otrdiena, 2019. gada 21. maijs

Par ekoloģiju un līdzsvaru

Man ik pa laikam palaimējas saņemt patiešām vērtīgās vēstules. Ne tikai tādēļ, ka tās nes sevī  dziļas
pārdomas un ļauj ielūkoties otra cilvēka sirds meklējumos, bet arī tādēļ, ka mudina mani izvērst šo tēmu, savā veidā kalpojot par impulsu. Ne tikai man, bet arī tiem, kas izlasīs tālāk un apstāsies uz mirkli savā ikdienā, lai padomātu par šo tēmu.
Lai arī vēstule ir par ekoloģiju, šī raksta mērķis ir pārdomāt kādu nozīmīgu garīgā ceļa posmu, kuram cauri iet katrs no mums. Kad mēs sāka m skatīties uz pasauli caur sirds prizmu, kad pamazām atkabinamies no patērētājdomāšanas valgiem, kad sākam izjust sevi kā pasaules daļu un mums sāk sāpēt par par izcirstiem mežiem, piesārņotiem okeāniem, iesprostotiem un pazemotiem dzīvniekiem, kad mūsos tik ļoti saasinās empātija un līdzcietība, ka mēs mēdzam paši nemanot nokļūt pretējā, karojošā un nosodošā pozīcijā...
Bet, pirms turpinu, publicēju vēstuli, kas domāju, atsauksies daudziem no mums...

Man šis jautājums ir riktīgi "piededzis":) It īpaši pēc vēlmju saraksta izveidošanas un arī jau iepriekšējām enerģētiskā kursa nodarbībām, jo ļoti spēcīgi sajutu, cik ļoti es esmu sevi ierobežojusi, uztraucoties un jūtoties vainīga, ka ar savām patēriņa vēlmēm pievienoju savu artavu vides piesārņošanai, degradēšanai, dabas un citu dzīvo būtņu iznīcināšanai, u.tml.

Iepriekš esmu vairākus gadus ļoti aktīvi darbojusies vides aktīvistu aprindās (gan cīnoties pret ĢMO augu ienākšanu LV, gan vēlāk darbojoties bioloģiskās lauksaimniecības lauciņā, šobrīd pircēju brīvprātīgajā bio pārtikas Tiešās pirkšanas pulciņu kustībā), un, lai gan nu jau 4 gadus kā esmu atgājusi no aktīvās darbības, tomēr esmu vēl joprojām šajā informatīvajā telpā un ir nācies ļoti daudz uzzināt par cilvēku izraisītām vides problēmām un vēl joprojām sanāk ļoti daudz dzirdēt. Ir grūti atslābināti skatīties uz visu, kas apkārt notiek, ir ļoti sāpīgi. Jau ilgi mēģinu saprast un ieraudzīt šajā visā situācijā garīgo perspektīvu, kāpēc patiesībā cilvēce ir radījusi šādu destruktīvu sistēmu, kādēļ mēs, cilvēki paši iznīcinām citu dzīvo būtņu un reizē arī savu dzīves telpu, un, lai gan ir parādījušies daudzi pārmaiņu asni, bet pagaidām šķiet, ka tas nespēj stāties pretī un mainīt to kādā tempā viss dzīvais tiek iznīcināts Cik esmu līdz šim spējusi saprast, tad ir sajūta, ka piesārņojums un vides degradācija ārējā pasaulē, atspoguļo cilvēces kolektīvās apziņas piesārņojumu ar negatīvām un destruktīvām domām un emocijām?! Ka tā ir kaut kāda cilvēces gandrīz vai pašdestrukcijas programma vai nu uzkrātās karmas rezultātā vai pat kaut kādu ārējo spēku provocēta?! 

Tā nu es šobrīd esmu apjukumā kā man harmoniskāk uztvert šo problēmu, ar kādām acīm skatīties uz destrukciju visapkārt? (mežu izciršanu pat Gaujas nac. parkā, kurā dzīvoju, saķīmiķotiem monokultūru labības laukiem tepat pie mājas, cūku fermu netālu, kurā nabaga dzīvnieciņi nekad savā mūžā netiek ārā, daudzajiem video par jūras dzīvniekiem, kuri ļoti cieš no plastmasas atkritumiem, video par verdzības apstākļiem ķīnas rūpnīcās, kurās ražo lielāko daļu mūsu patēriņa preces, u.tml.) 


Jo es saprotu, ka līdz šim esmu tikai kultivējusi savu vainas apziņu, pašpārmetumus un paššaustīšanu, kā arī pareizumu un augstprātību, nicinot "piesārņotājus" un "patērētājus". Esmu sev daudz ko aizliegusi un jutusies vainīga, ja vēlos jaunu apģērbu (nevis second-hand), ja vēlos ēst gaļu, ja vēlos kaut kur aizceļot ar lidmašīnu, ja man ir aizmirsies uz veikalu paņemt līdzi savus maisiņus vai plastmasas kastīti (ja ir aizmirsies, tad es bieži sev liedzu attiecīgo produktu), kā arī ierobežoju braucienus ar mašīnu, lai ierobežotu degvielas patērēšanu, u.tml. 

Arī globālāk skatoties, izskatās, ka tā atbildības novelšana no lielajiem, globālajiem ražotājiem uz individuālajiem patērētājiem arī ir tāda "sistēmas" viltība, ka tā vainas apziņas kultivēšana patērētājos ir pat ļoti izdevīga, lai tādējādi novirzītu uzmanību no "sistēmas uzturētājiem"?! Jo sistēmisku un tehnoloģisku risinājumu jau ir, tā nav problēma, gan radīt videi draudzīgu iepakojumu, gan vispār pamainīt visu pārtikas sistēmu, gan pārvietošanās līdzekļus un degvielu, gan izejmateriālu mājokļiem, gan pilsētvidei, bet vai tāda pāreja uz ilgtspējīgāku un harmoniskāku sistēmu kādreiz būs, vai pārmaiņas paspēs notikt pirms globālas kataklizmas?! 

Starp citu, atcerējos arī, ka tieši pēdējā ļoti spēcīgi mani saviļņojošā dokumentālā filma bija par kādu iezemiešu cilti Kolumbijā, kuri tikai nesen "iznāca" uz sakariem ar "jaunāko brāli" (kā viņi dēvē baltos cilvēkus), jo arī viņi jūt, ka nu jau apjukušais "jaunākais brālis" tik pamatīgi izjauc ekoloģisko līdzsvaru, ka pat viņu garīgo prakšu centieni smalkajā plānā nespēj to kompensēt. Ļoti interesanti un viedi cilvēki, kuri saka, ka nodarbojas ar harmonijas uzturēšanu dabā! Iesaku noskatīties, ja nav gadījies šo redzēt! 

1. filma - (The Lost City) | From the Heart of the World - The Elder Brother's Warning (2011)
2. filma - Aluna (2018)

Ļoti interesētu tavs skatījums šajā tēmā un problēmā! I.



Esmu ļoti pateicīga I. par šo dziļo un vērtīgo vēstuli, par uzticēšanos un ļaušanu to publicēt šeit.

Jā, arī esmu ļoti daudz gadus ''cepusies'' par ļoti daudz ''nejēdzībām'', raudājusi kopā ar savu meitu par svaigajām cirsmām, kur mirstošo koku enerģiju var labi sajust, nosodījusi visus, kas tur iespundētus dzīvniekus, izrādot tos par naudu, bet visvairāk un vēl šodien mani spēj ''uzcept'' bērnu jautājums.

Kāpēc tas tā notiek, kāds ir mūsu dvēseles mērķis, kur mums jānonāk un, kas jāiemācās ar šo sajūtu palīdzību?

Ir attīstības līmenis, kurā mēs visi šajā vai iepriekšējās dzīvēs esam ilgtoši bijuši, kad domājam tikai par savām pamatvajadzībām un nekas cits ārpusē mūsu īpaši neinteresē. 

Šī pasaule un Sistēma nodrošina dvēselēm pieredzes platformu, kur gūt pašu zemāko iespējamo vibrāciju pieredzes iespēju. Lielākā daļa no mums šo maksimālo Ego līmeni ir piedzīvojuši arī šajā dzīvē un skaitliski lielākā daļa cilvēces nav plānojusi šajā dzīvē pamosties apzinātākai dzīvei. 
Tādēļ šī pastāvošā Sistēma, lai cik destruktīva tā mums varētu likties, pievelk milzīgu daudzumu dvēseļu, kuras pieprasa un meklē šādu, tik ļoti zemu vibrāciju pieredzi. Tā viņiem ir ļoti nepieciešama, kā bija nepieciešama ikvienam no mums.

Jo izrādās tai ir milzīga vērtība. Ne tikai priekš konkrētās dvēseles kurējošās civilizācijas, kuras saņem ar savu pārstāvju palīdzību šo pieredzi, izvairoties pašas no visas planētas nokrišanas vibrācijās, bet arī tādēļ, ka ejot cauri grūtībām un ciešanām, cauri smagām un destruktīvām pieredzēm dvēseļu attīstība kosmiskā mērogā notiek daudz ātrāk.
Viss ir līdzīgs. Kā augšā, tā apakšā. 
Tur, kur viss ir skaisti, labi un harmoniski, kur ir pilnība un laime, tur attīstība notiek vai nu ļoti, ļoti lēnām, vai apstājas, vai vispār sākas degradācija.
Es biju ielikusi sen savā lapā FB pētījumu, rakstu par eksperimentu ar žurkām, kurām nodrošināja ideālus eksistences apstākļus un bija aprakstīti visi degradācijas posmi. Jāpameklē šis raksts, jo tas bija tik attiecināms uz cilvēku sabiedrību un tendencēm, kas pašlaik attīstās, ka lika ļoti pamatīgi aizdomāties. 

Katram no mums, tiem, kas ir izvēlējušies attīstības ceļu, ir savi ''trigerīši'', savi aktīvie punkti, savi ''cepieni'', kas rausta vēl nesavaldīto Ego. Un bieži vien mēs ļoti labi ieraugam baļķi cita acī, bet skabargu savā negribam ieraudzīt.
Tā es šodien atdraudzējos ar vienu fb aktīvisti, kura savā ierakstā ''nolika'' krievu nāciju, jo man laikam ir ļoti spēcīga pozitīva pieredzi ar šo nāciju, valodu, kultūru. Un nav tā, ka es neredzu šīs tautas zemākās izpausmes, it īpaši, kā viņi uzvedas kūrortos, bet es redzu kā tur izpaužas arī citas lielas nācijas, piemēram, ķīnieši. Tāpat, es redzu mūsu pašu bāleliņu īpašības, ar kurām mēs kā tauta nevaram lepoties. ''Atdraudzējos''gan nevis tādēļ, ka nepieņemu šī cilvēka tiesības uz savu redzējumu, bet gan tādēļ, ka lielai daļai ierakstu  ir negatīvs enerģētiskais musturs, ko lasot sajūtu un izvēlos neredzēt savā joslā un nemijiedarboties.

Tu vari izsekot, kādi ir Tavi vājie punkti, caur kuriem tavs Augstākais Es ved Tevi pa Ego savaldīšanas, sirds atvēršanas, tolerances attīstīšanas, atpazīšanas, līdzvara atrašanas, pasaules pieņemšanas ceļu. Parasti tam saknes ir iepriekšējā un arī šīs dzīves notikumos. Jo, kas vienu ''cep'', otru tikpat ''garīgu'' var vispār ''necept'':)

Piemēram, man šie visi ''trigeri''ir saistīti ar brīvību. Mani aizķer pārsvarā tie Sistēmas aspekti, kas apdraud vai ierobežo manu un citu brīvību. Bet visvairāk tieši tur, kur notiek lemšana cita vietā, kur nedod iespēju izvēlēties, kur iespundē pret paša gribu.
Tas man parādījās īpaši spēcīgi, kad 2-3 gadus atpakaļ sāku ''nolasīt''cilvēku enerģētisko lauku un pēksņi sāku sajust bērnu enerģijas, tad ķēdē piesieta suņa, krātiņā iespundēta truša enerģijas... 
Iesākumā man bija šoka stāvoklis, jo viens ir aizdomāties, just līdzi, izjust žēlumu, bet otrs ir pēkšņi sajust to pašu, ko jūt tas otrs!!!  Kādu laiku es pat nezināju, ko ar to darīt, jo tu jau apzinies, ka tu nevari izglābt, atbrīvot visus...

Taču visgrūtāk šajā tēmā man ir ar bērniem, kuru vietā vecāki visu izlemj. It īpaši, kad es redzu vēl to bērna dvēseli, kas ir 100kārt vairāk pieredzējusi, varenāka un senāka, nekā tā, kura ir viņu iespundējusi ''labā''skolā...

Nesen es pavisam garāmejot arī satiku kādus vecākus, kuri bija lietas kursā par manu redzējumu, jo esmu gan rīkojusi forumus, gan daudz rakstījusi par šo tēmu, un viņi, kā taisnodamies teica, ka ir atraduši skolu, kas viņiem patīk un laidīs bērnu šajā skolā! Es tikai pasmaidīju un izteicu cerību, ka bērns pats vēlas iet šajā skolā... Jo tas, ka vecākiem šķiet, ka tā ir laba skola, nenozīmē, ka bērna dvēselei šī skola ir laba, jo tām dvēselēm, kas nāk patlaban , visa šī Sistēma nav laba!
Var būt labas telpas un jauki pedagogi, bet Sistēma, kas ieliek bērna dvēseli un 12 gadiem cietumā, sēdēt nekustīgi 6-8 stundas dienā un bāzt galvā informāciju, no kuras pēc statistikas pāri paliek un dzīvē tiek izmantoti 12%, ir vienkārši briesmīga vardarbība pret bērnu!
 Ja vecāki justu savu bērnu dvēseles enerģiju, viņi jau rīt vairs nesūtītu bērnu skolā, taču mentālās programmas par to, kas ir obligāti, kas ir pareizi, ka mums tā bija un bērniem arī tā jābūt, viss darbojas pārāk spēcīgi, tāpēc ir tikai daži vecāki, kas to tā līdz kaulam izprot. Un vēl mazāk ir to, kas ļauj bērnam izvēlēties, atbalst aun pārkārto savu dzīvi, lai izaudzinātu patiesi laimīgu un brīvu bērnu. Jo bieži vien no Sistēmas jāizkāpj un spēcīgi jāizmainās pašam vecākam, lai spētu atbrīvot savu bērnu.

Bet, lai es neturpinātu arī šajā rakstā savu cepšanos, es pateikšu vien to, kas es apzinos, ka man šī ir mācība, ikdienas treniņš darbam ar sevi, ar pieņemšanu.
 Ka es no savas puses varu darīt vien to, ko varu darīt: atbrīvot pati savus bērnus, aicināt uz apzinātību, aicināt paskatīties no cita skatu punkta, visbeidzot pajautāt savam bērnam, ko vēlas viņš un palīdzēt viņam viņa izvēlēs. Atbalstīt tās. Un pieņemt, ka dzīve ir tāda kāda,  tā ir.  Ka jaunās dvēseles, ko viņu vistuvākie cilvēki ir iespundējuši Sistēmas cietumā, ir viņu rūdījums, viņu un vecāku attiecību karma, viņu dvēseles ceļš... Dziļi ieelpot, izelpot un ielaist pieņemšanas gaismu sevī... Sūtīt Mīlestības plūsmu vecāku siržu pamodināšanai un bērnu sirdīm atbalstam...

Vēl pagājušo vasaru, kad modos nevis no putnu dziesmām, bet no zāģu skaņām, es izejot uz terases katru rītu sajutu milzīgu dusmu un bezspēcības vilni. Gan par mirstošo mežu, gan par to, ka es nevaru izvēlēties, nevaru nekur aizmukt, ka man tas ir jādzird, ka mani 8 ha meža ir tikai 8ha, un, ka ir dzirdams viss, kas notiek aiz mana zemes gabala robežām.
Un, tajā bija man mācība. Liela pieņemšanas mācība. Es nevarēju aizmukt nekur, visa vasara man bija, lai pieņemtu, ka koki mirst, un, ka ir dvēseles, kuriem tas ir vienalga, kuriem koki ir izejviela, materiāls.. Un, šogad zāģa skaņas manī vairs neraisa šādu negāciju uzplūdu un, re- tas dzirdamas ir ļoti reti :)
Bet arī man pašlaik ceļ saimniecības ēku no mirušiem kokiem... Un, kur tad te ir mans cepiens? Šeit kaut kā nav... Tāpat, kā par tūkstošiem citu lietu šajā sistēmā.
Tādēļ, es saprotu veģetāriešus, kuru neēd gaļu, jo nevēlas atbalstīt nolemto un iespundēto dzīvnieku biznesu, vides aktīvistus, kuri patiešām jūt Mātes Zemes sāpes, taču es arī redzu milzīgu darba lauku  katram pašam ar sevi.
Jo sajūtot sevī visas šīs destruktīvās emocijas: žēlumu, nosodījumu, dusmas, agresiju, bezspēcību, katru reizi es pazeminu savas vibrācijas, atmetot atpakaļ attīstībā pati sevi. Pabaroju savu Ego, un aizveru savu sirdi.

Tad, kad es esmu augstās vibrācijās, es spēju šai pasaulei palīdzēt daudz vairāk, nekā atrodoties jebkādā ārējā vai iekšējā un slēptā agresijas stāvoklī. Jā, jā- nosodījums, vērtēšana, tiesāšana ir agresija.
Tas pats attiecas arī uz citām mūsu izjūtām, kas pazemina vibrācijas,- vainas sajūtu, glābēja sindromu, sevis nosodīšanu par ''pārkāpumiem pret savu pārliecību'', tas tikpat spēcīgi pazemina vibrācijas, cik viss augstākminētais, ja ne vēl vairāk...
Katrs no mums ir lāse lielajā Cilvēces okeānā. Un attīrot (paaugstinot vibrācijas) vienu lāsīti, tīrāks paliek viss okeāns. Tāpēc manas vibrācijas, mans iekšējais stāvoklis, mana pieņemšana un mana mīlestība ir MANA ATBILDĪBA.


Izpratne par to, ka visā ir Dieva plāns. Arī šajā Sistēmā, uz kuru mēs visi labprātīgi, kā dvēseles esam atnākuši. Šī sistēma ir nepieciešama absolūtajam dvēseļu vairākumam uz Zemes. Tām ir nepieciešams iziet ego līmeņus, ēst gaļu, ienīst vienam otru, karot un piedzīvot 3D realitāti visā tās spektrā.
Mēs esam mazākumā, bet tādēļ mūsu mācību spektrs ir vēl plašāks, mācībstundas vēl sarežģītākas.

Jo apzinātāki mēs kļūstam, jo lielāka ir mūsu atbildība arī par pasauli. Mēs katrs varam darīt tik daudz, cik varam- kāds šķiros atkritumus, kāds neēdīs gaļu, kāds iestādīs kokus, kāds taupīs ūdeni un darīs to, jo tas viņam paaugstinās vibrācijas, sagādās prieku, tas nemaz nebūs grūti, bet būs pašsaprotami un viegli.
Tu izdarīsi savas izvēles, bet ļausi otram izdarīt viņējās, izprotot un pieņemot otras dvēseles tiesības uz konkrēto pieredzi.

Man ir tuva tā budisma novirziena pieeja, kas vēro pasauli un atļauj tai būt. Mūks var ēst gaļu un var neēst, var meditēt alā un var atrasties cilvēku pūlī, un nekas nespēj pazemināt viņa vibrācijas, novirzīt no vertikāla vektora, pa kuru viņš savā apziņā dodas augstāk. Viņš spēj būt iejūtīgs un līdzcietīgs, bet nenogāzties žēlumā, nosodījumā vai pasaules glābšanas pozīcijā.

Tas ir stāsts par šo vidusceļu, par līdzsvaru. Pieņemt pasauli, darīt labāko, ko vari šajos apstākļos izdarīt, monitorēt savas vibrācijas, apzināties savus atkritienus nosodījumā, dziļi ieelpot pateicību un izelpot pieņemšanu, atgriežoties savā pasauli vērojošajā Budas stāvoklī...

Kamēr tu nosodi krievus  (ebrejus, arābus, čigānus), tu vibrācijās esi zemāks par tiem krieviem, par kuriem cepies;
Ja tu neēd gaļu, bet nicini tos, kas to ēd, tavas vibrācijas ir zemākas nekā no apēsta gaļas gabala.
Ja tu cīnies pret sistēmu, tad esi to kurbulējošs zobratiņš, jo cīņa  baro sistēmu.

Ja tu jūties pārāks, garīgāks, tikumiskāks, pareizāks par citiem, ... teikumu pabeidz pats. :)

Lai skaists šis ceļš!

Pieņemšanā un pateicībā-
Inta
2019.gada, 21.maijā

ESAM!

Paldies, ka esi un, ka lasi! Sirds Ceļa blogā jau 8-to gadu dalos savā redzējumā, izpratnē un sajūtās, kas mainās un paplašinās līdz ar mani. Es nevēlos nevienu pārliecināt par savu taisnību vai pievērst savai ticībai, -arī es reiz pasauli redzēju 3dimensionālu un plakanu, un neviens man nevarētu iestāstīt toreiz, ka, iespējams, tā ir apaļa.. :) Tāpēc, ja rezonē mans skatījums, dalos ar prieku! Ja nē, tad vienkārši ej garām un netērē savu laiku, lai pārliecinātu mani (komentāros un vēstulēs), ka zeme tomēr ir plakana :)  Sirds Ceļa blogs ir mana desmitā tiesa, 90% manas aktivātes norisinās Sirds Ceļa Klubiņā, bet pierakstīties ziņām no Sirds Ceļa Tu vari ŠEIT.



1 komentārs:

  1. Tik vērtīgi! Guvu tik dziļu izpratni! Paldies,Inta!
    Pabeidzu trikumu -ļaut katram būt un piedzīvot to,ko viņš vēlas,bet es daru,jūtu,domāju,piedzīvoju, visu pieņemot,ievērojot līdzsvaru un lai mana pasaule kļūtu gaišāka!

    AtbildētDzēst