Tiem, kas atrodas zemākajā punktā...

-->

''Sveiki... pat nezinu ka lai sāk un ko lai raksta ... esmu tāda izmisuma dzīves ka neredzu nemaz gaišu

stūrīti.. jo liekos vienmēr pārprasta, nesaprasta un katra lieta ar protams negatīvu noskaņu vainīga visa visur es. Ja brīžiem es esmu varbūt pārāk dzēlīga, bet arī es esmu cilvēks .. pašreiz ir tā ka aizgāju no darba no august pagājušā nekādi nevaru atrast jaunu, ir bērni lieliski divi brīnumi mans stimuls un es esmu tagad iestrēgusi ceļa un nezinu kurp ko darīt. Saku brīžiem sevi žēlot man nekā nav ne naudas ne mājas nekā nav ir tikai bērni ... jo tikai tie mani tur pie šis dzīves dzinuļa

Vīrs mani neizprot un nemaz negrib saprast ...Vira vecāki vispār uzskata par melno Vārnu ...

Es saprotu ka jāsāk man ar sevi sevis sakārtošanu jo pašreiz ir iekšā tāds haoss

Ka pat nezinu ar ko sāk.Jūtos ka apmaldījies bērns kurš nezin no meža izlīst ara

Vai paslēpties kāda ala. Ļoti ceru uz Jūsu sapratni un padomu...''

Es bieži saņemu šādas vēstules. Parasti naktī. Nesen Jeļenas Šubinas laika joslā lasīju ierakstu, ar lūgumu nerakstīt viņai pa nakti, jo ir veci vecāki un bērni, kādēļ viņa nevar slēgt ārā uz nakti telefonam skaņu. 
Es jau daudzus gadus slēdzu ārā skaņu...

Ļoti ilgus gadus esmu atbildējusi uz šīm izmisuma pilnajām vēstulēm, iesaistījusies garās diskusijās, atbalstījusi, centusies parādīt kādu cerību stariņu... Vienmēr esmu bijusi ļoti jūtīga pret citu cilvēku sāpēm, jo zinu, kā tas ir. Pati esmu bijusi vēl daudz grūtākā situācijā nekā augstāk aprakstītā. Es zinu, kā ir. Es pazīstu izmisumu vaigā. Un tādēļ esmu ar savu enerģiju, zināšanām, laiku un resursu gadiem stutējusi un atbalstījusi šīs situācijas... Tādejādi palīdzot cilvēkiem tajās ielgāk atrasties... ''Glābēja gēns'', kas mīt daudzos no mums, ir mūsu pašu nenovērtētais iekšejais bērns... Nemācēšana novilkt robežas, sajust, kur ''jā'' kādam citam, kļūst par ''nē'' pašam sev, neizpratne par enerģētiskajiem procesiem,- tā ir bijusi un ir pamatīgi gara mācībstunda man pašai.

Tieši robežu novilkšana ir mans pēdējā pusgada galvenais darāmais darbiņš attiecībā pašai uz sevi, un pavisam drīz rakstīšu par to.

Viena no galvenajām lietām, ko esmu sapratusi, ka Dvēsele cilvēkus ved uz zemāko punktu, lai viņiem vairs nebūtu nekādas izejas, nekādu variantu, kā vien atsperties, mosties un sākt iet uz augšu. Protams, ka izmisuma brīžos cilvēki meklē dažādus salmiņus, pie kuriem pieķerties, padomus, atbalstu,- bet tas viss ir kā īslaicīga anestēzija, kā enerģijas deva, kas ļauj vēl kādu brīdi pasēdēt esošajā bedrē, ļauj vēl kādu brīdi necelties un neiet darīt...

Kad es sapratu, ka tas milzīgais laika apjoms, ko es esmu veltījusi atbildot svešiem cilvēkiem vēstulēs, runājot stundām pa telefonu, ir bijis tikai enerģijas deva viņa problēmai, ka reāli izmantots darbībai nekas netiek, es sāku savādāk raudzīties uz šīm lietām...

Taču ir kāds vēl būtiskāks aspekts. Un tas ir tas, ka mēs dzīvojam enerģijas apmaiņas pasaulē. Tas, ko tu saņem par brīvu, tev paliek kā enerģētiskais parāds, pret to, no kā tu esi paņēmis. Par to esmu jau vairākkārtīgi rakstījusi. Bet tas, kas dod ir savā veidā atbildīgs par to, ka otram veidojas parāda karma... 

Jā, dzīve uz šīs zemes nav viegla. Un daudziem ir jāiziet zemākais punkts, lai saprastu, ka nebūs palikšana esošajā vietā, apziņas līmenī, pierastajā ikdienā. Ka būs jāceļas, jāiet, jādara, jāmainās. Jātransformējās, jāpārdzimst. Jā, tas ir grūti, ilgi, sāpīgi un neviens to nevar izdarīt tavā vietā. Un, no tā nevar aizmukt, to neļaus atlikt, jo tāda ir tavas dvēseles izvēle šai dzīvei uz Zemes.

Galvenais ir sākt iet. Kaut maziem solīšiem, kaut maldoties un kļūdoties, bet iet... 
Jo tikai tas, kas iet, var noiet šo Ceļu...
Vislielāka tumsa ir pirms Saullēkta...
Lai top!
2019.gada 9.marts
Inta

Paldies, ka esi un, ka lasi! Sirds Ceļa blogā jau 8-to gadu dalos savā redzējumā, izpratnē un sajūtās, kas mainās un paplašinās līdz ar mani. Es nevēlos nevienu pārliecināt par savu taisnību vai pievērst savai ticībai, -arī es reiz pasauli redzēju 3dimensionālu un plakanu, un neviens man nevarētu iestāstīt toreiz, ka, iespējams, tā ir apaļa.. :) Tāpēc, ja rezonē mans skatījums, dalos ar prieku! Ja nē, tad vienkārši ej garām un netērē savu laiku, lai pārliecinātu mani (komentāros un vēstulēs), ka zeme tomēr ir plakana :)  Sirds Ceļa blogs ir mana desmitā tiesa, 90% manas aktivātes norisinās Sirds Ceļa Klubiņā, bet pierakstīties ziņām no Sirds Ceļa Tu vari ŠEIT.

Esam!