Un atkal par Mīlestību

Es vēlos pastāstīt kādu ļoti vecu stāstu par vīru, kurš neticēja mīlestībai. Tas bija parasts cilvēks, tāds pats kā tu vai es, bet īpašs bija viņa domāšanas veids: viņš uzskatīja, ka mīlestība neeksistē. Protams, viņš bija daudz pieredzējis, mēģinot atrast mīlestību un novērojot apkārtējos cilvēkus. Lielu daļu dzīves viņš bija pavadījis, meklējot mīlestību, un atradis tikai to, ka tā neeksistē.

Lai šis vīrs ietu kur iedams, viņš stāstīja cilvēkiem, ka mīlestība ir tikai dzejnieku izdomājums, reliģijas izgudrojums – lai būtu vieglāk manipulēt ar cilvēku vājajām dvēselēm, lai cilvēki spētu ticēt. Viņš teica, ka īstas mīlestības nav un tāpēc neviens nekad nespēs to atrast, lai kā meklētu.

Šis cilvēks bija ļoti gudrs un spēja pārliecināt. Viņš izlasīja daudzas grāmatas, mācījās labākajās universitātēs, kļuva izglītots un cienījams. Viņš varēja nostāties jebkurā vietā jebkuras auditorijas priekšā, un viņa pierādījumi bija ļoti skaidri. Viņš teica, ka mīlestība ir kā narkotikas – tās liek tev justies brīnišķīgi, bet rada spēcīgu atkarību. Tu pierodi, kļūsti atkarīgs no mīlestības, bet kas notiek, kad tu vairs nesaņem savu dienišķo mīlestības devu? Tāpat kā narkomānam, tev nepieciešama kārtējā deva.

Viņš teica, ka vairākums attiecību starp mīlētājiem neatšķiras no attiecībām starp narkomānu un narkotiku piegādātāju. Tas. Kuram ir lielāka atkarība, ir kā narkomāns, un mazāk atkarīgais ir piegādātājs. Piegādātājs arī kontrolē attiecības. To var novērot ļoti bieži, jo parasti katrās attiecībās ir viens, kurš mīl vairāk, un otrs, kurš nemīl, tikai bauda priekšrocības, ko sagādā tas, kurš atdevis viņam savu sirdi. Var redzēt, kā abi manipulē viens ar otru, viņu darbības un pretdarbības; un viņi ir tieši kā piegādātājs un atkarīgais.

Atkarīgais dzīvo pastāvīgās bailēs, ka varbūt nesaņems nākamo mīlestības devu jeb narkotiku. Viņš domā: ‘Ko es darīšu, ja viņa mani pametīs?’ šīs bailes liek atkarīgajam uzvesties privātīpašnieciski. ‘Tu esi mans!’ Un viņš kļūst greizsirdīgs un prasīgs, jo baidās nesaņemt nākamo devu. Piegādātājs var regulēt un manipulēt to, kuram vajadzīgas narkotikas, dodot lielāku devu, mazāku devu vai nedodot vispār neko. Tas, kurš ir atkarīgais, pilnībā padodas un dara visu, kas viņa spēkos, lai tikai netiktu pamests.

Vīrs turpināja paskaidrot, kāpēc mīlestība neeksistē. ‘Tas, ko cilvēki sauc par mīlestību, ir uz regulēšanu balstītas, baiļu pilnas attiecības. Kur ir cieņa? Kur ir tā mīlestība, ko viņi sakās izjūtam? Mīlestības nav. Jaunlaulātie Dieva pārstāvju, savas ģimenes un draugu priekšā dod neskaitāmus solījumus viens otram: nekad nešķirties, mīlēt un cienīt otru, būt kopā kā priekos, tā bēdās. Viņi solās mīlēt un godāt viens otru, tikai sola un sola. Apbrīnojamākais ir tas, ka viņi tiešām tic šiem solījumiem. Bet pēc kāzām – nedēļu, mēnesi, dažus mēnešus vēlāk – var redzēt, ka neviens no šiem solījumiem netiek pildīts.

Redzams ir tikai karš par varu, lai noskaidrotu, kurš ar kuru manipulēs. Kurš būs piegādātājs, un kuram būs atkarība? Dažus mēnešus vēlāk cieņa, ko viņi viens otram zvērējuši, ir pagaisusi. Paliek tikai aizvainojums, saindētas emocijas; viņi sāpina viens otru un tā turpina, nemaz nepamanīdami, ka viņu mīlestība ir beigusies. Viņi paliek kopā, jo baidās palikt vieni, baidās no tā, ko teiks citi, un arī paši no sevis. Bet kur ir mīlestība?

Viņš apgalvoja, ka ir redzējis daudzus vecus pārus, kas nodzīvojuši kopā trīsdesmit, četrdesmit, pat piecdesmit gadu un bijuši ļoti lepni par tik daudziem kopā pavadītiem gadiem. Bet, runājot par savām attiecībām, viņi saka: ‘mēs izturējām laulību!’ tas nozīmē, ka viens no viņiem pakļāvās otram, kādā noteiktā brīdī padevās un nolēma panest ciešanas. Tas, kuram stiprāka griba un mazāka atkarība, ir uzvarējis karā, bet kur ir tā liesma, ko sauc par mīlestību? Viņi izturas viens pret otru kā pret īpašumu: ‘Viņa ir mana.’ – viņš ir mans.’

Vīrs turpināja stāstīt par iemesliem, kāpēc netic mīlestībai, un teica pārējiem: ‘Tas viss man jau ir bijis. Es vairs nevienam neļaušu manipulēt ar savu dvēseli un regulēt manu dzīvi mīlestības vārdā.’ Viņa argumenti bija diezgan loģiski, un ar saviem vārdiem viņš pārliecināja daudzus cilvēkus. Mīlestība neeksistē.

Tad kādu dienu šis vīrs pastaigājās pa parku, un tur uz soliņa sēdēja un raudāja skaista dāma. Ieraudzījis viņu raudam, vīrs kļuva ziņkārīgs. Viņš apsēdās blakus un vaicāja, vai var kā palīdzēt. Viņš pajautāja, kāpēc viņa raud. Iedomājies viņa izbrīnu, kad sieviete atbildēja, ka raud tāpēc, ka mīlestība neeksistē. Vīrs iesaucās: ‘Tas ir pārsteidzoši – sieviete, kas tic, ka mīlestība neeksistē!’ Protams, viņš vēlējās uzzināt par to vairāk.

‘Kāpēc tu domā, ka mīlestība neeksistē?’ viņš jautāja.

‘Nu, tas ir garš stāsts,’ viņa atbildēja. ‘Es apprecējos ļoti jauna, pilna mīlestības, ilūziju un cerību, ka dalīšu savu dzīvi ar šo vīrieti. Mēs zvērējām viens otram uzticību un cieņu un nodibinājām ģimeni. Bet drīz viss mainījās. Es biju mīlošā sieva, kas rūpējās par māju un bērniem. Mans vīrs strauji virzījās uz augšu pa karjeras kāpnēm; panākumi un sabiedriskais tēls viņam bija daudz svarīgāks nekā mūsu ģimene. Viņš vairs necienīja mani, un man zuda cieņa pret viņu. Mēs sāpinājām viens otru, un kādā brīdī es sapratu, ka viņu vairs nemīlu un ka viņš nemīl mani.

Bet bērniem bija vajadzīgs tēvs, un tas bija iemesls neaiziet un darīt visu iespējamo, lai viņu atbalstītu. Nu bērni ir pieauguši un atstājuši mājas. Man vairs nav iemesla palikt kopā ar vīru. Mūsu starpā nav ne cieņas, ne laipnības. Ja arī es satikšu kādu citu, viss būs tāpat, jo mīlestība neeksistē. Tāpēc es raudu.’

Vīrs saprata, apskāva viņu un teica: ‘Tev ir taisnība, mīlestība neeksistē. Meklējot mīlestību, mēs atveram savu sirdi un kļūstam viegli ievainojami, taču atrodam vienīgi egoismu. Mums sāp pat tad, kad nedomājam, ka tiksim sāpināti. Nav nekādas nozīmes, cik attiecību mums ir, vienmēr notiek viens un tas pats. Kāpēc gan meklēt mīlestību veltīgi?’

Viņi bija tik līdzīgi, ka kļuva par labākajiem draugiem. Tās bija brīnišķīgas attiecības. Viņi cienīja un nekad nepievīla viens otru. Katrs brīdis, pavadīts kopā, bija laimīgs. Nebija ne skaudības, ne greizsirdības, nebija uzraudzības, nebija privātīpašnieciskuma. Attiecības kļuva arvien ciešākas. Viņiem patika būt kopā, jo tas viņus iepriecināja. Būdami šķirti, abi ilgojās viens pēc otra.

Kādu dienu, esot ārpus pilsētas, vīram radās dīvaina doma. Viņš iedomājās: ‘Hmm, varbūt tas, ko es pret viņu jūtu, ir mīlestība. Bet tas tik ļoti atšķiras no tā, ko esmu jutis agrāk. Tas nav tas, par ko runā dzejnieki, tas nav tas, par ko runā reliģija, jo es neesmu atbildīgs par viņu. Es neko no viņas neprasu, un man nevajag, lai viņa prasa kaut ko no manis; es nevainoju viņu savās grūtībās un nesūdzu viņai savas bēdas. Es cienu to, ko viņa domā un jūt. Viņa nesagādā man raizes, viņa vispār mani neapgrūtina. Es neesmu greizsirdīgs, kad viņa ir kopā ar citiem cilvēkiem, man neskauž, ja viņai veicas. Varbūt mīlestība tomēr eksistē, bet tā nav tāda, kā mēs iedomājamies.’

Viņš nevarēja vien sagaidīt, kad atgriezīsies mājās un aprunāsies ar viņu, pastāstīs par šo savādo domu. Kad viņš sāka stāstīt, viņa teica: ‘Es ļoti labi saprotu, par ko tu runā. Man šī doma radās jau sen, bet es negribēju tev to teikt, jo zinu, ka tu netici, mīlestībai, laikam jau mīlestība tomēr eksistē, bet nav tāda, kā mēs domājam.’ Viņi nolēma kļūt par mīļākajiem, sāka dzīvot kopā, un bija apbrīnojami, ka nekas nemainījās. Viņi vēl joprojām cienīja un atbalstīja viens otru, un mīlestība kļuva arvien stiprāka. Viņi bija tik laimīgi, ka ikviens sīkums lika viņu sirdīm kvēlot mīlestībā.

Vīra sirds bija tik mīlestības pārpilna, ka reiz naktī notika liels brīnums. Viņš skatījās zvaigznēs, atradis pašu skaistāko, un viņa mīlestība bija tik liela, ka zvaigzne sāka slīdēt lejup no debesīm un drīz bija viņa rokās. Tad notika otrais brīnums – viņa dvēsele saplūda ar zvaigzni. Viņš bija neizsakāmi laimīgs; viņš steidzās pie savas mīļotās un ielika viņai rokās zvaigzni kā savas mīlestības apliecinājumu. Sajutusi zvaigzni savās rokās, viņa mirkli šaubījās. Mīlestība šķita nomācoša, un tajā brīdī zvaigzne izkrita viņai no rokām un saplīsa miljons sīkos gabaliņos.

Nu pa pasauli staigā vecs vīrs, apgalvodams, ka mīlestība neeksistē. Un ir arī skaista veca sieviete, kura gaida viņu mājās un lej asaras par paradīzi, kas kādreiz bijusi viņas rokās, bet šaubu mirklī pazaudēta. Tāds ir stāsts par vīru, kurš neticēja mīlestībai.

Kurš no viņiem kļūdījās? Vai jūs varat uzminēt, kas sagāja greizi? Kļūdījās vīrs, domājot, ka var atdot sievietei savu laimi. Zvaigzne bija viņa laime, un kļūda bija ielikt savu laimi viņa rokās. Laime nekad nenāk no ārienes. Viņa laimes iemesls bija mīlestība, ko viņš sajuta sevī, un viņa bija laimīga par mīlestību, kas nāca no viņas. Tiklīdz viņš padarīja viņu atbildīgu par savu laimi, zvaigzne saplīsa, jo sieviete nevarēja būt atbildīga par viņa laimi.

Lai cik ļoti sieviete viņu mīlēja, viņa nekad nevarētu darīt viņu laimīgu, jo nekad nevarētu zināt, kas notiek vīra dvēselē. Viņa nekad nevarētu zināt, kādas ir viņa cerības, kādi ir viņa sapņi.

Ja tu savu laimi ieliec cita rokās, agrāk vai vēlāk viņš vai viņa to salauzīs. Ja tu atdod savu laimi kādam citam, viņš vai viņa vienmēr var to aiznest projām. Tātad, ja laime var nākt tikai no tavas būtības un ir tavas mīlestības rezultāts, tu pats esi atbildīgs par savu laimi.

Mēs nevaram padarīt atbildīgu kādu citu, bet, baznīcā laulājoties, - pirmām kārtām samijam gredzenus. Mēs ieliekam savu zvaigzni otra rokās un ceram, ka šis otrs tevi darīs laimīgu un tu darīsi laimīgu viņu. Lai cik stipri tu kādu mīlētu, vienalga, tu nekad nebūsi tāds, kādu tevi gribētu redzēt šis otrais.

Tā ir kļūda, ko vairākums pieļauj jau pašā sākumā. Mēs meklējam savu laimi partnerī, bet tā nekad tur neatrodas. Mēs dodam visus šos neizpildāmos solījumus un nolemjam sevi neveiksmei.

No grāmatas  Dons Migels Rīzs ''Mīlas meistars''

Pārpublicēts no auralife.lv

Kas ir retrīts?

Šis mans raksts bija publicēts vienā no decembra ''Ievām''

Retrīts –tā ir unikāla iespēja izveidot distanci no savas ikdienas, kas ļauj saskatīt, sadzirdēt un sajust citu realitāti... Realitāti, kurā nekur nav jāsteidzas, kurā var izbaudīt katru minūti, un sajust sevi visa notiekošā centrā.

Retrīta uzdevums ir radīt īpašu, piemērotu vidi tā dalībniekiem,-apcerei, klusumam, meditācijai, lūgšanām ...
Jēdziens ‘’retrīts’’ vai ‘’ritrīts’’ (no angļu val. ‘’retreat’), kas nozīmē ‘’nošķirties no sabiedrības’’, ‘’palikt vienatnē’’ ir iegājis apritē kā starptautisks termins laikam, kas tiek veltīts garīgai praksei.

Retrīti mēdz būt dažādi- gan kolektīvi, gan pavadāmi vienatnē. Daži no tiek notiek klusumā, daži intensīvā saskarsmē, kas ir atkarīgs no garīgo tradīciju vai uzstādīto mērķu īpatnībām. Parasti retrīti notiek lauku apvidū, kalnos vai citās no pilsētas burzmas attālinātās vietās. Atrašanās pie dabas ir teju obligāts nosacījums.
Mūsdienās dažus retrīta principus ir sākuši pielietot arī dažādās biznesa efektivitātes palielināšanas tehnikās. Vairums no šīm tehnikām paredz noteiktu laika sprīdi (parasti 3-7 dienas) veltīt aktīvam darbam ar sevi un/vai retrīta dalībniekiem, un var ietvert dažādas lekcijas, praktiskās nodarbības, ‘’prāta vētru’’ (operatīva problēmu risināšanas metode, kuras pamatā ir katra dalībnieka radošā aktivitāte) un koučingu (savas dzīves efektivitātes un kvalitātes palielināšanas metode).

Retrīts- tas ir garīgs seminārs, kura pamatideja ir tajā, lai paietu malā no ikdienas, no rutīnas, stresa, skriešanas, raizēm un, lai pilnībā pārslēgtos uz sevi. Tā laikā Tu atmet visu, kas ir neīsts,- visu ārišķīgo un lieko. Un ļauj beidzot izpaust savu Būtību, savu īsteno iekšējo Es. Šī ir pašiniciācija, kad Tu izlem veltīt laiku kaut kam augstākam, nekā Tava ierobežotā personība. Tā ir iespēja sajust savu saikni ar Augstāko Apziņu, sajust garīgu saiti ar visiem retrīta dalībniekiem, saprast, ka patiesībā katrā no mums ir bezgalīga mīlestības un radošo spēku straume un, ka nav vajadzīgi kaut kādi ļoti speciāli apstākļi, lai šo straumi aktivizētu.
„Rīts. Pamodušās saulītes siltais smaids, putnu dziesmas, zāles smarža...Elpojot pilnu krūti, tu dodies jogas nodarbību, kas ir piemērota arī tiem, as nekad ar to nav nodarbojošies- tie ir vingrojumi, kas ļauj atbrīvoties no saspringuma, māca ieklausīties savā ķermenī, pareizi elpot... Tālāk veselīgas brokastis, konsultācijas un meditācijas... Un, jau pirmās dienas beigās, no tavas sejas ir pazudis saspringums, tu esi aizmirsis par ikdienas problēmām un mājas rūpēm, tavās acīs ir parādījies spīdums un prieks...’’

Tie, kas ir bijuši kādreiz retrītos- brauc vēl, jo , bieži vien pašiem neizskaidrojamā veidā retrīta laikā un vēl kādu laiku pēc tā, viss sāk notikties. It kā paša iekšienē būtu kāds slēdzis, kuru pagriežot, kļūst viegli un priecīgi. Jūs vairs nepievēršiet uzmanību ārējam komfortam, negaidiet kaut kādus pārdzīvojumus- tikai izdzīvojiet mirkli ‘’šeit un tagad’’, kad spontāni rodas un izplūst pa visu Tavu būtību miera un harmonijas sajūta. Un kļūst neparasti labi. Tas ir viens no retrīta uzdevumiem- satikšanās pašam ar Sevi.
Katrs retrīta dalībnieks nes savu pienesumu pārējiem, jo nejaušu satikšanos nav, caur klusumu, apceri, lūgšanām vai sarunām ar citiem, nāk tās atbildes, ko Tu jau sen esi gaidījis. Katrs atsevišķi un visi kopā Jūs nonāciet tuvāk tam Avotam, kurā ir sakoncertēts viss radošais spēks, lai uzsāktu iekšējo transformācijas ceļu. Un katrs no jums ir ne tikai ņēmējs, bet arī devējs.
Pēc retrīta Tu sevi sajūtīsi īpaši viegli un labi- it kā tev būtu izauguši spārni. Tā būs iekšēja miera un pārliecības sajūta, kad šaubas un bailes būs izgaisušas, radies iekšējs garīgs spēks un fiziskās enerģijas pieplūdums.

Šī iekšējā vajadzība palikt vienatnē ar sevi visos laikos ir radusies cilvēkiem, kuri ir vēlējušies sasniegt apskaidrību.
Francis Kafka ir teicos : ‘’Dzīve visu laiku novērš mūsu uzmanību, un mēs pat nepaspējam ievērot, no kā tieši.’’
Ikdienas steigā, sadzīves rūpēs mums pat nav laika saprast, kādēļ tad mēs īsti dzīvojam? Retrīta praktizēšana ļauj apzināties un pieņemt šo jēgu, tādejādi iegūstot iekšējo brīvību.
Tibetiešiem, piemēram, eksistē liels daudzums sinonīmu vārdam ‘’retrīts’’. Tukojumā tas skan: aiziešana, noslēgšanās, patvērums u.c. Austrumos šī bija un ir neatņemama un nenovērtējama visu garīgo virzienu prakse. Gadsimtu garumā to izmantoja gan zinātnieki, gan mūki, lai atrastu un apzinātos savus iekšējos resursus, lai izprastu savu sūtību un savu virzienu. Retrīta praktizēšanas rezultātā attīrās apziņa, uzlabojas emocionālais stāvoklis, un, galvenais, tiek iegūta daudz dziļāka un pilnīgāka savas sūtības/dzīves mērķa apzināšanās.

Aiziešana sevī nav bēgšana no sevis.
Šodien, lai panāktu šādu stāvoklu, cilvēki mēdz doties ceļojumos uz tālām zemēm, apmeklējot ašramus, tempļus, garīgos centrus, vai apmetoties kādā mazapdzīvotā apkaimē. Arī populāro grāmatu ‘’Ēd, lūdzies, mīli’’ un ‘’Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari’’ varoņi, pārdeva savu iedzīvi, pameta darbu un devas Sevis Paša, savu garīgā līdzsvara un Sūtības meklējumos.
Retrīta ilgums var būt no pāris dienām līdz vairākiem gadiem- tas ir atkarīgs no mērķa un iespējām.
Lielākoties retrīti notiek dabā, tomēr mēdz būt arī tā saucamie ‘’Tumsas retrīti’’, kuri notiek pilnīgi aptumšotās telpās, lai nekas nespētu novērst dalībnieka uzmanību no savas esības jēgas meklējumiem.
Jau no senatnes retrīti notika dabā, īpaši skaistās vietās- ūdeņu tuvumā vai kalnos- tālu no pilsētu trokšņiem. Šodien, lai piedalītos retrītā, nav obligāti jāmeklē kādu alu vai meža būdiņu, kaut gan arī tas ir risinājums, ja vēlies palikt vienatnē. Mūsdienās pasaulē ir attīstīts sakrālais tūrisms, - daudzu enerģētisko vietu (svētvietu) tuvumā ir uzceltas speciālas viesnīcas (spiritual hotel), kurās ir iespējas nodarboties ar jogu, piedalīties meditācijās, apmeklēt tuvējās Spēka vietas, pabūt mierā un klusumā, izbaudot vietējās dabas bagātības. Ļoti daudzi ir iecienījuši Austrumus, kā garīguma mītnes vietu. Piemēram, Taizemē ir īpašs ‘’Dao Dārzs’’, kurā ir gan brīnumaini, krāšņi dārzi gan ‘’Tumsas retrītu’’ telpas. Šajā dārzā ikviens var nodoties savi izvēlētajai retrītu praksei. Ir īpašas interneta vietnes, kur ir apkopoti visdažādākie retrītu piedāvājumi pa visu pasauli (piemēram:http://www.healingguide.org/retreat/healing-guide.html) Šeit var atrast brīvdienu, šamaniskos, jogas, veselīgas ēšanas, dabas, antistresa, klusēšanas, garīgos, meditāciju,u.c. veida retrītus.
Arī Latvijā notiek dažādas jogas un garīgās nometnes, kuras var dēvēt par retrītiem, klusēšanas retrīti, ceļojumu retrīti uz svētvietām, ārzemēm utml. Vairāki viesu nami un viesnīcas sāk piedāvāt jogas nodarbības, ekskursijas uz Spēka vietām, meditācijas un nodarbības.

Jā, lai kāds arī nebūtu izvēlētais retrīta veids, tam mēdz būt savi noteikumi. Lielākoties tā ir programma, kura paredz nodarbību, meditāciju, ēdienreižu sākuma un beigu laikus, kā arī klusēšanas (ja tāda ir) noteikumus. Tāpat Tevi var palūgt izslēgt telefonu, neņemt līdzi datoru utml. Jāsaprot, ka viss ir Tevis paša labā.
Grupas retrīta atmosfēra rodas visu dalībnieku kopējās darbošanās, sajūtu un emociju rezultātā, kas ļauj sajust, ka katra tava rīcība, katrs vārds ietekmē visu grupu.
Vēl viens noteikums, kas ir raksturīgs retrītam: pasaki ‘’nē’’ alkoholam, kafijai un gaļas ēdieniem. Parasti retrītos arī praktizē veģetāro virtuvi, galvenokārt, lai organisms netērētu enerģiju uz smagas barības pārstrādāšanu.
Un, arī tad, ja pašam ir būdiņa meža vidū, kur strādāt ar Sevi, speciālisti iesaka kā efektīvāku darbu nelielās grupās, pieredzējuša meditāciju/retrīta vadītāja vadībā- jo tieši tas palīdzēs pilnībā nodoties šim maģiskajam sevis izpētīšanas procesam. Meditācija vienatnē ir vairāk raksturīga austrumu garīgajās praksēs.
Rietumos zem retrīta termina saprot daudz un dažādas garīgās prakses. Tas var būt meditāciju kurss mājas apstākļos brīvdienu laikā, tās var būt dažādas citas garīgās tehnikas. Tomēr rietumu cilvēks dod priekšroku grupas retrītiem. Galvenā priekšrocība ir tajā, ka grupas darbam ir programma, plāns, zināma kārtība un disciplīna, ko grūti būtu panākt darbojoties vienatnē.
Lielākoties pilnīga klusēšana mijas ar periodiskām, ne obligātām pieredzes apmaiņas diskusijām, konsultācijām pie grupas vadītāja, kas var palīdzēt praktizējošajam, jeb adeptam izvairīties no kļūdām vai pārvarēt šaubas, neziņu vai neizpratni.
Retrīta vai ikdienas meditācijas laikā, ir ļoti svarīgi nepiespiest sevi, nekam nav jānāk caur nepatīkamām sajūtām, jo tas var radīt trauksmes un vilšanās sajūtu, ko tibetieši sauc par ‘’lung’’ (smalks enerģētiskais vējš). Tas var rasties arī, ja neesi pietiekami sagatavots retrītam un meditāciju praksēm, tev nav skaidrības, kas jādara un kāpēc.
‘’Lungs’’ var izpausties, kā paātrināts pulss, sāpes sirds un muguras apvidū, nervozitāte, nemiers un aizkaitināmība. Tas var izsaukt arī dažādus redzējumus, zvanīšanu ausīs, bezmiegu utml.
Tādā gadījumā ir jāzina, kā rīkoties. Cilvēks ir jānomierina, viņam ir jāatpūšas, jākomunicē, jābūt siltumā un mierīgā atmosfērā. Ļoti labi palīdz miegs un mierīga mūzika.
Bieži vien retrīta laikā par sevi liek manīt senas atmiņas un dziļi slāpētas emocijas, kas it kā paceļas uz augšu un grib izlauzties, bieži vien asaru veidā. Tas ir labi. Jo tādejādi Tu atbrīvojies no seniem emocionāliem blokiem, kļūsti brīvs. Dažu retrītu pirmajā dienā praktizē īpašas attīrošās, atbrīvojošās un piedošanas meditācijas, lai veicinātu šādu emocionālo atbrīvošanos. Bieži vien cilvēki paši ir pārsteigti par to, kas ‘’izceļas no pagātnes’’, jo visbiežāk mēs mēdzam īpaši sāpīgos pārdzīvojumus izslēgt no apziņas- neatcerēties, nedomāt, tādejādi tie nepazūd, bet paliek dziļi mūsos.

Tomēr no retrīta prakses nevajag baidīties pat, ja nekad neesi meditējis, nodarbojies ar jogu vai citām praksēm. Šāda pabūšana pašam ar sevi sniedz arī ļoti daudz prieka, atklāsmju, drosmes, pārliecības un enerģijas. Un katra nākamā reize ir jau krietni efektīvāka.

Tie, kas piedalījušies retrītos apgalvo, ka retrīta dienas izmaina viņu dzīvi, ka notiek ne tikai iekšēja transformācija, bet arī reālajā dzīvē sāk risināties pozitīvi notikumi, dzīve atkal iegūst krāsas.
Un, ja skatāmies no plašāka aspekta, tad, dodoties uz retrītu, Tu ļauj darboties savam Augstākajam Es, tu dod Viņam laiku saskarsmei ar tevi, sarunai ar Tevi, kopā būšanai...Lai varētu dot tev drosmi, iedvesmu, izpratni, gaišumu un prieku. Tas ir laiks Tavai Dvēselei.

''...Klusums salasa izkaisītās spēkus, atver vārtus uz lietu būtību. Klusumā mēs saplūstam kā ar savu patību, tā arī ar dievišķajiem spēkiem mūsos un pār mums. Divsaruna ar iemīļoto Tu, ar grāmatu, ar mūziku ir iespējama tikai klusumā, koncentrācijā, atšķirtībā...'' /Z. Mauriņa/

Strādājot ar sevi

Dažas atziņas.

Ir liela starpība starp apzinātu izvēli un vēlmi kļūt par pozitīvu cilvēku, kas mācās ar prieku nodzīvot savu šodienu. Un starp mākslīgas laimes masku, ko uzliek, lai noliegtu u ieslēptu pavisam dziļi to, kas vēl ir dziedināms.




Ir jāpieņem, jāizprot un jāintegrē bailes, dusmas, bēdas, aizvainojums, skumjas, uztraukumus, paniku, naidu , nosdīšanu, vainošanu un vainas apziņu. Nevar aiziet no šīs sevis daļas, neizdziedinot to.


Nevar atbrīvoties no negatīvā, to apspiežot, iegrūžot tik dziļi, dziļi sevī, ka šķiet- es taču par to vairs nedomāju, neatceros- tātad tā nav! Varbūt tikai paši dzīvojam ilūzijā, ka esam piedevuši?... Vai esam izvilkuši to ārā- izanalizējuši, izrunājuši, izraudājuši?


Vai esam norijuši kamolu, salasījušies Sineļņikovu, L.Vilmu, E. Rudzāti, un, lai nebojātu aknas, veiksmīgi ''piedevuši'', iegrūžot to tik dziļi, ka paši vairs nezinām, kur meklēt?


Saskaņā ar pievilkšanās likumu, negatīvais turpina ''strādāt arī aiz skatuves'', pievelkot attiecīgo pieredzi, kura atpoguļos visu neatrisināto un neatlaisto...

...

Dziedināšana ar laika līniju.


Process, kad paša aspekti atgriežas atpakaļ laikā, ar mērķi izdziedināt citus aspektus, kuri ir pārdzīvojuši kādu traumu vai negatīvo programmēšanu.

Dziļā meditācijā, terapeits (var mēģināt arī pats), aizved klientu atpakaļ laikā, lai dziedinātu traumēto ''Es''.
Tas, kas aiziet atpakaļ pagātnē ir meditatīvs gaismas ķermenis un Zeltītā Dievišķā klātbūtne (augstākais ES)...

Pagātnē va iepriekšējā dzīvē, šie divi aspekti ierodas, kā mirdzošas Gaismas būtnes, kā eņģeļi...kā Dieva vēsneši, kas ir atnākuši, lai dziedinātu pagātnes ''ES''.
Pagātnes ''ES apmeklējuma laikā, būtnes mierina, runā, ļauj izrunāties, izdzīvot, sūta Dievišķo Gaismu (var izmantot ļoti dažādas tehnikas).
Svarīgi ir, ka netiek mainīti pagātnes notikumi, lai nepārkāptu brīvo gribu.
Mērķis ir pagātnes ''Es'' pieredzes izmainīšana, emocionālo rētu likvidēšana, astrālo un kauzālo bloku likvidēšana.
Pēc dziedināšanas pabeigšanas, augstākie aspekti atgriežas tagadē, un no šī brīža Dvēselei ir jauna laika līnija, kura sevī ietver pagātnes ''Es'' dziedināšanu.
Pat, ja proecess nav pietiekami dziļš, tas strādā...Piemēram, šajā dziedināšanas procesā, var iedot savam pagātnes ''Es'' laimīgu bērnību, mīlošus vecākus utt.-ja tādas nav bijis....

Vibrāciju atjaunošana.

Nodibiniet kontaktu ar savu mirdzošo Zeltaino Dievišķo klātbūtni (savu 12-dimens. Augstāko "Es''), kas patlaban ir klātesošs visos laikos un visās telpās.
Palūdziet, lai šis ''Es''- jūsu augstākā daļa, pārņemtu savā ziņā šo procesu un situāciju, lai vadītu jūsu dzīvi.
Palūdziet attīrīt savu ķermeni no visām neharmoniskajām vibrācijām, no negatīvajām domām, astrālajām būtnēm un nevēlamajām sajūtām.
Atcerieties- jūs nenosodāt šīs sajūtas. Jūs vienkārši vērojiet, kā tās vairāk jums nekalpo...
Būtībā, lielākais vairums no tām, pat nav jūsējās.. Varbūt tās nāk no vecākiem, partneriem, draugiem vai kāda aizkaitināta kolēģa...Tās nemaz nav jūsu....
Novietojiet sev visapkārt Zelta Gaismas ekrānu....un vērojiet, kā attīrās katra ķermeņa šūniņa, kā tā paliek gaiša un dziedinās no visa negatīvā...
Sūtiet beznosacījuma mīlestību katrai sevis daļiņai, īpašu uzmanību pieveršot tām vietām ķermenī, kur jūtams saspringums, notirpums, nogurums utml...
Sakiet: ''Katru dienu un katru reizi es ienesu savā fiziskajā ķermenī arvien vairāk mīlošas Dievišķās Gaismas....Es pilnībā atbrīvoju visu, kas traucē manas dvēseles izaugsmes visaugstākajam labumam, laimei un labklājībai...''

Inta