piektdiena, 2018. gada 5. oktobris

PAR PRIEKU

Nevienam jau laikam nav jaunums tas, ka ārējā pasaule atspoguļo mūsu iekšējo. Maināmies mēs paši
un mainās mūsu dzīve, mainās cilvēki, kas pie mums pievelkas, vai mainās attiecības starp cilvēkiem... 

Kā cilvēks, kas ir atnācis uz šo zemi ar pamatīgu karmas bagāžu, to apzinās un pastāvīgi atrodas dažādās transformācijas fāzēs, atskatoties pagātnē, ir interesenti vērot pašai savas izmaiņas un to, kā pasaule tās spoguļo... 

Pēdējais pusgads man ir pagājis pašā intensīvākajā fāzē darbā pašai ar sevi, tik ļoti uz to koncentrējusies vēl biju vien 2012.-13.gados. 

Šis pusgads starp diviem maniem Kaukāza retrītiem ļoti spilgti parāda izmaiņas, kas notikušas... Vēl pavasarī bija citas enerģijas, pievilkās senu situāciju un cilvēku enerģijas atstrādei, bija pierastā grupas enerģija (lai arī daudz augstākā līmenī/vibrācijā). 

Tagad, rudenī, kad lielākā grupas daļa ir cilvēki, kuri ar mani brauc 3.-4.reizi, ir pilnīgi cita grupas enerģija, lauks. Un tā nosaukums ir PRIEKS. Vieglums, ļaušanās, šī brīža izdzīvošana, plūdums...un visam pāri kluss vai līksms, bet prieks! 

Jā, pēdējos desmit gadus intensīvi ar sevi strādājot un paralēli kārtojot savu realitāti, kurā būt maksimālā harmonijā, iekšējā un ārējā komfortā, visgrūtāk bija noķert šo prieku. Kad Tev viss ir tā, kā Tu to vēlies, jo esi iemācījies radīt savu realitāti, bet neesi iemācījies priecāties par šo pašradīto pasauli. 

Tevī ir gandarījums un pateicība, miers un paļaušanās, bet...nav prieka sajūtas, vai tā atnāk ļoti reti. Bet tieši prieka sajūta ir tā, caur kuru Dvēsele izpaužas, prieka un līksmes sajūta ir vibrāciju līmeņa galvenais rādītājs. 

Pastāvīgu prieka sajūtu nevar nodrošināt nekādi ārēji faktori, - ir jāatbrīvo sava Dvēsele. Tas ir pamatīgs darbs ar savu iekšējo bērnu, tā dziedināšanu, tas ir darbs ar savas ēnas pieņemšanu, sevis pieņemšanu, atzīšanu un reālu uzvedības, reakciju un iekšējā stāvokļa maiņu. 

Tas ir garš ceļš. Katru savu personīgo gadu (dzimšanas dienu) sāku ar apņemšanos vairāk izdarīt izvēles no sevis mīlēšanas pozīcijas, iemācīties vēlēties un dot kaut ko tieši sev. Man tas nebija un vēl joprojām nav viegli. 

Kādreiz aprakstīšu to visu kādā humoristiskā stāstiņā, kā man gāja :) 

Tomēr uz vasaras beigām tas sāka notikt. Es sāku piedzīvot šo prieka sajūtu kā normālu ikdienas iekšējo stāvokli. Tas ir nevis prieks par kaut ko konkrētu, bet vienkārši stāvoklis. Esības stāvoklis. Kad esi priecīgs par visu- saules staru, rasas lāsi, par sevi pašu, par dzīvi, par citiem, par pasauli... 


Interesanti, ka es daudz eksperimentēju ar dažādām praksēm, meditācijām un arī diētām, badošanos... Es vēroju cilvēkus, kas strādā ar sevi,- ir stingri kādas pārliecības piekritēji, prakses fani, guru sekotāji. Disciplinēti un mērķtiecīgi, sarauktu pieri un nosodošu skatienu sliņķu un ''negarīgo'' virzienā... 


Viņos nav prieka, viņos nav līksmes, nav dzirkstelītes un harizmas. Viņi mēģina pazust aizlaisties no šīs pasaules uz savu galvā izveidoto, izdomāto viņuprāt, pareizo pasaulīti, kaut ko zem deguna murminot par sapuvušās pasaules tumšo ļautiņu slikto galu... 

Es tagad pie sevis uzskaitīju visus tos nedaudzos, ko pazīstu, no kuriem burtiski staro gaiša un līksma enerģija, kuri ir smaidīgi, atvērti, dodoši, smejoši... 

Zini, viņiem tāpat ir grūtības, sliktās dienas, baiļu un neziņas stāvokļi, transformācijas dienas, kad viņi pazūd no cilvēkiem, lai izietu kārtējo bedri. Bet viņi zina, ka tas beigsies un viņi atkal iznāks jau pārdzimuši jaunā līmenī. 

Viņi iet savu individuālo ceļu, nemēģinot kādu atdarināt, viņi kļūdās, jo zina, ka arī kļūdas dod pieredzi. Viņi pieņem šo pasauli un cilvēkus tādus kā tie ir, daloties sevī ar šo pasauli, bez vēlmes uzspiest savu viedokli. 

Viņi izbauda. Izbauda attiecības visās tās krāsās, ēdienu visās variācijās, dabu, draudzību, visu, ko šī pasaule piedāvā un, ko ar maņām var pieredzēt. Jo saprot, apzināti vai nē, ka ir atnākuši izgaršot šo pasauli, nevis aizbēgt no tās. Ka ir atnākuši papildināt un padarīt to labāku ar sevi, caur sevi... Zini, viņi ēd gaļu, sastrādā brīžiem smieklīgas muļķības, iekrīt kādās pārmērībās. 

Taču viņiem ir katra diena svētki, jauna pieredze, viņiem ir idejas, iedvesma līst pāri malām, viņi traucās visu pamēģināt un dalīties savā priekā, iegūtajā un saprastajā ar citiem. Viņiem ir nauda, bet nav pieķeršanās materiālajām lietām. Viņiem nav bail zaudēt, jo viņi zina, ka var tikai iegūt. 

Tu zini tādus cilvēkus? Es zinu, - pavisam dažus, bet viņi ir. Un viņiem ir ļoti augstas vibrācijas- tieši tās piesaista un pievelk pie viņiem citus,- šī viņu gaisma. 

Kam pretī es iedomājos daudzus jo daudzus sev zināmus, stingri praktizējošus, disciplinētus, sevi savu priekštatu un pareizības ierobežojošus, veģetāriešus vai neveģetāriešus, kuros nav enerģijas, nav dzirkstelītes un dzīvības spēka acīs, nav līksmes, jā- nav arī naudas, nav mērķa, nav gribas...Ir vien daudz informācijas par to, kas ir un, kas nav pareizi, mācības un dogmas, pašierobežošana, moralizēšana, citu pamācīšana, īsāk: visirslikti.lv :) 

Mēs lieliski zinājām, kur nākam pirms piedzimām šeit uz Zemes. Mūsu Dvēsele bija lietas kursā par sistēmu un apstākļiem. Un tieši tādus tā vēlējās pieredzēt. Izdzīvot visās tās garšās,- arī rūgtajās un skābajās. Tā nāca, lai iemācītos tā mijiedarboties ar šo plānu, lai tieši šajos apstākļos nonāktu harmonijā, tieši šajos apstākļos kļūtu par savas dzīves radītāju, tieši šajos apstākļos izpaustu sevi un atrastos priekā. Prieks ir dvēseles stāvoklis, kad tā izpaužas caur tevi. 

Mēs nenācām šeit, lai piebāztu galvu ar teorijām par to, kas ir vai nav pareizi. Mēs nenācām te, lai aizmuktu citā realitātē, -virtuālā vai savā prātā izdomātā. Mēs izvēlējāmies savu ķermeni ar visām tā maņām un šo pasauli ar visām tās iespējām, lai pieredzētu un, lai sevī integrēto pieredzi reiz aiznestu atpakaļ uz Mājām. Un mums pašiem ir izvēle, kādu dzīvi nodzīvot.

Priekā!

Inta




Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru