svētdiena, 2015. gada 28. jūnijs

Dažas atbildes uz dažiem jautājumiem :)

1. Kur var dabūt/uzzināt Sievišķības Mistēriju programmu?

Nevar uzzināt :) Lai atgrieztos pie savas sievišķības, iemācītos paļauties, ļauties un atļauties, kaut kad
ir jāsper pirmais solis... Un varbūt šī būs pirmā reize? :)
Daudzas sievietes no pagājušājām Mistērijām tieši šo braukšanu nezināmajā sauc par savu brīnumaināko pieredzi- kad viss ir pārsteigums, kad Tu iemācies pieņemt visu, kas nāk priekšā, ļauties tam un caur to piedzīvot savas esamības brīnumu- būt šeit un tagad, starp 100 Savējām...
Pasaku vien, ka Sievišķības Mistērija ir daudz vairāk svētki, būšana, svinēšana, ļaušanās, savibrēšana, sadejošana, nekā informācijas uzņemšana...
Dažas baidās no liela bara, šķiet 100- tas ir tik daudz! Tomēr, mēs- kas zin, kā ir savibrēt vienā kopīgā Sievišķīgā Mistērijas skaņā, zinām, ka tas rada tāaaaadu enerģijas apjomu, kas paceļ spārnos un tur tā vēl ilgi, ilgi....
Vēl tagad, atceroties vai paskatoties iepriekšējās vasaras bildes, šī enerģija ieplūst manī- tā nekur nav zudusi...
Un tieši tāpat kā mūsu kopradītajā Saulgriežu Spēka dienā, kur es ļāvu Debesīm pieņemt lēmumu, cik mums ir jābūt, un Debesis lēma, ka, ka 93-ām :), arī tagad, kad rakstu, Jūs jau uz Sievišķības Mistērijām, esiet ap 190... 
Un Jūs jau ziniet Dievišķo enerģijas progresijas likumu: kad viens lūdzās, tad tas ir viens, kad to dara divi, tad tas ir jau četru spēks... un, ja 190? :):)
Tā kā tiekamies 24.jūlijā, Labragā, Imantas/Sīļi viesu namā, lai kopradītu šo Mistēriju! :)

2. Kādēļ Meiteņu Dienas ir darba dienās, kad tik grūti tikt/atprasīties no darba? 
Pirmkārt, cenšos pieskaņoties Mēness ritmam, ieliekot MD Pilnmēnesī un Jaunā Mēnesī, kad rituāli un meditācijas darbojas spēcīgāk.
Otrkārt, un galvenokārt, arī te ir apakšā tā doma, ka, lai spertu soli tuvāk sev, mums jāiemācās Sevi (savu Dvēseli) nolikt pirmajā vietā. Pirms darba devēja. :)...un visa pārējā...
Atceros, agrāk tik daudzas teica: ''es netieku no darba'', ''mani nelaiž'', ''esmu neaizvietojama'', ''tas nav iespējams''... Un bezgala priecājos, ka izrādās, ja pacenšas, tad visas var!!!! Un visām viss ir sakārtojies vislabākajā veidā. Gan šefi novērtējuši pārmaiņas, gan apkārtējie! Un ziniet, kas visvairāk? No sākuma aizdomīgie vīri!!! Meitenēm enerģijas tā sagriezušās un pārmaiņas tik jūtamas, ka ir daži vīrieši, kuri pajautājuši vēlāk: ''kad atkal brauksi?'':):):)

3. Kā vienoties ar mani par izbraukuma semināriem uz reģioniem un tikt uz individuālo pieņemšanu?

Pašlaik individuāli nepieņemu, jo pirmkārt, vasarā dzīvoju tālu no Rīgas, bet otrkārt, individuālā konsultācija pie manis ir vismaz 2 stundas, kas patlaban fiziski nav visiem izdarāms. Principā, tā ir gan enerģētikas diagnostika, gan individuāls seminārs, gan dziedinošs process... Es nevaru pieņemt izlases kārtā- kādu ņemt un kādu nē, tādēļ ir radītas šīs tikšanās ''Sarunas Par un Ap Sievišķību'' Omnias telpās Rīgā, kur es visām dalībniecēm veicu enerģētisko diagnostiku un visām reizēm izskaidroju to būtību un atbildu uz aktuālajiem jautājumiem. Gaisotne ir brīnišķīga, es ļaujos, lai jautājumi mūs ved.. Man pašai ļoti patīk šis formāts. Nākamā reize būs 3. septembrī. 

Patlaban, domājams grāmatas popularitātes rezultātā, ir ļoti daudz uzaicinājumu vadīt seminārus ārpus Rīgasvai nelielā interesentu lokā. Augstākminēto iemeslu dēļ, patlaban esmu satiekama vai nu sevis pašas organizētajos semināros, Mistērijās, skolā, vai vietās, kas nodrošina manu tikšanos ar lasītājām, bez materiālas ieinteresētības. Ar to vēlos teikt, ka man ir iespēja reizi vai divas mēnesī braukt (darba dienu vakaros) uz kādu reģionu un tikties ar lasītājām un es ar lielāko prieku to daru. 
Pēdējās trīs reizes bija brīnišķīgas- Jēkabpils novada Kūku pagastā- gandrīz 50 dalībnieces, Iecavā- 67, bet Tukums pārsteidza ar vairāk kā 100 sieviešu dalību!!!
Šie pasākumi/tikšanās/seminārs/saruna ir vai nu par velti vai par ziedojumu, ar domu, lai mani varētu satikt  (un es varētu satikt savas lasītājas) visas tās, kas varbūt nevar atļauties nākt uz maksas semināriem... Parasti to organizē kāda biedrība, kultūras nams vai bibliotēka, kam ir pieejamas lielākas telpas un nav nekādas materiālas ieinteresētības. Nākamā šāda tikšanās notiks 17. septembrī Brocēnos.
Priekš manis šīs tikšanās ir iespēja Jūs satikt un sajust brīnišķīgo latviešu Sievietes Dvēseli, tās ilgas, ceļu un skaistumu..  Tā ir liela svētība un pagodinājums man satikt Jūs un dalīties ar Jums!

Lai mums visām brīnumaina vasara un uz tikšanos!











sestdiena, 2015. gada 27. jūnijs

''Enkuru'' rašanās cēloņi



Dažreiz interneta mēdiji pārsteidz ar kādu īstu pērli... Tēma, kas sasaucas ļoti ar grāmatas ''Latvietes karma'' tematiku, skatot to tieši no mūsu nacionālās piederības skatu punkta...
Pārpublicēju, jo ir vērts par to aizdomāties...



Profesore Ancāne: latvieši savos bērnos izkopj bailes, kaunu, vainas sajūtu un bezierunu paklausību 

Kāpēc latvieši biežāk netic saviem spēkiem, nekā tic? Kāpēc latviešiem ir tik daudz kompleksu? Kāpēc mēs tik bieži kaunāmies izpaust sevi un tik daudz vainojam citus..? Izklāsta asoc. profesore dr. Gunta Ancāne, Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras un klīnikas vadītāja.
Mūsu senči savus bērnus audzināja kā kalpus sev un citiem cilvēkiem, un labam kalpam, kā zināms, paklausīgums ir vērtība. Un mēs šo audzināšanas veidu esam paņēmuši līdzi uz mūsdienām.
Foto: mammamuntetiem.lv

Latvieši ir tauta, kura ilgāku vēstures periodu ir vairāk nopūlējusies ar izdzīvošanas jautājumiem nekā veltījusi uzmanību dzīvošanas un dzīves kvalitātes aspektiem. Tam ir gan emocionāli, gan fiziski, gan sociāli, gan emocionāli, gan politiski, gan ekonomiski, gan ģeogrāfiski cēloņi un tādas pat arī konsekvences. 
 
No ārsta pozīcijas raugoties, gribētu uzsvērt psihiskās veselības nozīmi, kuras viena no pamatiezīmēm ir personības pašcieņas un pašvērtības izjūtas esamība (Ancāne, 2011). Pašcieņas traucējumu pamatā ir  drošas, emocionāli un sociāli atbalstošas vides trūkums personības attīstības sākuma posmā. Pārāk bieži atkārtojošamies nedrošības, apdraudētības, pāridarījuma emocijas šai periodā ir attīstību deformējošas. 
 
Apdraudējums ir pastāvējis kā plašākā, sabiedrības norišu, tā šaurākā, emocionālā gaisotnes ģimenē nozīmē. Šīs jūtas uztur gan paaudžu vēsturiskā atmiņa, gan indivīda augšanas un personības attīstības vides īpatnības. 
 
Plašākā nozīmē indivīda apdraudējums latviešiem ir bijis saistīts ar tēvu un iepriekšējo paaudžu tēvu nespēju nosargāt neatkarību un brīvību, svešā valodā runājošu iekarotāju varu pār pašu cilvēkiem. Tas ir nozīmīgs fakts – izjūta, ka „mans tēvs nav pietiekoši spēcīgs un  potents, lai mani aizsargātu, lai būtu „karalis”,  kādi citām tautām ir.” Neapšaubāmi personības identitātes veidošanās procesā tas atstāj būtiskus traucējumus, jo objekts, ar kuru nākas identificēties,  ir salīdzinoši vājš un nespēcīgs. Vēsturiskā realitāte tāda bija - reāls spēcīga un gudra „tēva” jeb  „karaļa” trūkums, pie kā vajadzības gadījumā iet meklēt izpratni, palīdzību, un taisnību. Tās reālās vēsturiskās personas, pie kurām latviešu cilvēki gāja, runāja citā mēlē, jo bija citas tautas pārstāvji un ar tām runāt un izklāstīt faktus dzimtajā valodā bija neiespējami. Tie nebija savējie”. Tādejādi zemapziņas līmenī tika ielikts psihisko funkcionēšanu bojājošs mazvērtības izjūtas komponents – citas tautas spēj jeb var, mēs paši nespējam jeb nevaram. 
Vecāki, kuri paši nav  kungi un valdnieki pār savu dzīvi un valsti, nav spējīgi par tādiem izaudzināt savus bērnus. 
 
Tā veidojas cilvēku personības, kuri augstu nevērtē ne sevi, ne piederību savai tautai. Tas izskaidro vēsturisko faktu, ka  19.gadsimtā, uzlabojoties materiālajam stāvoklim, iegūstot labāku izglītību un uzlabojot dzīves kvalitāti, daudzi pārtikuši latvieši pārveidoja savus uzvārdus  vāciskā formā - piemēram, Stabiņš kļuva par Stabingi, Kārkliņš – par Karklingu u.tml. Tādejādi tika izteikts noliegums  savai izcelsmei un vēlme piederēt pie citas tautas piederīgajiem. Ieguvums – drošības, pašcieņas un pašvērtības izjūtas pieaugums.
 
Vārda šaurākā nozīmē indivīdu bieži vien ir apdraudējušas pašu latviešu audzināšanas tradīcijas. Ilgu laiku latvieši ir centušies izkopt savos bērnos tādas jūtas kā bailes, kauns un vaina. Gan apzināti – audzināja taču kalpus sev un citiem cilvēkiem un labam kalpam, kā zināms, paklausīgums ir vērtība. Gan neapzināti – komunicējot uz bērniem pašos sakrājušās smagās jūtas, un attaisnojuma,  pasludinot noteiktas paklausīgas uzvedības formas kā ētiskas vērtības. Es gribētu apgalvot, ka vecāki, kuri paši nav  kungi un valdnieki pār savu dzīvi un valsti, nav spējīgi par tādiem izaudzināt savus bērnus. Īpaši, ja sabiedrībā šādas personības ir noteiktā pārsvarā.
 
Latvijā vecākus caurmērā maz interesējis, vai bērns jūtas pietiekami priecīgs, bet daudz vairāk, vai viņš/a būs „kādu labumu dodošs”, viegli vadāms un kontrolējams, t.i. vai gatavs pietiekami nobīties, nokaunēties, justies vainīgs, līdz ar to - paklausīgs. Tas, ko vecāki vienlaicīgi gan izprata, gan neizprata, ka, panākot bērnu bezierunu paklausību attiecībā pret sevi, viņi izveido personību, kura ir gatava bezierunu paklausībai arī pret citiem. 
Latvijā vecākus caurmērā maz interesējis, vai bērns jūtas pietiekami priecīgs, bet daudz vairāk, vai viņš/a būs „kādu labumu dodošs”, viegli vadāms un kontrolējams, t.i. vai gatavs pietiekami nobīties, nokaunēties, justies vainīgs, līdz ar to - paklausīgs. 
 
Cilvēks dabiskā veidā ir orientēts uz sadarbību, uz attiecībām, tomēr, ja tajās ir saņemts pārāk liels sāpīgu jūtu apjoms (kā, piemēram, notiek patstāvīgi vainojošu un kritizējošu un atstumjošu vecāku gadījumā), sekas var būt psihiskās vai fiziskās veselības bojājums, kuru izsauc hroniska pārāk smagu emociju virkne. Bez jau minētajām bailēm, kauna un vainas izjūtām, jāmin arī bezpalīdzība un dusmas, arī  naids. Šo pēdējo jūtu kombinācija - bezspēcīgas dusmas - ir viena no personību postošākajām un ārdošākajām emociju kombinācijām, jo dusmas bezpalīdzības  gadījumā cilvēks neapzināti „pagriež” pats pret sevi, kas klīniski var izpausties bezgala plašā amplitūdā. Vienā nogriežņa galā var būt klīniska depresija ar grūti koriģējamu sava sliktuma un nevērtības pārliecību, trauksmes un panikas lēkmes, ar raksturīgo  somatisku simptomu pavadošo virkni, otrā galā – hroniskas, ārējā izpausmē galvenokārt  somatiskas, slimības. Tālākā psihodinamika – hronisku nedrošības, baiļu, apdraudējuma izjūtu veidošanās.
Viena no apdraudējuma izpausmēm ir – bailes, ka pēkšņi atklāsies kas tāds par cilvēka personību, kas liks izjust vainu un/vai kaunu. Bailes no vainas izjūtas pārdzīvošanas vai no nonākšanas situācijā, kur pārdzīvojams kauns par sevi, ir bieži novērojamas gan klīniskajā praksē, gan ikdienas dzīvē.
 
Ārēji bailes no kauna vai vainas izjūtas ikdienas dzīvē mēdz izpausties kā nedrošība. Nedrošība izteikt sevi, savu personību, uzsvērt savu atšķirību no citiem. Tie ir cilvēki, kuri izvairās ieskatīties otram acīs, izteikt savu viedokli, nejūtas droši par to, ka viņiem vispār drīkst viedoklis būt.
 
Nesens piemērs, māte lielveikalā jautā savam apmēram gadu vecajam bērnam: „pirksim desiņu, vai ne”? Racionāli vērtējot, bērns ir pārāk mazs, lai spētu dot mātei ieteikumus un palīdzētu izšķirties, ko iegādāties; tātad tas ir tikai atspoguļojums mātes emocionālajai nepieciešamībai iegūt atļauju nodomātajai darbībai no otra cilvēka. 
 
Cits piemērs: runātājs radio raidījumā devalvē savu teikto ar vārdiem „tas ir tikai mans personīgais jeb subjektīvais viedoklis”. Racionāli analizējot – cilvēka izteikts viedoklis, saprotams, ir viņa personīgais viedoklis, bet nekādā gadījumā nepelna partikulu „tikai”. No kā cilvēks baidās, cenšas izvairīties, savu viedokli nodevalvējot ar vārda „tikai” palīdzību? 
 
Joprojām pārāk bieži ikdienā dzirdams, „ko citi teiks, ja es darīšu, kā vēlos”? Racionāli vērtējot – „citu” teiktais nevar būt izšķirošs arguments personas izvēlē. Neapšaubāmi, katram ir emocionāli nozīmīgi cilvēki, kuri var ietekmēt lēmuma pieņemšanu, tomēr „citu teiktais” nevar spēlēt darbības noteicēja lomu. Biežs piemērs mūsu klīnikas praksē ir sekojošais: es taču nevaru darīt tā, kā vēlos un plānot savu nedēļu (dzīvi) kā vēlos, man taču jārēķinās ar to, kā jutīsies citi cilvēki, piemēram, mani vecāki, ja es, piemēram, atraidīšu viņu kārtējo ielūgumu uz sestdienas pusdienām, priekšroku dodot paredzētajam jautrajam draugu tusiņam! Veselīgas psihiskās funkcionēšanas gadījumā, cilvēkam ar labu pašcieņu, vecāku izjūtas liksies nozīmīgas, tieši tikpat nozīmīgas, kā paša izjūtas un vēlmes. Pataloģijas gadījumā cilvēks tik ļoti baidās kārtējo reizi tikt kauninātas un vainots, t.n.  just kaunu un vainu, ka, neanalizējot savas izjūtas un vēlmes, un, patiesībā negribot, piekrīt vecāku ielūgumam un tādējādi izvairās no vecāku pārmetumiem par viņu vēlmju neievērošanu. Cena, ko cilvēks par to maksā, ir augsta. Pirmkārt – savas brīvības zaudēšana.
 
Šajā piemērā, patoloģiski liela kauna un/vai vainas izjūta liek cilvēkam atkāpties no saviem mērķiem un uzskatiem, liek tos slēpt. Lai kā to noracionalizētu, cilvēks ir kļuvis nespējīgs aktīvi rīkoties un darboties. Tai skaitā nespējīgs sevi aizstāvēt. Šādam cilvēkam nav iespējams aizsargāt ne sevi, ne citus cilvēkus sev apkārt. Ārēji šie cilvēki mēdz izskatīties gan klusi un nomaļus stāvoši, gan arī diezgan aktīvi un enerģiski, tomēr tā ir destruktīva aktivitāte, kura izpaužas trauksmainā bažīgumā. 
 
Šai pataloģijai psihodinamiski seko divas būtiskas problēmas cilvēku dzīvē: atteikšanās (nespēja)  uzņemties atbildību par savu dzīvi, domām, lēmumiem, izvēlēm u.tml. un nemitīga vainošana – gan sevis, gan citu vainošana.
Cilvēks pats atzīst „man ir kompleksi, bet visiem jau ir” un mēģina turpmākā dzīvē ar tiem sadzīvot. Samērā nedaudzi uzdod jautājumu, kā no šiem personības traucējumiem atbrīvoties.
 
Atteikšanās uzņemties atbildību ir raksturīga iekšējai nebrīvībai. Tās abas atrodas savstarpējā cēloņsakarībā. Šajā gadījumā, nebrīvības būtība ir atkarība no otra cilvēka dotā novērtējuma. Tā kā pašcieņa ir hroniski zema un paša novērtējums par sevi nav vērtība, tad visiem spēkiem jācenšas labu novērtējumu (atzīmi) saņemt no cita. Atsakoties uzņemties atbildību, tiek samazināta iespēja saņemt sliktu novērtējumu, tikt vainotam/ai un kritizētam/ai. Cilvēks kļūst par ideālu otra vēlmju nolasītāju, gribas izpildītāju, kalpu. Tāds cilvēks dzīvo pēc principa „pasakiet, ko lai es daru, un es izdarīšu.” Lielisks kalps un atbilstoši nevarīgs savas dzīves noteicējs un valdnieks. Ilgstošā laika periodā, nemitīgi darot, kā citi liek, šāds cilvēks nonāk situācijā, kad ir sakrājušies iemesli vainot tos citus – pavēles, kuras viņš/a tika saņēmis un izpildījis nav bijušas perfektas – nepārdomātas, nepilnīgas, neizsvērtas, vai pat neizpildāmas. Katrā ziņā, par visām viņa/as paša dzīves problēmām vainojami ir citi,  tie, kuri deva pavēles. Cilvēks pārvēršas par citu vainotāju, kas no malas lūkojoties parādās kā cilvēks ar pastāvīgi īgnu, neapmierinātu ar visu un visiem, garastāvokli.
 
Tādas svārstības šo personības traucējumu gadījumā arī novērojamas – no vienas puses nemitīga trauksmaina attaisnošanās, paskaidrojumu sniegšana, no otras puses - citu vainošana. Cilvēks ir tā pārņemts ar savām vētrainajām iekšējās pasaules izjūtām, kuru centrā ir bailes no kauna un vainas, ka nav spējīgs  adekvāti un veselīgi dzīvot dzīvi, adaptējoties jauniem un jauniem izaicinājumiem un tos atrisinot. Faktiski cilvēka kā personības attīstība apstājas, cilvēks pats atzīst „man ir kompleksi, bet visiem jau ir” un mēģina turpmākā dzīvē ar tiem sadzīvot.
Samērā nedaudzi uzdod jautājumu, kā no šiem personības traucējumiem atbrīvoties. Viens no veidiem – saslimstot ar somatisku slimību, par to aizdomāties aicina ģimenes ārsts.
 

Autors: mammamuntetiem.lv
Raksts publicēts 6. Jul 2013 23:30

ceturtdiena, 2015. gada 11. jūnijs

Es izvēlos ticēt...

.. Protams, ka es arī pati strādāju ar saviem enkuriem...pastāvīgi... Un, jo apzinātāk tas notiek, jo retāk
''iekrītu''... Un dzīve, situācijas nebeidz mūs mācīt... atliek vien iemācīties saskatīt, pieņemt, izprast un integrēt savā apziņā šīs mācības...

Lielākajai daļai no mums mēdz ik palaikam uzrasties lietas vai situācijas, kas kaitina vai izsit no līdzsvara... Esmu ievērojusi, ka tad, kad ar mani kaut kas tāds notiek, tad tas it kā virmo gaisā- līdzīga tēma ''virmo gaisā''...
Atzīšos, ka par šo konkrēto tēmu ''cepos'' ne pa jokam vismaz pēdējo pusgadu (centos gan neizrādīt :):), tas pats notika arī manā tuvajā lokā.

Tēma: solījumu nepildīšana, ''uzmešana'', nerēķināšanās utml...
Cilvēki pierakstās uz nodarbībām, semināriem, pasākumiem. Un neatnāk. Citreiz paziņo, citreiz nē, citreiz pēdējā brīdī... Agrāk tie bija 10%, tagad šis cipars aug pa mēnešiem...
Pēdējās Mistērijās, kur jau 3 mēnešus pirms slēdzām pieteikšanos, jo bija pārpilns, bet atjaunojām, kad sāka masveidā pieteikties pārdomātāji, man arī uznāca lielais ''cepiens'':):):)
Pirms tam mierināju pārējos un pati pie sevis skaitīju mantru par pieņemšanu...situācijas un cilvēku...
Un nav jau bēda par to, ka maz cilvēku- viņu jau tāpat ir ļoooti daudz, bet gan par tiem, kuri netika, jo it kā nebija vietu...
Tas(pēdējais piliens) notika svētdienas rītā, kad es vācu nost neapēsto ēdienu, ko biju pasūtījusi tiem, kas bija pieteikušies un neatbrauca... Tie bija kādi 30 cilvēki... Visvairāk bija to, kas bija pieteikušies uz sestdienu un viņu 3 ēdienreizes bija pasūtītas par velti...
Pirms tam bija n-tās Meiteņu dienas, kur gandrīz katrās bija vairākas tādas sievietes, kas pēdējā brīdī/nedēļā pārdomāja, liedzot iespēju citām, kas gaida pa pusgadam, kam varbūt tas ir daudz vairāk nepieciešams.. :(
Es meklēju priekš sevis atbildes: kas gan notiek ar cilvēkiem? Vai tiešām vārda došana un turēšana ir pilnīgi sveša lieta šajā laikā? Un nerēķināšanās ir norma? Līdz galam jau neesmu atbildējusi sev, bet tā kā no līdzsvara beidzot izsista tiku, tad lielākai skadrībai tūlīt pēc tam nāca pēdējais ''mājiens no Augšas''.
Un, proti, pagājušosestdien,  tieši tādā pat veidā saņēmu paraugstundu no tuvākajiem. Sarunājuši braukt ciemos (palielā bariņā), pusceļā (bet ceļš pāris 100us km) saņēmām zvanu, ka viņiem ir mainījušies plāni un viņi atrodas citā Latvijas daļā!!! :):):):)
Tagad jau palika pavisam skaidrs, ka tā ir mācība man pašai! Un secinājumi ir vairāki, kamēr mācība ir PIEŅEMŠANA...
Atzīšos, ka iekšēji nosodīju šos ''uzmetējus'', biju sašutusi, izviedoju ''melno sarakstu'', kur tos ierakstīt, lai vairāk tie pie manis netiktu... Bet pateicoties pēdējam gadījumam, kas uzlika treknu un nepārprotam punktu uz i, es sapratu, ka man tiek norādīts uz mani pašu: NEVĒRTĒ, NENOSODI, PIEŅEM CITUS UN SITUĀCIJU... UN GALVENAIS, TURPINI TICĒT...
Ticēt labajam, ticēt cilvēkiem, ticēt sev un tam, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek... Ka atnāks tie cilvēki, kam jāatnāk un neatnāks tiem, kam jābūt citā vietā...
Un, lai kā arī būtu, būs tā kā vislabāk.
Un tieši tā pagājušā sestdiena, kad nesanāca nonākt tur, kur biju plānojusi (ciemos pie radiem), izvērtās par vienu no skaistākajām dienām pēdējā laikā: neplānota, improvizēta, mazliet dīvaina, bet ļoti piesātināta un skaista... Kā Dāvana.
Tāda lūk mācība un tādi secinājumi... :)