Jau sen vairs nav noslēpums, ka bērni -tie, kuru Dvēseles izvēlās nākt uz šo pasauli, ir pavisam
Vēl pāris dienas atpakaļ man nebija pat prātā cilāt šo tēmu, jo pietiek cilvēku, pedagogu, vecāku, kas domā un reāli mēģina kaut ko darīt, mēģinot salāgot savas iniciatīvas ar vecās sistēmas normatīviem.
Tā kā pastāvīgi citu semināru laikā ir daudz jautājumu par to bērnu dvēselēm, kas izvēlējušies nākt šajos laikos uz zemi, vakardien man bija vebinārs par šo tēmu. Vēl šodien jūtos nedaudz neērti par tām skumjām, kas radās manī un, kuras netīšām nodevu dalībniekiem, domājot par to, kas man jāpasaka, kāds vēstījums jānodod klausītājiem, kādām neērtām patiesībām jāieskatās acīs man pašai.
Pagājušajā nedēļas nogalē pie mums bija jau kārtējais Domubiedru saiets, kad mēs pulcējamies kopā visi tie, kas reāli saprot un redz, ka pa vecam vairs nevar. Un nav svarīgi, vai mēs esam pazīstami personīgi vai nē, mūs vieno līdzīgs redzējums, pasaules uztvere, vēlme attīstīties un pašiem radīt to dzīvi, to pasauli, kādā vēlamies būt, atrasties, dzīvot.
Bērnu tēma, kopienas, beznaudas sabiedrība, Latvijas nākotnes perspektīvas bija galvenās tēmas šajā tikšanās reizē. Jā, un esmu bezgala pateicīga tam lielajam pulciņam, kas draudzīgi saspiedās mūsu telpās. Tā ir laba sajūta, ka mēs paliekam arvien vairāk!
Mēs, tie ko pieskaitu savai paaudzei, esam nākuši, lai mostos jaunai apziņai, lai transformētu sevī esošo tumsu, celtu vibrācijas, izraudos no dualitātes važām un ar savu piemēru iedvesmotu citus. Protams, ka mēs esam tikai daļa no kopējā dvēseļu daudzuma, kas pašlaik atrodas šeit.
70- 80 gados sāka nākt pirmie Indigo bērni, jau ar jaunajām enerģijām, kuru mērķis un uzdevums bija ar savām, daudz augstākajām vibrācijām, palīdzēt celt Zemes un pārējo cilvēku vibrācijas...
Nāca un nāk tā saucamās Zvaigžņu Dvēseles (star seeds), kas ir svešinieki šeit uz Zemes, bet tie ienes to gaismu un zināšanas, kas te ir trūkusi tūkstošiem gadu.
Tie, kas dzimst pēc 2012 gada, nākt nojaukt veco,- šajos bērnos ir vēl vairāk novatorisma, dumpinieciskuma, vēl savādākas enerģijas.. Bet nav iespējams klasificēt visu veidu Dvēseles, kādas tagad nāk uz Zemi mūsu bērnos...
Tēma, kurai vēlējos pieskarties šodien, ir pati sensitīvākā mūsu bērniem. Stāsts ir par to, ka šī realitāte, uz kuru viņi ir atnākuši, absolūti neatbilst viņu vibrācijām, viņu apziņai. Dažiem ir mazliet vieglāk, tās ir tā saucamās Zemes dvēseles, jeb bērni, kuri jau ir daudz reiz dzimuši Zemes duālajā realitātē un dvēseles pieredze ļauj viņiem labāk adaptēties šajos apstākļos. Viņi mierīgāk uztver un labāk jūtās aizvēsturiskajā izglītības sistēmā. Un sociālajā sistēmā kā tādā.
Tomēr lielais vairums bērnu nejūtas labi un izpauž to destruktīvā veidā. Viens no galvenajiem veidiem ir aiziešana virtualitātē.
No vienas puses varētu domāt, ka tas nav slikti, jo nespējot izturēt to, kas ir apkārt (labākajā gadījumā, viņus tas neinteresē, sliktākajā tas viņus nomāc, moca, lauž, sāpina), viņi izviedo sev komfortablāku virtuālo vidi. Virtuālā vide var būt arī gana radoša un izzinoša, tomēr ir arī otra puse, visdestruktīvākā no kurām ir pieslēgšanās un enerģijas atdošana spēļu/informatīvajiem egregoriem.
Bet, arī, ja bērns būvē savu pasauli Maincraftā, spēlē ''fermu''utml, izpaužot savu radošumu, viņš rada sev paralēlo realitāti, kurā aizbēgt un tādejādi, netiek realizēts galvenais Dvēseles uzdevums un iemiesošanās mērķis. Virtualitāte aizved bērna Dvēseli (tas saistoši ir arī daudziem pieaugušajiem) attīstībā sāņus, nevis uz priekšu.
Jā, mērķis ir RADĪT. Bet ne jau virtualitātē. Mērķis ir sazemēt garīgās enerģijas fiziskajā realitātē, jeb apgarot matēriju. Ienest garu fiziskajā pasaulē.
ŠAI REALITĀTEI NAV KO PIEDĀVĀT MŪSU BĒRNIEM. Un, lai izdzīvotu, viņi to pamet, labākajā gadījumā aizejot virtualitātē, sliktākajā citas atkarībās un destruktīvos uzvedības modeļos, kas rodas no vēlmes aiziet no šīs pasaules, nebūt tajā.
Dvēsele, kuras uzdevumi netiek realizēti, it kā pamet bērnu. Ne jau pavisam, bet saikne paliek pavisam maza- 5-10%, tādejādi samazinās enerģijas pieejamība kaut kādām vēlmēm, idejām. Ārēji tas izskatās, kā apātija, depresīvie stāvokļi...
Daudzi vecāki, kuri ir jau pamodušies, saprot, izjūt savus bērnus, meklē risinājumus, meklē iespējas, meklē bērniem alternatīvās skolas, paši dibina šādas skolas... Mēģina šo izglītību kaut kā sabalansēt ar likumdošanu, kas vienalga pārvērš arī šādu mācību iestādi par sistēmas produktu, ierobežo to un spiež balansēt uz izdzīvošanas robežas. Alternatīvo skolu esība no malas brīžiem izskatās kā pastāvīga cīņa par tiesībām būt- tāda izmisīga kompromisu meklēšana, kas piedāvā bērniem mazāko no ļaunumiem, bet ne vispiemērotāku vidi bērna harmoniskai attīstībai.
Skumjas manī izraisīja ļoti skaidrā apzināšanās, ka jebkādām pārmaiņām ir jāsākās ar vecākiem, ar mums pašiem. Vecāki nav gatavi aiziet no Sistēmas, baidās, viņu apziņa nav tik gatava, paši nav gatavi...
Tik daudzi domā par pārcelšanos uz laukiem, kopienas veidošanu. Ir cilvēki, kas to mēģina darīt, bet viņu ir maz. Lauku skolas tiek slēgtas. Tās gribētu izmantot citādāk domājošie pedagogi un vecāki, kas gribētu cita veida skolu un pieeju saviem bērniem, bet vai viņi paši ir gatavi bērnu dēļ atstāt pilsētu un pārcelties uz laukiem, veidot tur citu sabiedrību? Daudziem pat grūti pieņemt faktu, ka pilsētvide ir enerģētiski graujoša. Bet, kaut vai pilsētas ietvaros? Cik vecāku ir gatavi izņemt savu bērnu no sistēmas skolas, palaist alternatīvā mācību iestādē? Maz. Arī finansiālā aspekta dēļ. Bet, cik ir gatavi bērnu ''pārlikt'' uz mājapmācību vai tālmācību? Vēl mazāk, daudz mazāk. Un, cik ir gatavi paši iziet no sistēmas?
Mēs, visi ejošie un meklējošie, vēlamies brīvību. Mēs vēlamies darīt savu sirdsdarbu, būt brīvi savās izvēlēs, paši būt lēmēji un darītāji. Šī nepieciešamība ir katrā, ko es sastopu uz šī ceļa.
Jūs domājiet, ka bērnu dvēselēm ir savādāk? Viņi ir vēl vairāk, daudz vairāk radīti, dzimuši brīvībai, nekā mēs. Mēs esam bijuši daudz labāk adaptēti duālās Sistēmas apstākļiem nekā viņi.
Bērnam būtu jābūt izvēlei- iespējai izvēlēties, noteiktai brīvības sajūtai, kurā viņam vajadzētu atrasties. Atrasties sev un savai Dvēselei komfortablā vidē.
Runājot 4D kategorijās, bērnam būtu jāpeldās personīgajā brīvībā arī attiecībā uz savu nākotni- tikai tad var atvērties viņa radošums, jaunas iespējas, idejas, jaunas programmas. Tikai brīvības stāvoklī Dvēsele var integrēties pilnākā mērā fiziskajā ķermenī, piepildot bērnu (tikpat aktuāli pieaugušajiem) ar enerģiju, iedvesmu, vēlmi dzīvot un radīt uz šīs brīnišķīgās Zemes!!!
BET nav nebrīvāku dvēseļu par mūsu bērnu dvēselītēm. Viņi ir pilnībā atkarīgi no vecāku noteikumiem, neskaitāmām sistēmām, normatīviem, nosacījumiem. Kas jāēd, kā jāuzvedās, kas ir pareizi, kas ir nepareizi, kad jāsāk iet bērnudārzā, kad skolā, cik stundas tur jāsēž, cik mājasdarbi jāpilda, kādos pulciņos jāiet, kādas vecāku ambīcijas jāizpilda. Cik daudziem no viņiem vispār ir tiesības kaut ko izvēlēties?!?!
Mēs esam auguši līdzīgi, vai atceries? Un puse mūža var aiziet, lai ieraudzītu, ka būrītis īstenībā ir vaļā. Jo vēl jau jātop redzīgam un jāsadziedē savi spārni.... :( Vai tiešām mēs to vēlamies saviem bērniem?
Visam jāsākās ar mūsu- vecāku drosmi iziet no sistēmas. Un, varbūt tieši bērni ir tie, kuru dēļ mēs varētu saņemties?
Kad man bija viszemākais punkts dzīvē, tieši meitu dēļ es saņēmos un izvēlējos turpināt. Varbūt bērnu dēļ, ja ne sevis dēļ mēs varam atrast drosmi un uzņēmību?
Mūsu bērnu Dvēseles ir atnākušas jaunajam laikmetam. Vienotības, kopienu, kopības laikmetam. Laikmetam, kuru mēs vēl neesam vēl pratuši, neesam paspējuši radīt. Varbūt realitātei, kurai lai tā taptu, vēl pietrūkst mūsu nodoma spēka un reālu darbību. Mūsu izdarīto izvēļu un sperto soļu... Bet , man šķiet, ka mūsu bērni to gaida...
Tajā pašā domubiedru saietā, par kuru runāju iepriekš, manai meitai Kristai, kura darbojas ar bērniem, pagaidām nometņu veidā, atnāca ideja par pārējas laika modeli. Iespējams, ka šo lasīs kādi, kas ir par to domājuši, vai reāli saprot, kā varētu to ''oficiāli'' realizēt, vēlas iesaistīties kādā diskusijā, reāli paplānot kā to izdarīt?
Ideja ir sekojoša. Ka bērni, kas ir noformēti mājmācībā vai tālmācībā, uz vienu nedēļu mēnesī (5dienas) brauc un dzīvo alternatīvās skolas telpās (Kaut vai mūsu Vidzemes retrītu centrā to var darīt), apmeklē sevis izvēlētas meistarklases un varbūt arī kārto ''obligātās''ieskaites. Katru dienu strādā 1-2 pedagogi + audzinātāji. Neiedziļinoties plašāk, bet tas būtu pārejas laika modelis tiem vecākiem, kuri nav gatavi pamest sistēmu uzreiz, pārceļoties prom no pilsētas (pastāvīga uzturēšanās pilsētvidē jaunajām dvēselēm ir vnk graujoša). Bet bērni komunicētu ar vienaudžiem, radoši izpaustos un mācītos jaunā, interaktīvā veidā, dabas tuvumā. Tikai jautājums, vai šie vecāki varētu atrisināt bērnu pieskatīšanas problēmu pārējā laikā :), ja paši paliek sistēmā...
Zinu, ka ir arī vēl citas koncepcijas, idejas un vīzijas. Un tas vieš cerības
Ar šo vēstījumu vien es gribēju pateikt, to, ka tikai mēs paši varam izdarīt visu iespējamo savu bērnu labā. To noteikti neizdarīs Sistēma vai kāds no malas... Tikai katrs pats. Pietam, sākot ar sevi. Jo bez mūsu brīvības, nebūs viņu brīvības. Vismaz tik ilgi, kamēr viņi ir mums blakus...
LAI TOP DROSME MŪSOS!
Sirsnībā-
Inta
p.s. Noskaties šo:
p.s. Noskaties šo:
Paldies, ka esi un, ka lasi! Sirds Ceļa blogā jau 8-to gadu dalos savā redzējumā, izpratnē un sajūtās, kas mainās un paplašinās līdz ar mani. Es nevēlos nevienu pārliecināt par savu taisnību vai pievērst savai ticībai, -arī es reiz pasauli redzēju 3dimensionālu un plakanu, un neviens man nevarētu iestāstīt toreiz, ka, iespējams, tā ir apaļa.. :) Tāpēc, ja rezonē mans skatījums, dalos ar prieku! Ja nē, tad vienkārši ej garām un netērē savu laiku, lai pārliecinātu mani (komentāros un vēstulēs), ka zeme tomēr ir plakana :) Sirds Ceļa blogs ir mana desmitā tiesa, 90% manas aktivātes norisinās Telegram kanālā, bet pierakstīties ziņām no Sirds Ceļa Tu vari ŠEIT.
Esam!
