Kādas sievietes stāsts...IV. Krista

Un šeit ir mans stāsts.....

Pamodos nedaudz satraukta, taču ar apskaidrību, kas, atkal un atkal atceroties sapni, kļuva arvien pieņemamāka. Tas bija tas pats sapnis, kas vijās cauri manai dzīvei, sākot no skolas gadiem. Tad tas bija maigākā formā, šonakt jau visā tā nežēlestībā un tā laika dzīves realitātē.... Toreiz sapnī es šausmās atceros, ka aizmirsu pabarot savu bērniņu - zīdaini, šausmās atradu to zem gultas, atdzīvināju un pabaroju, apsolot sev tā vairs nekad nedarīt.

Bērnu man nav. Pie vainas laikam bija mans darbaholisms un bailes uzņemties atbildību par bērnu....bailes, ka aizmirsīšu viņu pabarot.... Tāds bija mans izskaidrojums līdz šīs nakts sapnis man deva dziļāku izpratni....

Šonakt man tika parādīta kāda no manām iepriekšējām dzīvēm :

Tas bija skrandaiņu un augstmaņu laiks. Es skrandaine- netīra, noskrandusi, jauna, kalsna sieviete, kam galvenais ir tikai viens - izdzīvot vienalga kā. Es biju dabūjusi (laikam nozagusi) ziedus, un tos spītīgi centos nolikt greznā viesnīcā, lai izdekorētu telpu. Es tiku dzīta ārā, zākāta, nicināta un bārta, taču es to nedzirdēju, kā kurla laidu gar ausīm un kārtoju ziedus. Mans uzdevums bija par katru cenu tos tur atstāt, lai dabūtu naudu. 

Tur pat telpā uz galda bija mazs pārsiets vīstoklītis. Es ātri pacēlu tā vienu malu un absolūtā vienaldzībā uzmetu skatienu mana bērna - zīdainīša sejai. Tā bija meitenīte, nesen dzimusi. Pie sevis nodomāju - gandrīz aizmirsu par šo...seja vēl rozā, guļ, dzīva, tātad varu nebarot... tad pie sevis secināju, ka pārējie mani bērni ir pietiekoši lieli, lai paši sevi pabarotu un nodrošinātu savu dzīvi. Man nav vairs daļas gar viņiem, lai iet dzīvē....Viņi bija zēni, 3-4 gadu veci....

Atšķirībā no agrākiem sapņiem, šajā sapnī es skaidri sajutu sevi - kāda esmu, ko es domāju un ko jūtu. Manī nebija ne kripatiņas mīlestības, līdzcietības, žēlsirdības, mātes instinkta. Manī valdīja vieni nežēlīgi izdzīvošanas instinkti. Skaidri sajutu, ka man nav lielas atšķirības nosist odu vai nogalināt cilvēku. Es nemaz nezināju, kas ir mīlestība, ne es to kādam devu, ne saņēmu pretī. Bērni mani nemīlēja un es viņus.

Pamostoties man daudz maz viss salikās pa plauktiņiem un sapratu savu esību šājā dzīvē, sapratu, kamdēļ man ir trūcis mātes mīlestības, kamdēļ man grūti noticēt, ka mani arī var mīlēt. Sapratu arī patreizējo attieksmi pret bērniem - draudzeņu vai svešu bērni man ir ļoti mīļi, es viņus jūtu,, bērni tiecas pret mani, taču es ātri nogurstu un man joprojām ir bijība un liela cieņa pret mammām par viņu milzīgo atbildību un upurēšanos bērniem ... 

Lūk, kamdēļ manā dzīvē tik svarīga ir mīlestība, ģimene, prieks.... Un cik daudz man vēl ir jāstrādā..... Taču man pats galvenais ir zināt diagnozi, tālāk jau sākas atveseļošnās....

Paldies par to....

Mīlestībā,

Krista (vārds mainīts)

Oda garajiem svārkiem

....Aizver acis un atsauc atmiņā pagājušas vasaras pirmo dienu, kad uzvilki garo kleitu vai

svārkus…Kādas bija sajūtas? Kāda brīvība, vieglums, plandošā auduma maigums… Kā izmainījās tava stāja un gaita…

Jau divus gadus staigāju svārkos. Arī agrāk staigāju, tomēr džinsi, atklāti runājot, bija biežāk. Vēl neesmu saņēmusies atbrīvoties no biksēm, kas iegūlušas plaukta tumšākajā stūrī, bet jūtu, tas brīdis nav aiz kalniem. Pagājušo nedēļu ienāca prātā uzvilkt džinsus un aizskriet uz veikalu. Ziniet, jutos ne savā ādā, ļoti nepierasti un nekomfortabli… 

Savas darbošanās ietvaros, pastāvīgi runāju par sievišķību, enerģijām, tai skaitā arī par apģērba nozīmi. Tomēr šajā rakstā vēlos padalīties, kas ir mainījies manī pašā un, ko dzirdu no meitenēm, kuras izvēlās valkāt svārkus ikdienā, arī darbā un mājās. 

• Uzvelkot svārkus uzreiz mainās noskaņojums- arī mājās, pat ja nav plānots iziet, jau no paša rīta gribās uzpraust matus un ielikt auskarus. Reizē ar kleitām atnāk arī aksesuāri un pucēšanās prieks.

•  Sākot valkāt svārkus, vairs negribās uzņemties vīriešu pienākumus, un pat smagu maisiņu no veikala Tev kāds gribēs palīdzēt aiznest līdz mašīnai.

• Rodas iekšējais rimtums, nevēlēšanās strīdēties, dusmoties, vai stresot, kā agrāk. Jo iekšēji jūti, ka tā nav sievietes īstā daba.

• Vīrieši sāk attiekties pavisam savādāk- biežāk dāvināt ziedus, komplimentus, vēlas atvērt durvis un visādi pakalpot. Vispār uz ielas uz tevi atskatās ne tikai vīrieši, bet arī sievietes, jo ārpus vasaras sezonas, garos svārkos tu izcelies džinsoto sieviešu pūlī.

• Kļūst daudz vieglāk kaut ko palūgt, tā sievišķīgi, ar smaidu. Vīrietim rodās vēlme tevi aizstāvēt, sargāt un lolot.

• Svārkos ziemā ir siltāk! Jā, jā! Kamēr džinsi piesalst pie kājām, tikmēr zem svārkiem veidojas silta telpa vienalga, cik grādu zem nulles arī rādītu termometra stabiņš.

• Ticiet vai nē, mainās pat hormonālais fons- vieglākas un īsākas mēnešreizes, lēnāk aug apmatojums, mazākas garastāvokļa maiņas, uzlabojas ādas un matu stāvoklis.

• Parādās vēlme vairāk nodarboties ar sievišķīgām lietām, rokdarbiem, mainās attieksme pret ikdienas mājas darbiem un sadzīviskiem pienākumiem.

•  Rodās vēlme sevi pilnveidot, attīstīt, apgūt jaunas prasmes, mīlēt un lutināt sevi.

•  Enerģijas pieplūdums ir pamanāms jau no pirmās reizes, kad uzvelc svārkus- tā ir tā sajūta, ko lūdzu atcerēties raksta sākumā. Ir daudz vairāk enerģijas un, galvenais, vēlmes un iedvesmas iet un rīkoties.

• Ir vieglāk sajust sievišķās enerģijas maigo, mierīgo, paļāvīgo plūdumu. Sieviete iet pa dzīvi, iekšējā miera apstarota, paļaudamās, ka ‘’pasaule griežas ap viņu’’

Uz visas vēstures fona, sievietes bikses nēsā salīdzinoši pavisam nesen. Vai esi uzdevusi jautājumu sev, kādēļ tā? Kādēļ vēl 100 gadus atpakaļ sieviete svārkos gāja gan siena pļavā, gan uz kūti, gan valkāja ikdienā mājās?

Paskatīsiemies uz to no enerģētikas viedokļa.

Sievietei ir svarīgi uzņemt zemes, ‘’mārisko’’ enerģiju, piepildīt sievišķo centru ar pavisam citādas kvalitātes enerģiju. Sievišķā enerģija ir maiga, līgana, viegla, harmoniska, tā ir pilnīgi pretēja aktīvajai, uzstājīgajai vīrišķajai enerģijai.

Klasiskā svārku forma ir tāda, kura no jostas vietas paplatinās uz leju, savācot no zemes enerģiju. Pietam, svārkiem kustoties, zem tiem veidojas tā saucamie torsionu, jeb vērpes lauki, kas vairākkārt pastiprina šo enerģiju un nogādā taisnā ceļā uz sakrālo čakru.

Pastāvīgi nēsājot svārkus, sievietes novēro, ka palielinās enerģijas daudzums, un seksualitāte. Pastiprinās sievišķās īpašības- vieglums, maigums, uzticēšanās, atvērtība, spontanitāte…

Agrākos laikos sievietes nēsāja garus un kuplus svārkus līdz zemei, jo saņēma enerģiju no zemes, turpretī vīrieši, savu vīrišķo enerģiju saņem no debesīm, caur kroņa čakru.

Ļaudis bieži apmeklēja īpašās spēka vietas, lai uzņemtu šīs enerģijas- sievietes svārkos, apsedzot galvu ar lakatu, lai enerģija nekur neizietu, bet vīrieši atsegtām galvām, bikses liekot zābakos ar tādu pašu mērķi- nezaudēt šo enerģiju, bet uzkrāt.

Tātad gari svārki palīdz sievietei uzņemt un krāt sevī savu sievišķo spēku, padara to stipru. Kas notiek, kad sieviete staigā īsos svārkos?

Esmu jau runājusi, ka tādejādi sieviete ‘’strādā’’ uz vīriešu instinktiem, kas ilgtermiņa attiecību veidošanai nepalīdz. Tomēr ir vēl kāda lieta: kad sieviete nēsā īsus svārkus, tā piesaista apkārtējo skatienus. Bet skatieni ir dažādi. Un, ja uz viņu skatās vīrietis, kas viņu iekāro, smalkajā līmenī viņš paņem viņas enerģiju.

Protams, ir citi laiki. Un arī tajā ir savs skaistums, jo šobrīd ir ļoti lielas iespējas ‘’spēlēties’’ ar savu stilu, tēlu. Agrāk īsi svārki, vai apspīlētas bikses sievietei būtu kaut kas neiedomājams! Un, ja savu reizi atļausies svārkus virs ceļgala, vai elegantas bikses, tas tikai padarīs tevi dažādāku un interesantāku.

Šodien, es tikai vēlējos atgādināt, ka apģērbs ir ne tikai mūsu tēls, bet arī iekšējās būtības attēls un instruments. Kā mēs ģērbjamies, kā mēs sev pasniedzam, -tas ir signāls apkārtējai pasaulei.

Ir pavasaris, nāk vasara, kad mēs daudz vairāk gribēsim priecēt sevi un apkārtējos ar krāsainām un košām kleitām, ar savu sievišķību un skaistumu.

Viens no uzdevumiem, kurus dodu savās ‘’meiteņu dienās’’ ir sākt nēsāt svārkus. Kaut vai mājās, iesākumam. Pēc tam gan meitenes stāsta, ka ar laiku tos gribās vilkt biežāk un biežāk. Ka izrādās nemaz nav grūti braukt garā kleitā ar mašīnu, un šefs darbā ir sajūsmā un kolēģi uz tevi vien skatās...

Es ceru, ka reiz paskatoties pa logu, lielākā daļa sieviešu staigās skaistos, krāsainos svārkos vai kleitās. Tāds sapnis J Un, es patiesi priecājos, ka arvien vairāk sieviešu to atļaujas. Atļaujas un sāk apjaust, ka tā ir daudz vieglāk sekot savai sievišķajai būtībai: justies kā sievietei, uzvesties kā sievietei, iet pa sievietes ceļu: sievišķīgi.

Kleitas un frizūras, šalles un rotas- tas viss ir mūsējais. Bet bikses- tās lai paliek vīriešiem! :)

Inta Blūma, 5.marts, 2014

P.s. Raksts kopā ar folkloristes Ivetas Medenes viedokli bija publicēts 19.marta ''Ievā''

Kādas sievietes stāsts..III Kristīne

Sargāta …

… Es vienmēr esmu jutusies sargāta … agrā bērnībā tā bija mana vecmāmiņa, kura mani loloja …

skolas un studiju laikā vienmēr gadījās kāds saprotošs skolotājs … un izšķirošās situācijas kāds nejaušs līdzcilvēks. Tagad gan es to apzinos, ka nejaušību nav, ka visas šīs tikšanās ir bijušas, kā tādi nozīmīgi pagrieziena punkti manā dzīvē, un ka savādāk nemaz nevarēja būt.

Savu agro bērnību pavadīju pie vecmāmiņas laukos, ar vienu, bet neizsakāmi mīļu rotaļu lācīti, viensētā, bez elektrības, bez centrālapkures, naturālajā saimniecībā, tīrā vidē, saskaņā ar Dabas un Visuma likumiem, un šī sajūta ir vienmēr manī saglabājusies. Manī joprojām ir daudz ļoti spilgtu atmiņu no šī agrās bērnības perioda, tajās ir gan košas krāsas, gan neaizmirstamas sajūtas, gan smaržas un skaņas, gan manas domas. Tagad es apjaušu, kādu fantastisku pamatu šis laiks manī ir ielicis.

Un tad sākās cits periods … dzīve ar maniem vecākiem un mazo brāli nelielā mazpilsētā … mamma par mums ļoti rūpējās un daudz strādāja … tēvs dzēra … ne jau katru dienu, bet uz algas dienām un uz svētkiem … dzērumā viņš kļuva agresīvs un vakari izvērtās par nebeidzamu morālas agresijas un pārmetumu šovu … tas bija ļoti, ļoti sāpīgi, netaisnīgi un nesaprotami … aizvainojumi ”gāzās pāri” manai mammai un arī mani, pār mums sievietēm, tā teikt … man bija kauns, ka mūsu ģimenē tā notiek, un es par to nekad ne ar vienu nerunāju. Mācījos es labi, man bija ”viegla galva”, aktīvi piedalījos dažādos pulciņos un pasākumos, un ”tusējos” ar draudzenēm.

Jo vecāka es kļuvu, jo vairāk pieauga mans aizvainojums, aizvainojums, ko manī radīja tēva pārmetumi. Es sāku asi reaģēt, ja izjutu netaisnību, kļuvu neiecietīga gan attiecībās ar skolotājiem, gan vienaudžiem, par drošāko aizsardzību izvēlējos uzbrukumu un sāku izmantot ”vārda spēku”, lai aizstāvētu sevi un arī lai reizēm ievainotu kādu citu, diemžēl …

Es vienmēr biju patikusi puišiem, bet, kad hormoni sāka ”sist augstu vilni” manos vienaudžos, es kļuvu piesardzīga un sāku norobežoties. Lai gan man ļoti gribējās sajust tuvību no pretējā dzimuma, es vienlaicīgi zināju, ka ļoti jāuzmanās, lai es netiktu sāpināta. Taču nav jābūt gaišreģim, lai saprastu, ka pievelkam to, no kā baidāmies, un jā, sāpināta es tiku. Īpaši no manas Pirmās Lielās Mīlestības. Es biju naiva un toreiz ticēju stāstam par ”Kristīni un Edgaru”, ticēju Mīlestībai Mūža garumā. Šķīrāmies mēs, kā Viņš to skaidroja, jo es biju pārāk laba, pārāk tīra un viņš bija tas melnais, sliktais.

Tajā mirklī mans pamats zem kājām tika izsists uz ilgu laiku. Es nolēmu, ja nevajag Viņam, tad nevajag arī man. Es, protams, vēlējos tuvību un mīlestību, bet tai pašā laikā baidījos vēlreiz tikt sāpināta. Draugi un bijušie klases biedri dibināja ģimenes, bet ģimene un attiecības man saistījās ar kaut ko negatīvu un ierobežojošu. Es pievērsos studijām un vaļaspriekiem. Bija arī vīrieši, bet tā parasti biju es, kas izvēlējās viņus – es ”medīju” viņus, lai apliecinātu sev, ka ar mani viss ir kārtībā. Man gan uzreiz jāteic, ka man ir visnotaļ pozitīva pieredze veidojot īslaicīgas attiecības, tur nav ne vardarbības, ne piespiešanas, ne solījumu. Ir arī sāpējis, brīžos, kad es būtu gribējusi kādu paturēt, bet tādi nu bija manis pašas noteikumi.

Un tad es satiku un iepazinos ar Viņu, Mana Mūža Vīrieti … nedzērāju, strādīgu, miera un harmonijas piepildītu, mīlošu, saprotošu, atklātu, cienošu, pieņemošu, gudru …vīrieti, kurš man varēja dot visu, ko es nesaņēmu savā bērnībā un agrajā jaunībā … vīrieti, kurš ir mūsu bērnu tēvs, kuram ir visjaukākās attiecības ar savu meitu, kurš atbalsta mani un uz kuru es varu paļauties … tā ir augstākas formas Mīlestība, kuru es izjūtu pret Viņu.

Varētu domāt, ka stāstam jabeidzās šeit, bet patiesībā, tas īstais stāsts tieši sākās šeit. Pa šiem gadiem daudz kas ir mainījies, un daudz ko ir nācies mainīt un ir nācies mācīties. Tas ir stāsts par Manu izaugsmi … par Manu atgriešanos pie Tā, ko vienmēr intuitīvi esmu zinājusi, jutusi un sapratusi … tas ir stāsts par Manu atgriešanos bērnībā, par Manu atgriešanos pie šīs sargājošās sajūtas …

Zinot manu pieredzi, man ilgi šķita, ka man ir nodarīts pāri un ka tas ir pašsaprotami, ka man pienākās ”labāki laiki” … es ilgi dzīvoju ar sajūtu, ar pārliecību, ka esmu bijusi ”upuris”, ka citiem mani ir jāžēlo. Un ja tā nenotika, tad es varēju ”taisīt” traģēdiju. Man šķita, ka man pienākās mīlestība no apkartējiem.

Otra ļoti bieži sastopama darbība ir izpelnīšanās … man šķita, ja es būšu pietiekoši laba, čakla, darīšu manu līdzcilvēku labā, tad viņi mani novērtēs, cienīs, mīlēs … un kad tā nenotika, radās kārtējā netaisnības sajūta. Ļoti destruktīva ir pakļaušanās kaut kādiem sabiedrības diktētiem standartiem/rāmīšiem, kas savā būtībā ir sava Es ”nogalināšana” … un vēlme kontrolēt situāciju, kas patiesībā norāda, ka nespējam paļauties, uzticēties …

Kad nu es biju satikusi Savu Vīrieti, tad man beidzot bija iespēja parādīt un pierādīt Visai Pasaulei, ka esmu tada pati kā visi pārējie ”Normālie un Veiksmīgie”. Bērni bija vēl mazi, bet es sāku strādāt, jo rādās tāda iespēja … labs darbs, lai arī garas stundas ceļā … darbdienās bērnus tik pat kā nesanāca satikt nomodā, bet tētis un bērnudārzs par viņiem rūpējās … brīvdienas pagāja kā ”vāveres ritenī”, bij jāpaspēj viss … pasākumi bērniem, ballītes pieaugušajiem, ceļojumi, izklaides, papildus kursi … intuitīvi es jau sen zināju, ka tas ir nepareizi, ka es negūstu Patiesu Prieku, ka šis temps un stress iztukšo Mani un manas iešējās rezerves … bet, kad tu esi iekšā tajā visa, ir neiespējami apstāties …

Mēs tiekam brīdināti, ar sliktu pašsajūtu, miega traucējumiem, ar slimībām … es kļuvu neciešama attiecībās ar savu vīrieti … man iestājās periods ar mēnešreizem katru otro nedēļu … plīsa kājas muskulis … plīsa pleca muskulis … paaugstināts asinsspiediens … sāku iet pie psihologa … tas man ļāva uz daudz ko paskatīties no malas … bet es visā vainoju apkārtējos … arī Manu Vīrieti … kā viņš varēja to pieļaut … es biju dusmīga, ļoti dusmīga, nesaprasta, ar milzīgu žēlumu pašai pret sevi … es jutos nemīlēta …

… kaut kas sāka mainīties, kad sāku apmeklēt Kundalīni jogas nodarbības … tas kaut kas biju Es Pati, Mana Attieksme, Mana Attieksme Pašai Pret Sevi … no ”upura” lomas uz Sevis Mīlēšanu … pār mani nāca apskaidrība, ka Man jāsāk pašai ar Sevi, ka man vispirms jau ir Jāmīl pašai Sevi, jāmīl sevi ar Beznosacījumu Mīlestību … un ir jāpiedod … Sev, Vecākiem, vīriešiem, situacijām … kad tu beidzot saproti seku un cēloņu likumu … kad tu apzinies savas dvēseles nemirstību… kad saproti, ka pats esi izvēlējies šo ķermeni, šos vecākus, šos cilvēkus un notikumus savā dzīvē, ka tie ir tavi skolotāji … ka tu mācies, un ka tu vari šo mācībstundu ietekmēt un mainīt … kad tu sāc katru cilvēku un notikumu savā dzīvē sagaidīt un pavadīt ar Milzīgu Beznosacījumu Mīlestību …

… šis ir mans Garīgais ceļš … ir daudz jāstrādā, pašai ar sevi … esmu gan vairāk šī ceļa sākumā, un vēlētos, lai šeit būtu nonākusi ātrāk … zinu, ka šodiena neko negarantē rītdienai … bet esmu tik Laimīga un jūtos bezgalīgi Mīlēta … un jūtos sargāta …

Mīlestībā un sirsnībā Kristīne (vārds mainīts)

Kādas sievietes stāsts.. II

Mīlestības ceļš.

Manu garīgo meklējumu ceļš ir ierakstīts grāmatā-grāmatā, kuru es pati rakstu un lasu. Tajā atrodams viss, gan prieks, gan bēdas, gan nebeidzamu jautājumi klāsts sev - kāpēc, kāpēc tas notiek ar mani.

Pāršķirot lapas, garīgo meklējumu grāmatai uz sākumu - es sastopu sevi- nobijušos bērnu, kurai ir tikai četri gadi un kuras tētis aiziet no mājas. Es ķēros pie tēta kājas un lūdzos, es skrēju pakaļ un saucu : Tēti, tēti! Taču manas lūgsnas un asaras nebija tiks spēcīgas, lai spētu apturēt pieaugušo nesaskaņas un sāpes, jo tikai dvēseles sāpes spēj izšķirt divus mīlošus cilvēkus, kas tik stipri mīlējuši viens otru no septītās klases, radot ģimeni un divus bērnus. Visu bērnību es jautāju sev – kāpēc tieši mans tētis aizgāja no manis, kāpēc tieši mana mamma ir kļuvusi par skabargu, kas dzeļ, kad viņai pieskaras.

Tā gāja laiks uz priekšu, taču jautājumi manī nebeidzās, jo sāpes par mīlestības trūkumu no tēta un mammas puses, manī radīja teatrālas izjūtas sevī –uz āru es biju jautra, dzīvespriecīga meitene, bet dziļi sirdī jau biju radījusi sevī  tik lielu plaisu, ka visas dzīves garumā to cenšos aizlāpīt, mācoties mīlēt.

Skolas gaitās es biju pati ar sevi, jo tas, kas notika skolā, mani nespēja aizraut un mani tas pilnīgi neinteresēja. Skolā es sajutos kā pelēkais zvirbulēns, kam apgriezti spārni un tur es mīlestību nesatiku.

Tā kā mamma pārsvarā atradās prombūtnē no mājas, man bija liela patstāvība, kuru es izmantoju, lai atrastu mīlestību. Es mīlestības meklējumos devos nevis uz skolu pie vienaudžiem, bet gan tajā laikā uzplaukstošajos krogos, zaļumballēs un diskotēkās. Tur es meklēju vienu –vīrieti, kas mani mīlēs un lolos, kas sniegs man atbalstu un mīlēs mani visu mūžu.

Bet tā nebija pasaka, kuru es biju izdomājusi ar sev piešķirto laimīgās jaunās sievietes lomu- tā bija sāpju un raudu ieleja. Nevienam es nebiju liktenīgā, es biju tikai laika kavēklis. Man sāpēja un smeldza sirds, jo es joprojām biju viena. Viena un neviena nemīlēta, lai arī iekārota. Es sāku lasīt grāmatas par vīriešu un sieviešu attiecībām, domādama, ka tas man sniegs palīdzību un atbildes kā kļūt mīlētai. Nekas nemainījās ilgu laiku, es tikai noskatījos kā manis mīlētie vīrieši mani pamet un dodas pie citām.

Taču pienāca mana it kā laimīgā diena. It kā te nav nejaušs. Es sastapu viņu – vīrieti, kas bija nobriedis, stilīgs un spēcīgs, kura paspārnē jutos kā dieviete. Tikai arī tas nebija manas mīlestības laimīgais mirklis, jo viņš bija precēts vīrietis. Es biju kārtējo reizi uzkāpusi uz grābekļa, kas bija iepriekš jau manā ceļā gadījies. Bet pat zinot, ka neesmu viņam vienīgā – es ticēju, ka tāda esmu. Viņš man stāstīja, ka mīl tikai mani, ka ar sievu ir tikai bērna dēļ, ka par mani domā katru mirkli. Un es –es priecājos, ka beidzot mani kāds mīl. Es mīlēju viņu tik ļoti, ka biju gatava gaidīt.

Tā es gaidīju, kad viņš varēs būt tikai ar mani, jo nebeidzamās slēpšanās no citiem mani bija salauzušas. Viņa gaidīšanas laiks bija manis pašas radīta kārtējā sāpju ieleja. Visu svētku dienas, bija manas ļaunākās dienas. Visapkārt visi svinēja, bet es kā pamests kaķēns vēros caur loga rūti, ticot, ka reiz arī es svinēšu svētkus ar savu mīļoto vīrieti kopā. Rijot sāpju asaras, pati sevi mierināju un ticēju, ka tas būs īslaicīgi.

Pagāja septiņi gadi, pa vidam bija šķiršanās un atkal kopā būšanas, bija prieka brīži un skumju plīvuroti mirkļi. Taču nebija ļaunuma bez labuma. Kamēr vakaros biju pilnīgi viena, es varēju daudz strādāt, mācīties un lasīt. Strādājot un mācoties es kāpu pa karjeras kāpnēm, savukārt lasot, es varēju garīgi attīstīties. Lai gan attīstījos es uz priekšu, mīlestības sāpes un vientulība  neizzuda ilgi.

Līdz pienāca laiks, kad manis mīlētais vīrietis bija tikai ar mani un mums  nebija vairs šķēršļu, lai sāktos ģimenes plānošana un tās iedzīvināšana realitātē. Man bija jau 30 gadi un es tik ļoti vēlējos savu ģimeni, kurā ir gan mīļotais vīrietis, gan bērni.

Beidzot tas notika- es kļuvu par mammu. Mēs bijām kopā, mēs pārcēlāmies uz laukiem, kur mīļotais bija iegādājies lauku māju. Viss ritēja kā labākajā filmā – viņš un viņa beidzot varēja būt kopā. Likās, ka tagad mums neviens vairs nevar traucēt kļūt tai laimīgajai ģimenei, kurā būs daudz mīlestības, prieka un laimes. Taču līdz ar bērna piedzimšanu, nemainījās pats galvenais – neizzuda manī mītošās bailes. Manī bija  bailes no pēkšņo dusmu uzplūdiem, kas pārvērta manu mīļoto vīrieti par monstru. 

Bija zaudēta ticība sev, uzticība no mīļotā vīrieša, mīlestība un rūpes vienam par otru pārvērtās par pienākumu. Es nebiju laimīga. Es biju joprojām viena savā būrītī, tikai tagad man rokās jau bija putnēns. Putnēns, kuram es vēlējos sniegt patvērumu, mīlestību un saticīgu ģimeni. Taču mēs dzīvojām ligzdā, kurā nebija uzticības, mīlestības un drošības. Tas man nedeva mieru un es atkal vakaros meklēju atbildes uz saviem jautājumiem, vai tā es gribu dzīvot, vai tādu es gribu dzīvi savam bērnam. Manas mājas durvis bija vaļā, bet es no tām netiku prom līdz laikam, kad bija man jāatgriežas darbā.

Darbs man bija Rīgā, līdz ar to atgriešanās darbā un Rīgā bija mana izlaušanās brīvībā. Dodoties prom no vīrieša ko reiz tik ļoti mīlēju, es zināju, ka vairs neatgriezīšos pie viņa. Es sapratu, ka tās ir beigas mūsu mīlestībai, jo mana vēlme pēc miera, ticības un īstas mīlestības pieauga, mans gara spēks bija kļuvis nelokāms.

Es pārtapu no zvirbuļa par skaistu pāvu, kas reizēm var izplest savu asti, nebaidoties, ka tiks pagrūsts. Mana ticība sev pieauga, lai arī apzinājos, ka esmu atņēmusi bērnam ģimenes dzīvi. Zinu, cik ļoti sāp, ka nav blakus tēva ikdienas, taču zinu, ka vēl sāpīgāk ir būt blakus kādam mīļam cilvēkam, bet izjust bailes no viņa. Es izvēlējos dzīvot bez bailēm, jo bailes spēj pieaug, tās paralizē cilvēku, lai arī spēja  kustēties  nav zaudēta.

Mans ceļš uz mīlestību ir pārvērties, jo tas ir pagriezies uz iekšu, nevis āru. Tikai garīgo ceļu iedama, es apjautu, ka īstā mīlestība ir jāatrod sevī, lai to dotu citiem. To nevarēja iedot man ne mans tēvs, māte, mīļotais vīrietis, jo es nepazinu sevī mīlestību.

Iepazīstot mīlestību dziļākajā tās būtībā, es sapratu, ka mani vienmēr ir mīlējuši visi mani skolotāji (tētis, mamma, mīļotie vīrieši), jo tikai tā es varēju nonākt līdz patiesībai par mīlestību.

Tikai tagad, kad esmu uz pareizās takas, es apjautu, ka Dievs un mani eņģeļi bez maniem skolotājiem man nevarēja parādīt, ka mīlestība nav pieķeršanās kādam cilvēkam, mīlestība nav pasaka – tā ir visa dzīve. Nevar mīlēt un vienlaicīgi baidīties, nevar mīlēt un ilgoties, jo mīlestība ir pilnība. Mīlestībai nav mazu mirkļu, tā ir visaptveroša un mūžīga – tā nav jātver, bet tā ir jāpauž. Tikai tā mēs varam dzīvot mīlestībā....

Ilga (vārds mainīts)

Kādas sievietes stāsts...I

Mēs katrs ejam savu ceļu, un katram sava Dzīves skola jāiziet... bet, kad meitenes, sieviete

s stāsta katru savu stāstu, tad pārējās- katra sadzird kaut ko priekš sevis... 

Nav viegli dažās lappaspusēs aprakstīt to, ko savulaik esi uztvērusi kā traģēdiju, vai, kas ir licis pārdzīvot un ciest gadiem, tomēr, tomēr...

Publicēšu blogā to, drosmīgo, brīnišķīgo sieviešu stāstus, kas atrodas ceļā no ērkšķiem uz zvaigznēm... :)

Jo, kad Tu raksti, dalies ar savu stāstu, tu dari vismaz trīs lietas:

1. Dod. Dalies. Dāvini. Aktivizē došanas kanālu, kas ir arī saņemšanas kanāls.

2.Rakstīšana, viens no viediem kā atjaunot sievišķās enerģijas līmeni...

3. Turpini atbrīvoties no saviem ''enkuriem''....

Esmu bezgala pateicīgā tām, kas jau ir iesūtījušas, bet nav gatavas publiskot, gan tām, kas uzdrošinās, gan tām, kas vēl tikai atsūtīs man ''Savu stāstu''.

Inta

Gunas stāsts (vārds mainīts)

‘’Pamošanās’’

Reiz dzīvoja viņš un viņa. Viņiem bija viss, pat tāda ekstra šiem laikiem kā mīlestība. Apkārtējie priecājās un skauda, skauda un priecājās - kā jau tas daždien gadās. Viņš - visādā ziņā ļoti pievilcīgs cilvēks. Tik ļoti pievilcīgs, ka citām arī tādu sev gribējās. Un vienu dienu viņš aizgāja. Viņa nesaprata - kā, kāpēc? 

Grāmata "Ēd. Lūdzies. Mīli." sākas ar galvenās varones pārdzīvojumiem un nakts raudāšanām vannas istabā. Precīzāk nevarētu uzrakstīt par mani - kad iestājas nakts un bērni aizmiguši, es devos uz vannas istabu raudāt. Tolaik likās - tā ir mūžība, lai gan kalendārs rādīja vien pāris nedēļas. Iesākumā es vienkārši puņķojos un gaudoju kā vilks uz mēnesi, pēcāk - sāku lūgt. Nezinu, vai jau pirmajā reizē, bet atceros, ka lūdzu mieru. Un miers atnāca. Arī ne pirmajā lūgšana reizē, bet atnāca - tāds ļoti dziļš. Sajūta, ka esi kraujas malā un vienlaikus iekšā un lejā kraujā. Es nobijos. Neko tādu neatpazinu - nedz savā sajūtu bagāžā, nedz redzēto bilžu galerijās. Un kaut kad drīz pēc tam es no rīta pamodos ar sajūtu, ka es izvēlos. Es izvēlos savas sajūtas un tikai es par tām esmu atbildīga. Aizdomājos par tādēļ, ka maniem apkārtējiem ļaudīm nebija saprotams, kā es varu tik pozitīvi izteikties par to kretīnu, kurš mani ir pametis. Man visu laiku ir pārliecība, ka es neesmu kretīns, un visticamāk ar kretīnu nekad nebūtu dzīvojusi. Tātad man viņš nav kretīns. Un viņš arī grib justies laimīgs. Ja ne līdzās man, tad kaut kur citur. Kā es varu liegt cilvēkam, kuru patiesi mīlu, iespēju justies laimīgam, lai kur tas arī nebūtu. Manī nebija dusmu un naida. Nav joprojām bijis. Secināju - cilvēki izvēlas, kā justies. Vieni tādā situācijā jūtas dusmīgi, citi - pazemoti, citi - aizvainoti, es - skumji un nobijusies. Tās bija manas izvēles. Un tāpēc arī raudāju - ka biju pārbijusies kā mazs bērns, kuram nav drošības sajūta.

Ir bijušas daudz grāmatu. Bet kā pirmo savu "modinātājpulksteņa modeli' minēšu "Mūks, kurš pārdeva savu Ferari". Tā manas sajūtas apstiprināja kā kaut ko normālu, jo uz kopējā sabiedrības jeb savu apkārtējo fona es biju mazākais - dīvaina. Nav tak normāli sievietei ar diviem maziem bērniem un vēl trešo vēderā tik ātri atkal justies laimīgai, ja viņu ir pametis mīlošs un gādīgs ģimenes cilvēks - vīrs. Nav tak normāli, ka viņa šim cilvēkam vēl laimi un vēl atbalsta viņa "dzīves kūleņos". Un nesaprata ļaudis, ka laime nav saskaitāmo summa, laime - tas ir process.

Jā, šķiršanaš nav feina padarīšana sākotnējo emociju ziņā. Šķiršanās arī aizejošam vīram nebija viegla - viņam nebija vienalga. Šķiršanās arī no bērniem prasīja jaunu emociju gammu. Uz jautājumu - vai tad nevarēja aiziet vēlāk, kad mazais būtu piedzimis, atbildu - lai šķirtos mīloši cilvēki, neviens laiks nav labs. Un acīmredzot tieši šis no kopējā plānošans redzējuma prasīja vismazākos emocionālos resursus. Daba (dievs) ir racionāla, vai ne? :) 

Savukārt tas, ko es ieraudzīju (sajutu caur apzināšanos) pēc tam, bija tik fantastisks, ka vairākkārt esmu teikusi savam bijušajam vīram paldies, ka viņš aizgāja. Un viņa sievietei arī - ka iepazinos ar smalko enerģiju pasauli. Sākumā ar tās ēnas pusēm, bet gana ātri sapratu, ka tur, kur ir tumsa, ir jābūt arī gaismai, jo tumsa ir tikai gaismas trūkums. Paldies viņiem abiem.

Tas bija mans lielais piedošanas un mīlestības pārbaudījums ar pamošanās blakusefektu. 

Es to nokārtoju. 

Un turpinājums…

Vispirms jau es dalījos, jo šķiet, ka šī ir dalīšanās vērta pieredze. Protams, tas bija ļoti īsi. Bez izskaistinājumiem, tādiem kā - ka otrajā puņķošanās nedēļā pārgāju no salvetēm uz dvieļiem, jo tas bija ekonomiski izdevīgāk un arī miskaste nebija katru dienu jāiznes :) Laiks, kas pagājis - pieci gadi, un augusi izpratne par notikušo. 

Es nezinu, kāpēc tieši man to vajadzēja. Iespējams, mums vajadzēja būt kopā, lai atnāktu tieši tie bērni, kuriem caur mums bija jāatnāk (jo viss sākās tieši ar jaunākā pieteikšanos - plāns izpildīts, varat šķirties :) ).

Pēc šī notikuma es atpazinu (jā - tagad varu teikt - atpazinu) dziļo beznosacījuma mīlestību savā dzīvē - tā tur jau bija bijusi, klusi stūrī sēdēdama. Izcēlu to saulītē savā dzīvē un plašinu, plašinu, plašinu tās iedarbības lauku. Un izjutu piedošanas vieglumu. Ar tagadējo izpratni - tas viss manī jau ir bijis, iespiedies dziļi matricē. Ar lūgšanām un meditācijām es piekļuvu šim laukam un tas ienāk šajā manā dzīvē. Man dzīvē (šajā) viss viegli nākas. Ar to laikam būtu jāsāk :). Mācības, pulciņi, attiecības, hobiji, iziešana no nepatikšanām - jāsaka, iepriekš esmu labi pastrādājusi. Pat bērni man viegli dzima - tā sakot, ja tādas ir dzemdības un GRŪTniecība, tad varu kaut desmit bērnus laist pasaulē :) Bet negribu trauku tikai tukšot. Tās kritiskās divas nedēļas un kopumā kādi pāris mēneši krietni patukšoja enerģijas uzkrājumu, lai vieglprātīgi turpinātu to tērēt.

Emocionālās fāzes galvenokārt bija - BAILES. tagad strādājot ar Inesi es atradu tām sakni vēl savā zīdainībā, kad mammu nelaida (nebija) pie manis slimnīcā, bet mamma bija mana drošības sajūta. Iztrūka tāda fundamentāla drošības pamata, lai gan apkārtējie visticamāk īsti nesaprot, par ko šobrīd runā tā pašapzinīgā, par sevi pārliecinātā sieviete :) Es vīram biju "nodevusi" šo savu mazliet uzaudzēto drošibas sajūtu apgādībā.

Tas bija izmisums - ko un kā es tagad viena (protams, arī bailes tam visam ļoti tuvu esošas, pakausī elpojošas). Pēdējais pārgāja ātri - paraudzījos no materiālā plāna - man bija lieliska "māmiņalga", es dzīvoju miteklī, par kuru man nebija jāmaksā (pie vīramātes :) ), tātad - jumts ir, iztika ir, skapis pilns, un pat savs auto ir. Viss - izmisums pārgāja. Bailes pavilkās līdzi kādu laiku.

Tas bija darbs ar sevi un ar apkārtējiem - es aizliedzu sevi žēlot, t.i., pārtraucu cilvēkus pusvārdā (mamma nereti pat apvainojās par to), es aizliedzu runāt, ka man ar bērniem ir grūti - nespēju uz bērniem skatīties kā uz apgrūtinājumu. Pārstāju lietot savā leksikā vārdu "grūti" - tā vietā bija - man pietrūkst zināšanu, tas prasīs mazliet vairāk laika, spēka, iemaņu utt. Paziņu loks paretinājās, jo es neatbilstīju viņus izteikumos, par to slikto vīrieti un sevi - nabadziņu. Ne es par sevi tāda jutos, ne par savu vīru.

Piedošana un pieņemšana, šķiet, nekur nebija ilgi jāgaida. jau pie paziņojuma, ka aizies, man, protams, acis priekā nestaroja, un tomēr - pēc piedāvājuma neaiziet, kuru noraidīja, es brālīgi sadalīju mantu, palūdzu atstāt visu, kas būtu vairāk noderīgs man vai bērniem. Pēc pāris mēnešiem, kad viņa firma krīzes ietekmē tuvojās bankrotam, "aizdevu" palielu naudu, kā smējos - savtīgos nolūkos, jo man negribās, ka bērniem ir bankrotējis tēvs :) Aizdotu, ja arī bērni nebūtu - man ir pieņemts atbalstīt sev tuvos un mīļos. Arī tagad, ja ne naudas ziņā, tad profesionālo zināšanu ziņā izpalīdzu - līgumus vai citus dokumentus paskatos, sataisu - kā viens par otru smejamies - bez jebkādiem aizmugurējiem nodomiem (ja, žēl gan! :D ).

Tas, kas manī palicis asaru vērts ir - bērni un viņu pārdzīvojumi. Meitai tolaik bija tikko palikuši 3 gadi un tētis bija dievs. Puikam - pusotrs gads. Par šo aspektu man vēl acis mēdz kļūt slapjākas. Izskatās, ka tas vairak attiecināms uz sevi - vēlmi, lai viss ir labi, bet bērniem es to nevarēju nodrošināt.... Strādāju ar piedošanu sev, ar sevis "izglītošanu, ka es varu parūpēties tikai par sevi, un ka bērni tāpēc te dzimuši, lai iegūtu savu pieredzi, un tik un tā.. tā 3-gadīgā meitenīte uz palodzes, kas gaida tēti, liek man raudāt (un aizeju paraudāt :) ). Šo murskuli vēl nav sanācis izraut pilnībā (apraustīts gan ir, jo kaifu no šīm emocijām neķeru - tāpēc meklēju veidu kā tās palaist).

Meita sāka ļoti čurāt biksēs, gultā... ļoti... Pamazām mazinājās, tomēr nepārgāja. Aizgāju pie osteopāta - noņēma čurāšanu, sākās - kakāšana... Tā sakot, ja aiztur, tad aiztur :) Apguvu bungāšanu (pašmācībā), periodiem uzlabojas ļoti, un saprotu, ka nav vēl nosaukts tas konkrētais cēlonis. Vecākais puika "izspruka" sveikā - vismaz nekādu redzamu ietekmju nav. Jaunākais no vēderā būšanas laika paņēmis baili - nesen sāka raustīt valodu (tas no Inesītes seansa). Strādāju ar bungāšanu. Palaikam rezultāti ir lieliski, pa brīžam - atkal rausta...

Es ar bērniem galā netieku, viņi paši kaut kā pamanās augt. Ja mājās baltmaizes kukulis, tad viņi varētu lieliski arī bez manis visu dienu iztikt :) Vispār jau es uz to arī liku "akcentu" - nebāzos kopā spēlēties, mudināju "doties dzīvē" savā kompānijā, darboties pašiem. Jāsaka, ka dzīvesvieta tam atbilstoša - man nevajag viņiem staigāt pakaļ ne mājā, ne pagalmā, ne attālākajā mežā. Ja viņi staigā pakaļ man - tā jau ir viņu izvēle, ko arī neliedzu. Man nevajag savas kopijas vai draņķigu reprodukciju, es viņiem novēlu un aicinu ieklausīties sevī - vienmēr un visur. Un Tas arī pateiks priekšā - vai tajā baļķu kaudzē rāpties ir droši, vai tomēr palikt lejā (man pa gabalu izskatījās baisi, un protams savā samaitātajā iztēlē uzbūru visādas ainiņas, tomēr mācījos paļauties, ka viņš sevi dzird), kā labāk ābolu sagriezt ar nazi, un kā baterejas mašīnai nomainīt - nav pārliecības, atnāc un pajautā. Bet laikam jau ar visiem bērniem tā nevar. Manējie iedalīti no prātīgo gala - ka puika 6 gadu vecumā audzina 8-gadīgo māsu, kāpēc nav krāsni iekūrusi, kad atbrauca no skolas, tas taču ir vienkārši - tā, šitā, kubiciņu tur, sērkociņu šitā un mazliet pagaidi :) kaut kā vienmēr licies, ka bērnam jāmāca, kā pareizi kaut ko darīt, nevis aizliegt (sākot ar rāpšanos dīvānā vai pa trepēm, beidzot ar vēlmi rīkoties ar nazi) vai norādīt, ka vēl par mazu.

Vienbrīd Cālī apgrozījos pie "supermammām" - meitenēm, kas vienas audzina bērnus. Pirmais, ko parasti ieteicu - neizgāzt pār otru cilvēku žulti. Man tas liekas necienīgi, jo tu esi atdevies milestībā (tak ne jau visas viņas izvaro). Saglabāt cieņu, vispirmām kārtām jau pret sevi. Pirms otru apsaukā, padomā, kā tas atspoguļojas pret tevi (šo vienā sarunā arī savam vīram izteicu, kad viņš par kretīnu nosauca savas sievietes bijušo draugu - tad jau sanāk, ka tu guli ar sievieti, kas izvēlas kretīnus... un kas tad esi tu? un tad sanāk, ka tu audzini arī mazu kretīnēnu - viņa sievietes un bijušā drauga bērnu...tā sakot - būsim izvēlīgāki savos vārdos). Otrā lieta - pārstāt gaidīt, ka otrs rīkosies pēc tevis izdomātā scenārija. Tas būtu apmēram tā, it kā tu gribētu, lai vīrietis spēlē teātri pēc tevis uzrakstītas lugas, bet tekstu neesi pat iedevusi, un ja arī pačuskti priekšā, tad ne visi apveltīti ar aktiermeistarību.... Trešā lieta - nomierināt, kad uzcepas par kārtējo vīrieša uzbraucienu, kas vismaz no aprakstītā izklausās pēc izmisīga centiena pašam vīrietim tikt galā ar situāciju. Bet katrs to spēj izdarīt pēc savas iekšējās inteliģences. Neba tu par kuci kļuvi, tās viņa dusmas runā. Un tas, kam patiešām ir vērts veltīt laiku - pārdomām, kāpēc tieši šāds cilvēks bijis manā dzīvē. Jā, un vēl - otrs nav īpašums (ar šo "gāja vissmagāk", jo šablons sabiedrībā ir dziļš un vēlme to mainīt - maza).

Bijušā vīra sieviete ir ļoti interesants cilvēks savā zemajā pašvērtējumā kontrolējot visus, savā greizsirdībā uz visu un viesiem, savā vēlmē, lai es rīkotos kā viņa - ar bijušajiem nekādu attiecību... Tas man liek mācīties un augt sevī. Jā, tātad - veselīgs humors uz visu un vienmēr :D par laimi bijušais vīrs arī saprastis dažas lietas un vismaz bērni no tēva jaunajām mājām tiek maksimāli pasargāti (nu, viņš gan sargā pats sevi - ja nu bērni izpļāpājas, ka palīdzējis bijušajai sievai ar mašīnas remonu utml :D, tad 

tracis un kašķi mājās garantēts, bet kurš tad vēlas dzīvot trokšņainā vidē... ), kas man svarīgi - no visādiem sīkajiem programmējumiem (kā Inesīte saka - noskaudumiņi utml izpausmes). 

Un pilnīgai bildes skaidrībai - bijušo vīru iebaroja. Neko nezinu par iebarošanu tehniku, bet, cik būts pie smalko pasauļu zinātājiem - sieviete tur pārcentusies savās bailēs. Varbūt tāpēc es sevī jūtu tādu kā nepieciešamību caur savu mīlestību mazināt enreģēstisko kaitējumu ietekmi, spēku, ļaujot arī vīrietim pašam justies labāk (nevis pārmest un pārmest un pārmest - ja gribētu, būtu par ko, i tālu jāmeklē nebūtu).

Mums nevienam tas nebija viegli un patīkami, tāpēc es uzskatīju, ka nevajag to visu vēl vairāk sarežģīt. Un nevar izmērīt, kurš pārdzīvoja vairāk, kurš - mazāk, un vai pārdzīvojuma intensitāte ir tiešā veidā saistīta ar mīlestības intensitāti Cilvēkam ir iekšiņa un āriņa, kas esošajā sabiedrības modelī ir ļoti atšķirīgas cilvēka šķautnes. Tas vairāk par to, ka mana 'ātrā piedošana" lika domāt, ka es jau nemaz neesot cilvēku mīlējusi, ja reiz tā var atlaist. Man patīk papļāpāt, patīk padiskutēt, tomēr šajos jautājumus neredzēju diskusijai patikamu augsni. Jūs palieciet pie savām domām, es palikšu pie savējām.

Vēl turpinājums:

Pati piefiksēju, ka esmu samānījusies. Ar lielo puiku man arī bija, ko padarboties. Tās briesmīgās dusmu lēkmes (ak, cik īsa mana atmiņa, ka esmu tās jau aizmirsusi) mani aizvedināja līdz domām, ka bērni tomēr nepiedzimst ar mērķi būt dusmīgi. Manuprāt tas mazis, tikko dzimušais bērniņš nenāk ar vēstījumu - es būšu šajā dzīvē dusmu pūķis. Un tomēr Matīss par tādu kļuva aizvien vairāk. Nokļuvu pie psiholoģes, kas uzstādīja diagnozi - emocionālās piesaistes traucējumi (iemesli var būt vairāki visi kopā, vai tikai viens no tiem: nepietiekams ēdiens - pirmajos mēnešos mums gāja kā gāja ar to pienu, pārāk daudz piekstītāju - es atsāku strādāt, kad viņam bija 10 mēneši, un, protams, šķiršanās). Ārstēšana - smilšu terapija. Sākumā sapiktojos, ka neko jēdzīgu neieteica, ko tad man mājās pasākt, un arī izvadāt uz smilšu terapiju (laiks, pārējo bērnu pieskatīšana, nauda) bija nu ļoti iesprindzināms pasākums. Ieguglēju diagnozi, sāku lasīt, sakatīties video utml... un sapratu, kāpēc, man neko prātīgu nevarēja ieteikt mājās darāmajam, jo - viņa jau nezina tās ikdienas niansītes, kā veidojas katra konkrētā situācija. Ņēmu grožus ciešāk un sāku - 2 mēnešu audzināju sevi pacietībā, lai neļautos bērna provokācijām, kad viņam bija svarīgi, lai mamma ir dusmīga, jo tā viņam asociējās ar mammas normālu stāvokli. Lūk, kur mans pacietības skolotājs! Paldies viņam par to! Un re - es pat esmu to aizmirsusi, kā viņš līda vai no ādas ārā, kā viņš krita izmisumā, kad mamma nepaliek un nepaliek dusmīga. Mans feinais puika palika tikai feins, nu viņš vairs nav uz pusēm dusmīgais.

Otra būtiskā lieta - es palūkojos uz saviem "slapjajiem atmiņu posmiem" - kad sariešas asaras par bērniem un viņu pārdzīvojumiem sākotnējā posmā, un iedomājos - tā asara tak ir no līdzcietības. Tā ir līdzcietība. Reakcija ātrāka, jo notiek sajūtu atpazīšana tiešaistē, jo tā ir mana sajūta. Bet tur nav līdzās žēluma. Tur nav nepiedošanas sev, ka neizdarīju to vai vēl kaut ko. Tas ir līdzpārdzīvojums. Kā skatoties filmu ar sentimentālām ainiņām :D Redz, dvēsele mani pamodināja 4 no rīta, sakot - celies, man tev ir pārsteigums! :D Viss rīta cēliens pagāja pusmeditatīvā stāvoklī un laiks man bija labvēlīgs, tas nekur nesteidzās. Es apvirpināju līdzcietības tēmu no vairākiem aspektiem un joprojām sajutu to atbilstošu savai "situācijai".

Trešā būtiskā lieta, kas būtu attiecināma uz stāstu - tur iztrūka PALDIES maniem tuviniekiem un draugiem! Lai arī reizēm viņi runāja, ko nu sarunāja, tik un tā man bija iekšējā sajūta, ka man ir tas mūris, kur vajadzības gadījumā patverties.

Un jā, vēl viens no daudzajiem smieklīgajiem stāstiņiem par zupas kausu... kad vīrs, izvācoties no mājas bija paņēmis arī zupas kausiņu. Es atgriezos no mammas ar līdzpaņemtu zupu, gribēju to saliet šķīvjos, bet kausiņa nav... Man tas likās tik amizanti - re, kausiņu paņēmis. Nu ja, zupas man nepadodas :D Palaidu stāstiņu tautās un tas aizgāja - ak, Dievs, viņš PAT zupas kausiņu paņēma :D Lūk, joprojām par to pasmejamies. /tolaik nevienam nelikās aktuāli pieminēt, ka atstāta ir visa tehnika, mājas aprīkojums utml, galvenais, ka kausiņu paņēmis :D ).

Būšu patiesi priecīga, ja kaut vienam cilvēkam mana pieredze ļaus iziet sausākām kājām no pagalmā salijušās peļķes.

G.

Jaunais meditāciju CD2

Meditāciju diska saturs

1. Atbrīvošanās no bailēm.

Bailes ir absolūts pretstats Gaismai un Mīlestībai. Bailes- tā ir apziņas tumsa. Jo tālāk mēs esam no

Dievišķā, jo vairāk bailes mūsos mīt. Galvenais ierocis darbā ar bailēm un šaubām ir apziņasgaismā: augt, paplašināt savas zināšanas un izpratni par cilvēka sūtību un uzdevumiem, strādāt ar saviem paša enkuriem, no kuriem tieši bailes ir smagākais un visgrūtāk pārvaramais. Šī meditācija ir viens no veidiem, kā palīdzēt tikt galā ar baiļu rēgiem, vecām lietām un attīrīt savu enerģētiku no zemām vibrācijām.

2.Piedošanas meditācija

Šoreiz tā ir piedošana vecākiem. Līdzīgu variet veikt pastāvīgi ar citiem cilvēkiem. Šodien daudzveidīgas tehnikas un meditācijas ieņem lielu popularitāti, tai skaitā arī piedošanas meditācija. Taču cilvēki līdz galam nesaprot tās lielo nozīmi savas dzīves kvalitātes uzlabošanā. Vai arī piedošana notiek tikai prātā, nevis sirdī. Piedošanas meditācija palīdz nokārtot attiecības ar apkārtējiem, harmonizēt tās, pacelt jaunā līmenī. Piedošanas meditācija– viena no stiprākajām un visgaišākajām. Bet kā strādā piedošanas meditācija? Sarunas laikā (meditācijā) starp cilvēkiem veidojas īpaša saikne, tā saucamais kanāls, pa kuru tiek nodotas emocijas un enerģija. Ja komunikācija bija auglīga un patīkama, tad kanāls ir gaišs, tas atgriež spēku abiem sarunu biedriem. Kā zināms, aizvainojums ir vairāku slimību iemesls.

Ja sev pieņemt čakru koncepciju cilvēka uzbūvē, tad pastāv uzskats, ka vecāku čakras savienotas ar bērnu čakrām, tāpēc jebkurš negatīvs, kas ir vecākos, automātiski pāriet uz bērniem. No šejienes ir tā saucamie senču lāsti, kas patiesībā ir negatīvas programmas sekas. Par cik ar kanālu netiek strādāts, programma tiek nodota no vecākiem bērnam. Tādēļ arī ir nepieciešams veikt piedošanas meditāciju vecākiem. 

3. Sirds atvēršana un attīrīšana.

Šī ir Kraijona meditācija ļauj savienoties ar Kristus un erceņģeļa Mihaēla enerģijām, lai palīdzētu mūsu garīgajā ceļā. Ceļā uz atvērtu sirdi. Lielākajam vairumam cilvēku tā ir slēgta: mēs neprotam mīlēt, neprotam saņemt mīlestību: baidāmies uzticēties, baidāmies tapt sāpināti. Varbūt kādreiz Mīlestību mācīs ģimenēs un skolās, tomēr pašlaik tā mums jāapgūst pašiem.

4. Saullēkta Meditācija

Šajā diskā ir divas dabas meditācijas- rītam un vakaram. Šīm meditācijām ir vismaz trīs mērķi. Pirmais- savienoties ar Mātes Zemes enerģijām. Īpaši pilsētniekiem, vai tiem, kas pilsētā uzturas lielāko daļu no sava laika, hroniski pietrūkst Dabas dziedinošā spēka. Daba dziedina, atbrīvo, atjauno enerģiju, dod spēkus. Otrais mērķis rīta meditācijai ir sagatavot sevi veiksmīgai dienai, piepildīt sevi ar enerģiju, možumu un labu garastāvokli. Šī meditācija ir ideāls dienas sākums!

5. Saulrieta meditācija

Otra dabas meditācija, kuras mērķis, vēl arī ir dienas laikā esošo problēmu palaišana, atslābināšanās, pateicība un visu spēku atjaunotne caur savienošanos ar visām Dabas stihijām. Labam miegam!

6. Dziedināšana ar laika līniju.

Manā praksē unikāla tehnika, kas ļauj pārrakstīt savu pagātnes scenāriju. Kā zināms, mūsu atmiņas par pozitīvām vai negatīvām, ne tik daudz padara paši notikumi, cik to izraisītās emocijas un pārdzīvojumi. Mēs nevaram mainīt pagātnes notikumus, bet mēs varam izmainīt, pārprogrammēt savu tā laika emocionālo pārdzīvojumu. Izmainot pagātni, mēs izmaināt tagadni un nākotni.

7. Lielā atslābināšanās meditācija.

Šo iesaku izmantot divos veidos. Pirmais, ja nevēlies, jūties noguris, lai strādātu ar kādu problēmu, vai vispār nav noskaņojuma, bet ir saspringums pēc garas dienas, no kura ir vajadzība atbrīvoties. Šī F.Kristalas metode lieliski palīdzēs nomierināties, atslābināties, atjaunot mieru un līdzsvaru. Otrs ieteicamais izmantošanas veids ir, ja esi nolēmis kārtīgi pastrādāt ar sevi, tad šo meditāciju vari likt pirms jebkuras citas- tā ideāli sagatavos ķermeni un ievedīs alfa stāvoklī.

8. Mana gaismas ģimene.

Šī ir paļaušanas meditācija. Strādājot ar cilvēkiem un pati ar sevi pārliecinos, ka tieši paļaušanās ir viena no grūtajām lietām, kas mums jāiemācās. Ir ārkārtīgi svarīgi zināt, ka neesam vieni, ka mums nav sava dzīve jāpārvērš par nebeidzamu cīņu. Ka, īstenībā var būt viegli un forši! Tikai jāatlaiž sava prāta diktatūra un jāpaļaujas uz savu komandu Tur Augšā, kas to vien gaida, lai beidzot arī varētu pielikt savu roku Tavas ideālās dzīves radīšanā! J

9. Satikšanās ar savu Sargeņgeļi.

Meditācija līdzīga iepriekšējai, tomēr domāta, lai nodibinātu ciešāku saikni ar vistuvāko no garīgajām sfērām- eņģeļu sfēru. Katram ir savs sargeņģelis! Un dažiem pat vairāki! Ir pienācis laiks ar tiem iepazīties!

10. Dieviete Tevī.

Katrā sievietē dzīvo Dievība, kas dod tai savu spēku. Tā ir iekšējā Dieviete, kas spēj izdziedēt visu:

sākot no sasista ceļgala līdz salauztai sirdij, tā spēj atdzimt no pelniem, spēj padarīt cildenu un sirdsgudru.Un šis spēks viņai pieejams, kad viņa mīl. Tikai problēma tajā, ka ne katrā sievietē ir atmodināta iekšējā Dieviete. Nepareiza audzināšana, uzspiestas nepareizās vērtības un morāles normas liek sievietei sevi nenovērtēt, spēlēt svešu lomu un zaudēt savu spēku, kas tai dots kopš dzimšanas. Ja iekšējā Dieviete nav modusies vai ir nobloķēta, tā aiziet dziļi zemapziņā un tikai caur intuīciju, jūtam un sapņiem var nemanāmi palīdzēt. Bet ja spējam viņu atmodināt, apzināti atjaunot ar to saikni, iekšējā Dieviete no jauna iztaisnos spārnus un ienesīs mušu dzīvē Dievietes spējas, spēku, palīdzību un gudrību. 

Meditācijā ar arhetipu valodas palīdzības, caur kuru darbojas mūsu zemapziņa, mēs atjaunojam saikni ar ievērojamu daļu no sevis iekšējās Dievietes veidolā. Tā ir patīkama atslābinoša meditācija – relaksācija, virzīta uz sevis harmonizēšanu un dzīvības enerģijas atjaunošanu

Vispārēji ieteikumi.

Vēlams strādāt ar vienu tēmu vienā reizē. Pirms meditācijas, parūpējies par attiecīgu noskaņu, mierīgu gaisotni. Izvēlies tēmu un izviedo tai datorā atsevišķu mapīti, pirms un pēc meditācijas, ieliec savu mīļāko relaksējošo mūziku, kas ļaus Tev labāk noskaņoties meditācijai un ilgāk palikt šajā noskaņā. Tāpat vari pamēģināt pirms galvenās meditācijas vēl papildus pielikt atslābināšanās meditāciju. 

Jebkura meditācija ir domāta pastāvīgai un vairākkārtējai praktizēšanai. Līdz jūti- šī tēma ir atstrādāta! Veiksmes! Filisas Kristalas dotās prakses (6.un7.) un Krayon meditācija ‘’Sirds atvēršana un attīrīšana’’ Ak, un jā! Dabas meditācijas ir izmantotas mūsu pašu Dvietes palienes putnu balsis!http://www.dvietespaliene.lv/lv/

Veiksmes!

Info par pasūtīšanu šeit: http://sirdscels.blogspot.com/p/blog-page.html

Dieviete Tevī. Meditācija