sestdiena, 2019. gada 6. jūlijs

Savējā Kaukāzā


Raksts publicēts žurnāla OK jūnija numurā

Manas attiecības ar Armēniju sākās bērnībā, kad mana tēva māsa no komandējuma Armēnijā atbrauca kopā ar kādu tumsnēju un bārdainu vīrieti, kurš tik garšīgi, aizrautīgi un dedzīgi stāstīja par savu zemi, ka kaut kur dziļi manī iesēdās doma kādreiz redzēt un piedzīvot to pašai. 

Šis kolorītais armēņu mākslinieks, savas tautas pārstāvis ienesa mūsu radu pulkā savdabīgu humoru, krāsas un mīlestību pret šo zemi.

Pirms astoņiem gadiem es pieņēmu lēmumu doties turp un kā pa jokam savā blogā ierakstīju tekstu: es dodos uz Armēniju, kurš ar mani? Pavisam negaidīti pieteicās 14 ceļabiedri un man radās iespēja iegūt jaunu pieredzi, kā organizēt grupu braucienu uz ārzemēm, ko nekad agrāk nebiju darījusi.


Vairs neskaitu, cik reizes tur esmu bijusi, jo braucu 2-3 reizes gadā. Varētu būt virs 15 reizēm. Atgriezos pirms pāris dienām un tieši pēc mēneša atkal būšu tur - šoreiz jau kopā ar visu savu paplašināto ģimeni kādam īpašam ģimenes notikumam.
Nu, jau abās Kaukāza valstīs, jo arī uz Gruziju braucu bieži, man ir draugi ar ģimenes locekļu statusu, ir savas mājas, kurās atgriešanās vienmēr ir notikums, ir cilvēki, kuru esība manā dzīvē ir liela dāvana un svētība.
Turpinot stāstu es vilkšu paralēles ar otru kristīgo Kaukāza valsti- Gruziju, ko arī labi pazīstu un, kuru tik daudzi latvieši ir izbraukājuši krusu šķērsu, ar kuriem ir daudz kas kopīgs, un daudz kas arī atšķirīgs...




Kas mani savaldzināja Armēnijā? Galvenokārt, tie ir cilvēki un tikai pēc tam kalni un pasakainā ainava. Tās ir fundamentālas vērtības, ko šī tauta ir iznesusi kopš Noasa laikiem, caur ciešanām, nemitīgo iekarotāju spiedienu, genocīdu, trīs ceturtdaļu savas teritorijas zaudēšanas. Saglabājusi un tur godā, neskatoties uz to, ka patēriņa kulta pārņemtā ārpasaule arī te snaiksta savus taustekļus, mēģinot iebarot jaunatnei popkultūru un citas ''laikmetīgās'' tendences.
Dievs, Dzimtene, vecāki, ģimene, darbs- tās ir pamatvērtības, stūrakmeņi uz kuriem balstās katra armēņa iekšējais karkass.
Jā, diemžēl, pēc PSRS sabrukšanas Armēnijas varas grožus pārņēma veikli darboņi un viņu klani, ko varētu dēvēt par oligarhiem, ja vien viņi tik atklāti nebūtu piesmējuši savu tautu, un izpārdevuši tās resursus.

Kad 2012.gada sākumā atbraucu te pirmo reizi, iepazinos gan ar Gruziju, gan Armēniju, ārēji tās bija samērā līdzīgas. Taču pēc tam, kad Sukašvili nāca pie varas, Gruzija sāka strauji uzplaukt, kamēr Armēnija turpināja stagnēt. Nepārspīlēšu, ja teikšu, ka tās pilsoņus uztur aizbraucēji, kuri strādā ārzemēs, lai uzturētu savas palikušās ģimenes. Skaistākos un populārākos apskates objektus, skolas, kultūras centrus bieži vien par saviem līdzekļiem ir cēluši bagāti armēņu tautieši, kuri mīl savu zemi un dara visu, lai tā izdzīvotu.

Armēņi, atšķirībā no saviem kaimiņiem, vienmēr ir bijusi čakla, izglītota amatnieku, nevis karotāju tauta. Armēnijas visu veidu amatnieki, aroda meistari tika aicināti un ar varu aizvesti pa tuvām un tālām kaimiņvalstīm, lai radītu tur. Mēs mēdzam runāt par persiešu paklājiem un turku kafiju, bet īstenībā tas nāk no Armēnijas. Zinātnieki jau sen uzskata Armēniju par mūsu pēdējās civilizācijas šūpuli, kas pastāvējusi jau pirms šumeriem un ēģiptiešiem…
Līdztekus senajai kultūrai, mēs latvieši sajūtam ar to radniecību dēļ sūrā likteņa, kas šo valsti ir piemeklējis… To vienmēr ir iekārojušas un iekarojušas svešas varas, to ir nodevuši un tās zemi izsaimniekojuši nosacīti savējie. Atšķirībā no mums, Armēnija ir zaudējusi lielāko daļu savas teritorijas un tas ir milzu trieciens tautas pašapziņai.



Armēnija ir kalnu zeme. Kalni šeit ir ļoti dažādi- ir tādi, kuriem pat vasarā nenokūst baltās sniega cepures, ir stepju reģioni, ir sarkanas klintis un kanjoni, ir alpu pļavas, ir kokiem apauguši kalni, ko mēdz saukt par Armēnijas Šveici.
Armēnija ir viena no valstīm, ko dēvē par muzeju zem atklātām debesīm un patiešām, tā ir kā nosēta ar dažādiem vēsturiskiem objektiem, daudzi no tiem ir iekļauti Junesko mantojuma sarakstos, bet, manuprāt, pāri visam ir pasakaini skaistā daba un cilvēku sirsnība, patiesums, viesmīlība un ticība.



Esmu izbraukājusi lielāko daļu Armēnijas, arī neviennozīmīgi vērtēto konflikta vietu - Kalnu Karabahu, kas dabas ziņā patiešām ir paradīze! Es tur biju vienreiz - rudenī, kad kalni krāsojās visās dabā pieejamajās krāsās, kad elpa aizraujas no visa tā skaistuma, kas paveras acīm, bet gandrīz nav cilvēku, un tie, kurus sastopam ir ar tādām nogurušām skumjām acīs. Nevērtēšu, kurš vainīgs vai kurš atbildīgs, vien izteikšu cerību, ka kādreiz šeit dzīvos draudzīgi un laimīgi cilvēki. Šī vieta ir to pelnījusi…

Pēdējos gados man ir trīs galvenie virzieni, kuri tiek kombinēti savā starpā. Spēka vietas, kuras pati esmu kā tādas sajutusi, kurās piedzīvojusi atklāsmes sevī un varenus procesus ceļa biedros, tad otrais ir 3-4 dienu pārgājieni Aragatson provincē, kurā atrodas augstākā Armēnijā esošā virsotne- Aragats, kurā atbilstošos laika apstākļos mēģinam arī uzkāpt, un kura ir slavena ar savām magnētiskajām anomālijām (ūdens tek pret kalnu utml) un slepeniem fiziskas institūtiem ar piramīdveida celtēm). Lai kas tur arī būtu, šī vieta mēdz totāli atslēgt un iztīrīt mūsu galvas no visas tās mentālās miskastes, ar kuru to ikdienā mēdzam piebāzt.
Savukārt, trešā vieta ir tā, ko dēvēju par savām otrajām mājām vai, koķetējot saucu par ''savu Kaukāza retrītu centru''. Tas ir apgabals Lori reģionā, netālu no Gruzijas robežas, pasakaini skaistā vietā.
Savulaik, 2013. gadā mūsu grupu ielaida tur pārnakšņot tikko uzceltā viesnīcā, kur vēl krāsa nebija līdz galam nožuvusi… Tukšajās telpās bija laba akustika un mēdz dziedājām… Dziedājām teju līdz rītam, vēlot šai skaistajai vietai zelt un plaukt! Un tas piepildījās!

Šodien šo viesnīcu ir jārezervē 2 gadus uz priekšu, tās īpašnieki ir kļuvuši par manu ģimeni un pati vieta ir unikāla!
Viesnīca stāv uz aizas malas un pa numuriņa logu var redzēt, kā aizā planē milzīgi ērgļi, aiz tās slejas skaisti pavasarī ziedoši, bet rudenī visās krāsās izkrāsoti kalni. Viesnīcas personāls manas grupas mīl, gaida un lutina kā nevienu… Un nav tādu, kas nevēlētos tur atgriezties.

Šī vieta ir kā radīta, lai atrastu vai atjaunotu saikni pašam ar sevi.
Šeit ir 9.gs Spēka vietā celts klostera kompleks, kurā dziedāšanas telpa ir atvēlēta mums, bet mācītājs vakaros pievienojas mums uz glāzi vīna, vai aizved sarunās, kas liek paskatīties uz pasauli no cita skatu punkta. '' Reliģija cilvēkus šķir, bet ticība tos vieno'', tā tu dzirdēsi no armēņu mācītāja, kurš nekad sevi neliks augstāk par citiem- viņi nav Dieva vietnieki, pārstāvji, vai starpnieki, bet gan pavadoņi tiem, kas meklē garīgo komponenti savā dzīvē…
No rītiem mēs dziedam klostera telpā, jo akustika daudzās Armēnijas baznīcās ir fenomenāla,- es tādu nekur citur neesmu sastapusi kaut ceļojusi esmu daudz, bet vēlāk katrs grupas dalībnieks dodas savās takās, kuras šeit ir skaistas un vēl skaistākas. Šīs ir ne tikai fiziskas takas kalnos, bet tās ir arī takas pašiem pie sevis...





Kad braucu pirmo reizi, nekad nedomāju un neplānoju turpinājumu, neuztvēru to, kā savu darbošanās veidu. Vienkārši ļāvos sajūtām un impulsam. Lai arī bieži pēc grupām esmu nogurusi un galvā iezogas doma, ka reiz tak būs jāmet miers, jo tas tak nav mans pamatdarbs, bet, gan tas, ka vismaz gadu uz priekšu interesentu saraksti ir pilni, gan arī tas, ka pēc pāris mēnešiem es atkal sajūtu ilgas pēc Kaukāza kalniem, liek man turpināt.
Un, lai arī man vienai lielais pirms brauciena organizatoriskais darbs un paša brauciena 7-12 dienas laiks ir ļoti intensīvs un nogurdinošs, laikam galvenais iemesls, kādēļ es turpinu to darīt ir tās pārmaiņas, tas rezultāts, ko es ieraugu cilvēkos. Tas ir pats efektīvākais, ko es varu darīt: aizvest viņus kalnos, parādīt īpašas vietas, atgādināt viņiem par spēju dziedāt un paradīt takas, uz kurām var sadzirdēt sevi. Pārējais viss ir Augstāku spēku ziņā. Kamēr es jutīšu, ka man tas jādara, darīšu.



Armēnija ir pirmā zeme pasaulē, kas pieņēma kristietību 301. gadā kā oficiālo valsts reliģiju. Kā tas atspoguļojas mūsdienās? Vai cilvēki joprojām ievēro baznīcas tradīcijas?

Daudzi domā, ka Armēnija ir pareizticīga valsts, bet tā nebūt nav, -armēņiem ir sava Apustuliskā Baznīca un nedaudz atšķirīgs arī kristietības redzējums.
Neizklāstīšu visas atšķirības, jo to informāciju var sameklēt, ja ir vēlme, vien padalīšos, kā es to redzu un sajūtu.

Interesanti, ka pa šiem gadiem jau 3 grupas dalībnieki, sajūtot šo brīvību, vienkāršību un sirsnību, ir kristījušies Armēnijā, pat, ja pirms tam nebija to plānojuši, jo kristīgā baznīca katram asociējās ar saviem aizpriedumiem.
Domāju, ka pirmais, kas uzrunā ir paši mācītāji, kuri ir tik vienkārši, sirsnīgi, viedi, pieņemoši, atvērti, tik bezgalīgi savā kalpošanā cilvēkam, ka tas noņem visas bruņas. Nē, es nepārteicos. Kalpošanā cilvēkam, kurā redz Dieva dzirksti…
Manas mazmeitiņas kristības, krustvecāki-
 viesnīcas saimnieki, mācītājs Ter Atom

Kaukāza ļaudis uzskata, ka ciemiņš ir maskējies Dievs, tāpēc attiecīgi arī jāuzņem. No turienes izslavētā viesmīlība, kas pārsteidz mūsējos, kad tur aizbraucam.
Tas pats ir ar garīdzniekiem. Viņi visu laiku ir sastopami dievnamā un runājas, atbalsta, palīdz visiem, kas uz to atnāk… Viņiem nav pieņemamo stundu, nav cenu lapas, nav darba laika… Viņi neizraidīs no baznīcas, kad tu dziedi savā mēlē (pretēji kā tas notiek Gruzijā, kur ir pareizticība), bet tieši otrādi, pēc pēdējām izkanējušajām notīm, dziedās savu himnu Dievam. Tas aizkustina līdz asarām, kad blakus Pie Dieviņa gari galdi, skan kāds Komitasa komponēts dziedājums armēņu valodā…
Otrs aspekts, kas ļoti uzrunā cilvēkus (īpaši latviešus) ir nosacīts pagānisms vai šamanisms, kā to varētu dēvēt, kas piemīt armēņu reliģijai. Es pat teiktu, ka šī ir vienīgā man zināmā kristīgā reliģija, kura ir akceptējusi, pieņēmusi dažādas ''pagāniskas'' izdarības. Piemēram, vartavar svētki, jeb laistīšanās ar ūdeni, kas līdzinās mūsu rumulēšanās, lekšana pāri ugunskuram, gaiļa vai auna upurēšana, u.c.


Protams, es upurēšanu neatbalstu, bet reāli tāda vēl šodien notiek. Ja tu esi lūdzis baznīcā atbrīvot tevi no kādas slimības, izglābies avārijā vtml, tad ir jāupurē gailis, īpaši tam paredzētā vietā baznīcas teritorijā, jāizvāra un jāizdala pēc iespējas lielākam skaitam radinieku un kaimiņu.
Atceros, reiz mēs ar grupu apmeklējām vienu baznīcu un pie sienas ieraudzījām šo sasieto gaili, kas gaidīja savu galu. Toreiz gids knapi mūs aizvilka prom, jo mēs jau mēģinājām nabagu izpestīt, nezinot vēl visas šīs tradīcijas nianses…
Armēņu reliģija un baznīca nav nodalīta no cilvēkiem. Jebkurš var padziedāt baznīcā, izbaudot fantastisko akustiku vai sarīkot pikniku baznīcas teritorijā, uzaicināt priesteri uz glāzi vīna un parunāt par dzīvi. Dievnami, jau no 4.gadsimta ir katrā ciemā un šajā zemē ticība nebija zudusi arī Padomju Savienības laikā.
95% armēņu ir kristīti savā konfesijā un reliģija ir organiska viņu sadzīves un dzīves daļa. Arī Latvijā ir ap 2000 armēņu, kuri pie t/c Mola ir uzcēluši armēņu baznīcu, kurā notiek dievkalpojumi un dažādi armēņu svētki.


Ja salīdzina Armēniju ar Gruziju, tad viesmīlība, pamatvērtības, ticība Dievam, burvīgais kaukāziešu akcents un bagātīgā, daudzveidīgā un ļoti garšīgā virtuve ir attiecināma uz abām valstīm. Taču ir arī atšķirības.
Gruzija vienmēr ir bijusi bagātāka valsts, tai ir vairāk auglīgu ieleju, tai ir jūra un lielāka teritorija, kamēr Armēnija ir iespiesta starp islamticīgajām valstīm- Azerbaidžānu, Irānu un Turciju, kuras pastāvīgais spiediens (Turcija ir ar genocīda palīdzību okupējusi lielāko daļu Armēnijas teritorijas. Pēdējais genocīds bija 1915.gadā) ir piespiedis un spiež ''draudzēties'' ar Krieviju, bet šī draudzība viņiem dārgi ir maksājusi.
Gruzija izvēlas, ar ko draudzēties un savā garā ir krietni kareivīgāki, neskatoties uz sāpīgajiem kodieniem no lielā kaimiņa puses. Tās ekonomika attīstas ļoti strauji un katru reizi, kad es braucu, redzu, cik aktīvi ceļās viesnīcas, plaukst uzņēmējdarbība, uzlabojas infrastruktūra un man ir patiess prieks par šo valsti.
Viņi ir pamatīgi uzlabojuši visu valsts dienestu struktūru, padarot to par vienu no modernākajiem reģionā. Policija pieskata, nevis tikai raksta sodus,- noliksi mašīnu nepareizā vietā, 5 min.laikā viņi piebrauks un palūgs pārvietot to citur, nevis uzreiz uzliks sodu. Uzņēmumu nodibināt Gruzijā ir dažu minūšu jautājums un par viņu Justīcijas Namu vien derētu uzrakstīt rakstu un vest mūsu politiķus ekskursijā- tā ir ēka, kurā aizejot pie viena ierēdņa tu vari izdarīt visu, dabūt jebkuru izziņu, nokārtot jebkuru formalitāti! Iedomājies, mūsu VID, UR, VZD, VSIA, u.c. iestādes vienā ēkā!

Pirms gada Armēnijas tauta sarīkoja protesta akciju, izgāja ielās un ievēlēja cilvēku, kas visu mūžu bija cīnījies pret valdošo kliķi. Pamazām tiek likti aiz restēm visi bijušie pilsētu mēri un ministri, kas nav paspējuši aizlaisties, bet vēl ir tāls ceļš ejams, lai izstrēbtu visu to, kas sastrādāts un varētu sākt attīstīties…

Gruzijā cilvēki dzīvi tver viegli, it kā pa virsu. Mums, kas aizbrauc tur pa retam, šķiet, ka gruzīniem visa dzīve ir vīns, bagātīgi klāti galdi un svētki. Paši gruzīņi nelepojas ar to, ka galvenais kultūras veids ir galda kultūra, un ar to, ka visus darbus viņu vietā dara armēņi un citas tautas. Arī ar intelektuālām runām viņus nepaņemsi.
Savukārt, armēņi ir pārsteidzoši inteliģenti, un daudzi var lepoties ar to, ka visiem viņu vectētiņiem un vecmāmiņām ir bijusi augstākā izglītība. Tas bija laikā, kad mums te, Latvijā pat nebija nevienas augstākās izglītības iestādes un studēt bija jādodas uz Pēterburgu.
Armēņi ir strādīgi, katrs pieprot kādu amatu, pat, ja ir ar filozofa izglītību. Īpašā cieņā ir mākslas studijas, - man ir radies iespaids, ka puse armēņu ir mākslinieki. Abām tautām, paralēli pamatstudijām un arodam ir jāapgūst teju obligāti kāds mūzikas instruments un tautas dejas.
Gruzīņi ir ļoti reliģiozi, kamēr armēņi  vairāk patiesi ticīgi. Gruzīņu priesteri skatās uz baznīcas apmeklētājiem no augšas, aizrāda uz neapsegto galvu, krata ar pirkstu un strostē, ka maz neliekas...

Armēņu virtuvē vairāk dominē augi, lielāka veģetāro un veselīgo ēdienu izvēle, zupas. Viņi gatavo neiedomājas mūsu izpratnē lietas,- bet nu ļoti garšīgi! Gruzīnu virtuve ir bagātāka ar trekniem un miltu ēdieniem (hačapuri, hinkaļi), visi ēd gaļu un veģetāriešus uzskata par lieliem dīvaiņiem. Ja gribi izēsties, tad uz Gruziju, ja vēlies palutināt sevi ar veselīgu un dzīvu ēdienu, tad uz Armēniju!
Abās valstīs ir liels kontrasts starp galvaspilsētu un mazajiem kalnu ciematiņiem, kuros tiešām valda liela nabadzība un šķiet, tu pārcelies atpakaļ laikā. Erevāna ir krāšņa un mazliet pompoza, šķiet, ka armēņi šādi, - arhitektūras formās (arī viesnīcās un privātmājās) cenšas mazināt savu mazās tautas kompleksu. Bet visā visumā ļoti eiropeiska un moderna pilsēta ar daudzviedīgām iespējām.
Man pašai tā īsti neiet kopā Erevāna ar pārējo Armēniju, priekšroku dodu Tbilisi, ja runājam salīdzinošās kategorijās.


Armēnijā (un visā Kaukāzā) var piedzīvot visus gadalaikus izteikti krāšņi. Ziemā kalnos sals mēdz nolaisties līdz -20 grādiem un sniegs kūst vēl maijā, satekot tūkstošos mazu kalnu upīšu.

Pavasarī kalni sāk ziedēt tiklīdz nokūst sniegs. Esmu ietrāpījusi dažādos laikos un vienmēr brīnos, kā
katru nedēļu var ziedēt pilnīgi citas puķītes- pagājušo gadu tajā pat laikā bija tulpes un īrisi, šogad
sakarā ar vēlo pavasari visādi pulkstenīši, krokusi utml… Lielākā ziedēšana kalnos ir ap saulgriežiem, tad tur var atrast liliju un frēziju pļavas!!
Ziemā ir atvērti vairāki slēpošanas kūrorti, pavasarī sabrauc putnu vērotāji no visas pasaules, un līdz pat rudenim Armēniju apmeklē kalnu pastaigu un kāpšanas entuziasti- iespējas ir ārkārtīgi daudzveidīgas! Tāpat ir pārgājieni ar zirgiem, raftings u.c. izklaides iespējas
Tomēr vislielāko atšķirību es redzu tur, kur neko nevar noslēpt,- tautas dejās un dziesmās. Tās pasaka, pastāsta un parāda visu par tautu.
Latviešiem ir ļoti daudz aizsardzības dziesmu: ''Krustiem auga bērziem saknes, krustiem zvaigznes debesīs'', tautas dejās pārsvarā ir krusteniskie soļi, sakrustotas rokas, kā sargājoties…
Armēņiem raksturīgas ir skumjas viņu dziesmās un dejās, caur tām tauta runā par savu likteni, izstāsta savu dvēseli...
Kamēr gruzīņu dejas un dziesmas komentārus neprasa! Tur ir uguns, degsme, temperaments, cīņa, brīvība, rokas vaļā, lidojums!!!
Es braucu uz Kaukāzu vismaz divas reizes gadā- aprīļa biegās, maija sākumā un oktobrī. Pavasarī var
saulē atveldzēt ziemas nogurdināto ķermeni un garu, saēsties savvaļas sparģeļus un pirmās zemenes, remdināt ilgas pēc aromātiskiem tomātiem un gurķiem, piedzīvot pavasara smaržas un ziedēšanas spēku, bet rudenī izbaudīt visu iespējamo krāsu gammu rudenīgo koku klātajos kalnos un protams, uzņemt ziemai nepieciešamo saules un vitamīnu devu augļu pārpilnībā.
Armēnijā aug arbūzi, melones, mandarīni, vīģes, vīnogas, aprikozes, persiki, hurma un viss pārējais, kas aug arī pie mums!


Ko izbaudīt un pieredzēt Armēnijā?
Esmu daudz runājusi ar tiem, kas pabijuši gan Armēnijā, gan Gruzijā un dod priekšroku Gruzijai, argumentējot to ar labākiem ceļiem, infrastruktūru, jautrākiem cilvēkiem, jo kalni un izēšanās tak ir vienlīdz labi iespējama arī Gruzijā. Pietam uz turieni ir tiešie reisi un ērta nokļūšana.
Jā, viennozīmīgi mēs varam mācīties no gruzīniem viņu spēju būt pateicīgiem, svinēt dzīvi , meklēt prieku ikdienišķās lietās, - arī tas, it īpaši daudziem mūsu depresīvi noskaņotajiem tautiešiem ir pat ļoti noderīgi!
Straujā tūrisma attīstība Gruzijā jau sāk atstāt savas pēdas, ko var redzēt mākslīgos smaidos, kuri tirgojas par naudu… Par to ir skumji, jo vēl pirms 5 gadiem neko tādu nemanīju. Par laimi tas ir tikai vietām un reizēm.
Taču, ja tu meklē kaut ko vairāk, ja spēj skatīties tālāk par ēšanu un dzīves svinēšanu, ja meklē dziļumu, patiesumu un īstas vērtības, tad pamēģini atklāt sev Armēnijas zemi un cilvēku sirdis.
Ja nāksi ar atvērtu sirdi, tās noteikti atvērsies tev pretī un tu piedzīvosi beznosacījuma īstumu, kas paņem uz mūžu.
Padzīvo mazā ciematiņā starp vietējiem un tu sapratīsi, cik tev patiesībā daudz pieder materiālā ziņā, bet cik šauras ir sirds duraviņas. Un apjausma, ka piepildīta un laimīga dzīve slēpjas vienkāršās lietās mēdz būt gana šokējoša. Ja tev tas izdosies, tad tu nekad vairs nebūsi tāds, kā uz šejieni atbrauci…
Nu, jau pa šiem asoņiem gadiem ir vairāki simti cilvēku Latvijā, kas var to apliecināt, kas atgriežas vēl un vēl- piekto, sesto, septīto reizi…
Armēnijas daba, kalnu varenība un cilvēku siržu skaidrība ir tā, kas liek pārvērtēt savas dzīves prioritātes, atbrīvo no liekā, dziedina un piepilda ar spēku.



Nedaudz praktiskā

Armēnijas kultūrā, amatniecībā, arhitektūrā un tradīcijās var manīt austrumu ietekmi, taču citādi armēņi ir gana moderni un eiropeiski (labā nozīmē).
Viesmīlības bizness, apkalpošanas kultūra ir visaugstākajā līmenī un viņi varētu izgriezt pogas daudzām Eiropas valstīm.
Cenu līmenis ir zemāks kā pie mums un nedaudz zemāks kā Gruzijā. Abās valstīs ir ārkārtīgi lēti takši, ko var izmantot kā privāto transportu. Jārēķinās ar dramatiski sliktiem ceļiem.
Lai arī normālās viesnīcās un veikalos ir iespēja norēķināties ar karti, armēņi ļoti negribīgi to dara, mēdzot izlikties ka termināls saplīsis vai vēl kādas mistiskas problēmas. Pat liela un respektabla 4* viesnīca reiz man paziņoja, ka, ja maksāšu ar karti, tad + 12% klāt...
Kaukāzā ir pieņemts kaulēties, un, ja tu to nedari, tad pats muļķis. Viņi paši to par šmaukšanu neuzskata, saprotams.
Armēnija ir salīdzinoši ļoti droša un pieklajīga zeme, kur meitenes var bez bailēm iziet ielās. No vietējo vīriešu uzmanības gan neizsprukt, bet tā nav uzbāzīga, vai neķītra, kā Ēģiptē un Indijā, piemēram. Mūsējām parasti pat ļoti patīk :)
Internets, lai arī vismaz viesnīcas recepcijā ir, it īpaši kalnos ir ļoti lēns. Galvenais, plānojot braucienu, ir pašam saprast, ko vēlies un attiecīgi arī izvēlēties maršrutu, jo iespējas ir ļoti plašas gan aktīvai atpūtai, gan gastronomiskajam un izklaižu braucienam, gan haikingam, trekingam, raftingam un zirgu pārgājieniem kalnos.



Tagad daudzi brauc uz Indiju meklēt sevi un uz dažādām citām senām zemēm, kur ir aktīvas spēka vietas. Tas būtu atsevišķa raksta temats, bet īsumā pateikšu, ka ir īpašas vietas un zemes, kurās ar cilvēkiem, ja viņi ir gatavi un brauc ar attiecīgu nolūku, var notikt dažādi procesi. Un, proti, vietu enerģētika iedarbojas uz cilvēka enerģētisko lauku un katrai vietai tā ir sava. Teju visas Spēka vietas attīra, tad ir tādas, kas transformē, tādas, kas harmonizē, aktivizē un piepilda. Dažādās vietās dominē kāda konkrēta enerģija un citu nav nemaz vai tās ir minimāli.
Piemēram, Armēnija ir par attīrīšanu un transformāciju, sevis sadzirdēšanu un atbilžu saņemšanu. Kipras spēka vietas ir par harmonizēšanu, Bali par piepildīšanu, Baikāls, Beluhas kalns, Titikaka ezers, pāris konkrētas vietas arī Armēnijā u Gruzijā par aktivizēšanu. Tie, kas ir tēmā, sapratīs, par ko ir runa...



+
Ieteikumi, kā visērtāk un lētāk nokļūt Armēnijā

Pirmos gadus man nācās braukt no Tbilisi, jo uz Erevānu jau 10 gadus nav tiešo reisu un nebija arī normālu savienojumu. Ja ir daudz laika, tas vēl joprojām ir variants- līdz robežai tikai 1,5 stunda brauciens un samērā vienkārša robežas šķērsošana. Vīzas mums arī nav vairs vajadzīgas.

Pašlaik visizdevīgākais lidojums ir ar Ukrainas aviolīnijām caur Kijevu, ja laicīgi pērk biļetes, tad tās maksā ap 200 eur turp atpakaļ. Ja nokavē laicīgo pirkšanu, tad vienmēr lēti ir lidot ar LOT (poļu aviolīnijām) caur Varšavu. Tas gan nozīmē ilgāku laiku gaisā un arī nedaudz vairāk starp savienojumiem. Ukrainas aviolīnijas gan ar precizitāti neizceļas, bet, ja rēķinamies, tad beigās jau tāpat visu sakārto…


Nobeigumā

Par Armēniju un arī salīdzinājumā ar Gruziju varētu stāstīt daudz, par to, cik interesantas ir viņu attiecības savā starpā, kopīgās un atšķirīgās tradīcijas, anekdotes vienam par otru…
Gruzīņi biežāk kā armēņi man prasa: ko tu brauc uz to otru zemi, ko nevar dabūt tepat pie mums? Kuru valsti tu mīli vairāk?
Ja atklāti, tad pirmos 4 gadus, kamēr nebiju bijusi Svanetijā (Gruzijas augstkalnu reģions), uzskatīju, ka Armēnijas kalni ir daudz skaistāki, dažādi, varenāki, vietas spēcīgākas, bet Gruzijā virtuve garšīgāka un galvaspilsēta skaistāka, taču tagad daudz labāk pazīstu šīs tautas, esmu kļuvusi savējā abās, redzot gan vienojošo, gan atšķirīgo, kas katru no tām padara ļoti īpašu.
Bet uz gruzīnu jautājumu atbildu diplomātiski:
Man ir divas meitas. Abas no viena tēva, abas skaistas, gudras un talantīgas. Kamēr viena ir tumšmate, mierīga un jūtīga pēc dabas, bet otra blondīne, spilgta, drosmīga un mazliet šerpa… Abas ir manas meitas un nekad es nevarētu izšķirt, kuru no viņām es mīlu vairāk...




1 komentārs:

  1. Ļoti interesants raksts. Paldies! Kā reiz skatījos nesen dažus ceļotāju video Armēnijā. Šķiet, ka pat caur ekrānu var notvert to īpašo sajūtu, kas tur rodas. Būs jābrauc !!! Visu laiku pieķeru sevi pie domas, ka jābrauc uz tādām "nesabojātām" valstīm kā Armēnija, kamēr tur tas vēl viss ir, bet vienalga aizbraucu uz Āziju (ļoti patīk).
    Par kartēm - nu jā, ir kā ir.. 12% papildus prasīt, protams, ir nejēdzība, bet nu daļēji var jau viņus saprast. Ja paskatās karšu izdevējkompāniju cenrāžus tādām valstīm kā Armēnija, var redzēt, ka tur nav mums pierastie 0.2% vai 0.3% par transakciju, bet krietni vairāk.

    AtbildētDzēst

Piezīme. Tikai šī emuāra dalībnieks var publicēt komentārus.