Pavasaris Kaukāzā

2014.gada 22.aprīlis-3.maijs

Varbūt mēs neaizdomājamies, kādēļ mūs velk uz vienu vai otru zemi, kādēļ mēs izvēlamies tieši šos galamērķus un citreiz pat ne vienu reizi vien…It kā taču ir tik daudz, kur aizbraukt un, ko redzēt, bet iekšējā sajūta saka priekšā: ‘’jābrauc uz tieši uz turieni’’

No garīgā skatu punkta, mēs dodamies tur, kur esam jau kādreiz bijuši, kur ir palikušas kādas ‘’karmiskās astes’’. Nav svarīgi, vai mēs to apzināmies vai nē, tie, kas ir bijuši manās grupās, visi kā viens atzīst, ka dzīve pēc šiem braucieniem tiek iedalīta laikā pirms un laikā pēc… Procesi ir daudzslāņaini, izdzīvojas gan katram individuāli un dziļi personīgi, gan mijiedarbojotes ar grupas dalībniekiem, gan piedzīvojot atklāsmes caur mūsu dziedāšanu spēka vietās, gan caur pastaigām, kad uzkāpjot kalnā Tu saņem dāvanā visu pasauli pie kājām! Un tajā brīdī saproti, ka katrs mirklis, ko ir lemts piedzīvot ir milzīga dāvana!

Ne meditācijās, ne dziedāšana nav obligāta- katrs seko savām sajūtām: ja vēlās pievienojās, ja vēlās pavada šo laiku vienatnē…

Grupa kļūst kā vienots organisms un programma kļūst otršķirīgs faktors- mēs esam brīvi apstāties

jebkurā vietā, lai baudītu pastaigu, pikniku, lai iegrieztos apskatīt kādu ciemu, vai ieleju…

Lai arī šos ceļojumus saucu par sakrālajiem, izvēloties enerģētiski spēcīgākās vietas, kas bieži vien tūristu galamērķos nemaz nav, tomēr uzskatu, ka, lai līdzvarotu savu dzīvi ir nepieciešams viss: izbaudīt ēdienu, vīnu, sajust pilsētas dunu, vietējo iedzīvotāju kolorītu un kultūras mantojumu un dabas krāšņumu.

Divas kaimiņu valstis- Armēnija un Gruzija, kurās dominē kristīgā tradīcija, ar samērā lielu arābisko kaimiņvalstu ietekmi gan arhitektūrā, gan kultūrā.

Armēnija, kura aizņēma kādreiz arī tagadējo Turcijas, Azerbaidžānas un Gruzijas teritoriju (tās valstis vēl nebija formējušās) un kartēs pastāvēja reizē ar Seno Ēgipti un, iespējams arī Atlantīdu.

Armēnijas arhitektūras un arheoloģijas atradumi tiek datēti ar laiku pirms Šumeru un Ēģiptes civilizācijām. Karahunča, senā observatorija, kuru apmeklēsim tiek datēta ar laiku 9.5 tūkst.gadu atpakaļ!!!! Pēc Bībeles tieši pie Ararata kalna piestāja Noasa kuģis pēc Lielajiem plūdiem, un tieši no turienes nāk mūsdienu civilizācija… Armēnijai piemīt vislielākā transformējošā enerģētika, kādu esmu piedzīvojusi, līdztekus klusai apbrīnai par šo spēcīgo tautu, kura ir pieredzējusi visu iespējamo, bet spējusi saglabāt savu valodu, unikālo alfabētu, kultūru un zemi, kuru dēvē par muzeju zem atklātas debess.

Gruzija, kas, mums latviešiem šķiet pazīstamāka, aizrauj ar savu dabu, dzīvesprieku, ēdieniem,

viesmīlību… Gruzija ir bauda. Gruzija ir deserts mūsu ceļojuma otrajā daļā, kad atslābt, atvērties viens otram, varenajiem kalniem, vīna garšai, Tbilisi nakšu burvībai un pirts baudījumam. Tvert mirkli un līdz kaulu smadzenēm izjust to, cik skaista ir dzīve!

Raksts par rudens braucienu: http://sirdscels.blogspot.com/2013/10/dieva-izredzeta.html

Programma

22.aprīlī plkst. 21.00 grupas (pašlaik esam 25) pulcēšanās Rīgas lidostā, lidojums uz Tbilisi ~3h. Naktī pārbrauciens (~110km) uz Aghpatu, Armēnijas pierobežas pilsētiņu, apmešanās burvīgā kalnu viesnīciņā, pasakaini krāšņajā Diližanas reģionā.

Šeit nakšņosana divas naktis, pastaigas kalnos, grupas iepazīšanās, pikniki, kaukāza reģiona ēdieni, mūsu dziesmas…
Armēnija

1.diena, 23.aprīlis

Ahpata- Sanahin- Horomayri klosteri un senās svētvietas Diližanas reģionā. Pastaiga kalnos.

2.diena, 24.aprīlis

Dodamies ceļā uz Armēnijas otru pusi, Turcijas virzienā: Hagarcinas klosteris- Parz Lich (dzidrais ezers)apskate un dižais Sevana ezers (izbrauciens ar kuģīti) ar Sevanavank klosteri. Nakšņošana pilsētiņā Jeghegnadzor pa ceļam uz Tatevas aizu.

3.diena, 25.aprīlis

Unesco mantojums, unikālā Tatevas aiza un garākais funikuliera ceļš pasaulē (6km), senās kulta vietas vietā uzceltais Tatevavank klosteris. Funikulieris- 10Eur

Karaunča (Zorac Kareer)- spēka vieta, iespējams senākā pasaulē observatorija-7,5 tūkst.p.m.ē.,

salīdzinoši Stunhedža 3 t.gp.m.ē. Tieši šo vietu vairākums no mūsu iepriekšējās grupas atzina, kā vienu no tām vietām, kas atstāja vislielāko iespaidu. Šīs vietas vēsture sniedzas uz pusi tālāk kā Senā Ēģipte vai Šumeru civilizācija…

Noravankas klosteris ar vienīgo pasaulē Dieva vizuālo attēlojumu, pa ceļām uz kuru var vērot iespaidīgās sarkanās klintis un tuneļviedīgo aizu, caur kuru brauksim.

Vēlu vakarā ierašanās Erevānā.

4.diena, 26.aprīlis

No rīta brauciens uz tuvējo Gegardas klosteri, kurš ir daļēji klintī iebūvēts, ar neatkārtojamo it kā daudzbalsīgo akustiku…

Garni- vienīgais bijušajā PS teritorijā saglābātais pagānu templis (3Eur)

Vernisāža- aizraujošs un neaprakstāms, nedaudz austrumniecisks amatnieku tirgus, kurā, šķiet var dabūt jebko-mūzikas instrumenti, ādas izstrādājumi, milzumdaudz rotu, trauki, suvenīri…. No turienes ir visgrūtāk dabūt ārā u n savākt grupu :)

Līdz vakaram brīvais laiks Erevānas apskatei. Vakariņas

restorānā un koncertprogramma slavenajā Terases klubā, no kura paverās skats uz Araratu…

5.diena, 27.aprīlis

Zvartnoca- ēras sākumā, tajā laikā vienīgā pasaulē lokveida sakrālā celne, arī uzcelta senā spēka vietā, ar apbrīnojami maģisku enerģētiku.

Amberda – cietoksnis un baznīca, no kuras paverās pasakains skats uz kalnu ainavu, sena kulta vieta.

Tālāk dodamies Gruzijas robežas virzienā, garš pārbrauciens (2-2,5h līdz Gruzijas robežai). Uz robežas mainās gidi un autobusi.

27.aprīļa vakarā ierodamies (~3,5h no Armēnijas robežas) burvīgajā Mīlestības pilsētiņā- Signagi, kurā pavadīsim divas naktis. 

Gruzija

6.diena, 28.aprīlis

Sighnagi- - Mīlestības pilsēta http://www.ilovegeorgia.net/sighnaghi/ - Nekresi klosteris- viena no pirmajām kristiešu http://reports.travel.ru/letters/2013/01/211171.html) , no kura paverās skaists skats uz Alazanas ieleju. Vieta ar spēcīgu enerģētiku, kurā pirms klostera atradās pagānu templis.

Mūsu Gruzijas gids GIO

Pēc tam dodamies uz Bodbe NUN sieviešu klosteri, pie kura esošais aukstais avots ir izslavēts ar savām brīnumainajām dziedināšanas spējām. Stāsta, ka 3 reizes iemērcoties šajā avotā ar patiesu ticību, var dziedināties no jebkuras kaites.

Vakarā atgriežamies Signagi.

7.diena, 29.aprīlis

Signagi- David Gareji. Cauri pilnīgi citai- stepju tuksnešainai ainavai dodamies un David Gareji -

rožaini dzeltenā smilšakmenī iecirstu 6.gadsimta kalna alu klostera kompleksu ar senām freskām, pa daļai pāri Azerbaidžānas robežai, stāva kalna nogāzē, Unesco mantojums. Tur 3 stundu kāpiens ar pikniku, seno alu apskate, pastaiga pa kalnu grēdas ‘’muguru’’’ar neaptverami skaistu skatu pāŗi Azerbaidžānas plašumiem.

Vakarā ierodamies Tbilisi un dodamies baudīt izslavētās sēra pirtis! Nakšņošana Tbilisi.

8.diena, 30.aprīlis

Tbilisi- Mcheta- Kazbegi(Gergeti klosteris 2200m). 

Mcheta- Gruzijas svarīgākais kristietības centrs kopš 10.gadsimta Aragvi un Mtkvari satekā, Jvari klosterbaznīca un Gruzijas galvenais dievnams Svetichoveli (UNESCO), ainas ar tā spilgtajiem apmeklētājiem, Ibērijas karaļu kapiem un Sv.Nino relikvijām.

Tālāk dodamies ceļā uz vareno Kazbegi virsotni.

Galā 1.5 stundu pārgājiens no Kazbegi 1700m līdz Gergeti 2200m, vai arī pārbrauciens ar džipiem. Nakšņojam vienkāršā viesu namā Kazbegi kalnos.

http://www.youtube.com/watch?feature=endscreen&NR=1&v=3utQq-Plim0

http://www.youtube.com/watch?v=lzMGRt9ElmQ

9.diena, 1.maijs

Kazbegi- Vardzia –Tbilisi

5.stundu pārbrauciens līdz Vardzia - ļoti efektīgam kraujas malas alu kompleksam uz Turcijas

robežas. Pastaiga pa dziļām tumšām alām, kurās būs nepieciešams lukturītis. Vakarā pastaiga un nakšņošana Vardzia pilsētiņā

10.diena, 2.maijs

Vardzia- Tbilisi, 3.5 stundas ceļā, kurš pavērs brīnišķīgus skatus uz kalnu ainavām un ezeriem. 

Tbilisi pilsētas iepazīšanas ekskursija, vakarā restorāns ar tradicionālajiem ēdieniem un Kaukāza deju šov-programma.

11.nakts, 3.maijs- transfērs uz lidostu.

·




Ieskatam :
Armēnija

Deja, kas raksturojo Gruziju 

Un: http://www.youtube.com/watch?v=zFkneCBdX8g

M
Mūsu Gruzijas gids Gio (Georgs)- ar savu sirsnību, zināšanām, skaistajie tostiem, garīgumu un patiesumu iekaroja mūsu sirdis pirmajā pazīšanās stundā... Šobrīd viņš plāno šīs 5 dienas padarīt par skaistākajām dienām šajā gadā...

Jāpiebilst, ka tādi paši plāni ir arī Vazgenam, mūsu Armēnijas gidam!:) Vazgens nav profesionāls gids, bet gan mākslinieks, dizainers un vienkārši sirsnīgs mūsu grupas pavadonis.

Cerams, ka arī šoreiz pierunāsim viņu uzspēlēt kādā templī saksofonu vai slaveno Armēnijas duduku!:)

Lai top!

Uz jauno krastu

 Gan Visumā, gan dabā viss ir ciklisks, un ir svētīgi, ja mēs to atceramies un cenšamies iekļauties

šajos ciklos: vai tie būtu gadalaiki, vai Mēness ritmi... Laiks līdz Ziemas Saulgriežiem ir gada pārskata gatavošanas laiks, lai tieši Saulgriežos priecīgi (cerams) varētu nodot bilanci J

Vēlāk, kad atjēgsimies no lielās svētku svinēšanas, piemērotāko diētu meklējumiem, tad jau varēsim pievērsties iekšējajam jaunā radīšanas procesam, kam krievu valodā ir tāds ļoti precīzs vārds: ‘’созерцание’’

No sākuma tas ir tāds kā iekšējs stāvoklis, kad palūdzam savām augšām ‘’sēt sēklas’’, gatavojam augsni, esam tādā rāmā mierā, lai varētu sadzirdēt mostošā asna čukstus, lai nesaminam to ar sava prāta smagajiem zābakiem. Tā vēl ir tikai nojausma, kas lēnām pārvēršas vīzijā, sajūtās, tad veidojās jau konkrēta forma tam jaunajam, kam lemts ienākt mūsu dzīvē, līdz reizē ar pirmajām putnu dziesmām, mēs kļūstam gatavi rādīt šo jauno pasaulei- ziedēt, priecāties un gaidīt augļus J

Tādēļ nav īsti nozīmes žēloties par pirmssvētku depresiju, jo apzināmies, vai nē, katrs personīgi piedzīvo to pašu, ko grāmatveži aprīlī. :) Dabas cikli ir tā iekārtoti, lai šo laiku atvēlētu iekšējiem procesiem.

Gads bija enerģētiski ļoti interesants.

Aprīlī, kādā radu saiešanā pilnīgi skaidri sajutu, ka esmu ārā no tās 2012. gada vētras, kad šūpoja mani augšā- lejā pa frekvenču skalu, un uz Vasaras Saulgriežiem jau bija iestājies miers un tā dīvainā sajūta par ko rakstīju pavasarī- vasarā...tā, ka nekā nav aiz Saulgriežu robežas, pārvērtās citā sajūtā...

Runājot līdzībās, pēc vētras biju izskalota krastā, viss ir tik harmoniski, spīd saulīte, pilnīgs miers un pilnīgi cita pasaule. Kā tikt izskalotai uz kādas nepazīstamas salas. Nevaru teikt, ka tā ir neapdzīvota, tomēr ļoti maz apdzīvota. Esmu sastapusi šeit uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmus iedzīvotājus. Zinu, ka ir vairāk, bet šī 4D sala ir ļoti liela. Un skaista. Īstenībā tā ir vesela pasaule! J

Patlaban ar pilnu jaudu iepazīstos ar apkārtni un mācos lietot tās radīšanas brīnumnūjiņas, kuras te ir plašā klāstā. Nevaru teikt, ka viss iet ‘’pa diedziņu’’, bet tās priekšā esošās tumsas sajūtas vairs nav. Ir plats, gaišs ceļš, pa kuru dodos ar tādu labu un ļoti drošu sajūtu, kaut gan nav ne jausmas, kur tas ved. Bailes šajā pasaulē nemīt, tas nu gan ir skaidrs.

Plaisa starp 3D un 4D palielinās ar katru dienu, un domāju daudzi sajūt atšķirību starp to, kā uztvērām pasauli un cilvēkus pagājušā gada 21.decembrī un, kā tagad.. Es vairs neesmu 3D pat braucot tramvajā. Skatos uz visu ārpusē notiekošo, kā filmā. Smaidu par to, ka mājās sen jau nav TV, bet tagad man TV, kur vien pametu acis. Rāda gan traģēdijas, gan komēdijas... Ceru, ka līdz šausmenēm nenonāksim. J

Un feini, ka uz konsultācijām, semināriem, ‘’meiteņu dienām’’ man dod tos, kas dodas dimensiju robežai pāri. Kaut gan viņu okeāns vēl viļņojās, Dieviņš viņus virza uz šo, manu pusi... Un viņi ir apņēmības pilni nomest ‘’vecos enkurus’’, uzrotīt piedurknes un ‘’airēt’’, cik spēka, nevis mētāties bezpalīdzīgi pārmaiņu viļņos...

Sanāk tāds ārkārtīgi alegorisks šis stāsts, jo grūti aprakstīt vārdiem to, kas notiek. Bet mēģināšu iedot kaut ko praktiskāku par šo dualitātes pamešanas procesu. Kas par to būtu jāzin un jāsaprot?

Tātad, pirmkārt iziešana no dualitātes arī ir iziešana no 3D pasaules, kur valda atdalītība no Dieva, materiālisms, sevis asociācija ar ķermeni, neizpratne, nezināšana, drāma un bailes. Visi ir šajā procesā iesaistīti, vai to apzinās vai nē. Kas dodas līdz ar Zemi uz augstākām frekvencēm, kurš izvēlās palikt un turpināt apgūt 3D mācības.

Ja tu esi sācis interesēties par tām pārmaiņām, kas notiek ar pasauli, cilvēkiem, tad var uzskatīt, ka tu jau esi uz ceļa. Uz ceļa, uz kura nāksies apzināties visas šīs pārejas būtību un pievērsties sevis attīrīšanas, dziedināšanas, pieņemšanas un atmodas procesiem.

Daudzi avoti runā par to, ka pirmās bailes, no kurām ir jāatbrīvojas, ir bailes no nāves. Tās ir tās, kas tur visspēcīgāk trīsdimensiju pasaulē. Izsaki nolūku iet uz priekšu, lasi ‘’Dvēseļu ceļojumu’’, meditē, aicini palīgā eņģeļus!

 Noteikti radoši darbojoties, kas palīdz aktivizēt radošo kanālu, pa kuru tad arī var nākt gan iedvesma, gan atziņas, idejas, risinājumi! Izmanto vairāk krāsas un kristālus savā apkārtnē un apģērbā, kas aktivizē enerģētiku!

Lasi garīgo un interešu literatūru, meklē domubiedrus, nodarbojies ar dažādām praksēm! Ir tik daudz lietu, ko tu vari darīt!

Nebaidies eksperimentēt, mēģināt jaunas lietas, uzsākt kaut ko, ko nekad pat neesi apsvēris!

Seko līdzi tai ‘’Lasvegasai’’, kas tavā prātā. Pārvērt to par skaistu miera un harmonijas ostu, neielaid tur negatīvās domas, kas zemina tavas vibrācijas un piesārņo auru.

Mīliet sevi. Vismaz tikpat, cik savus mājdzīvniekus un istabas augus, iesākumam. Bez nosacījumiem. Pieņemiet sevi. Es zinu, ka tas nav izdarāms vienā dienā. Bet, katru dienu, ar katru solīti mēs nokļūstam tuvāk mērķim. Neviens jau nesolīja, ka vienā vakarā mums iedos kaut kādu ‘’kosmisko narkozi’’, pēc kuras pamodīsimies jau šajā krastā, tīri un balti, un ‘’enkurus’’ un karmu kāds ‘’kosmiskais ķirurgs’’ būs amputējis, kamēr mēs sapņojam krāsainus sapņus! Ā, nē- laikam gan bija daži solītāji, bet tos jau pēc ‘’pasaules gala’’ ātri aizmirsa... J

Lai Mīlestība ir tava bāka šajā pārmaiņu vētrā. Vētrā, kura attīra, aizskalo visus veco un nevajadzīgo, aizskalo rūgtumu, aizskalo bailes, nogurumu un neticību sev. Atceries, ka tu esi ļoti stiprs, ka tevī ir viss Radītāja potenciāls! Arī tad, kad kārtējais vilnis tevi pārklāj, zini, ka tu esi ceļā uz Jauno. Un nekas slikts ar tevi nevar notikt.

Palīdzi saviem eņģeļiem ar savu atļauju, ar savu nolūku un apņemšanos!

Kad beidzot nonāksi krastā, uzrīkosim šeit īstu radīšanas ballīti! J

Ko es Jums, mīļie, no sirds novēlu!

Svētīgus Saulgriežus un līksmu Jauno Gadu! Svētījiet un sviniet!

2013.gada decembrī-

Inta

P.s. Nākamjā rakstiņā par šo tēmu, vairāk pastāstīšu kā te izskatās. 

Enkuru tēma

Pacentīšos definēt, ko es saucu par ‘’enkuriem’’. ‘’Enkuri’’- tie ir tie emocionālie bloki, senie

aizvainojumi, pāridarījumi, bērnības traumas, un sajūtas, ko šie bloki radījuši: bailes, šaubas, neticība sev, vainas apziņa, lepnība, skaudība, greizsirdība, dusmas, naids utt. 

‘’Enkurs’’ ir tāds kā negatīvās enerģijas, zemu vibrāciju kamols/veidojums mūsos. Un, kamēr kaut viens tāds mūsos atrodas, tas traucēs mums virzīties uz augšu. Uz priekšu. 

Ir jāapzinās, ka katrai mūsu domai, sajūtai, vēlmei un emocijai ir sava vibrāciju frekvence. Ko mēs izstarojam, ko radām ap sevi, ko piesaistām sev.... 

Ejot pa sevis izzināšanas, garīgās izaugsmes taku, mēs pastāvīgi ceļam savas vibrācijas un mūsu kopējo vibrācijas frekvenci veido gan mūsu apziņas, gan ķermeņa, gan emocionāli-mentālā lauka frekvences. 

Ar to es vēlos teikt, ka nepietiek vien ar to, ka rūpējamies par savu ķermeni, domājot par to, ko ēdam, cik kustamies..Nepietiek ar to, ka daudz lasām, izglītojamies, apmeklējam seminārus, paplašinot savu izpratni par pasaules uzbūvi, par sevi pašu un apkārt notiekošajiem Pārejas procesiem... 

Arī aktīvās enerģētiskās prakses- Joga, Cigun, tāpat meditācijas, lūgšanas, afirmācijas un tamlīdzīgi nebūs gana efektīvas, ja neapzināsimies pilnā mērā sevī esošās aizejošā laikmeta zemo vibrāciju paliekas... 

Šīs visas prakses viennozīmīgi ceļ mūsu vibrācijas ļauj tuvoties Avotam, tomēr ļoti daudzi atzīst, ka pārtraucot to darīt, ļoti ātri atkrīt atpakaļ savā 3D drāmā, kā es to mazliet ironiski saucu J. 

Tas ir tādēļ, ka ar virkni smagu, vecu, sarūsējušu enkuru ir ļoti grūti celties uz augšu. Grūts ir gan pats process, gan arī tas, ka, tikko mēs atlabstam, tā enkuri mūs novelk atpakaļ... 

Strādājot gan ‘meiteņu dienās’’, gan individuāli, redzu cik ļoti cilvēki paši no sevis slēpj šos ‘’enkurus’’, iestāstot sev, ka ir aizmirsuši, piedevuši, palaiduši, atbrīvojušies... Kaut gan patiesībā ‘’enkuriņš’’ ir norakts dziļi, dziļi...lai pašam ikdienā nevajadzētu uz to skatīties... 

Tomēr, tomēr...kamēr nedabūsim šos enkurus no sevis laukā, tikmēr no 3D pasaules ārā pavisam mūs nelaidīs, lai cik ilgi sēdēsim jogas pozā un dziedāsim ‘’OM’’ J 

Svarīgi ir ieskatīties sevī, atzīt sev, ka –jā, manī vēl ir šīs vecās lietas!, alegoriski runājot,-paskatīties tām acīs, nosaukt vārdā. Un tas jau ir pirmais solis ceļā uz atbrīvošanos. Vai caur izrunāšanu, vai caur asarām, vai meditācijās- katram šie enkuri izvēlās savu veidu un ceļu, kā iznākt un transformēties. Galvenais ir mūsu nodoms beidzot tikt no tā vaļā, atstāt to aizejošajam laikmetam, atbrīvot vietu jaunai, svaigai un gaišai enerģijai, atbrīvot vietu visam tam jaunajam, kas vēlās ienākt mūsu dzīvēs. Jo, kamēr mūsos ir zemo vibrāciju klātbūtne, jaunās augstās (mīlestība, prieks, paļaušanās) tur nevar ienākt... 

Ejot šo ceļu, paralēli notiek gan ķermeņa attīrīšanās, gan apziņas paplašināšana, gan atbrīvošanās no vecā, gan sevis pieņemšana, iemīlēšana un sirds atvēršana... Tas ir integrāls process. 

Un, tagad nedaudz pieskaršos galvenajiem enkuriem, lai paskatītos nedaudz no cita skatu punkta uz lietām, kuras patiesi mūs bremzē. Tad, kas ir pati zemākā vibrācija, ja pieņemam, ka Dievs, Gaisma un Mīlestība ir augstākā, ko apzīmēsim ar +100? Man bieži atbild, ka -100 būtu naids un dusmas. Naids un dusmas ir vien pavadošā emocija pavisam citām lietām :)

Viszemākā frekvence, pretēja Dievišķumam, Mīlestībai, ir Bailes. Bailes ir absolūta tumsa, atdalītība no sava dievišķā aspekta, aizmirstība par savas Dvēseles klātbūtni... Tieši bailes ir tās, kas visvairāk traucē mūs virzīties uz priekšu (uz augšu). Jo tuvāk pozitīvajām frekvencēm, jo tuvāk sava dievišķuma apziņai, jo mazāk mūsos ir baiļu. Ievietoju attēlu, kurā labi var redzēt, kas tad mūs velk uz leju, kas ir tie ‘’populārākie un smagākie enkuri’’ 

Tieši ar bailēm ir visgrūtāk tikt galā. Esmu samērā daudz par tām rakstījusi, par to, ka tās eksistē, kā apziņas vīruss, tikai mūsu prātos, kamēr atrodamies Ego kontrolē. Ka bailes ir fantoms, tās nav īstas. 

Baiļu pārvarēšana ir mūsu izlaiduma eksāmens, kuru nokārtojot mums iedos nākamās klases vielu. Jau daudz cita, augstāka līmeņa. Iedos arī jaunus skolotājus, domubiedrus, jaunas situācijas pieredzes gūšanai. Dzīves skola ļoti līdzinās parastajai skolai, tikai diemžēl Dzīves skolā netiek noteikti eksāmenu termiņi un datumi. Mums pašiem ir tiesības tos izvēlēties. Un bailes mūs bremzē līdz pēdējam. 

Un, tad es parasti saku, tiem, kas ir neapmierināt ar savu dzīvi, bet joprojām nav noteikuši sava eksāmena datumu, jo nevar saņemties... Es saku: „Mīļie, tātad jums vienkārši, nav vēl pietiekami sū***’’ Ļoti jau gribētos, lai katrs sajustu to brīdi kad vairs nav īsti labi, un jau tad pieņemtu lēmumu, nevis gaidītu, mocītu sevi un apkārtējos līdz komai tuvu esošam stāvoklim. Dvēseles komai. 

Nu, ko – no savas pieredzes gribu teikt, ka ir arī labā ziņa. Ar katru reizi baiļu pārvarēšana izdodas arvien vieglāka un ātrāka, līdz tu jau esi tiktāl paaugstinājis savas vibrācijas, ka bailes vairs tīri fiziski nespēj tevī tikt iekšā... 

Jā, jā...Tieši vainas apziņa, kauns, pārspīlēta pienākuma apziņa ir nākošie aiz bailēm zemāko vibrāciju skalā. Vai vari novilkt robežu starp pienākuma un vainas apziņu? Mans mīļais Andžejs Reiters saka, kur parādās pienākums, tur izzūd Mīlestība. Tur ir ļoti daudz patiesības. Sabiedrība mums ir uzspiedusi domāt, ka pienākums tas ir kaut kas ar plus zīmi esošs, ka tā ir vērtība pati par sevi. Aizdomājies par pienākumu. Kādas sajūtas ir domājot par visiem saviem pienākumiem? Vai tas ir prieka un mīlestības piestrāvotas sajūtas? Kamēr mēs dāvinām savu laiku, spēku, zināšanas, mīlestību citiem bez nosacījumiem, ļaujot caur sevi plūst šai enerģijai, tikmēr to neuztveram kā pienākumu, vai ne? Un, kad kaut kas pārvēršas par pienākumu, tikai tādēļ, ka tas ir jādara, tā ir pieņemts, no manis to gaida, es savādāk nespēju- tā mīlestība, prieks un iedvesma (augstās vibrācijas) pazūd...Mēs attālināmies no dievišķā... 

Noteikti vēl pieminēšu arī vēl vienu smagāko, bet nemanāmāko no enkuriem, proti, nosodīšanu, vērtēšanu, tiesāšanu (kas apgriezti ir arī Lepnība- viens no lielākajiem grēkiem arī reliģijās). Tepat blakus stāv arī tenkošana un aprunāšana. Šo enkuru mēs sevī pamanām ar grūtībām, jo ir taču tik pierasts par visu izteikt savu viedokli un vērtējumu, ir tik pierasts kulstīt mēles, aprunājot citus. Tādejādi sevi mēģinot nostādīt augstāk, sajūtoties zināmā mērā pārākam. Pamatā tam visam ir zema pašapziņa, kad ‘’noliekot’’ citus it kā paaugstinām sevi paši savās acīs. Kad esam atguvuši savu pašvērtību, pašrealizējušies, atvēruši savas sirdis, iemīlējuši paši sevi, pēc šāda veida pašapliecināšanās vienkārši vairs nav nekādas vajadzības. Kļūst pat nepatīkami to dzirdēt no citiem. Te ir arī jau Jaunas pasaules apziņa, ka Garā mēs visi esam viens. Pazeminot otru mēs pazeminām paši sevi... Šis enkurs ir pats izplatītākais tā saucamo garīgo cilvēku vidū, jo pārējos atpazīst un atstrādā apzinātāk. 

Tieši tādēļ jau esam nākuši šeit, lai piedzīvotu, lai izietu caur šo transformācijas procesu, lai attīrītu

sevi no dzīvju dzīvēs uzkrātajiem sārņiem, lai atbrīvotu sevi no karmas (karmu sastrādā zemajās vibrācijas). 

Un, kā es mēdzu teikt- Visas Gara dāvanas: spējas, talanti, sūtība, īstā mīlestība, iespējas,pārpilnība, atrodas burvju lādītē, kura ir uzlikta uz noteikta frekvenču plauktiņa. Aizsniegties varēsi tikai tad, kad spēsi līdz tam pakāpties. 

Atliek tikai novēlēt: ‘’Uzroti piedurknes un ķeries klāt!’’ 

Sirsnībā- Inta 

Dieva izredzetā

Foto: Innaja..Paldies viņai!

Gruzija un Armēnija... 

Vēl aizvakar lauzīju galvu par dažām situācijām, ko piedzīvoju savos braucienos, kas atkārtojas manā dzīvē, lai mēģinātu saprast, kāds ir to vēstījums...

Vakar, pēc kādas sarunas ar vienu no tuvākajiem cilvēkiem, kādus vien esmu šajā dzīvē, kā dāvanu saņēmusi, sāka nākt atbildes... 

Šo ceļojumu mērķis nav tikai redzēt, iepazīt, piedzīvot šo zemju īpašo burvību, brīnišķīgo dabu, sirsnīgos cilvēkus. Tāpat galvenais mērķis nav attīrīt savu Dvēseli no uzslāņojumiem, meklēt sevi caur meditācijām, lūgšanām un dziedāšanu. 

Galvenais ir Mīlestība. Iemācīties Mīlēt, dāvāt sevi bez atlikuma... Ne tikai sadzīvot, pieņemt pārējos grupas biedrus, bet gan no sirds iemīlēt tos, kļūstot par vienu veselumu, par dvēseļu ģimeni. Iemācīties atvērt savu sirdi, atļaut citiem tajā ielūkoties, pieskarties... Uzdrīkstēties ļaut Mīlestības plūsmai vaļu, dodoties pie otra...caur vārdiem, smaidiem un pieskārieniem... Vai ir bijuši tik daudz apskāvienu gada laikā, cik bija šajās desmit dienās? 

Arī iziešana no savas komforta zonas, ko piespēlēja Liktenis, palīdzot tik pie paša noplukušākā Tbilisi hosteļa, uzreiz sociāli nolīdzināja mūs visus, liekot ieslēgt pieņemšanu, biedriskumu un, jā- arī humora izjūtu... :) Bet, kad pēdējā dienā tur atgriezos, bija tāda maza ‘’mājās atgriešanās sajūta’’, jo tieši tur mēs sākām veidot ‘’savu ģimeni’’. 

Šīs abas zemes, tāpat, kā arī Krima, kur bijām pavasarī, ir ar Jaņ (vīrišķo enerģiju), kas palīdz mums,

pārsvarā sievietēm, ļoti efektīvi sakārtot visus tos jautājumus, kuri skar partnerattiecību jomu, sievišķību un sevis pieņemšanu. Kalni iemieso Gara spēku, paceļ tuvāk Debesīm un palīdz ieraudzīt un paņemt pašam savu spēku. 

Kad kādā otrajā dienā, pēkšņi ieraudzīju, cik zilas ir palikušas Indras acis, biju tik pārsteigta! Viņa teica, ka tās esot viņas laimīgās acis! Tādas viņai paliek, kad viņa ir laimīga! Vēl nākamā dienā to pašu ievēroju Inesei, tad ieskatījos pārējo acīs- tas bija brīnums: visu acis mirdzēja intensīvā krāsā! 

Vai var aprakstīt Kaukāza zemju skaistumu, kalnu diženumu, upju straujumu, ezeru zilumu, ļaužu viesmīlību, ēdienu dažādību un garšīgumu? Droši vien, ka var mēģināt, tomēr vārdi būs vien vārga atblāzma tām vibrējošajām, pacilājošajām un aizraujošajām sajūtām, kuras mīt manā sirdī... 

Un mūsu dziedāšana! Jau pirmajā dziesmā mūsu balsis savijās, veidojot fantastisku skaņu rakstu, plūstot, savijoties, paceļoties, atbalsojoties alu un Dievnamu velvēs...aizskarot Dvēseļu stīgas, attīrot un dziedinot... Saskaņa, skanējums un vibrācija bija neaprakstāmi vienota un skaista... 

Cik gan daudz man pēdējos gados ir bijuši pēcmeditāciju apķeršanās apļi, tomēr tāda, kāds bija pēc Pilnmēness meditācijas, es nebiju sajutusi nekad! 

Kamēr mēs, sievietes vēl bijām autobusā, mūsu vīrieši Mēness apspīdēti, gāja meklēt to īpašo vietu kalna galā, kur izveidot mūsu Spēka vietu, sakurot uguni... Kā zinādami, no akmeņiem izveidoja apli apkārt, lai enerģijas savītos... Vai gan kāds var iztēloties, kā ir stāvēt naktī, kalnos pie ugunskura, starp savējiem? Kad milzīgs Pilnmēness apspīd apkārtni un var redzēt visu Kaukāza kalnu diženumu tā blāvi dzeltenīgajā gaismā. Tas ir un būs viens no maģiskākajiem manis piedzīvotajiem mirkļiem. Mūsu armēņu gidā tonakt iesējās ticības sēkla, jo vienā no aukstākajiem, vienmēr apmākušākajiem, vējainākajiem reģioniem, bija klusa, silta un pilnīgi skaidra nakts... 

To, kas tonakt notika manī un pārējos, varu ļaut jums tikai nojaust...Ar mums kopā bija Debesis...

Un senā Karaunčas observatorija, kura pastāvēja jau 9500 gadus atpakaļ! Tās dažādās enerģijas sajuta katrs... Man gribējās tur uzkavēties... Un meditācijai nevajadzēja vārdus. Arī bez vārdiem, tā atvēra Debesis un slīpi, gandrīz taustāmi silti Saulītes stari pašķīra mākoņus, lai nožāvētu asaras un apmīļotu katru no mums... Atceros, kā smaidi ienāca katrā sejā... 

Noravankas klostera mācītājs, sadzirdējis mūsu dziedāšanu uznāca augšā... Viņš stāvēja man tieši pretī un es redzēju kā viņš uz mums skatās, kā viņš saprot un ielaiž savā sirdī katru mūsu tautasdziesmas vārdu... Absolūts Dievišķās Mīlestības starojums viņa acīs... Mēs dāvinājām savas dziesmas, savu sirdi Armēnijai, viņš dāvināja savu Dziesmu, kas tik spēcīgi atbalsojās...ļoti, ļoti saviļņojoši un skaisti... Pēc tam, viņš palūdza mūs pagaidīt, lai dāvātu mums savas brīnišķās fotogrāfijas un diskus.. Un, tā atkal bija Mīlestība no pirmā acu skatiena, kas uzvirmoja starp viņu un mums, starp Latviju un Armēniju.. 

Smaidu, jo atceros nākamo dāvanu, ko pasniedza mūsu meitenēm Erevānas džeza kluba bundzinieks, dziedātājs un aktieris, sniedzot tik daudz smieklu, prieka un pozitīvisma! Tas bija tik īpaši! 

Man ir īpašas attiecības ar mūsu gidiem, jo ticu, ka viņi man ir atsūtīti, lai būtu daļa no mūsu grupas. Mūsu saikne ar katru reizi paliek dziļāka, mīlestība un sapratne pārceļas jaunā līmenī. Zinu, ka ne mēs, ne viņi vairs nebūs tādi, kā agrāk. Atkal es varēšu sadalīt savu dzīvi uz laiku pirms un pēc šī ceļojuma. Un, arī šoreiz Inna uzrakstīja pirmā: es vairs nekad nebūšu iepriekšējā... 

Es varu vien kārtējo reizi atzīties mīlestībā Gruzijai, Armēnijai un katram cilvēkam, kas bija daļa no manis šīs desmit brīnišķīgās, saules un rudens krāsu, sirds siltuma un mīlestības pārpildītajās dienās...

Kad katrs mirklis bija Dāvana no Debesīm...

Uz tikšanos pavasarī! 

Inta

Depresija un veģetatīvā distonija no cita skatu punkta...

Jeb, kad Dvēsele raud...

Pavisam netīšām interneta plašumos uzdūros uz vienu forumu par depresijas tēmu. Tā kā šis ir

internetā brīvi pieejams forums, tad atļaušos citēt dažus ierakstus, kas ir visai raksturojuši (diemžēl) šodienas realitātei.

Man palika ļoti skumji, jo es izlasīju tikai kādas 3 lapas, no kopumā 80 (!!!). Par to riņķa danci, kurā griežas šīs jaukās meitenes (tas bija sieviešu forums) un sievietes, meklējot izeju, maldoties prāta, baiļu un šaubu džungļos, kamēr Dvēseles izmisumā brēc...

Depresijas klubiņš:

X: Sen jau domāju, ka derētu arī šāds klubiņš, tikai neesmu pārliecināta, vai kāds atsauksies. Varbūt kautrēsies un baidīsies, varbūt ir pārāk maz cilvēku, kas mokās ar depresiju un šeit reti kāds iegriežas.

Tomēr mēģināšu. Ja nu kāds vēl vēlas pievienoties, laipni lūgtu bariņā.

Gan jau būs cilvēki, kas mani atpazīs, bet neko padarīt. Gribas jau būt neatpazīstamam, jo savu vājumu joprojām no visiem slēpju.

Tāpēc, ka joprojām lielākā daļa cilvēku depresiju uzskata par rakstura vājību. Bet es pati nezinu, ko par to domāt. Jo par slimību īsti to neuzskatu, par veselību arī nē. Bet mokos ar to šausmīgi un ir ļoti,

ļoti grūti. Brīžiem nepanesami.

Saprotu, ka laikam sezonalitāte dara arī savu, jo tieši tagad rudenī uz lapu krišanas laiku ir saasinājums un es pilnīgi nezinu, kur likties no izmisuma.

Gaidu vēl kādu te, varbūt kāds padalīsies, kā iet, ko dara, kā tiek vai netiek galā.

Y: Galvenais ko gribēju pateikt - es ierakstos šai klubā!

Slimoju ar pilnīgu nespēju savākties un tas jau laikam norāda uz depresiju. Iemeslu pagaidām tā īsti neredzu un nesaprotu, bet nu ir ir...

Ko mēs tagad darīsim? Meklēsim risinājumus vai kopīgi papukstēsim? :)

X: Man dažreiz gribas parunāties tieši par tādām lietām, bet nav ar ko parunāt. Tie, kam depresijas nekad nav bijis, nespēj saprast.

Mēs varam gan tā, gan tā. Gan papukstēt, gan arī meklēt kādus risinājumus.

Vai tu jau esi kaut ko darījusi lietas labā? Es it kā daudz un dikti, bet laikam nekad nevienu metodi līdz galam neesmu novedusi.

Vai tev jau sen tādas problēmas, varbūt kaut kas īslaicīgi, ka nespēj savākties?

Es pēdējos mēnešus biju tik darbīga, ka prieks pašai par sevi, bet piezagās šī tāpat klāt un man ir tādas dusmas, jo sajūta, ka esmu kā paralizēta. Neko vairs negribās, nekam nav spēka, mājā bardaks. Neesmu vēl tādā stadijā, kad viss vienalga, gribas cīnīties, bet nezinu, ko darīt, jo liekas, ka nekas nepalīdzēs. Saņemos, sakārotju māju, bet labāk tāpat nepaliek.

Kā tev ir?

Z: Man nav depresija kaa taada, bet VD ( vegjetatiivaa distonija), ljoti biezhi VD ar depresiju iet roku rokaa. Ar VD slimoju jau kopsh kaadiem 24 gadiem ( tagad 35) pavasaros esmu spiesta dzert antidepresantus, kaadus 3 meeneshus. Nezinu vai maz iederos te, kaa juus domaajat?

Ar VD un depresiju slimoju jau trīs gadus. Varam palīdzēt viena otrai ar iedvesmu un draudzīgu plecu...

Man ar mājās bardaks, uz darbu eju ar mokām...

bet nupat saņēmos un izmazgāju matus...

X1 :Es arī nāku bariņā... man depresīvais stāvoklis ilgst apmēram gadu, ir brīži, kad paliek labāk, ir kad sliktāk. nezinu gan vai tā ir depresija, jo pie ārsta ar šādām problēmām neesmu vērsusies.

Gribēju arī painteresēties - vai esat bijušas pie kāda speciālista un ja jā - tad pie kāda? vai lietojat antidepresantus? Esmu bijusi kādas 4x pie psihologa, runājusi, bet nu īsti nekādas jēgas nebija, no tās nemitīgās runāšanas par problēmām un par to, cik viss ir slikti, palika vēl tikai sliktāk un depresīvāk. Reālus padomus tā arī nesaņēmu, drīzāk tika pateikts, ka viss ir normāli un ja negribas neko darīt un iet, tad arī nevajagot sevi spiest neko darīt. tas nekas, ka šī nedarīšana man velkas jau gadu. pēc šiem apmeklējumiem sapratu, ka tas nav tas, kas man nepieciešams. Ka man vajag domāt pozitīvi un tad arī pašsajūta uzlabojas.

Y1: Sveiki! Arī es laikam iederos depresijas klubiņā. Palasot, kā iet citām - wow, laikam ar mani ir tāpat.

Šeit lielākā daļa apzinās, kur ir problēma, kādi ir cēloņi...

BET! trūkt drosmes/apņemšanās/ticības/motivācijas kaut-ko mainīt, sākt rīkoties.

Kā tikt galā tieši ar šo?

Es ar bērnu patreiz dzīvoju caurstaigājamā istabā ar čupu radiem ( mamma, māsa,māsas vīrs)... Kas nenormāli spiež uz smadzenēm, jo visi viens otru ienīst un gaisotne ir ļoti smaga. Bieži vien laižos prom no mājām, ciemojos pie draudzenēm līdz vēlam vakaram, lai nebūtu tur jāuzturas.

Un nevaru saņemties pieņemt lēmumu: aiziet vai palikt. Par aiziešanu ir daudz argumenti, pret - tikai viens, bet ārkārtīgi būtisks- nauda ( pēc 2 nedēļām kļūšu bezdarbniece).

Tā nu mokos nenormāli, jo tagad ir smagi psiholoģiski, bet savā ziņā ērti - ir jumts virs galvas, lēti- dalot uz visiem, maksājumi ir nelieli... Savos 30 reāli bail no pārmaiņām, no lēmumiem, kas jāpieņem vienai.

Tas ir tikai viens no piemēriem.

kādi ir iemesli tādai nespējai rīkoties?

Man ir tā, ka nav nekādas pat vēlmes neko darīt, īpaši pēc šķiršanās dzīve kļuva bezjēdzīga. kad ir kaut-kas jāizdara, es prasu sev - kāpēc to darīt un iemeslu neatrodu, jo būtībā viss ir vienalga.

Tas nav slinkums, vienkārši apdzisusi vēlme rīkoties.

reāli bail no pārmaiņām bet kas notiks, ja būs pārmaiņas? Kas ar tevi var notikt vēl sliktāks kā ir pašlaik?

X: Man šobrīd ir atkal uznācis kārtējais depresijas uzliesmojums un es pilnīgi nezinu, ko ar sevi iesākt. Mokos nežēlīgi, + cieš arī ģimene. Cenšos neizgāzt savas negācijas uz viņiem, bet nesanāk, no mana drūmā garastāvokļa cieš visi, ar bērniem nespēlējos, esmu neiecietīga, pret vīru dusmīga un vēsa brīžiem. Brīžiem pateicīga, ka viņš man ir, ka apķer mani, samīļo un ļauj pagulēt.

Es nezinu, kā lai savācās, ir tik daudz lietu, ko vajadzētu izdarīt, bet esmu kā pielīmēt, nespēju neko pasākt. Negribas neko. Ja vēl būtu kaut kas tāds noticis, ka man palika slikti, bet nekā tāda nav. Vienkārši palika sliktāk un sliktāk un viss.

Es esmu gājusi pie psihiatriem, pie psihoterapeitiem, dzērusi arī zāles. Bija vienas, kas man sākumā palīdzēja, bet vispār esmu skeptiski noskaņota.

Esmu bijusi 2 reizes Dzintaros krīzes centrā. Tas gan bija ļoti vērtīgi. Ja būtu iespēja, atkal brauktu, lai gan tur šobrīd viss paliek arvien sliktāk un dārgāk, bet sapratu, ka man palīdz kaut vai tikai pabūšana prom no ikdienas, no stresiem, pabūšana vienai pašai, bez bērniem, savu domu sakārtošana. Tad es saprotu, ka visa ikdiena mani dzen stresā un depresijā, nezinu, kāpēc, bet visādi pienākumi, atbildības, visādi naudas trūkumi mani paralizē. Kad man nav jādomā par ikdienu, tad uzreiz noveļas kā akmens no sirds un ir vieglāk.

Tā ikdienā visu laiku mani pavada drausmīga trauksme, visu laiku sirdi spiež, to sajūtu nespēju izturēt, gribas mieru sirdī. To gribas vairāk par visu uz pasaules. Kā to panākt? Nezinu...

Y: Man vienu dienu arī uznāca pārdomas, vai mans nepārejošais iekšējais besis (bet ne depresija, vienkārši taaadas skumjas) vispar ir labojams. Piemēram, pēdējo gandrīz 20 gadu laikā manā kontā ir viens psihiatrs (pie tā mani mamma aizveda baigā stresa apstākļos), 2 sertificēti psihoterapeiti, pāru terapeits, grupas terapija, NLP kursi, kaudzīte ar pašpalīdzības grāmatām, pat visādas pozitīvās domāšanas skolas un virzieni, gandrīz 10 gadus biju nedaudz tā kā atkarīga no trankvlilzatoriem, bez kuriem vispār gulēt nevarēju. Atradinājos tikai tāpēc, ka paliku stāvoklī. Antidepresantus negribu mēģināt, jo nedomāju, ka gads vai divi un AD man kaut ko mainītu būtiski. Varbūt visam atmest ar roku? Nu kas tas ir?

**

KAS TAS IR? 

Nevis no klasiskās psihoterapijas vai psiholoģijas viedokļa, bet no garīgās? 

Neieslīgšu terminoloģijā vai diagnožu uzstādīšanā, kuram no augstākminētajiem ir depresija, depresīvs stāvoklis, trauksme, veģetatīvā distonija, vai kāda cita diagnoze, kuras dažādi speciālisti ir izdomājuši, klasificējuši un mēģina ārstēt. Sekas un simptomus pārsvarā. Bet nav jau arī tā, ka nerunā par cēloņiem. Īpaši psihologi un psihoterapeiti. Tiek analizēta bērnības traumatiskā pieredze, veikti testi.. Ģimenes ārsti, lielākoties kā cēloni min stresu, sadzīviskās problēmas, kas īstenībā arī ir SEKAS.

Jo ārējais atspoguļo iekšējo. Neatkārtošos. To, kā mēs ar savām domām un rīcību radām savu dzīvi, ir bezgaldaudz dažādu autoru aprakstījuši...

Varbūt šoreiz, ļoti īsi paskatīsimies uz tēmu no garīgās psiholoģijas skatu punkta.

Pēdējo gadu laikā esmu veikusi čakru (enerģētisko centru) diagnostiku simtiem cilvēku. Depresijai (depresīviem stāvokļiem) vienmēr ir slēgta trešā (saules pinuma) čakra, veģetatīvajai distonijai- ceturtā. Ļoti bieži augstākminēto simptomu īpašniekiem ir slēgti vai daļēji ciet šie abi centri.

Trešās čakras bloka īpašnieki lielākoties ir tie, kas ‘’dara to, ko vajag, nevis to, ko gribās’’. Prāts vienmēr uzvar. Sirds tiek apklusināta. Tas ir ‘’Dvēseles krātiņš’’. Čakras bloks liecina par to, ka cilvēks neiet pa savu paša Dvēseles izvēlētos ceļu! Šeit mīl bailes: bailes kaut ko mainīt, bailes pieņemt lēmumus, bailes, ka būs sliktāk. 

Bet, kas ir bailes? Bailes tā ir viszemākā vibrācija, kas neļauj cilvēkam virzīties uz priekšu, uz augšu pie prieka, laimes un mīlestības.. Tur, kur ir bailes, tur augstām vibrācijām vietas nav... Bailes- tā ir pilnīga atdalītība no sava dievišķuma, no sava augstākā aspekta, no Dieva. Un šajā kontekstā tam nav nekāda sakara ar reliģijām.

Prieks- tā nav kāda hormona izraisīta reakcija! Prieks nāk pa taisno no Dvēseles, kad tā dara lietas, ko sākotnēji bija iecerējusi šeit apgūt. Depresija (gribas trūkums, bezmiegs, pastāvīgs nogurums, enerģijas trūkums, skumjas, bezcerības sajūta, paralizējošas bailes, ko mainīt utt.)- hronisks prieka trūkums. Apkārtējā realitāte –šī trūkuma atspoguļojums. 

Ceturtās (sirds) čakras bloks. Iemesli var būt vairāki- piemēram, alerģijas arī attiecināmas uz šo bloku(tīmuss, aizrūts dziedzeris atrodas šajā vietā), bieži saistītas ar mīlestības trūkumu. Mēs šeit ļoti īsi par veģetatīvo distoniju, jo tās pazīmes ir saistītas ar ceturto (sirds čakru). Trauksmes stāvoklis, sirds vibrēšana, sirdsklauves, reiboņi, bailes, svīšana, grūti dziļi ieelpot utml. Pārsvarā šī ir sieviešu ‘’slimība’’. Ļoti bieži ir saistīta ar nemīlestību. Sākotnēji, attiecības ar māti, ģimenē, bērnībā, tad partnerattiecības, hroniska sevis nemīlēšana, nepieņemšana, noniecināšana.

Sirds centrs -tas ir beznosacījuma Mīlestības, harmonijas un līdzsvara centrs. Atvērta sirds ir ne tikai katras Dvēsles mērķis un pamatstāvoklis, tas ir priekšnosacījums harmoniskai dzīvei, pašrealizācijai, priekam un spējai mīlēt un piesaistīt savā dzīvē Mīlestību. 

Šoreiz es ļoti, ļoti īsi ieskicēju, lai varētu uz šīm lietām paskatīties no cita skatu punkta. Plānoju šo tēmu izvērst, jo diemžēl šīs ‘’slimības’’ (pēdiņās, īstenībā tas ir, kas pavisam cits) pieņem epidēmijas apmērus...

Tad ko darīt un, ar ko sākt?

1. Paplašināt savu izpratni par to, kas tu esi, kurp ej un kāpēc? Esmu samērā daudz par šo jau rakstījusi.

2. Atbrīvoties no ‘’enkuriem’’, kas neļauj virzīties ārā no dualitātes bedres. Ar ‘’enkuriem’’ apzīmēju gan karmiskās lietas, gan emocionālos blokus, kas bieži vien radušies no jau no bērnības (nepiedošana, aizvainojumi utml.). Par to būs nākamais stāsts. J

3. Izprast divus terminus un to atšķirības: ‘’pašrealizācija’’ un ‘’Sūtība’’. Padomāt, kas ir manas Spējas un mani Talanti. Tie arī ir divi atsevišķi termini, kas iedoti ‘’pūrā’’ jau sākotnēji (drīzumā rakstīšu)

4. Sievietēm, dziedināt savu sievišķo pirmsākumu, izprast sievišķās enerģijas būtību, nelīst vīriešu ‘’lauciņā’’ ar kaujas saukļiem (tas ir kā spļaut pašai savā akā), mainot izpratni un mainoties pašām. (esmu jau rakstījusi par šo). Vīriešiem tas pats, tikai attiecībā uz savu dzimumu.

Protams, ka vēl ir ļoti daudz...Un nekas nav viennozīmīgs. Katram ir savs stāsts, un divu vienādu recepšu nav. Receptīte katram pašam jāatrod. Tur tas viss sāls. 

Varbūt noder paskatīties uz situāciju no nedaudz cita skatupunkta?

Tēmas izvērsums sekos.

Inta

Mīlestība ir vienīgais iemesls... Agneses stāsts

Mēs sevi padarām nelaimīgus paši. Paši ar savām izvēlēm. Prāta un Ego diktētām. Mēs nevēlamies

un neprotam ieklausīties savas Sirds balsī, kas vienmēr čukst mums priekšā, kurā virzienā doties, kur ir mūsu īstais ceļš, mūsu Dvēseles ieplānotā pieredze.

Mēs baidāmies būt paši, īsti un brīvi savos lēmumos, mēs liedzam mīlestību sev un apkārtējiem, mēs sevi vērtējam caur spoguļiem, caur apkārtējo attieksmi, caur sabiedrībā pieņemtajām, ļoti bieži, liekulīgajām morāles normām. Mēs sevi ietupinām dubultā būrī. Viens ir mūsu pašu uzstādījumi, aizspriedumi, vērtējums un ilūzijas. Otrs,-sabiedrībā pieņemtie uzskati, par to, kas ir pareizi vai nepareizi.

Visi zina, ka reālajā dzīvē viss ir savādāk: jūtas skar gan dažādu rasu, gan lielas vecumu atšķirības, gan viena dzimuma, gan precētus cilvēkus. Kas ir vislielākie vērtētāji, nosodītāji, nikno komentāru rakstītāji, sabiedrības morāles sargi? Vai viņi ir ļāvuši sev būt pašiem, vai ir atļāvušies mīlēt bez nosacījumiem, bez aizspriedumiem, bez bremzēm? Vai viņi zina, kas ir Mīlestība!? Vai vispār ir daudz cilvēku, kas to zina? Daudzi no mums, mīl mājdzīvniekus vairāk kā savus tuviniekus. Mīl lietas un lieto cilvēkus, lai gan vajadzētu būt otrādāk.

Mīlestība ir augstākā vibrācija, augstākais spēks Visumā, ar kuru tika radīta šī pasaule. Mīlestība ir vienīgais likums un vienīgais iemesls, kādēļ ir jēga vispār nākt uz šo zemi, lai nestu šo radošo enerģiju, spēku un gaismu citiem. Lai piedotu šai enerģijai savu individuālo nokrāsu, lai izstarotu to, lai mainītos ar to, lai dāvinātu cits citam...

Un Tu nevari atvērt savu sirdi, izstarot, nest šo gaismu, pieņemt un mīlēt no sirds citus, kamēr Tevī mīt bailes, kauna sajūta vai vainas apziņa.

Ir tik daudz stāstu, kuros cilvēki padara nelaimīgus paši sevi, savu partneri, savu mīļoto, savu ģimeni, necīnoties par savu mīlestību, neatļaujot sekot savas sirds balsij, domādami, ka to kas ir pareizi vai nepareizi nosaka reliģija un sabiedrība. Nē, mīļie, to kas TEV ir pareizi vai nepareizi, nosaka tikai un vienīgi Tava sirds! Tev ir savs plāns, kādēļ Tu esi nācis šurp. Un, neviens sastaptais cilvēks, neviens putns galvā un taurenis vēderā nav tāpat vien. 

Dievs mums dod gan mācībstundas, gan dāvanas. Un tikai mūsu ziņā ir pieņemt šīs dāvanas vai nē. Ļoti bieži mēs tās nepieņemot, iedzīvojamies mācībstundās J

Mīlestība vienmēr ir dāvana. 

Kas notiek tālāk? Bailes pieņemt izšķirošu lēmumu, bailes no nenoteiktības, bailes no apkārtējo vērtējuma un nosodījuma, vainas apziņa, kauns, neizlēmība... Viss nosauktais ir zemu vibrāciju enerģijas, kas neļauj cilvēkam augt savā apziņā, neļauj virzīties uz priekšu garīgajā ceļā, un, galu galā, neļauj sajust augstu vibrāciju enerģijas, kas ir patiesa Mīlestība (sevis un citu), prieks, laime, radošums, iedvesma un gandarījums.

Izvēle vienmēr ir pašu rokās. Vienmēr. Un tie, kas saka, ka viņi ir bijuši spiesti, ka viņiem nav bijusi izvēle, ka viņiem ir bijis jāsamierinās, ka viņiem ir bijis pienākums utml., tie vēl joprojām klausās savu prātu, nevis Sirdi.

Kas notiek no Dvēseles līmeņa raugoties? Tā visiem spēkiem cenšas tik atpakaļ uz tā ceļa, kas vestu pie konkrētās dzīves plānu un mērķu apgūšanas, piespēlējot situācijas, kas liktu cilvēkam attapties, aizdomāties, sākt uzdot jautājumus, kādēļ ar viņu notiek vien vai otri notikumi, kādēļ viņš jūtas nelaimīgs, noguris, slims... Kad nekas nepalīdz, kad prāts un ego svin pēdējo uzvaru, tad Dvēsele pieņem lēmumu aiziet, lai atgrieztos atkal ar tiem pašiem uzdevumiem vēlreiz. Vēlreiz to visu to pašu...

Agneses vēstules

Agnese ir jauna sieviete-viņai nav vēl četrdesmit. Viņa visu savu dzīvi ir vēlējusies tikai būt laba, pieņemt pareizus lēmumus, vienkārši būt laimīga, novērtēta un mīlēta...

...Es Tev pastāstīšu vēl vienu lietu,- tās ir tādas jaukas atmiņas, bet tajā pašā laikā skumjas. Pirms es nebiju vēl apprecējusies, man bija puisis no blakus pagasta, -Andris,- strādīgs, jauks cilvēks, ar kuru nodraudzējāmies 5 gadus. Toreiz es jau biju beigusi skolu un strādāju, savukārt, viņš vēl mācījās, jo bija jaunāks par mani. Vienmēr pēc skolas viņš nāca pie manis, gaidīja, kad beigšu darbu. Tāds ļoti jauks, romantisks un patīkams bija. Nekad nenāca pie manis tukšām rokām, vienmēr ar puķēm un kādu dāvanu. Mums kopā bija labi, un bija tāda ļoti liela mīlestība, līdz kādu dienu, viņš mani tā ļoti romantiski bildināja, pasniedzot saderināšanās gredzenu gaisa balonā. Bet es vēl nebiju gatava precēties, gribēju, lai viņš pats nostājas kārtīgāk uz savām kājām, lai nav atkarīgs no vecākiem, pabeidz skolu... Vēlāk es cietu avārijā un ļoti ilgi nogulēju Stradiņos, pēc tam pa sanatorijām. Divu gadu garumā manas traumas un ilgas prombūtnes dēļ, mēs pamazām attālinājāmies. Viņš ļoti pārdzīvoja, sācis bija arī iedzert, parādījās kāda draudzene. Līdz kādu dienu, viņš ar asarām acīs bija atbraucis pie manis, un lūdza piedošanu par to, ka viņam tagad jāprecoties pienākuma pēc, jo kāda cita meitene gaidot no viņa bērnu. Pats gan šaubījās par to, negribēja precēties, jo nemīlēja viņu, taču vecāku spiediena rezultātā viņš apprecējās, bet laimīgs nebija. Savukārt mūsu jūtas bija tik lielas, ka turpinājām satikties, līdz kādu dienu sapratu, ka gaidu no viņa bērnu. Neko viņam par to neteicu, jo negribēju izjaukt viņam ģimeni, domāju, tad tas otrs bērniņš paliks bez tēva. Sarunāju viņam visādas muļķības, un teicu, lai nekad vairs nebrauc pie manis. Tā nu viņš vēl joprojām nezin, ka viņam ir gandrīz pieaudzis dēls. Interesanti, ka pāris gadus pēc mūsu šķiršanās, viņš uzzināja, ka tā meitene, kuru viņš aprecēja, viņu bija krāpusi un tas nemaz nav viņa bērns. Tad viņi aizgāja katrs uz savu pusi.

Savam tagadējam vīram Jānim, kuru mēdzu satikt darbā, es ļoti patiku, bet man viņš bija tikai kā draugs, -varējām runāt un izkratīt viens otram sirsniņu. Līdz kādu dienu runājoties, viņš man atzinās mīlestībā. Tad nu es viņam izstāstīju, ka gaidu bērnu no cita vīrieša, ka es viņu nemīlu, ka viņš man ir tikai kā draugs, un ne vairāk. Bet ko viņš? Aiz savas lielās mīlestības izstāstīja visiem, ka es gaidot no viņa bērnu! 

Viņš bija labs pret mani, sirsnīgs un lādzīgs, domāju, ko man zaudēt, varbūt ar laiku draudzība pārvētīsies mīlestībā. Tā nu es ņēmu un apprecējos ar viņu. Kad man piedzima puika, viņš deva tam savu uzvārdu, mīlēja to ļoti kā savu bērnu. Kad dēlam bija gadiņš, Andris mani uzmeklēja, bija romantiska tikšanās, viņš stāstīja par savu dzīvi un atkal mani bildināja ar to pašu gredzenu, bet es atkal atteicu viņam, jo es taču biju precējusies. Tajā pašā laikā tik ļoti gribējās man viņam pateikt taisnību par bērnu, par Jāni, bet nespēju to izdarīt. Tā nu mēs ar asarām acīs šķīrāmies uz visiem laikiem, bet sirsniņā, ja godīgi, tad mīlu viņu vēl joprojām. Bet laiku vairs atpakaļ nepagriezt, esmu izjaukusi ne tikai savu dzīvi vien...

Tā nu mani visus šos gadus moka sirdsapziņas pārmetumi, jo apprecējos bez mīlestības, iegrūdu sevi ellē, jo nekad es vīra mājā neesmu jutusies laimīga. Pirmkārt jau viņa māte vienmēr kaut kā ir nostājusies starp mums un valda pār visiem, otrkārt nav nekādu attiecību ar vīru, tomēr es neko viņam pārmest nevaru. Viņš vienmēr ir bijis gādīgs un par bērniem rūpējies, par šiem gadiem nav pat ieminējies, ka Artūrs nav viņa dēls, ir iemācījis viņam visus vīrieša darbus un lietas. Domāju, kaut kad man būs dēlam tomēr jāizstāsta patiesība, bet vai es to varēšu izdarīt, nezinu. Tomēr ar tādu noslēpumu dzīvot sirsniņā arī ir grūti...

Domāju patiesais cēlonis tam, kur esmu patlaban, varētu būt no tādas dzīves, jo dzīvoju bez patiesas mīlestības, apprecējos es bez mīlestības, un domāju, pieļāvu vislielāko kļūdu savā dzīvē, jo, pārvācoties dzīvot mana vīramātes mājā, sākās mana vislielākā elle, kura turpinās vēl joprojām, bet aiziet projām nespēju bērnu dēļ, un nu jau nav arī vairs kur iet. Vīramāte ļoti daudz ļauna ir darījusi, un manu dzīvi pārvērtusi tiešām ir par elli. Man ļoti grūti ir saprast viņu, kāpēc viņa tā rīkojas, kāpēc viņai iekšā sēž tik daudz ļauna? Domāju, kāpēc mana dzīve saveda kopā ar šādu cilvēku, ko gan man no tā visa ir jāmācas? Kas man no tā visa jāsaprot? Kāpēc es ļāvu darīt sev pāri? Un izvēlējos dzīvot tādu dzīvi? Kāpēc es neaizgāju projām no turienes, bet dzīvoju tur vēl joprojām? Mani šie jautājumi nomoka bieži.

Vispār es slikti sāku justies jau tad, kad pārgāju tur dzīvot. It sevišķi labi nejutos vīra mātes klātbūtnē. Viss sākās ar to, ka man sāka zust lēnām spēki, un bija slikta pašsajūta, bieži kaut ko darot, ļoti svīdu un nebija spēka. Es ļoti daudz arī strādāju, mājās lauku darbi bija jāpadara, vēl mājās viss jāpaspēj, bērnus apčubināt, un negulētas naktis diennakts dežūrās darbā. Ar laiku pievienojās nesaprotamas sāpes, sāka lauzt kaulus, un pie katra mazākā pušuma ļoti ilgi asiņoja, slikta pašsajūta bija ļoti ilgu laiku... Bet domāju,- ai, kas tad tur, katram jau var uznākt bezspēks, un kaut kur arī iesāpēties, un gan jau tas viss pāries. Pie ārsta tā arī nekur negāju, domāju pati ar visu to tikšu galā .

Tā pa nopietno, viss aizgāja dažus gadus atpakaļ,- pēkšņi strauji pašsajūta pasliktinājās, ilgi turējās temperatūra un ļoti lauza kaulus, spēka vairs nebija piecelties, un, tad jau vairs nebija variantu, kā rādīties ārstam. No sākuma visa tā diagnoze bija neskaidra, bet pēc tam jau tālākais ceļš aizveda mani pie hematologa, kur man uzstādīja diagnozi hroniska mieloleikoze (asins vēzis).

Pa šo laiku ir izietas vairākas ķīmijterapijas un pārlietas asinis...Pats sākums bija ļoti grūts, un ilgs laiks bija jāpavada slimnīcā, bet pa starpai ir bijuši arī uzlabojumi, vienu brīdi jutos labāk, bet tad atkal nāca daudz kreņķu un pārdzīvojumu ģimenē un ar vecākiem...

...Es arī domāju par garīgo izaugsmi,- kā bez ķīmijām tikt galā ar šo visu... Saprotu it kā daudzas šīs lietas, esmu izlasījusi ļoti daudz grāmatas, gan Siņeļņikova, Vilmas Lūles, Eghartu Tolli un citas. Turpinu meklēt un meklēt pareizo ceļu, lai izveseļotos. Šis darbs ar sevi tomēr ir ļoti grūts, jo dzīvē daudz kas ir sirdī krājies gadiem, un ir lietas, kuras nespēju mainīt savā dzīvē. Visgrūtāk ir aizmirst visu un dzīvot tālāk. Saprotu, vai būšu atkal vesela, tas viss atkarīgs tikai no manis pašas, un, ja es nevaru mainīt situāciju, tad ir jāmaina domāšana, vai arī skatījums uz to. Bet kaut kur tomēr īsti tas nedarbojas manī...

...Šodien ļoti sāp sirsniņa... Es zinu, ka man daudz kas jāpiedod, bet, 

lai piedotu, man pašai laikam jāiepazīst sevi. Viegli jau ir redzēt trūkumus otrā cilvēkā, bet ļoti grūti ir saskatīt tos trūkumus varbūt pašai sevī. Varbūt, iepazīstot sevi, atzīstot savu negatīvo, es vieglāk uztveršu otra negatīvo, un būs vieglāk piedot? Varbūt tad spēšu piedot no sirds?? Varbūt tad manā dzīvē viss būs kārtībā? Kad es piedošu, es varēšu iemīlēt šo dzīvi?? Un varēšu kļūt laimīga, vesela, un man visā veiksies.?? Kāpēc tā notiek?? Kāpēc tik daudz sāpēm un bēdām jāiziet cauri? Gribas tik ļoti visu aizmirst, nedomāt un dzīvot, dzīvot pa īstam....

...Kā lai es izmetu visu no galvas,- tas jau nemaz nav tik viegli. Atmiņas vienalga paliek, un tās skumjākās. Un kā tad ar vīra māti? Man jau ar viņu jādzīvo kopā ir vienā mājā, un lai man Dieviņš piedod, bet es nespēju tādu cilvēku pieņemt tādu kāda viņa ir, jo tās lietas ko viņa dara, un to ļaunumu ,es nespēju viņai to piedot. Es tikai varu lūgt Dieviņam, lai palīdz viņai no tā tikt vaļā. Es neturu ļaunu ne uz vienu, bet saprast to un pieņemt arī nevaru...

Tavu vēstulīti pārlasīšu vēl un vēl, es patiešām gribu to visu, ko raksti saprast. Bet kā tas notiek dzīvē? Tu saki visi tie ir mani Skolotāji? Varbūt tā arī ir, bet es taču nevienam neko sliktu nekad neesmu darījusi? Esmu vienmēr gribējusi kā visiem labāk. Tad kāpēc man tā jācieš? Par ko? Par to, ka nedomāju par sevi?...

...Lasu tavas vēstulītes un es raudu, man asaras pašas birst, un jūtu, ka sirsniņa arī raud...Sāp par tik daudz ko... Zini, ko es tikai tagad saprotu? Es saprotu arī to, kāpēc mani mamma nekad bērnībā nesamīļoja, kāpēc atstāja mani dārziņā pa nakti, bet māsu ņēma uz mājām, kāpēc viņa man toreiz, kad man bija ļoti smagi un grūti man nepalīdzēja, kad to lūdzu no visas sirds..., ai, es daudz ko tagad saprotu kāpēc ...

...Jūtos tā savādi šodien, vakar ļoti ilgi, un vairākas reizītes pārlasīju tavas vēstulītes, un daudz domāju. Neesmu gulējusi visu nakti, ļoti grūti daudz ko ir aizmirst, un tās domas jau visu laiku vienalga pa galvu maļas. Es nevaru izmainīt šīs situācijas, kā tikai pieņemt tās, bet pieņemt to visu arī ir ļoti grūti. Es nezinu, kas būtu tas pirmais, ar ko man tagad būtu jāsāk???? Aizmirst visu un dzīvot kā ir? Es nevaru neko aizmirst, es varu piedot visu, bet aizmirs visu nespēju, lai arī ļoti to vēlos....

...Ar vīru par dzīves vietas maiņu esmu jau runājusi vairākas reizes, bet viņš manī neklausās un nespēj mani saprast. Kad mans lielais dēls vēl bija maziņš, es biju nolēmusi iet projām, jo nespēju vairs to visu izturēt, biju jau toreiz sameklējusi, kur dzīvot, bet dēls raudāja un lūdzās, ka negrib lai ejam projām, grib dzīvot kopā ar tēti un mammu, un es nespēju aiziet, jo līdz sirds dziļumiem man palika žēl dēla, bet tagad saprotu, ka toreiz vajadzēja aiziet. 

Vīrs tai mājā ir ielicis ļoti daudz sava darba, esmu to vietiņu skaisti iekopusi.... Zinu, ka vīrs nekad neies projām no tās mājas, nepametīs to nekad, bet es savukārt, lai cik ļoti gribētu aiziet, nevaru to izdarīt bērnu dēļ. Mēs vispār jau gadiem ar vīru kopā dzīvojam kā brālis ar māsu, sen jau kā neguļam arī kopā.

Es neesmu laimīga tur dzīvojot, man tik ļoti gribētos laiku pagriezt atpakaļ...Man nevajadzēja toreiz tā rīkoties un apprecēties bez mīlestības... Cik zinu tad arī Andris nav laimīgs, un es esmu izjaukusi ne tikai savu dzīvi vien. Bet laiku vairs atpakaļ nepagriezt...

...Man ļoti, ļoti gribas laukā tikt ārā no slimnīcas, gribu būt savos laukos, gribu atkal agros rītos ar plikām kājām izskrieties pa rasu un pasēdēt pie vīra celtās guļbūves pirtiņas pie upītes, un klausīties kā mostas daba. Gribu parušināties pa zemīti, daba man vienmēr dod spēku celties un atkal iet uz priekšu. Man ļoti, ļoti tā visa pietrūkst ...Guļot šeit es jūtu, ka ar katru dieniņu es sabrūku arvien vairāk un vairāk... Kā Tu domā, nu tad kad cilvēks aiziet no šīs dzīves, viņš satiek Tur Augšā savus tuvos un mīļos?? Kā tur īsti ir!? Kā Tu domā??

Stāsts publiskots ar Agneses atļauju, vārdi ir mainīti... 

***

Inta