sestdiena, 2019. gada 16. marts

Par dažādiem ceļiem...

''Visi ceļi ved uz Romu..'' Vai, pārfrāzējot to var teikt: visi ceļ ved pie Dieva, visi ceļi ved vienā virzienā, galapunkts mums visiem šajā dzīvē ir viens. Tie ir Pārejas Vārti.
Katrs mēs meklējam savu ceļu, bet galvenās pieturvietas jau Dvēsele iezīmē vēl pirms iemiesošanās šeit...
Zināmā mērā šis ieraksts ir turpinājums manai atbildei Sirds Ceļa Klubiņa ietvaros, ar kuru padalījos arī savā FB joslā šeit:









Un, vēl daži aspekti tikai atskaņoti video šeit:

Mēs varam iztēloties mūsu izaugsmes, garīgo ceļu kā Sauli ar tūkstošiem staru... Mēs visi tiecamies uz gaismu, visi meklējam savu ceļu, kas tieši mūsu Dvēselei, iekšējai būtībai ir visatbilstošākais. meklējam savu Staru, pa kuru doties gaismas virzienā mums būtu visharmoniskāk un interesantāk. 
Staru ir daudz, bet gājēju vēl vairāk... Ceļa sākumā vēl notiek liela maldīšanās, meklējot sev atbilstošāko, rezonējošāko staru...

Par Meistariem es dēvēju tos, kas uz sava izvēlētā stara ir tikuši tālāk nekā konkrētās vietas vairākums. Viņi ir nesen gājuši šo ceļu. Viņi atcerās katru bedrīti, katru līkumu, katrus brikšņus. Un var paspīdināt savu pieredzes gaismu, pavadīt kādu brīdi, pateikt, ka tajā vietā, kur viņi ir, Saulīte spīd spožāk, silda vairāk, redzējums ir plašāks, dzīve ir jēgpilnāka un piepildītāka.
Par Meistariem es nesaucu tos, kas izlasījuši pāris grāmatas vai izgājusi pāris kursus, sāk mācīt citus kā dzīvot :)

Tātad uz katra ceļa ir ārkartīgi daudz ceļabiedru, ar ko dalīties, apmainīties viedokļiem, diskutēt... Kopīgais ceļš vieno un ar viņiem ir viegli būt, neatkarīgi no tā, kurā ceļa posmā katrs atrodas... Ar tiem, kas ir aiz tevis, tu vari no sirds dalīties, sniegt roku un tas iedod pievienoto vērtību tavai dzīvei. Tie, kas ir tev priekšā, rāda virzienu tev, padod roku tev. Un tu pateicībā pieņem...

Ejot pa savu ceļu, tu redzi savam ceļam raksturīgo apkārtni un pasauli no sava skatupunkta. Tikai atgriežoties no iemiesojuma, tu ieraudzīsi visu ainu,- visus ceļus un visus gājējus vienlaicīgi...
Tādejādi, esot uz sava ceļa, bieži vien ir grūti iedomāties, kā izskatās uz cita ceļa, kā pasauli redz tie, kas ir izvēlējušies to...

Nesen iepriekšējā mēneša Unā, un vakar šī mēneša Lilit žurnālā lasīju intervijas ar pāri- Juri Ērenpreisu un Diānu Margeni, kuru dvēseles ir izvēlējušas iet ļoti interesantu, dziļu un iekšējo spēku atbrīvojošu ceļu... Lasīju un domāju, cik spēcīgi, cik dziļi!! Bet, cik sveši man... Cik ļoti savādāk redzu pasauli un eju es... Iesaku. Īpaši interviju ar Juri. Neskatoties uz pasaules redzējumu, kas mums ir tik atšķirīgs, tur bija ārkārtīgi vērtīgas universālās patiesības un atziņas (īpaši  man tuvas par šamanismu un augu lietošanu garīgajās praksēs). Jā, un kluss prieks, ka sieviešu žurnālos parādās šādas pērles... 

 Šo ceļu ir daudz, tāpēc ir tik svarīgi katru mirkli sajust sevi, klausīties sevi un meklēt savu ceļu, meklēt savējos uz šīs zemes... Mēs varam ļoti daudz iedot viens otram... Ir tik daudzi, ar ko es esmu pagājusi kādu laiku pa vienu ceļu un tad viņi ir atraduši kādu citu ceļu... Arī tas ir pareizi. Mēs augam, mainamies, mēs varam saklausīt sevī to, ko agrāk neesam dzirdējuši... Tik bieži mēs turpinam darīt kaut ko tikai inerces vai prāta apsvērumu vadīti, aizmirstot ieklausīties sevī, savā sirdī, savās sajūtās, automātā soļojot pa ceļu, kurā vairs nekas neliekas interesants un nekas vairs nesagādā prieku...

Šajā laikā pasaule, cilvēki un enerģijas mainās ļoti ātri, tāpēc ir tik svarīgi katru dienu, katru mīļu dienu uz mirkli apstāties un ieklausīties sevī... Apklusināt savu iekšējo prāta monologu un klusi pajautāt savai Dvēselei, savai sirdij: vai es nodzīvoju pa īstam šo dzīvi? Vai automātiski pa pieradumam to notriecu? Vai šo dienu es varu ielikt savas Dvēseles pieredzes krātuvītē kā dimantu, ko vēlos aiznest uz Mājām? Vai tā jāizlidina miskastē pie tūkstošiem tādu pašu bezjēdzīgi pavadītu dienu?

Šad tad savos ierakstos man gadās aizķert kādu sabiedrībā sensitīvu tēmu, kas mēdz izsaukt pretreakciju no tiem, kas lasa. Viena no pēdējām tādām tēmām bija par Eiropas fondu naudu... Es saņēmu gan publiskus, gan privātus komentārus, katru ar savu agresijas pakāpi :) 
Es vairs neatbildu uz šādiem komentāriem, neiesaistos diskusijās, jo tam patiešām nav jēgas. Diskusijai ir jēga, ja sapulcējas kopā vai nu ar tiem, kas ir vienā frekvenču (apziņas)līmenī uz viena ceļa, vai nu  dažādu ceļu gājēji, kuri atrodas vienā ceļa posmā (arī vienādā apziņas un vibrāciju līmenī), vienādi tālu tikuši, lai redzētu kopainu līdzīgi, ar mērķi iedot pasaulei kaut ko, ko nevar viens. Pēc analoģijas, kad satiekas pie viena pārrunu galda augsti kvalificēti savas jomas profesionāļi (katrs no citas jomas), lai kopā atrastu vislabāko risinājumu visai sabiedrībai... Ja nav viens vibrāciju līmenis, tad parasti vai nu nav līdzvērtīga enerģiju apmaiņa (augstākā līmenī), vai ir strīds un kašķis (zemākā).

Komentētāji, jeb tie, kas mēģina tevi ievilkt diskusijās, ir dažādi. Ir tie, kas vēlās vienkārši izliet savu miskasti tavā laukā, tādejādi atbrīvojoties no savas tumsas, tad ir tādi, kam interesē tavs virziens, redzējums, bet viņi atrodas citā ceļa posmā. Viņi vēl neredz to, ko redzi tu. Viņi tev mēģina atvērt acis, izskaidrot savu redzējumu, uzvest uz pareizā ceļa un es varu tikai pabrīnīties par viņu pārliecību un vēlmi mani pārliecināt :) Es iekšēji smaidu, jo daudzos gadījumos ir tā, ka es labi atceros, ka n-gadus atpakaļ es domāju līdzīgi...  Nav jēgas mēģināt atbildēt un pārliecināt, jo visdrīzāk viņi to nepieņems un viņiem to nevajag, un arī viņi nonāks tajā vietā,  pietam uz ikviena no ceļiem, kur ieraudzīs, ka ir daudz ceļu, daudz staru, kas ved Gaismas virzienā. Un, katram gājējam ir sava taisnība, uz kuru viņam ir pilnīgas tiesības. Arī mani nevar pārliecināt par kaut ko, jo man ir ļoti stabils mans pašas redzējums, kurš pastāvīgi mainās augot manai apzinātībai, bet man pašai ir jāierauga, jāatklāj, jāpieredz...
Patiesībai mēs šajā dzīvē varam tikai pietuvoties, atklāsies tā visdrīzāk tikai Tajā Pusē.

Tādēļ jēgpilnas diskusijas ir iespējamas ar ļoti maz cilvēkiem. Jēgpilnas, es domāju tādas, kas bagātina abus. Kur nav vietas ego spēlītēm, kur tev nenorāda uz tavām nepilnībām vai nemēģina uztiept savu viedokli... Tā ir divu vai vairāku līdzīgi vibrējošo dvēseļu satikšanās, kas vienkārši dalās ar savu pieredzi, sajūtām, redzējumu... Pat, ja katra ir izvēlējusies šajā dzīvē citu ceļu. Šādas satikšanās ir retas, bet ļoti svētīgas...

Jā, protams, ir draugi un paziņas, ar kuriem pavadīt laiku, apmainīties enerģijām, kopā paceļot, atpūsties vai paveikt kaut ko... Bet, esot dažādos pasaules redzējuma līmeņos bieži ir grūti ar pieņemšanu. Šī tēma atkal nedaudz pacēlusies arī manā dzīvē. Kad šķiet, ka esmu samērā daudz sevī jau izstrādājusi lepnību un Ego programmas, atveras nākamais slānis. Tu pēkšņi sāc ieraudzīt savās draudzenēs (piemēram) aspektus, ko neesi agrāk redzējusi. Uzvedības modeļus, rīcību, enerģijas, kuras tu skaidri redzi, ka ir viņām traucējošas, destruktīvas. Tā gribās visu pateikt, ko esi ieraudzījusi, bet nesaki. Varbūt baidies, ka vairs nebūs tev draudzenes? It kā nē, jo neesi atkarīga no draudzeņu esamības vai neesamības... Baidies otram nodarīt sāpes? Jā, visdrīzāk. Jo pašai ir jūtīgs, ne līdz galam izdziedināts Ego... Bet, ir ļoti grūti to visu vērot, redzēt, kāpēc kāds nevar pašrealizēties, kāds atrast mīlestību, un klusēt. Parādās pat vēlme distancēties, jo grūti ir neteikt. Nav viegli pieņemt otra ceļu un izvēles bez vērtēšanas, bez nosacījumiem... Un nelīst, bez uzaicinājuma... :) Bet, tas ir izdarāms. 

Šis skatu punkts ir pašreizējais, kas ir nācis daudzu gadu rezultātā. Jā, kādreiz iesaistījos diskusijās, kādreiz bija vēlme pierādīt savu taisnību, kādreiz centos visiem mēģināt iestāstīt, cik skaists un foršs ir tieši mans ceļš. 
Ventam Sīlim bija interesants ieraksts nesen viņa joslā par Glābēja pozīciju. Varu teikt līdzīgi, kā anonīmo alkoholiķu sapulcēs: Labdien, esmu Glābējs. Jau pusgadu skaidrā..'':) Manam Glābējām, gan ir  nedaudz savādākas izpausmes, bet... :)

Pieņemšana ir atslēga ceļa turpinājumam. Tieši tāds nosaukums ir vienam pasenam manam rakstam tepat blogā. Pieņemšana. Mēģināšana kādam uzspiest savu viedokli ir Ego pozīcija. Dot padomus, mācīt tos, kas neiet ar tevi pa vienu ceļu, vispār ir sava veida '' невежество'', latviski tuvākais, bet ne pilnīgi precīzais vārds ir tumsonība. Diskusijas, kurās ir opozīcija, kur divi Ego ''mērās ar krāniņiem'', ir tikai enerģijas izsviešana. Tai nav pievienotās vērtības, tai nav pienesuma ne tev, ne citiem...  Tas ir iztērēts laiks un enerģija, ko varēji veltīt kam jēgpilnākam..

Mēs satiksim tos cilvēkus savā ceļā, ko mums ir jāsatiek. Kuri kāps mums uz varžacīm, kuri spoguļos, kuri spiedīs pa pogām. To mums Augšas saorganizēs, nešaubies ne mirkli! Tāpēc nav jēgas uzņemties Dieva lomu un speciāli līst, lēkt ar savu taisnību uz ecēšām, piešķirot sev nez kāda eksperta vai Guru uzplečus...

Jā, arī es esmu tikai ceļā, un daudz ko no tā, ko rakstu atgādinu arī pati sev. 
Galvenais mans jautājums katru vakaru, ko uzdodu sev ir: vai es jēgpilni nodzīvoju šo dienu? Pat, ja tieši šajā dienā, man neizdevās neko iedot pasaulei, vai es pati esmu kļuvusi par labāku sevis versiju? Ko es vēl varu darīt, lai es tāda kļūtu? Ko es darīšu rīt? Darīšu ar sevi? 
Katrā periodā cilājas kaut kādas noteiktas tēmas. Man pašlaik tās ir robežas un enerģiju apmaiņa. Ar tām tad arī dūšīgi strādāju.
Es saprotu, ka tikai attīrot katru dienu sevī kādu stūrīti, tikai un vienīgi tad, es tieku uz priekšu pa savu Ceļu, savu Staru. Nekādas zināšanas, informācija, ārēji panākumi to nenodrošina... Tikai un vienīgi darbs ar sevi...
Vienīgais, ko es varu dot citiem, tas ir sevi, -pastāstīt, padalīties, kā man pašai gāja (iet) ejot manu ceļu. Tas noder tiem, kam rezonē mans ceļš, bet to var nepieņemt tie, kas ir izvēlējušies citu...

Tas, ko es mēģināju pateikt video, ir tas, ka mēs vienmēr pievelkamies pie augstākām vibrācijām, tieši tāpat, kā mazas upītes satek lielākās, un dodas uz jūru... Mēs neiesim uz semināriem un nelasīsim tās grāmatas, kur mēs nevaram kaut ko iegūt, kuru autoram ir zemākas vibrācijas. Pie viņa ies citi, kas rezonēs. Rezonēs gan Meistari, gan attiecīgais Ceļš un Virziens. 
Tādēļ mēs neesam spējīgi vērtēt tos, kam ir augstākas vibrācijas. Mēs varam novērtēt tikai to, kas stāv aiz mums. Mūs velk pie tiem, kam vibrācijas ir augstākas, jo tas ved uz attīstību.

Jā, man varbūt gribētos (kaut gan diez vai) iedzert kafiju ar Juri Rubeni vai Dalailamu, bet es saprotu, kā pasaulē viss ir iekārtots. Es nerakstu viņiem  vēstules, mēģinot dabūt personīgu viedokli uz manu jautājumu un neuzprasos pie viņiem ciemos. Ja viņi būtu sociālajos tīklos, man nenāktu ne prātā komentēt vai izteikt savu viedokli, redzējumu, jo es saprotu, kur esmu es, bet kur ir viņi.
Tas ir viens, bet otrs ir tas, ka tam arī nav nekādas jēgas un nozīmes- ne man, ne viņiem. Esmu ārkārtīgi pateicīga, ka es varu lasīt viņu grāmatas, ieklausīties viņu redzējumā, paņemt to, kas der man, sajust viņu Gara lielumu...

Ja viņi iesaistīsies diskusijās ar tiem, kam ir zemākas vibrācijas regulāri, tad tas nevar neietekmēt arī viņus pašus... 
Mēs mijiedarbojamies enerģētiski ar katru, ar kuru nonākam kontaktā. Ja pārsvarā sanāk komunicēt ar tiem, kam vibrācijas zemākas, ir ļoti jāseko līdzi tam, lai būtu laiks atjaunoties, laiks dabā, pašam ar sevi, vai komunikācijai ar tiem, kas ir tev priekšā. 
Un, jo augstākas vibrācijas, jo vairāk būs tādu, kas pievilksies pie tevis, un, jo vairāk tev būs jādomā par savām robežām un to, lai tu sevi neizsmeltu. Lai spētu dot от избытка, а не от недостатка, spētu dot no tā, ka tev ir daudz (un vērtīga enerģija), nevis tādēļ, ka pieprasa, tādēļ, ka gaida, tādēļ, ka žēl, tādēļ, ka vēlies būt labs...
Tagad jau es zinu, ka daudzus Meistarus, kuri translē enerģijas no Augstākiem Spēkiem (Civilizācijām, Skolotāju Sistēmas) ierobežo vai pat nelaiž tikties ar cilvēkiem klātienē, jo tas atstāj iespaidu uz viņu laukiem (energētisko lauku). Vibrācijas krīt un tas, savukārt, ietekmē translējamo enerģiju kvalitāti. Daudzi pāriet uz formātu, kad dalās enerģijās, pieredzē vai nu onlainā vai caur grāmatām un blogiem, fiziski tiekoties arvien retāk. Tā esot šī laika, kad mostās tik daudz cilvēku un vibrāciju diapazons ir kļuvis tik milzīgs, raksturīga iezīme. Un, pāreja uz onlain vidi nav tikai tehnoloģijas laikmeta pazīme...

Kad mēs patiešām dziļi sevī pieņemam citu cilvēku izvēles, citu cilvēku ceļus, kad mēs pieņemam arī sevi un savas tiesības uz sev atbilstošāko pašizpausmi, tad paliek patiešām viegli dzīvot,- nevienam nav nekas jāpierāda, nav jāattaisnojas, nav jājūtas slikti, ka esi citur.  Ir viegli būt. Un viegli mīlēt pasauli.
Esam!

2019.g. 16.martā...
***

Paldies, ka esi un, ka lasi! Sirds Ceļa blogā jau 8-to gadu dalos savā redzējumā, izpratnē un sajūtās, kas mainās un paplašinās līdz ar mani. Es nevēlos nevienu pārliecināt par savu taisnību vai pievērst savai ticībai, -arī es reiz pasauli redzēju 3dimensionālu un plakanu, un neviens man nevarētu iestāstīt toreiz, ka, iespējams, tā ir apaļa.. :) Tāpēc, ja rezonē mans skatījums, dalos ar prieku! Ja nē, tad vienkārši ej garām un netērē savu laiku, lai pārliecinātu mani (komentāros un vēstulēs), ka zeme tomēr ir plakana :)  Sirds Ceļa blogs ir mana desmitā tiesa, 90% manas aktivātes norisinās Sirds Ceļa Klubiņā, bet pierakstīties ziņām no Sirds Ceļa Tu vari ŠEIT.
Esam!



2 komentāri:

Piezīme. Tikai šī emuāra dalībnieks var publicēt komentārus.