Lepnība

Turpinās mans personīgais stāsts par manām attiecībām ar savu Ego. Rakstu #savaegodienasgramatu

:D... Ar Katiņu un Kristu iesmejam par to, kā ''Kronis spiež uz sirdi''...jautri, ļauj pasmieties pašam par sevi. Pie reizes terapeitiski, jo notiek fiksēšana, atpazīšana un pieņemšana. Tas vajadzīgais brīdis pirms palaišanas un dziedināšanas... 

Kamēr top mans raksts par Ego un lepnību (JAU IR TAPIS), šovakar publicēšu Agneses tulkoto rakstu par lenību, kuru lasot likās- es to esmu rakstījusi pati. Tik ļoti sasaucās ar Tatjanu...

Kad Ego prakšu noslēgumā runājām par mājas darbiem, askēzēm un kalpošanu, ko katram būtu visgrūtāk izdarīt, es grupai piedāvāju, ka kāds varētu šo rakstu iztulkot. Uz sitiena neviens neatsaucās, jo pirms tam es biju to lasījusi priekšā- raksts bija skaistā, bet sarežģītā krievu valodā...

Liels bija mans pārsteigums un prieks, ka saņēmu šo tulkojumu tieši no Agneses- vienīgās, kura krievu valodu grupā pārzināja, maigi sakot nepārāk... Tieši no viņas šis tulkojums ir visvairāk vērts, jo tajā ir milzīgs ieguldītās enerģijas apjoms, vēlme dalīties un dot...

Esmu Tev no sirds pateicīga, Agnesīt!

Lepnība un lepnums

Nezināju, par ko rakstīt, taču, atlika pievērsties kārtējam vebināram, kā tēma pati atklājās. Kā vebināra tēmu biju pieteikusi – pieņemšana. Un re, kā vienmēr, atliek par kaut ko paziņot, ka jāliek kārtējais eksāmens (vai “jāsavelk astes”). Tomēr nerakstīšu par pieņemšanu, bet gan par lepnību, kas ļoti bieži liek šķēršļus attiecībās un pieņemšanā. 

Vairākas nedēļas atrados dīvainā stāvoklī, kuram ilgi nevarēju rast skaidrojumu. Ārēji – viss kā parasti, viss labi, bet uzpeldēja sajūtas, kas bija jau piemirstas – aizkaitinājums un dusmas. Un bieži bez iemesla. Pieņemot visu, kā ir, neforsējot, nodomāju, ka gan jau pats no sevis pāries. Vienkārši ieklausoties sevī. Bet iekšējais dialogs kļuva asāks, uzreiz! Turklāt par reliģiju un dažādām prāta ievirzēm pasaulē. It īpaši, kad apskatīju šādas tēmas internetā! Ļoti norezonēja daži video un raksti internetā par to, kā pareizticīgie mācītāji izsakās par indiešu garīgajām tradīcijām, par jogu. Vai nu aiz nezināšanas, vai nu speciāli runāja tā, lai tīšām biedētu cilvēkus. Un tas ļoti aizķēra. Rezonēja dažādas apspiešanas un zaimi pret citām garīgajām tradīcijām. Vienā momentā tas kļuva tik uzmācīgi, ka es sāku apzināties pārmērīgu identificēšanos ar vēdiskajām tradīcijām, jogu, advaitu utt. Un atkal atrados prāta ilūziju spēlēs. Nu neko, vairs nebūs iemesla tiesāt fanātiķus un dedzīgus piekritējus dažādām doktrīnām. Un vispār, jau sen sevī jutu zināmu konfliktu ar sistēmu. Tas izpaudās laiku pa laikam kā iekšējs dialogs ar izglītības un medicīnas sistēmām. 

Izrādās, ka esot psihologam, zinot garīgos rakstus vai praktizējot kaut ko, vai esot ar kādu garīgo pieredzi vai skatījumu, vai sajūtot kaut ko, ļoti liels ir vilinājums, atrodoties nedaudz augstāk kalnā, kur labāk redzams skats un redzams viss no attāluma, ir norādīt ceļu citiem. Tā vietā, lai turpinātu savu ceļu un virzītu savu uzmanību uz tālākām virsotnēm un jauniem skatiem. Nu, ko slēpt grēku, tieši tā arī gribas kliegt: “Ei, jūs! Ko esat tur iestrēdzis! Nāciet šurp, šeit taču labāka taka! Bet tur ir pakāpieni. Ko sēžat tur! Re, kā vajag!”

Bet viss tapa skaidrs, paldies Dievam! Sarakstoties ar vienu brīnišķīgu sievieti, es izteicu dažus jokus un pieļāvu kļūdu, kura ļoti nepārprotami izteica lepnību. Un es nebūtu pamanījusi, protams, ja man nebūtu zem deguna pabāzts! J Par to – īpašs paldies! 

Turklāt uzreiz jau saziņa ne visai labi attīstījās, bija kaut kādi tur pārpratumi, tā, it kā viņa nesarunātos ar mani, bet gan ar savu priekšstatu par mani, un es nesarunājos ar viņu, bet gan ar savu priekšstatu par viņu. Un līdzās spriedzes sajūta bez redzama iemesla. Neskatoties uz to visu, nolēmu turpināt sarunu, lai noskaidrotu savu sajūtu iemeslus. Noskaidroju! J Vēl joprojām daudz atklājas. Situācija ar nosaukumu “garīgā lepnība”. Sasitās divi kroņi. 

Sapratu, cik viegli un vienkārši, bet galvenais, pavisam nemanāmi, var attapties garīgajā lepnībā. Un cik grūti to ir pamanīt un nolaisties uz zemes. Kā kino filmās parādītās pagātnes ainas, iezīmējot, kur es tās pieredzēju. Pat nezinu, kā vienā vārdā aprakstīt to, ko jūtu, dažādu emociju sajaukums: atvieglojums, apmulsums, kauns, prieks, vieglums, pateicība, nožēla, vienkāršums un pats galvenais – miers un atslābināšanās. Pārsteidzoši, bet iekšējais dialogs ar pareizticību un citām koncepcijām un sistēmām pazudis! 

Šodien kristījām meitu - biju pareizticīgo baznīcā. Sen nebiju bijusi tur. Un mācītājs, kurš kristīja, bija brīnišķīgs, gaišs cilvēks. Runāja par to pašu, kas rakstīts jebkuru citu konfesiju svētajos rakstos. Biju patīkami pārsteigta, ka, paskaidrojot dažādas pareizticīgo tradīcijas, viņš runāja terminos, kādus izmanto psiholoģijā un advaitā. Piemēram, nožēlu viņš definēja kā apziņas un domu transformāciju, kā iekšēju pārveidošanos. Ka sātans piespiedu kārtā nevar paņemt savā varā, mēs paši to atļaujam, ielaižot savā prātā dažādas sliktas domas. Sliktas domas arī ir tas pats velns. Un tādēļ – attīriet savu prātu. Es, protams, atstāstu ne vārds vārdā, bet aptuveni tādos terminos viņš runāja. 

Kopumā - es kārtējo reizi sapratu, kas ir lepnība un kā tā rodas. Un to, ka nav vērts klausīties un lasīt to, kas izplatīts internetā un masu medijos. Un to, ka reliģija un ticība – tās ir divas dažādas lietas. To visu nosaka cilvēki dažādās pasaules vietās, bet ne vispārīgā propaganda. Mācītāji ir dažādi, skolotāji arī visi ir ļoti atšķirīgi, tāpat arī ārsti. Katrs izvēlas skolotāju pēc saviem kritērijiem. Un pati labākā saruna – aci pret aci, no sirds uz sirdi. 

Zem visiem šiem dažādajiem garīgajiem ceļiem, sistēmām, psiholoģijas vienmēr izrādās, ir tā vienīgā – Mīlestība. Un pats interesantākais, ka, tikai nolaižoties no prāta uz sirdi, sapratu, ka es vienkārši atkal identificēju sevi ar koncepcijām un vērtībām, un tāpēc saskarsme nenāca no sirds, bet gan priekšstatu līmenī - prāta līmenī. Satikās idejas. Pēc visa šī aptveršanas pārņēma neatkārtojama sajūta kā atgriežoties mājās. Smiekli un asaras vienlaicīgi. Milzīgs atvieglojums un miers!

Nu un tā kā pieredzētais ir noderīgs ne tikai man, bet arī daudziem citiem, pastāstīšu, kas ir garīgā lepnība, kā tā izpaužas, kā to pārvarēt, ja esi apzinājies to sevī. Ar to es biju aizņemta pēdējās dienas. 

Ko es domāju ar lepnību. Tā ir pārākuma sajūta pār jebko. Nav svarīgi pār ko, bet ja tu jūti, ka ir kaut kas, kur esi guvis panākumus, kur esi labāks par citiem, vai rodas domas, ka kāds kaut ko nesaprot, nav izaudzis vai notrulinājies, vai tavs viedoklis ir pats pareizākais skatījums pasaulē, vai arī tev gribas kādam kaut ko pierādīt vai izstāstīt, kā pareizi domāt vai darīt... vai... (ievietojiet savu), ir vērts paskatīties uz sevi uzmanīgi spogulī un noņemt no galvas savu kroni. 

Lepnība – tā ir sava nozīmīguma sajūta, kad tu apvainojies, dusmojies, izsaki pretenzijas, apvaino, ienīsti, esi greizsirdīgs, apskaud kādu. Lepnība bieži maskējas pašās negaidītākajās formās. Piemēram, kad cilvēks sāk pats sevi noniecināt, pazemot, glaimot kādam vai ļoti cenšas būt labs. Vai pastāvīgi sevi ar kādu salīdzina, ar kādu sacenšas, neapzināti pieprasa sev uzmanību vai īpašu attieksmi, īpašus nosacījumus. Tās visas ir lepnības izpausmes. 

Lepnībai ir dažādi cēloņi un iemesli. Jūs varat būt lepni pat par savu lepnību un sava ego vērtību. Katrā kopienā ir savi “krutuma” un “pareizības” kritēriji. Bet ja vispārinām, tad visbiežāk lepnības pamatā var atrasties: skaistums, bagātība, statuss, panākumi, profesionālie sasniegumi, karjera, spējas, prāts, zināšanas, atmiņa, izglītība, ģimene, slava, spēks, vara, dažādi tikumi (godīgums, pieņemšana, mīlestība, brīvība u.c.), vērtības, garīgie sasniegumi utt. 

Pēdējie kā reiz attiecas uz garīgās lepnības jēdzienu. Kad cilvēks kādu no tikumiem vai vērtībām, vai savu garīgo pieredzi izceļ kā stingri noteiktu, kā vienīgo pareizo. Faktiski, viņš “pielūdz to”, un pats sāpīgākais ir tad, ja kāds no tuvajiem cilvēkiem pārkāpj šīs vērtības vai pēkšņi viņš atklāj, ka pats ne vienmēr tam atbilst. Piemēram, ja tev godīgums ir pati svarīgākā vērtība, tad jebkurš melis radīs tevī emociju vētru, jo tu taču zini, kas ir patiesība, un ka tai taču jātiek atklātai! Ja vērtība ir pieņemšana, tad nepieņemšana izsauc milzīgu iekšēju protestu, vēl jo vairāk, tu taču zini, kā pieņemt. Ja vērtība ir mīlestība, tad viss, kas atšķiras no tava priekšstata par mīlestību, radīs sāpes. Utt. Faktiski visas reliģiozās nesaskaņas, konflikti vai konfrontācijas starp garīgajām vērtībām un rietumu kultūras vērtībām – tā visa pamatā ir garīgā lepnība. 

Garīgā lepnība – kad cilvēks uzskata savas vērtības un pārliecību par pašām pareizākajām un neiecietīgi izturas pret citu vērtībām. Kad cilvēks savas zināšanas (jebkādas: skolas, profesionālās, psiholoģijas, garīgās, savu pieredzi) uzskata par pašām pareizākajām zināšanām. Kad cilvēkam morāles vērtības ir kļuvušas svarīgākas par Dievišķo/Mīlestību. Kad nedaudz vai daudz celts pāri ikdienišķajam un pārdzīvotas kādas garīgās pieredzes (bet nesasniedzot pilnīgu garīgo realizāciju), viņš neapzināti vai apzināti sāk sevi uzskatīt par ļoti garīgi attīstītu vai pat par guru. Vai uzņemas vērtēt citus speciālistus, skolotājus, meistarus u.c.

Tā kā lielākoties uzturos starp psihologiem un garīgajos meklējumos esošajiem, tad varu pastāstīt, kā garīgā lepnība var izpausties šādā vidē. Un tas nav tādēļ, lai kādam rādītu uz pirkstiem, bet tādēļ, lai lasītājs uzmanīgi paskatītos uz sevi un, iespējams, kaut ko noderīgu saprastu. Vēlreiz uzsveru, ka tas ir no maniem novērojumiem par sevi un citiem. Tāpēc jūs noteikti varat papildināt sarakstu. 

1. Vēlme kādu “izārstēt” un bieži bez palīdzības lūgšanas. Līdz ar to “klients” nemaz neapzinās, ka viņš atrodas pieņemšanā pie psihologa;

2. Vēlme sludināt patiesību, īpaši tad, kad tev nav jautājuši;

3. Vēlme savākt lielu grupu uz apmācībām, vilšanās, ja grupa ir neliela;

4. Impulss norādīt sarunu biedram uz viņa “trūkumiem”, vēlme noteikti sniegt komentārus, uzspiest jebkādu praksi, dot padomus;

5. Sarkasms, mājieni vai tieša ņirgāšanās par kādu;

6. Sāpīga uztvere pret jokiem par sevi un savām izpausmēm;

7. Tenkas aiz muguras, tiesāšana, novērtējuma izteikšana;

8. Izteikt savu viedokli, lai ko tas maksātu, paturēt pēdējo vārdu;

9. “Spoguļošanas” izmantošana kāda pateiktajam, atbildot, ka tas ir par viņu, nevis par tevi (ideja, ka pasaule ir tavs atspulgs, ka tu citos redzi tikai sevi);

10. Fanātiska ticība kādai koncepcijai (skola, skolotājs, tradīcija, reliģija, tiesības, ideja utt.) un agresija, ja kāds pārkāpj tavu koncepciju;

11. Fanātiska pieķeršanās kādām ētikas un morāles vērtībām: brīvību, godīgumu, taisnīgumu, iecietību u.c.;

12. Savdabīguma sajūta, līdzības trūkums, sajūta, ka ļoti atšķiries no citiem, ka tevi neviens nesaprot;

13. Pārākuma sajūta pār tiem, kam svarīgas materiālās vērtības;

14. Vēlme citiem kaut ko pierādīt, tukši strīdi, iekšējie dialogi kā izskaidrojumi un pierādījumi;

15. Aizbildināšanās un bailes par to, ko citi padomās;

16. Nevēlēšanās un reizēm nespēja redzēt atbildes no pasaules;

17. Vēlme būt zvaigznei, skolotājam, guru;

18. Iesaistīties globālās, vispasaules lietās. Evolūcijas dzinējs u.tml.;

19. Sevis salīdzināšana un konkurēšana ar citiem (zināšanās, pieredzē, realizēšanās pakāpē, jūtīgumā, spējās, pieprasījumā, veiksmīgumā, jaunradē, pēc uzmanības u.c.), meklēt trūkumus konkurentos u.c.

20. Apziņa, ka esi visu sapratis, sapratis, kā viss ir patiesībā;

Utt. 

Ko es varu teikt... Kad saproti, kādu pjedestālu esi sev uzcēlis, pārņem visai jocīga sajūta. J Kad es pirmoreiz apzinājos savu, to uzņemt bija sāpīgi, nepatīkami un apkaunojoši. Vēlme vai nu izgaist, vai attaisnoties, izskaidrot, racionalizēt visu utt. Bet zini, kad tu to atkārtosi vairākas reizes, sāksi sajust atšķirību un jau citādi uztversi krišanu no pjedestāla! Sajutīsi, ka bez pjedestāla un kroņa ir daudz brīvāk un plašāk iekšienē – spārni uz muguras, vieglums sirdī un ķermenī. Lielisks atvieglojums! Un vispār, tā dzīvot ir patīkamāk un vieglāk ir komunicēt. Viss kļūst daudz vienkāršāks! Tevi vairs neuztrauc citu vērtējumi, viņu spriedumi un koncepcijas. Un, protams, savi personīgie vērtējumi un spriedumi pārstāj būt svarīgi, tie var palikt, vairs tevi neskarot un neuzprasoties uz izteikšanu. Vērtības zaudē savu svarīgumu. Var teikt, ka tas viss uzreiz zaudē savu vērtību un kļūst bezjēdzīgs. Taču tā vietā paliek kaut kas lielāks un mūžīgāks, un tā dēļ ir vērts nokāpt no pjedestāla vai pat nokrist no tā. Un tā dēļ ir vērts mirt no kauna vai mocīties sirdsapziņas pārmetumos. To tiešām izjutu stipri pēc apzināšanās. 

Ar laiku sāksi izjust diskomfortu, kad izrādīsies ar kroni uz pjedestāla. Tāda bauda, kad to saproti un noņem šo slogu no sevis. Milzīgs atvieglojums un brīvība!

Pat tas, ka es par sevi rakstu tik atklāti – tā arī var būt lepnības izpausme. Nu, lai jau, es tomēr saprotu, ka no tā nekur nenoslēpsies. Un daudzējādā ziņā tas ir jautājums par subjektīvu uztveri. Tāpēc, ka mēs cits citā redzam sevi. Un šajā pasaulē mēs pastāvīgi sasitamies ar kroņiem, idejām, koncepcijām, ilūzijām. Tas ir neizbēgami. Bet tieši tas palīdz atrast jaunus paņēmienus mierīgai saziņai vienam ar otru. Saskarsmei ne ego līmenī, bet gan sirds līmenī – ar Mīlestību.

Bet viss tomēr nav tik skumji. Jāpatur prātā, ka paši par sevi sasniegumi (jebkādi) nav ne labi, ne slikti, arī vērtības pašas par sevi ir vienkārši vērtības. Un ja tu esi kaut ko sasniedzis – lieliski! Gods un slava tev! Ja tu apzinies garīgās patiesības un esi saņēmis garīgu pieredzi – bravo! Ja audz un attīsties – urrā! Lieliski! Ja tev kaut kas ir izdevies – brīnišķīgi! Attīsti savus talantus – super! Lolo un izplati tikumību un morāli pasaulē – aleluja! Tas viss ir labi. Un tu vari lepoties ar sevi un savām spējām, sasniegumiem, īpašībām. Tajā nav nekā slikta, ja vien lepnuma pamatā neizpaužas lepnība. Lepnība traucē efektīvi sazināties, veidot attiecības un vienkārši būt laimīgam. Starp lepnumu un lepnību ir milzīga atšķirība.

Lepnība – tā ir mūsu ego izpausme. Tā ir mūsu identificēšanās ar kaut ko svarīgu un nozīmīgu mums. Mums tas ir svarīgi un nozīmīgi tādā mērā, ka tas aizēno mūsu spēju izjust Mīlestību/Dievišķo sevī. Kad mēs jūtam aizvainojumu, piemēram, tas nozīmē, ka tas, kurš “mūs aizvainojis” – aizskāris kādu mums svarīgu vērtību vai mūsu ideju. Ja mēs izjūtam pazemojumu, tas nozīmē, ka kāds aizskāris vai iznīcinājis mūsu identifikāciju ar kaut ko svarīgu. Iespējams, nenovērtējuši kādu mūsu īpašību vai sasniegumu. Ja esam pilni pretenzijām, tas nozīmē, ka mums ir ļoti “augstas morāles vērtības”, kas aizēno Mīlestību. Utt. 

Patiesībā ego piemīt tāda funkcija – sajust sevis nozīmīgumu ar visām no tā izrietošajām emocijām un īpašībām. Un veltīgi ir cīnīties ar ego, jo ar ego cīnīsies tikai viņš pats – ego. Ego nevar uzvarēt pats sevi. Tam nepieciešami citi paņēmieni. Un jebkuras attiecības – tas ir viens no veidiem. Citi cilvēki lieliski to mūsos parāda. 

Vēlos vēl teikt, ka iekš ego nav nekā slikta, tas vienkārši ir Gara instruments. Bet bieži vien mēs aizmirstam, ka tas ir tikai instruments un sākam ego uzskatīt par pašu galveno. Un veidojam vērtību sistēmu ap savu ego, kas apliecina mūsu “krutumu”. 

Savukārt, lepnums – tā ir cieņa pret sevi un saviem talantiem, spējām, īpašībām, vērtībām un pasaules uzskatu. Lepnumā nav augstprātības un augstprātīgas laipnības. Tāpat tur nav arī viltus pieticība (viltus pieticība bieži apslēpj sevī lepnību). Bet gan pavisam vienkārša pašcieņa, uzticība un Mīlestība. Ja jums ir kaut kas, ar ko lepoties, tad nav vēlmes kādam speciāli demonstrēt šo īpašību vai spēju. Bet arī slēpt to neslēpsi. Ne ir nepieciešams pierādīt savas īpašības, ne apšaubīt savas spējas. Un arī nenoniecināsi tās kaut kā labā. Viss ir ļoti vienkārši, un dabiski izpaužas īstajā laikā. 

Lepnums atšķiras no lepnības tāpat kā patriotisms no nacisma. Patriots mīl un ciena savu valsti, bet arī mīl un ciena citas tautas un valstis, un arīdzan to robežas. Viņš neiebruks citās valstīs, bet, ja nepieciešams, sargās savas robežas. Turpretim nacists, slavinot savu tautu un nāciju, vēlas pierādīt savu pārākumu pār citiem, un pēc tam iznīcināt visus, kuri nav vienisprātis. 

Lepnums – pastāv cieņa ne tikai pret savām vērtībām, bet arī pret citu vērtībām, cieņa pret viņu apziņas līmeni, viņu izvēli un ceļu. Bet lepnība – savu vērtību cildināšana attiecībā pret citām, pretnostatīšana, un būtībā – gatavība iznīcināt visus, kuri nepiekrīt vai tos, kas neatbilst priekšstatiem. Ļoti smalka robeža. Un, ak, cik grūti to pamanīt. Nepavisam nav viegli atgriezties no lepnības uz lepnumu. Tas nav viegli, bet ir iespējams. Dažreiz tam ir vajadzīgs laiks – kādam vairāk, kādam mazāk. Dažkārt tas notiek vienā acumirklī, kā balona pārplīšana. 

Es jau minēju piemērus iekšējām pazīmēm, kurām vērts pievērst uzmanību. Lai gan es ļoti labi saprotu, ka to nav vienkārši izdarīt, pastāvot lepnībai. Vai nu tu to ignorē, vai nicīgi pavīpsnā. Bet ja viss nav tik uzpūsts, ir iespēja atbrīvoties ar viegla šoka palīdzību. 

Ego – tas ir mūsu prāts, kurš ir ļoti viltīgs, pārsteidzoši atjautīgs un izmanto jebkuru ideju, lai sevi stiprinātu. Neticami, kādus trikus un samākslotas kustības viņš spēj veikt. Mēs pat nepamanām, kā iekrītam ego slazdos. Galu galā, cik reižu mums neliekas, ka kaut kas ar kādu nav tā, ka kāds cilvēks ir ļoti svarīgs, ka viņš pats sapinies melos utt. Bet redz, pēc savas pēdējās pieredzes varu teikt, ka ir vērts pakavēties pie kāda no saviem viedokļiem, lai nemanāmi atrastu identifikāciju un nervozas prāta – ego spēlītes. 

Tāpēc nav jēgas cīnīties ar viņu. Bezjēdzīgi. Garīgajās tradīcijās iesaka vienkārši nepievērst ego uzmanību. Apzināties to un vienkārši neiet tā pavadā, bet izglītot to. Ar mīlestību, bet stingri un pat skarbi. Lai ieaudzinātu sevī izpratni, lai saprastu, kas ir prāta un ego spēles. Un mācīties koncentrēšanos un meditāciju. Papildus tam garīgajās tradīcijās palīdzēt var tavs skolotājs vai garīgais padomdevējs. 

[http://om-a.ru/article/gordynya-i-gordost.html] 

Rodas jautājums. Kā iespējams nepievērst uzmanību ego, ja viss, kā mēs sevi stādamies priekšā, no tā vien sastāv? Jā, tiešām, viss, ko mēs par sevi zinām un viss, ko mēs varam nosaukt par savu: visas vēlmes, es-koncepcijas, vērtības – tās visas ir ego spēles. Bet tas nav skaidrs tikai tik ilgi, kamēr mēs identificējamies ar ego. Un ticam tam, ka mēs esam mūsu ķermenis, emocijas, vēlmes, vērtības utt. Garīgajās tradīcijās ir daudz prakšu, kuras palīdz atšķirt smalko apziņas līmeni un no malas ieraudzīt ego mehānismu. 

Āķis ir tajā, ka mēs paši piešķiram pārāk lielu nozīmi idejām un koncepcijām par sevi un pasauli, savām domām un jūtām, vēlmēm un vērtībām. Pārspīlējam to nozīmi, atkārtojot: “Man tas ir svarīgi.” Un tieši tas arī rada lepnību, neskatoties uz to, ka šīs idejas var būt arī cildenas. Bet ja paskaties uz pasauli Mīlestības acīm: no savas sirds, no stāvokļa, kas atrodas ārpus prāta, ego, visām idejām, no stāvokļa, kas apvieno visus pretmetus – tu mirsi no smiekliem! No smiekliem par sevi! Tu pārsmiesies un izraksies no sava svarīguma un tā, kam tu devi tik lielu nozīmi! Tās būs dziedinošas asaras un smiekli.

To ir ļoti vienkārši panākt, ja tu novērsīsi uzmanību no savas pieredzes un domām un koncentrēsieties uz Mīlestību, uz savu sirds centru. Bet ja to izdarīt ir grūti – un es saprotu, ka tas var būt ļoti grūti, ja nav pierasts, - taču ir vesela rinda prakšu, kuras var palīdzēt pārvarēt lepnību. Un labāk tās veikt kompleksi. 

Vari sākt ar psiholoģijas praksēm, tās palīdzēs daudz izprast. Piemēram, uzraksti vēstuli cilvēkam, kurš tevi ir sāpinājis, vai arī kādai cilvēku kopai vai sistēmai. Raksti tādā veidā, kā gribas – bez filtriem un cenzūras. Un tad izlasi vēstuli pats sev pie spoguļa, mainot visus vietniekvārdus uz “es”, bet vārdu – uz savu.

Vai arī vari nostāties otra pozīcijā (nokļūt oponenta vietā) vai arī ieņemt trešo pozīciju (vērotājs) un pavērot sevi no šāda skatpunkta. Psiholoģijā ir daudz citu prakšu, kuras ļauj apzināties savu lomu. Derēs jebkura. 

Teikšu uzreiz, ka atvieglojumu no šādām praksēm tu vari arī nesaņemt, jo bieži sevis izpratne mēdz būt ne visai patīkama. Mūsu ego tas var būt ļoti sāpīgi, radot iespējamu šoka reakciju. Tāpat vari sākt ieslīgt paškritikā, pašanalīzē, just kaunu vai vainas apziņu. Un šīs emocijas var traucēt tavu turpmāko saziņu ar šo cilvēku vai sistēmu. Un vispār, diezgan pabojāt dzīvi. Tāpēc ir ļoti noderīgi spēt piedot un pieņemt sevi tāpat kā citus.

Tāpēc ir lietderīgi pēc apzināšanās izprast patiešām visu, ko sajūti. Jo, iespējams, tieši šīs sajūtas ir kā slikta ēna – to tev vajadzētu izprast un pieņemt. Nepieciešams palūgt piedošanu cilvēkiem (sistēmām, kopienām), pret kuriem esi izrādījis lepnību. Turklāt, vari personīgi vai netieši uzrakstīt salabšanas vēstuli. Raksti vēstuli, kurā nožēlo izdarīto, palūdz piedošanu un pateicies. Vēstuli nav obligāti nepieciešams atdot, pietiekami no sirds pārlasīt. (Var arī pēc tam sadedzināt.) Līdzīgi uzraksti vēstuli sev, kurā apraksti savu pieredzi, nožēlojot, piedodot sev, pieņem sevi un atzīsties sev mīlestībā. Vēstuli nolasi sev skaļi priekšā pie spoguļa. 

Bet ar to bieži ir par maz, tāpēc vēlams nožēlot grēkus Dieva priekšā. Vari saviem vārdiem vai arī skaitīt lūgšanas. Galvenais, no tīras sirds. Kas ir grēku nožēla? Kā jau minēju – apziņas un domu transformācija. Tas nozīmē, ka tu uzņemies atbildību par savām kļūdām un izveido nodomu vairs tā nekļūdīties un nerīkoties. Papildus tam pieņemiet patvērumu pie Dieva. Tas ir, noskaņojies uz Dievišķo (Dievišķo Mīlestību, Jēzu, Absolūtu, Brāhmanu, Krišnu, Šivu, Allāhu, Budu...), savienojies ar Dievišķo un burtiski velties Dievam. Tas nozīmē, ka tagad tu saglabā šo saikni savā ikdienas dzīvē, lai smalki sadzirdētu un rīkotos saskaņā ar Dievišķo. 

Galvenais, visās šajās praksēs – visu darīt no sirds. Būtībā – nolaisties sirds līmenī, Mīlestībā. Jo, ja tu sakņojies Mīlestībā, tad vari pieņemt jebko. 

Vienkāršāk sakot, notiek kas līdzīgs sekojošajam. Ar visu prakšu palīdzību tu novērs uzmanību no savām super svarīgajām idejām un priekšstatiem, identificē tās, atlaid, pieņemot šo pieredzi ar mīlestību un pateicību pret sevi, citiem un Dievu, un, pieņemot patvērumu, ko identificē ar Mīlestību, Dievišķo sevī. Ar to, kas atrodas aiz robežām jebkādām idejām un vērtībām, un atrodas Mūžībā, pašā Absolūtajā realitātē. 

To var aprakstīt dažādi. Var teikt, ka atdodies Dievam. Var arī teikt, ka atrodies Dievišķās Mīlestības plūsmā. Vai arī – ka atrodies aiz sava ego robežām, nosakot tam pieticīgu vietu savas apziņas sistēmā. Var teikt, ka tu atgriezies savā sirds centrā, pametot prāta spēlītes. Jebkurā gadījumā, rezultātā nokļūsti ļoti mierīgā un mīlošā stāvoklī. Attiecībā pret sevi – prāta un ego spēlēm, un pret citiem cilvēkiem. Tas ir pieņemšanas stāvoklis. Pieņemt visu tādu, kāds tas ir. Pieņemt pat savu kaunu, nepieņemšanu un lepnību. 

Papildus šīm praksēm man ļoti palīdz advaitas skolotāju satsangas (Šri Ramana Maharshi, Papaji, Nisargadatta Maharaj, Mudgee, Artur Sita u.c.). Var klausīties dažādas. Es klausos šīs, jo viņi nedod papildus teorijas un koncepcijas, bet tieši pretēji, palīdz iziet no koncepciju un doktrīnu robežām. Palīdz redzēt un pat pieskarties tam, kas atrodas aiz domu straumes un emocijām. Lai vai kā, man tas ļoti palīdz pamosties no prāta ilūzijām un atgriezties sirdī. Vēl vari apgūt atma-vichara metodi, kura palīdz iziet no prāta robežām. Vari izmantot dažādas metodes. Tādas, piemēram, kā Sufi Whirling, dinamisko meditāciju, Dieva vārdu atkārtošanu (džapa), mantru klausīšanos, lūgšanas, arī, skaitot vairākas reizes. Vari uzlabot efektivitāti kombinācijā ar stingru gavēni, svaigēšanu vai badošanos. Bet tikai ar Mīlestību, sirdī esošu. Jo prakses tikai prāta līmenī dod minimālu efektu. Un pat rada pretēju efektu lepnības formā. 

Kāpēc es vienmēr runāju par Mīlestību. Mīlestība – tā nav prāta koncepcija. Mums, protams, var būt savs priekšstats par Mīlestību, bet, tieši pieturoties šiem saviem priekšstatiem, mēs iekrītam lepnības lamatās, jo mūsu priekšstati par Mīlestību ir tikai priekšstati. Mīlestība – tā ir dzīvs pārdzīvojums. Dieva pieredzēšana katrā no mums. Būtisks pamats visam esošajam. Un ja mēs paļaujamies uz Mīlestību, vadam savu uzmanību uz Dievu, lolojam, identificējamies ar Viņu, tad jebkuras mūsu domas, idejas un koncepcijas vienkārši būs Mīlestības instrumenti, nevis pašmērķis. Tā arī ir apziņas transformācija. Tīra ekoloģija attiecībās – paļaušanās uz Mīlestību. 

Pazūdot šim Mīlestības atbalstam, notiek pretēja transformācija no patriotisma uz nacismu, no lepnuma – lepnībā. Lepnība var pastāvēt tikai polārā pasaulē, dualitātes pasaulē, kad mēs sevi identificējam ar kādu daļu no visa – ar baltu un pūkainu vai melnu un rupju. Turpretim Mīlestība palīdz iziet no dualitātes. Un vispār, no jebkuriem ierobežojumiem. Vai tad Dievišķo var kaut kā ierobežot?

Tāpēc garīgajās tradīcijās arī saka: “Pametiet visu, ko piedāvā jūsu prāts. Vienkārši vērojiet. Nepieķerieties nevienai domai vai sajūtai. Neidentificējieties ar tām. Vienkārši vērojiet, kā viss nāk un iet.” Un tā nav metafora. Tas ir tiešs ieteikums rīcībai, praksēm. 

Pat savā ikdienas dzīvē nav vērts veltīt tik lielu nozīmi savām domām un koncepcijām. Tās ir noderīgas tikai praktiskos nolūkos: izdarīt savus darbus, izlemt, ko ēst, ģērbt, kur un ar ko braukt utt. Bet uzmanību pamatā vēlams noturēt sirdī, Mīlestībā. Kā iemīlējusies sieviete, kura darot mājasdarbus, visu laiku domā par mīļoto un sirdī ir ar viņu kopā. Tātad – vēlams noturēt uzmanību Mīlestības sajūtā, veltot visu, kas notiek, Dievam. Tas ir tas, ko iesaka garīgās tradīcijas, lai novērstu lepnību.

Nu, un no manas pēdējās pieredzes varu teikt, ka nav vērts skatīties uz citiem. Labāk skatīties tur, kur ej pats, esot pilnībā koncentrētam uz savu ceļu. Ejot uz Dievu, koncentrējies tikai uz Viņu. 

Ar Mīlestību, Tatjana Kiseļeva

[http://om-a.ru/article/gordynya-i-gordost-preodolennie.html]

No krievu valodas tulkojusi Agnese Švarce

PAR EGO https://sirdscels.blogspot.com/2017/02/vai-kronis-nespiez-par-ego.html

-->

Instrukcija rītdienai

Ko rakstu pati sev :) Sen neesmu enerģētisko apskatu rakstījusi. Gan tādēļ, ka grūti sāk palikt

vārdiem un terminiem izteikt visas savas iekšējās sajūtas, gan tādēļ, ka ir daži avoti, kas kā es sev saku '' ņem informāciju no tās pašas vietas, kur es''. Es izlasu un šķiet, ka forši- kāds jau uzrakstīja!

Tā kā šis būs sajūtu un pārdomu rakstiņš. Ļoti dažādu. Par tēmām, kas ''gaisā'':)

Pazemības un Ego tēma

Viss sākās pasen, bet tā izteikti pagājušajā gadā. Kad citu cilvēku Ego izpausmes, ko agrāk lielākoties smaidot pieņēmu, tagad sāka durties acīs, izsaucot nepatīkamas sajūtas, vēlmi nekomunicēt, distancēties un norobežoties. Šī tendence arvien pastiprinājās, liekot meklēt Ego pārpalikumus (ko savā lepnībā biju iedomājusies, kā tikai pārpalikumus) sevī. 

Biju sākusi stumt mākoņus ar degunu attiecībā uz ideju, ka varu mierīgi ''uzmest'' Sistēmu (Egregorus un ne tikai). Ka esmu daļēji no tās izgājusi un nu, gatava teikt: Ardievu! Mans mēģinājums beidzās ar seju dubļu peļķē un ļoti daudz vērtīgām atziņām! Manas attiecības ar Sistēmu ir iegājušas jaunā fāzē. Šī situācija iniciēja, atvēra man milzīgu lauciņu personīgajai transformācijai un darbam ar Sevi, galveno atklāsmi piedzīvojot Pirts rituālā pie Dacītes.

Un sākās mans Lielais Darbs ar savu Ego, kas raksturoja manu 2016.gadu... Vēroju sevi, citus, izmēģināju dažādus instrumentus: lūgšanas, meditācijas, pazemības un pieņemšanas prakses. Un tikko, pēc pirmās eksperimentālās grupas, kur mēs 22 cilvēku sastāvā šo programmu izmēģinājām, ir sajūta, ka man ir iedota ''zelta atslēdziņa''. Bija milzīgs atbalsts no Augšas enerģiju ziņā un Vadība, kas visu procesu pārņēma, - tas man lika vien kārtējo reizi pazemīgā pateicībā to pieņemt. Par visu šo - atsevišķā rakstā...

2016.gada nogales/2017.gada sākuma enerģijas

Vēroju sevi un cilvēkus, kas brauc pie manis uz Vidzemes Retrītu centru. Kopš septembra esmu tur, un vairs nevēlos vadīt jebkādas nodarbības un īpaši prakses, pilsētā. Jo atšķirība starp procesiem lauku vidē un pilsētā kļūst tik acīmredzama, ka nav jēgas pretoties. Arī mani pašu Liktenis aizved prom no Rīgas pavisam. Tagad abas manas uzturēšanās vietas ir ar spēcīgu Dabas stihiju klātbūtni un enerģētiku, kas rada pavisam citu fonu- pārvieto tādā, kā citā frekvencē, kur jūtos ļoti labi.

Protams, transformācijas procesus neviens nav atcēlis. Pēc Ziemassvētkiem piedzīvoju vienu no lielākajiem un garākajiem savā 11 gadus ilgstošajā apzinātajā Ceļā. Esmu jau stāstījusi, ka transformācijas procesi katram izpaužas savādāk. Manējie parasti izskatās, kā 2-3 dienas spēcīgas galvassāpes, ko pavadu komai līdzīgā stāvoklī, pamožoties ik pēc 3-4 stundām uz 15-20 minūtēm, lai iekristu atpakaļ, jo šķiet, ka nenormālās galvassāpes tevi vienkārši ''izslēdz''. Es pati tās saucu par ''trim tumsas dienām'':) Kad izeju, tad jūtu, ka esmu cita. Manī ir izņemtas vecās un ieliktas jaunas programmas, informācija. Informācija jūtās, kā ''sazipota mapīte'', kas vairāku nedēļu laikā pēc saņemšanas lielākā vai mazākā mērā  ''izpakojas''. Tas izskatās kā jauna redzēšana, izpratne, atziņas, enerģijas, virzieni.

Vēl 2017.gada sākums man nes sajūtu, empātijas padziļināšanos, ar ko vēl jāmācās tikt galā. Atceros, 2009-2011 gadu, kad vērās mana sirds čakra, to procesu pavadīja ļoti izteikta līdzjūtība, bija grūtības skatīties, lasīt jebko ar vardarbību un negācijām saistītu. Ar laiku iemācījos palikt savā labajā, ļaut līdzjūtībai plūst, pieņemot un izprotot katras situācijas dievišķo aspektu un katras Dvēseles izvēles.

Šīs dienas pieķēru sevi, ka izvairos no publiskām vietām, pat izvairos doties uz Rīgu, jo jūtīguma slieksnis atkal palielinājies, jo nu jau ne tikai nolasu emocionālo, bet arī mentālo plānu...

Pāris dienas atpakaļ redzot kā māte kliedz uz savu bērniņu, man apziņa pēkšņi nokļuva tajā puisēnā un burtiski man bija jāizdzīvo viņa sāpes, bailes un apjukumu...izjūtot to visu uz savas ādas...

Tāpat ieejot veikalā, kur pārdevējs apkalpojot mētājās ar stulbiem jociņiem, es sajutu viņa perversās domas, kas lika pretīgumā sarauties...

Maņas saasinās un tā ir jauna mācībstunda...

Meditācijā redzu 2017.gadu: 

Divi sieti, starp kuriem griežas enerģijas tādā kā virpulī. Visi cilvēki, kas ir izvēlējušies pamosties (apzināti vai tikai AEs līmenī) pāriet 2012.gada slieksni, kas simbolizē pirmo sietu un pašlaik atrodas starp šiem abiem sietiem. Otrs siets, jau daudz smalkāks- ir 2017.gads. Redzu, ka daļu, pavisam mazu daļiņu no šīm Dvēselēm velk uz smalkā sieta pusi, bet samērā daudzus velk atpakaļ.. Vēl daļa griežās un nav izvēlējusies virzienu. Cik no mums izies caur 2017. gada sietu? Citu avotu prognozes nav sevišķi daudzsološas. Runa iet par 5-7%....

Pārdomas par pašas darbību

11.gadi pašas transformācijas, atbrīvojoties no vecajām enerģijām, uzskatiem, mainot domāšanu, izejot no Sistēmas (daļēji), paplašinot apziņu un, galvenais, dziedinot milzīgo pagātnes emocionālo traumu pieredzi. 

Meditāciju kā terapiju, darbu ar enkuriem, ar emocionālo rētu dziedināšanu uzskatīju ne tikai par savu pētījumu lauciņu, ar pamatīgu savas un citu pieredzes pievienoto vērtību. Un uz šīm vērtībām balstījas tas, ar ko dalījos. Jo meiteņu dienu un prakšu dienu rezultāti runāja paši par sevi. Es īpaši nelīdu citos lauciņos, kaut pati personīgi ļoti strādāju ar apziņu, tās paplašināšanu, vibrāciju celšanu, un dažādām ar to saistītām praksēm. Izmēģināju. Šo to paturēju, kā man noderīgu instrumentu, šo to nē. Ir pienācis laiks izmaiņām. Konkrētām.

Novērojumi

2016.gada nogalē tas jau palika uzkrītoši, kas lika man pastiprināti aizdomāties un uzdot sev jautājumus. Jā, un domāt, kas jādara savādāk, jo sapratu, ka arī mana metode prasās pēc pilnveidošanas.

Kā tas izskatījās? Palika ļoti uzkrītošs tas fakts, ka ļoti daudzi manu nodarbību dalībnieki jau sākuma aplī pasaka, ka ir atbraukuši pēc ''uzlādēšanās, enerģijas devas, lādiņa'', kas palielam ir normāli, jo mēs apmaināmies ar enerģijām pastāvīgi. Un šādi pasākumi tādēļ arī ir domāti, jo grupas darbā veidojas enerģētiskais lauks, kas baro katru, atbrīvojoties no zemākām vibrācijām, veidojumiem, enkuriem, katra dalībniekā laukā atbrīvojas vieta jaunām un tīrām enerģijām utt., kas protams, sniedz to lidojuma un piepildījuma sajūtu, ar ko lielākā daļa aizbrauc mājās... Jautājums ir, kas ar šo enerģijas apjomu tālāk tiek darīts. Vai tas tiek investēts konkrētos soļos, pārmaiņu realizācijā, vai iztērēts uzturot veco destruktīvo sistēmu, kurā atrodas cilvēks? Bet, kad kārtējais enerģijas apjoms ir iztērēts, tiek meklēta vieta un veids, kā dabūt nākamo devu?

Man ir skumjš personīgās pieredzes pārdomu stāsts šajā sakarā par kādu manu tuvinieku, kas kādus 15 gadus atpakaļ, ekonomisko pārmaiņu laikā palika bez darba un iztikas vēl normālā darbspēju vecumā. Vēloties atbalstīt, mēs ar brāli sākām veikt ikmēneša pārskaitījumus, jūtoties pat labi, ka varam atbalstīt un palīdzēt... Iesākumā tuviniekam bija neregulāri darba meklējumi, bet lauku saimniecība, transporta grūtības....īsumā darba meklējumi apstājās. Mūsu pārskaitījumi turpinājās vairāk kā 10 gadus... Es (mans Ego) pat jutās labi, līdz augot manai apzinātībai, pēkšņi pār mani nāca doma, bet, ja nu mēs, veicot šos ikmēneša pārskaitījumus, nodrošinot iztikšanu, esam apturējuši cilvēka izaugsmi? Jo, ja nebūtu šīs palīdzības, tad pilnīgi viss varēja pavērsties savādāk. Jo tagad jau ir sagaidīta pensija un vairs nav nekāda stimula kaut ko mainīt... 15 gadi ar vienādām dienām...

Jāatzīst, tad, kad es to sāku apzināties, es nespēju atņemt šo iztikas ieskaitījumu. Man nepietika dūšas.

Šī pati sajūta man atnāca redzot, ievērojot, cik daudzi cilvēki netiek ārā no kārtējā apļa, apziņas, prāta rāmjiem, uzskatiem, baiļu ierobežojumiem, nespējot pieņemt lēmumus, lai izrautos no tā status quo, kurā atrodas. Un vēl ar trauksmi ievēroju, ka daudzus, kas bija jau samērā daudz izdarījuši, šī enerģiju straume rauj atpakaļ (krievu valodā ''otkat''), kas izskatās, kā vilšanās savā ceļā, nespēja izrauties no savu uzskatu un baiļu važām, vilšanās mācībās, skolotājos, praksēs un garīgajā ceļā, kā tādā. Jo nav ieraudzījuši pozītīvas pārmaiņas pietiekami ātri, nav spēruši kardinālus soļus, jo domājuši, ka pietiks ar dažām meditācijām, ir noguruši no pastāvīgajām transfomācijām un virkne citu iemeslu.

Protams, ka uzdevu sev jautājumu, cik lielā mērā es, piedāvājot ''kārtējo enerģētisko devu'', esmu atbildīga par šo cilvēku apstāšanos... Kā to izvērtēt, kā saprast, kā formulēt nodarbības, lai atsauktos tikai tie, kas iet, dara, cenšas, strādā? Un arī tādu ir daudz, kas liek man priecāties par viņiem katru dienu...

Kā lielāko šķērsli ieraudzīju Ego, kas neļauj pat uztvert, integrēt sevī zināšanas un informāciju, kas ļautu paplašināt apziņu un palīdzētu iziet no sabiedrības, audzināšanas, paša uzliktajiem uzskatu un priekštatu rāmjiem. Apziņa netiek līdzi laikam. Ļoti daudziem informācija par pasaules īsteno uzbūvi, lietu būtību utt., kas ir tik pieejama pašlaik, bet tā ''kā pīlei ūdens notek'', un neķer, neizmaina apziņu. Un tur redzu lielāku ''iestrēdzienu''pašlaik, kas neļauj virzīties uz priekšu...

Instrukcija 2017 (man pašai un tiem, kam tas rezonē)

1. Strādā ar savu Ego, atrodi, kur tas slēpjās (un tas slēpjas). Apzinies, ka Tevī ir vairāki Es- ego, viltus ego (Viltus patība- J.Rubenis) un Dvēseliskais Ego. Kurš rullē pašlaik? Kādai vajadzētu būt prioritārajai secībai.  Cīnies ar savu Lepnību, dziedini savu iekšējo bērnu, kas sargājoties to ir radījis, meklē savas prakses un mācies skatīties uz pasauli ar Dvēseles acīm. Ar pazemību un pieņemšanu. Un visam pāri ar Mīlestību.

2. Meklē jaunas pieejas un prakses. Vecās reti kura der. Seko līdzi savām sajūtām un katru dienu atbildi sev uz jautājumu: Vai mana šodiena ir labāka par vakardienu? Vai mans šodienas Es ir labāka versija? Ko es izstaroju pasaulē?

3.Paplašini savu apziņu. Meklē informāciju un domā plašāk. Tev nav jātic nekam un nevienam. Tev nav jāpieslienās kustībām un mācībām. Vienkārši pieņem zināšanai jeb ko. Mūsu aprobežotais 3D prātiņš nav spējīgs uztvert ne visu pastāvošo caur citu prātiņiem izlaisto informāciju, ne pasaules daudzdimensionalitāti. Nav vērts tērēt enerģiju un laiku savas versijas izstrādei. Tā būs tikai tālāk, vai vēl tālāk no realitātes, kas mums nav aptverama. Pieņem šo savu nespēju un atrodi savu atslēdziņu iekšējai harmonijai.

4. Lai izvēlētos savu pavadoni, galvenais kritērijs ir, vai viņš pats transformējas, strādā ar sevi un, vai ir spējīgs šo transformācijas pieredzi nodot citiem. Tikai tam ir vērtība šajā laikā. Nevis pieslēgšanās pie kārtējā virziena, mācības egregora (astroloģijas, taro, vēdu, utt.) Tikai palīdzēt otram saslēgties ar sevi pašu. Caur paša pieredzi. Tu esi draugs, kas dalās ar pieredzi. Termins skolotājs, paredz, ka otrā pusē ir kāds mazāk zinošs vai varošs. Dvēseles līmenī šādas iedalījums nepastāv. Bet šajā tas aktivizē Ego un duālo apziņu (zemāks- augstāks, gudrāks- dumjāks, utt.), ''pasaules glābēja gēnu'' un ideju par savu īpašo misiju. Nolaidies no mākoņiem un aprunājies ar savu labāko draugu Ego. Vari pat sarīkot tam skandālu. :)

5. Neiesaisties 3D drāmā. Nebaro ar savu enerģiju negācijas, sliktās ziņas, seriālus, politiķus un citas peripētijas. Izvairies no šādas enerģijas nesējiem, izlēdz tos no sava loka- virtuālā uz fiziskā. 

6. Dodies uz laukiem, pie jūras, uz kalniem. Tulīt un regulāri.

7.Aiztaisi tās durvis, kur tu zaudē enerģiju. / A.Geste/

8. Padomā un izvērtē, kam tu palīdzi, ar ko dalies savā enerģijā? Kam ziedo? Kādiem mērķiem? Vai tie ir konstruktīvi mērķi? Vai pasaule paliks labāka? Vai tie ir projekti, kas nesīs labumu cilvēkiem? Vai varbūt tava palīdzība kādam ļauj izdzīvot un palikt tur, kur viņš ir?

9. Smalkajā plānā ir radusies problēmiņa. Un tā ir mūsu. Laiks un enerģijas mūs stumj uz 4D, uz citu realitāti. Bet, kā zināms, mēs paši esam savas realitātes radītāji. Tas, ko domājam, sapņojam un jūtam šodien, rada mūsu rītdienu... Diemžēl, lielākā daļa no tiem, kas sevi uzskata par garīgā ceļa gājējiem, turpina vizualizēt un sapņot 3d kategorijās (partnerattiecības, bērni, sava mājiņa, pārticība +sirdslieta), kas savā piezemētībā un egoismā neatbilst 4D, neļaujot to formēt... ŠEIT meditācija par šo tēmu.

10. Pārvari savu vienatnes čaulu, kurā esi sevi ieslēgusi, jūtot citu cilvēku enerģijas tik spēcīgi, dozējot mijiedarbību. Katrs ir savādāks. Meklē līdzīgos. Domubiedrs ir nevis kas, ar ko tev līdzīgi uzskati, bet, gan tas ar ko tev ir līdzīgi mērķi. Ir laiks begt runāt par vienotību, un sākt darīt.

P.s. Daru. Vidzemes Retrītu Centrā vasarā būs kopienas tipa kopā būšanas nedēļas, kur katrs dalīsies ar to, kas tam ir. Aicināts ikviens, kas ir gatavs dalīties. Esmu sajūsmā no Jūsu pieteikumiem un no tās ainiņas, ko redzu savu acu priekšā.  Šeit informācija.

11. Šis gads nesīs vairāk pārmaiņu fiziskajā plānā. Gatavojies. Bija iedoti 4 gadi darbam ar sevi,  savu ''iekšiņu'', tagad situācijas piespiedīs rīkoties, ja labprātīgi to neesi izdarījis, vai nedari. Vairāk domā par sevi, savu ceļu un savu Dvēseli. Izdari izvēles tai par labu katru savu dzīves brīdi. Mainies, mainies un mainies...tas ir šī Ceļa pamatā...

Nu, ko...paldies, ka izlasīji līdz galam! :) Amerikāņu kalniņi vēl priekšā, bet kas teica, ka to nevar izbaudīt? :)

Ar siltiem sveicieniem-

Inta

2017.gada, februāris

Satikšanās Liepājā

Mīļās, kurzemnieces!

Diemžēl vietiņu uz tikšanos vairs nav, domāsim un plānosim nākamo tikšanos!

Jau kopš pirmās grāmatas iznākšanas saņemu Jūsu vēstulītes ar jautājumu - ''Kad?'' Pa šo laiku

tālāk par Talsiem un Saldu nebiju tikusi, bet tagad tas brīdis ir klāt, - saņēmu siltu uzaicinājumu no Liepājas Muzeja, kas uzņems mūs savās brīnišķīgajās telpās un mēs tiksimies jau pavisam drīz - 16. un 17. februārī!

Tā kā brauciens ir teju pāri visai Latvijai, tad padomāju par to, ka nevēlos vien ieskriet uz pāris stundām tik skaistā pilsētā, bet arī aiziet līdz jūrai un izstaigāt Liepājas vecpilsētas ieliņas... Un pie reizes piedāvāt Jums ne tikai tikšanos un sarunu ceturtdienas vakarā, bet arī pastrādāt ar terapeitiskajām meditācijām nākamajā dienā? Kā Jums šķiet, tāda ideja?

Tātad plāniņš ir sekojošs:

16.februārī, plkst. 17:00-20:00 tiekamies Liepājas Muzejā. Tikšanās tēma:

  ''Sievietes Dvēseles atmošanās''

Runāsim par to, kā sadzirdēt savu Sirdsbalsi un sākt iet Savu Ceļu? Kādus šķēršļus liek mūsu prāts un, kā atbrīvoties no pašu un ārējo apstākļu radītiem ierobežojumiem, kas stāv priekšā mūsu ceļam uz Brīvību. Brīvību iekšēju un brīvību ārēju. Kā atrast līdzsvaru, jeb zelta vidusceļu starp ģimeni, partneratteicībām un pašrealizāciju. Izrunāsim un saliksim galvenos akcentus, kas tad ir kardināli nepieciešams, darāms, lai tiktu galā ar tiem ierobežojumiem, kas katram pastāv un, kas tieši būtu darāms: emocionālo traumu un pagātnes dziedināšana, darbs ar Ego, sevis pieņemšana un iemīlēšana, sirds atvēršana un apziņas paplašināšana.

Trīs stundu laikā, kas mums atvēlētas ceturtdienas vakarā, es pacentīšos iedot maksimāli daudz

informācijas, kas ļaus sajust katram personīgi aktuālās tēmas. Tie, kas pie manis jau ir bijuši, zina, ka mēs kopā veidojam sirsnīgu, uzticēšanās un siltuma pilnu, dziedinošu enerģētisko telpu, kas dziļi skar katra Dvēseli.

Lai arī nosaukums ir Sievietes Dvēseles mošanās, tomēr visbiežāk uz šiem semināriem atnāk arī pa kādam vīrietim. Es īpaši aicinu arī vīriešus, jo Dvēselei, kā zināms dzimuma nav. Un, ja klāt ir vīrieši, tad gan enerģētiskā telpa veidojas harmoniskāka, gan arī es dodu informāciju, vadoties pēc tā, ka abi dzimumi ir telpā, kas to padara daudzškautņaināku un interesantāku.

Kā Jūs jau saprotiet, tad ar informāciju vien nepietiek, lai dzīvē sāktu notikt reālas pārmaiņas. Tam ir vajadzīgas  konkrētas darbības. Tādēļ nākamajā dienā, es piedāvāju Jums pastrādāt ar sevi terapeitiskajās meditācijās.

Terapeitiskās meditācijas ir joma, kuru izzinu, pētu un pielietoju jau daudzus gadus dziedināšanās procesā. Terapeitiskās meditācijās atšķirās no pārējām ar to, ka tiek skarti ne tikai ļoti dziļi zemapziņas slāņi, dziedinātas pagātnes rētas, aizvainojumi, bet arī tiek strādāts ar karmiskajām problēmām un programmām.

Tādas ir : ''Mīlestības plūsmas atjaunošana dzimtā'', ''iekšējā bērna dziedināšana'', ''dziedināšana ar laika līniju'', '' karmisko parādu atdošanas meditācija'', ''dvēseļu fragmentu savākšanas un atbrīvošanas meditācija'', u.c.

Jums ir jābūt iekšēji gataviem, gan paskatīties acīs savām sāpēm, gan ielūkoties savā Ēnas pusē, gan ļaut tam visam iznākt ārā. Jābūt gataviem arī, ka dzīvē sāks notikt pārmaiņas, kas var būt harmoniskas, bet var būt arī ''izsitošanas''no ieilgušā ''status quo'', bet tomēr ļoti, ļoti nepieciešamas, ja esi gatavs sekot savai Sirdij... :)Padomā, sajūti, izkārto sev (savai Dvēselei) šo dienu brīvu un piesakies...

Tātad ceturtdien mēs tiksimies Liepājas Muzeja telpās, plkst. 17:00. Ieeja par jūsu

ziedojumu. Paņemšu līdzi arī abas savas grāmatas, ja vēlēsieties tās iegādāties par autora cenu.

Pieteikšanās caur e-pastu ( pasts@liepajasmuzejs.lv ): Norādot: Vārds uzvārds un pasākuma nosaukumu -tikšanās ar Intu Blūmu. 

Var arī pieteikties zvanot uz darba telefonu muzeja darba laikā, darba dienās no plkst. 9-17. +37129605223; +37163422604

Nākamajā dienā gaidīšu Jūs muzeja telpās, plkst. 10:00 -14:00 Sarunu aplim un terapeitiskajām meditācijām, kas ilgs 3-4 stundas, ar nelielām 10 min pauzītēm. Līdzi jāņem plediņš, tepiķītis, siltās zeķītes (lai ērti gulēt uz grīdas) un ūdens. Ziedojums no 25 Eur. Piesakies ŠEIT (vietu skaits ir ierobežots)

Jau priecājos par tikšanos- Inta

P.s.Mīļās manas! Daudzas jau zina, ka es lieku savas nodarbības darba dienās un darba laikā, ne tikai tādēļ, ka man ir aizņemtas brīvdienas un vakari, bet lielā mērā arī tādēļ, lai aicinātu, motivētu (daļēji piespiestu:)) Jūs izdarīt izvēli starp prātu un Sirdi. Nolikt Dvēseli pirmajā vietā. Pirms darba devēja un visa pārējā. Tas ir Jūsu gribas akts, kas parāda Dvēselei, ka Jūs esat gatavi darīšanai. Jūs pasperat pirmo soli pretī Tai. Un, tieši šāds reāls darbiņš, ir tas pierādījums, ko Dvēsele gaida, lai dotos Jums pretī. Un patiešām lietas sāktu notikt!!!

-->

Saruna ar gaišreģi Aliju...

Tas bija gadus desmit atpakaļ, kad aktīvi lūkojos pēc alternatīviem zināšanu un dziedināšanas

avotiem. Sekoju līdzi Alijas vizītēm šeit Latvijā, tomēr pie viņas nenokļuvu - kāda savāda iekšēja bremze nostrādāja, ko toreiz neanalizēju, bet šodien skaidri zinu, kādēļ tā...

Alija Lučezarnaja... Cik ļoti viņu raksturo uzvārds, kas ir viņas īstais uzvārds... To īpašo starojumu es uzreiz sajutu. Jau toreiz, vienkārši no attāluma skatoties uz viņu... Kas to būtu domājis, ka pienāks diena, kad draudzīgi pļāpāsim pie tējas gan klātienē, gan skaipā...

Draudzene atsūtīja linku uz Alijas semināru Jūrmalā. Tā kā tas bija laiks, kad aktīvi man Zīmes nāca saistībā ar Jūrmalu, tad arī šo semināru uztvēru savā ziņā kā zīmi. Pietam semināra nosaukums bija ciešā saistībā ar manu kristīto vārdu, ko uztvēru kā īpašu zīmi... Jā, jā...es ļoti ticu un paļaujos uz Zīmēm... Kad es tās gaidu, man tās tiek rādītas...Ir tik interesanti tām sekot... :)

Lūk, es pieteicos gan uz semināru, gan uz individuālo konsultāciju pie Alijas... Seminārā es apsēdos priekšpēdējā rindā, samainījos ar Katiņu, lai būtu nostāk no acīm- domāju: klusiņām vērošu, ļaušos, neko nejautājot... Es nebiju iepazinusies ar informāciju par semināru formātu, kas balstās uz jautājumiem. Cilvēki uzdod jautājumus- ļoti personiskus, pat piezemēti sadzīviskus...tomēr viņiem, bez šaubām, svarīgus... Alijai sāk nāk informācija šim cilvēkam, kas pamazām paliek plašāka, izvērstāka, redzu, ka viņa ik pa laikam paskatās uz citiem cilvēkiem, līdz tā paliek tik plaša un dziļa, ka viennozīmīgi tiek katram... Tad seko nākamais jautājums.

Jau Alijai ienākot zālē gaiss tā kā sabiezēja, elektrizējās, enerģija ļoti mainījās. Tā ir tā retā sajūta, kad Gara enerģija (protams, arī Augstākie Spēki) ieplūst telpā...

Latvijā es tikai pie viena cilvēka esmu bijusi, kur esmu sajutusi šo Gara radīto enerģētisko telpu... Par šo fenomenu runā ļoti daudzi avoti. Pēc šīs Skolotāja Gara telpas dodas uz ašramiem, kur tu vari neko nesaprast, Skolotāja var nemaz nebūt, bet ir viņa Gars... Un transformācija, procesi notiek vien, esot šajā telpā... Tā ir svētīga sajūta... Būt Skolotāja Gara radītā telpā...

 Man blakus esošās meitenes sarunājās: klau, vai tev arī griežās galva, izplūst telpa? 

Un semināra vidū bija laiks meditācijai. Alija ieslēdz R.H.Coxona mūziku, kas man ir mīļākā un tuvākā, kas skan arī teju visās manās meditācijas... Es smaidu un sajūtu tuvību...

Aizveru acis un ļaujos...Pēkšņi pie griestiem ieslēdzās lielās lampas, ļoti spoži...balta gaisma nāk, spiežās caur plakstiņiem... Atveru acis un saprotu, ka neviens lampas nav ieslēdzis... :) Meditācija bija viena no spēcīgākajām, ko es savā mūžā piedzīvoju...

Lai arī biju noslēpusies zāles galā, ievēroju, ka Alija bieži skatās uz mani, īpaši tajos brīžos, kad runāja par tām tēmām, kas bija aktuālas man. No sākuma man šķita, ka man tikai rādās, ka viņa uz mani skatās... Tad viņa mani pati uzrunāja. Pirmo reizi ar frāzi, ka es līdzinos kādai žurnālistei un otro reizi tieši pajautājot, vai es rakstu :) Kad atbildēju, ka rakstu gan, viņa mani uzaicināja pienākt pēc semināra...

Nākamā dienā mēs satikāmies individuālajai konsultācijai, kura izgāja ārpus laika rāmjiem un šī saruna, tikšanās pie viņas viesnīcā bija jau viņas iniciatīva, kuras laikā ne tikai tapa neliels sarunas- intervijas fragments, ko tūlīt varēsi izlasīt, bet arī virkne visādu interesantu kopēju ideju...

Un, lai arī saruna beidzās ar tādu nedaudz smagu noti, kas skar mūsu zemi un cilvēkus, es to atstāju... Vēl šifrējot un tulkojot sarunu domāju, vai atstāt...tomēr izlēmu atstāt.. 

Bet vispār saruna bija viegla, plūstoša, sirsnīga, atmiņu un emociju pilna... Es ļāvos šim plūdumam un aicinu sajust arī Tevi

SARUNA AR ALIJU

Cik sen Jūs jau brauciet uz Latviju? Kas Jūs saista ar Latviju, kas liek atgriezties šeit atkal un atkal?

Divpadsmit ar pus gadus jau es regulāri braucu uz Latviju..Tās ir intuitīvās sajūtas. Vispār priekš manis ģeogrāfiskās robežas neeksistē, cilvēki ir līdzīgi, mūzika, valoda, viss šeit man šķiet ļoti tuvs un radniecīgs. Kādreiz es Maskavā 16 gadus nodzīvoju uz ielas ar nosaukumu ''Rižskij projezd”...

Reiz es uzstājos kongresā, un tur sabrauca daudz cilvēku no visas bijušās Padomju Savienības. Pēc tam mēs ilgi pastaigājāmies, runājāmies, visbeidzot nosalām un noķērām mašīnu, lai aizbrauktu uz kādu mums zināmu restorānu. Aizbraucām, bet tas nestrādā. Sakām, redziet, te blakus restorāns ''Kosmoss'', ejam tur?! Restorānā sagaida trīs oficianti, viens no viņiem aizveda mūs pie kāda galdiņa. Es apsēžos un skatos, pretī aiz mana kolēģa muguras, uz sienas ir zīmējums- skaists skats un uzraksts ''Laipni lūgti Rīgā!''. Kad pienāca oficiants, es jautāju, kas tas ir par zīmējumu? “Vai tad Jūs neziniet?!- viņš atbildēja -Jūs atrodaties slavena latviešu mākslinieka restorānā!”

Pēc trīs nedēļām es nonācu Rīgā. Tas bija pēc vairāku dienu semināriem Viļņā, uz kurieni bija atbraukuši arī pieci cilvēki no Latvijas. Viens no viņiem bija dr. O.Peipiņš. Viņš pienāca pie manis un teica: ''Jums ir jāatbrauc arī pie mums uz Rīgu! Visdrīzakajā laikā!''

Toreiz vēl nebija Šengenas vīzas. Kamēr man uztaisīja Latvijas vīzu, es vēl piecas dienas padzīvojos pa Lietuvu. Tas bija 2004. gada jūnijs. Kopš tā laika es arī šurp braucu. 

Visbiežāk es apmeklēju Latviju, Zviedriju un Dāniju. Tās ir trīs valstis, kas man, savā ziņā, ir kļuvušas par otrajām mājām...

Pavisam drīz, marta mēnesī, Jūs atzīmēsiet gadadienu. 25 gadi kopš Jums atvērās spējas (otkrytije dara). Kā tas notika un kas ir mainījies pa šiem gadiem?

Ja mēs runājam un ticam tam, ka eksistē burvju pasakas, tad tas izskatās apmēram tā. 

Dzīvo cilvēks vienkāršu, ikdienišķu dzīvi. Vīrs, bērni. Līdz pēkšņi, vienā dienā tas notiek. Ir brīži, kad nevar paskaidrot, kas ar tevi notiek. It kā esi vesels, ar galvu viss kārtībā, tomēr pavisam noteikti, kaut kas notiek! Vienas diennakts laikā uztvere sāk mainīties. Tu vienlaicīgi ieraugi sevi vairākās realitātēs, vairākās telpās, sāc ieraudzīt tās iemītniekus, tur notiekošos procesus. Jā, Tu kaut ko par to visu esi dzirdējis, lasījis, bet vairāk kā mītu, fantāziju to uztvēris. Kādu brīdi, pašā sākumā, šķiet, ka varbūt tas ir nosapņots, ka tas, kas ar tevi notiek, nav īstenībā?! Līdz Tu saproti, ka viss ir mainījies - tu vairs neesi tu. Vai arī tas esi tu, bet pavisam cits tu. Tā ir kā jauna dzimšana. It kā tavu garu būtu nomainījuši, tevī citu būtību ielikuši...

Vai bija bailes?

Tu sāc dzirdēt skaņas, balsis no citām realitātēm. Ziniet, es divas nedēļas biju uz robežas starp normālo dzīvi un psihiatrisko slimnīcu. Cilvēki šķībi skatījās uz mani. Es redzēju visu! Es teicu cilvēkiem: kāpēc Jūs to dariet? Jūs taču nemaz nevēlaties to darīt? VAI: Nesteidzieties, jūs nenokavēsiet savu trolejbusu?! 

Tagad, skatoties atpakaļ, es saprotu, ka sākumā es nepratu kontrolēt savas sajūtas, redzējumus, nesapratu, ko teikt, ko noklusēt... Man nāca informācija, es to uzreiz atskaņoju... Es redzēju cilvēku, es teicu to, kas nāca. Tā man gāja divas nedēļas. Pēc tam es ievēroju, ka cilvēki savādi uz manīm skatās un ieraudzīju sevi ar viņu acīm. Es izskatījos kā slims cilvēks. Tomēr pati jau tajā brīdī es sapratu, ka esmu vesela, vienkārši redzu to, ko citi neredz. Divas nedēļas bija cīņa, pēc tam ieslēdzās protests: ''es to negribu!''

Man vilcienā nosēžas pretī cilvēks, es redzu, ka viņš ir tikko no cietuma iznācis recidīvists, es redzēju, ko viņš jūt un, ka pēc 5 min nopirks pīrādziņu no tirgotāja, kas tos iznēsā...

Es sapratu, ka man iepriekšējā dzīve, tāda kāda tā bija, ir beigusies... Šī ir kaut kāda cita dzīve, kurai es neesmu gatava. Es negribu būt cita, es nevēlos to visu redzēt!!!.. Iekšēji es lūdzu palīdzību, es vēlējos atrast cilvēku, kas man palīdzētu saprast to, kas ar mani notiek patiesībā. Un man ''atnāca'' cilvēka uzvārds, pie kura griezties, slavens parapsihologs- ''ej pie viņa- viņš tev palīdzēs''. 

Tajā laikā es strādāju valsts iestādē, studēju jurisprudenci un audzināju bērnus. Variet iedomāties, kādā stāvoklī es atrados?

Es piezvanīju šim cilvēkam, bet viņa sekretāre pateica, ka viņš ir aizbraucis uz kongresu, atgriezīsies pēc divām nedēļām. Es viņai saku, ka nevaru tik ilgi gaidīt, ka man ir panika, grūti, tad viņa man iedeva viena cita speciālista telefona numuru, kurš it kā varot palīdzēt. Es zvanu, paceļ kāda sieviete. Es savā manierē ātri skaidroju, kādēļ man vajag parunāt ar Oļegu Semjonoviču, kā es jūtos, ka man ļoti, ļoti vajag... Viņa otrā galā noklausās un saka ''Kurš jums to trešo aci atvēra, tas lai arī aizver!'' Un nolika klausuli. Dabiski, es raudu, saprotot, ka neviens man nevar palīdzēt... Tas bija tāds izmisums, tā bija robeža, it kā viss, tava dzīve ir beigusies, visa pasaule no tevis atsakās, tu vairs nekad nebūsi tāda kā agrāk. Tās ir tādas skumjas, tāds smagums.

Paiet vēl dažas dienas un man zvana tas vīrietis, kam es pirmajam zvanīju pēc palīdzības un saka: ''Mums bija izmaiņas konferencē, esmu atgriezies, Rita par jums teica, tūlīt pat ņemiet mašīnu, brauciet pie manis!''

Es aizbraucu un es labi atceros to pirmo frāzi, ko viņš man pateica: ''Jums ir jāpieņem tas fakts, ka Jūs izvēlējās''. Es toreiz to līdz galam nesapratu, man bija knapi 30 gadi...

Pirmais, kas atnāca pie manis, tas bija Jēzus... Es to nevarēju teikt skaļi, pūlī, jo visi teiktu, lūk, vēl viena jukusī. Tie visi tā saka, ka Jēzu redzējuši...Ziniet, es nevaru paskaidrot, kā es viņu redzēju... Redzējums, ārpus realitātes- viss ir savādāk. Pamēģini iedomāties, kā ir, kad pēkšņi sākas zemestrīce, atverās sienas, grīda, līdzīgas sajūtas. To nevar paskaidrot tiem, kas to paši nav pieredzējuši...

Un nākamajā dienā tas notika. Tagad tas bija skaidri saprotams- tā bija informācija, kas nāca...

Man tas ir dzimtā, jau no vecmāmiņas, kas bija ar spējām. Mamma vēl joprojām ir pazīstama dziedniece, ekstrasense savā pilsētā Tatarstānā, jau kopš 1989.gada. Viņa ir mediķe un vienmēr izmantoja savas spējas arī diagnožu uzstādīšanā. Viņa ļoti daudz zināja par alternatīvajām ārstēšanas metodēm un tās ieteica citiem. Pie viņas brauca no citām republikām dziedināties. Mamma daudzas reizes, pirms man pašai šīs spējas atvērās, man teica: ''nāc es tev parādīšu, nāc es tev iemācīšu''...bet es atbildēju ''mammu, man tas nav interesanti, es būšu advokāte! :), man neko nevajag'', mani tas neinteresēja. Man likās, ka ezotērika, mistika, augstākie spēki, tas viss nav mans.

 Līdz tā dzīve beidzās. Sākās cita.

Kāds strādā ar enerģijām, kāds dziedina ar zālītēm, kāds sarunājas ar mirušajiem. Vai Jums ir kāda konkrēta joma vai sfēra, kura padodas labāk?

Tā sanāca, ka jau mēnesi vēlāk, es aizgāju no darba. Mani uzaicināja strādāt uz VDK. Es sāku veikt seansus, pavisam bez reklāmas. Cilvēki nāca paši, viens otram ieteica. Nāca arī profesori un zinātnieki, nāca ticīgie, dāvināja man ikonas, bet es vispār piedzimu islamticīgā ģimenē. Tad netīšām es nonācu baznīcā -Sokoļņikos, tur ir skaista, senatnīga baznīca. Gāju garām, jau bija tumšs, līdz es pēkšņi nolēmu tur ieiet. Un durvis izrādās bija vaļā. Neviena nav, vispār nevienas dzīvas dvēseles nav. Man tā atmosfēra, tā smarža, kas tur bija, ikonas, kas uz mani skatījās...es gāju, gāju dziļumā, līdz nonācu un nostājos pie kādas ikonas. Tā bija Jēzus ikona. Domās es jautāju- diez, kā sauc šo baznīcu? Pēkšņi man aizmugurē sāk sarunāties divas sievietes, kuras es tur nemanīju, tur nebija neviena! Viena otrai prasa: 'vai Jūs neziniet, kā sauc šo baznīcu?'' Otra atbild: ''vai tad jūs neziniet, šo baznīcu sauc par Kristus Augšāmcelšanās baznīcu''. Man tūlīt tika atbildēts.

Tā man tas viss sākās : nolasīšana (считывание) no pirmajām dienām. Ieraugu cilvēku un sāk nākt informācija. Vai man prasa par kādu, vai nosauc tikai vārdu, vai rāda foto. Man nevajag fotogrāfiju, man informācija nāk uzreiz, tajā pašā brīdī par šo cilvēku. Es aprakstu to, ko es redzu. 

Kādas ir sajūtas, no kurienes nāk šī informācija?

Man ļoti daudzi to ir jautājuši. Kā tas notiek? Es saprotu, ka es to nevaru paskaidrot. Tā informācija ir tā kā vizuāla telegramma, kas no kaut kurienes nāk. Tā nav tikai gaišredzība. Tā ir arī gaišdzirdība un gaišzinība. Viss kopā. Gan ekrāns, gan es dzidru, gan sajūtu. Man prasa par kādu sievieti un es ieraugu viņas tēlu, dzirdu tērpa auduma skaņu, saku, ka viņai ir zīda kleita mugurā... saku, ka ļoti skaista sieviete, jūsu māte... aprecējās ar jūsu tēti mīlestības dēļ, bet jūsu tētis bija liels egocentriķis, no sākuma bija iemīlējies mammā, bet mīlestība ātri pārgāja un viņš pārslēdzās uz citu sievieti. Mamma ļoti cieta, viņa nevarēja vairāk nevienu iemīlēt, viņa viņu gan dievināja, gan mīlēja vienlaicīgi. No sākuma bija tikai aizvainojums, kas ar laiku pārauga naidā. Viņš redzēja viņas pārdzīvojumus, bet neko nevarēja iesākt, jo tagad viņam interesēja cita sieviete. Es redzēju, ko viņi domāja, par ko runāja, ko juta... Tādā līmenī nāca informācija. 

Pēc kāda laika, es sapratu, ka tas ir pārāk detalizēti, mācījos izvilkt būtiskāko no informācijas plūsmas. Vēl vēlāk es sāku ieraudzīt karmiskās cēloņsakarības katrai konkrētai situācijai.

Varu redzēt un sajust jūs jau mammas vēderā. Ar kādu informāciju jūs esiet atnākusi, kā jutusies mammas vēderā, kādas attiecības mammai bija ar tēti, bērns to jūt. Vai mīlestības auglis, vai spontāni ieņemts bērns, varbūt negribēts bērns. Vienā mirklī es varu ieraudzīt visu bildi, un man jāpaspēj to visu atskaņot. (Alija ļoti ātri runā)

Mirušos es arī redzu. Viņi skatās uz mani. No viņiem es varu saņemt informāciju par cilvēkiem, kas sēž man pretī. Ko mirušie nav paspējuši pateikt. Ka, piemēram, vecmāmiņai, kura nomirusi vairākus gadus atpakaļ, ir vainas sajūta prêt savu meitu, bet pretī man sēž mazmieta. Es saku, jūsu mamma ir apvainojusies uz savu mammu, bet vemāmiņa lūdz nodot, ka viņa pārdzīvo par šīm nesaskaņām. Viņa mīlēja savu meitu, bet neprata to parādīt, izteikt, jo bija aizņemta, aizrāvusies ar sociālo dzīvi.. tas viss ir tik sarežģīti- cilvēka dzīve izliekās pa tādiem kā plauktiņiem...

Ziniet, tā nav fantāzija, jo es vienmēr saku to, ko cilvēks zina no mammas, vecmāmiņas, kādi viņi bija cilvēki... Nāk tā informācija, kas cilvēkam ir jāuzzin un ne vienmēr tā, ko viņi prasa... Cilvēki raud, viņi pēkšņi saprot, kādēļ notika tā, kā notika un kādēļ tagad ir tādas sekas. Tas ir dzīvs kontakts ar dvēselēm. Tas dziedina.

Es redzu gan dzīvos, blakus esošos cilvēkus, gan mirušos. Man nepatīk saukt viņus par mirušajiem, jo man viņi ir kā dzīvi. Tikai, it kā izgājuši aiz durvīm. Viņi ir klāt. Viņi skatās uz mums. Tā ir realitāte.

Es te sēžu uz krēsla, runāju ar Jums, bet viņi ir tepat. Viņi ir.

Jums viņi netraucē? Negribās aizvērt durvis un pabūt vienatnē?

Absolūti nē. Tā ir daudzdimensionāla telpa, kamēr es neskatos, vai kamēr man nejautā, lielākoties, viņi mani netraucē. Tā ir cita pasaule.

Pie manis atnāk cilvēks, no sākuma es redzu viņu vienu, tad ieraugu viņa bērniņu, ieraugu zilās bērniņa acis, matus...redzu, viņa ir tētiņa meitiņa, redzu, ka mamma ir tikai piedalījusies radīšanā, bet dvēseļu galvenā saikne ir ar tēvu - viņš ir autoritāte, galvenais cilvēks. Tā es to redzu... Es runāju, bet sajūta ir, ka tā informācija nāk, pats no sevis runājas. :)

Vai nemēdz būt tā, ka jūs guļiet vannā, bet kāda nomaldījusies (неупокоенная душа) dvēsele ierodas ar savu stāstu?

Mēdz gadīties. Reiz pie manis bija sieviete, kuras vīram atlicis dzīvot 5 mēneši. Viņa jau pati bija teikusi, ka viņam ir nedziedināms vēzis. Es redzēju pat viņu kāzas. Ak, Dievs, cik tās bija skaistas kāzas! Tik brīnišķīgi skaisti cilvēki, kā aktieri! Un tik labi, tik mīloši! Pavasarī laulājās, kad viss plaukst! Pagāja gadi un šī sieviete pie manis ieradās ar viņa foto. Lūk, mans vīrs, viņš ir slims ar vēzi, ko Jūs variet pateikt? Es pateicu, ka viņam daudz vairs nav palicis. Vispār parasti es to nesaku, bet šajā gadījumā es redzēju, ka Dvēsele jau ir gandrīz prom, ka vairs tikai fiziskā forma, čaumala palikusi. Man nāca tādas nianses par šī vīrieša dzīvi! Par viņa attiecībām ar tēvu bērnībā, ka viņš nav piedevis tētim, ka viņš ir mocījies starp duālām jūtām pret tēti- gan mīlējis, gan dusmojies par to, ka viņš mammai pāri dara. 

Es sievai teicu, lai rūpējās, vāra vistas zupiņu, runājas par visu šo, lai nekādā ziņā neļauj viņam noprast, ka jūs ziniet par drīzo aiziešanu. Viņam vēl ir jāpiedod... 

Pēc kāda laika, mana mamma bija šo sievieti uz ielas satikusi un norunājušas, re, kā Alija precīzi pateica par pieciem mēnešiem, kaut ārsti solījuši, ka 2-3 gadiņus vēl padzīvos!

Un, tad jau ziņas ļoti ātri aizgāja! Tā ir provinciāla pilsētiņa. Daudzi teica, ka esmu piesaukusi nāvi ar savu paredzējumu, bet es atbildēju, ka viņi pārāk augstu mani vērtē, pēdējais vārds vienmēr pieder Dievam. Ja Dvēsele ir izpildījusi savu programmu, viņa aiziet. 

Tad, lūk, šī Dvēsele mani vajāja vairākas naktis! Mana mamma man palīdzēja toreiz. Tā bija man pirmā šāda veida pieredze un es nezināju, ko darīt... Es miegu ciet, viņš (šī vīrieša dvēsele) atnāk un visu laiku ir manu acu priekšā, neiet prom. Man tikai pēc laiciņa pieleca, ka viņš gaida no manis palīdzību, ka viņam lūgšana ir vajadzīga, lai aizlūdz par viņu. Viņš, kā dvēsele, nekādi nespēj pacelties uz augšu, tas ir nedaudz bailīgi- pamodies naktī, bet neesi viens- uz tevi skatās. Dzīvas acis, kas mirkšina. Tas nav statisks tēls- tas ir dzīvs. Tā ir enerģija, kas kustās telpā. Pirmo reizi ir ļoti nekomfortabli un bailīgi, tu saproti, kas tas ir, bet nesaproti, ko īsti ar to darīt. Tas ir kā pārbaudījums un es prasu eņģeļiem palīdzību un viņi pasaka, kas darāms. Tagad jau ir daudz vienkāršāk

Daudzi cilvēki sapņo par īpašām spējām, praktizē, lai tās atvērtos... Mēdz teikt, ka katram darbam ir sava garoziņa?! Kāda tā ir Jūsu darbam, Jūsu misijai?

Tā ir sanācis, ka laika gaitā mainās veids, kā es to daru. No sākuma tā bija tīrā nolasīšana. Jūs jau saprotiet, ''kad es aprecēšos'', “vai būs princis?''- populārākie jājamzirdziņi. Es vienkārši atskaņoju, to informāciju, kas man nāca. Daudzi nāca ziņkārības dēļ, daudz bija jaunu cilvēku, ar tādiem ļoti piezemētiem jautājumiem.

Tad bija 90 gadi, kad daudz nāca dažādi biezie, biznesmeņi, arī šaubīgi tipi, kam cilvēku vajag atrast, kam dokumenti pazuduši. Vēlāk mani sāka aicināt uz dažādām organizācijām, ar semināriem, uz skolām, kultūras namiem, poliklīnikās, ļoti dažādas vietās. Viss bija spontāni. Nāca ļoti daudz cilvēku.

Vienu brīdi es sapratu, ka es tomēr esmu dziedniece, ka man jāstrādā ar cilvēka Dvēseli, ka es negribu pieņemt kriminālo vai šaubīgu aprindu cilvēkus. Mani aicināja strādāt arī Militārajā prokuratūrā, jo es jau nācu no tās vides, tomēr es gribēju brīvību. Es negibu nevienam piederēt...

Līdz 1999.gadā mani paaicināja uz Zviedriju. Oktobrī es aizbraucu uz divām nedēļām, bet sākās tāds cilvēku pieplūdums, ka nācās pagarināt vīzu. 

Bērnībā man ļoti patika skandināvu pasakas, ilustrācijas, ieliņas, citādie cilvēki. Man tā likās pilnīgi cita pasaule. Un tā, reizi divos mēnešus es tur sāku uz 2 nedēļām braukt. Pieņemšanas, semināri… Jūtu, ka Skandināvija manī atvēra manas spējas vēl dziļāk, es sāku ļoti spēcīgi sajust karmiskās cēloņsakarības: kas ir noticis, kādēļ, kas to veicinājis un kādas būs sekas. Bieži redzu dzimtu - meitas, mammas, vecmāmiņas un kādēļ ir tā, kā ir. No kurienes kas ir cēlies, kādēļ. ''Tu nevari apprecēties, tādēļ, ka tev ir tāda programma, tavai mammai bija tādi un tādi bloki, bet tava vecmāmiņa nesaprata to un to...” Kad cilvēks dzird, viņa dvēsele to jau zina, tādēļ ir tādas reakcijas. Viss ir saprotams, viņam notiek tāda kā ieslēgšanās tajā enerģijā, kas nāk... 

Piemēram, Zviedrijā atnāk kāds profesors, apsēžas, bet manos seansos ir tāds noteikums, ka cilvēks nedrīkst neko runāt, uzdot jautājumus. Ja es jau redzu, ka cilvēks ir gatavs, labvēlīgi noskaņots, man jau sākas informācijas plūsma. ''Jūs tagad braucāt pie manis un domājāt par savu tēvu, kas nomira 2 gadus atpakaļ. Jūs saprotiet, ka jums ir vainas apziņa, ka jūs nepaspējāt viņam pateikt to, ko gribējāt, ko vajadzēja un tagad to ļoti nožēlojiet. Jums ir vēlēšanās viņu apskaut un visu pateikt, bet viņa vairs nav…'' Viņš sāka raudāt. Jo es runāju, to, ko viņš jau zina. Kad viņš gāja prom, viņš teica, ka pirmais, ko viņš darīs, dosies pie tēva uz kapiem un parunāsies.

Pēc tam sekretāre, kura veica pierakstu, sagaidīja un pavadīja klientus, teica, ka viņš iznācis tik apjucis, ka gandrīz aizmirsis savu mēteli, kad viņa devusi, viņš teicis, ka vajagot apsēsties, jo viņam griežoties galva un esot ļoti dīvains stāvoklis. Tad viņš palūdzis lapiņu un uzrakstījis vienu no skaistākajām atsauksmēm, ko es vēl joprojām glabāju. Tik ļoti viņš bija iespaidots no dzirdētā...

Šis cilvēks pats vada starptaustiskus seminārus. Tādi cilvēki reti staigā uz šādiem seansiem. Kādi spēki viņu atveda pie manis.

Ir bijuši daudzi tādi unikāli momenti, kurus tik ļoti dziļi esmu izjutusi, ka informācija nāk no Turienes. Jo iesākumā es daudz ko nesapratu. 

Esmu arī ar zvaigžņu slimību izslimojusi :) Līdz vienā brīdī tu saproti, ka šīs spējas, ir dāvana. Dāvana no Debesīm, ka tava dzīve ir kalpošana. Garīgums un izpratnepar to ir audzis procesā.

Es piedzimu savādāka un 6 gadu vecumā vecākiem pateicu, ka neesmu viņu bērns. Viņi mani ļoti norāja toreiz. Vēlāk esam to visu izrunājuši, bet tā es jutos.

Vēl gribu pastāstīt vienu momentu: atcerieties, semināra laikā teicu, ka Jūs esiet līdzīga vienai žurnālistei, šķiet, Rosiha viņu sauca, Kazaņas tatāriete, kas strādā par redaktora vietnieci vietējā pilsētas žurnālā. Kad es ieraudzīju Jūs zālē, man likās ka tā ir viņa! Tādēļ, man atnāca sajūta, ka Jūs arī rakstiet. Tad lūk, viņa bija tā, kas uzrakstīja rakstu par manu mammu 1992.gadā, gadā, kad man atvērās manas spējas. 

Intervijā mamma pateica, ka viņai ir meita, kas mācās juridiskajā fakultātē, ka viņai tikko ir atvērušās spējas un žurnāliste pierakstīja pāris teikumus arī par mani.

To interviju izlasīja mana kādreizēja skolotāja Zoja Aleksandrovna. Lai arī es, uz skolas sākumu, nerunāju krieviski un mani negribēja ņemt krievu skolā, mans tēvs uzstāja, jo gribēja, lai zinu krievu valodu. Lūk, šī skolotāja, ir tā, kura mani savā ziņā izvēlējās, bīdīja, virzīja uz krievu valodas olimpiādēm, kaut bija daudzi citi bērni, kas arī to varēja. Viņa lika man uzstāties visas skolas priekšā, lai es nebaidītos runāt. Viņa runāja, ka man jābūt skolotājai dzīvē. Tieši viņa bija tā, kas iedeva ceļazīmi dzīvei.

Pēc intervijas izlasīšanas, Zoja Aleksandrovna uzreiz caur mammu atrada mani, piezvanīja un uzaicināja ciemos. Es braucu transportā un pēkšņi man acu priekšā atverās ekrāns, es redzu istabu, tās malā sekciju un augšējā antresolā, aiz drēbēm, paslēptu skaistu Dievmātes ikonu. Es nekad nebiju bijusi skolotājas dzīvoklī agrāk!

Kad atbraucu un Zoja Aleksandrovna atvēra durvis, es viņai prasīju: kādēļ gan jūs slēpjiet ikonu sekcijas augšējā plauktā?! Klusējot, viņa paņēma no virtuves tabureti un gāja uz istabu, es viņai pakaļ. ''Kā gan tu to varēji zināt”, viņa teica, “pat mans vīrs nezina, ka man tā ir!”

Tā viss sākās un tādu gadījumu ir bijis ļoti daudz. It kā Dievs darītu visu, lai par mani uzzinātu arvien vairāk cilvēku. Viss notika dabiski, plūstoši. 

Daudzas sievietes, kuras iet pa garīgo ceļu, jūt šo atšķirtību no partneriem, ilgojas pēc radniecīgas dvēseles. Vai daudzas dvēseles izvēlas vientulības, vienatnes pieredzi?

Nekad, nekad. Visos gadījumos pastāv harmonisku attiecību iespējamība. Nerunāsim par zīlniecēm, kas saka, tāda jums karma, bezlaulības vainags, utml. Ziniet, nekad nedrīks teikt sievietei, ka viņa ir nolemta, ka nav iespēju....

Bet jūs to redziet?

Ir tādi gadījumi, kad redzu, ka sievietei nevajag būt precētai un ar esošo vīru ir jāizšķirās, jo nav tur mīlestības un izaugsmes dvēselei. Nekad nebūs prieka, laimes, bērnu esošajās attiecībās.

Ir jāsaprot un sievietei jāpasaka, kas bija pirms. Pirms viņa saprata, ka jūtas viena. Un, jāsaprot, kādēļ viņa tā jūtas, ka tas ir starpposms, lai izietu uz sirds attiecībām. 

Pastāv tāda garīgā vientulība. Tā nav nolemtība būt vienai kā sievietei, tas ir kaut kas cits, tas ir stāvoklis, kad tiek meklēta saikne ar savu Garīgo Es. Šādai sievietei ir pilnīgi cits stāvoklis. Tas nav piezemētais: “a, kur ir visi vīrieši, kādēļ man neviena nav, vismaz kādu man iedodiet!” :) 

Garīgā vientulība ir izpratne par to, ka kaut kādi procesi notiek, kaut kur mani ved, vada, kaut kas briest un, kad es būšu gatava, mani atvedīs pie šī cilvēka. Iekšēji ir nojausma, dvēseles gaidas, kad mīlestība sevi pa īstam izpaudīs, visos vibrāciju līmeņos. Tas, kas bija, bija kā prelūdija..

Mēs paši maināmies, pasaule mainās, tuvojas jauns gads. Vai Jums ir kādas sajūtas attiecībā uz nākamo posmu Latvijā un vispār pasaulē?

Jūs paprasījāt, un man uzreiz palika mazliet skumji, kad teicāt vārdu Latvija... Sajūtās, it kā zemāk un zemāk laižās...dibenā, dibenā ... (на дно), paliek ar vien retāk (редеет, редеет, редеет...), zemāk, zemāk...Sajūta kā (как в катлаване) kaut kādā pelēkā grāvī, kur ļaudis nolaižās. 

Un sajūtas saka, ka ne labākie laiki vēl priekšā. Vēl ir pāragri runāt par zemes augšupcelšanos. Būs vēl daudz...Tā ir karma, visu šo cilvēku kopējā karma, kas ir apvienojušies zem egregora, sauktu par Latviju. Cilvēki nav aktīvi, viņi ir pasīvi. Tā vietā, lai sāktu šeit kaut ko darīt - koku iestādīt, dēlu dzemdēt, vai par mīlestību runāt, viņi cenšās ātrāk kaut kur noslēpties, kaut kur “aizlaisties”, aizbraukt uz citu zemi, kur labāk, kur tīrāk. Viņi pamet vietu, kur ir saistīti ar saviem senčiem. Viņi vēl nejūt šīs enerģētiskās telpas aicinājumu, nejūt savu senču un savas Dvēseles balsi. Var teikt, ka šim apvidum ir tikai sācies attīrīšanās process. Ir jānāk tornado, kas visu savā ceļā nojauc, izdedzina, kad paliek klajums, tukša vieta, izdedzināta zeme. Un ir jāpaiet vēl laikam, lai šeit sāktu augt zāle. Mēģinu līdzībās izteikties. Te vēl ir pelēkas debesis, pelēkas enerģijas… Tas nav pats dziļākais grāvis, kurā atrodas Latvija, bet tomēr kritiens vēl joprojām ir uz leju... Nav vēl sajūta, ka sāktos evolūcijas process, vēl turpinās involūcija, vēl krītam..

Viņiem (ļaudīm) ir tik ļoti jāaizmirst pašiem par sevi, savu dzimteni, vēl tik ļoti jāpazaudējas, jānokļūst ''starp tīģeriem'', starp dzīvību un nāvi, kad sāk ieslēgties dabiskie impulsi, īstenā daba, kad sāc apzināties - Kā gribās dzīvot! Kā gribās priecāties par dzīvi! Kad sāc domāt - ir jācīnās, ir jāpieceļās, nevajag turpināt sēdēt tajā bedrē, kur ir tumsa, mitrs un vietuļi...” Šajā mirklī pamostas Gars. Pašlaik viņš, valsts egregora gars, ir teju dzīvs (nav dzīvības pazīmju)... Latvija ir tāda kā beztiesīga, tāda kā bez serdeņa, bez mērķa, viņa it kā nav mirusi, protams, bet arī nav dzīvīguma, vibrācijas vājas...

Tas nebūs mūžīgi, bet līdz vienam momentam, kad šī zeme atkal ieelpos. Ieelpos ar pilnu krūti dzīvības dvašu...

Un tad atkal sāks puķītes ziedēt un cilvēki sāks mosties. Kā pasakās stāsta. Pamodīsies ļaudis, berzēs acis, raudzīsies apkārt un teiks: kāpēc es tik ilgi gulēju? Kāpēc es tā dzīvoju vispār? Šī taču ir mana dzimtā zeme, manas mājas...

Kas attiecas uz valsts pastāvību- par to vēl agri runāt. Ir daudz ietekmējošu faktoru, jo šī valsts to pieļauj, viņa ir pārāk daudz cietusi. Cilvēki šeit ir ļoti dažādi, daudzi vispār nav no šejienes. Viņi neciena un nevērtē to, kas ir - šo zemi. Es, piemēram, ļoti mīlu Latviju. Es mīlu Rīgu un Ventspili, Jūrmalu. Lietuvā es mīlu Palangu un Viļņu. Tās ir atbalsis no iepriekšējām dzīvēm- tā tuvības sajūta.

Nobeigumā- ko Jūs novēlētu tiem, kuri lasīs šo sarunu?

Ja es teikšu- nezaudējiet ticību, tas skanēs pārāk banāli, varbūt... Jūs esiet! Un tas nav nejauši. Tajā ir liela jēga - visos līmeņos. Uzdodiet katrs pats sev jautājumu: ko es te daru? Kāpēc es te esmu un ko es te vispār daru? Tu esi ieradies šeit, kur tu atrodies, nevajag stāvēt kā statujai un domāt, kad tad tā laime beidzot atnāks, kad kaut kas sāks notikt?! Vienkārši - piecelies un ej! Kad tu sāksi darīt, tad redzēsi, ka visa dzīve tev atsaucas! Ej pretī savai dzīvei...

Es pati esmu ļoti aktīvs cilvēks, nevaru ilgi vienā vietā atrasties, ilgi vienu darbu darīt, man vajag kustību, apgūt jaunu telpu, jaunas virsotnes. Tas ir bezgalīgs process, brīžiem žēl, cik daudz vēl valstis neesi redzējis, skaistās ielejas, puķes kur zied, aromāti, strautiņš čalo... skaisti dzīvnieciņi, putni... Vajag elpot pilnu krūti, censties piedzīvot pēc iespējas vairāk tā skaistuma, kas ir apkārt. Vienkārši dzīvot! " 

Ar sirdi sajūti, ko vajag tev un ņem to!
Paldies Alij, un uz tikšanos pavasarī!

Tāds ir stāsts par divu orbītu saskaršanos- manu un Alijas! Ceru, ka Tev patika! :)

2016.gada nogalē Rīgā...

Sirsnīgi-

Inta

!!! Otra intervija ar Aliju gadu vēlāk lasāma ŠEIT!!!

2019.gada 1.novembrī Alija atkal viesojas Latvijā ar semināru, kurā atbildēs uz Jūsu jautājumiem par aktuālo šodien un pastāstīs par gaidāmo meistarklašu ciklu iekšējā potenciāla un resursu atvēršanai, kas sāksies pēc 2 mēnešiem! Informācija un pieteikšanās ŠEIT! 
Ir iespēja tikt uz individuālo seansu.

Alijas lapa

http://www.aliyaluchezarnaya.com

P.s. Ja arī Tu vēlies paaicināt Aliju, noorganizēt tikšanos savā centriņā vai pilsētā, raksti viņai un saki, ka info no mana bloga :)