīti. Viss apkārt izstaro Mīlestības trūkumu. Mēs vēlamies to saņemt no vecākiem, partneriem, pasaules, bet visu laiku viļamies, jo neviens to nevar iedot mums. Un nekad neiedos.

Tikai savienojoties ar savu Dvēseli, šo Mīlestības Avotu, sevī pašā, mēs sajutīsim Māju enerģiju. Mīlestības un Svētlaimes enerģiju. 

Noejot Sirds Ceļu, atmetot savas Bailes, enkurus, izdziedinot rētas, pieņemot un iemīlot sevi. 

Tas ir ceļš, ko Tu esi izvēlējies. Un cita ceļa nav. 

Inta, 2015.gada, novembris

Paliekam savā LABAJĀ...

Atkal un atkal manas domas atgriežās pie tā, kas ''virmo gaisā''... 

Vakar vēlu vakarā FB padalījos ar kādas sieviešu Guru rakstu, kurā visa cita starpā ieskanējās arī manējā tēma: Mīļās, mēs pirmām kārtām, esam Dvēseles, kam ir dots paša Radītāja potenciāls, tikai realizācijas instrumenti atšķiras no vīrišķās pasaules daļas... :)

Tomēr agri no rīta šo rakstu noņēmu, jo bez vairākām vērtīgām domām, ko tur sadzirdēju, bija tik daudz nosodījuma, vērtējuma, tiesāšanas...

Tāpat šorīt agri draudzene atsūta linku, uz kāda portāla rakstu, kurā apspēlēta latvietes karmas tēma. Autores viedoklis gan ir tālu no manējā :) Bet kopējais fons atkal mūs, latvietes nosodošs, negatīvs... Ejam ne tur, darām ne to, domājam ne to... 

Aizdomājos, kādēļ gan man tas ir tik uzkrītoši? Tātad tas ir arī manī... Atcerējos pāris no saviem pēdējiem ierakstiem blogā, dažas sarunas ... un manu iekšējo nepieciešamību pazust, aizbraukt uz saviem laukiem, paliekot savā Labajā... Tātad TAS ir skāris arī mani :(

Viss, kas notiek pasaulē- visas negācijas, kari, bēdas, šausmas, dusmas, naids, bailes... TAS nekur nepazūd. TAS nonāk astrālā plāna miskastē, lai tur vairotos un bumeranga veidā atgrieztos atpakaļ. Gandrīz katrs to jūt. Ir tik grūti no tā norobežoties. Sadzirdēt, saredzēt, līdzi just, bet palikt savā LABAJĀ...

Pat šajā lauciņā, kurā darbojos es, pašlaik ir kaut kāds... neatrodu vārdus. Vieni metās virsū tiem, kas aizstāv kristīgās vērtības, citi tiem, kas runā un stāsta par sievišķību un tā tālāk. Viss ir slikti, nepareizi, kādam sametās ''slikta dūša''no pseido sievišķības... :)

Atzīšos, ka uz brīdi biju iekritusi šajā apkartējo cilvēku un notikumu vērtēšanā. Tāda ir mūsu cilvēciskās būtības daļa... Ātri gan sajutu, ka esmu ne savās vibrācijās un jūtos slikti.

Savā ceļā esmu kļūdījusies, kritusi un atkal cēlusies, noticējusi un atkal vīlusies, sķiet, sapratusi, bet pēc brīža atkal nonākusi punktā, kad nekas no tā, ko esmu zinājusi, man vairs neder...

Kādus 8 gadus atpakaļ meklēju atbildes kristietībā, tad austrumu mācībās, tad iekritu čenelingos...Tikai pēdējos divus gadus tā ļoti apzināti visu informāciju cenšos laist caur sirdi.

Tas, kas der vienam, var nederēt otram. Var pat nederēt nevienam citam. 

Arī visas manas kļūdas, visas manas vilšanās, katra mana nonākšana ne tajā vietā, -it visā ir bijusi Pieredzes velte.

Ko slēpj šie nosodošie, vērtējošie un tiesājošie raksti, viedokļi, komentāri? Laikam jau šaubas un bailes. Bailes par to, ka es pats neesmu pietiekami balts, zinošs un pietiekami stiprs savā pārliecībā...

Es jūs, brīnišķīgās Latvijas sievietes, redzu un satieku katru dienu. Un tā, kā ejam, mostamies, maināmies mēs, es neesmu redzējusi nekur! Es sajūtu mūsu Dvēseļu spēku, kas ir patiesi varens!

Es ļoti lepojos ar mums!

Tas mums būs vajadzīgs, lai paliktu savās vibrācijās, paliktu savā gaismā un savas Sirds centrā, arī tad, kad šķitīs, ka visa pasaule jūk prātā...

Mēs esam svētītas ar savu zemi, ar brīnumaino dabu, tīrajiem ūdeņiem, jūru un Viedajām Dvēselēm, kas šo zemi ir izvēlējušās savam Ceļam...
Katru dienu atceramies, ka mēs esam Dvēseles, kuras ir atnākušas šeit mosties un atgriezties pie sava spēka, savas varēšanas, radošuma... BŪT, STAROT, DALĪTIES.

Es izvēlos palikt savā Labajā.
Inta
P.s.

Pienāk mūsu dzīvē tāds brīdis, kad mēs atejam malā no drāmas un tās radītājiem. Mēs paliekam ar cilvēkiem, ar kuriem varam kopā smieties. Aizmirstam slikto un fokusējamies uz labo. Mīlam cilvēkus, kuri izturās pret mums atbilstoši, un lūdzamies par pārējiem. Dzīve ir tik īsa, un tā jānodzīvo nekā citādi, kā laimīgi. Paklupt- tā ir daļa no dzīves, piecelties -tā ir dzīves pieredzēšana. Būt dzīvam,- tā ir dāvana, būt laimīgam,- tā ir izvēle. Ošo

Iedvesmotājs 2016-jam...

Kā daudzām no mums, arī mana vājība ir skaisti blociņi, kladītes, plānotāji, kuros veikt piezīmes, ierakstīt kādu iedvesmojošu citātu, savu atziņu vai jeb ko citu... Arī šogad jau vairākas reizes esmu devusies veikalā, lai atrastu savu ikdienas biedru nākamajam gadam... Emocijzīme smile

Līdz pēkšņi pār mani nāca atklāsme, ka es taču varu radīt to sev pati!!! Un es aizrāvos ne pajokam... Vīrs brīnās- tu raksti grāmatas, kā tu vari aizrauties ar kaut ko tik ikdienišķu un vienkāršu!! Bet tā ir lieta, kas būs manā somiņā katru dienu! Ko katru dienu es ņemšu rokās, kas būs ar mani visu nākamo gadu!!!

Un tad, es aizdomājos, kādu es vēlētos šo manu iedvesmas kladi, šo manu sabiedroto un līdzgaitnieku 2016-jam...Un tūlīt aizdomājos, ka es vēlos to radīt arī Jums. Visām manas grāmatas un bloga lasītājām, manām Meiteņu Dienu un semināru dalībniecēm, ik vienai sievietei, kurai noderētu ikdienā krāsas, iedvesma un arī dažas prakstiskas lietas...
Tā nu radās un tūlīt drukāties dodās Mana Iedvesmas Klade, mans ''Iedvesmotājs'' Emocijzīme smile

Kura būs īpaša dizaina (grāmatas tēmā), ar cieto vāku, viskvalitatīvākajā izpildījumā, ar grāmatzīmi, bieza (160lpp), ar kārtīgu papīru iekšā un skaistu, mana vīra radītu iekšlapu noformējumu.. Emocijzīme smile

Ar kalendāru 2016 un 2017-jam.
Ar manām mīļākajām Spēka tautasdziesmām, ikdienas svarīgākajām meditācijām, manu vēstījumu iedvesmai, labklājības un veiksmes amuletu iekšpusē.
Vēl nesaprotu, cik būs gribētāju, tādēļ drukāju ierobežotā apjomā (Limited Edition :))


Starp citu, dāvanām arī Latvietes karma drukājās cietajos vākos (cenu starpību es dāvinu lasītājām- tā nemainīsies). Būs ļoti skaista. TIKAI JĀŅA ROZES GRĀMATNĪCĀS!

P.s. Radot šo ''Iedvesmotāju'' es jutu milzīgu pateicību par visu, kas šajā gadā noticis un pret katru, kurš ir bijis daļa no mana ceļa... Paldies no sirds!

P.s.s ''Iedvesmotājs'' nav tradicionālais plānotājs, jo, mums sievišķīgajām būtnēm, jāiemācās dzīvot ārpus standartizētiem ''rāmīšiem'':):) Vai mēs varam savu iedvesmu ierāmēt vienas dienas ietvaros? Dažreiz tā ir frāze, citreiz tās ir pāris lapas... To nu zinu no sevis :)

Paskaidroju: Titullapa, lielie kalendāri 2016 un 2017 (katrs uz savas lapas), tad mana runa , tad ap 140 lpp ar līnijām tavai iedvesmai.. Un beigās 11 manas mīļākās Spēka dziesmas, ko daudzas jau zina no MD un Mistērijām. Tās var dziedāt vai skaitīt. Stiprie vārdi katrai dienai, katrai jomai. Pēc tam 3 bāziskās meditācijas, rakstītas tieši tev. Un mans vēstījums 2016-jam... :):) Tā izskatās saturs lielos vilcienos...
Lai TOP!
INTA

DĀRGĀS MANAS! VAIRS IEDVESMOTĀJUS PASŪTĪT NEVAR- TIRĀŽA IR IZPĀRDOTA! TAGAD TIKAI VEIKALOS (NO 4. DEC) MEKLĒJIET, KAMĒR IR!

Kas notiek ar kultūru?

Šorīt atveru pastkastīti un tur priekšā divi brīnišķīgi PALDIES. Viens no tiem par to, ka vienkārši

biju nospiedusi ''patīk''pie raksta, ar ko šī meitene bija dalījusies. Mans ''patīk'' viņai bija kā apstiprinājums kādai pašas domai, -man viņas ''paldies'' kā jauks rīta iesākums...

Šī bija ļoti krāsaina nedēļa, neskatoties uz pelēko skatu pa logu. To iekrāsoja cilvēki, notikumi, draudzeņu sarunas, jaunu projektu nojausmas un pāris gājieni uz teātri, par kuriem vēlos šeit padalīties.
Tas gan nav par tēmu, par kuru taisījos runāt, tomēr gribās sākt ar kaut ko pozitīvu. Un vairāk runāt par pozitīvo, redzēt to un vairot to...

Man vienmēr ir paticis teātris, tikai pēdējā laikā tas aizvien biežāk man sagādā vilšanos. Uz Jauno Rīgas teātri neprotu dabūt biļetes, Dailē viena režisora izrādes vairs nespēju skatīties, lai arī cik mīļi un labi aktieri tur netēlotu, bija palicis Nacionālais teātris, kurā šonedēļ aizgāju uz ''Avantūrista grēksūdzi''.. :) Tie, kas ir bijuši, droši vien tagad smaida...

Protams, ka es savā skrējienā, neizlasīju atsauksmes... :D

Es sevi tiešām neuzskatu par puritānisku, un no visas sirds centos tajā kailuma un izvirtības (13 gadus vecais galvenais varonis 10 minūšu laikā uz skatuves imitē dzimumaktu gan ar savu auklīti, gan māsu) murskulī ieraudzīt kādu jēgu, domu, vēstījumu vai vismaz aktierisko meistarību... 

Pēc pirmā cēliena mēs visi(biju ar ģimeni) aizgājām prom un izbaudījām lielisku vakaru kādā Vecrīgas kafejnīcā, gan iesmejot, gan pārdomājot to visu...

Atkal un atkal es atgriežos pie tās domas, ka gan teātri, gan filmas priekš manis paliek arvien mazāk un mazāk... Tātad vairākums pieprasa kaut ko citu. Un teātris tikai atspoguļo sabiedrības pieprasījumu? Pieprasījumu pēc negācijām, zemām vibrācijām, šausmu filmām, dzejoļiem, kas satur rupjības (šeit I.Rībenas raksts par šo tēmu), pornogrāfiju, pedofīliju, homoseksualitāti...

Vai tādejādi mums to cenšas uzspiest kā normu? Tā būs tagad mūsu jaunā ''kultūra''?
Par to aizdomājos.

Es vēlētos atvērt TVNet kādu rītu un izlasīt tur kaut vienu labu un pozitīvu ziņu, es vēlētos kino un teātrī smieties un saņemt pozitīvas emocijas, es vēlos baudīt skaistumu mākslā un kultūrā...

Lai viss redzētais, piedzīvotais, sajustais liek pārdomāt, padomāt par īstenajām vērtībām, lai iedvesmo labiem darbiem un vienkārši ļauj pabūt gaišumā un skaistumā.

Jo mūsos taču  ''dzīvo tas vilks, ko mēs barojam''....

Kaut kā sanāca, ka pāris dienas vēlāk es ar vīru devos uz Rīgas Krievu teātri, uz izrādi ''Hanuma'' (ļoti iesaku šo izrādi). Kas deva man cerību, ka viss vēl nav zaudēts :) Gandrīz viss teātra aktieru zieds parādīja savu meistarību, liekot zālei (kurā bija ļoti daudz latviski runājošo) raudāt aiz smiekliem, dziedāt līdzi, smaidīt nepārtraukti un vēl ilgi, ilgi palikt priecīgi vibrējošā stāvoklī! Varbūt savādi, bet tieši šis teātris nekad man nav licis vilties... 

Un vēl, paldies Dievam, man ir palikusi mūzika, koncerti, dziedāšana...

Ir par ko aizdomāties...

KAS NOTIEK AR MŪSU PASAULI?

P.S. Vari man (un arī citiem) ieteikt teātra izrādes, filmas, izstādes, utt, kas iedvesmo, ceļ un rada pozitīvas emocijas vai vērtīgas pārdomas. Būšu tikai pateicīga.

Kad krāsu dabā paliek arvien mazāk, atliek vien izkrāsot dzīvi pašiem! :)

Inta

6. novembrī