Īsā atbilde

Pēc intervijas ''Ievā'' man raksta un zvana daudz jauku cilvēku, kas velk kaut kādas paralēles ar manu stāstu...
Un ir visās zināma līdzība..
Protams, ka universālu atbildi grūti dot, bet te ir viena, kas varētu būt visiem, kas nonākuši līdz t.s. zemākajam punktam (kaut gan arī tas ir relatīvi).
No vēstules Ilzītei:
''Mēģināšu iedot vienu universālu atbildi, kura ir visiem, kas iestrēguši:
Atbildi sev uz jautājumu: no kā Tu baidies? Kas Tevi biedē pieņemt kardinālus lēmumus? Es varu iedomāties Tavu atbildi: palikšana bez līdzekļiem, pajumtes, drauga pleca... Tās nav pareizās atbildes
VISI dzīves uzdevumi ir saistīti ar baiļu pārvarēšanu. Ir jāierauga, jāidentificē savas bailes un jāpārvar.
Pārvarēšana ir gala eksāmens konkrētajai dzīves skolas klasei. UN VISS!
Tas var būt: šķiršanās, pārcelšanās uz citu dzīvesvietu vai valsti, darba pamešana, kaut uz bezdarbnieku (visbiežāk ieteicams).
JO, KAMĒR ŠIS SOLIS NETIKS SPERTS (EKSĀMENS NOKĀRTOTS), NĀKAMAS KLASES VIELU NEVIENS NEDOS!!!!
Tas nozīmē, kamēr nebūs reālais darbiņš izdarīts, nebūs ne jaunu iespēju, ne pazīšanos, ne piedāvājumu, ne pareizā darba, ne pareizo attiecību.........
Un nekāda ezotērika te nepalīdzēs... Jo ir vajadzīgi darbi: 1. Pārvarēt bailes, 2. Sadziedēt rētas, 3. iemīlēt sevi.
Tas nav ne viegli, ne ātri! Tādēļ iepriecināt ar to, ka tas ir viegli nevaru- darbs un tikai darbs ar sevi...''

...Komentāri par šo tēmu ''draugos'' :http://www.draugiem.lv/blogs/?t=my#/blogs/?p=9660177

Enerģijas zagļi- papildinājums un komentāri

Šis rakstiņš tapa kā papildinājums vai komentāri pie mana iepriekšējā raksta ‘’Enerģijas Zagļi’’, jo bija tik daudz dažādu komentāru un vēstuļu man, ka izlēmu pievienot savu komentārus šeit. Viens otrs lasītājs samanīja manu personīgo pieredzi šajā rakstā. Nu, protams, ka ir. Man būtu garlaicīgi pārgremot citu teorētiskos sacerējumus

Šī tēma mani interesē, jo visa cīņa pasaulē ir dēļ enerģijas. Vai tai ir nosaukums –nafta, zelts, u.c. resursi vai nauda, vai dzīvības enerģija... Un tieši tie jautājumi, kuri saistās ar dzīvības enerģiju, jeb mūsu spēku, ir tie pretrunīgākie, jo skar zināmā mērā neredzamo pasauli.


Visi mēs esam gan enerģijas ņēmēji, gan devēji. Pasaulē notiek patstāvīga mijiedarbība. Tāpat kā prece tiek mainīta pret naudu, tāpat arī notiek enerģiju apmaiņa cilvēku starpā. Kā trūkst, tad tas ir līdzsvara. Pietam šī līdzsvara, adekvātuma trūkst arī ekonomikā, ne tikai cilvēku attiecībās- par darbu saņemam par maz, par precēm maksājam par daudz, visu pasaules ekonomiku kontrolē korporācijas un elite, kura savāc lielāko daļu enerģijas naudas, zelta un citu resursu veidā.


Pavērojiet attiecības cilvēku starpā. Īpaši tās, kurās ir kādu nesaskaņu vai spriedzes klātbūtne. Tā ir cīņa. Varētu šķist, ka tā ir cīņa par savu taisnību, par kontroli vai varu. Īstenībā tā ir cīņa par enerģiju. Paskatieties uz savām un apkārtējo attiecībām no cita skatu punkta: pavērojiet to, kā spēlīti- ezotērikā to mēdz saukt par dzīves drāmas izspēlēšanu.


Pārsvarā šīs spēlītes ir jau iepriekš nosacītas, jeb karmiskas. Mēs jau piedzimstam ar konkrētu ‘’programmu’’, mums izveidojas īpašs psiholoģiskais modelis, kas piesaista uz dzīves skatuves attiecīgus ‘’spēlētājus’’, kuri mijiedarbosies ar mums, spēlēs ‘’pretējā laukuma pusē’’, jo tāds ir viens no Dzīves skolas uzdevumiem un mērķiem: iegūt līdzsvaru. Iegūt līdzsvaru caur konkrētu pieredzi- pieņemot pretējo, integrējot to sevī, pie reizes izprotot, pieņemot un pilnveidojot sevi, jo, kā zināms, ‘’pretinieki’’ mums spoguļo mūsu pašu nepilnības.


Tātad kā nezaudēt savu spēku un enerģiju? Mana atbilde ir atrast savu Līdzsvaru. Apzināties savas emocionālās traumas vai īpatnības, savas vājās vietas, ko es saucu par ‘’pogām’’. Jo, kamēr pastāv šādas ‘’pogas’’, vienmēr atradīsies kāds, kurš uz tām uzspiedīs, lai kļūtu skaidrs, kurā virzienā vēl jāpiestrādā.


Pēc savas pieredzes, un arī strādājot ar citiem, zinu, ka šī līdzsvara (savas būtības, centra) meklēšana prasa ne mazums laika, izpratnes, nopietna darba ar sevi pašu. Kā jau minēju iepriekšējā rakstā, ir jāizprot, jāpieņem un jāizdziedina sava pagātne, lai nepaliek ne pēdas no aizvainojumiem, dusmām, naida, kauna, nicinājuma, nosodījuma- tātad darbs ar tagadni. Tālāk darbs ar tagadni, pieņemot sevi tāds kāds es esmu, iemācoties sevi mīlēt, cienīt un novērtēt. Treškārt, apzināties sevi kā Radītāja daļu, kas var radīt tādu nākotni, kādu izvēlas...bet tas jau cits stāsts.


Komentārs no Anitas: ‘’Katram cilvēkam katrā dzīves situācijā tiek dota izvēles iespēja kā tērēt savu enerģiju. Tā kā dzīve ir nepārtraukta cīņa, tad jādomā kā: cīņa PAR, tas nozīmē savu enerģiju novirzīt saviem mērķiem, bet cīņā PRET enerģiju atņem enerģijas zagļi.’’


Kamēr dzīve ir cīņa, tikmēr Līdzsvars nav iespējams. Un mūsu ziņā ir, vai mēs vēlamies iesaistīties šajā cīņā.


Vai Silvijas padoms, kas principā ir vērā ņemams: ‘’ Es saprotu taa: galvenaa aizsardzibas metode ir saglabaat mieru un lidzsvaru.
To var izdarit, ja saprotam, kas notiek - ka otrs muus apzinati vai neapzinati provocee. Tad, kad esam apguvusi paskontroli (viena no gruutaakajaam lietaam), nevis tikai prasmi aareeji apslept savas emocijas, tad varam vai nu novirzit teemu uz kaut ko patikamu, kad juutam uz kurieni zaglis muus stuuree (bet stuuree vins muus uz emocionaalu spraadzienu), vai dungot savaa nodabaa jauku dziesminu, bet taa no sirds, neklausoties, ko vins mums boree, vai arii saakt smieties, arii no sirds. Nu, ja nekas nelidz, tad taa paarliecinati iesaukties "Saatan, atkaapies!" Varu dereet, ka zaglim no parsteiguma zoklis atkaarsies un zagsanas process saies griistee.
Dazreiz var situaciju pagriezt preteejaa virzienaa, ja zina zagla vaajaas vietas, tad var vinam uz taam uzspiest, un vins pats izlaadeesies taa vietaa, lai izlaadeetu tevi.....‘’



Mans viedoklis šajā sakarā, ir tāds, ka veicīgi vajag saprast, kādēļ tāds enerģijas zaglis tavā dzīvē ir uzradies, izdarīt secinājumus, kas var nebūt pašam sev īpaši glaimojoši, un veikt uzlabojumus savā ‘’personības profilā’’J Nerunājot tikai par enerģijas zagļiem, bet par jebkādām konfliktsituācijām vispār.


Tikko kā esi sapratis, pieņēmis kādu savu tumšo pusi, īpašību, pagājis solīti uz sava iekšējā līdzsvara pusi, tā konkrētais cilvēks vai situācija kļūst nevajadzīga.


Inese: ‘’ Man arī ir nācies būt enerģijas zagļa upurim, viņš bija mans mīļotais cilvēks. Sākumā, protams. viss ir pozitīvi un skaisti, līdz beidzot aizdomājies, kādēļ man, neglābjamai optimistei, vairs nekas nepatīk, neko negribas, viss krīt uz nerviem un arī pilnīgi viss, ko darīju ar viņa acīm skatoties , bija pilnīgi aplam, draugi, nepareizie, kolēģi tāpat. Loģiski tam visam sekoja konflikti un es no viņa ''atbrīvojos''. Atgriezās mana būtība, smiekli un optimisms. Liels paldies par šo rakstu, tas ir vēl viens apliecinājums tam, ko es jau biju sapratusi. Mīļie, pavērojiet un izvērtējiet, kādi cilvēki jums ir apkārt, izsijājiet nevēlamos tipus un ticiet man, dzīve kļūs saulaināka!’


Paldies, Inese – šāda vai ļoti līdzīga, ir arī mana un daudzu citu cilvēku pieredze. Svarīgi ir saprast, ko tā mums mācīja, lai drīz vien ceļā neuzrastos nākamais Skolotājs, tai pašai mācībai, lai nebūtu tajā klasē jāpaliek uz otru gadu.


Un vēl svarīgi ir pārstāt vainot to pretējo pusi: kādi viņi nelieši, maitas, izmantotāji, zagļi.. Es ar vislabākajiem nodomiem ielaidu viņus savā dzīvē, sirdī, mājā, bet viņi izmantoja, nodeva, piemānīja, ‘’uzmeta’’ utml. Visas situācijās savā dzīvē piesaistām mēs paši. Arī šādas. Arī, šīm manām skolotājām, dzīvē pagādās savu skolu, kura no manējās droši vien atšķirsies.

Tiešām priecāšos, ja Jūs padalīsieties ar savu stāstu komentāros, vai rakstot man, ja nevēlaties publiskot savu stāstu. Jo apkopojot šādus pieredzes stāstus, varētu radīt citiem ceļvedi savu pogu atpazīšanā, reālo darbiņu un pieredzes gūšanas procesu atstājot pašu ziņā!

Lai mums visiem brīnumjauks pavasaris!


Inta

Enerģijas zagļi

Visumā viss ir enerģija-bez tās nevar notikt neviens process, un tai ir tūkstošiem izpausmes. Visas cīņas uz

pasaules ir dēļ enerģijas, vai tie būtu resursi, vai nauda, vai cilvēka fiziskā un psihiskā enerģija. 

Pasaulē nemitīgi notiek enerģiju mijiedarbība- mēs pastāvīgi gan ņemam no citiem, gan dodam. Ja esam līdzsvarā un harmonijā, ejam savu Dvēseles ceļu. Neizsīkstošs enerģijas avots mums ir pats Visums. 

Enerģijas zagšanas tēma ir plaša. Šoreiz mēs nepievērsīsimies tādiem mūsu enerģijas zagļiem, kā televizoriem un datoriem, astrālām būtnēm un baznīcu egregoriem, iluminātu, banku un korporāciju sistēmām vai ārpuszemju civilizāciju spēlītēm, šeit uz Zemes- tā tēma, lai paliek nākotnei. 

Mēs parunāsim par enerģijas zagļiem mūsu apkārtnē. Der atcerēties, ka arī šīs, enerģijas ņēmēja-devēja attiecības ir jau sākotnēji karmiski ieplānotas Dvēseles mācībām, ko šoreiz skatīsim vairāk no psiholoģiskā aspekta. 

Enerģijas zagļa raksturojums. 

Cilvēks, kuram piemīt enerģijas zagļa tendences projicē visas savas negatīvās emocijas, attieksmi uz kādu citu, piedēvēdams otram to, kas mīt pašā. Viņš neatzīst savas kļūdas un vājības, jo redz sevī tikai labās īpašības. Enerģijas zaglis pastāvīgi rada situācijas, kurās var izlādēt uz otru savas negatīvās emocijas, veido attiecības, kurās došana un ņemšana nav līdzsvarā. Bez jebkāda iemesla enerģijas zaglis izsaka kritiskas vai aizskarošas piezīmes, likdams otram justies niecīgām. Viņš vienmēr vēlas izlemt visu un paturēt pēdējo vārdu. Šādā veidā enerģijas zaglis izsūc otra cilvēka enerģiju un spēkus. (*) 

Enerģijas zagļi var kļūt par īstiem meistariem savā jomā. Viņi apgūst prasmi atstāt labu pirmo iespaidu, maskēties zem viltus sirsnības un draudzības maskas. Ar draudzīgu smaidu viņš var iedurt visindīgāko ērkšķi savā līdzcilvēkā, pats saglabājot savu pārākuma izjūtu. 

Šo projekciju pamatā ir vajadzība par katru cenu saglabāt varu, un to var būt izraisījušas ļoti spēcīgas, savulaik apspiestas emocijas- pazemojums, naids vai dusmas. Šie cilvēki nespēj aizmirst savu pagātnes negatīvo pieredzi, un tiklīdz iekšējā spriedze kļūst pārāk liela, savas emocijas vērš pret citiem. Viņi redz patiesību tādu, kā to iztēlojas, nevis tādu, kāda tā ir patiesībā, noliedzot realitāti un dzīvojot tikai un vienīgi savos priekšstatos par to, kā viss šķietami ir bijis. Ir milzum daudz dažādu situāciju un modeļu, kas radījušas enerģijas zagli, tāpat dažādas ir izpausmes formas un smagums, no pastāvīgas sava pārākuma demonstrēšanas, līdz smagai emocionālai un fiziskai vardarbībai. 

Lielākai daļai cilvēku kādas bērnībā vai pagātnē pārdzīvotas negatīvas situācijas atkārtojas atkal un atkal, tā liekot to sajust vēlreiz, pieņemt, izprast šīs situācijas vēstījumu, izdarīt secinājumus un atlaist. 

Lai aizsargātu sevi, nepietiek tikai ar to, ka zinām viņu izturēšanos un uzvedību, mums ir jāizprot arī pašiem savu būtību: ko daru, kā reaģēju es? Ja mums pietrūkst pašcieņas, sevis mīlestības un pašapziņas, mēs ātri kļūstam par enerģijas ņēmēja dusmu un projekciju mērķi, parasti jūtoties atbildīgi, meklējot problēmas cēloņus un vainu sevī. Ir jāiemācās atpazīt šo uzvedības modeli līdzcilvēkos, uzreiz norobežojot savu atbildību par šo situāciju- enerģijas zaglim pašam jātiek galā ar sevi, neviens cits vairs nepamatoti neuzņemsies viņa vainu un atbildību par notiekošo. Nevienam nav tiesību citam cilvēkam justies slikti. 

Abi šie modeļi, gan enerģijas ņēmējs, gan devējs psiholoģiski piedzimst no nemīlestības. 

Kā atpazīsim enerģijas zagli un, kas raksturo viņa uzvedību? 

· Nepieciešamība izcelties un stratēģija kā to panākt. Enerģijas zaglim sagādā baudu atrasties pārākuma pozīcijā, redzot kā ‘’pretinieks’’ zaudē spēkus. Viņi sagroza patiesību un nekad nesaskatīs savu vainu notiekošajā. Ignorēšana, nereaģēšana ir viena no klasiskajām taktikām, padarot otru cilvēku maznozīmīgu un neievērotu. 

· Pagātnes emociju projicēšana, kad enerģijas zaglis neapzināti pret citiem sāk izmantot reiz pret sevi vērsto taktiku (piemēram, no vecākiem bērnībā), inscenējot dažādas situācijas, lai savas neatrisinātās problēmas uzveltu citam cilvēkam. 

· Bērnībā pietrūkusī atzinība, kas radījusi dziļu mazvērtības sajūtu, mīlestības trūkumu, kas tagad izpaužas, kā ‘’to, ko nesaņēmu iepriekš, paņemšu tagad’’. Enerģijas ņēmējs mēģina revanšēties, uzkundzējoties citiem, pazemojot tos, vēloties tiem likt justies tikpat pazemotiem, cik kādreiz juties pats. 

· Tieksme pēc varas, kā dominējoša iezīme, kas kompensē mazvērtības sajūtu, vajadzība samazināt apkārtējo cilvēku pašvērtību. Viņš vēlās būt labāks, gudrāks, vērtīgāks. Enerģijas ņēmējs nevēlas zaudēt nevienā situācijā. Viņi attīsta sevī spējas pārliecināt un izturēties ļoti ticami. Viņi prasmīgi manipulē ar citiem un prot likt tiem rīkoties pēc sava prāta. Tāpat enerģijas zaglim raksturīgi ir ātri ieņemt aizstāvības pozu un atbrīvoties no jebkādas vainas apziņas. Viņi ātri pamana citu vājās vietas un izmanto to savā labā. 

· Nepieciešamība pēc pastāvīgas atzinības un slavināšanas. Ja kāds izrāda enerģijas zaglim pretestību, tas nesaņem sev nepieciešamo enerģijas devu. Tad viņš sāk žēloties, ka otrs cilvēks ir pārāk sarežģīts, vai nesaprotošs, vai nemīl viņu, atkal mēģinot radīt otrā vainas apziņu. 

Vienmēr ir jāatceras, ka enerģijas zagļu enerģijas avots ir destruktīvās emocijas, ko viņš mūsos izraisa: aizvainojums, vainas sajūta, sāpes, dusmas, naids, bēdas utt. 

Enerģijas devēja raksturojums. 

Tā sacīt, otrs grāvis, jeb pilnīgs pretstats enerģijas ņēmējam. Enerģijas devēji parasti vēl visiem labu, ir dāsni cilvēki, viņiem mēdz būt grūti teikt ‘’nē’’, ir piekāpīgi un pieklājīgi. Tā kā viņi dod enerģiju, tad loģiski, ka bieži kļūst par enerģijas ņēmēju mērķi. 

Enerģijas devēji ir empātiski, izpalīdzīgi, citos redz un meklē vienīgi labo, vēlas radīt labāku pasauli apkārt. Viņiem šķiet, ka ‘’ja es vēlos visiem dot tikai labo, arī citi vēlas to pašu’’. Un tā ir viena no raksturīgākajām kļūdām. Enerģijas devējs ir tendēts uz pašaizsardzību, neapzināti uzņemas citu cilvēku nastas un sāk dzīvot pēc šāda negatīva modeļa, kas padara viņu arvien atbildīgāku, vainīgāku, mazvērtīgāku, iztukšotāku. Ilgtermiņā tas var iznīcināt personību. Lai izkļūtu no šī modeļa, enerģijas ņēmējam ir jāiemācās atpazīt enerģijas zagļa problēmas, pateikt ‘’nē’’, nemeklēt vainu sevī, neuzņemties kāda glābēja lomu un vienkārši, pieņemt, cienīt un mīlēt sevi. 

Enerģijas devējs, kurš ir attiecībās ar enerģijas ņēmēju, bieži vien apspiež savu būtību, jūtās spiests atteikties no savām vēlmēm, citu vajadzības vienmēr liekot priekšplānā. Tomēr cilvēks, kas tikai dod un dod, neko nesaņemot pretī, pamanot to, ka viņa devumu neviens neredz un nenovērtē, sāk izjust tādas destruktīvas emocijas, kā slēptu aizvainojumu, dusmas, sevis žēlošanu un lielu vilšanās sajūtu. 

Arī enerģijas devējam, līdzīgi kā ņēmējam, piemīt šī vēlme tikt pamanītam viņa labo īpašību dēļ, nemitīga tiekšanās pēc citu atzinības, iedarbojas graujoši uz personību. Un no enerģijas ņēmēja atzinību sagaidīt nevar, jo viņš to nav spējīgs sniegt. 

Pieaugušam cilvēkam ir jāspēj pašam mīlēt sevi, novērtēt un cienīt, negaidot to no citiem. Atzinība un novērtējums ir nepieciešams bērnībā. Diemžēl to, ko daudzi nav saņēmuši bērnībā, cenšas ‘’izsist’’ no citiem jau pieauguši, kļūstot par enerģijas ņēmējiem vai devējiem. 

Šos attiecību modeļus, kur kāds ir enerģijas ņēmējs, bet kāds devējs, var sastapt jebkur. Ģimenē tas var būt brāļu un māsu starpā, kur viens pastāvīgi aizskar, provocē otru; tas var būt vecāku bērnu starpā, partneru starpā; tāpat plaši izplatīta šī parādība ir darba kolektīvos. 

Lai izietu no šī enerģijas ņēmēju-devēju apļa, lai spētu līdzvērtīgi mijiedarboties ar citiem cilvēkiem, lai spētu dot un saņemt, ir jāizprot šie modeļi, ir jāpieņem un jāizdziedē sava pagātne un jāiemīl sevi, nejaucot sevis mīlēšanu ar patmīlību un egoismu. 

Enerģijas ņēmējiem ir grūtības dot citiem, turpretī ņēmējiem saņemt. Jāatceras, ka došanai un ņemšanai ir viens kanāls, un, ja tu nespēj dot, tu nespēsi arī saņemt. Un otrādi. 

Lai enerģijas cirkulētu brīvi, ir jāatrod šis iekšējais līdzsvars. Un šis meklējumu ceļš ir daļa no mūsu dzīves pieredzes, kuru esam nākuši apgūt. 

Mums ir tikai jāspēj apzināties, ka jebkuras destruktīvas emocijas ir kā signāls virzienam, kurā mums jāmainās. Tās ir zīmes, kas rāda ceļu un prieka un harmonijas pilnu dzīvi, spējot dāsni dalīties un ar prieku saņemt. 

Nepalaid garām savas dusmas, bēdas, skumjas- tās ir Tavas zīmes ceļā uz harmonisku dzīvi. 

Pavēro savus kolēģus- kuram piemīt enerģijas devēja, kuram ņēmēja uzvedības modelis? Izprotot, atpazīstot un nereaģējot, tu esi pasargāts no enerģijas zuduma saskarsmē ar enerģijas zagļiem. 

Kas notiek Tavā ģimenē? Vai visu tās locekļu starpā ir harmoniska mijiedarbība? Kā ir paaudžu starpā? Atceries, tu nevari piespiest enerģijas zagli mainīties- viņam līdz šim lēmumam ir jānonāk pašam. Tu vari vien pārstāt viņu ‘’uzpildīt’’, ja esi nokļuvis enerģijas devēja lomā. 

Neaizmirsti pievērst uzmanību arī cilvēkiem ārpus ģimenes un darba kolektīva loka. Kā Tu jūties pēc friziera, masiera, dziednieka vai semināru apmeklēšanas? Enerģijas zagļiem šādas darba vietas ir ļoti laba barotava. Barība pati atnāk, noliekas uz kušetītes, vajag tikai žūžot, solīt zelta kalnus, veikt virkni manipulāciju, cilvēkam šķiet, ka ir izrunājies, ka viņš ir uzklausīts un viņa problēmas teju jau ir atrisinātas, tikai kā savāds blakusefekts, ir milzīgs izsīkums, nogurums, galvas sāpes, reibonis vai nereti arī slikta dūša. 

Tavas problēmas neviens cits neatrisinās. Ir cilvēki, kas palīdzēs parādīt virzienu un iedos iedvesmu rīkoties pašam. Tikai ieklausies savās sajūtās un savā sirdī. Ja tu jūti prieku un iedvesmu pēc kursu, dziednieku, masieru un citu speciālistu apmeklēšanas, -viss ir kārtībā! Prieks un iedvesma ir sajūtas, kas nāk no Dvēseles. Ja nē, tad pārdomā savu izvēli. Tikai ieklausies savā sirdī un savā ķermenī, tie pateiks priekšā. 

Tātad kā pasargāt sevi no enerģijas zagļiem? 

Vienkārši pievērsies sev, savai garīgajai izaugsmei. Pieņem lēmumu izdziedināt sevī to, kas dziedināms un pieņemt to, kas prasa pieņemšanu. Palielinoties izpratnei par procesiem, kas notiek Visumā, kas notiek uz Zemes, kāda ir mūsu inkarnēšanās un dzīves patiesā jēga, tu spēsi pavisam citām acīm ieraudzīt pasauli un cilvēkus sev apkārt. 

Sapratīsi, ka tie, kuri ir tevi sāpinājuši un aizvainojuši, radot negatīvās emocijas tevī, tādejādi atņemot Tev spēku, ir bijuši Tavi skolotāji, ar kuriem jau iepriekš, pirms iemiesošanās, esi vienojies par šo mācībstundu. Izprotot, piedodot un pieņemot, tavs spēks un enerģija atgriežas pie tevis. Un nav svarīgi, cik laika ir pagājis. Mācībstunda ir apgūta. Bet, kamēr nepiedod, turpini dusmoties, nīst- tava enerģija aizplūst. 

Turpinoties garīgajai izaugsmei, tava iekšējā līdzsvara sajūta palielinās, emocionālās svārstības paliek arvien mazākas, izpratne par lietu kārtību, mācībstundu būtību, atnāk ātrāk- tu atpazīsti, pieņem, integrē un palaid. Jo līdzsvarotāks kļūsti, jo mazāk esi pakļauts enerģijas zudumiem, tavs spēks palielinās. 

Pirmkārt, jau negatīvās emocijas ir tās, ar kurām aiziet mūsu spēks- naids, dusmas, aizvainojums, nicinājums, nosodījums, bēdas, skumjas- pazeminās mūsu vibrācijas. 

Otrkārt, augot garīgi, mūsu vibrācijas paaugstinās, gan pateicoties tam, ka mazinās negatīvo emociju ietekme, gan tam, ka arvien dziļāk un vairāk atrodam saikni ar savu Dvēseli, Augstāko Es, savu patieso būtību. Līdz ar to stiprinās šī vertikālā enerģētiskā saikne, un mēs kļūstam ar vien vairāk savienoti ar Visuma mūžīgo enerģijas avotu. 

Treškārt, jāatceras, ka ne tikai cilvēki, bet arī zemākās astrālās būtnes piesaistās pie sev atbilstošākām, zemākām vibrācijām. 

Atceries, ka tikai Tu pats esi saimnieks savam spēkam, un tavā varā ir izlemt, kam to dot, ar ko mijiedarboties, kam dāvāt savu enerģiju. Tādēļ vēro savas sajūtas pēc kontaktiem ar cilvēkiem, pēc lielveikala apmeklējuma, arī pēc lūgšanas vai meditatīvas prakses- padomā, kur un kam aiziet tava lūgšanas enerģija? Tikai ieklausies savās sajūtās... 

Ir pieejams liels daudzums informācijas par dažādām enerģētiskās aizsardzības tehnikām un palīglīdzekļiem (kristāli, rotas, piramīdas utml.), un katrs var piemeklēt sev atbilstošāko, tomēr atceries, ja pats būsi īgns, apvainojies uz pasauli, aprunāsi un nosodīsi citus, turēsi aizvainojumu sirdī – šīs tehnikas būs tikai īslaicīgs palīgs. Jo mācībstundas garīgās izaugsmes ceļā, būs jāapgūst tik un tā- agrāk vai vēlāk. 

Tu esi radīts, kā unikāla, vienreizēja būtne Visumā, un tas jau ir pietiekams iemesls, lai Tu būtu cieņas un mīlestības vērts. Tikai tad, kad būsi ticis galā ar pagātni un sakārtojis tagadni, varēsi priecīgu sirdi iesoļot paša radītajā nākotnē. Nākotnē, ko būdams harmoniska un priecīga būtne, tu radi šodien. 

Inta Blūma  žurnālam ''Mistērija''

2013.gada 4.martā. 

(* -šeit un citviet tekstā raksturojumi no psihoterapeites Ingalilas Rūsas darba ‘’Enerģijas zagļi’) 

Vai Tu zini, kas ir īsta BRĪVĪBA?

Visi cilvēki meklē patiesību, taisnību un tiecas pēc skaistuma. Mēs nebeidzam meklēt patiesību, jo dzīvojam prātā uzkrātajos melos. Mēs meklējam taisnību, jo mūsu uzskatu sistēma tās nav. Mēs tiecamies pēc skaistuma, jo, lai cik skaists arī nebūtu kāds cilvēks, mēs nespējam to saskatīt. Mēs meklējam un meklējam, nesaprazdami, ka tas viss mums jau pieder. Patiesība nav jāmeklē, jo, ja paskatāmies sev apkārt, tā ir it visur, tikai mūsu vienošanās un uzskati laupījuši mums spēju to saskatīt.
Mēs nespējam ieraudzīt patiesību, jo mēs esam akli. Nepareizie uzskati, ko glabājam savā apziņā, ir tie, kas mūs par tādiem padarījuši. Mēs gribam, lai mums būtu taisnība, tādēļ mēs uzskatām, ka tas, ko saka citi, nav taisnība. Mēs ticam saviem uzskatiem, un tie liek mums ciest. Mēs dzīvojam tādā kā miglā, kas neļauj mums redzēt tālāk par savu degungalu. Šī migla pat nav īsta, tā ir sapnis. Tā ir tavs personiskais sapnis, tavi uzskati un priekšstati par to, kas tu esi, tā ir vienošanās, ko tu esi noslēdzis ar citiem, ar sevi un pat ar Dievu.
Tavs prāts ir migla, ko tolteki sauca par mitote. Tavs prāts ir sapnis, kurā tūkstošiem cilvēku runā vienlaicīgi un cits citu nesaprot. Tavs prāts ir bieza migla, kas neļauj tev saskatīt to, kas tu patiesībā esi. Indieši šo miglu sauc par maija, kas tulkojumā nozīmē ilūzija. Tā cilvēks sevi uztver. Visas cilvēku domas par sevi un pasauli, visi priekšstati un plāni nav nekas cits kā migla. Mēs nespējam ieraudzīt savu patieso būtību, mēs nespējam ieraudzīt, ka neesam brīvi.
Tādēļ cilvēki pretojas dzīvei. Cilvēki visvairāk baidās no dzīves. Ne jau nāve ir tā, no kuras cilvēkiem ir visvairāk bail. Visvairāk mēs baidāmies uzņemties risku un dzīvot — dzīvot un izpausties. Visvairāk mēs baidāmies būt mēs paši. Mēs esam iemācījušies dzīvot tā, lai apmierinātu citu cilvēku prasības. Mēs esam iemācījušies dzīvot saskaņā ar citu cilvēku uzskatiem, jo mums ir bail, ka mūs nepieņems, atstums, ka mēs citiem nepatiksim.
Pieradināšanas procesa laikā mums izveidojas priekšstats par to, kādiem mums jābūt, lai patiktu citiem. Mums izveidojas priekšstats par to, kādiem mums jābūt, lai citi mūs pieņemtu. Vairāk par visu mēs cenšamies izpatikt tiem, kas mūs mīl — mammai, tētim, brāļiem, māsām, mācītājam, skolotājiem. Cenzdamies viņiem patikt, mēs radām priekšstatu par to, kādiem mums jābūt, taču mēs neatbilstam šim priekšstatam. Mēs to izveidojam, bet tas nav īsts. Līdz ar to mēs nekad nebūsim perfekti. Nekad!
Sapratuši, ka neesam perfekti, mēs noliedzam sevi. Tas, cik stipri mēs sevi noliedzam, ir atkarīgs no tā, kā pieaugušajiem veicās ar mūsu personības laušanu. Kad esam pieradināti, mēs jau vairs neuztraucamies par to, vai patiksim citiem. Mēs nepatīkam paši sev, jo mēs neatbilstam pašu izveidotajam ideālam. Mēs nespējam sev piedot to, ka neesam tas, kas mēs gribētu būt, jeb, pareizāk, neatbilstam saviem priekšstatiem par to, kādiem mums jābūt.
Mēs zinām, ka neesam tādi, kādiem, pēc mūsu domām, mums vajadzētu būt, tādēļ mēs sev šķietam nepareizi, jūtamies apmulsuši un uzskatām sevi par negodīgiem. Mēs cenšamies slēpties un izliekamies par to, kas neesam. Rezultātā mēs jūtamies nepatiesi, un, lai slēptu to no citiem, valkājam sociālās maskas. Mums ir bail, ka kāds pamanīs, ka mēs neesam tie, par ko izliekamies. Mēs vērtējam citus, salīdzinot viņus ar savu ideālu, un, protams, arī viņi tam neatbilst.
Lai izpatiktu citiem, mēs noliedzam sevi. Mēs ejam pat tik tālu, ka kaitējam savam ķermenim, lai tikai izpatiktu citiem. Pusaudži lieto narkotikas tikai tāpēc vien, lai vienaudži viņus neatstumtu. Viņi nesaprot, ka vaina meklējama viņos pašos, jo viņi paši neatzīst sevi. Viņi noliedz sevi, jo nespēj būt tādi, par kādiem izliekas. Viņiem ir savs priekšstats par to, kādi viņi grib būt, bet viņi tam neatbilst un tādēļ kaunas un jūtas vainīgi. Cilvēki nemitīgi sevi soda par to, ka nav tādi, kādiem, pēc viņu domām, viņiem vajadzētu būt. Cilvēki dara sev pāri un ļauj citiem darīt sev pāri.
Mēs paši esam soģis, upuris un uzskatu sistēma, mēs paši darām sev pāri vairāk nekā jebkurš cits cilvēks. Tiesa, ir cilvēki, kas saka, ka viņu vīrs vai sieva, māte vai tēvs nodarījuši viņiem pāri, tomēr ar mums pašiem neviens šajā ziņā nav spējīgs sacensties. Šajā ziņā ar mums nespēj sacensties pat visbargākais soģis. Ja mums gadās publiski pieļaut kādu kļūdu, mēs cenšamies to noliegt un noslēpt, bet tiklīdz esam vieni, soģis kļūst bargs, vainas apziņa ir spēcīga un mēs jūtamies dumji, slikti un nevērtīgi.
Neviens nekad jums nav nodarījis pāri vairāk kā jūs paši sev. Jūs spējat paciest tieši tik daudz pāridarījumu, cik daudz jūs darāt pāri paši sev. Ja kāds šo robežu pārkāpj, jūs, visticamāk, pagriezīsieties un iesiet prom. Ja kāds jums dara pāri mazāk, nekā jūs darāt pāri paši sev, jūs droši vien saglabāsiet šīs attiecības un visu mūžu pacietīsiet šī cilvēka pārinodarījumus.
Ja jūs izturaties pret sevi ļoti slikti, iespējams, jūs pacietīsiet pat tādu cilvēku, kas jūs sit, pazemo un izturas pret jums kā pret pēdējo niecību. Kāpēc? Tāpēc, ka jūsu uzskatu sistēma liek jums teikt: "Es to esmu pelnījis. Šis cilvēks izdara man lielu pakalpojumu, būdams kopā ar mani. Es neesmu mīlestības un cieņas vērts. Es to neesmu pelnījis."
Mums ir vajadzība pēc tā, lai citi mūs atzītu un mīlētu, bet mēs nespējam pieņemt un mīlēt paši sevi. Jo vairāk mēs sevi mīlēsim, jo mazāk mēs darīsim sev pāri. Tieksme darīt sev pāri sakņojas sevis noliegšanā, kas savukārt rodas tādēļ, ka mums ir savs priekšstats par to, kādiem mums jābūt, taču mēs nespējam sasniegt šo ideālu. Šī ideāla dēļ mēs noliedzam sevi, nepieņemam sevi tādus, kādi esam, un citus tādus, kādi viņi ir.

...

Visi runā par brīvību. Dažādu ādas krāsu un tautību cilvēki visā pasaulē cīnās par brīvību. Kas īsti ir brīvība? Amerikāņi bieži runā par to, ka viņi dzīvo brīvā valstī. Bet vai mēs esam brīvi? Nē, neesam. Patiesībā brīvība meklējama cilvēka dvēselē. Būt brīvam nozīmē būt tam, kas tu esi.
Kas mums liedz kļūt brīviem? Mēs vainojam valdību, vecākus, reliģiju, Dievu. Bet kas gan mums liedz būt brīviem? Tikai un vienīgi mēs paši. Ko nozīmē būt brīvam? Dažkārt pēc kāzu ceremonijas cilvēki saka, ka nu viņi ir zaudējuši savu brīvību. Tad viņi šķir savu laulību, bet tik un tā nav brīvi. Kas mūs attur būt tādiem, kādi esam?
Mēs atceramies tās senās, tālās dienas, kad bijām brīvi, bet mēs esam aizmirsuši, ko nozīmē būt brīvam.
Divus, trīs, četrus gadus vecs bērns ir brīvs. Kāpēc? Tāpēc, ka mazais cilvēks dara to, ko viņš grib. Cilvēks ir brīvs. Kā puķe, koks vai dzīvnieks, kas nav piejaucēts un pieradināts. Ja jūs pavērosiet divgadīgu bērnu, jūs pamanīsiet, ka lielāko daļu laika mazais cilvēks smaida un priecājas. Viņš atklāj sev pasauli. Viņš nebaidās rotaļāties. Viņš nobīstas tikai tad, kad savaino sevi, sajūt izsalkumu, kad nav apmierināta kāda no viņa vajadzībām, bet viņš neraizējas nedz par pagātni, nedz nākotni, viņš dzīvo šajā brīdi.
Bērni nebaidās atklāt savas jūtas. Viņi mīl visus, un, ja sastop pretmīlestību, viņi tajā izkūst. Viņi nebaidās mīlēt. Lūk, tāds ir normāls cilvēks. Bērnībā mēs neraizējāmies par nākotni un nekaunējāmies pagātnes dēļ. Cilvēka dabā ir priecāties par dzīvi, rotaļāties, atklāt, izzināt, būt laimīgam un mīlēt.
Kas gan noticis ar pieaugušajiem? Kāpēc mēs vairs neesam tādi? Kāpēc mēs vairs neesam dabiski? Upuris mūsos var teikt, ka ar mums noticis kaut kas bēdīgs, bet kareivim ir tiesības atbildēt, ka notikušais ir bijusi likumsakarība. Patiesais iemesls meklējams apstāklī, ka tagad mums ir savs likumu kodekss un mūsos mitinās soģis, kas valda pār mūsu dzīvi. Mēs vairs neesam brīvi, jo mūsu soģis, upuris un uzskatu sistēma neļauj mums būt tādiem, kādi esam. Mūsu prātā ir daudz lieka, kas liedz mums būt laimīgiem.
Pieradināšana, kas turpinās no paaudzes paaudzē, ir dabisks sabiedrības process. Nevaino vecākus, ka viņi mācīja tevi kļūt par tādiem kā viņi. Viņi tev varēja mācīt tikai to, ko zina paši. Viņi darīja, ko varēja. Ja viņi tev kādreiz nodarīja pāri, pie tā var vainot tikai viņu pieradinātību, viņu bailes un viņu uzskatus. Viņi nespēja mainīt to, kas viņos ieprogrammēts, viņi nespēja rīkoties savādāk.
Nav jēgas vainot vecākus vai kādu, kurš tev kādreiz nodarījis pāri, nav jēgas vainot pat pašam sevi. Pienācis laiks beigt ļaut darīt sev pāri. Pienācis laiks sacelties pret soģa tirāniju un slēgt citas vienošanās. Pienācis laiks beigt būt par upuri.
Patiesībā tu aizvien vēl esi bērns. Kādreiz, kad tev ir priecīgs prāts, tu kaut ko spēlē, esi laimīgs, glezno, raksti dzeju, spēlē klavieres vai kā citādi ļauj izpausties savai personībai, bērns, kas dus tevī, atkal pamostas. Un tie ir laimīgākie brīži tavā mūžā. Šajos brīžos tu esi tu pats. Tu neskumsti par pagājušo un neraizējies par to, kas notiks. Tu atkal esi bērns.
Bet ir kas tāds, kas visu izjauc. Mēs to saucam par pienākumiem. Soģis saka: "Pagaidi, tev ir pienākumi, tev jāizdara tas un jāpaveic tas, tev jāstrādā, tev jāiet uz skolu, tev jāpelna nauda." Pienākumi piepilda prātu, un tava seja satumst un atkal kļūst nopietna. Pavēro, kā bērni spēlē pieaugušos. Viņiem ir pavisam savādāka sejas izteiksme. "Es esmu advokāts." Un mazuļa sejas izteiksme mainās, viņš uzliek pieaugušā masku. Tādu, kādas var redzēt tiesas zālēs. Mēs vēl aizvien esam bērni, bet mēs esam zaudējuši brīvību.
Brīvība, pēc kuras mēs tiecamies, ir brīvība būt tiem, kas mēs esam un izpausties. Bet pavērtējot savu dzīvi, mēs pamanīsim, ka vairumā gadījumu mēs kaut ko darām tikai tāpēc, lai patiktu citiem. Mēs pat necenšamies dzīvot savu dzīvi un patikt sev. Lūk, kas noticis ar mūsu brīvību. Deviņdesmit deviņi procentu cilvēki ir pilnīgi pieradināti.
Ļaunākais ir tas, ka lielākā daļa cilvēku paši nemaz neapzinās, ka nav brīvi. Kaut kas mūsos klusi čukst: "Tu neesi brīvs," bet mēs nezinām, kas tas ir un kāpēc mēs neesam brīvi.
Cilvēku nelaime ir tā, ka viņi dzīvo, neapzinādamies, ka pār viņu dzīvi valda soģis un upuris, tāpēc viņiem nav izredžu kļūt brīviem. Pirmais solis ceļā uz brīvību ir saprast, ka tu neesi brīvs. Lai taptu brīvs, jāsaprot, ka pašreiz tu neesi brīvs. Lai problēmu varētu risināt, tā vispirms jāsaskata.
Lai kaut ko mainītu, tev vispirms jāsaprot, kas ir tas, ko tu gribi mainīt. Ja tu nesaproti, ka tavs prāts ir rētains un pilns ar emocionālo indi, tu nevari sākt to atindēt un dziedināt ievainojumus, un tu turpināsi ciest.
Ciešanām nav pamata. Ja tu apzinies, ka ciet, tu vari sacelties pret savām ciešanām un teikt: "Pietiek!" Tu vari meklēt eliksīru, ar ko dziedēt savu sapni, tu vari sākt to mainīt. Planētas sapnis ir tikai sapnis. Tas nav īsts. Ja tu ieiesi šajā sapnī un sāksi apšaubīt to, kam līdz šim esi ticējis, tu sapratīsi, ka lielākā daļa tavu līdzšinējo uzskatu, kas vadījuši tavu savainoto prātu, nemaz nav patiesi. Tu sapratīsi, ka visus šos gadus tu esi nepamatoti cietis. Kāpēc? Tāpēc, ka tava uzskatu sistēma sakņojas melos.

Pastāv trīs gudrības, kas ļauj ikvienam kļūt par brīvu cilvēku. Pirmā gudrība ir saskatīt. Saskati sevī to, kas tu esi un kas tu vari būt. Otrā gudrība ir pārveide — kā mainīties, kā nomest pieradinātības važas un atkal kļūt brīvam. Trešā gudrība ir apņemšanās. Tolteki uzskata, ka apņemšanās ļauj mainīties enerģijai, tā ir dzīva būtne, kurā saplūdusi visa enerģija jeb tas, ko mēs saucam par Dievu. Apņemšanās ir dzīve. Apņemšanās ir beznosacījumu mīlestība. Apņemšanās māksla tādēļ ir arī mīlestības māksla.

turpinājums sekos...

/No M. Rīza/