pirmdiena, 2017. gada 20. februāris

Vai kronis nespiež? Par Ego...

Tie, kas seko līdzi maniem ierakstiem, zina, ka šī man pašai ir centrālā tēma pašlaik. Gan tādēļ, ka

sajūtu savu Ego, kā milzīgu šķērsli Sirdij/Dvēselei, ceļā uz priekšu, transformācijas ceļā un vibrāciju
celšanai, gan arī tādēļ, ka tieši Ego ir iemesls, kādēļ tik daudz garīgie meklētāji netiek arā no apļa, pa
kuru iet- meditē, jogo, transformējās, strādā ar sevi, lasa, iet uz semināriem, utt... realitāte paliek tā pati.
Negribu teikt, ka procesi nenotiek un nav rezultātu. Tie ir. Es visvairāk tos redzu tieši emocionālā plāna dziedināšanas jomā, jo tas ir ''mans lauciņš'', tomēr es nevaru neredzēt to iestrēgšanu, kas notiek tik daudzos cilvēkos šajā laikā...
Ļoti daudz esmu vērojusi, domājusi, sarunājusies, lai mēģinātu atrast sakni, cēloni šai iestrēgšanai, tomēr problēma sevi ir pārādījusi kā daudz komplicētāku, nekā biju sākotnēji iedomājusies.
Esmu sākusi rakstīt, bet atzīšos, ka man nav ne jausmas, kur informatīvā plūsma mani aizvedīs, jo pagaidām nesaprotu, ar ko no tā visa, ko vēlos pateikt, sākt. Tomēr jūtu, ka ir jāraksta. Ka nav laika pārgremot to visu n-reizes, slīpēt un sistematizēt... Kaut brīžiem šķiet, ka pietrūkst vārdu, vai pietrūkst spēju izteikt to, ko sajūtu, pateikt tādā veidā, lai sadzirdētu tieši to, kas man sakāms. Šādas tēmas cilājot, tieši Ego ir tas, kas reaģē visasāk, jo taču viņa pozīcijas tiek apdraudētas :)

Sākšu ar to, ka pirmais, ko ļoti skaidri nodefinēju kā galveno šķērsli, ir apziņas rāmji. Nespēja redzēt plašāk, dzīvošana pēc klišejām, pieņēmumiem, sabiedrības uzstādījumiem. Absolūtā vairākuma ejošo (un rakstu es tiem, kas ir izvēlējušies mosties un iet savu Sirds Ceļu) šķērslis ir nespēja pārcelt savu domāšanu/apzināšanos uz 4D, uz sirds/Dvēseles līmeni. Viņi var būt ļoti zinoši, daudz lasījuši un labi informēti par to, kā vajadzētu, kas jādara, kas jāpraktizē, bet tas viss ir palicis tikai prāta konstrukciju un viedokļa izskatā. Reālā pārslēgšanās un ''programmu maiņa apziņās'' nav notikusi. Mēs turpinām dzīvot to pašu dzīvīti...
Pēc grāmatu iznākšanas trakums ir norimis un es esmu atsākusi individuālās konsultācijas. Ilgi tam  iekšēji pretojos, jo negribējās. Tad sāku domāt, kādēļ man tik ļoti negribās. Izrādījās, ka īstenībā es to vēlos, tikai nevēlos konsultēt par tām lietām, problēmām, par ko agrāk. Un par ko lielākā daļa jautā arī patlaban. Darbs, attiecības, nauda. Sapratu, ka es vēlos palīdzēt un atbalstīt tos, kas vēlas sajust sevi, sadzirdēt savu sirdsbalsi, saprast pareizo ceļa virzienu. Tos, kas ir uz tā paša ceļa, uz kura atrodos pati. Ka mani neinteresē sadzīviskās problēmas un attiecību peripētijas. Jā, es saprotu šos cilvēkus, pati esmu bijusi tajā fāzē, bet šobrīd tas vairs man nav interesanti pašai. Un, diemžēl, bieži es tam neredzu jēgu. Jo izmaiņas nenotiek. Bet tad, ja pie manis atnāk, kaut arī neko īpaši nezinošs un tikai ceļa pašā sākumā esošs, toties aizrautīgs un atvērts, gatavs mainīties un darīt cilvēks, mani tas ļoti iepriecina un mūsu kopdarbs ir svētīgs. Tajā ir gandarījums.
Piemēra pēc varu pieminēt kādu sievieti, kas vēlējās pieteikties uz konsultāciju. Es viņai vairākas reizes pārjautāju, vai ir gatava runāt Dvēseles ceļa, nevis cilvēciskajās kategorijās, uz ko viņa atbildēja, ka ir gatava. Kad es piedāvāju laikus konsultācijai, tad neviens nederēja. Viņa atbildēja, ka tiek tikai pirmdienās. Es piedāvāju vairākas pirmdienas, tad viņa arī nevarēja. Ar skumjām secināju, ka, ja cilvēks ir tik nebrīvs, ja nespēj savām Dvēseles vajadzībām izkārtot divas stundas pusotra mēneša ietvaros, vai no mana teiktā viņai būs kāds labums, jēga?  Un šī nebrīve tak nav fizisks ieslodzījums! Tā ir galvā, prātā. Tā ir prāta programma, ka darbu kavēt nedrīkst. Tikai nāve vai smaga slimība ir par iemeslu nodot savu darba devēju un Sistēmu... :(

Tātad apziņas rāmji... bet, kas tos rada? Audzināšana, vecāki, sabiedrība? Kas tos rāmjus uztur, neļaujot no tiem atbrīvoties pat tad, kad pats sāc saprast, ka tie rāmji traucē? Ko atbild cilvēki? Bailes. Atbild, ka ir bailes? No kurienes tās rodās? Kas ir tas, kas mūsos baidās?
Kas ir tas, kas strīdās, oponē, apvainojās, mudina palikt pie status quo?

Ego. Ego, ko lielākā daļa no mums nemaz nepazīst, neatpazīst un neatzīst :)

Mjā...Un tad es iedomājos, ka visus šos gadus un it īpaši pēdējo cītīgi strādājusi ar savējo Ego (bet vēl ļoti daudz darāmā), bet iecietīgi un pieņemoši raudzījusies uz citu Ego. Redzot, dažreiz spoguļošanas rezultātā  iekšēji reaģējot, tomēr izlikos to neredzam citos, vicinot pieņemšanas karogu :). Izlikos neredzam, jo garīgai personai taču ir jāstāv tam pāri! :D Ha! Tomēr pēdējā gada laikā sveši Ego man burtiski dzēla acīs, es tos redzēju, sajutu, bet dažreiz arī mans Ego spēcīgi reaģēja uz citiem ego, liekot visu laiku rakāties sevī, meklējot spoguļus- apgrieztos un tiešos... :)

Biju jau vairākas reizes rakstījusi par Ego savaldīšanas praksēm, par meditācijām, lūgšanām un citiem veidiem. Kā arī dalījusies ar savu pieredzi, taču biju saņēmusi ļoti dažādu reakciju, arī negatīvu un noliedzošu.
Tikko kā sāku cilāt lepnības/ Ego tēmu, tā lasošo cilvēku Ego sāk reaģēt, jūt apdraudējumu, protestē :)
Tomēr, kādā no iepriekšējiem rakstiem, es pieminēju, ka varbūt derētu uztaisīt eksperimentālo grupu Ego praksēm, un bija cilvēki, kas saprata, ka tieši tas viņiem ir vajadzīgs. Bija tādi, kas tikai sajuta. Lai nu kā, bet pieteicās 28 cilvēki, kas man šķita daudz, jo biju domājusi, ka būs kādi 8-10...
Atradu datumus savā kalendārā un izrādījās, ka man ir tikai 2,5 nedēļas, lai sagatavotos šīm praksēm. Es to darīju katru dienu. Lasīju dažādas pieredzes, praktizēju attiecīgās lūgšanas, mantras, meditācijas. Sākas pašas procesi, ka izcēla tādu mana Ego aspektu, ko pat nebiju sevī pamanījusi. Jo  it kā rūpīgi sekoju līdzi. Pat esmu pieteikusi Inesītei un Sarmītei, ja ierauga, ka sāku ar degunu mākoņus stumt, lai uzreiz saka! Īstenībā pamanījusi es biju, bet nebiju fiksējusi to kā Ego, jo Ego slēpjas visneiedomājākamajos veidos.
Es gatavojos, bet vēl tajā pašā dienā nebiju par sevi droša- šaubījos un baidījos. Tomēr zinu, ka tādos gadījumos, vienīgais ceļš ir paļaušanās uz Augstākiem Spēkiem. Un tad arī notika!

1. Atpazīšana un Atzīšana

Zināju, ka vienu no manām problēmām arī attiecību sfērā ir necieņa pret vīriešiem. Mana māte necienīja manu tēvu, neko labu es bērnībā par viņu nedzirdēju. Izaugu, necienot savu tēvu, jo arī, protams, nesaskatīju viņa darbos neko tādu, par ko varētu cienīt. Augu apziņā un sapratu, ka man ļoti jāstrādā ar šo jomu. Dzimtas meditācijas, tēva pieņemšana, savas Dvēseles izvēles pieņemšana darīja savu un sirdī ielija labas sajūtas attiecībā pret tēvu. Diemžēl, tas notika pēc viņa nāves. Tomēr ieliktā necieņas programma ar to likvidēta nebija. Es atzinu, šajā ar sevi strādāšanas procesā, ka es vīriešus uzskatu par vājākiem un dumjākiem par sevi. 

Tas arī bija pirmais solis dziedināšanās ceļā. Atzīšana, ka tevī kaut kas tāds pastāv. Pamanīšana, atpazīšana, atzīšana. Man ļoti palīdz Ego dienasgrāmatas rakstīšana, ko tagad jau nedēļu pēc šīm praksēm rakstu. Piefiksēju katru momentu, kurā Ego izlien un nāk ļoti interesanti secinājumi...pat atklāsmes. Apzinātība sava ''kroņa'' ieraudzīšanā :)

Prakšu sākuma aplī, kad padalījos ar šo savu Ego aspektu, tad daudzi nobrīnijās, jo viņiem šķita, ka manu Ego vispār neredz. Tajā, kas attiecas uz nodarbībām, semināriem- tur mana Ego ir maz, jo tā nu ir joma, kuru visvairāk pieskatu šajā aspektā. Un man patiešām ir dziļa pārliecība, ka es esmu vienkārši tāda kā vecākā māsa:). Ka nekādā ziņā neatrodamies dažādās vietās vai frontēs. Esam vienā pusē. Tomēr ir citi mani personīgie aspekti, kur man vēl krietni jāstrādā...

2. Savas Tumsas puses pieņemšana, nožēla, pazemība

Mēs varam pieņemt tikai to, ko sevī ieraugam. Vai varam izvēlēties neredzēt. Katram savs un savā laikā. Visvairāk emociju, kaislību (un Ego sašutuma) bija visā, kas saistīts ar pazemību un savas lepnības salaušanu, ar nožēlošanu...
Praksēm es piedāvāju gan budistu lūgšanas un prakses, gan, mums saprotamākās, kristiešu... Kas te bija par ņemšanos! Kad, ja sākumā pateicu, ka būs jāatzīst (jāizsūdz) un jānožēlo tas, ko sastrādājis (domājis, darījis) tavs Ego (tikai tie ir grēki), atbira 8 cilvēki, kas bija sākotnēji pieteikušies! Varētu padomāt, ka garīgajai tradīcijai ir nozīme. Lūgšana ir lūgšana. Galvenais ir, lai tā nāk no sirds dziļumiem.

''Grēksūdze'', jeb savas rīcības atzīšana mums notika pāros.  Es atzīstu, ka pār manu būtību valdīja Ego un es to nožēloju..
Šī nožēlošana bija pati varenākā pieredze visā divu dienu procesā...

Iedomājies, ka mūsos ir trīs Es (īstenībā tādas subpersonības var būt daudz vairāk),-  Dvēseles Es un divi Personības Es. Viens nosacīti labais (personības nosacīti pozitīvās šķautnes), otrs sliktais Ego, jeb Ego un Super Ego (Viltus Ego). 

Absolūtā vairākuma cilvēku dzīves vada šis Viltus Ego, kas veidojies no agras bērnības, ierobežojumu un emocionālo pārdzīvojumu rezultātā. Tas diriģē parādi.

Visu šo prakšu mērķis ir sakārtot pašiem savu iekšiņu. Salikt savus Es pareizā hierarhiskā kārtībā, kur galvenā loma tiek atvēlēta dievišķajai mūsu izpausmei- Dvēseles Es, mīlestībai, visu pieņemšanai (arī dažādu reliģisku izpausmju, tautību utt.)
Lepnums atšķiras no lepnības tāpat kā patriotisms no nacisma. Patriots mīl un ciena savu valsti, bet arī mīl un ciena citas tautas un valstis, un arīdzan to robežas. Viņš neiebruks citās valstīs, bet, ja nepieciešams, sargās savas robežas. Turpretim nacists, slavinot savu tautu un nāciju, vēlas pierādīt savu pārākumu pār citiem, un pēc tam iznīcināt visus, kuri nav vienisprātis. /T.Kiseļeva/ P.s. Noteikti izlasi šo rakstu!

Un, ja līdz Ego praksēm, jeb savas lepnības salaušanas praksēm, es vēl savā pratā ik palaikam, mēģināju izlocīties, atrast kaut ko piemērotāku šim laikam, tad tagad varu pateikt īsi:

Nav spēcīgāka instrumenta cīņai ar savu lepnību, kā NOŽĒLA UN PAZEMĪBA! UN LŪGŠANA.

Tas ir vienīgais veids, kā Viltus Ego nolikt to tam paredzētā vietā.  Tev nav jāpazemojas kāda priekšā vai jājūtas vainīgam!Tā ir ļoti primitīva izpratne par šo jautājumu. Tev ir jālūdz piedošana savai Dvēselei. Tev savai Dvēselei ir jāatzīst, ka Tu biji lepns un iedomīgs, iedomājoties, ka Ego ir galvenais un nosaka visu! Lai notiek Tavs prāts! Lai notiek, Tavs, Dievs, prāts! Lai notiek, Tavs, Dvēseles prāts!

Katru reizi, kad Tu esi gājis sava Ego (Prāta, baiļu) ceļu, Tu esi gājis pret savu Dvēseli! Katru brīdi Tu esi darījis tai pāri, nedzirdot, nesaklausot, neļaujoties, neuzticoties... Tev ir nopietns iemesls nokrist ceļos un dziļā pazemībā lūgt piedošanu. Nožēlot un apņemties tālāk iet apzinātāku ceļu...

Budistiem nožēla bija galvenā prakse, kā atbrīvoties no karmas, ciešanām un pārdzīvojumiem. Katru dienu praktizēt pazemību, lai Ego vienmēr atrastos tu, kur tam vieta....





Visas mūsu ciešanas, viss negatīvais mūsu dzīvē aizķeras aiz lepnības, kas mūsos...

3. Piedošana un dziedināšana

Tikai tad, kad ir izieti iepriekšēji posmi, mēs nonākam pie piedošanas. Tikai pēc grēku nožēlošanas mācītājs uzliek rokas un ''atlaiž''grēkus. Es runāju par augstāko šīs prakses izpratni. Īstenībā tam ir jānotiek iekšienē. Paša Dvēselei ir jābūt tai, kas pieņem šo nožēlu un Ego pabīdīšanos sāņus. Tikai tad var sekot piedošana sev un citiem. 
Es gadiem strādāju ar šo trešo etapu- piedošanu un dziedināšanu... bet, kur bija iepriekšējie? 

Interesanti, ka no 20 cilvēku grupas, varēja redzēt, ka pāris nebija gatavi šai praksei, vēl daži bija atbraukuši sajūtas vadīti, pirmajā dienā pat nesaprata, kur ir viņu Ego. Līdz ieraudzīja to visā savā krāsņumā! Tas var būt ļoti nepatīkami un pat šokējoši!

Ar katru dienu vairāk saprotu, ka tieši šīs prakses ir vajadzīgas visvairāk. Visvairāk no visa, ko es redzu piedāvājumā Latvijā. Bet, cik cilvēki to apzinās? Cik saprot? Un no tiem, kas saprot un apzinās, cik ir gatavi darīt?

Kā jau teicu, man tas dāvāja milzīgu atbrīvošanos! Milzīgu brīvības sajūtu...
Es gatavojos praksēm un zināju, ka man pirmajai būs jābūt patiesai, jāatzīst sava lepnība un jāmetās ceļos nožēlā... 
Zini, kāda ir lielākā vērtība, ko ieguvu, visu to neskaitāmo bagātību klāstā, kas nāca bonusā? Tā ir mana brīvība būs pašai. Vēl lielākā mērā. Es spēju atzīt un parādīt sava Ego izpausmes, - tas ļauj atvērties būt patiesam un pašam, noņemt maskas... Un nebaidīties no pasaules.

Bez maskām ir tik viegli elpot!

Mums nav jābūt perfektiem (jo, kas gan tos standartus ir izdomājis un ar kādām tiesībām!). Mums ir jābūt pašiem. Pašiem Dvēseles izpaušanas nozīmē.

Jā, kā jau teicu, šodien man ir sajūta, ka beidzot esmu dabūjusi ''zelta atslēdziņu''savam ceļam! Atslēdziņu, kura nav balstīta teorijās, bet kura slēdz tās durvis, kas man vēl bija slēgtas manā Sirds ceļā...
Pievienoju pāris atsauksmes un ceru, ka būs no mūsu grupas vēl, lai iedvesmotu pēc iespējas vairākus cilvēkus saņemties un ieskatīties savā tumsas pusē... :) Un ar Mīlestību to sakārtot!


''Manas pašapmierinātības, pašpārliecinātības, pārākuma bruņas ir atvērušās un kārtu pa kārtai tās sāku vilkt nost. Sapratu, ka mans nodzīvotais laiks manā izpratnē ir bijis pašsaprotams, ka pasaule grozās ap mani, ka viss , kas notiek ir manis radīts, ka vienīgā zinu, kā ir pareizi, ka nav vajadzības pielikt liekas pūles, lai spētu izkustināt akmeņus, kas sakrituši manā ceļā. Vienkāršāk ir tos apraudāt un žēloties to priekšā, maldinot sevi, ka reiz, kas mainīsies.
Vakar es sapratu, ka tā turpinot, es izaicinu dzīvi, ka tā turpinot, es varēju zaudēt tos dimantus, kas bija nepamanīti, noputējuši, gulējuši zem šiem akmeņiem. Es bieži sev biju uzdevusi jautājumu, kur ņemt spēku, lai es varētu izmainīt dzīves plūdumu, ievirzīt to gultnē, kurā visi jūtamies labi.
Man nenāca atbilde. Bet vakar es to saņēmu. Es vakar sajutu, ka lūgšana ir ļoti spēcīgs instruments, kas var palīdzēt rast spēku. Lūgšanā var izteikt visus nodomus, visas vēlmes, kuras vēlies stiprināt. Ir sajūta, ka tiec uzklausīts un vadīts.
Šķiet, ka tu man iedevi pareizo atslēdziņu.''M
''Vēlos vēlreiz no sirds pateikties par brīnumaino pieredzi brīvdienās.
Ir tiiiik labi. Sajūta tāda, ka iepriekš būtu nesusi sev līdz lielu smagumu (to lielo kroni ar daudziem spodrināmiem dārgakmenīšiem), bet tagad brīvības sajūta. Iepriekš bieži jutu, ka kkas manī ir tāds, kas man nepatīk, šķita, ka tās ir kkādas apslēptas negatīvas emocijas.. bet nekādi nevarēju tām piekļūt. Izrādās tur slēpās TĀDS ego..
Vēl svētdien mājupceļā piefiksēju, ka kkāda mana daļiņa ego bija tā kā apvainojusies, ka es šo tā esmu atklājusi.
Pirmdien bija sajūta, ka beidzot apzinos tāds dziļās saknes, saprotu arī, ka tur apakšā ir ievainots iekšējais bērns un tad nu viņš visādos veidos mēģina aizstāvēties. Ar iejūtību un mīlestību pret to visu. :)
Esot cilvēkos, veikalā bija tik jauka pieņemoša sajūta, tāda skaista gandrīz taustāma apziņa, ka apkārt esošie cilvēki ir Dvēselītes, tādas jaukas, mīļas Dvēselītes, iepriekš kkā tik dziļi to neizjutu, vairāk ar prātu zināju.
Parasti ļoti dusmojos uz tiem šoferīšiem, kas, nerādot pagriezienu, pārkārtojas manā joslā priekšā man. Bet pirmdien noreaģēju pavisam pretēji - ar pieņemšanu, smaidu un pateicību, ka redzu izmaiņas. :)
Esmu apņēmusies turpināt iekļaut lūgšanas savā ikdienā, tik svētīgi. Tik ļoti vairo paļaušanos uz Dievu. Kas to būtu domājis, iepriekš mana garīgā lepnība tik nicīgi uz to visu skatījās, domāju, ka kkādas muļķības. Tagad tāda brīvības sajūta, ka nevelkas līdzi visas tās noliedzošās domas pret reliģiju.
Visā visumā, ir tāda sajūta, ka būtu sākusies jauna nodaļa manā dzīvē. Jau kādu laiku šķiet, ka daudz kas no vecā mani atstāj, gan garīgi, gan fiziski, un prāts ir bailīgs, sakot, ka nekas man nepaliks, kas tad es būšu, ka man nekā no tā vecā vairs nebūs. Bet sirdī es jūtu un zinu, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek, ka tā vietā pie manis nāk kkas jauns un ar prātu neaptverams. Klausīšos sajūtās un redzēs, kur šis aizraujošais ceļš vedīs. :)) A.''

''Pirms vēl ko rakstu, vēlos Tev atkārtoti sūtīt savas pateicības gaismu! Pat neizsakāmu, neizmērāmu pateicību par visu ko ļāvi caur sevi laist Ego praksēs. Piedzīvotais viennozīmīgi pārspēja mana mīļā prāta robežas...

Ilgi nespēju saprast, kas īsti ar mani šajās divās dienās notika...vēljoprojām nesaprotu...un esmu palaidusi šo vēlmi - ar prātu sakārtot un iztulkot piedzīvoto... Runājot par brīdi, kad mans "Jumts" tika atrauts.... grūti...., bet saprotu, ka Ego mani līdz pēdējam brīdim centās atrunāt no iešanas priekšā, no absolūti tīras piedošanas, pazemības...un...pēctam pārdabiskas svētlaimes sajūtas. Tajā brīdī Ego solījās šo procesiju veikt "tā pa smuko"- mājās, vientulībā un bla..bla..bla. Jau pēcprakšu otrajaa dienā sapratu, ka mājās to šajā dzīvē nebūtu izdarījusi....

Pēc šīm divām dienām, - tā vien šķiet, ka esmu uzkāpusi uz citāda seguma ceļu...tas nav vairs grubuļains, tas vairs netraumē mani, tas ir daudz plūstošāks un rāmāks....nedaudz biedējoši, jo šķiet, ka līdz šim darītās prakses kliedz pēc pavisam citām pieejām......kaut kas virzās pavisam savādāk.......



Šodienas sajūta- Liels, indīgs, sulojošs latvānis no manis ar pamatīgu spēku tika izrauts........neziņa....radusies brīva, patīkama vieta kam jaunam....tagad mans darbs.....radīt ko pasakainu tā vietā. Ticēt, ka šis pāraugušais augs nav atstājis manī pārlieku daudz savu sēklu, ticēt savai dvēselītei arī tad, kad atkal aci pret aci būs jāsastopas ar savu Ego......... Ar mīļumu, gaismu un iekšēju degsmi pateicībā Dieviņam, Tev un visiem, kas sāk mosties....-A''

''Liels paldies par EGO prakšu dienām. Sajūtas, ko piedzīvoju tajā nedēļas nogalē ir salīdzināmas ar sprādzienu iekšiņās! No vienas puses bija grūti, bet tajā pat laikā arī vienkārši un atvieglojoši. Un tas ieguvums ir tik pamatīgs.Braucot mājās galva vārījās, nāca gan domas, gan atklāsmes.Pirmo dāvanu pēc EGO dienām piedzīvoju jau drīz pēc izbraukšanas no Vidzemes retrītu centra, nelielu gabaliņu pirms Bānūžu Svētavota. Man vienā brīdī galvā skanēja skaidra un relatīvi skaļa doma – „jābrauc lēnāk, citādi es baigi ieberzīšos”. Paklausīju. Un uzbraucot kalniņā redzu, ka pāri ceļam cienīgi aizļēpo skaists alnis : )
Nu jā, viena no manām lielām problēmām ir tā, ka man ļoti grūti ir būt kontaktā ar sevi (par dvēseles sajušanu nemaz nerunājot). EGO prakses ir devušas uzlabojumu tieši šim – sevis sajušanai. Tā it kā gabals ar iekšējo sienu būtu noārdījies. Darāmā šajā jomā vēl ļoti daudz, bet arī neliels progress silda manu sirdi : ) Lai šo stīgu sevī uzturētu, prātā mēģinu atcerēties un atkārtot Rīza lūgšanu, ko lasīji mums svētdien. Tā lūgšana bija ļoti PRIEKŠ manis. Paldies, ka Tu zināji! : )
Nākamajā nedēļā pēc EGO dienām sāku pamanīt ego ne tikai sevī, bet acīs krita arī citu cilvēku ego. HAHAHA! Tā arī par sevi pasmējos, gan ar ironiju, gan kā par mācībstundu. Bet pēc kāda laika atskārtu, ka te ir cits aspekts. Saredzot citu cilvēku ego, man šie cilvēki sāk likties tuvāki, saprotamāki, pieņemamāki... Es saprotu, ka tas, kas plosās, ir tikai viņu Ego, tie nav viņi paši. Es arī jūtu līdzi, jo zinu, cik tas ir mokoši, ka tas ego plosās... jo visvairāk ego plosa pašu, ne tik daudz tos citus.... Pilnīgi negaidīti, bet caur ego atpazīšanu citos, atnākusi arī zināma pieņemšana...
Tomēr ikdienā turpināt iesākto darbu ar savu ego ir ļoooti grūti : ( No rītiem skaitu lūgšanu. Ja nesanāk laika lasīt no lapiņas, tad atkārtoju no galvas, cik atceros... Man arī bija doma, ka vakarā jāpieraksta, kā ego pa dienu ir sevi parādījis, citādāk var arī nepamanīt. Tāpēc liels paldies Tev, ka publicēji savu ego dienasgrāmatu! Lieliski!
Kā arī – LIELS PALDIES TEV, ka parādīji ticības gaišumu un dziļumu! Man ilgus gadus ir bijusi noraidoša attieksme pret reliģijām; un ir cilvēki un kustības, kas turpina manam ego parādīt, cik visas reliģiju lietas ir „dubļiem klātas”. Bet Tu pa pilienam esi piepilinājusi un parādījusi (ne tikai EGO dienās, bet sākot jau ar grāmatām un vebināriem), ka aiz tās virskārtas ir dziļums, gaišums, tur ir vērtīgas lietas. Savā iztēlē es to redzu kā tiltu – no manis, pāri tai virskārtai, uz gaišo, dziļo pusi. Paldies par šo tiltu! Arī tā ir artava uz brīvību un vieglumu.''G.
 


''Beidzot arī es esmu saņēmusies uzrakstīt par savām domām , pārdomām un sajūtām pēc Ego prakses. Nu, jau ir pagājušas jau gandrīz 2 nedēļas. Sajūtas patiešām ir fantastiskas, vispār vārdiem tas nav aprakstāms.
Sākšu jau ar to, ka es jau braucot saparatu un apzinājos cik liels un varens ir mans Ego, un jau kādu laiku jutu kā man spiež mans "kronis", un ka tas mani pārāk kontrolē. Brīžiem pat šķita , ka pašai, manai dvēselei nav vietas, tā nespēj izpausties. Šī prakse bija tieši tas , kas man bija nepieciešams, es to izjutu pilnībā. Es tik sen nebiju jutusies kaut kam tik gatav, tik sen nebiju bijusi tik atklāta un patiesa. Sarunas , kas man bija ar manu pārrunu partneri mācija tik daudz, un es sapartu, ka pasaulē ir tik daudz dažādu cilvēku, man nav jāvērtē neviens pirms es nedzirdu cilvēka stāstu. Es sapratu, ka manas kļūdas , kas bijušas ir bijušas, jā- tās ir manas un es tās pieņemu. Patiešām pieņemu un nenosodu sevi, jo Visums , Dievs mani tik ļoti mīl. Ka īstenībā, ne es viena ar tādām pagātnes pēdām. Arī šobrīd mācos nevērtēt cilvēkus ,vienkārši pieņemt kādi ir, tādā veidā man pašai kļūst vieglāk pieņemt pašai sevi. Un pieņemot apkārtējos cilvēkus , sajūta , ka pasaule kļūst daudz labāka un gaišāka. Darbā kolēģi tik mierīgi , klienti pavisam savādāki. Vairs neviens neko nebļauj ,bet , ja arī bļauj - runājot ar mani pēc laika kļūst mierīgi. Patiešām brīžiem paliek tik smieklīgi, cik viss ir vienkārši, kad nestreso, neiespringst. Ļaujas.
No visām lūgšanām ko tu mums sūtiji man ir viena mīļākā , ko jau gandrīz no galvas zinu. Tā ir rīta lūgšana, tos es skaitu katru rītu, kā arī pāris rindkopas skaitu , kad kaut kas sāk satraukt mani . Un tad iestājas miers. Bet pēdējās dienās, man ir tāda sajūta, ka viss ir tik labi. Tik mierīgi, ka es esmu laime, es esmu mīlestība , es esmu gaisma. Un es spēju dalīties, bet nevienam neuzbāžoties. Un vairs es necenšos pasauli glābt, kā man iepriekš bija sindroms. Visiem viss jāpalīdz , jāizdara, jābūt labai , pareizai , perfektai utt. Tagad es ļauju būt pašai, es esmu , un dalos ar sevi. Un šādi dzīvojot es sajūtu un redzu, kā tas nāk atpakaļ. Neko nenoviena nepieprasot, bet daloties, tu saņem tik daudz atpakaļ. Man patīk šīs vieglās laimes , miera un harmonijas sajūtas, kas šobrīd ir manī. Milzīgs paldies Tev , ka iedrošināji man tā atklāties. Paldies tev , ka esi .
Tādas ir manas kopējās sajūtas , pārdomas pēc Ego prakses. Mana Dvēsele jūtas brīvāka, tā spēj elpot. Protams, ka ir Ego , bet runa jau ir par to , kurš ir saimnieks. Es izvēlos Dvēseli.''V.


Pievienoju arī manu Ego dienasgrāmatu - tas nedēļas laikā sastrādātais! :D
Ja kāds ir drosmīgs pievienoties, tad liksim šādus ierakstus zem heštaga #manaegodienasgramata FB Sirds Ceļa Skolas lapā! Ļoti terapeitiski! Vai būs kāds, kas uzdrošināsies? :) Mēs parējie labvēlīgi priecāsimies par Tavu ''kroni''!

Epizode Nr 1.

Esmu ievērojusi, ka mans Ego īpaši reaģē un visā krāšņumā piepūšās gadījumos, kad Es vēlos dot no sirds, bet saņemu pretī dažādas Ego izpausmes:
... Lasu pieteikumus vasaras domubiedru pasākumiem, kuras vēlos organizēt bezmaksas, piedāvājot vietu, telpas un radošu konceptu tam visam. Lasu pieteikumus. Vienīgais nosacījums, ka visi ir atvērti dalīšanās procesam- dot un saņemt, nevis tikai saņemt.  Absolūtais vairākums apraksta fantastiskas lietas, zināšanas un prakses, ar kurām gatavs dalīties. Bet daži raksta aptuveni tā: ''braucu relaksēties'', ''esmu sevi izsmēlusi, gribu atpūsties'', utml. Mans Ego izslejas nosodījumā: ''Atpūsties un relaksēties uz citu enerģētiskā rēķina, vari uz sava balkona, mums te ir apmaiņa!'':)

Epizode Nr2.
Esmu sarakstījusi lielāko daļu meditāciju bērnu meditāciju grāmatai. Ienāca prātā ideja, ka vēlētos tās piedāvāt vecākiem, kam vēl ir mazi bērni uz izmēģināšanu. Iedomājos vienu jauku privātskolu, kuras vecāki šķita piemēroti un atbalstoši šādam projektam. Ierosinot to skolas vadītājai, saņēmu atpakaļ atbildi, ka ideja ir laba un atbalstāma, bet man esot jāierodās personīgi un jāprezentē tā vecākiem! Mans Ego uzsprāga gaisā! Es esmu gatava dot un dalīties, bet grib vēl papildus manu vakaru un personīgu vizīti!?! :D

Epizode Nr3.

Atkal mans Ego, kas ir uzpūties no lielā pieprasījuma. Raksta no kāda portāla un piedāvā datumu, kad man būtu jāierodās un jānolasa lekcija 50 cilvēkiem kaut kādā viņu rīkotā pasākumā. Viņi cer, ka es to darīšu par brīvu, - viņi, savukārt, izvietošot reklāmu par mani savā portālā... Manam Ego pietrūka vārdu- pie pieraksta gadu uz priekšu, viņi vēlās personīgu uzstāšanos korporatīvā... Pieprasījuma kronis sāk spiest uz sirdi... :D

Epizode Nr.4


Liepāja. Izbraucu no benzīntanka, bet ceļam priekšā nostājusies mašīna, kas stāv rindā uz riepu pumpēšanu. Teorētiski ir vieta, lai es izlīkumotu un apbrauktu, bet demonstratīvi stāvu, līdz Krista blakus atgādina: ''kronītis, mammu, kronītis... :)''un es pasmaidu un mierīgi apbraucu to mašīnu... Cik bērnišķīgi! :D


Nu, tā- šodien beigšu, bet vēl šo tēmu turpināšu, jo vēlos padalīties ar tiem brīnumiem, kas notiek, kad Tu sāc izmēzt ceļu savai Dvēselei :)  Vēl ir daudz darāmā un tas būs jādara katru dienu vēl ilgi, tomēr ir labi, ka zini, kās ir jādara. Un kā. Lai Top!

Inta ( bez maskām)
2017.gada, februāris


3 komentāri:

  1. Paldies par rakstu, Inta! Saka, ka brīdī, kad šķiet, - esmu sasniedzis pilnību, runā lepnums. Man ir radies iespaids, ka cilvēks nekad nebūs līdz galam gatavs, lai nekad nekļūtu lepns un nepazustu. Kad viena joma sakārtojas, otrā sākas būvdarbi. Vēl esmu ievērojusi, ka cilvēks dabīgi vēlas dot..atnāk atklāsme un gribas dot, dot , dot..bet arī atklāsme ir dāvana, un to nevar grafikā ievietot. Kad es gleznoju, es zinu, ka tagad man jāpieiet, tur man jāpieliek krāsas zibsnis, un tagad ota jānoliek, un tas var būt nedēļu garš notikums, tik pat labi var paiet mēneši. Prasmes nes līdzi atbildību..jo īpaši ja ir atpazīstamība. Es jūtos brīvi, kamēr man nespiež ziedēt, kad nav pienācis laiks.
    Mēs varam ielīst alā un meditēt katru dienu, bet tāpat attapsimies lielākā vai mazākā būvlaukumā..jo cilvēks nekad nav pabeigts. Ir normāli just. Un katrs rīts, vai tas ir saules pieliets, lietains vai sāļš no jūras gaisa, ir iespēja tik pat labi sagrēkot, kā nožēlot grēkus.
    Turpinājumā rindas,kuras ierakstījās manā kladīte kad bija viduslaiki - pusaudžu vecums..:) šķita īsti vietā par cilvēku..un to, kā tas ir..būt cilvēkam..
    "Uzceļ sev pasauli, sagāž, ārda,
    Nojauc un atkal no jauna ceļ."

    Ir tādi cilvēki – sirds ļoti dziļi.
    Liekas, ka sirds viņiem nemaz nav.
    Vai viņi ļauni? Vai viņi mīļi?
    Kad viņi smejas? Un kad viņi raud?

    Tev likās – vētrām tu pasauli sedzi.
    Žilbinošs prieks un līdz sāpēm ass!
    Aiziet un pāriet, un vēlāk tik redzi –
    Tas jau vēl nebija it nekas.

    Ir tādi cilvēki – sirds ļoti dziļi.
    Liekas, nekā viņi neapjauš,
    Bet pašā dziļumā mīlestība
    Nobrāztām rokām akmeņus lauž.

    Nobrāztām rokām, bez viena vārda
    Akmeņus salauž un akmeņus šķeļ.
    Uzceļ sev pasauli, sagāž, ārda,
    Nojauc un atkal no jauna ceļ.

    Kur ir tavs “mīlu”, un kur ir tavs “gribu”?
    Kur it tavs koks, un kur ir tavs zars?
    Kur ir tavs ceļš uz bezgalību?
    Kur ir tavs arkls, kas tevi ars?

    Kas tev ir draugi, un kas tev ir mīļi?
    Tu jau nemaz pats to neapjaud.
    Ir tādi cilvēki – sirds dziļi, dziļi
    Smejas par tevi
    Un par tevi raud.
    (Imants Ziedonis)

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Liels paldies par tik dziļu atsauksmi... :)

      Dzēst
  2. "... tomēr es nevaru neredzēt to iestrēgšanu, kas notiek tik daudzos cilvēkos šajā laikā..." Viens ir tas, ka Jūs redzat, bet kas cits- vai redzat to ar iekšēju mieru un pieņemšanu.Katram cilvēkam ir savs temps un laiks, kad viņš procesiem ir iekšēji gatavs. Tā lielākā māksla droši vien ir izdarīt visu, ko varējāt un spēt atlaist... Kas gan mēs esam, lai no malas spriestu, cik daudz un kam ir citu dzīvēs jānotiek? Paldies par spēcīgo rakstu.:)

    AtbildētDzēst