Šo Anastasijas vēstuli šaņēmu pēc iepriekšējā raksta Par ekoloģiju un līdzsvaru publicēšanas. Lūdzu autorei atļauju to nopublicēt, jo katrs pieredzes ceļš ir ļoti vērtīgs mums visiem...
Pateicībā- Inta
Šodienas tēma par ekoloģiju un līdzsvaru man ļoti tuva, tāpēc nolēmu uzrakstīt savu pieredzi. Varbūt
kādam var noderēt.
Man, līdzīgi kā vēstules autorei, ekoloģijas jautājumi, meži, daba kļuva par trigerīšiem, kas sākumā izsauca tikai situācijas nepieņemšanu, bet vēlāk izauga līdz veselai sajūtu buķetei, kuras galvenās sastāvdaļas bija bezspēcība, dusmas, asa kritika, sāpes, negatīvas domas to cilvēku virzienā, kas bija, manuprāt, vienas vai otras situācijas vaininieki. Arī es kaut kādā brīdī ar šausmām atskārtu, ka tā viennozīmīgi ir slēptā agresija. Es tak domāju, ka esmu baltā un pūkainā... Nu labi, bet arī tas sevišķi man nepalīdzēja iziet no apburtā loka, kad kā pēc pasūtījuma manā dzīvē uzplaiksnīja situācijas, kas bija saistītas tieši ar dabas iznīcināšanu, tad es sāku pārdzīvot, mēģinot kaut ko darīt, iesaistīties dažādās domubiedru grupās, lasot likumdošanu, iekrītot panikā un izmisumā. Tieši šie stāvokļi, ko piedzīvoju visā krāšņumā, lika man apdomāties, meklēt izeju. Šeit jāprecizē, ka man nekad nav bijusi vainas izjūta, ka es ar savām darbībām šo visu ekoloģisko situāciju pasliktinu. Vienmēr esmu darījusi šajā jomā tik daudz, cik tobrīd varu, vadoties pēc sirds vēlmēm. Bet. Ar to man nebija gana, man pēkšņi sāka likties, ka absolūtais cilvēku vairākums ir vienaldzīgie, cietsirdīgie patērētāji, kam nerūp pilnīgi nekas no apkārtējās vides (kas zina, varbūt šis ir daļēji taisnība, varbūt nē, bet stāsts nav par to), bet es esmu glābēja, man kaut kas ir jādara, lai to mainītu, bet, protams, ņemot vērā situācijas globālos apmērus, neko dižu es izdarīt nevaru, izņemot savas izvēles, un no tās bezspēcības man kļuva tik slikti, tik ļoti sāpēja. Sāka parādīties depresijas pazīmes, un dzīve zīmējās tikai melnajās krāsās. Katru izcirtumu, katru ziņu par ķīmiķotiem laukiem un izmirušām sugām es uztvēru tik personiski, ka sapratu, ka tas vairs tā turpināties nevar, ja tomēr vēlos šeit uz Zemes palikt. Meklēju veidus, lūdzu Augstāko, lai palīdz man rast risinājumu tam samežģījumam, ko pati esmu radījusi un kas man neliek mieru. Lēnām risinājums sāka nākt. Tas jau ilgst kādu 1.5 gadu, un viss joprojām ir procesā, bet nu jau spēju uz daudzām lietām skatīties mierīgāk, turpinot darīt to, ko varu, lai šī Zeme būtu skaistāka un tīrāka.
Jāsaprot, ka ātrums, kā var mainīt jebkuras situācijas uztveri, ir tieši apgriezti proporcionāls uzskatu, ticību, vērtējuma spēkam, kas ir ielikts kādā jautājumā. Jo lielāku svaru mēs piešķiram kaut kam, jo lielāks ego strukturējums uzrodas, jo grūtāk to būs atlaist, izlīdzināt enerģijas un palikt Patiesībā, kas rodama tikai Patiesās Mīlestības enerģijās.
Jāsaka paldies manai Gaismai ģimenei, viņi cenšas no visas sirds šķīdināt manu ego. Vairākas reizes esmu negaidīti ievesta tik dziļa meditatīvā stāvoklī, kur redzēju no cita līmeņa, ka viss, kas notiek te uz Zemes, ir ilūzija. Nu gluži kā raksta skaistos citātos, tikai es to līdz galam nekad nevarēju saprast. Sajutu, piedzīvoju, ka ciešanas ir ilūzija, ka sāpes un cīņa ir ilūzija, ka tas viss neeksistē no tā līmeņa, kur mēs esam Viens, kur pastāv tikai Mīlestības okeāns. Bet tie bija apskaidrības mirkļi, ikdienā prāts pārņēma vadību un man nesanāca uzturēt šo stāvokli ilgstoši. Man trāpījās brīnišķīgie cilvēki, kas rādīja ceļu uz pieņemšanu. Bet tas ceļš bija jānoiet man pašai, un tas nebija/nav viegli.
Situācija daudz uzlabojās, kad paliku stāvoklī. Jo šajā periodā pats Rādītājs ir paredzējis, ka sievietes prāts atkāpjas malā, dodot ceļu sirds sajutumam. Un tad man palika daudz vieglāk. Pirmkārt, es aptvēru, ka sāpes, ko es jutu katru reizi, sastopoties ar, manuprāt, netaisnīgu, nežēlīgu attieksmi pret dabu, ir MANAS sāpes. Situācija tikai palīdz man tās ieraudzīt. Tās ir manas sāpes, kad dzīvo manā sirdī kopš vai nu bērnības, vai iepriekšējām dzīvēm. Tās sāpes radās, kad man bija nodarīts pāri, bet, kas vēl svarīgāks, ka saskaņā ar Visuma likumu – sāpes vienmēr atgriežas, ja kādreiz tava dvēsele ir eksperimentējusi ar citu būtņu brīvību un dzīvību. Respektīvi, es sapratu, un man nāca apstiprinājumi caur sapņiem, ka manas sāpes radās kā atsāpes no manis pašas kādreiz nodarītā citiem. Te atkal stāsts par baltās un pūkainās ilūziju, kas šķīst pa gabaliem.
Tad, apzinoties, ka tās ir manas sāpes, es sāku lūgt Augstāko paņemt tās, katru reizi, kad kāda situācija man viņas atsegs. Tas noteikti palīdzēja. Varēju vairs dienām ilgi nevārīties par situācijām.
Nākamais, izteikti sāku just, ka visas kategorijas ar labi/slikti ir mūsu ego spēles. Pat par tām lietām, kas mums liekas bezierunu sliktas, piemēram, kari, cilvēku verdzība u.t.t. Austākajam nav tādas mērauklas. Viņam ir tikai Mīlestība, kurā Viņš ļauj saviem bērniem iet caur jebkurai pieredzei, mīloši viņus atbalstot. Un ja Viņš to ļauj, tad kādas tiesības man uzdoties par pasaules nabu un lemt, kam būt un kam nē? Varenās kontrolētājas prāts atkāpās, es padevos un sāku vairāk ļauties. Jau iepriekš J.Rubeņa grāmatā “Viņa un Viņš” iezīmēju sev apmēram šādu frāzi: “noliegšana un nepieņemšana nav solis attīstībā. Solis attīstībā un personīgā evolūcijā ir to parādību, pieredžu pieņemšana un integrēšana, kas iepriekš izraisīja izteiktu noliegšanu.” Grūtniecības laikā sapratu to dziļāk. Sāku dot iespēju būt pasaulei tādai, kāda tā ir - ar visām, manuprāt, nepilnībām. Palika vieglāk. Man vairs nebija ne par ko jācīnās, ne par ko jāstāv vai jākrīt. Man bija pilnīgi gana ar to, ko es ienesu šajā pasaulē ar savām darbībām, un citiem es ļāvu būt.
Tāpat es ieraudzīju, ka tas viss, kas notiek, kas mani aizķer, notiek lielākoties tāpēc, ka cilvēki dzīvo izdzīvošanas emocijās, pārsvarā bailēs. Viņi baidās, ka viņiem nepietiks – varas, naudas, mīlestības, citu labumu. Vai man nav baiļu? Ir. Vai kāds man liedz tās izdzīvot? Nē. Tikai es pati sevi, pārkāpjot tām pāri, varu no tām atbrīvot. Tad kāpēc es gribu liegt citiem baidīties? Viņiem ir uz to Augstākā dotās tiesības, un tikai viņi paši, izejot savu attīstības ceļu, varēs ar bailēm tikt galā, un veikt izvēles, kas balstītas Mīlestībā, nevis bailēs. Tad daudz kas mainīsies, un tas jau notiek. Man nav tiesību likt savus laika rāmjus lielajai evolūcijas gleznai, jo es savā cilvēciskajā būtībā tai tikpat, ka nevaru pieslēgties. Pienāks laiks, un arī pārējie būs izbaudījuši pilnībā bailes un nedrošību, tad spēs tos atlaist un atgūt savu spēku, kurā nav iespējams nevienam nodarīt pāri.
Esot stāvoklī, jūtu, ka kāds par mani izteikti rūpējas un sargā. Tad, kārtējo reizi atgriežoties pie izpostītiem mežiem, alām, ligzdām domās, man atnāca teksts: “Bet ja tu jūti un zini, ka par tevi rūpējas, ka tevi sargā, vai spēj iedomāties, ka nav neviens, kas rūpējas par kokiem, putniem, zvēriem, zemi, pat tad ja notiek kaut kas, tavuprāt, traģisks? Arī putniem un kokiem ir savi Gari, kas palīdz tiem pārejā, pat ja tā ir bijusi vardarbīgā un piespiesta. Viņi ir vienmēr mīlēti un aprūpēti.” Manā sirdī ieplūda miers. Es sajūtu, cik ļoti biju nokoncentrējusies tikai uz sevi, mēģinot visus un visu kontrolēt. Panākt man vēlamo iznākumu. Cik tas ir ego-centriski. Tas notika bez sevis šaustīšanas, vienkārši palika ļoti viegli.
Es sapratu, ka, ja sirds ir vaļā, tad jebkurā, pat vissmagākajā dzīves situācijā nāks paskaidrojums, nāks mierinājums, nāks palīdzība, tevī būs miers. Ja tas tā nenotiek, tas nozīmē, ka sirds līdz galam nav vaļā, ka ir kaut kādas sāpes, bailes vai citas zemas vibrācijas, kas tur viņu ciet, un traucē tev pieņemt Rādītāja mīlestību pret tevi, palīdzot iet šo Zemes ceļu vienmēr ar mieru un harmoniju sirdī.
Nākamais punkts, kas mani dziedināja, bija sapratne, kas radās pati no sevis par to, ka koki, putni, visa daba nāk šeit ar vienīgo mērķi - kalpot cilvēkam. Būt par spēles lauku mūsu pieredzēm. Vai tiešām var iedomāties, ka visas šīs skaistas radības, nākot šeit, nezināja, ko ar tiem varētu darīt? Esot tuvu vienam kokam, sajutu domas: “Es zinu, ka Tev sāp, bet tās nav mūsu sāpes. Mēs esam laimīgi būt kopā ar jums un kalpot jums kaut nedaudz, kaut pāris desmit gadus. Esam gatavi mirt zem zāģa, bet pat tad, mēs turpinām slavēt un cildināt cilvēku. Nav varenākas radības par jums, esam gatavi būt ar jums līdz galam, lai kas tur būtu!”. Žēlsirdības un beznosacījuma mīlestības vilnis pāršalca pāri manai sirdij, ieskaujot to gaismas apvalkā. Uzreiz sapratu, ka tāpat “domā” un dara visi dzīvnieki, visa daba. Viņi nekad nevērtē un nekritizē, ar drosmi pieņem savu nāvi, jūtot Augstākā rūpes par tiem.
Koki, putni, zvēri, daba nedala, bet gan dzīvo Vienā Esībā, kur nāves nav. Cilvēki dala un sadala, mēģinot pierādīt, kurš pareizāk ēd, kas ir “zaļāks” Planētai, kurš, kurš, kurš… Tam nav nekādas nozīmes, pēc mana pašreizējā redzējuma. Nozīme ir tikai mūsu emocionālajam stāvoklim, līdzsvaram, mieram, ko spējam izstarot Pasaulē. Tās ir tās lietas, kas kaut ko maina. Visas situācijas, kas ved mūs prom no šiem stāvokļiem, ir mūsu skolotāji, kas parāda mūsu ēnas puses, ar kurām jāstrādā, mūsu ego ieņemtās pozīcijas, kas jāatlaiž. Tā mēs plēšamies apziņā un mācāmies īstu Mīlestību, un tas ir tieši tas, kāpēc visi šeit esam atnākuši J
Mīlestībā,
Anastasija
