Lai sasniegtu Dievu, apskaidrību, atmošanos, neko nevajag darīt.
Nav neviena, kurš varētu tevi vest pie Dieva.
Un ikviens, kas to apsola, ir visparastākais melis, jo tu jau tur atrodies.
Atliek tikai viens: baudīt dzīvi, būt dzīvam,
izārstēt savus emocionālos ievainojumus un
izveidot savu dzīvi tādu, lai tu varētu dalīties ar pārpildošo mīlestību.
/Dons Migels Rīzs/
Tie, kas iet pa garīgo ceļu izjūt šo laiku, kā kaut ko pavisam savādāku- tas ir kā nulles punkts, kad vecais ir beidzies, bet jaunais vēl nav iesācies. Laiks no 21.decembra līdz 21.martam.
Šī Pāreja, par ko tik daudz ir dzirdēts un runāts, notiek. Tieši tas šajā laika nogrieznī top ļoti labi redzams. Pāreja notiek mūsos, katrā no mums- no ārējā, uz iekšējo. Katram cilvēkam ir jāatrod un jāatver šis Mīlestības Avots pašam savā iekšienē.
Šie vairs nav garīgie meklējumi kaut kur ārpusē- semināros, kursos, ezotēriskajā literatūrā. Jaunā apzināšanās rodas katra iekšienē. Tā rodas ieklausoties sevī, savienojoties ar savas sirds centru, sadzirdot to smalko Dvēseles balstiņu, kas mīt katrā no mums.
Starot Gaismu, atvērt Avotu nav iespējams bez Mīlestības uz Sevi. Bez tās nevar iekļūt savas sirds būtības centrā. Izpratne par to ir atslēga, lai mēs varētu droši virzīties uz priekšu savā garīgajā ceļā. Daudziem šķiet, ka tik daudz ir izdarīts, iegūtas zināšanas, veiktas dažādas garīgās prakses, tomēr ir apjukums un jautājums: ko tālāk?
Lielākā daļa psihoemocionālo grūtību ir no sevis nemīlēšanas, kas savukārt, rodas no nemīlestības. Lielākais vairums cilvēku ir nākuši uz šīs pasaules apgūt mācībstundas tieši caur nemīlestību. Lai šī nemīlestība kalpotu kā katalizators, mīlestības meklējumos. Lai meklējot Mīlestību, cilvēks beidzot atrastu to,- dziļi noslēptu savā sirdī.
Ļoti daudziem, kā skolotāji ir bijuši vecāki, kuri nespēja dot drošību, mīlestību, sirsnību bērnībā, tādejādi liekot iziet mīlestības meklējumos ārpusē- draugos, partneros. Arī šis Sprīdīša ceļš ir nepieciešams, jo tieši pieredzes gūšana ir Dvēseles mērķis.
Bērnības emocionālās traumas vai bloki bieži tiek nevis izstrādāti, atbrīvoti un integrēti, bet dziļi, dziļi noslēpti. Tomēr nevar atbrīvoties no negatīvā to apspiežot, vai dziļi noslēpjot-tik dziļi, ka pašiem rodas ilūzija, ka tā vairs nav.
Ir jāpieņem, jāizprot un jāintegrē bailes, dusmas, bēdas, aizvainojums, skumjas, uztraukumus, paniku, naidu , nosodīšanu, vainošanu un vainas apziņu. Nevar aiziet no šīs sevis daļas, neizdziedinot to. Saskaņā ar Pievilkšanās likumu, negatīvais turpina strādāt arī ‘’aiz skatuves’’, pievelkot attiecīgo pieredzi, kura atspoguļos visu neatrisināto un neatlaisto.
Cilvēki ļoti bieži domā, ka ir piedevuši, kaut gan īstenībā ir šo savu sāpi īpaši rūpīgi un dziļi sevī ‘’norakuši’’. Nevis dabūjuši no sevis ārā. Ļoti reti, kad pietiek tikai ar dažādu piedošanas mācību lasīšanu. Daudzi atzīst, ka teorijā viss ir saprotams un pieņemams, bet ne tik viegli izdarāms. Situācijai, kura prasa šo izpratni un piedošanu, ir virsmērķis-un, proti: apziņas paaugstināšana. Katra šāda situācijas atrisināšana ir pakāpiens pa garīgajām kāpnēm.
Un, kad esam apguvuši, integrējuši visu savu pieredzi ar citiem cilvēkiem, varam ķerties pie nākamās - sevis mīlēšanas. Nevajag sevis mīlestību jaukt ar egoismu vai patmīlību. Vairākums cilvēku, kuri strādā ar sevi apzinās sevis mīlēšanas patieso nozīmi, tomēr izrādās, ka iemācīties mīlēt sevi mēdz būt pat grūtāk nekā piedot citiem.
Tomēr, ja apzināmies, ka nākamais ceļa posms, ir šī Sirds Avota atvēršana, tad bez šīs mācībstundas uz priekšu netiksim. Neiemācoties sevi pieņemt, cienīt, novērtēt un mīlēt, sirds Avotu atvērt, diemžēl nav iespējams.
Un šis ir tas laiks, kas pieprasa apgūt šo spēju. Spēks pārvietojas pie tiem, kuri ir Mīlestības enerģijas nesēji, nevis pie tiem, kas to ‘’nopelna’’ no citiem cilvēkiem.
Kā tad izpaužas fiziskajā plānā šis laiks? Vai ir pienākušas semināru, mācību formāta beigas? Vai Skolotāju laiks ir beidzies?
Kādai garīgo meklētāju daļai, viennozīmīgi. Tā ir pārnākšana mājās pēc skolas beigšanas. Tagad katram pašam jākļūst par savas dzīves burvi.
Cilvēki sāk apzināties, just savu iekšējo spēku, tādēļ pieprasa nevis teorētiskās zināšanas, bet gan instrumentus, metodikas, iedvesmu- darīt pašiem. Caur prātu strādājošās metodes (apmācības, treniņi, semināri, )- tā ir aizejošā laikmeta prerogatīva. Tas pats attiecās uz reliģiju vai aklu ticību kādai kustībai, organizācijai vai Lielajam Skolotājam. Šīm metodēm bija savs laiks un sava vieta laikmetā, kurš mūs veda prom no mūsu centra, dualitātes iekšienē. Tagad mēs uzsākam ceļu atpakaļ uz Mājām savā Sirds centrā. Uz vienotību pašam ar sevi.
Šis laiks liek izvērtēt un savādāk paskatīties uz informāciju, kas tiek tiražēta medijos, literatūrā, dažādos semināros, un atbildēt sev uz jautājumu: kā es sajūtu šo informāciju? Vai tā atbilst tam, ko es sajūtu, kā gaismu un prieku Dvēselē?
Daudzi ezotēriski un reliģiski avoti šo laiku ir nosaukuši par Ražas laiku. Dvēseļu pļaujas laiku. Nevajadzētu aizmirst, ka cilvēce ir tikai aisberga redzamā daļa, ka Smalkā pasaule krietni lielāka, un, ka tajā mīt ne tikai Dievs, Augšāmceltie Skolotāji, eņģeļi, draudzīgas un labu vēlošas ārpuszemes civilizācijas. Tur mīt arī tie, kas par tādiem uzdodas, un mēģina caur čenelingiem, baznīcām utt. ievākt savu ražas daļu (lasi-enerģiju). Ja būsiet centrēti savā sirdī, jūs viegli atpazīsiet Patiesību. Kas katram ir sava, starp citu.
Ļoti daudziem garīgā lauciņa kopējiem, šis laiks nav tik viegls, kā varētu šķist, jo veltot visu savu laiku glābjot (lasi-dziedinot un skolojot) pasauli, savi ‘’mājasdarbi’’ ir atstāti novārtā. Savas izredzētības, spēju, autoritātes apziņa ir izaudzējusi lielu un varenu Ego, kurš savas pozīcijas tik viegli nav gatavs atdot. Šis Ego ir apguvis lieliskas maskēšanās spējas, iemācījies skaisti runāt par Gaismu un beznosacījuma Mīlestību. Un, protams, šī raksta tēma par pagātnes atstrādāšanu un sevis mīlēšanu, uz viņiem arī attiecas.
Vēl viena šī laika īpatnība ir tā, ka vertikālā (dievišķā) enerģija tagad tiek dota tikai tiem, kas paši ar sevi strādā, strādā ar Sirds centru un visu augstākam labumam, kuri jūt sevī vēlmi kalpot, padarot šo pasauli labāku tādā veidā, kāds viņiem ir dots. Šis process ļoti labi bija vērojams jau visu 2012 gadu, bet šobrīd ‘’mājasdarbus’’ neizpildījušie ir spiesti enerģiju ņemt tikai horizontālā veidā, ko var klasificēt arī kā enerģijas zagšanu. Vēl vecās, reklamēšanās, ‘’tvītošanas’’, garo semināru ciklu metodes strādā, bet ar aizvien lielākām grūtībām, kamēr ir cilvēki, kurus reklāmas neatradīsiet, kuri nav draugiem.lv un Tviterī, bet uz viņu nodarbībām ierodas simtiem cilvēku.
Šis apjukums, kas novērojams, gan jau pieredzējušos gaismas ceļa gājējos, gan ceļa sākumā esošos, ir pavisam normāls stāvoklis. Lielās pārmaiņas vienmēr prasa šādu periodu. Laiku iepriekšējā perioda analīzei, apcerei, pārdomām, atbilžu meklēšanai un jaunas savas dzīves vīzijas radīšanai. Tādēļ arī efektīvākās metodes darbā ar sevi būs ļoti individuālas katram pašam. Jo katram savs ceļš un savs ātrums. Un nav nepareizu izvēļu šajā ceļā, viss ir tikai pieredze. Katra cilvēka pieredze, pat ja viņš ir izvēlējies visnelīdzenākos apkārtceļus, ir nenovērtējuma kopējā Visuma pieredzes traukā. Šā laika aktuālās lietas pašizaugsmes darbā.
· Laiks pašam ar sevi, apcere, atbildes uz mūžīgajiem jautājumiem: ‘’Kas esi, Kur ej un kādēļ’’
· Joga, cigun, deja, meditācija utml...
· Retrīti, esot pie dabas, divatā ar savu Dievišķo aspektu.
· Pastāvīgs darbs pašam ar sevi, atbrīvojoties no zemfrekvenču enerģijām, emocionālajiem blokiem, psiholoģisko traumu transformēšana utml. Pastāv gan terapeitiskās meditācijas (darbs ar bailēm, šaubām, iekšējā bērna dziedināšana, saišu atsiešana, piedošana, transformēšana utml),gan pateicības praktizēšana, gan dažādas garīgās un psiholoģiskās tehnikas, kas palīdz transformēt zemo vibrāciju sabiezējumus mūsu ķermeņos, lai mēs varētu virzīties jau uz citu vibrāciju diapazonu, tuvāk Gaismai un tuvāk paši sev.
Šī laika sajūtās-
Inta
