piektdiena, 2016. gada 25. novembris

Pārdomas pēc M.Lobkovska lekcijas

Man šķiet, ka Krievijas pazīstamākais psihologs Mihails Lobkovskis latviešu publikai vēl nav plaši pazīstams, tomēr uz viņa lekciju bija sanākuši pāri par 100 cilvēkiem.

Tai skaitā arī es. Jo mani ne tik daudz interesēja tas, ko viņš teiks par konkrēto tēmu, bet gan, kā viņš to darīs.
Manuprāt, zināšanas ir universālas. Patiesība ir viena un līdz galam to saprast un apzināties diez vai ir
iespējams, atrodoties cilvēciskajā pozīcijā. Bet taisnība ir katram sava. Katrs redz pasauli un tās likumus no sava skatu punkta, caur savu uztveres prizmu, kas atkarīga no ārkārtīgi daudz faktoriem: izglītības, kultūras, audzināšanas, sabiedrības rāmīšiem, intelekta, zināšanām, apziņas plašuma, utt. Bet tas jau nemaina patiesību, vai ne?
Diemžēl daudzi cilvēki mēģina savu taisnību pasniegt kā vienīgo patiesību, dēļ tās daudz šķēpu lauzti un daudz asiņu izliets... 
Kopš esmu apzinājusies, ka jebkura informācija ir tikai interpretācija par tēmu, mani ir pārstājusi interesēt kārtējā. Ja nu vienīgi tā papildina manējo, izgaismojot kādu aspektu. 
Zināšanas un informācija ir vērtīgas un vajadzīgas, kamēr ļauj paplašināt apziņu un caur to apzināties to, cik mazu daļu mēs vispār esam spējīgi uztvert no šīs daudzdimensionālās un daudzškautņainās realitātes. Zināšanām ir jāpalīdz pieņemt sevi un pasauli, jāpadara dzīve harmoniskāka un vieglāka. Tas nenāk uzreiz, bet manuprāt, ir vērts piefiksēt, kurā brīdī mēs sapinamies savā prātā, mēģinot sašķirot tik dažādās taisnības...un tā paiet visa dzīve... :)

Esmu sapratusi, ka tajā apziņas līmenī, kurā atrodos pašlaik, vēl papildus svešas taisnības manu dzīvi harmoniskāku nedara, tādēļ gandrīz neeju uz semināriem un lekcijām. Iespējams, kad atkal būšu pakāpusies augstāk, atkal vajadzēs informāciju, bet jau cita veida un līmeņa. Bet Lobkovski lasu sen un man patīk. Ne viss, bet patīk. Viņa paša brīvība un pieredze ir kā apliecinājums tam, ko viņš saka. Jo plikai teorijai manās acīs nav lielas vērtības.
M.Lobkovska taisnība ļoti daudzos aspektos rezonē ar manējo, varbūt šis tas noder arī tev! :)

Viņa ''likumi'' ir slavenāki par pašu.
Viņa individulā 45 minūšu konsultācija maksā 81 000 RUB un pēc jaunā gada maksāšot 90 000 RUB, kas ir 1350 Eur. Viņa rakstu skatījumi internetā ir miljonos, zāles uz lekcijām ir pārpildītas...
Viņš neslēpj, ka ir lielāko daļu dzīves bijis neirotiķis (tādi esot 95% cilvēku), skolā ir bijis nesekmīgs un viņam esot piemitis hiperaktivitātes sindroms. Personība, kas ir radījusi pati savus likumus un pēc tiem dzīvo paša radītu dzīvi.

Te nu mani iespaidi un sajūtas

1. Zāle. 15 minūtes pirms lekcijas sākumā nāk cilvēki. Lielākoties šādos vai līdzīgos pasākumos ir vismaz pāris redzētas sejas. Šoreiz nevienas. Daudz vīriešu- vismaz ceturtdaļa, pie tam atnākuši vai nu ar draugu, vai vieni paši, nevis sievu atvilkti. Vienu brīdi sajutos kā paralēlā pasaulē un domāju, cik noslāņojusies ir mūsu sabiedrība...

2. Nevilšus salīdzinu Mihaila manieri runāt, veidot dialogu ar zāli, dot daudz piemēru un anekdošu, organizēt pašu lekcijas procesu un saprotu, cik tas ir līdzīgi ar mani pašu:) It visā. Protams, ka man vēl ir daudz kur tiekties, bet mani ļoti uzrunāja vienkāršība un spēja pasniegt sevi īstu, pat pasmieties par sevi... 
3. Viņa spējas pasniegt tēmu ļoti vienkāršā un saprotamā veidā, ar tādu bik dzēlīgu humoru un daudziem piemēriem no dzīves. Pieļauju arī viena no  viņa mega popularitātes atslēgām. Diskusijas forma, atbildes uz personiskiem jautājumiem, caur tiem izgaismojot tēmu.

4. Fascinēja spēja ieraudzīt problēmas cēloni, pirms jautātājs vēl bija paspējis pabeigt teikumu...

5. Pie sevis uzdevu jautājumu: ''Sazin, vai viņš Dievam tic?'' :) Ne viena mājiena par enerģijām vai smalkajām, garīgajām, dvēseliskajām lietām, - ļoti praktiska, pat zinātniska pieeja, bet atšķirībā no visiem citiem psihologiem, ko esmu klausījusies, nevienu brīdi neradās sajūta, ka viņš balansē starp teorētisko zināšanu bāzi un savu nezināšanu, vai smalko pasauli. Nekādas pretrunas starp manu pasaules uztveri un viņa teikto. Ļoti organiski. Plašums un dziļums tieši tiem, kas nav modušies. Un visiem pārējiem- it īpaši, kam galvā zināšanas sakāpušas. :)

Un vēl daži citāti, ko atcerējos (bija jāklausās viņā) piezīmēt:

''Neirotiķi izvēlās attiecības, veselie izvēlās sevi'' (tad, ja attiecības kaut nedaudz neapmierina)

''Dzīvnieku pasaulē parasti ir tā, kad kādam dara pāri, viņš vai nu bēg vai cīnās''
(nevis ļauj, lai tam pastāvīgi dara pāri)

''Ja slāpēsi savas emocijas, tad tas ir taisns ceļš pie kardiologa vai onkologa''

''Eksperiments ar suni, ko ielika slēgtā būrī un regulāri sita ar vieglu strāvu. No sākuma viņš mēģināja tikt ārā, rūca, tad smikstēja un sarāvās pie katra sitiena, līdz beigās vispār pārstāja reaģēt uz sitieniem. Kad to ielika citā būrī, kur bija vaļā durvis, viņš pat nemēģināja tik ārā un turpināja paciest strāvas sitienus''
Piemērs par cilvēkiem, kas tā pierod pie savām ciešanām un diskomforta, ka nemēģina no tā iziet, pat, ja nekas tam netraucē...

''Nedrīkst baidīties zaudēt divas lietas- cilvēkus un naudu''

Bija izteicieni no mana ''repertuāra'', kas sasaucas ar R.Kiosaki un citiem, kas runā par nabadzības psiholoģiju, prāta ierobežojumiem, ''rat race''utt.

''60% miljonāru nav augstākās izglītības. Diploms ir vajadzīgs tikai tad, ja Tu plāno strādāt uz kādu citu.''
''Ja tu no rīta pamodies un tev negribās iet uz darbu- neej. Par vienu dienu tevi neviens no darba neatlaidīs. Ja negribās otru dienu, tad arī neej- jāatpūšās. Un arī par divām dienām neatlaidīs. Bet, ja negribās iet uz darbu trešo dienu, tad tas nav Tavs darbs( не твоя эта работа).'' 😀

Vēl viņš interesanti par saviem lielajiem honorāriem atbildēja.
Kad viņam kāds jautājot, vai viņš adekvāti sevi novertē, prasot vairāk kā 1000 eur par konsultāciju, viņš atbildot šādi:
''Es pats sekoju saviem likumiem- daru to, ko gribās. Un man gribās par savu konsultāciju prasīt tieši šādu samaksu. Un no jaunā gada vēl plānoju pacelt cenas. Un tas nekas, ka Maskavā vidēji psihologa konsultācija maksā 75-100eur un valstī ir krīze. Es par klientu trūkumu nesūdzos. Pie tam galīgi sevi neuzskatu par labāko psihologu pasaulē. Bet jautātājiem uzdodu pretjautājumu:
Kur tu tērētu šādu summu, 1300 eur? Tas atbild: nu, ceļojumā aizbrauktu, jaunu televizoru nopirktu. Tātad ceļojumam un televizoram naudas nav žēl, bet sevī, savā veselībā un dzīves kvalitātē investēt negribās? Cilvēki novērtē tikai to, kur vairāk iegulda (tai skaitā arī naudu). Ja es viņam pateiktu tieši to pašu par 50 eur, viņš to aizmirstu jau tajā pat vakarā, bet par 1300 eur, viņš šīs zināšanas liek lietā, un reāli kaut ko arī maina.''

Priekš manis šī pieeja nebija jaunums, un es ikdienā novēroju to, ka tas, kas ir par brīvu vai par simboliskām naudām, bieži netiek novērtēts. Vai arī tiek novērtēts pats labais žests, bet ne tās zināšanas, enerģija- tā bieži arī paliek nelikta lietā. Un tieši šis bija personīgs mesidžs man :).

Ar vakardienu iesākas viņa lekciju cikls Rīgā. Lai arī biju domājusi tikai aiziet sajust, pamācīties kā pasniegt informāciju, varbūt saņemt kādu norādi (ko arī saņēmu), lai stiprinātos savās kaut kādas pārliecībās... :), tomēr beigās sapratu, ka vēlēšos atnākt vēl.
Lai arī ne viss man ir līdz galam pieņemams, īpaši reālā pielietojuma izpratnē, tomēr....kaut kas tajā visā ir... Vai ne?

Lai piepildītas brīvdienas, sirsnīgi-
Inta
2016.gada, 25.novembris




pirmdiena, 2016. gada 14. novembris

Ziedojuma dažādie aspekti

Ir tādas neērtas tēmas, par kurām kuluāros tiek runāts daudz, bet skaļi un publiski tikai daži
uzdrošinās. Jo runa iet par naudu, enerģijas apmaiņu, enerģijas vērtību, ziedojuma jēdziena dažādajām izpratnēm un skaidrojumiem, kas tiek regulēti arī no valsts instanču puses.

Ir dažādas tendences un pēdējā laikā pastiprinās viena konkrēta, kas pamudināja mani uzrakstīt savu personīgo viedokli. Tāpat izpildu dažu savu kolēģu lūgumu un atbildu tiem daudzajiem semināru apmeklētājiem, kas mulst pie termina ziedojums, jo nesaprot, cik tad būtu pareizi/pietiekami atstāt. Pietam, ik palaikam atrodos visās pusēs- gan kā lektors, gan pasākumu organizators, gan apmeklētājs, kas ļauj uz šo lietu paskatīties no dažādiem skatu punktiem.

Es pati personīgi strādāju trīs veidos: par konkrētu samaksu, kas ietver manu darbu+izmaksas, par ziedojumu (brīvas gribas) un par brīvu- neņemot nekādu samaksu.

Piebildīšu, ka vēl latviešu valodā pastāv jēdziens ''par velti'', ko nezin kādēļ cilvēki iedomājās, ka tas ir sinonīms jēdzienam ''par brīvu'', bet tā nav. Par VELTI. Velte tā ir dāvana, kaut kas veltīts apmaiņai pret kaut ko. Principā sava veida barteris :)

1.Tātad, braucot uz semināriem, lekcijām par brīvu, kad pat par degvielu es neņemu samaksu, es DĀVINU šo pasākumu savām lasītājām, semināra dalībniekiem. Tādejādi tā ir mana 10-20 tiesa, kas ir PATEICĪBA par to, kas man dots. Mēs taču negaidam neko pretī, kad kādam kaut ko dāvinām, vai ne?

2. Kad es organizēju pasākumus, kuri ir par konkrēti nenosauktu ziedojuma summu, priekš manis tas nozīmē, ka finansiālo jautājumu es atstāju Dieva rokās. Es uzticos un paļaujos, ka Viņš sakārtos visu tā, lai es varu vismaz telpu un pārējās izmaksas nosegt. Visbiežāk tas tā arī notiek.
Mans enerģētiskais ieguldījums šeit ir mazāks un vispārīgāks, nekā tajos pasākumos, kuri ir par konkrētu maksu, vai arī lielākā daļa šīs enerģijas (ieguldītā laika un iegūto līdzekļu) ir veltīta labdarības mērķiem.

3. Vislielākais enerģijas patēriņš, personīgākā pieeja, spēcīgākās prakses ir pasākumos, kas tiek rīkoti par konkrētāku samaksu. Tiek noteikta minimāla summa. Ne tikai es, bet arī citi mani kolēģi norāda tik diskutablo ''ziedojums no ... eur'', saņemot pārmetumus, ka nav korekti prasīt konkrētu ziedojumu. Šeit ir divi aspekti. Par vienu no tiem es padalīšos zemāk, bet otrs ir tas, ka lielākā daļa šajā jomā strādājošo ir biedrības, kam jādarbojas likuma ietvaros. Tās ir bezpeļņas organizācijas, kas var pieņemt ziedojumus, bet nedrīkst veikt nekādas ar peļņas gūšanu saistītas darbības...
Tad, kad es vadu savus biznesa seminārus, es tos vadu nevis no biedrības, bet no sava SIA. Šī semināra cena tiek aplikta ar PVN, no tās tiek maksāti arī visi pārējie nodokļi, tādēļ priekš dalībnieka tā ir vismaz 2x lielāka. Tā vienkārši sanāk, jo jāpieliek un jānomaksā visi nodokļi.
Arī no biedrības tiek maksāti nodokļi, bet tie ir ar darbinieku algu saistītie nodokļi. Tur neietilpst PVN un peļņas nodoklis. Tieši šī biedrības forma ļauj piedāvāt seminārus un lekcijas par krietni zemāku samaksu, tādēļ necepies par šo formulējumu ''ziedojums no ... eur'', jo  izmaksas jau paliek- telpas, lektori, nodokļi, bet tas ļauj semināru piedāvāt par tiešām zemu samaksu...

Viss tas, ko es rakstīju, attiecas uz to modeli, kādu izmantoju pašlaik. Ir bijuši dažādi eksperimenti, pieejas, ir bijis dažāds arī manas pašas enerģijas apjoms, ko spēju dot. Spēja katram indivīdam dalīties un caurvadīt caur sevi enerģijas, šo enerģiju kvalitātes utt. ir atsevišķa raksta tēma..

Bet tagad turpināšu par šī brīža  daudziem šajā jomā strādājošajiem ''sāpīgo'' tendenci, ko es pati gan uztveru filozofiskā mierā, tomēr vērojumi liecina, ka laikam daudzi ''patērētāji'' līdz galam nesaprot enerģiju apmaiņu likumus un šī neizpratne var radīt grūtības pašiem.

Atceros, kad tikko sāku strādāt ar ziedojumiem, ievēroju, ka ir tādi cilvēki, kas spēj novērtēt ieguldīto enerģiju, ir tādi, kas ''iemet''tik, cik var atļauties- ''tik, cik nav žēl'',  un ir tādi, kas iemet monētas, lai tikai kaut ko iemestu. Bet ir tādi, kas izliekās, ka neredz, ka ir ziedojumu kastīte.

Un pēdējo, diemžēl, kļūst arvien vairāk. Pēdējā laikā ir sanācis runāt par šo tēmu ar vairākiem lektoriem un pasākumu organizatoriem. Enerģijas trūkums, par ko rakstīju iepriekšējā rakstā, ir tik liels cilvēkiem, ka viņi taupa, kur vien var. Un, kur vien iespējams, cenšas dabūt šo enerģiju par brīvu, nesaprotot ar ko tas draud viņiem pašiem.

Kā piemēru noraksturošu vienu no pēdējiem koncertiem, ko rīkoju (par ziedojumu). Mūziķis kā honorāru prasa konkrētu summu. Es prātā piemetu, ka būs 30-40 cilvēki. Ja, katrs vismaz pa ''5ītim''iemetīs, tad mūziķim, kurš godam un no sirds gandrīz 3h nospēlēja, sanāks vēl vairāk. Kad koncerts beidzās, es kastītē atradu nepilnus 70 eur, aizgāju un no sava maka pieliku pārējo.. :( Saskaitot naudas zīmes, radās pamatotas aizdomas, ka liela daļa nav iemetusi neko...

Tieši tāpat mēs redzam tos, kas izliekās kastīti neredzam, vai aizmirstam, ātri pēc pasākuma aizsteidzoties...
Kā jau teicu, es uz to skatos filozofiski, jo saprotu, ka tā ir viņu pašu izvēle. Paņemt pa brīvu cita doto enerģiju... Kādā citā vietā un veidā, tas noteikti tiks atņemts un atprasīts. Un tas būs daudz nepatīkamāk. Enerģētiskā līmenī tā ir zādzība, tas katram ir skaidri jāapzinās. Laikam man tas bija jāpasaka :) Ja tie būtu 1-2 cilvēki katrā reizē, tad droši vien, tas neliktos tik uzkrītoši, tomēr pēdējā laikā, kad tādu jau ir desmiti, to nevar nemanīt...
Es patiešām neiesaku Jums ņemt neko nedodot pretī. Ja katrs apzinātos, ka noziedojot viņš dalās, palielinot pats savu enerģijas plūsmu, bet ''nožmiedzoties''vai nedaloties, šo plūsmu nobloķē, tad būtu daudz vairāk apmierinātu un laimīgu cilvēku. Bet paņemot ''par brīvu'', jeb nozogot vispār sastrādā sev karmu. Pilnīgi noteikti kādā situācijā atņems, nozags pašam. Domāju, vai cilvēki nesaprot vai nezina šīs patiesības?
Par brīvu ir tikai tas, ko kāds uzdāvina... bet arī par to, kāds ir samaksājis (jeb ieguldījis) Jo sākotnēji visam ir sava enerģētiskā vērtība. Un arī dāvanas nevajadzētu uztvert kā pašas par sevi saprotamas. Vismaz pateicība jāsajūt un jānovērtē, ja nevēlies aizgriezt šo savu kanālu arī. Pietam, tas, ko dabū par brīvu, bieži ir bez vērtības šim konkrētajam cilvēkam. Un labuma. Jo vairāk tiek ieguldīts zināšanās un praksēs, jo vairāk tās tiek iekšēji novērētas un pielietotas, jo vairāk tās darbojas.
Pārpilnības plūsmu mēs savā dzīve varam radīt tikai paši, tikai un vienīgi sākot dalīties, arvien vairāk.

Es redzu arī no kolēģu lektoru puses, ka bieži vien viņi ''donorē'', prasot ļoti mazu summu, vai tikai par ziedojumiem strādājot. Pēc brīža paši iztukšojas, jo enerģijas apmaiņa nav līdzvērtīga...
To redzu arī internetā, kad, dalīties griboši, jauki cilvēki veido savas mājaslapas, tulko, raksta vērtīgus rakstus, dalās ar pieredzi, bet pēc laika apsīkst un izbeidzas...  ŽĒL...Nevar enerģija visu laiku iet tikai viena virzienā, agri vai vēlu tā vienkārši izbeigsies. Cilvēks sajutīsies izsmelts, iztukšots un nenovērtēts. Ir jābūt apmaiņai. Līdzvērtīgai apmaiņai. Naudā(kas var būt enerģijas ekvivalents), graudā vai cita veida enerģijā- tas ir cits jautājums.

Man pašai ir dažādas pieredzes ar lektoru honorāriem, kad organizēju pasākumus un aicinu lektorus. Ir reizes, kad man paprasa 150/eur stundā un es to maksāju, kaut tas ir priekš LV milzīgs cipars, taču sajūtu, ka šī cilvēka enerģija ir tā vērta. Ir reizes, kad paprasa 100 un es atsakos, jo neliekas adekvāti konkrētajam cilvēkam. Ir, kad ļoti vērtīgs lektors paprasa 15eur/h, kas man šķiet nepieļaujami maz un es samaksāju 100. Un ir, kad samaksāju prasītos 50, kaut būtu maksājusi vairāk, ja paprasītu.  katram savs :)Visvairāk man patīk samaksāt vairāk nekā cilvēks gaida, tādēļ priecājos, ka šo jautājumu atstāj manā ziņā. :) Bet tā ir mana pieeja.

Tad, cik dot, cik atstāt? Daži man ir teikuši, ka viņi mulst no neziņas, uz aiziet neko neatstājuši. Dažreiz lektors nevar pats pateikt, jo viņam ir neērti... Tā ir mūsu pašu problēma, ka mēs neprotam novertēt savu enerģiju. Vai arī, ja protam, nespējam par to runāt...
Ja man prasa, es parasti atbildu, ka citi atstāj ''no ...līdz'', lai cilvēks pats izlemj. :)
Lai cik banāls liktos teiciens ''cik nav žēl'', tas vislabāk raksturo pareizo enerģijas ekvivalentu konkrētajam cilvēkam. Katram šī summa ir cita. 
Arī lekcijā, seminārā saņemtais konkrētam cilvēkam var būt ļoti individuāli un subjektīvi. Kāds jutīs, ka saņēmis ļoti daudz, bet kādam liksies, ka visu to jau ir zinājis... Ir svarīgi novērtēt gan paša iegūto, gan lektora ieguldījumu, kas nav mērojams tikai informācijas kvalitātes vai apjoma ziņā. Daudz svarīgāks enerģijas daudzuma rādītājs ir personīgā pieredze, piemēri, starojums, harizma un iedvesma, ko lektors iedod/dalās.
Jo diemžēl, ir arī samērā daudz ''lektoru'', kas pēc grāmatas izlasīšanas, sāk paši vadīt seminārus, jo redz tur iespēju dabūt enerģiju (naudu + dalībnieku enerģiju). Pašai ir nācies aiziet no semināra, kur lektors monotoni lasa no lapiņas, pēc brīža jau dalībnieki sāk žāvāties, enerģija aizplūst...
Mums katram pašam ir jāsajūt, kur mēs ejam un, ko iegūstam,- tā ir mūsu atbildība. Vai konkrētais cilvēks vispār ir spējīgs dalīties ar enerģiju. Dot mums un mēs dodam pretī (finansiāli). Tādēļ mēdz būt arī apgrieztas situācijas- kur mūsu naudas ieguldījums ir neadekvāts saņemtajam. Domāju daudziem no mums tā ir gadījies :)

Vispār ziedojumu sistēma kā tāda, man pašai atsevišķiem pasākumiem šķiet ļoti piemērota, jo tas ļauj piedalīties arī tiem, kas nevar atļauties maksāt konkrētus 20 vai 30eur par semināru, un šī raksta mērķis ir tikai katram aizdomāties par enerģētisko aspektu.
Pietam jēdzienu  ''ziedojums'' mēs mēdzam lietot apzīmējot dažādus tā veidus. Kad ziedojam kādam projektam, atbalstam kādu veselības vai dzīvnieku patversmes projektu. Ir mecenāti, kas atbalsta universitātes, utml. Šis ir ziedojums- dāvana.  Tā ir atkal cita izpratne. 

Šeit mēs apspriežam ziedojumu- enerģijas apmaiņu. Vai ziedojumu kā paša dalībnieka izvēlētu samaksu, velti, pateicību.

Vēlreiz uzsveru, ka šī ir mana personīgā pieeja un viedoklis. Tā nav panaceja un es nepretendēju uz vienīgo taisnību :) Tieši otrādi, ceru, ka Jūs padalīsieties ar savām sajūtām, viedokli gan no savas, kā pasākumu apmeklētāju puses, gan no otras- lektoru un organizatoru puses, lai mums visiem kļūtu saprotamāka šī tik diskutablā, bet svarīgā joma!
Lai skaista nedēļa!
Sirsnīgi-
Inta