Ir palikuši pēdējie metri vairāk kā gadu garam ceļam. No idejas, vēlmes, atziņām līdz veikalu plauktiem un lasītājām...
Ir neziņa, ir mazliet bailes..kā jau palaižot savu lolojumu tautiņās... :)
Es nekad sevi neesmu uzskatījusi par skolotāju vai autoritāti, kura ir tiesīga kādu pamācīt, kā pareizi jādzīvo. Pat tie daži cilvēki, kurus es varētu dēvēt par Skolotājiem vai Guru, paši sevi par tādiem nesauc, jo zina, ka līdz apskaidrībai vēl ceļš ejams...
Šī grāmata ir pieredzes un atziņu grāmata, nevis teorijas vai padomu grāmata. Ļoti personīga un atklāta. Protams, ka tajā ir mana pieredze un viedoklis, bet nevienu mirkli es nepretendēju uz universālās patiesības vietu.
Pirms vairākiem gadiem kādas sarunas laikā es teicu tādu frāzi: ''kad es rakstīšu grāmatu, tad vēlētos, lai katra rindiņa tajā būtu dziedinoša''... Jāsaka, ka toreiz es neplānoju, ka kādreiz rakstīšu.. :)
Informācija pārpludina telpu. Tā ir visur, plūst no visurienes- no žurnāliem, grāmatām, televīzijas, semināriem... Mūsu prāts mēģina to klasificēt, sakārtot, izšķirot, kas mums derīgs un, kas nē...
Šķiet, tik daudz jau uzzināts un darīts...Bet viss atkal aizmirstās un pērc atkal kārtējo grāmatu par tēmu ''x'':)
Paiet laiks un Tu saproti, ka iegūtā un apgūtā informācija pati par sevi tavā dzīvē radikālus uzlabojumus neienes. Tā ir tikai informācija... kaut arī vērtīga un nozīmīga.
Un šādu grāmatu manuprāt ir absolūtais vairākums... Un ir tikai dažas, kuras nes būtisku enerģētisku vēstījumu un dziedina. Kuras maina Tavu iekšējo pasauli, tevi pašu. Grāmatas, kuras liek raudāt un dziļi uzrunā tavu Dvēseli, grāmatas, kuras tīra emocionālos korķus un dziedina, grāmatas, no kurām staro Mīlestība, pieņemšana, mierinājums...
Es zinu un saprotu, ka šis ir ļoti augsts plauktiņš, uz kuru tēmēju ''trāpīt''. Un, kā teicis kāds Gudrais: ''Ja ar to, ko tu dari, kaut viena cilvēka dzīvi padari labāku, tad ir vērts''...
Šo frāzi atcerējos katru reizi, kad pār mani pārlaidās šaubu putns un turpināju.... Atvēru savu sirdi, lai ļautu Garam un Mīlestībai plūst caur sevi katrā rindiņā...
Ticu, ka katra lasītāja, kura pretī atvērs savu sirdi, saņems šo plūsmu...kurai es esmu tikai fiziskais nesējs... :)
Ja Tu esi šeit, tātad arī Tu ej vai vēlies iet pa Sirds Ceļu. Ja tā ir, tad mēs esam uz viena ceļa- ceļabiedrenes, un es priecāšos satikt Tevi savas grāmatas dzimšanas dienā, Jāņa Rozes grāmatnīcā, t/c Spice, 22.janvārī, plkst. 18.00
Grāmatas atvēršanas svētkos piedalīsies arī mans vīrs, mākslinieks Vazgens Stepanjans, kurš pastastīs par savu ceļu un mākslas terapiju, kā arī prezentēs savu jauno, jau ceturto Latvijā izdoto Mandalu albumu.
Kopējo sadziedāšanos vadīs un muzikālo noskaņu radīs mūziķis-bards Mikus Straume.
''...Mani
vienmēr ir fascinējuši taureņi. Esmu tos likusi uz vizītkartēm, meklējusi
rotaslietas ar tauriņiem, traukus, audumus... Taureni radot, Dievs ir nolicis
mūsu priekšā transformācijas procesu kā uz delnas. Tieši par šo pārejas un
pārmaiņu ceļu ir šī grāmata.
Ir tik
grūti noticēt, ka trekns, neglīts, rijīgs kāpurs ir tā pati būtne, kas skaists,
brīnišķīgs, krāsains tauriņš! Cik kardināla ir tā pārdzimšana – pavisam citā izskatā un kvalitātē.
Tomēr katram tauriņam, lai tas kļūtu par skaistuli, vispirms jābūt kāpuram,
kurš aprij visu, kas tam nāk priekšā, kurš neredz tālāk par nākamo apēdamo lapu
un interese nesniedzas tālāk par savu vēderu un vēlmi apēst vairāk un ātrāk
nekā citi brāļi. Bet pienāk laiks, kad kāpurs pārstāj rīt un sāk iekūņoties.
Kūniņas periods ir laiks, kad dzimst viņa jaunais Es, laiks, kad ārēji nekas
nenotiek. Varētu šķist, ka tur iekšā viss ir miris. Un daļēji tā arī ir – vecais kāpurs nomirst, bet caur
transformācijas sāpēm, izmantojot veco kāpura matēriju, pamazām veidojas un
dzimst jauna būtne. Vecā kāpura miesa ir vajadzīga, lai izveidotos jauni,
skaisti spārni, tāpat kā mums ir vajadzīga mūsu vecā pieredze, lai mēs varētu
radīt savus „spārnus”. Jo bagātāka pieredze, jo skaistāks un krāsaināks
taurenis. Kūniņas periodā galvenie procesi notiek mūsu iekšienē. Tas ir
garākais, grūtākais, sāpīgākais un tumšākais mūsu dzīves posms. Dvēseles tumšā
nakts. Kad mēs vairs neesam kāpurs un vēl neesam taurenis, kad brīžiem vispār
nesaprotam, kas esam. Un tad pēc kāda laika mēs ieraugām pirmo spraugu kūniņā,
pirmo gaismas staru, kas pasaka, ka mēs esam dzīvi, ka mēs dodamies pareizajā
virzienā. Pamazām sākam izkūņoties – mūsu spārni ir saburzīti, no spilgtās saules un
brīvības mums griežas galva, mēs nesaprotam, uz kuru pusi iet un ko darīt ar
spārniem! Mazliet bail, tomēr zinām, ka atpakaļceļa vairs nav...
Grāmatas vāka zīmējums simbolizē pēdējo transformācijas soli – pēdējo pirms pacelšanās gaisā ar jauniem, krāsainiem
un brīnumskaistiem spārniem. Tu tikai iedomājies, kādi apvāršņi tev pavērsies,
kad pacelsies spārnos! Vai atceries, kāds pasaules redzējums bija kāpuram? Tāds
bija tev pirms tavas pārdzimšanas. Vai tu apzinies, ka vairs nekad nebūsi
kāpurs?! Tu lidosi, cik augstu pati vēlēsies, nolaidīsies un baudīsi tos
ziedus, kurus vēlēsies! Un ar savu brīvības izjūtu, skaistumu un vieglumu
iedvesmosi citus! ...''
